Ķeceris

6

SVĒTDIENAS VAKARĀ GARĪDZNIEKS DONS SPEITSS uzmanīgi ielocīja augumu grimētavas krēslā tā, lai nesaburzītu bikses un pēc pasūtījuma gatavoto itāļu kokvilnas kreklu. Tas bija roku darbs. Apsēdies viņš, krēsla ādai čīkstot un šņirkstot, iekārtoja masīvo sēžamvietu, to grozīdams šurpu turpu. Tad uzmanīgi atbalstīja galvu pret krēsla pagalvi. Blakus stāvēja Vanda, turēdama friziera apmetni.

- Izdari visu, kā pieklājas, Vanda, — viņš piekodināja, aizvērdams acis. - Šī ir svarīga svētdiena. Patiešām svarīga svētdiena.

- Jūs izskatīsieties vareni, cienīgtēv, — Vanda solīja, uzklādama vīrietim apmetni un sasiedama ap kaklu. Tad, klinkšķinot pudeles, ķemmes un sukas, viņa ķērās pie darba, īpašu uzmanību pievēršot aknu slimības izraisītajiem plankumiem un zirnekļiem līdzīgajiem paplašināto asinsvadu zīmējumiem uz mācītāja vaigiem un deguna. Vanda savu darbu pieprata nevainojami un pati to apzinājās. Lai ko tērgātu citi, viņa uzskatīja mācītāju par smalku, glītu vīrieti.

Garās, baltās rokas darbojās lietpratīgi, ātri un precīzi, neizdarot liekas kustības, taču mācītāja ausis pastāvīgi sagādāja problēmas. Mazdrusciņ par daudz atkārušās, sarkanākas un gaišākas par apkārtējo ādu. Šad un tad, viņam pārvietojoties pa skatuvi, prožektora gaisma, kas krita no aizmugures, pārvērta ausis rozā vitrāžā. Lai tām piešķirtu pienācīgo toni, viņa noklāja ausis ar biezu grima kārtu, kas bija trīs toņus tumšāka par seju, un virsū uzklāja sejas pūderi, padarot tās teju necaurspīdīgas.

Klādama, gludinādama, braucīdama un triepdama, viņa ik pa laikam iemeta acis videomonitorā, kurā bija redzams pret mācītāja seju pavērstas kameras raidītais attēls. Bija būtiski redzēt paveikto tā, kā tas izskatīsies ekrānā; tas, kas acij šķiet ideāls, televīzijā var izrādīties rēgaini divkrāsains. Sieviete ar mācītāju šādi nodarbojās divreiz nedēļā — pirms viņa televīzijā pārraidītā svētdienas sprediķa un pirms viņa piektdienas sarunu šova kristīgajā kabeļtelevīzijas kanālā.

Jā, cienīgtēvs bija smalks kungs.