Ķeceris

15

ATGRIEZIES MĀJIŅĀ, FORDS AIZSLĒDZA durvis, ienesa portfeli guļamistabā, aizvilka aizkarus un pa satelīttālruni sazvanīja Lokvudu.

- Sveicināti, Vaimen. Vai ir kādi jaunumi?

- Vai zināt programminženieri Pīteru Volkonski?

— Jā.

- Viņš vakar vakara pazudis. Automašīnas nav, un viņš esot savācis līdzi arī savas drēbes. Lūdzu, noskaidrojiet, vai viņš ir kaut kur uzradies vai sazinājies ar kādu.

- Pamēģināsim.

- Man tas jāzina pēc iespējas drīzāk.

- Tikko uzzināšu, tūdaļ pat piezvanīšu jums.

- Vēl daži jautājumi.

- Kādi?

- Maikla Cečīni dosjē vēsta, ka viņš pusaudža gados biedrojies ar kādu sektu. Gribētos noskaidrot sīkāk.

- Tiks izdarīts. Vēl kas?

- Reja Čena. Viņa šķiet… Kā lai pasaka? Pārāk normāla.

- Tas īsti nav jautājums.

- Izpētiet viņas pagātni, izdibiniet, vai tur neslēpjas kāda dīvainība.

Pēc desmit minūtēm iemirgojās zvana lampiņa. Fords nospieda sarunas sākšanas pogu, un klausulē ieskanējās Lokvuda balss, jūtami saspringtāka.

- Saistībā ar Volkonski — mēs sazinājāmies ar viņa sievu un kolēģiem no Brukheivenas. Neviens neko nezina. Jūs sakāt, viņš aizlaidies vakar vakarā? Cikos?

- Es teiktu, ka apmēram deviņos.

- Mēs izsludināsim oficiālu viņa meklēšanu, norādīsim auto un tā numura zīmi. Līdz viņa mājām Ņujorkas pavalsti ir četrdesmit stundu brauciens. Ja viņš dodas mājās, mēs viņu atradīsim. Vai kas atgadījies?

- Es vakar ar Volkonski saskrējos uz ceļa. Viņš bija pavadījis visu nakti pie "Izabellas" un bija manāmi iedzēris. Tēloja, ka jūtas līksms un pacilāts. Viņš man teica: " Iepriekš es kreņķējos. Tagad viss ir labi." Tiesa, izskatījās tieši otrādi — nekas nebija labi.

- Vai jums ir kāda nojausma, ko krievs ar to bija gribējis teikt?

— Nē.

- Gribu, lai pārmeklējat viņa dzīvesvietu.

Fords pasvārstījās.

- Izdarīšu to šonakt.

Vīrietis nolika klausuli un pavērās uz papelēm, kas auga aiz loga. Melošana, okšķerēšana, krāpšana, tagad ari ielaušanās. Jauks sākums pirmajam gadam pēc iznākšanas no klostera.