Ķeceris

21

SLUDINĀTĀJS RASS EDIJS IEKĀPA vecajā Ford pikapā un uzmeta aci benzīna skalai, rēķinādams, vai braucienam uz galdkalnu un atpakaļ pietiks degvielas, bet tajā brīdī pie apvāršņa parādījās putekļu vērpete, kas liecināja, ka šurp dodas kāds transporta līdzeklis. Mācītājs izkāpa no pikapa, atspiedās pret mašīnu un gaidīja.

Pēc neilga laika pie treilera lēni apstājās navahu cilts policijas automašīna, aiz sevis atstājot putekļu mutulīti, kas griezdamies izplēnēja vējā. Atvērās durvis, un uz zemes noslīga putekļiem klāts kovboja zābaks. No mašīnas izlocījās gara auguma vīrs un izslējās taisns.

- Labs rīts, mācītāj, — viņš sveicināja, pieskardamies cepurei.

- Labs rīts, leitnant Bia, — attrauca Edijs, pūlēdamies runāt nepiespiesti un rāmi.

- Kaut kur sataisījāties?

- Ā, nē, tikai paskatījos, cik benzīna atlicis, — paskaidroja Edijs. - Patiesībā es biju nodomājis aizbraukt uz galdkalnu un iepazīties ar zinātniekiem, kas tur strādā. Man dara raizes tas, kas tur norisinās.

Bia pavērās apkārt, un visur, kur viņš pagriezās, saulesbriļļu spoguļstiklos atainojās nebeidzamais apvārsnis.

- Vai beidzamajā laikā Lorenco te neesat redzējis, ko?

- Neesmu, — atteica Edijs. - Kopš pirmdienas rīta nav manīts.

Bia sarausfija uz augšu bikses, un rokudzelži, kas karājās pie

jostas, iedžinkstējās kā milzīgas aproces.

- Jokaini. Viņš pirmdien četros bija palūdzis, lai aizved līdz Blūgepai, paziņojis turieniešiem, ka dodas šurp pabeigt darbus. Puisis ir redzēts ejam pa ceļu uz misijas pusi, bet iekritis kā akā.

Edijs mirkli nogaidīja.

- Zināt, neesmu vis redzējis. Tas ir, Lorenco bija atnācis šurp no rīta, taču viņš aizgāja ap pusdienlaiku vai pat agrāk, un kopš tā laika neesmu viņu manījis. Viņam gan vajadzētu strādāt pie manis, taču…

- Šodien gan karsts, tiesa kas tiesa, — Bia pagriezās, uzsmaidīja Edijam un palūkojās uz treileri.

- Vai varu jūs pierunāt palikt uz tasi kafijas? — Edijs piedāvāja.

- Protams.

Bia sekoja Edijam, iegāja virtuvē un apsēdās pie galda. Edijs pielēja vecmodīgo kafijas kannu ar svaigu ūdeni un ieslēdza to. Navahi bija raduši izmantot kafijas biezumus vairākkārt, un Edijs sprieda, ka Biam nebūs iebildumu.

Bia nolika uz galda cepuri. Mati miklā gredzenā bija pielipuši visapkārt galvai.

- Patiesībā es nenācu Lorenco dēļ. Ja gribat zināt manas domas, viņš noteikti atkal paņēmis vagu. Blūgepas ļautiņi stāsdja, ka viņš pirmdien bijis kārdgi pielējies.

Edijs pamāja.

- Manīju, ka viņš atkal sācis ieskatīties pudelē.

Bia pašūpoja galvu.

- Žēl gan. Puisim nupat sāka nokārtoties dzīve. Ja Lorenco drīz neuzradīsies, nosacīto atbrīvošanu atcels. Viņam būs jāatgriežas Alamedas cietumā.

Edijs atkal pamāja.

- Nepatīkami.

Kafija sāka vārīties. Edijs izmantoja izdevību un sāka rīkoties ar krūzītēm, cukuru un saldo krējumu, likdams tos uz galda. Salējis kafiju krūzītēs, viņš atkal apsēdās.

- Vaļsirdīgi runājot, — Bia atsāka, — es ierados cita jautājumu dēļ. Vakar aprunājos ar tirgotāju no Blūgepas, un viņš pastāstīja par… jūsu nedienām ar kolekd.

- Ak jā. - Edijs iedzēra malku kafijas un apdedzināja muti.

- Viņš teica, ka jūs esat iezīmējis dažas naudaszīmes un palūdzis viņam pieskatīt, vai kāds ar tām nenorēķinās.

Edijs klusēja.

- Vakar žūksnītis šo naudaszīmju uzradās.

- Tā, tā. - Edijs norija siekalas. Vakar?

- Mazliet neveikli sanācis, — Bia atzina. - Tamdēļ drgotājs apspriedās ar mani, nepiezvanījis jums. Ceru, ka sapratīsiet to, ko jums grasos izstāstīt. Negribu no tā izpūst nez kādu ziloni.

- Labs ir.

- Vai zināt veco Benaliju? Elizabed Benaliju?

- Protams, zinu. Viņa apmeklē manus dievkalpojumus.

- Viņa kādreiz katru vasaru ganīja savas aitas galdkalnā, pati midnājās vecā indiāņu mājoklī pie Paijutas avota. Tā nebija Be- nalijas zeme, viņai nebija desibu uz to, taču viņa labu tiesu savas dzīves to bija izmantojusi. Kad cilts vadība pārņēma galdkalnu projekta "Izabella" vajadzībām, viņa zaudēja ganības un bija spiesta ganāmpulku pārdot.

- Skumji, ka tā iznācis.

- Beigu beigās nemaz tik traki nesanāca. Večiņai tolaik bija ap septiņdesmit gadu, un viņai izgādāja mājiņu valsts ciematā Blū- gepā. Nelaime tāda, ka šādas mājas iemītniekiem piepeši piesūta rēķinus par elektrību, ūdeni — saprotat, uz ko es tēmēju? Vecenīte savu mūžu nebija maksājusi nevienu rēķinu. Un viņas ienākumi tagad ir tikai valsts pensija, jo aitu viņai vairs nav.

Edijs apliecināja, ka saprot.

- Šonedēļ mazmeitai paliek desmit gadu, un vakar vecā Bena- lija tirgotavā iegādājās viņai dāvanu — Gamcboy spēļu konsoli. Lika to iesaiņot un tā tālāk. - Policists bridi klusēja un neatlaidīgi lūkojās Edijā. - Viņa samaksāja ar jūsu iezīmētajām naudaszīmēm

Viņš sēdēja un blenza uz Biu.

- Vai ne? Diezgan pārsteidzoši. - Bia izvilka no bikšu aizmugurējās kabatas naudas maku, ar drukno, noputējušo roku izņēma piecdesmitnieku un paslidināja to pāri galdam. - Domāju, nav vērts taisīt lielu jezgu.

Edijs nespēja ne pakustēdes.

Bia piecēlās un iegrūda maku kabatā.

— Ja tas atkārtosies, sūdet man ziņu, un es zaudējumus segšu. Kā jau sacīju, nav jēgas jaukt te iekšā likumu. Man tikpat šķiet, ka večiņai nav visi pieci mājās.

Viņš paņēma cepuri un uzstīvēja to līdz sirmajos matos iespiestajam mitrajam aplīdm.

- Paldies par sapratni, mācītāj. - Viņš pagriezās uz promieša- nu, bet tad apstājās. - Ja satiekat Lorenco, dodiet man ziņu, labi?

- Lai nodek, leitnant.

Sludinātājs vēroja, kā leitnants Bia iziet pa durvīm un nozūd skatienam, tad parādās aiz loga, šķērsodams pagalmu pie mājas, pāri apraktajam līķim, kovboja zābakiem uzspārdot putekļu mākonīšus.

Edija skatiens noslīdēja uz noputējušo piecdesmit dolāru naudaszīmi, un uzmācās nelabums. Tad dusmas. Milzīgas dusmas.