Nogrimušo kuģu sala

VIII. Atkal uz salas

Tonakt uz «Izaicinošā» neviens negulēja. Gatlings klimta pa klāju, ieklausīdamies nakts klusumā. Kas notiks ar Boko? Vai sa­linieki paklausīs viņam? Dažbrīd Gatlingam šķita, ka viņš dzird apslāpētas balsis, satru­pējušo klāju dēļu čīkstoņu zem kājām. Bet varbūt tur rītausmas vējš šalc salauztajās rājās un mastos, purina buru skrandas, šūpo kuģus, un tie čīkst un vaid, kā vecīši vaid pa miegam, sūrodamies par savām kaitēm? Kaut būtu mēnesnīca! Cik nomācoša šī tumsa!

Stundu pirms saullēkta salas pusē atkal bija dzirdams troksnis. Tagad vairs nebija šaubu: tur kaut kas notika. Varēja skaidri sadzirdēt balsis; vairāki cilvēki aizskrēja pa salu ar laternām rokā un lēnām nāca atpa­kaļ uz gubernatora rezidenci.

«Vai tiešām nabaga Boko ies bojā?» Gat­lings satraukts domāja.

Pirms paša saules lēkta visi «Izaicinošā» pasažieri bija sanākuši uz klāja. Un, kad beidzot uzlēca saule, visi izbrīnā ieklie­dzās, — lielmastā pie gubernatora rezidences plīvoja balts karogs.

— Kapteinis Sleitons kapitulējis! — Gat­lings iesaucās.

— Skatieties, Boko nāk šurp, — Viviana piezīmēja.

Boko ar savām vecajām kājām tipināja uz «Izaicinošā» pusi, klanījās, māja ar roku un jau iztālēm sauca ruporā:

— Varat izkāpt uz salas! Kapteinis atļāva!

Steidzīgi nolaida laivu, kurā iekāpa Gat­lingi, Tomsons ar saviem asistentiem Tammu un Milleru, Simpkinss un četri matroži.

Boko sveicināja viņus, zemu palocīdamies.

— Kapteinis lūdz jūs uz savu rezidenci.

— Jūs esat dzīvs, Boko, — mēs tā bažījā­mies par jums! — teica Viviana, spiezdama viņam roku.

— Kas te naktī notika pie jums, salā? — Gatlings jautāja.

Boko noslēpumaini pasmaidīja un atkār­toja:

— Jūs aicina gubernators. Viņš jums visu paskaidros.

Viviana, saviļņojuma pārņemta, atkal izkāpa uz Nogrimušo Kuģu salas. Viņa lai­poja pa ļodzlgajiem dē|iem, kas bija pārmesti no kuģa uz kuģi, atcerēdamās, ka tāpat viņi gāja ari tad, kad ieradās šeit pirmo reizi. Bet toreiz viņi bija kuģa katastrofā cietuši neaizsargāti gūstekņi, kas devās pretī nezi­nāmajam. Tagad viņi atradās «Izaicinošā» aizsardzībā.

Gatlings lūdza, lai Viviana atgriežas uz kuģa.

— Kas zina, varbūt Sleitons grib ievilināt mūs lamatās?

Taču Boko mierināja:

— Neuztraucieties, jūs visi esat pilnīgā drošībā.

Ceļinieki devās tālāk. Gatlings sniedza pa­skaidrojumus Tomsonam, atcerējās dažādus atgadījumus sava pirmā salas apmeklējuma laikā. Beidzot ceļinieki nonāca pie rezidences. Šeit viņus jau gaidīja.

Nēģeris mirdzināja baltus zobus, atvēris muti platā smaidā.

— Arī viens no bijušajiem pretendentiem uz Vivianas roku, — Gatlings smaidīdams iepazīstināja ar viņu.

— Gubernators lūdz jūs iet iekšā, — nē­ģeris teica.

Atbraucēji nokāpa lejā pa pazīstamajām kāpnēm un iegāja gubernatora kabinetā.

Viņš stāvēja pie galda un laipni māja ar galvu.

— Lūdzu! Lūdzu!

— Floressl — Viviana izbrīnā iesaucās.

— Esmu jūsu rīcībā, — viņš atbildēja, sa­rokodamies ar viesiem, — lūdzu, atvainojiet manu izskatu.

Floresam visa seja bija zila, kakls satūcis, deniņos liela brūce, no kuras vēl sūcās asi­nis.

— Jūs esat ievainots? — Viviana apjauta­jās. — Varbūt pārsiet jūs?

— Nē, pateicos, — Floress atbildēja, pie­spiezdams pie deniņiem mutautiņu. — Ne­liela skramba.

— Nemociet, Flores, pasakiet, kur ir Slei­tons. Vai viņš dzīvs? … — Simpkinss nepa­cietīgi jautāja.

Floress noplātīja rokas.

— Aizvakar viņš negaidīti parādījās uz salas un es viņu apcietināju. Naktī es devos pārbaudīt sardzi. Pie ogļu kuģa, kur bija ieslodzīts Sleitons, man piepeši uzbruka kāds cilvēks. Tas bija Sleitons, kuram acīmredzot bija izdevies izkjūt no sava cietuma. Starp mums sākās cīniņš, — cik karsts, to jūs va­rat spriest pēc mana apģērba. Viņš tik tikko nenožņaudza mani ar manu šalli. Pēc tam… — Floress sastomījās, — pēc tam Sleitons iegrūda mani enkurķēdes telpā, kur viņš pats bija ieslodzīts, un ieslēdza. Kas no­ticis tālāk, es uzzināju tikai tad, kad Boko atbrīvoja mani. Viņš pats jums pastāstīs.

— Man izdevās aprunāties ar saliniekiem un pārliecināt viņus, lai neklausa Sleitonam, — Boko teica. — Rīta pusē Sleitons sa­sauca visus un pavēlēja mums gatavoties kaujai ar jums, Boko parādīja uz Gat­lingu. — Taču visi kā viens atteicās. Sleitons kliedza, spēra kāju pret zemi. «Nositīšu,» viņš draudēja. Bet es tai brīdī ieteicos: «Ko te māžoties? Sasiesim viņu!» Mēs tuvojāmies Sleitonam, viņš metās bēgt. Mēs diebām pa­kaļ, bet kur nu! Viņš ielēca ūdenī un pazuda. Gājām meklēt Floresu. Es iedomājos paska­tīties ogļu kuģī, un viņš tur guļ. Izlaidām ārā, un — te nu viņš ir!

Simpkinss klausījās ar sasprindzinātu uz­manību.

— Sleitons ir dzīvs. Sleitons atrodas uz salas. Simpkinss atrodas uz salas. Tātad Sleitons tiks notverts, — viņš negaidīti iz­grūda.