Saule noslīga aiz apvāršņa, mezdama sarkanus starus pār spilgti zaļo Sargasu jūru un Nogrimušo Kuģu salu ar tās mastu mežu. Šis vētru sakropļotais, laika zoba sagrauztais mežs, tā izlauzītie zari — rājas, buru skrandas, retas kā pēdējās lapas, — šeit vislielākais optimists varētu kļūt grūtsirdīgs.
Taču profesors Līderss jutās lieliski, kā arheologs iemīļotā senlietu muzejā.
Sēdēdams uz holandiešu karavelas klāja, viņš aizrautīgi stāstīja Gatlingam, ar plašu žestu norādīdams visapkārt:
— Šeit, jūsu acu priekšā, ir visa kuģu būves vēsture. Jūs nevarat iedomāties, kādi vēsturiski dārgumi te atrodami. Paskatieties, tur, blakus pagājušā gadsimta riteņkuģim, redzams pirmskolumba laika kuģis. Ar tādu stūri devās braucienos pa okeānu! Bet tur, aiz trīsklāju brigas, glabājas mana muzeja pērle — desmitā gadsimta skandināvu deviņairu laiva ar vienu mastu, kas nākusi no Grenlandes rietumu krastiem. Aizsenos laikos vētra to izsviedusi uz agrāk avarējušu kuģu atliekām, tādēļ tā lieliski saglabājusies. Apskatiet tās skaisto iegareno formu, — augsts pakaļgals un vēl augstāks priekšgals, ko noslēdz tāda kā putna vai pūķa galva. Kāds liktenis to atnesis šurp? Kādi līdz neprātam drosmīgi cilvēki šajā nedrošajā laiviņā laidusies tālā ceļā? Bet tur, lejā, nekustīgās, aukstās dzīlēs droši vien guļ fēniķiešu un ēģiptiešu kuģu grausti, un, kas zina, varbūt tepat zem mums starp bojā gājušās civilizācijas kolonnām ūdenszāļu meža vidū atdusas lielās Atlantīdas flote?
— Masa Gatling! Kapteinis Ferguss Sleitons lūdz jūs ierasties pie viņa.
Gatlings ieraudzīja puskailu nēģeri, kura melnais ķermenis rietošās saules staros spīdējā kā veca bronza.
— Kas viņam vajadzīgs?
— Lūdz ierasties pie viņa, — nēģeris atkārtoja.
Gatlings negribīgi piecēlās un pa ļodzīgajām laipām devās uz gubernatora «rezidenci».
Sleitons viņu pieņēma, stāvēdams savā parastajā pozā.
— Gatling, man ar jums jārunā. Vai jūs mīlat mis Kingmani? — viņš uzdeva Gatlingam negaidītu jautājumu.
— Neuzskatu par vajadzīgu jums atbildēt. Tas attiecas tikai uz mani.
— Jūs maldāties! Tas attiecas arī uzmani!
— Ak tā? Tad varu paziņot, ka man personīgi, kā saka, nav nekādu nolūku attiecībā uz mis Kingmani. Mēs esam draugi, un es ļoti cienu viņu. Bet šī draudzība man uzliek arī zināmus pienākumus …
— Kādus tad?
— Tādus, ka es neļaušu nevienam izšķirt mis Kingmanes likteni pret viņas gribu.
— Neaizmirstiet, Gatling, ka privilēģija kaut ko atļaut vai neatļaut šeit pieder man. Tikai man! — Un, brītiņu klusējis, viņš piemetināja: — Ziniet ko, Gatling! Man ir iespēja nogādāt jūs uz Azoru salām. Es varu jūs diezgan solīdi nodrošināt.
Gatlings aiz dusmām piesarka un sažņaudza dūres.
«
— Klusu! — viņš uzkliedza. — Jūs iedrošināties piedāvāt man kukuli? Jūs uzdrīkstaties domāt, ka es esmu spējīgs par naudu nodot cilvēku? — Un viņš metās virsū Sleitonam.
Sleitons atvairīja sitienu un iesvilpās. Pa durvīm iebrāzās kāds desmits dažādu tautību skrandaiņu — Sleitona personīgā apsardze — un uzklupa Gatlingam.
Gatlings tos izsvaidīja uz visām pusēm, bet cīņa bija nevienlīdzīga. Pēc dažām minūtēm viņš bija cieši sasiets.
— Iemest viņu tumšajā karcerī! Jā, pie reizes apcietiniet arī Simpkinsu!
Un, kad Gatlingu aizveda, Sleitons pajautāja vienam no sulaiņiem, vai viss sagatavots līgavaiņa izraudzīšanas ceremonijai.
— Lieliski! Tātad šovakar deviņos!
Plašā kopkajīte bija godam uzposta. Pie sienām ņirbēja dažādu nāciju karogi, kas bija paņemti no bojā gājušiem kuģiem, un krāsaini dranas gabali. Pāri visai telpai krustām šķērsām bija izkārtas aļģu virtenes. Gaisā ūdenszāles ātri vien nobrūnēja un izskatījās diezgan nožēlojamas, bet, ko lai dara, citus zaļumus nevarēja dabūt. Toties galdus greznoja vairāki lielu, baltu puķu pušķi — ziedi atgādināja ūdensrozes. Rotājumu papildināja pie griestiem piekārtas laternas dažādās krāsās. Garais galds bija apkrauts ar aukstām uzkodām, vīnu un pat šampānieša pudelēm.
Salas iedzīvotāji kopš paša rīta skraidīja kā sasviluši.
Pievakarē visus šos nožēlojamos skrandaiņus nevarēja pazīt.
Katram slepenā lādītē glabājās diezgan pieklājīgs apģērbs. Vēl nekad viņi nebija skuvuŠies tik rūpīgi, ar tādu centību kopuši no sukas un ķemmes atradušos matus, nekad nebija tērējuši tik daudz ziepju un ūdens un tik ilgi apbrīnojuši sevi spoguļu lauskās …
Spoguļi rādīja visdažādākās sejas: gan melno nēģera seju, kas laistījās kā sodrējiem noziesta, gan dzeltenā ķīnieša šaurās acis, gan veca jūras vilka sāls un vēju saēsto seju, gan spilgti sarkano indiāņa seju ar dīvainiem ausu rotājumiem.
Bet viņi visi — veci un jauni, balti un melni — domāja vienu un to pašu: «Patiešām, esmu gluži pieņemams! Ko var zināt? Un kas var paredzēt mīklainās sievietes sirds kaprīzes?»
Ar vārdu sakot, lai cik mazas bija izredzes, ikviens loloja cerību, ka izraudzīs tieši viņu.
Kopkajītes vidū bija ierīkota tāda kā tribīne.
Tur, uz šī paaugstinājuma, tieši deviņos vakarā uzveda mis Kingmani — baltā kleitā, kā jau līgavu — kopā ar viņas pavadonēm Idu Dodē un Megiju Floresu.
Viņai parādoties, sāka dziedat koris. Dziedājums neizcēlās ar saskanīgumu, un Vivianas muzikālajai dzirdei tas šķita briesmīgs, toties koristiem nevarēja pārmest iedvesmas trūkumu. Laternas šūpojās un karogi plandījās, kad vairāki desmiti piesmakušu, sēcošu balsu rēca un dārdināja: «Slava, slava, slava!»
«Līgava», bāla, satraukta un sadrūmusi, uzkāpa uz paaugstinājuma.
Sleitons viņu uzrunāja, teikdams šim notikumam atbilstošus vārdus. Viņš norādīja, ka likums, pēc kura ikvienai sievietei, kas nonāk Nogrimušo Kuģu salā, jāizrauga vīrs, ir negrozāms.
— Varbūt jums, mis, šis likums šķitīs bargs. Taču tas ir nepieciešams un, galu galā, taisnīgs. Pirms šī likuma izdošanas jautājumu izšķīra spēcīgākā tiesības, nažu ciņa starp pretendentiem. Un salas iedzīvotāji gāja bojā kā epidēmijas laikā .. .
Jā, varbūt tas patiešām bija pareizi, taču mis Kingmanei no tā nekļuva vieglāk. Viņas acis neviļus meklēja atbalstu. Tomēr viņa neredzēja starp klātesošajiem ne Gatlingu, nedz kaut vai Simpkinsu. Sleitons pamanīja šo skatienu un pasmīnēja.
Katram pretendentam vajadzēja pieiet pie līgavas, palocīties un gaidīt atbildi. Līgava ar galvas mājienu atbildēja «jā» vai «nē».
Līgavaiņi nāca cits aiz cita… Visa ši virkne mis Kingmanē modināja tikai šausmas, riebumu un nicinājumu, dažbrīd arī nevilšu smaidu — kad, piemēram, viņas priekšā ar spieķīti rokā «savā labākajā izskatā» nostājās visvecākais salas iemītnieks — itālietis Džulio Boko.
Jāsaka, ka klusībā Sleitons baidījās no šī Metuzāla kā no konkurenta. Patiešām, Boko bija labas izredzes. Viviana, raugoties uz viņu, vilcinājās ar atbildi, it kā apdomādamās, bet pēc tam tāpat noraidoši pakratīja galvu un tādējādi, pati to nezinādama, izglāba Boko dzīvību, jo šajā īsajā svārstību brīdī Ferguss Sleitons jau bija nolēmis «atbrīvoties» no Boko, ja laime uzsmaidīs viņam. Visi nodefilēja garām mis Kingmanei. Pēdējais viņas priekšā nostājās Sleitons …
Mis Kingmane, pārlaidusi skatienu viņa stāvam, apņēmīgi papurināja galvu. «Nē».
— Oho! Tas tik ir joks! Ko tagad darīt? — atskanēja saucieni,
Sleitons bija satrakots, bet valdījās.
— Mis Kingmane neizvēlējās nevienu no mums, — viņš teica, ārēji saglabādams mieru. — Taču mūsu likumus nevar atcelt. Vajadzēs tikai mainīt izvēles veidu. Es iesaku šādu gājienu: mis Kingmanei jākļūst par manu sievu. Ja kāds tam nepiekrīt, lai nāk ārā, un mēs mērosimies spēkiem. Kas uzvarēs, tas dabūs viņu. — Un Sleitons, ātri uzrotījis piedurknes, nostājās cīņas pozīcijā.
Kāds brīdis aizritēja nogaidošā klusumā.
Piepeši, atskanot vispārējai smieklu šaltij, vecais Boko nometa svārkus un, nemaz neatlocījis piedurknes, droši gāzās virsū Sleitonam. Viņus ielenca pūlis. Varēja redzēt, ka Boko kādreiz bijis labs bokseris. Viņam izdevās veikli atvairīt vairākus Sleitona sitienus. Vienu reizi, trešajā izklupienā, viņš pats diezgan sāpīgi iebelza Sleitonam no apakšas pa žokli, bet tūlīt, saņēmis spēcīgu sitienu pa krūtīm, nogāzās uz grīdas. Viņš bija uzvarēts.
Pēc viņa iznāca jauns pretendents — īrs OHara. Tas bija stiprs, plecīgs puisis, un viņu uzskatīja par vienu no labākajiem bokseriem.
No jauna iedegās cīņa. Tomēr Sleitons, spēcīgs, mierīgs un metodisks, ātri vien pieveica arī šo pretinieku. OHara, asinīm noplūdis, gulēja uz grīdas un spļāva ārā izsistos zobus.
Trešais sāncensis neatradās …
Uzvara piederēja Sleitonam, un viņš piegāja pie mis Kingmanes un sniedza viņai roku. Viviana sagrīļojās un satvēra vecās Dodē-Ternipas roku.