Nogrimušo kuģu sala

IX. «Dievi atriebjas»

Otrā dienā profesors Līderss ielūdza Tomsonu, viņa asistentus, Gatlingus un Simp­kinsu ciemos. Vecais zinātnieks dzīvoja sa­las nomalē uz spāņu karavelas. Tai bija četrstūrains pakaļgals, tiltiņi priekšgalā un pakaļgalā, augsts klājs, bugsprits un četri taisni masti: fokmasts, grotmasts un dļvi bezanmasti. Trīs pakaļējiem mastiem bija la­tīņu zēģeles, pirmajam mastam — divas rājas.

Uz vecā zinātnieka mājokli veda ļodzīga laipa.

— Apbrīnojami! — iesaucās Gatlings, uz­kāpdams uz tās. — Vai tiešām pat buras -varēja saglabāties? Kuģim taču ne mazāk par divisimt gadiem?

— Būs jau visi trīs simti, — atbildēja Līderss, kas pavadīja ciemiņus. — Es pats ar savām rokām restaurēju šo dārgumu. At­zīstos, tas izskatījās .diezgan nožēlojams. Vienu es nevarēju izdarīt: izlīdzināt karavelas iegrimi, — apkārtējie kuģi to saspieduši un krietni sazvēluši. Tas man ikdienā sagādā dažas neērtības. Jūs jau paši redzēsit. Lūdzu, sekojiet man.

Viesi nokāpa lejā pa šaurām koka kāpnēm un iegāja lielā kajītē. Pie sienam stāvēja koka soli ar izvirpotām kājām. Vienu sienu aizņēma paštaisīts skapis, kura plauktos bija redzami seni rokraksti un kuģa žurnāli.

— Esiet uzmanīgi, — Līderss brīdināja. — Es pats esmu pieradis staigāt pa slīpu grīdu.

— Seit, šajā bibliotēkā, ir milzīgas bagā­tības.

— Bagātības? Kādas? — Simpkinss vai­cāja.

— Zinātniskas. Nē, laikam ne tikai zināt­niskas vien. Seit ir, piemēram, kuģa «Sivila» dokumenti. Kāds Sebastjano Saprozo, kas kalpojis spāniešiem, no Brazīlijas vedis uz Spāniju vairākas mucas zelta. Sebastjano nav sasniedzis Spānijas krastus. Kuģis pieskalots pie salas.

— Jūs dabūjāt šo dokumentu uz «Sivilas», — tātad tā vēl tagad ir dzīva? — Sim­pkinss jautāja.

— Jā, aiz vecā ogļu kuģa dienvidos no «Elizabetes».

— Vai jūs neuzmeklējāt zeltu?

— Kam man tas vajadzīgs? — Līderss vienkārši atbildēja. — Iespējams, ka arī zelts ir saglabājies. Tas, kā teikts dokumentos, at­rodas kuģa rūmē. Taču kuģis ir tik vecs, ka nokāpt rumē būtu neprāts. Blakus kajītēs,— Līderss turpināja, — es glabāju kolekcijas.

— Sakiet, vai jūs neesat pētījis salas zem­ūdens daļu? — Tomsons jautāja.

— Diemžēl nē, — Līderss nopūzdamies at­bildēja. — Mums ir ūdenslīdēju tērpi, bet es nevarēju salabot gaisa sūkņus. Draga, lo­tes — tas ir viss, kas man bija pieejams.

— Kur Sebastjano bija dabūjis tik daudz zelta? — Viviana ieinteresējās.

— Tas ir interesants stāsts. Centrālās Bra­zīlijas mežos bororo cilts indiāņi sagūstījuši Sebastjano Saprozo. Kareivīgie bororo nolē­muši nogalināt Sebastjano un veduši viņu uz soda vietu. Saprozo izdevies izrauties no indiāņu rokām. Šis avantūrists acīmredzot iz­gājis lielu dzīves skolu un droši vien bijis profesionāls akrobāts un žonglieris, kas uz­stājies gadatirgos. Viņš sācis lēkāt pāri me­žoņu galvām, mest kūleņus gaisā un taisīt tik neparastas piruetes un salto mortale, ka līdz neprātam sajūsminājis savus sagūstītājus. Indiāņu naids pret svešinieku pārvērties gandrīz vai par dievināšanu. Viņi atstājuši Sebastjano dzīvu, bet brīvībā nelaiduši. Viņš nodzīvojis pie indiāņiem vairākus mēnešus, iemācījies viņu primitīvo valodu un parašas. Nereti viņam gadījies redzēt, ka indiāņi at­stiepj milzīgus zelta tīrradņus un nes prom dziļi mežā, lai dāvinātu kādai meža dievībai. Saprozo nav varējis uzzināt, kur šī dievība ir, jo elka atrašanās vieta turēta noslēpumā. Taču gadījums palīdzējis Saprozo. Paklau­sieties, kā pats Sebastjano apraksta šo gadī­jumu.

Līderss atvēra senlaicīgu rokrakstu satru­pējušā ādas iesējumā un, pašķirstījis laika gaitā sadzeltējušās pergamenta lapas, kuras rotāja sarežģīti sākuma burti un naivi zīmē­jumi, nolasīja:

«Kādu rītu, kad visi vīrieši atradās medī­bās, bet sievietes grūda manioka saknes, no kurām viņas darina reibinošu dzērienu — kaširi —, es, staigādams pa ciema nomali, izdzirdēju vaidus, kas skanēja no atsevišķi stāvošas būdas pašā meža malā. Es iegāju būdā un ieraudzīju meiteni, kas bija ietīta tīklā. Lielas melnas skudras nepanesami sā­pīgi koda viņai. Nelaimīgās ķermenis locījās, seja bija pāršķiebta sāpēs, uz lūpām sārtas putas — viņa bija sakodījusi lūpas —aiz­miglojušās acis pārgrieztas. Šī skata aizkus­tināts, es attinu tīklu un sāku ķert skudras, mīdīt tās kājām un sviest ārā no būdas. Pēc tam paņēmu tīklu un atkal apsedzu meiteni, kura pateikdamās skūpstīja man rokas. Tad es nodomāju, ka meitene varētu parādīt savu pateicību man noderīgākā veidā, un teicu Viņai:

— Šonakt, kad priesteris atbrīvos tevi no tīkliem, tu ieradīsies pie Zilā strauta un nāksi kopā ar mani . ..

Meitene pamāja ar galvu un atbildēja:

— Es darīšu, ko tu man pavēli. Es to da­rīšu pateicībā par lielo žēlastību, kādu tu man parādīji, atvieglodams manas ciešanas.

Naktī viņa atnāca pie Zilā strauta, un mēs devāmies iekšā meža biezoknī. Ap pusnakti iznācām meža pļaviņā, kuras vidū pacēlās augsts paugurs. Virs galvas spulgoja piln­mēness, spoži apgaismodams lielu koka elku paugura virsotnē. Līdz ceļiem, kas atradās cilvēka auguma augstumā no zemes, tas bija apkrauts ar mirdzošiem zelta tīrradņiem. Es palocījos elkam līdz zemei, nemanāni pacēlu no zemes tīrradni zoss olas lielumā un, pa­griezies pret meiteni, teicu:

— Tagad es iešu. Parādi man ceļu uz jūru.

Meitene padomāja un teica:

— Labi. Viens tu neatradīsi ceļu. Drīz būs klāt priesteri ar veltēm. Bēgsim …

Un mēs metāmies skriet. Ja nebūtu šīs meitenes, es divdesmit reižu būtu varējis iet bojā. Viņa mani brīdināja par lamatām, sa­indētiem ērkšķiem, lapām pārklātām dziļām bedrēm, kas sargāja svēto vietu; viņa mācēja atrast strautus un ēdamas ogas. Viņa zināja katru taciņu mežā. Mēs iznācām piekrastē tajā brīdī, kad «Sivilas» komanda, vairs ne­cerēdama, ka es atgriezīšos, cēla ārā enkuru un vilka augšā buras, gatavojoties braukt prom. Mani ieraudzīja un atsūtīja laivu. Es

pastāstīju saviem biedriem visu, ko biju pie­dzīvojis, parādīju viņiem zelta gabalu un pierunāju iet pakaļ zeltam. Viņi piekrita, un mums izdevās pārnest uz kuģi tik daudz zelta, ka mēs ar to piepildījām trīs sālītas gaļas mucas.»

— Redziet, no kurienes tas zelts, — Lī­derss nobeidza, nolaizdams rokrakstu uz ceļiem.

— Un kas notika ar meiteni? — Viviana jautāja.

— Meitene teikusi Sebastjano, ka viņu nogalinās, ja viņa atgriezīsies mājās, un aiz­braukusi tam līdzi. Tālāk rokraksts stāsta par piedzīvojumiem brauciena laikā, par vētru, ierašanos šeit, ekipāžas bojāeju. Dienasgrā­matas pēdējās lappusēs rakstīts:

«Datumu nezinu. Galva deg. Rokas trīc! Visapkārt līķi. Nav spēka pārsviest miroņus pār bortu. Šorīt pirms saules lēkta nabaga meitene nomira manās rokās. Nomira mie­rīgi, ar smaidu uz lūpām. Bet iepriekšējā vakarā viņa murgos ar šausmām teica: «Dievi atriebjas! …» — Zelta mucas, —kam tās . ..» Šeit rokraksts beidzas.

Līderss apklusa, un visi kādu laiku sēdēja nekustīgi, atrazdamies dzirdētā stāsta iespaidā.

— Jā, — beidzot Līderss ierunājās, — tādu stāstu man ir vesela bibliotēka. Nez vai ne­esmu savācis tos vairāk nekā Sleitons.

— Es redzu, ka šis stāsts jūs saviļņojis,— Līderss turpināja, uzrunādams Vivianu. -—Ja jums nekas nav pretī, es varu piedāvāt mazu ekskursiju pa salu. Jūsu acu priekšā aizritēs gandrīz visa kuģu būves vēsture.

Visi mīļu prātu piekrita un kāpa augšā. Līderss, šķiet, steidzās atalgot sevi par gadiem ilgo klusēšanu un runāja bez ap­stājas.

— Pavērojiet šo ūdens klaidu, — viņš sa­cīja, rādīdams uz okeānu. — Klusais un At­lantijas okeāns aizņem divisimt piecdesmit piecus miljonus kvadrātkilometru — divreiz lielāku platību nekā visas piecas pasaules daļas kopā. Ne velti okeāns kopš seniem lai­kiem ir bijis bezgalības, varenības, nelokā­mas gribas simbols. Okeāna labsirdība un niknums ir neizsmeļams… Tas dod bezgala daudz, bet var arī atņemt visu — pašu dzī­vību. Nav brīnums, ka senatnē to godāja kā dievību. Bet arī šis «dievs» bija uzvarēts tai pašā brīdī, kad pirmatnējais cilvēks, iekritis ūdenī, nejauši pieķērās pie peldoša koka stumbra un pārliecinājās, ka tas notur viņu virs ūdens. Kopš šī brīža sākas okeāna pa­kļaušanas vēsture — kuģniecības vēsture. Ap­strādāt koka gabalu tā, lai tas iegūtu maksi­mālu stabilitāti, iemācīties to vadīt — tāda ir kuģu būves progresa būtība daudzu gadu tūkstošu gaitā. Manā «muzejā» jūs varat at­rast daudz tādu pirmatnēju kuģu. Rau, tur, starp veco līnijkuģi un mazo tvaikonīti, jūs redzat dažus baļķus, kas sasieti kopā ar za­riem. Plosts ir jau milzu solis uz priekšu salīdzinājumā ar vienkāršu, neapdarinātu koka stumbru: plosts ir stabilāks un var no­turēt lielāku svaru… Bet tur, netālu no plosta, augstu izslējies vieglās pirogas priekš­gals. Taču šīs laivas bez aira un buras va­rēja peldēt tikai pa straumi. Senie ēģiptieši, babilonieši, feniķieši jau mācēja lietot airus un buras. Diemžēl manā kolekcijā ir liels robs. Es varu parādīt jums kuģus, kas bū­vēti sensenos cilvēka aizvēsturiskās dzīves laikos un kurus līdz šim laikam pilnīgi tāpat būvē salās, kuras apdzīvo mežoņu ciltis; bet neesmu šeit atradis ne ēģiptiešu, nedz grieķu kuģus. Apiesim apkārt šim prāvajam burinie­kam, un es jums parādīšu visvecāko Nogri­mušo Kuģu salas kuģi.

Visi nokāpa lejā pa laipām un pēc brīža apstājās pie dīvaina kuģa karkasa.

— Lūdzu, kā jums patīk? — Līderss teica, izstiepdams roku.

Tieši pretī Vivianai bija pa pusei zvēra, pa pusei cilvēka seja. Putna deguns, milzī­gas apaļas, neredzīgas acis un atņirgts lau­vas purns radīja spēcīgu iespaidu ar savu rupjo, bet izteiksmīgo skaistumu. Galva bija izgriezta no koka un piestiprināta pie šaura, gara kuģa smailā priekšgala. Saule, vējš un sāļais ūdens bija stipri sapostījis šo fantas­tisko seju. To kā grumbas klāja plaisas, tā­dēļ tā šķita tikpat veca un noslēpumaina kā sfinksa.

— Tūkstoš gadu šis nezvērs raugās okeāna viļņos, — Līderss teica, — un varētu daudz ko pastāstīt mums, ja tā koka mēle prastu runāt. Tas mums pastāstītu par bezbailīga­jiem ziemeļniekiem — vikingiem —, kas ar šo nestabilo laiviņu iedrošinājās mest izaici­nājumu sirmā okeāna plašumiem. Seit varēja sakāpt ne mazāk par septiņdesmit drosmi­nieku. Viņi airēja, bet airiem palīgā uzvilka četrstūrainu priekšējo zēģeli; kuģa priekš­daļā bija īss klājs, kur piemesties karavī­riem. Airētājus aizsargāja vairogi.

— Mani pārsteidz, zināt, kas, — Gatlings sacīja, — kā šis ziemeļu jūras putns varēja atlaisties tik tālu uz dienvidiem? Savā drosmē neprātīgajiem pirātiem, tāpat kā vi­siem citiem, vajadzēja ēst un dzert saldūdeni. Vai tad viņi varēja šajā čaumalā paņemt lī­dzi krājumus tik tālam ceļojumam?

— Es arī esmu domājis par to, — Līderss atbildēja. — Visticamāk, ka stipra vētra aiz­nesusi šo kuģi tālu uz dienvidiem. Un nelai­mīgie jūras braucēji piedzīvojuši to pašu likteni, ko visi, kas nomaldījušies okeānā: badu, slāpes, asiņainu cīņu pēdējā saldūdens malka dēļ. Dzīvie pārtika no mirušo biedru līķiem, kamēr saule piespieda pārmest pāri bortam pūstošās atliekas … Ilgāk par citiem dzīvoja visspēcīgākais. Viņš viens, slāpju mocīts, vēl vairākas dienas klīda pa bezga­līgo okeāna klaidu, haizivju un plēsīgu putnu pavadīts, līdz pēdējam mirklim nezaudēdams cerību ieraudzīt zemi. Arī šis pēdējais no­mira, un vientuļais kuģis, pakļauts vēju rota­ļai, mētājās pa jūru, kamēr straume to at­dzina pie mūsu salas. Bet šo bēdīgo salu ieraudzīja tikai himēras aklās koka acis…

Netālu no šejienes stāv divi Hanzas buri­nieki. Tikai kādi trīs četri gadsimti šķir buri­nieku būvi no tā laika, kad šis te kuģītis pirmo reizi izgāja jūrā. Taču paraugieties, kāds progress! …

Līdersa pavadībā ekskursija, pāriedama no klāja uz klāju, devās pie XIV gadsimta Han­zas kuģiem.

— Šos paprāvos tirgoņu kuģus būvēja ne tikai tirdzniecības nolūkiem, bet ari cīņai ar normāņu laupītāju kuģiem, — vienu no tiem jūs redzējāt. Pievērsiet uzmanību: tāpat kā skandināvu kuģiem, Hanzas buriniekiem ir paaugstināts priekšgals un pakaļgals. Tur atradās katapultas un pat lielgabali. Buru platība palielinājusies. Tā kā spiediens uz burām bija liels, kuģus vadīja nevis ar ai­riem, bet stūri, kas stingri nostiprināta kuģa pakaļgalā. Šie kuģi brīvi vagoja Vidus* jūru … Vai neesat nogurusi? — Līderss jau­tāja Vivianai, pamanījis, ka viņa klausās izklaidīgi.

— Nē, — Viviana atbildēja, — es tikai biju iegrimusi domās.

— Par ko?

— Par jūras upuriem, par visām šīm drā­mām …

— Upuri un drāmas, misis Gatlinga, līdz ar kuģu būves progresu gāja mazumā. Pa­raugieties uz šo portugāļu karavelu! Ar tādu kuģi Kolumbs devās savā ceļojumā uz nezināmām zemēm. Šīs karavelas faktiski noslēdz jūras braucienu «varonīgo» posmu. Deviņpadsmitais gadsimts iezīmējās ar jauna varena dzinējspēka — tvaika — izmanto­šanu. Jūras braucieni kļuva drošāki un … garlaicīgāki. Ja neesat noguruši, aiziesim uz mūsu salas rietumu krastu. Dīvaina nejau­šības rotaļa — straume sanesusi tur gandrīz tikai tvaikoņus vien. Tur jūs redzēsit tvaikoņu vectētiņu — «Savanu», nelielu riteņkuģīti, kas uzbūvēts deviņpadsmitā gadsimta trīs­desmitajos gados. Tas ir tikai trīsdesmit metru garš. Bet pagājušā gadsimta četr­desmitajos gados jau uzbūvēts pirmais dzelzs tvaikonis ar skrūvi. Tajā izmantoti visi mūs­dienu kuģu būves principi.

Vivianai negribējās sarūgtināt Līdersu, bet staigāšana pa salas ļodzīgajām laipām un nogāzenajiem klājiem bija viņu nogurdi­nājusi, kaut gan viņa nevēlējās to atzīt. Tur­klāt tvaikoņu būves vēsture viņu sevišķi ne­interesēja. Viņas vīrs pats bija kuģu būves inženieris. Viņam bija daudz grāmatu par kuģu būvi un daudz modeļu.

— Vai mēs neatliksim šo pastaigu pa tvai­koņu kapsētu? — iejautājās Simpkinss, ku­ram gribējās ātrāk atgriezties savā miteklī un apdomāt plānu, kas brieda viņa smadze­nēs.

— Patiešām, — Gatlings pievienojās. — Laika mums vēl daudz, un mēs paspēsim nesteigdamies apskatīt visu, kas salā ievērī­bas cienīgs.

— Nu, labi, — Līderss mazliet vīlies no­vilka. — Atliksim.

Viņš pavadīja ciemiņus un, pusceļā atva­dījies no viņiem, devās uz savu mītni.<.

— Šo Nogrimušo Kuģu salu, — Viviana teica vīram, kad viņi gāja prom, — varētu nosaukt par Šausmu salu. Diez vai uz zemes­lodes ir otra tāda vieta, kur tik nelielā pla­tībā būtu sakopots tik daudz cilvēku pārdzī­vojumu …

Simpkinss, atpalicis no Gatlingiem, lēnām klimta uz dienvidiem un ilgi nolūkojās uz «Sivilu» — pussabrukušu kuģi. Todien, at­runājies ar galvas sāpēm, Simpkinss pat ne­ieradās uz pusdienām. Viņa domas nodarbi­nāja tikai meža dieva zelts. Viņš dabūs šo zeltu, lai tas maksātu ko maksādams!

Simpkinss nevarēja vien sagaidīt nakti un, tiklīdz satumsa, sāka posties ce]ā. Viņš pa­ņēma ietilpīgu ceļa somu, kabatas bateriju, lielu nazi un virvi — no revolvera slepenpo­licists nešķīrās nekad — un izgāja no kajī­tes.

Debesis bija kā piesētas ar spožām zvaig­znēm. Oda pēc mitruma, sapuvuša koka, aļģēm, mazliet pēc darvas, — parastā salas smarža, kas naktī pieņēmās spēkā. Valdīja klusums. Visi jau gulēja, izņemot divus sar­dzes vīrus pie gubernatora rezidences. Sim­pkinss pārliecināti gāja uz priekšu — viņš jau bija labi izpētījis salu — un drīz nonāca pie mērķa. «Sivila» stāvēja tikai divu metru attālumā no sablīvētās kuģu masas, kas veidoja salu. Simpkinss atplēsa lielu dēli no tvaikoņa klāja un pārmeta to uz «Sivilu». Uzmanīgi likdams kājas, viņš uzkāpa uz šī kuģa. Pie pirmā pieskāriena eliņi salūza.

«Oho, šeit jābūt piesardzīgam!» Simpkinss nodomāja. Klāja dēļi bija satrunējuši. Kāja mīksti grima praulos. Simpkinss aizgāja līdz nolauztajam mastam, piesēja pie tā virvi, kuras otrs gals bija piestiprināts pie jostas, iededza bateriju un sāka lēnām lais­ties lejā pa gandrīz svērtenisko trapu. Lai pakāpieni nepārlūztu, viņš nelika kāju uz tiem, bet šļūca pāri visā garumā. Seit grīda šķita stiprāka. Taču vajadzēja nokāpt vēl zemāk — rūmē.

Simpkinss atkal uzsvempās augšā, atsēja virvi, nolaidās kuģa vidus daļā, piestiprināja virvi pie staba un diezgan satraukts šļūca lejā pa otru trapu, kas veda rūmē. Tur bija ārkārtīgi smacīgs gaiss. Grīdu un sienas klāja gļotas un sūnas. Kuģa rūmes galā, kas bija iegrimis visdziļāk, lukturis apgaismoja ūdeni. Acīmredzot daļa rūmes bija pieplū­duši. Starp visādiem kuģa krāmiem bija re­dzami skeleti. No augšējiem klājiem salinieki tos bija aizvākuši, bet šeit acīmredzot ne­viens nebija ielūkojies.

«Jo labāk,» Simpkinss nodomāja. «Paskatī­simies!» Un viņš sāka apraudzīt mucas. Gan­drīz visas bija tukšas. Vienas mucas dibenā viņš atrada cilvēka kaulus; vai katrā mudžēt mudžēja krabji, tārpi, gliemji, kas bija salī­duši iekšā pa šķirbām. Simpkinss juta orga­nisku riebumu pret Šiem radījumiem, taču pārvarēja sevi un turpināja meklējumus, aiz­vien vairāk tuvodamies ūdens pieplūdušajai platībai. Un tur, jau brizdams pa ūdeni, viņš atrada kārotās mucas, ar zeltu. Tiesa, to bija nevis trīs, bet divas, un viena tikai pusē, taču arī atlikušā pietika, lai nodrošinātu viņu uz visu mūžu. .. Zeltu klaja tāda pelējuma kārta, ka to nemaz nevarētu pamanīt, ja Simpkinss nezinātu, ko meklē. Viņš ar rie­bumu notīrīja pelējumu, un milzīgie zelta ga­bali, ko indiāņi bija noslīpējuši, iemirdzējās. Simpkinss satraukumā sāka smagi elpot. Viņš ar . zeltu piepildīja maisu, piestūķēja kabatas, beidzot sāka bāzt azotē. Glumie, aukstie gabali netīkami skārās pie ādas, bet tas taču bija zelts, zelts! Vēl vienu ga­balu …

Tomēr Simpkinsam neizdevās paņemt vēl vienu gabalu. Sapuvusī grīda iebruka, nespē­dama izturēt ar zeltu apkrautā cilvēka svaru. Un Simpkinss juta, ka grimst ūdenī. Viņš tik tikko paguva ar rokām pieķerties pie grī­das malas. Atkal nobrīkšķēja, — ūdenī iegā­zās mucas ar zeltu. Bija grūti turēties pie sapuvušajiem dēļiem, tie sabirza rokās. Zelta smagums neatturami vilka viņu lejup. Sim­pkinss juta, ka gals klāt. Ja atbrīvotos no kādas daļas zelta … Nē, nē! Viņš izkulsies, izkulsies par katru cenu! Jāvelkas aiz virves. Simpkinss to satvēra ar abām rokām. Pie krūtīm piestiprinātā baterija aizķērās aiz grīdas dēļiem, notrūka un iekrita ūdenī.

Tumsa … Simpkinss izlamājas un parāva virvi. Kaut kas nokrakšķēja. Acīmredzot nolūza sapuvušais stabs, pie kura bija piesieta virve. Simpkinss, zaudējis pieturas punktu, iegrima ūdenī un tad pamanīja, ka kuģa di­benā iekritusī spuldzīte turpina spīdēt. Vājajā gaismā Simpkinss ieraudzīja ūdenszālei, ga­ras čūskveidīgas zivis, un turpat netālu lo­cījās astoņkāja taustekļi.

Simpkinsa kājas pieskārās kuģa dibenam, un stāvošais ūdens sakļāvās virs viņa galvas. Simpkinss drudžaini norāva zelta maisu, meta zeltu ārā no kabatām. Trīsdesmit se­kundēs viņš atbrīvojās no divām trešdaļām kravas un ar milzīgu piepūli iznira. Viņam izdevās ievilkt elpu, bet balasts vēl arvien bija pārāk smags, un viņš atkal iegrima ūdenī. Astoņkājis tuvojās, izstiepis trīsuļojo­šos taustekļus. Simpkinss steidzīgi izsvieda zeltu — visu līdz pēdējam gabalam. Spuldzī­tes gaisma pievilka jūras iemītniekus, zivis un astoņkājus, un tie sāka pulcēties no visām malām. Aizmetis pēdējo zelta gabalu, Sim­pkinss atkal iznira. Šoreiz viņam izdevās pieķerties pie dēļu galiem un uzrāpties uz grīdas. Un tad viņš dzīvnieciskās bailēs iebļāvās nelaba balsī.

Kaut kur tālumā, kuģa viņā galā, atskanēja balss. Simpkinss gribēja kliegt vēl, bet nervu spazma sažņaudza rīkli. Viņš pazina kapteiņa Sleitona balsi, kaut arī nevarēja saprast vār­dus. Ķīnietis kaut ko atbildēja Sleitonam. Ja Sleitons viņu atradīs šeit, tad būs beigas. Simpkinss klusi kā zalktis aizlīda pa grīdu līdz mucām un paslēpās starp tām. Balsis apklusa. Tā viņš nogulēja līdz rītam.

Kad no augšas iespiedās vārs gaismas stars, Simpkinss klusi uztrausās augšā, neviena ne­manīts, izlīda ārā un, viscaur slapjš, nomākts, pārguris, aizlavījās uz savu mājokli.