Ķeceris

17

TIEŠI SEPTIŅOS VAKARĀ LEITNANTS DŽOZEFS BIA līdz ar Grīru un Alvarezu iegāja agrākajā Nakajrokas tirgotavā. Viņš atminējās to no bērnības, kad šeit tirgojās vecais Vaindorfers. Uzmācās nostalģija. Acu priekšā nostājās tālaika veikaliņa iekārtojums — miltu lāde, sakrautie dūmvadi, kurus varēja iegādādes, iemaukti un laso, burciņas ar saldumiem. Tirgotavas dibentelpā bija sakrauti paklāji, ar kuriem indiāņi norēķinājās. Tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtā un piecdesmit piektā gada sausums bija nobeidzis pusi galdkalnā ganīto aitu, taču zeme jau pirms tam bija padarīta neauglīga. Tolaik, kad Peabody Coal ik dienu izveda no raktuvēm divdesmit tūkstošus īso tonnu ogļu. Cilts padome ar ogļu kompānijas doto naudu piekukuļoja visus galdkalna iemītniekus un pārvietoja viņus uz valsts apmaksātiem ciematiņiem Blūgepā, Pinjonā un Rafrokā. Viņa vecāki bija starp tiem, kurus nometināja lejā. Bia šeit ieradies pirmo reizi piecdesmit gadu laikā. Te viss izskatījās pavisam citādi, taču joprojām valdīja vecā kokogļu dūmu, putekļu un aitu vilnas smarža.

Zinātnieki jau bija sanākuši, un visi deviņi saspringti gaidīja. Viņi izskatījās draņķīgi, un leitnantam radās nojausma, ka Vol- konska bojāeja nav vienīgais, kas nomāc šo grupiņu. To jau kādu laiku vajājušas nelaimes. Žēl, ka lietu pārņēmis Grirs. Viņš reiz bija labs aģents, līdz ar viņu gadījās tas, kas ar visiem pārējiem labajiem aģentiem, — viņu paaugstināja par īpašo atbildīgo aģentu un samaitāja, liekot lielāko daļu laika pavadīt, pārvietojot papīrus no viena punkta uz citu.

- Labs vakars, ļautiņi, — sanākušos uzrunāja Grirs un noņēma tumšās saulesbrilles, pazibinādams brīdinošu skatienu Biam un likdams indiānim sekot viņa paraugam.

Tomēr Bia nepaklausīja. Indiānim nepadka, ja viņu pamāca. Tāda iezīme viņam piemitusi no sākta gala — ģimenes iedzimtība. Pat viņa uzvārds — Bia — radās tāpēc, ka, nosūtīdams mazdēlu internātskolā, viņa vectēvs atteicās nosaukt īsto uzvārdu. Tāpēc dokumentos ierakstīja uzvārdu Bia — indiāņu lietu biroja abreviatūra [4]. Daudzi citi navahi bija rīkojušies līdzīgi, un Bia rezervātā bija kļuvis par pierastu uzvārdu. Viņš ar to lepojās. Visiem Biām, lai ari viņi nebija radinieki, piemita kāda kopīga raksturīga īpašība — nepatika pret tiem, kas izturējās pret viņiem valdonīgi.

- Izrunāsim visu, cik ātri varēsim, — Grirs ierosināja. - Visi pēc kārtas, alfabētiskā secībā.

- Vai izmeklēšanai jau ir kādi panākumi? — Hazēliuss taujāja.

- Mazliet ir, — Grīrs atzina.

- Vai doktors Volkonskis dka noslepkavots?

Bia gaidīja Grira atbildi. Veld. Uz šo jautājumu viņi meklēja atbildi jau no paša sākuma, taču vēl bija jāizskata tiesu medicīnas laboratorijas analīžu rezultāti. Jāpagaida medicīnas eksperta atzinums. To visu kārto Flagstafā. Bia šaubījās, vai redzēs ko vairāk par kopsavilkumu. Viņš bija iekļauts izmeklēšanas vienībā tikai tālab, ka FIB kādam birokrātam bija vajadzīgs aizpildīt tukšu lauciņu veidlapā par pierādījumu, ka lietā izmeklētāji "sastrādājušies" — kā mēdza izteikties FIB — ar cilts policiju.

Bia sev atzina, ka viņam tikpat nav nekādas intereses par šo lietu. Te nebija iesaistīti viņa tautieši.

- Melisa Korkorana, — Grirs izsauca.

Piecēlās sportiska gaišmate, kas drīzāk atgādināja tenisa profesionāli, nevis zinātnieci.

Bia sekoja viņiem līdzi bibliotēkā, kur Alvarezs sakārtoja galdu un dažus krēslus un uzstādīja digitālo diktofonu. Jautājumus uzdeva Grīrs un Alvarezs, Bia klausījās un pierakstīja. Iztaujāšana ritēja raiti, nopratināmie ātri cits citu nomainīja. Nepagāja ilgs laiks, kad sāka rindoties vienādas tēzes — visi pārcietuši lielu stresu, projekts neritēja tā, kā plānots, Volkonskis bijis viegli uzbudināms tips, viņš šīs nebūšanas uztvēris īpaši smagi, sācis dzert, un bija aizdomas, ka lietojis arī narkotikas. Korkorana pastāstīja, ka viennakt viņš klauvējies pie viņas durvīm, piedāvādamies ar sievieti pārgulēt. Projekta psihologs Iness pieminēja noslēgtos darba un dzīves apstākļus, stāstīja, ka Volkonskis bijis depresijā, bet to allaž noliedzis. Vecākais izlūkošanas virsnieks Vordlo klāstīja, ka krievs uzvedies ekscentriski un nereti pārkāpis drošības noteikumus.

To visu jau apstiprināja Volkonska dzīvesvietas pārmeklēšana — piedrazotajā namiņā bija atrastas gan tukšas degvīna pudeles, gan metamfetamīna pulvera pēdas piestā un uz miezera, pārpildīti pelnutrauki un kaudzēm pornogrāfisku DVD.

Zinātnieku stāstītais bija līdzīgs un ticams, tomēr bija gana daudz pretrunu, lai varētu secināt, ka liecības nav savā starpā saskaņotas. Strādādams rezervātā, Bia bija redzējis krietni daudz pašnāvību, un šis gadījums likās samērā vienkāršs un viegli atrisināms — miera nedeva vienīgi daži aspekti. Nav viegli iešaut sev galvā un vienlaikus ieripināt auto gravā. Tomēr slepkava katrā ziņā būtu pielaidis autiņam uguni. Ja vien viņam netrūka prāta. Ne jau visiem slepkavām tā pietika.

Bia pakratīja galvu. Jāklausās, nevis jādomā. Tas bija viņa nelāgākais paradums.

Pusdeviņos Grirs bija iztaujāšanu pabeidzis. Hazēliuss pavadīja izmeklētājus līdz durvīm. Tajā brīdī Bia, kurš visu šo laiku bija klusējis kā ūdeni mutē ieņēmis, apstājās, noņēma saulesbrilles un pabakstīja tās ar īkšķa nagu.

- Man ir jautājums, doktor Hazēlius.

— Jā?

- Jus minējāt, ka visi, esat pamahga stresa, ari bojagajušais Volkonskis esot no tā cietis. Kas tam par iemeslu?

- Tas tamdēļ, ka esam uzbūvējuši iekārtu, kas izmaksāja četrdesmit miljardus dolāru, — Hazēliuss mierīgi atbildēja, — un vēl aizvien nevaram piedabūt to sasodīto aparātu darboties. - Viņš pasmaidīja. - Vai šāda atbilde jūs apmierina, leitnant?

- Pateicos, jā. Ak… vēl viens jautājums, ja neiebilstat.

- Leitnant, — iejaucās Grīrs, — vai jums nešķiet, ka mēs esam aptvēruši gana plašu jautājumu loku?

Bia palaida iebildumu gar ausīm.

- Vai jūs nolīgsiet citu zinātnieku, kas uzņemsies mistera Volkonska pienākumus?

īss klusuma brīdis, kam sekoja atbilde.

- Nē. Tos savā starpā sadalīsim mēs ar Reju Čenu.

Bia uzslidināja uz acīm saulesbrilles un pagriezās uz prom- iešanu. Šajā lietā kaut kas likās aizdomīgs, taču, nolāpīts, viņš nekādi nevarēja tikt gudrs, kas tieši šķita šaubīgs.

TRIJOS NAKTĪ FORDS PIESARDZĪGI, gausi atvēra sava namiņa sētas puses durvis un ar mugursomu plecos izslīdēja tumsā. Debesis bija zvaigžņu piebārsdtas. Tālumā spalgi iekvankstē- jās koijoti, bet ātri apklusa. Spīdēja gandrīz apaļš pilnmēness, un tuksneša augsdenes gaiss bija tik dzidrs, ka tā gaisma katru sīkumu uz zemes iekrāsoja sudrabainā tonī. Skaista nakts, nodomāja Fords. Žēl, ka nav laika papriecet acis.

Viņš pārlaida skatienu nelielajai apmetnei. Pārējie namiņi grima tumsā, vienīgi pašā pēdējā mājiņā — Hazēliusa miteklī — ieloka galā cauri guļamistabas aizkariem spiedās dzeltenīga gaisma.

Volkonska namiņš atradās ceturtdaļjUdzes attālumā uz otru pusi.

Fords pāršāvās pāri mēness gaismas pielietajam pagalmam un ieskrēja papeļu mestajā paēnā. Te viņš virzījās uz priekšu lēni, izvairīdamies no gaismas apspīdētiem laukumiņiem, līdz nonāca pie Volkonska mājas. Viņš pārlaida skatienu apkārtnei, taču neko aizdomīgu neredzēja un nedzirdēja.

Ieslīdējis aiz mājas, Fords pieplaka ēnās grimstošajai aizmugures sienai pie sētas durvīm. Tās bija aizzīmogotas ar policijas nozieguma vietas dzelteno lend. Parakājies mugursomā, Fords izvilka kazādas cimdus un nazi, tad paraustīja durvju rokturi. Tās, protams, bija aizslēgtas. Viņš aši apsvēra sekas, kādas var būt zīmoga uzlaušanai, un nosprieda, ka noziegums ir tā vērts.

Vīrietis pārgrieza lenti, izņēma no somas roku dvieli, aptina to ap akmeni, tad cieši un neatlaidīgi spieda to pie stikla, līdz tas ieplaisāja. Izlasījis dažas asās lauskas, viņš iebāza roku iekšā, atslēdza durvis un ieslīdēja mājā.

Nāsīs uzreiz iesitās Volkonska izmisuma smārds — sastāvējušos cigarešu un marihuānas dūmu, lēta grādīgā, vārītu sīpolu un kodīgas cepamās eļļas dvaku maisījums. Viņš izņēma no somas LED kabatas lukturīti un pavirzīja gaismas staru apkārt, turēdams to zemu. Virtuvē valdīja milzīga nekārtība. Ceptus kāpostus un mazītiņus piparus, kas tur, visticamāk, bija atradušies dienām ilgi, klāja zaļpelēka pelējuma kārta. Atkritumu kastē ar kaudzi bija sabāztas alus pudeles un mazās degvīna pudelītes. Dažas bija sašķīdušas uz flīžu grīdas, un lauskas saslaucītas stūrī.

Fords iegāja dzīvojamā un ēdamistabā. Paklājs bija piebārstīts smiltīm, dīvāns nosmulēts. Pie sienām nebija nekādu rotājumu, vienīgi pie durvīm piesprausti pāris bērnu zīmējumu. Vienā bija redzams kosmosa kuģis, otrā atombumbas radītais sēnei līdzīgais mākonis. Visā telpā nebija nevienas fotogrāfijas ar sievu vai bērniem, nekādu sentimentālu mīļlietiņu.

Kāpēc Volkonskis nebija paņēmis zīmējumus? Varbūt nebija nekāds lieliskais tēvs. Fordam bija grūd iztēloties šo cilvēku tēva lomā.

Gaiteņa durvis uz guļamistabu bija atvērtas, taču istabā vienalga bija sasmacis gaiss. Nožēlojamā paskata gulta, pēc visa spriežot, ne reizi nav bijusi saklāta, un gultasveļa arī nav mainīta. Veļas grozā pāri malām karājās netīrā veļa. Skapī, kas bija pa pusei pilns ar drēbēm, Fords atrada uzvalku un pataustīja materiālu. Tas bija no smalkas vilnas. Viņš izskatīja skapi. Volkonskis uz tuksnesi bija paņēmis daudz drēbju, un dažas šādam novazātam tipam likās diezgan šikas. Krievs laikam nebija aptvēris, kādā sabiedrībā un vidē nonāks. Bet kālab viņš aizbraucot nebija paķēris tās līdzi?

Fords pa gaiteni aizgāja uz otro guļamistabu, kas bija pārvērsta par darbistabu. Datora vairs nebija, taču palikuši tā USB un FireWire vadi, kā arī printeris, kabeļmodems un bezvadu tīkla bāzes stacija. Visur mētājās kompaktdisku matricas. Izskatījās, ka tās kāds ātrumā šķirojis un nevajadzīgās pametis kur nu kuro.

Atraujot datorgalda augšējo atvilktni, skatienam pavērās jauna nekārtība — salauztas pildspalvas, apgrauzti zīmuļi un ķīpas ar asemblervalodas koda izdrukām; paietu pāris gadu, kamēr to visu izanalizētu. Nākamajā atvilktnē viņš uzgāja nekārtīgu mapju kaudzīti un izskatīja tās. Arī šeit bija izdrukāti koda fragmenti, piezīmes krieviski, programmatūras plūsmkartes. Viņš pacēla kaudzīti un zem tās ieraudzīja aploksni — tā bija aizlīmēta, ar pastmarku, bez adreses, un pārplēsta uz pusēm.

Fords izņēma abas puses, atlocīja tās un atrada tajās nevis vēstuli, bet gan lapu ar pirmtekstu heksadecimālajā notācijā. Rakstītu ar roku. Lapas augšmalā bija pirmdienas datums — diena, kurā Volkonskis bija aizbraucis. Nekā cita tur bija.

Uzbrāzās jautājumu jūra. Kāpēc Volkonskis bija to pierakstījis un tad pārplēsis uz pusēm? Kāpēc viņš uzlīmējis pastmarku, bet nebija uzrakstījis adresi? Kāpēc viņš to nebija paņēmis līdzi? Ko nozīmēja šis kods? Un galvenais — kāpēc tas bija rakstīts ar roku? Datorkodus ar roku neraksta. Tas ir laikietilpīgs process, kurā var pieļaut nejēdzīgi daudz kļūdu.

Fordam prātā ienāca kāda doma — šādā projektā, kur ieviesti ārkārtīgi strikti datordrošības pasākumi, serveris fiksē visas lietotāju darbības — gan kopēšanu, gan drukāšanu, gan pārsūtīšanu, gan e-pasta vēstuļu sūtīšanu. Taču serveris nevar piefiksēt ar roku pārkopētus tekstus. Viņš iegrūda lapiņas kabatā. Tur noteikti bija kaut kas svarīgs, lai arī pagaidām nav zināms, kas tieši.

No sētas durvju puses atskanēja čirkstēšana, kādu izraisītu cilvēka sperts solis uz zemes.

Fords izslēdza lukturīti un sastinga. Klusums. Tad tikko jaušami nošņirkstēja smilšu graudiņš starp apava zoli un virtuves grīdu.

Viņš netiktu ārā ne pa sētas, ne parādes durvīm tā, lai viņu nepamanītu.

Atkal teju nedzirdams šņirksts uz grīdas, jau tuvāk. Neaicinātais ciemiņš zināja, kur Fords atrodas, un pavisam lēni devās uz guļamistabu, katrā ziņā cerēdams uzbrukt negaidīti.

Fords nedzirdami šķērsoja ar paklāju izklāto grīdu un piegāja pie sētas puses loga. Pasniedzies augšup, viņš pagrieza apaļo sviru un satvēra augšējo rāmja šķērskoku, mēģinādams pabīdīt logu augšup. Tas iesprūda.

Laika vairs nebija nemaz.

Pagrūžot sdprāk, rāmis padevās. Pēc nepilnas sekundes iebrucējs traucās šurp. Fords ar galvu pa priekšu metās cauri atvērtajam logam, izlaužoties cauri plastmasas sietiņam un piezemējoties brīdī, kad no klusināta mazkalibra revolvera raidītas divas lodes sašķaidīja loga sdklu. Viņš aizripoja pa zemi, stikla šķembu apbārstīts.

Jau nākamajā acumirklī Fords bija kājās un, līkločus mezdams, šāvās cauri papeļu mestajām ēnām. Nonācis mežiņa malā, viņš traucās pāri atklātam laukumiņam un devās augšup ielejā. Mēness spīdēja tik spoži, ka vīrietis redzēja sev blakus skrienam paša ēnu.

Gar ausīm dobji aizsvilpa revolvera lodes, šāvējs noteikti bija Vordlo — nevienam citam nebūtu ne klusinātāja, ne tāda ieroča.

Fords metās uz tumsā grimstošo Nakajroku, aiz klints pagriezās pa kreisi un skrēja augšā uz zemo, stāvo klinti. Gar kreiso pusi kā lapsenes aizspindza vēl dažas lodes. Viņš aši noskrēja no taciņas un, slēpdamies aiz juceklīgi izmētātajiem laukakmeņiem, rausās augšup uz klints virsotni. Pēc dažiem mirkļiem viņš, kājām piepūlē stipri smeldzot, bija nonācis uz klints. Tur Fords apstājās un atskatījās. Divsimts jardu attālumā uz nogāzes cauri akmeņu krāvumiem viņa virzienā rāpās tumšs cilvēka stāvs.

Fords metās skriet pa gludo, slideno klints virsotni. Te neauga nekāda zāle un nebija iespējas paslēpties, toties šeit nepaliks pēdu nospiedumi. Gabaliņu tālāk bija redzamas vairākas nelielas ieplakas, kas līkumoja uz galdkalna tālāko malu. Pēc neilga brīža viņš nonāca pie pirmās upes gultnes ieplakas, ielēca tajā un šāvās pa tās izsusējošo dibenu, līdz ieplaka galdkalna malā pagriezās asā leņķī. Fords noslēpās aiz klints izvirzījuma un paskatījās atpakaļ. Vajātājs bija apstājies pie ieplakas un slidināja lukturīša gaismu pāri tās smilšainajam dibenam.

Tas neapšaubāmi bija Vordlo.

Vecākais izlūkošanas virsnieks piecēlās un pārlaida lukturīša staru gravai, iekāpa tajā un, turēdams ieroci gatavībā, virzījās uz Forda pusi.

Fords aizlīda vēl dziļāk, cerēdams, ka netrāpīsies vajātājam acīs. Kad viņš izrāpās no gravas, uz bridi parādīdamies Vordlo skatienam, viena pakaļ otrai garām aizšāvās divas lodes. Viena atšķēla šķembu krusu no tuvējās klints sienas.

Fords metās pāri smilšainajam klajumam, cerēdams nonākt tālajā malā, pirms vecākais izlūkošanas virsnieks tiks līdz kanjona virsotnei. Fords skrēja pāri klajumam tādā ātrumā, ka likās — kāds dur dunci plaušās. Tālajā malā viņš nogriezās pret kailu, grumbuļainu, iedobumiem bagātu klinšainu klajumu. Tiesa, tas bija pilnīgi atklāts lauks, kurā nebija cerību palikt nemanītam, taču aiz tā atradās juceklīgi izvietotu klinšu stabu labirints, kurā būtu ērti paslēpties un, iespējams, vēlāk no tā būtu viegli doties tālāk. Viņš nolēca no pēdējās kāpas un skrēja uz grumbuļaino klajumu, uz bridi nozuzdams Vordlo skatienam.

Fords piepeši saskatīja izdevību aizbēgt un pārdomāja. Lauka vidū atradās iedobums, kurā neiespīdēja mēness, gana dziļš, lai tur paslēptos viens cilvēks. Žigli pagriezies, Fords ielēca bedrē un pieliecās. Tā nebija nekāda labā paslēptuve — pavērsis lukturīti vajadzīgajā virzienā, Vordlo viņu uzreiz ieraudzītu. Taču viņš to nedarīs, jo pieņems, ka vajātais ir nozudis daudz labākajā slēptuvē starp robotajiem klinšu stabiem.

Pagāja dažas minūtes, un Fords izdzirdēja padimdinām garām Vordlo skrejošos soļus un saklausīja viņa sēcošo elpu.

Viņš noskaitīja līdz sešdesmit un tad uzmanīgi pablenza gar malu. Klinšu stabu starpās zibēja lukturīša stars, Vordlo meklēja viņu aizvien dziļāk un dziļāk klinšu labirintā.

Fords uzlēca kājās un brāzās atpakaļ uz Nakajas ieleju.