Nogrimušo kuģu sala

XI. Ūdens un uguns

Pa to laiku, kamēr Simpkinss izsekoja Sleitonu, gudrodams, kā varētu viņu saņemt

ciet, pēc iespējas iztiekot bez asins izlieša­nas, Tomsons ar saviem palīgiem un Līderss pastiprināti nodarbojās ar Sargasu jūras pē­tījumiem. Vairākas reizes, uzvilkuši ūdens­līdēju tērpus, viņi devās zemūdens ekspedī­cijās.

Viņiem izdevās iegūt diezgan precīzu priekšstatu par Nogrimušo Kuģu salas šķērs­griezumu. Līderss aizrautīgi gatavoja rasē­jumu un reiz, kad visi dzēra vakara tēju, ieradās ar lielu papīra loksni rokās.

— Lūdzu, skatieties, — viņš svinīgi aici­nāja, atritinādams rulli. — Nogrimušo Kuģu sala atrodas vulkāniskas izcelsmes zemūdens kalna nošķeltā virsotnē. Ap salu — kalna piekājē — dziļums sasniedz vienu tūkstoti piecus simtus metru, bet no kalna virsotnes līdz okeāna virsai ir tikai simt metru. Visu šo telpu piepilda nogrimuši kuģi, kas veido tādu kā piramīdu.

— Kapa piemineklis, — Gatlings noteica.

— Jā, piemineklis tūkstošiem jūras upuru. Bet reizē atklājās, ka šī piramīda ir pilsēta, kur mīt zemūdens iedzīvotāji.

— Kā, vai tad ir arī tādi salas iemītnieki, kas dzīvo zem ūdens? — Viviana jautāja.

— Kalmāri, tintes zivis, astoņkāji. Diez vai uz zemeslodes ir cita vieta, kur šie radījumi būtu sakopoti tādā milzīgā vairumā. Un tas ir saprotams, kādēļ. Pussabrukušie kuģi astoņkājiem ir ārkārtīgi ērti mitekļi. Viņi pa sūcēm ielien tajos un raugās ārā pa ilumi­natoriem, gaidīdami laupījumu.

— Bet tas taču ir ļoti bīstami, — Viviana turpināja, — laisties lejā tādā vietā!

Kā nu ne! Zemūdens ekspedīcijas jāie­robežo ar atklātām vietām, un visiem jāturas tuvāk kopā. Toties mēs varam novērot inte­resantas ainas. Nesen redzējām aizraujošu skatu. Astoņkājis bija noķēris krabi un sāka rotaļāties ar to. Krabis pretojās, mēģināja atbrīvoties no taustekļu ciešā tvēriena, bet drīz pagura cīniņā. Astoņkājis vēl ilgi rota­ļājās ar krabi, novietodams to visdažādāka­jos stāvokļos. Dažreiz viņš palaida upuri vaļā un tūlīt atkal ķēra ciet.

Tagad palikusi neizsekota tikai tā salas daļa, kas atrodas dziļumā. Starp citu, mēs ievērojām, ka, jo dziļāk, jo spēcīgāka kļūst jūras straume. Acīmredzot šī straume arī sa­nes avarējušos kuģus pie Nogrimušo Kuģu salas. Mēs domājam rīt to tuvāk papētīt. Nā­ciet līdzi, Gatling, jūs vēl neesat bijis jūras dibenā, — Līderss piedāvāja.

Viviana bažīgi uzlūkoja vīru. Tomsons pa­manīja šo skatienu un teica:

— Neraizējieties, misis, tur astoņkāju nav. Mēs tieši no «Izaicinošā» nolaidīsimies at­klātā vietā, ģērbušies ūdenslīdēju tērpos. Tiem ir rezervuāri ar saspiestu gaisu. Bez tam mūsu rīcībā būs troses, ar kuru palī­dzību mūs jebkurā brīdī varēs pacelt virs­pusē. Tas it nemaz nav bīstami.

, — It nemaz? Tādā gadījumā es iešu kopā ar jums, — Viviana apņēmīgi paziņoja. Tom­sons bija mazliet samulsis par tādu pavēr­sienu. Tomēr viņš jau pazina Vivianas rak­sturu un nestrīdējās. Vīrs mēģināja atrunāt viņu, bet veltīgi.

— Jūs taču netiksit galā ar ūdenslīdēja tērpu, — Līderss iejaucas. — Vai jūs zināt, ka gaisā tas sver divisimt kilogramu?

— Bet ūdenī tas būs daudz vieglāks! — Viviana atbildēja. — Es esmu ļoti spēcīga. Neraizējieties par mani.

Otrā dienā agri no rīta Gatlingi, Līderss, Tomsons un viņa asistenti uzģērba ūdenslī­dēju tērpus.

Katru reizi pirms nolaišanās Tomsons matrožiem, kas palika uz klāja, un ūdenslīdē­jiem paskaidroja signālu nozīmi.

— Atkārtoju! Paraustīt vienu reizi nozīmē: «Atrodos uz grunts, jūtos labi.» Četras rei­zes: «Celiet augšā!» [2] bieža raustīšana vairāk nekā četras reizes: «Man ir slikti, trauk­sme! .. .» Tagad uzģērbiet tērpus!

Viviana smagajā tērpā nevarēja pakustē­ties, pārējie arī ne. Viņus nolaida jūrā ar vinčas palīdzību. Ūdenī visi jutās vieglāk un brīvāk.

Ceļinieki nolaidās uz zemūdens kalna no­gāzes un, turēdamies pie tievām, bet izturī­gām tērauda trosēm, kas bija piestiprinātas pie jostām, devās lejup. Jau desmit metru dziļumā valdīja krēsla. Tomsons un Līderss, kas gāja pa priekšu, iededza kabatas bateri­jas, bet drīz vien nodzēsa tās: gaisma pievi­lināja jūras iemītniekus. Būtu bīstami saistīt haizivs vai astoņkāja uzmanību. Jo zemāk ūdenslīdēji kāpa, jo tumšāks un aukstāks kļuva. Tai pašā laikā aizvien stiprāk varēja sajust ūdens kustību lejup, it kā starp mierī­gajiem okeāna ūdeņiem plūstu strauja upe un ceļinieki ietu pa straumes vidu. Grūti bija noturēties uz kājām. Ūdenslīdēji ciešāk saspieda rokās trosi, kas tika laista lejup reizē ar viņiem.

Zaļajā dūmakā pazibēja tumšs ķermenis — varbūt haizivs. Nezināmais plēsoņa aizpel­dēja garām ceļiniekiem, pazuda un atkal pa­rādījās no otras puses. Visi sagāja ciešāk kopā. Jūras briesmonis aizpeldēja. Bet negai­dīti tas milzīgā ātrumā aizdrāzās garām Tomsonam, un, ja viņš nebūtu pieliecies, zivs to varētu pārzāģēt uz pusēm, labākajā gadī­jumā saplēst ūdenslīdēja tērpu, un Tomsons noslīktu. Pat zemūdens krēslā profesors pa­zina zāģa zivi. Viņš pagriezās pret ceļabied­riem un ar žestiem norādīja uz draudošajām briesmām. Sarunāties viņi nevarēja. Līderss nogūlās zemē un aicināja visus sekot viņa paraugam. Zāģa zivs vairākas reizes aizšā­vās viņiem pāri, pie tam vienu reizi skāra Tamma trosi un stipri parāva to. Par laimi, augšā to droši vien noturēja par signālu «jūtos labi». Citādi Tammu sāktu celt aug­šup, un zivs varētu viņu nogalināt.

Vairākas minūtes ūdenslīdēji gulēja nekus­tīgi. Zivs, vairs neredzēdama medījumu, aiz­peldēja. Visi atviegloti nopūtās savās metāla ķiverēs un piesardzīgi cēlās augšā. Taču, tik­līdz viņi devās uz priekšu, atkal parādījās viņu vajātājs. Līderss nikni lādējās, kaut ari neviens viņu nedzirdēja.. Stāvoklis bija no­pietns. Kā atbrīvoties no plēsoņas? Bija bīs­tami virzīties uz priekšu, bet ne mazāk bīs­tami arī doties augšup. Ko darīt?

Milleram ienāca prātā laba doma. Tajā brīdī, kad zivs bija labu gabalu attālināju­sies, viņš pagāja sānis, iededza kabatas ba­teriju un nolika to uz akmeņiem tā, ka gaisma krita prom no ceļiniekiem, atstājot viņus ēnā. Tad Millers atgriezās, un visi gaidīja, kas notiks tālāk. Viltība bija izdevusies. Spuldzī­tei tuvojās daždažādas zivis. Drīz vien tur ieradās arī zāģa zivs. Gaismas apžilbināta, tā neredzēja ūdenslīdējus, kas stāvēja ēnā. Toties starp zivīm, kas šaudījās gaismas kūlī, atradās ne mazums gardu kumosu, un zāģa zivs sāka rīt tos.

Taču drīz parādījās vēl viena liela zivs — plankumainā haizivs — un starp to un zāģa zivi sākās cīņa uz dzīvību un nāvi. Apgais­motajā ūdens telpā abi plēsoņas uzbruka viens otram. Tie attālinājās, tuvinājās, tren­kāja viens otru. Haizivs centās papeldēt apakšā un apsviežoties iecirst asos zobus zāģa zivs vēderā. Zāģa zivs izvairījās no trieciena ar kustību, ātru kā zobens vēziens. Taču pēc _vairākām sadursmēm zāģa zivi ievainoja. Ūdenī izplūda asinis. Tomēr arī tai izdevās ar savu zāģi briesmīgi iecirst haizi­vij. Asinis piepludināja kaujas lauku kā sar­kana migla vai ugunskura blāzmojums.

Un piepeši no augšas sāka raustīt trosi pa trim reizēm — briesmu signāls: «Ceļam augšā».

Kas tur vēl varēja atgadīties?

Drīz ūdenslīdēji sajuta, ka viņus ceļ augšā. Visus pārņēma satraukums. Acīmredzot augšā notiek kaut kas nepatīkams. Aizritēja vēl dažas mokošas minūtes. Visi neapmieri­nāti raudzījās augšup, it kā gaidīdami no turienes paskaidrojumus.

Kad ūdenslīdējus iecēla laivā un atbrīvoja no tērpiem, viņi uzzināja, kas viņu prombūt­nes laikā noticis uz salas.

— Simpkinss un Floress, — teica kaptei­nis Murejs, — ielenca kuģi «Sivila», kur, kā atklājās, pēdējā laikā slēpies Sleitons ar ķī­nieti. Sleitons atteicās padoties, un tagad viņi sākuši apšaudīties, — dzirdat?

Salas pusē patiešām bija dzirdami atse­višķi šāvieni.

— Mēs pagaidām ieturam neitralitāti, — Murejs smaidīdams piemetināja.

Gatlings paņēma lauka binokli un iestādīja to uz cīniņa vietu. Uzbrucēji bija piemetu­šies salas malā pie «Sivilas», resnu mastu un sazvēlušos kuģu bortu aizsegā. Ielenktie nebija redzami. Laiku pa laikam no vienas vai otras puses atskanēja šāvieni.

Piepeši uz «Sivilas» klāja parādījās ķīnie­tis. Viņš bija gandrīz kails un vēcināja kādu priekšmetu/

Tad viņš pieskrēja pie kravas tvaikoņa, kas stāvēja blakus «Sivilai», un uzmeta uz tā bumbu. Atskanēja sprādziens, un pēkšņi virs tvaikoņa pacēlās milzīgi melnu dūmu mutuļi.

— Nafta! Tur deg nafta! — iesaucās kap­teinis Murejs, kas pirmais saprata, kādas briesmas draud.

Tur tiešām dega nafta, kas atradās vecā kuģa cisternās. Liesmu mēles sāka laizīt tvaikoņa bortus. Degošais šķidrums tecēja lejup, izplūda pa ūdeni, turpinādams degt. Šķita, ka aizdegusies jūra. Melnie dūmu blāķi kā no vulkāna krātera kāpa aizvien augstāk, aizsegdami sauli un klādami visam pāri biezu segu.

Apšaudīšanās norima. Salā izcēlās kņada. «Izaicinošā» sirēna griezīgi iekaucās. Pa to laiku uguns loks pletās plašumā, ietverdams tuvākos kuģus. Ķīnietis skraidīja gar tvaikoņa malu virs liesmām, vēcinādams rokas, un ne­prātā kaut ko kliedza.

— Dzeltenā upe! Lielā Dzeltenā upe!

Piepeši dūmos blakus ķīnietim parādījās Boko. Viņš sagrāba ķīnieti un vilka prom uz kuģa otru pusi, uz tiltiņu. «Sivilas» pakaļ­gals aizdegās. Starp dūmiem pavīdēja kāds stāvs, kas devās uz kuģa priekšgalu. Tas, liekas, bija Sleitons, bet neviens nepievērsa viņam uzmanību. Atskanēja vientuļš šāviens. Šāva Floress, bet acīmredzot nebija trāpījis.

Sleitons turpināja skriet, tad metās ūdenī un peldēja uz Jaunās salas pusi.

— Diez vai viņš tur paglābsies, — Murejs domīgi teica. — Degoša nafta izplūst milzīgā platībā.

Viviana bija nobažījusies par Megiju un viņas bērnu. Taču drīz Megija parādījās kopā ar pārējiem saliniekiem. Lai gan liesmas iz­platījās milzīgā ātrumā, salinieki skrēja uz saviem mājokļiem, lai paķertu šo to no man­tām.

— Ātrāk, Megij, ātrāk! — Viviana sauca.

Laivas nemitīgi veda klāt saliniekus. Me­gija ar bērnu jau atradās uz kuģa. Ķīnieti uz rokām atnesa OHara. Eduards Gortvans atbrauca kopā ar Floresu. Floress bija drūms. Šķita, viņš vienīgais ir noskumis, ka jāšķi­ras no salas. Citā vietā viņš vairs nebūs gu­bernators.

— Bet kur Boko? — Viviana jautāja.

— Aizkavējies. Tūlīt būs klāt, — atbildēja OHara, turēdams ciet ķīnieti, kas rāvās ārā. Nelaimīgais bija zaudējis prātu.

— Mani manuskripti! — piepeši iesaucās Līderss un metās uz laivu, kas gatavojās braukt atpakaļ uz salu.

— Apstājieties, neprātīgais! — Gatlings satvēra viņu aiz rokas. — Gandrīz visa sala liesmo. Jūs nosmaksit.

— Nē, vējš nes dūmus sānis! — Un viņš devās prom.

— Arī Simpkinsa nav, — Murejs bija uz­traucies. — Ja vējš sāks dzīt naftu uz šo pusi, glābšanās ceļš būs nogriezts.

Uz tvaikoņa klāja uzkāpa Boko. Viņam ro­kās bija sarkana panniņa, no kuras līda ārā vina «galma» mundiera pozamenta stūrī­tis…

Vēja virziens mainījas, un degošo naftu ātri dzina uz «Izaicinošā» pusi.

— Kā vēl trūkst? — Murejs jautāja. — Drīz vajadzēs atstāt krastu.

— Līdersa un Simpkinsa …

— Re, tur kāds skrien!

Vecais Līderss skrēja pa laipām, apkrāvies ar manuskriptiem.

Jūra jau dega gandrīz pie pašas pārcelša­nās vietas, kad Līderss pieskrēja un ievēlās laivā, bet tūlīt pielēca kājās, lai izzvejotu no ūdens kādu kuģa žurnālu.

— Kur Simpkinss? — viņam uzsauca no kuģa, kad laiva bija piebraukusi tuvāk.

— Es redzēju, viņš … Oh, ļaujiet atvilkt elpu, nevaru parunāt… Viņš steidzās uz gubernatora rezidenci. Dodiet roku, galva reibst…

Līdersu satvēra spēcīgas matrožu rokas. Platdibena barka — salas osta — aizdegās.

— Slikti, — Murejs teica. — Simpkinsam ceļš nogriezts.

Caur biezajiem dūmu mutuļiem Gatlings beidzot ieraudzīja, ka uz «Elizabetes» klāja parādās cilvēka stāvs. Simpkinss skrēja šurp. Taču pusceļā viņš ieraudzīja, ka liesmas aiz­šķērso ceļu. Kādu mirkli viņš stāvēja neziņā, tad metās pa sānu laipām uz to salas daļu, kuru degošā nafta vēl nebija sasniegusi.

«Izaicinošais» jau bija iedarbinājis mašī­nas.

— Pacelt enkuru! — Murejs komandēja. — Atpakaļgaitu! Stūri pa labi! Pilnu gaitu!

Tvaikonis brauca apkārt salai, dodamies uz to pusi, kurp skrēja Simpkinss. Simpkinss aizrikšoja līdz pēdējam kuģim un apsēdās, gaidīdams palīdzību. Vējš mainīja virzienu un ietina tvaikoni biezā dūmu segā, tā ka kļuva grūti elpot. Ātri nolaida laivu.

— Ātrāk, ātrāk! Es smoku! — Simpkinss kliedza.

Beidzot viņu uzņēma laivā un nogādāja uz kuģa. Simpkinsa kabatas bija krietni pie­bāztas, viņa seja izplūda smaidā. Pamanījis Gatlinga pētošo skatienu, viņš uzsita pa ka­batām un teica:

— Lietiskie pierādījumi! Taču jāiet pār­ģērbties, esmu viscaur nokvēpis …

Kapteinis deva komandu iet pilnā gaitā. Ugunsgrēka karstums kļuva neizturams. Dūmi smacēja, liesmas pārņēma aizvien jau­nas platības.

— Ja nebūtu aļģu, kas aiztur naftas izplū­šanu, bez upuriem neiztiktu, — Murejs pa­skaidroja.

Pēc stundas ceturkšņa «Izaicinošais» iz­kļuva no dūmu joslas. Visi atviegloti nopū­tās. Uz klāja iznāca Simpkinss. Viņš bija nomazgājies, pārģērbies un tagad svilpoja jautru melodiju. Viviana raudzījās uz salu.

Virs tās ka neaptverami milzīgs jumols, kura virsotne skar augstos spalvu mākoņus, ple­tās dūmi, kas rietošās saules staros zvēroja sarkanā kvēlē. Lejā verda degošā jūra. Kā uguns stabi cits pēc cita gāzās augstie masti. Aļģēm klātā Sargasu jūra ugunsgrēka gaismā šķita kā asiņu pielieta …

[1] grands — augstākās spāņu muižniecības tituls.

[2] divas reizes: «maz gaisa, sūknējiet spēcīgāk!» Trīs reizes: «Daudz gaisa, sūknējiet lēnāk!» Tomsons izlaida šos signālus, jo viņu ūdenslīdēju tērpiem bija autonoma gaisa apgāde.

Redaktore Z. Kļaviņa. Māksi, redaktors G. KrutoJs. Tehn. redaktore H Pope. Ķorektore R. Mežecka. Nodota salikšanai 1969. g. 30. decembrī. Parakstīta iespiešanai 1970. g. 17. augustā. Tipogr. papīrs Nr. 2, formāts 70X90/32. 12,88 fiz. iespiedi.: 15,07 uzsk. iespiedi.; 14,41 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Maksā 52 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, TurgeNeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blau­maņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 2862. K 2

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē­mijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu