Ķeceris

20

ATGRIEŽOTIES NO BROKASTĪM, FORDS jau grasījās ieiet namiņā, kad gar stūri iznāca Vordlo un aizšķērsoja viņam ceļu.

Fords bija paredzējis šādu tikšanos.

- Vai varam drusku patērzēt? — Vordlo liekuļoti draudzīgā balsi apjautājās. Viņš enerģiski mala košļājamo gumiju, muskuļi virs ausim ritmiski pietūka un izlīdzinājās.

Fords nogaidīja. Tagad nebija piemērots bridis sarīkot lielo skaidrošanos, tomēr, ja Vordlo tā iecerējis, lai viņam tiek.

- Es nezinu, Ford, kādu spēli jūs spēlējat un kas jūs patiesībā esat. Pieņemu, ka jūs šeit darbojades pusoficiāli. Es to nojautu tajā dienā, kad jūs ieradāties.

Fords klusēja.

Vordlo pienāca tik tuvu, ka varēja saost viņa pēcskūšanās losjona smaržu.

- Mans pienākums ir sargāt "Izabellu" — pat no jums. Es spriežu, jūs šurp atsūtījis kāds Vašingtonas birokrāts, baidīdamies par savu pakaļu. Tas jums nekādu dižo aizsardzību vis nesniedz, vai ne?

Fords joprojām cieta klusu. Lai cilvēks atvieglo sirdi.

- Par jūsu vakarnakts skraidīšanu es nevienam nestāstīšu. Protams, saviem priekšniekiem jūs to paziņosiet. Ja tas nāks atklātībā, jūs pats apzināties, kā es attaisnošos. Jūs ielauzāties mājā, un mans amats uzliek par pienākumu šaut tiešā tēmējumā. Ak, un ja iedomājaties, ka izsistā rūts un pārplēstais loga siedņš Griru ieinteresēs — logs ir saremontēts. Par šo starpgadījumu zinām tikai mēs abi.

Iespaidīgi, nodomāja Fords. Vordlo patiešām bija pārdomājis visu līdz galam. Labi, ka vecākais izlūkošanas virsnieks nebija nejēga. Pret gudru ienaidnieku Fordam allaž bija vieglāk cīnīdes. Muļķi rīkojās neparedzami.

- Vai esat beidzis savu nelielo uzrunu? — viņš apvaicājās.

Uz Vordlo druknā kakla pulsēja miega artērija.

- Skaties, kur liec kāju, kruķi.

Viņš pakāpās nost, atstādams dk lielu spraugu, lai Fords ar pūlēm varētu iespraukties mājā.

Fords spēra soli uz priekšu un tad apstājās. Viņš atradās Vordlo tik tuvu, ka būtu varējis iegrūst tam celi cirkšņos. Viņš pagriezās pret vecāko izlūkošanas virsnieku — abu sejas atradās dažu collu attālumā — un laipni ieteicās:

- Tas ir savādi, taču man nav ne mazākās saprašanas, ko jūs man stāstāt.

Fords paspraucās garām, pamanīdams, ka Vordlo sejai pārslīd šaubu ēna.

Viņš iegāja mājā un aizcirta durvis. Tātad Vordlo nebija pilnīgi pārliecināts, ka dzinies pakaļ tieši Fordam. Šī nedrošība viņam traucēs izmeklēšanā, darīs viņu piesardzīgu. Fords nebija atmaskots, tomēr viņš bija izraisījis Vordlo aizdomas.

Pārliecinājies, ka Vordlo ir aizgājis, viņš pikts un sarūgtināts nokrita uz dīvāna. Nodzīvojis galdkalnā gandrīz pilnas četras dienas, Fords par projektu zināja tikai mazliet vairāk nekā todien, sēžot Lokvuda kabinetā. Diez kāpēc viņš bija ieņēmis galvā, ka šis uzdevums būs viegls?

Pienācis laiks spert nākamo soli — to, no kura viņš bija cerējis izvairīties kopš brīža, kad Lokvuds parādīja Keitas dosjē.

PĒC STUNDAS FORDS ATRADA KEITU staļļos barojam un dzirdām zirgus. Viņš stāvēja staļļa durvīs un sekoja ar acīm sievietei, kas bēra spaiņos auzas, atraisīja lucernas ķīpu un katrā steliņģī iemeta pa kādam klēpim vai diviem. Viņš vēroja sievietes slaido, lokano augumu kustamies. Keita veica ikdienišķos darbus ar pārliecību un grāciju, lai arī nevarēja nemanīt viņas milzīgo pārgurumu. Apmēram tāpat viņš bija juties todien, pirms divpadsmit gadiem, vērojot svešo sievieti snaužam bibliotēkā zem galda.

No staļļa skanēja klusināta rokmūzika.

Viņa iemeta pēdējo klēpi un pagriezās, tikai tagad ieraudzīdama atnācēju.

- Gribi atkal doties izjādē? - viņa klusā, apvaldītā balsī vaicāja.

Fords ienāca vēsajā paēnā.

- Kā jūties, Keita?

Viņa salika cimdos tērptās plaukstas uz gurniem.

- Ne īpaši labi.

- Man ļoti žēl, ka ar Pīteru tā sanācis.

— Jā…

- Vai varu nakt talka?

- Viss jau paveikts.

Fonā klusi skanēja mūzika. Viņš pēkšņi pazina dziesmu.

- Blondie?

- Es bieži uzlieku kādu dziesmu, kad kopju zirgus. Viņiem tas patīk.

- Vai atminies… — vīrietis iesāka.

- Jā! - Keita viņu aprāva.

Abi klusēdami vērās viens otrā. Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta laikos viņa mēdza darbu elektronikas laboratorijā iesākt, uzgriežot Blondie dziesmu Atomic pa visu Kiliankortas ēku. Nonācis laboratorijā, viņš parasti ieraudzīja draudzeni dejojam pa telpu ar austiņām uz ausīm un kafijas krūzīti rokā — tas bija varens skats. Keitai šādas dullas izdarības patika — reiz viņa ielēja pinti benzīna Mērfija piemiņas strūklakas baseinā un pielaida uguni. Atmiņas par sen pagājušajiem laikiem piepeši uzdvesa smeldzi. Cik pārpilna naivu cerību Keita toreiz bijusi, cik pārliecināta, ka dzīve vienmēr būs smieklu un viegluma pārbagāta. Dzīve ar laiku nospieda pie zemes visu, un Keitai bija ticis pavisam smagi.

Viņš aizgaiņāja atmiņas un visu uzmanību vērsa uz savu misiju. Ar Keitu vislabāk runāt tieši, bez izvairīšanās. Viņa necieta tādus, kas vervelēja riņķī un apkārt. Fords norija siekalas. Vai viņš spēs sev jebkad piedot to, ko grasījās šobrīd darīt?

Viņš uzdeva jautājumu bez aplinkiem.

- Nu tā. Ko jūs slēpjat?

Keita stingri paraudzījās bijušajā draugā. Viņa netēloja pārsteigumu, neprotestēja, neizlikās, ka neko tādu nezina.

- Tā nav tava darīšana.

- Ir mana darīšana. Es tagad šeit strādāju.

- Tad pavaicā Gregorijam.

- Es zinu, ka tu neizlocīsies no atbildes. Turpretim Hazēliuss… Pat nezinu, ko par viņu domāt.

Viņa mazliet atmaiga.

- Tici man, Vaimen. Tu nemaz negribētu zināt.

- Es patiešām gribu zināt. Man tas jāzina. Tas ir mans darbs. Glabāt noslēpumus — tas, Keita, pēc tevi neizskatās.

- Kāpēc tu esi ieņēmis galvā, ka mēs glabājam noslēpumus?

- Tāda nojauta man ir kopš brīža, kad te ierados. Uz to netieši norādīja Volkonska izteikumi. Arī tavējie. "Izabellā" ir kāda pa- matīga kļūme, vai ne?

Keita papurināja galvu.

- Ak, Vaimen, tu esi tāds pats kā agrāk — tava mūžīgā sasodītā ziņkārība.

Viņa nolieca galvu, notrausa no pleca salmu un sarauca pieri.

Atkal iestājās ilgs klusums. Tad sieviete cieši uzlūkoja Fordu ar savām gudrajām brūnajām acīm, un viņš redzēja, ka Keita ir pieņēmusi lēmumu.

— Jā. "Izabellā" tiešām ir iezagusies kļūme. Taču ne tāda, kādu domā tu. Tā ir neinteresanta. Stulba. Tā nekādi nav saisttta ne ar tevi, ne ar tavu šeit veicamo darbu. Es negribu tev stāstīt tāpēc, ka… Saproti, tev var sanākt nepatikšanas.

Fords neko neteica. Viņš gaidīja.

Keita īsi, rūgti iespurcās.

- Nu labi. Pats uzprasījies. Taču negaidi nez kādu lielo atklājumu.

Uzbrāzās derdzīga vainas apziņa. Viņš ar pūlēm izvairījās no tās — ar emocijām būs jātiek galā vēlāk.

- Kad noklausīsies, tad apjēgsi, kālab mēs to turam noslēpumā. - Keita stingri paraudzījās vīrieti. — "Izabella" tiek pakļauta apzinātai kaitniecībai. Kāds hakeris mūs pataisījis par muļķiem.

- Kā tā?

- Kāds ievazājis superdatorā ļaunprātīgu programmatūru. Pēc visa spriežot, tas ir vīruss, tā saucamā loģiskā bumba, kas iedarbojas brīdī, kad "Izabella" grasās sasniegt simtprocentīgu jaudu. Vispirms vizualizētājā parādās savādi attēli, tad vīruss izslēdz superdatoru un ekrānā parāda nejēdzīgu uzrakstu. Tas ir vienkārši neizturami, turklāt ārkārtīgi bīstami. Ja brīdī, kad sasniegts šāds augsts enerģijas līmenis, staru kūļi novirzās vai sakustas, mēs visi varam uziet gaisā. Ļaunākajā gadījumā pēkšņās enerģijas svārstības var radīt bīstamas daļiņas vai miniatūrus melnos caurumus. Šāda ielaušanās ir šedevrs — gluži kā "Mona Liza" gleznotāju aprindās. Šādu darbu spētu paveikt vienīgi neticami gudrs programmētājs. Mums nav izdevies to novērst.

- Kāds ir šis uzraksts?

- Nu, teiksim, SVEICINĀTI, SVEIKI un VAI TE KĀDS IR?

- Līdzīgi kā vecumvecais mākslīgā intelekta jociņš ar sveicienu HELLO, WORLD?

— Jā, aptuveni tā.

- Un pēc tam?

- Viss.

- Neko citu nerāda?

- Vairs nav laika. Kad dators uzkaras, mēs esam spiesti sākt sistēmas avārijas izslēgšanas procesu.

- Jūs neesat pamēģinājuši ar to aprunāties? Pamudināt sākt sarunu?

- Vai tu smejies? Bridi, kad četrdesmit miljardus vērta iekārta draud uziet gaisā? Bet labuma no tā nebūtu šā vai tā — tas tikai izspļautu vēl kādu dumju piezīmi. Kad superdators ir uzkāries, darbināt "Izabellu" ir tas pats, kas braukt tumsā ar ātrumu simts jūdžu stundā, neieslēdzot gaismas. Sēdēt un tērzēt ar vīrusu ir tīrais neprāts.

- Kādi ir tie attēli?

- Pagalam ērmīgi. Grūti aprakstīt. Tas ir krāšņs un iespaidīgs, tumšs un zaigojošs — kā spoks. Tas, kurš to radījis, ir īsts mākslinieks.

- Un jums neizdodas šo ļaunprātīgo programmatūru atrast?

- Nē. Tā ir velnišķīgi gudri noslēpta. Pēc visa spriežot, vīruss pārvietojas sistēmā, izdzēsdams pēdas aiz sevis un izvairīdamies no pieķeršanas.

- Vai nevarat darīt to zināmu Vašingtonai, lai atsūta īpašu vienību, kas to izķers?

Viņa brīdi klusēja.

- Jau par vēlu. Ja nāks gaismā, ka visu šo laiku projektu vajājušas hakera izdarības, sacelsies negants skandāls. Kongress projektu "Izabella" tik tikko izlaida cauri… Tās būtu beigas.

- Kāpēc jūs neziņojāt uzreiz? Kāpēc slēpāt?

- Mēs gribējām paziņot! — Viņa attrausa matus no pieres. - Bet tad nolēmām, ka būtu labāk vispirms izdzēst vīrusu, lai varētu mierīgu sirdi pavēsfit, ka esam šo neveiksmi novērsuši. Pagāja viena diena, tad otrā un trešā, un vīrusu tā ari neizdevās uziet. Aizritēja nedēļa, desmit dienas, un tad mums kļuva skaidrs, ka esam vilcinājušies pārāk ilgi. Ja tagad ziņosim, mūs apsūdzēs centienos slēpt šo likstu.

- Tā bija kļūda.

- Vai ne? Es pat īsti neapjaušu, kā tā varēja gadīties… Mēs bijām kā jukuši no stresa, un viens darbināšanas cikls aizņem vismaz četrdesmit astoņas stundas…

Viņa pašūpoja galvu.

- Vai jums ir kāda nojausma, kas aiz tā slēpjas?

- Gregorijs spriež, ka vainīga kāda ārkārtīgi gudru hakeru grupiņa, kas iecerējusi šādu tīšu noziedzīgu sabotāžu. Taču gaisā allaž virmoja skaļi neizsacītas bailes, ka tas var būt kāds no mums. - Viņa apklusa. - Tagad tu, Vaimen, apjēdz, kādā stāvoklī mēs esam nonākuši.

Pustumsā klusi nosprauslojās zirgs.

- Droši vien tāpēc Hazēliuss, šķiet, ieņēmis galvā, ka Volkonskis izdarījis pašnāvību.

- Protams, ka tā ir pašnāvība. Programminženierim šāds pazemojums — būt hakeru upurim — ir neizturami smaga nasta. Nabaga Pīters. Viņš bija trausls kā emocionāls divpadsmit gadus vecs zēns, kā hiperaktivs, par sevi nepārliecināts puisēns, kurš valkā pārāk platus tenisa kreklus. - Sieviete pašūpoja galvu. - Viņš neizturēja šo spiedienu. Pīters tikpat kā negulēja, sēdēja pie datora augām dienām un naktīm, tomēr nevarēja un nevarēja atrast šo vīrusu ar palēnināto iedarbību. Tas viņu burtiski plēsa pušu. Pīters sāka dzert, un es nemaz nebrīnītos, ja izrādīsies, ka viņš pieķēries arī smagākām substancēm.

- Un Iness? Vai tad viņš nav jūsu psihologs?

- Iness? — Keita sarauca uzacis. - Viņš grib tikai labu, taču intelektuālajā ziņā viņš šejieniešiem bezcerīgi zaudē. Gribi vai nē, tādas iknedēļas pačalošanas sesijas, kur mudina izrunāt visu, kas uz sirds, nāktu par labu normāliem, parastiem cilvēkiem, taču mums tas neder. Viņa viltībām, uzvedinošajiem jautājumiem, mazajām stratēģijām ir pavisam viegli redzēt cauri. Pīters viņu ienīda.

Sieviete ar plaukstas virspusi notrausa asaru.

- Mums visiem Pīters gaužām patika.

- Visiem, vienīgi Vordlo ne, — Fords aizrādīja. - Arī Korkoranai viņš nepatika.

- Vordlo… Viņam nepatīk neviens, ja nu vienīgi Hazēliuss. Tomēr tev jāapzinās, ka viņu nomāc vēl lielāks spiediens. Viņš šajā projektā ir izlūkošanas virsnieks, cilvēks, kurš ir atbildīgs par apsardzi un drošību. Ja šis atgadījums kļūs zināms, viņš var nonākt cietumā.

Nav brīnums, ka puisis ir tā uzvilkts.

- Runājot par Melisu — viņa meklē kašķi ar diezgan daudziem mūsējiem. Volkonskis nebija vienīgais. Tavā vietā… es uzmanītos.

Fords īsi apcerēja šo piezīmi, taču neko neteica.

Keita novilka cimdus un iemeta grozā, kas karājās pie sienas.

- Esi apmierināts? — viņa nedaudz paskarbi apvaicājās.

Iedams atpakaļ uz savu namiņu, Fords klusībā sev uzdeva šo

pašu jautājumu. Esi apmierināts?