Nogrimušo kuģu sala

II. Salas iemītnieki

Palikusi viena, mis Kingmane sāka gata­vot brokastis. Viņa notīrīja un izcepa Gatlinga noķerto zivi, nokāpa tilpnē un paņēma no pārtikas noliktavas dažus apelsīnus. Kad Viviana ar kurvīti rokās uzkāpa uz klāja, viņa ieraudzīja neparastu ainu: pie ēdam­galda — pareizāk sakot, uz galda un krēs­liem — saimniekoja pērtiķi. Tie spiedza, ķīvējās, mētājās ar kēksu un bāza aiz vai­giem cukura gabalus. Kad parādījās mis Kingmane, dzīvnieki satrūkās un brēkdami atkāpās pie borta. Viviana iesmējās un pa­svieda tiem pāris apelsīnu. Tūlīt nodibinājās labas attiecības. Šimpanzes kaudamies no­tiesāja apelsīnus, tad pietupdamies un vaikstīdamies tuvojās mis Kingmanei un droši ņēma augļus no viņas rokām. Nebija šaubu, ka pērtiķi ir pieraduši pie cilvēku sabiedrības.

Un patiešām, cilvēkus nevajadzēja ilgi gaidīt.

Aizrāvusies ar negaidīto ciemiņu jocīga­jiem nedarbiem, mis Kingmane nepamanīja, ka pār tvaikoņa bortu uzmanīgi paceļas di­vas galvas. Pārliecinājušies, ka uz klāja ir vienīgi sieviete, nepazīstamie ātri pārkāpa pāri bortam un, uzmetuši šautenes plecos, tuvojās mis Kingmanei.

Viņa pārsteigumā iekliedzās, ieraudzījusi šo pāri.

Viens no viņiem — tukls, mazs cilvēciņš ar izblīdušu, sen neskūtu seju, kas par spīti dienvidu saulei bija bāla — no pirmā acu uzmetiena pārsteidza ar zināmiem kontras­tiem apģērbā un visā izskatā. Viņam galvā bija katliņa cepure, sagumzīta, netīra, dau­dzās vietās caura. Varēja redzēt, ka smo­kings, kaut arī caurumains un ielāpains, bijis labi piegriezts. Bet bikses bija pavisam nožēlojamas, zem ceļiem to driskas karājās lejup kā bārkstis. Tērpu papildināja nošķieb­tas lakkurpes un saplēsta fulāra lente ap kaklu.

Otrs atgādināja meksikāņu aitu ganu — slaiks, muskuļots, iededzis, straujām, asām kustībām. Viņam bija melna bārda, plats sombrero galvā, tumšs krekls mugurā, rokas kailas līdz elkoņiem un gari zābaki kājās.

— Bonjour, mademoiselle, — resnais, ār­kārtīgi galanti palocīdamies, sveicināja mis Kingmani. — Atļaujiet apsveikt jūs ar lai­mīgu ierašanos Nogrimušo Kuģu salā.

— Pateicos jums, kaut arī es neteiktu, ka mana ierašanās ir laimīga … Ko jūs vēla­ties?

— Vispirms atļaujiet stādīties priekšā: Aristīds Dodē. Mans uzvārds ir Dodē, jā, jā, Dodē. Es esmu francūzis …

— Varbūt jūs esat rakstnieka Alfonsa Dodē radinieks? — mis Kingmane neviļus pajautāja.

— Ē-ē … ne īsti… tā … attāls … Kaut gan man, tā sakot, bija zināms sakars ar literatūru … Lielas papīra fabrikas un … tapešu uzņēmumi Francijas dienvidos.

— Nepļāpā, kas nav vajadzīgs, Ternip, — drūmi un īgni norūca viņa pavadonis.

— Cik netaktisks jūs esat, Flores! Kad es jums reiz iemācīšu, kā jāizturas pieklājīgā sabiedrībā! Un lūdzu nesaukt mani par Ternipu. Atļaujiet paskaidrot, viņi mani tā pa jokam iedēvējuši — manas galvas dēļ, kura, kā viņiem liekas, atgādinot rāceni… — Un, noņēmis katliņu, viņš pārlaida roku kaila­jam, iedzeltenajam paurim, kura vidū kā īpatnēja dabas rotaļa bija saglabājies matu kušķis.

Mis Kingmane neviļus pasmaidīja par iz­devušos iesauku.

— Bet ko jums no manis vajag? — Vi­viana atkal atkārtoja savu jautājumu.

— Nogrimušo Kuģu salas gubernators, kapteinis Ferguss Sleitons, ir izdevis pavēli,

kurai mums negrozāmi un bez ierunām jāpa­kļaujas: katrs jaunieradies cilvēks nekavējo­ties jāstāda viņam priekšā.

— Un es jums galvoju, mis vai misis — man nav tas gods zināt, kas jūs esat —, ka kapteinis Sleitons jūs uzņems ļoti viesmīlīgi.

— Es nekur neiešu, — mis Kingmane at­bildēja.

Ternips nopūtās.

— Man ļoti nepatīkami, bet…

— Pietiks tev tēlot diplomātu! — Floress atkal rupji iejaucās un, piegājis pie Vivianas, pavēloši teica:

— Sekojiet mums!

Mis Kingmane saprata, ka pretošanās būtu veltīga. Mazliet padomājusi, viņa sacīja:

— Labi. Esmu ar mieru. Tikai atļaujiet man pārģērbties. — Un viņa norādīja uz savu darba tērpu un priekšautu.

— Tas nav vajadzīgs! — Floress atcirta.

— Tas taču neprasīs daudz laika. — Ter­nips vērsās reizē pie Floresa un mis Kingmanes.

— Nē, tikai dažas minūtes. — Un viņa at­stāja klāju.

Pēc kāda brīža Floress pamanīja, ka tvai­koņa dūmenis sācis kūpēt. Viņš tūlīt saprata kara viltību.

— Nolādētais sievišķis apvedis mūs ap stūri. Vai redzi dūmus? Tas ir signāls. Viņa sauc kādu palīgā! — Noņēmis no pleca šau­teni, viņš sāka gānīt Ternipu. — Un tikai tu esi vainīgs, jo izkusi viņas priekšā! Pateikšu tavai vecenei!

— Jūs esat nelabojams, Flores. Mēs taču nevarējām ar varu stiept prom neaizsargātu sievieti.

— Bruņinieks! Kavalieris! Ferguss tev pa­rādīs bruņinieciskumu … Kā tev patīk?—Un, pacēlis šautenes stobru, viņš ar galvu pa­māja uz kuģa bortu, pār kuru pārlēca Gat­lings un joprojām slapjais Simpkinss, viss zajām ūdenszālēm nokāries; pie apģērba bija pieķērušies krabji.

— Kas tas par ūdensvīru? …

Sākās sarunas. Gatlings nebūtu baidījies mēroties spēkiem ar šiem diviem skrandai­ņiem. Bet, ja viņi nemeloja, cīņai nebūtu ne­kādas jēgas: salu, kā viņi apgalvoja, apdzīvo vesela kolonija — četrdesmit trīs labi apbru­ņoti cilvēki. Spēki nebija vienlīdzīgi — uz­vara būtu salinieku pusē.

Atstājis Simpkinsu ķīlā, Gatlings devās ap­spriest stāvokli ar mis Kingmani. Arī viņa piekrita, ka. cīņa būtu veltīga. Viņi nolēma visi kopā doties «stādīties priekšā» kapteinim Fergusam Sleitonam.