Ķeceris

14

HAZĒLIUSS PASAULEI: JŪS VISI ESAT DEBILI

Radio sarunu šovu vadītāji — tautvaldības aizstāvji — un viņu klausītāji uzkurināja sevī paštaisnu niknumu. Hazēliusu aprēja no visām Amerikas kancelēm un tribīnēm, lika pie kauna staba kā pretamerikāniski, andreliģiski, nepatriotiski noskaņotu mizan- tropu, kas pieder pie visnicināmākās sugas — Austrumkrastā mītošajiem elitārajiem valdošo aprindu pārstāvjiem, kas pastāvīgi sūc šeriju un dzīvo savās gaisa pilīs.

Fords pastūma papīrus sāņus un ielēja vēl vienu kafijas tasi. Pagaidām dosjē materiāli neatbilda viņa priekšstatam par Hazēliusu, kurš, pēc Forda novērojumiem, izsvēra katru teikto vārdu un šeit darbojās samierinātāja, diplomāta un vienības vadoņa amatā. Viņš no šā cilvēka vēl ne reizi nebija dzirdējis nevienu politiski iekrāsotu izteikumu.

Pirms dažiem gadiem Hazēliuss bija piedzīvojis traģēdiju. Iespējams, tā viņā bija izraisījusi šīs pārmaiņas. Fords ātri pārskatīja mapes saturu, kamēr atrada.

Pirms desmit gadiem, kad Hazēliusam bija trīsdesmit seši gadi, Astrīda bija pēkšņi nomirusi no asinsizplūduma smadzenēs. Sievas nāve Hazēliusu pilnībā satrieca. Viņš vairākus gadus bija nodzīvojis savrupi — gluži kā Hovards Hjūzs. Bet tad pēkšņi fiziķis parādījās atklātībā ar ieceri par projektu "Izabella". Viņš nudien bija citāds — vairs neapmeklēja sarunu šovus, nemētājās ar apvainojošiem paziņojumiem, utopiskiem plāniem un bezjēdzīgiem mērķiem. Viņš izvairījās no augstākās sabiedrības un neglītajiem uzvalkiem. Gregorijs Norts Hazēliuss bija kļuvis pieaudzis.

Likdams lietā savas neparastās spējas, pacietību un taktu, Hazēliuss bīdīja projektu "Izabella", iegūdams sabiedrotos zinātnes aprindās, piesaistīdams lielos fondus un lencot varas pārstāvjus. Viņš nepalaida garām nevienu izdevību atgādināt amerikāņiem, ka Savienotās Valstis kodolfizikas izpētes jomā ir palikušas tālu iepakaļ eiropiešiem. Viņš daudzināja, ka ar "Izabellas" palīdzību varētu rast lētu risinājumu pasaules enerģijas vajadzībām, turklāt amerikāņu rokās ir visi patenti un tehnoloģiskās prasmes. Bruņojies ar šādiem argumentiem, viņš sasniedza neiespējamo — budžeta deficīta laikos manīgi izdabūja no Kongresa četrdesmit miljardus dolāru lielu finansējumu.

Pēc visa spriežot, viņš ir augsti izkopis pārliecināšanas māku, nemanāmi darbojas aizkulisēs, tomēr vienlaikus nebaidās riskēt, ja vien ir visu pienācīgi aplēsis. Lūk, šādu Hazēliusu Fords bija iepazinis projekta laikā.

"Izabella" bija Hazēliusa iecere, viņa izauklēts lolojums. Viņš bija apbraukājis visu valsti un pats personīgi izveidojis darbinieku grupu no izcilākajām fiziķu, inženieru un programmētāju aprindām. Viss bija noritējis kā pa diedziņu. Līdz šim.

Fords aizvēra mapi un iegrima apcerē. Viņam joprojām šķita, ka nav izdevies nolobīt visas kārtas no šā cilvēka, atklājot tā īsto būtību. Ģēnijs, ārišķīgs tēlotājs, mūziķis, utopists un sapņotājs, uzticīgs vīrs, uzpūtīgs, elitārs zinātnieks, lielisks fiziķis, pacietīgs lobists. Kurš no tiem patiesībā bija viņš? Vai arī aiz visām šīm maskām ēnās slēpās īstais cilvēks, kurš ar tām visām manipulēja?

Daļēji Hazēliusa dzīve bija samērā līdzīga Forda dzīvei. Abi bija zaudējuši sievas baismīgos negadījumos. Līdz ar sievas bojāeju uzsprāga arī visa Forda pierastā pasaule, atstājot viņu krāsmatās un gruvešos. Turpretim Hazēliuss pēc līdzīga zaudējuma bija rīkojies pavisam pretēji — sievas nāve šķita viņu nostādām uz pareizā ceļa dzīvē. Fords bija zaudējis dzīves jēgu, Hazēliuss to bija atradis.

Vīrietis aizdomājās, kāds izskatītos viņa paša dosjē. Par tā pastāvēšanu nebija šaubu — nedz arī par to, ka Lokvuds to izlasījis, tāpat kā viņš patlaban lasa citu dosjē. Kā tas izskatītos? Bērns no elitāras ģimenes, Čoutas pamatskola, Hārvarda universitāte, Ma- sačūsetsas Tehnoloģiju institūts, CIP, laulība. Un tad — sprādziens.

Kas pēc sprādziena? Klosteris. Un visbeidzot Advanced Secu- rity and Intelligence, Inc., viņa jaundibinātās izmeklēšanas firmas nosaukums. Piepeši Fordam tas šķita pretenciozs. Vai tad kādu ar to varēja apmuļķot? Viņš bija nodibinājis uzņēmumu pirms četriem mēnešiem un šajā laikā saņēmis vienu uzdevumu. Nenoliedzami, visai iekārojams norīkojums, taču viņš bija izvēlēts specifisku iemeslu dēļ. Un savā CV viņš to iekļaut nedrīkstēja.

Fords ieskatījās pulkstenī — brokasds jau sākušās, bet viņš te šķiež laiku, apcerēdams dzīvi un žēlodams sevi.

Iegrūdis dosjē portfelī, viņš to aizslēdza un devās uz ēdamzāli. Saule bija nupat paslējusies virs sarkanajām klintīm, un cauri papeļu lapām lauzās zeltaini stari. Lapas mirdzēja kā zaļas un dzeltenas stikla lauskas.

Ēdamzālē virmoja sdpra kanēļmaizīšu un bekona smarža. Hazēliuss sēdēja savā pierastajā vietā galda galā, iegrimis sarunā ar Inešu. Otrā galda galā Keita blakus Vordlo lēja sev kafiju.

Sievied ieraugot, Fordam sažņaudzās kuņģis.

Viņš piemetās uz pēdējā brīvā krēsla līdzās Hazēliusam un uzkrāva uz šķīvja olu kulteni un bekonu.

- Labrīt, — Hazēliuss sasveicinājās. - Vai labi gulējāt?

- Labāk nekā jebkad.

Bija ieradušies visi, neredzēja vienīgi Volkonski.

- Tā, kur tad Pīters? — Fords uzdrošinājās apjautāties. - Viņa auto piebraucamajā ceļā nebija.

Sarunas pamazām apsīka.

- Doktors Volkonskis, šķiet, mūs ir atstājis, — atbildēja Vordlo.

- Atstājis? Kā tā?

Kādu bridi visi cieta klusu, līdz Iness nedabīgi skaļā balsī ierunājās:

- Būdams šīs grupiņas psihologs, es, domājams, varētu jūs apgaismot. Nepārkāpdams profesionālo klusēšanas zvērestu, es, visticamāk, varu droši un bez iebildumiem apgalvot, ka Pīters šeit nejutās labi. Viņam bija grūti pielāgoties noslēgtajiem dzīves apstākļiem un stresa pilnajam darba grafikam. Viņš ilgojās pēc sievas un bērniem, kas dzīvo Brukheivenā. Nav brīnums, ka viņš nolēmis ņemt kājas par pleciem.

- Jūs minējāt, ka viņš, šķiet, ir aizbraucis.

Hazēliuss atbildēja bez kavēšanās.

- Mašīnas nav, pazudis arī viņa koferis un lielākā daļa drēbju. Tāpēc mums radās tāds pieņēmums.

- Vai viņš nevienam neko nav teicis?

- Jūs šķietat uztraukts, Vaimen? — Hazēliuss bilda, zīmīgi viņā vērdamies.

Fords aprima. Viņš bija mazliet aizrāvies, un tas nebija paslīdējis garām tik vērīgam cilvēkam kā Hazēliuss.

- Ne gluži uztraukts, — Fords izlaboja. - Drīzāk izbrīnīts.

- Diemžēl es jau labu brīdi gaidīju šādu pavērsienu, — Hazēliuss atzina. - Pīters šādai dzīvei nebija radīts. Esmu pārliecināts, ka, aizbraucis mājās, viņš dos par sevi ziņu. Labi, Vaimen, pastāstiet, kā jums vakar veicās ar Bigeja apciemojumu.

Visi pievērsās Fordam un klausījās.

- Bigejs ir nikns. Viņš par projektu "Izabella" ir sagatavojis pamatīgu sūdzību sarakstu.

- Piemēram?

- Teiksim tā — daudzi dotie solījumi nav izpildīti.

- Mēs nevienam neko neesam solījuši, — brīnījās Hazēliuss.

- Kā rādās, Enerģētikas departaments ir solījis sagādāt darbavietas un ekonomiskos labumus.

Hazēliuss riebumā pakratīja galvu.

- Pār Enerģētikas departamentu man nav teikšanas. Vai jums vismaz izdevās atrunāt viņu no protesta jājiena?

— Nē.

Hazēliuss sarauca pieri.

- Ceru, ka varēsiet panākt, lai tas nenotiktu.

- Varbūt labāk ļausim, lai tas nodek.

- Vaimen, pat visniecīgākās nepatikšanas var izskanēt ziņās pa visu valsti, — Hazēliuss aizrādīja. - Šāda publicitāte mums patlaban nav vajadzīga.

Fords stingri lūkojās Hazēliusā.

- Jūs esat ierakušies šeit, galdkalnā, izstrādājat slepenu projektu valsts uzdevumā un izvairāties no jebkādas saskarsmes ar vietējiem iedzīvotājiem. Pilnīgi dabiski, ka tas raisa nevalodas un aizdomas. Ko gan citu jūs gaidījāt?

Tas izskanēja asāk, nekā bija paredzēts. Zinātnieki blenza uz Fordu tā, it kā viņš būtu nolādējis mācītāju. Taču, kad Hazēliuss atslāba, arī telpā valdošais saspringums izplēnēja.

- Labs ir, pieņemsim, ka šāds pārmetums ir pelnīts. Ja godīgi, tad godīgi. Iespējams, mēs tiešām šo jautājumu neesam nokārtojuši, kā pienāktos. Tad nu tā… Kāds ir mūsu nākamais gājiens?

- Es došos draudzīgi aprunāties ar vietējās navahu kopienas prezidentu Blūgepā un pamēģināšu saorganizēt tikšanos ar pilsētiņas iedzīvotājiem. Tajā piedalīsieties arī jūs.

- Ja vien varēšu atlicināt laiku.

- Baidos, jums nāksies to atlicināt.

Hazēliuss pavēcināja ar roku.

- Kad pienāks laiks, tad domāsim.

- Un es gribētu šodien ņemt līdzi kādu zinātnieku.

- Vai jums padomā kāds konkrēti?

- Keita Mersera.

Hazēliuss paraudzījās apkārt.

- Keita? Tev šodien nekas nav darāms, vai ne?

Keitai piesarka vaigi.

- Esmu aizņemta.

- Ja Keitai nav laika, es varu braukt, — piedāvājās Melisa Korkorana, smaidot atmezdama matus. - Es ar lielāko prieku kaut uz dažām stundām notišos no šā nolāpītā galdkalna.

Fords žigli paskatījās vispirms uz Keitu, tad uz Korkoranu. Viņam trūka drosmes paskaidrot, ka nebūtu vēlams ierasdes Blūgepā ar sešas pēdas garu, zilacainu, gaišmatainu seksbumbu. Keitas tumšie mati un daļēji aziādskie vaibsti vismaz padarīja viņu daudzmaz līdzīgu indiāņiem.

- Vai tev nudien ir tik daudz darba, Keita? — Hazēliuss apvaicājās. - Tu apliecināji, ka jaunās melnā cauruma aplēses ir gandrīz pabeigtas. Šis uzdevums ir svarīgs, un tu taču esi direktora asistente.

Keita veltīja Korkoranai neizdibināmu skadenu. Korkorana atbildēja ar saltu sejas izteiksmi.

- Droši vien varu pabeigt aprēķinus vēlāk, — Keita piekāpās.

- Lieliski, — Fords sacīja. - Pēc stundas piebraukšu pie tavas mājiņas džipu.

Viņš devās uz durvīm, savādā kārtā juzdamies pacilāts.

Ejot garām Korkoranai, Keita pagriezās un iesānis pavīpsnāja.

- Nākamreiz, — viņa solīja.