Nogrimušo kuģu sala

X. Kapteiņa Sleitona noslēpums

Uz «Elizabetes» klāja pītos krēslos sēdēja Megija un Viviana. Viviana turēja klēpī groziņu ar apelsīniem, ap viņas krēslu rosījās salas četrrokainie iemītnieki — pērtiķi. Viens no tiem sēdēja uz krēsla atzveltnes un ar baudu grauza lielu apelsīnu. Otrs, apsēdies pie Vivianas, rakņājas groziņā, izmeklēdams vissulīgāko un gatavāko augli. Trīs citi, uz­jautrinoši vaikstīdamies, lēkāja ap jauno sievieti un gaidīja, kad viņiem atkal ko iedos.

— Ej prom, Džillij, — Megija teica pērtiķim, kas sēdēja uz krēsla atzveltnes, un, pagriezusies pret Vivianu, piemetināja:

— Viņš jūs nošļakstīs ar apelsīnu sulu.

— Nac pie manis, mazais! — Un Megija paņēma pērtiķi un apsēdināja sev klēpī.

— Kas tad notika tālāk, Megij? — Viviana jautāja.

Megija turpināja stāstīt par savu dzīvi salā pēc Gatlingu aizbraukšanas. Viviana uz­manīgi klausījās, barodama pērtiķus.

Piepeši, pārtraukdama Megiju, Viviana iz­bijusies iesaucās:

— Kas tas tāds?

Megija paskatījās uz to pusi, kur raudzī­jās Viviana. «Elizabetei» tuvojās cilvēks buru audekla uzvalkā; viņam bija gari mati līdz pleciem un liela bārda.

— Vai tas ir jaunpienācējs? Es neesmu redzējusi šo cilvēku.

— Tas ir «mežonis», — Megija atbildēja.

— Tā salinieki viņu iedēvējuši. Es gribēju jums pastāstīt arī par viņu, bet viņš pats atgādināja par sevi. Mēs viņu atradām Jau­najā sala. Ar mežoni bija daudz rūpju. Viņš no visiem baidījās, ierāvās kaktā un sēdēja tur kā vilcēns. Viņš ēda tikai jēlas zivis, rī­dams kā zvērs — veseliem gabaliem. Viņš bija netīrs, ļauns, drūms, neuzticīgs. Visu laiku, kamēr viņš atrodas salā, neviens no viņa nav dzirdējis ne vārda. Viņš ir mēms. Tikai vecajam Boko viņš nez kāpēc uzticas. Boko pierunāja viņu nomazgāties un uzvilkt uzvalku. Taču apgriezt viņam matus un na­gus neizdevās.

— Vai viņš nav bīstams? — Viviana jau­tāja, vērodama nepazīstamo, kas tuvojās viņām.

— Nē, viņš ir ļoti rāms. Brīnums, ka viņš nāk šurp. Droši vien viņa uzmanību saistījis jūsu tērps, kas salā ir neparasts.

Mežonīgais cilvēks uzkāpa uz klāja, pie­nāca klāt sēdošajām sievietēm un sāka uz­manīgi raudzīties Vivianai tieši acīs. Viņa nevarēja izturēt šo ciešo skatienu. No tā kļuva baisi.

— Iesim kajītē, — viņa teica Megijai. Un, atstājusi pērtiķiem kurvi ar apelsīniem, kuram viss bars uzklupa trokšņodams un spieg­dams, Viviana nokāpa kajītē. Megija sekoja viņai.

— Cik savādu iespaidu atstāj šis iezemie­tis! … Bet nē.. . viņam ir balta ādas krāsa un eiropejiski sejas panti. Drīzāk šis cilvēks ir kļuvis par mežoni. Kādēļ viņš tik dīvaini uzlūkoja mani?

Viviana saviļņota staigāja pa lielo kopkajīti.

— Viņš ir līdzīgs kadam no šiem boja gājušiem kuģiem, — viņa turpināja. — Var­būt arī viņš, tāpat kā šie vecie vraki, kādreiz bijis jauns, dzīvojis pilnskanīgu dzīvi.. .

— Vai nu vērts tā uztraukties! Nomieri­nieties. Uzspēlējiet man kaut ko! Esmu tā noilgojusies pēc mūzikas. — Megija ierosi­nāja, gribēdama pavērst Vivianas domas citā virzienā.

— Jā, labi, es spēlēšu, — Viviana piekrita.

Viņa ātri piegāja pie klavierēm, nolieca galvu, mazliet padomāja un sāka spēlēt Bēt­hovena Patētisko sonāti.

Piepeši kāds ienāca, un Viviana, pārtrau­kusi spēlēt, atliecās un ieraudzīja savā priekšā nepazjstamā seju. Šī seja ar izspūrušajiem matiem bija drausmīga. Nepazīstamā acis bija plaši ieplestas, viņš smagi elpoja, apakš­žoklis drudžaini trīcēja.

Kā viņš bija ienācis? Megija sēdēja ar mu­guru pret durvīm un nebija dzirdējusi viņa soļus, ko apslāpēja mūzika.

Viviana ātri piecēlās, atspiedās pret kla­vierēm un. tik tikko valdīdamās, skatījās uz nepazīstamo. Bet viņš, nenolaizdams no vi­ņas sasprindzināto skatienu, mēģināja kaut ko pateikt.

— Bē-bēē-ēē … hho! … — Viņa gārdzošā runa atgādināja blēšanu.

Un piepeši, kā aizmirsis par Vivianas klāt­būtni. nepazīstamais, uzmetis kūkumu, izple­tis garos, līkos pirkstus, sāka kāri aplūkot klavieru taustiņus, — viņš atgādināja ērgli, kas gatavs iecirst nagus laupījumā. Tālāk notika kaut kas vēl dīvaināks un pavisam negaidīts. Nepazīstamais apsēdās pie klavie­rēm un sāka spēlēt.

Tā bija baismīga mūzika, tikpat nesaka­rīga kā viņa valoda. Garie nagi traucēja. Nepazīstamais nepacietīgi rūca, ik pa brīdim ar zobiem nokoda kādu nagu un atkal turpi­nāja spēlēt.

Un, lai cik drausmīgi viņš spēlēja, tomēr varēja pazīt Bēthovena Patētisko sonāti. Ne­bija šaubu, ka šis cilvēks kādreiz mācījies mūziku.

Pārsteigtā Viviana pagāja sānis, apsēdās krēslā un sāka klausīties. Un apbrīnojami — drīz mūzika aizrāva viņu … Viņas acu priekšā noskaidrojās cilvēka apziņa. Jo ilgāk nepa­zīstamais spēlēja, jo pareizaks kļuva viņa priekšnesums, jo skaidrāk izcēlās muzikālās frāzes. Tiesa, sarepējušie pirksti arī tagad negribēja klausīt, bet viņš jutās aizvien dro­šāk pie instrumenta. Un līdztekus neklausīgo roku rupjajām kļūdām ievijās neparasti iz­teiksmīgas vietas.

Bija pusdienu laiks. Gatlings, izdzirdējis klavieru skaņas, ienāca kajītē pasaukt Vivianu un sastinga pie durvīm kā sālsstabs. Viviana ar zīmēm rādīja vīram, lai viņš ne­traucē spēlēšanu.

Nesagaidījuši Gatlingus pusdienās, kajītē cits aiz cita ienāca Tomsons, viņa asistenti, Floress, Līderss un, beidzot, Simpkinss. De­tektīvs bija grūtsirdīgs, gandrīz vai nomākts. Taču arī viņš ar lielu interesi, pat lielāku nekā citi, vēroja, kā nepazīstamais spēlē. Visi klusēja un klausījās, elpu aizturējuši.

Bet nepazīstamais turpināja spēlēt. Pabei­dzis vienu sonāti, viņš uzsāka otru, trešo, ce­turto. Viņa seja atplauka, acīs iedegās sa­prāts, bet lūpās parādījās sērīgs smaids. Pagāja stunda, divas, taču nepazīstamais joprojām spēlēja. Un piepeši mūzikas frāze aprāvās takts vidū, viņš atgāzās atpakaļ un saļima nesamaņā.

Nepazīstamais nogulēja bez samaņas pus­stundu. Kad jau sāka bažīties, ka viņu ne­izdosies atmodināt, viņš atvēra acis. Acīmre­dzot viņš vēl atradās skaņu varā. Tad viņš apsēdās uz dīvāna, apskatīja visus un, ierau­dzījis sievietes, aizpogāja krekla apkakli.

Mūzikas iedarbība bija apbrīnojama. Ne­pazīstamais sāka runāt, kaut arī savu vārdu un pagātni vēl nevarēja atcerēties. Viņš kļuva sabiedriskāks, bet reizē arī it kā kaut­rīgāks. Labprāt atļāva, lai viņam apcērp ma­tus un nagus, noskuj bārdu un ūsas.

Kad viņš, ģērbies vienā no Sleitona uzval­kiem, gludi skūts, sasukāts, nomazgāts, iera­dās kopkajītē, tas bija pilnīgi cits cilvēks.

«Kam viņš līdzīgs?» domāja Viviana, vē­rodama nepazīstamā seju. «Kaut kur esmu redzējusi tādu degunu, zodu. Jeb nē, ne gluži tādu. Sim ir pareizāki sejas vaibsti.» Un piepeši viņa atcerējās. Lai pārbaudītu savu minējumu, viņa uzrunāja Simpkinsu:

— Viņš ir līdzīgs kapteinim Sleitonam, vai ne?

Šie vārdi nez kādēļ atstāja spēcīgu iespaidu uz Simpkinsu.

— Ehē, — viņš sarosījās. — Tomēr es neesmu velti atbraucis uz salu!

Kad nepazīstamais, izgāja, Simpkinss, vērsdamies pie Gatlingiem, sacīja:

— Tagad, man šķiet, var visiem atklāt kap­teiņa Sleitona noslēpumu, kas atveda mani uz šo salu. Šeit es atradu vairāk nekā biju cerējis. Nevaru teikt, ka jau šobrīd man viss būtu skaidrs, bet Sleitona nozieguma galve­nie pavedieni man rokā. Re, tur nāk Flo­ress … Sēstieties un klausieties! Arī jums, Flores, būs interesanti uzzināt par jūsu sāncensi.

Un, ērtāk iegrozījies krēslā, Simpkinss uz­sāka:

— Kad biju uz salas pirmo reizi — kā avārijā cietis pasažieris —, tad pēc sava profesionālā ieraduma painteresējos par gu­bernatora Sleitona personīgo arhīvu. Guber­nators, būdams pārliecināts, ka ir pilnīgā drošībā, nebija sevišķi piesardzīgs un gla­bāja dokumentus rakstāmgalda atvilktnē.

— Simpkins, vai patiešām jūs? …

— Rakņājos pa citu galdiem? —Simpkinss atbildēja Gatlingam. — Mērķis attaisno lī­dzekļus, mans dārgais! Jā, es to darīju Slei­tona prombūtnē. Atrast piemērotu atslēgu ir tīrais sīkums. Es izskatīju viņa saraksti un atklāju interesantas lietas. Pārējās ziņas ievācu, jau atrazdamies kontinentā. Manu

meklējumu rezultāts bija «lieta par pilsoni Gortvanu, kas uzdodas par Sleitonu». Ja šīs lietas apstākļus izklāstītu apsūdzības akta valodā, tas skanētu apmēram tā.

Kanādā, Kvēbekas provincē, Monreālas pilsētā dzīvoja kuģu īpašnieks Roberts Gortvans, kas nodarbojās ar kravas un pasažieru pārvadāšanu pa Svētā Labrenča upi.Gortvanam bija divi dēli. Vecāko sauca par Ābramu, jaunāko — Eduardu. Divi cilvēki, kas dzi­muši dažādās pasaules malās, nevarētu būt vairāk atšķirīgi kā šie. divi brāļi. Jaunā­kais — Eduards — bija labs dēls, jauks cil­vēks un ārkārtīgi talantīgs mūziķis.

Vecākais — Ābrams — kā mēdz teikt, pie­kopa «izlaidīgu dzīves veidu». Un, tā kā tēvs bija paskops, Ābrams reiz iegrābās tēva rak­stāmgaldā. Tas vēl nekas. Kad zādzība at­klājās, Ābrams uzvēla vainu brālim. Tēvs tomēr nenoticēja Ābramam, un drīz arī viņš pats dzērumā kaut kur izpļāpājās. Tēvs at­ņēma viņam mantojumu, novēlēdams visu savu kapitālu jaunākajam dēlam, Eduardam. Drīz vecais aiz bēdām un, šķiet, sirds aptau­košanās nomira. Eduards kļuva par bagātu mantinieku. Tolaik viņš beidza konservatoriju un gatavojās koncertēt Eiropā. Aiz savas la­bās sirds Eduards lielu daļu saņemtā manto­juma piešķīra brālim. Taču tas notrieca visu, un viņam atkal vajadzēja naudu. Tad Ābrams izdomāja plānu, kā tikt pie visas brāļa bagā­tības.

Ar šantāžas palīdzību dabūjis no kāda

Monreāļas baņķiera vairākus tūkstošus dolārļi, Ābrams laida naudu «apgrozībā»: uz­pirka ārstus, vienu otru tiesas ierēdni, un panāca, ka Eduardu atzina par garīgi slimu, bet viņu, Ābramu, iecēļa par aizbildni. Na­baga mūziķi ielika trako mājā, bet Ābrams, pārņēmis brāļa īpašumu, atkal uzsāka izlai­dīgu dzīvi. Tomēr drīz viņu piemeklēja ne­veiksme. Viņš nespēja sniegt atskaiti aizbil­dņu padomei. Nespēja tādēļ, ka sakarā ar parlamenta vēlēšanām padomē bija iecelti citi cilvēki, ar kuriem viņš acīmredzot neva­rēja vienoties par cenu. Ābramam draudēja briesmas, ka atklāsies visas viņa mahinācijas ar brāli. Piedevām trako mājā parādījās jauns ārsts — savādnieks un ideālists, kas neatzina kukuļņemšanu. Šis ārsts, izmeklējis Eduardu, konstatēja, ka viņš ir vesels. Tad Ābrams nolēma aizvest brāli kaut kur tālāk, kamēr viss nomierināsies, un vienojās ar kādu ārstu, kuram bija privāta pansija Kanāriju salās. Brauciena laikā viņiem uzbruka vētra un aizdzina uz Nogrimušo Kuģu salu. Laivā izglābās tikai trīs: Ābrams, Eduards un sanitars, kas drīzumā nomira, — nez, vai tikai Sleitons nepalīdzēja viņam šķirties no šīs grēcīgās pasaules. Brāli Ābrams atstāja Jaunajā salā, kur viņi nonāca papriekš, pats ar laivu naktī aizbrauca uz Nogrimušo Kuģu salu un paziņoja, ka viņš vienīgais izglābies. Eduards bez laivas nevarēja aizkļūt uz lielo salu. Ābrams acīmredzot paretam apmeklēja brāli, lai uzzinātu par viņa veselību.

— Bet kādēļ tad Sleitons nenogalināja brāli? — Gatlings jautāja.

— Testaments bija sastādīts tā, ka Eduarda nāves gadījumā visu mantu saņemtu Harvarda universitāte, kur Eduards mācījās. Un Sleitons nolēma turēt brāli Jaunajā salā, ka­mēr tas kļūs pilnīgi mežonīgs. Tad Eduarda nenormālība neradīs šaubas. Tādēļ Sleitons pats nekad nerīkoja ekskursijas uz Jauno salu. Savācis salā milzu bagātības, kas dau­dzas reizes pārsniedza viņa brāļa īpašumu, Ābrams pameta Eduardu likteņa ziņā …

Tikai vienu es īsti nezināju: vai Eduards vēl ir dzīvs. Tagad mēs zinām un varam glābt nelaimīgo. Vai talab nebija vērts ieska­tīties svešā rakstāmgaldā?

— Bet jūs taču nezinājāt, ko tur atradī­sit, — Gatlings atbildēja.

— Man sveša manta nav vajadzīga, es . esmu nesavtīgs cilvēks. Tagad mums tikai vajag dabūt rokā Sleitonu. Tas nav grūti. Pēc rūpīgiem meklējumiem jau esmu atradis viņu.

— Atradis? Patiešām? — klausītāji reizē iesaucās.

— Jā gan, atradis, riskējot ar dzīvību, — Simpkinss kautrīgi atbildēja.