Ķeceris

10

BELJŪ MUGURĀ FORDS LĒNĀM NOMIERINĀJĀS un mēģināja izmest no prāta Keitu, kur tā, viņam par nepatiku, bija atradusies pārāk ilgu laiku. Vēlā vasaras diena bija padevusies krāšņa, gaisotnei piejaucās melanholija, liecinādama, ka šim gadalaikam drīz pienāks beigas. Sakaltušajā zālē šur tur vīdēja sīkie, dzeltenie čūskuzāles ziedi. Dzeloņainie kaktusi bija saplaukuši dzeltenos ziedos, un indiāņu plūmju krūmiņi jau paguvuši ietērpties sarkanbaltos pūku mākonīšos, kas vēstīja par rudens tuvošanos.

Taka zem pakaviem izzuda, un Fords jāja pāri laukiem, vadīdamies pēc kompasa. Senatnīgie korķuvijķiem līdzīgi kadiķi un augstie, robainie klinšu stabi piešķīra galdkalna ainavai aizvēsturisku noskaņu. Viņš ieraudzīja perpendikulāri aizstiepjamies lāča ķepu nospiedumus, tik līdzīgu cilvēka pēdām. Domās iegaismojās senaizmirstais navahu indiāņu apzīmējums lācim — shush.

Pēc četrdesmit minūtēm viņš bija nonācis galdkalna malā. Te stāvus lejup krita pārsimts pēdu augsta klints siena, kas zemāk pārgāja smilšakmens terasē, līdz divus tūkstošus pēdu zemāk aiz- stīdza līdz Blekhorsai. Apmetne, kas atradās apmēram pusjūdzi no galdkalna pakājes, no šejienes atgādināja ģeometrisku figūru sakopojumu.

Fords nokāpa no zirga un klints malā sameklēja Pusnakts takas sākumu. Kartē tas bija atzīmēts kā vecs urāna iegulu meklētāju ceļš, taču akmeņu un zemes nogruvumi un lietus izskalojumi bija pārvērtuši to par bīstamu taku ar negaidītiem pārrāvumiem. Galdkalnā taka metās lejup cauri iedobumam pašā klints malā, asiem pagriezieniem slīga lejup, šķērsoja galdkalna pakāpienveidīgo posmu un līdz lejai izmeta vēl daudzus līkumus. Jau velkot ar pirkstu kartē pa taku, kas vietām bija labi ja dažas pēdas plata, Fordam noreiba galva. Varbūt tomēr vajadzēja ņemt džipu. Taču atpakaļ griezties viņš netaisījās.

Vīrietis piegāja pie malas un devās lejup, vezdams Beljū aiz pavadas. Zirgs, it kā nekas nebūtu noticis, nolieca galvu, nospraustajās un sekoja Fordam. Vecais kraķis vīrietī īsu bridi modināja apbrīnu, pat labvēlību.

Pēc pusstundas viņi bija nokāpuši lejā. Fords uzlēca zirgam mugurā un pēdējo taciņas posmu jāja pa seklu, tamarisku apēnotu kanjonu uz Blekhorsu. Apmetni veidoja govju laidari, aploki, vējdzirnavas, ūdens tvertne un ducis noplukušu treileru. Aiz viena treilera atradās vairāki astoņstūraini tradicionālie navahu indiāņu mājokļi, celti no šķeltiem ciedru baļķiem, ar zemes jumtu. Apmēram pilsētiņas centrā pusducis pirmsskolas vecuma bērnu draiskojās ap pussagruvušām šūpolēm, spalgajām balsīm aizskanot tālu tuksneša tukšumā. Pie treileriem stāvēja pikapi.

Fords ar papēžiem paskubināja Beljū. Vecais zirgs gausi klunkurēja pāri līdzenajai pilsētas nomalei. Pūta nerimtīgs vējš. Bērneļi mitējās spēlēties, nostājās kā mazītiņas statujas un vēroja viņu. Tad, it kā neredzama vēja nesti, visi spiegdami aizskrēja.

Fords apstādināja Beljū piecdesmit pēdu attālumā no tuvākā treilera. Dzīvodams Rāmā, viņš bija uzzinājis, ka navahu personiskā telpa sākas labu gabalu no durvīm. Pēc brīža durvis noklaudzēja un no treilera izkāpa kalsns, slaids vīrietis kovboja cepurē un ar palīkām kājām. Pacēlis roku, viņš uzrunāja Fordu, pārkliegdams vēja kaukoņu:

- Piesien zirgu tur.

Fords nokāpa, piesēja Beljū un palaida vaļīgāk seglu siksnu. Vīrietis nāca tuvāk, pielicis plaukstu pie pieres, aizēnodams acis.

- Kas tu esi?

Fords pastiepa roku. - Ya'at'čeh shi ēi Vaimens Fords yinishyč.

- Ak vai, kārtējais Bilagaana sadomājis ielauzīties navahu valodā, - vīrietis jautri atzīmēja un piebilda: — Labi vismaz, ka tavs akcents ir saprotamāks nekā lielai daļai citu.

- Pateicos.

- Ko īsti gribēji?

- Es meklēju Nelsonu Bigeju.

- Esi viņu atradis.

- Būs brīvs brītiņš?

Bigejs samiedza acis un aplūkoja ciemiņu vērīgāk.

- Nokāpi no galdkalna? — Jā.

- Re, kā.

Klusums.

- Tā taciņa ir ellīga, — Bigejs ieminējās.

- Nav, ja vien iet zirgam blakus.

- Prātīgi darīts. - Atkal neveikls klusuma brīdis. - Tu… tad jau tu esi no valsts iestādes?

— Jā.

Bigejs atkal paraudzījas uz viesi, piemiedzis acis, nosprauslojās, pagriezās un aizklamzāja uz savu treileri. Pēc brīža aizcirtās durvis. Blekhorsas ciematiņu apņēma klusums, kuru pārtrauca vienīgi vējš, kas virpināja dzeltenu putekļu šķeteres, it kā auzdams segu ap Fordu.

Ko nu? Fords stāvēja putekļu vērpetēs un jutās muļķīgi. Ja viņš pieklauvētu pie durvīm, Bigejs tās nemaz nevērtu vaļā, un viņš būtu iedibinājis priekšstatu par sevi kā kārtējo uzmācīgo Bilagaana. Tomēr viņš bija ieradies te aprunāties ar Bigeju, un to viņš beigu beigās panāks.

Jupis rāvis, tas vīrs nevar palikt treileri mūžīgi. Fords apsēdās.

Laiks ritēja lēni. Vējš pūta. Putekļi vijās.

Pagāja desmit minūtes. Kāda melnuļu dzimtas vabole rāpoja pa smiltīm un devās sev vien zināmā uzdevumā, ar laiku pārvēršoties melnā punktiņā. Prāts aizklīda citur, un viņš iedomājās par Keitu, abu attiecībām un garo dzīves ceļu, kādu viņš bija mērojis kopš abu izšķiršanās. Domas neizbēgami pievērsās sievai. Viņas bojāeja bija laupījusi Fordam jebkādu drošības izjūtu dzīvē. Pirms tam Fordam nebija gadījies uz savas ādas izjust dzīves untumainos līkločus. Traģēdijas gadījās citiem. Viņš no tā nav pasargāts. Labi, mācība ir gūta. Tam jātiek pāri.

Fords ieraudzīja loga aizkaru tikko manāmi nošūpojamies, un tas nozīmēja, ka Bigejs viņu vēro.

Fords gudroja, pēc cik ilga laika indiānis atskārtis, ka viņš nekur negrasās iet. Jācer, ka drīz. Smiltis sāka birt biksēs, kurpēs, iekļuva zeķēs.

Noklaudzēja durvis, un uz koka lieveņa izstampāja Bigejs. Viņš nostājās, rokas sakrustojis, un izskatījās varen aizkaitināts. Vīrietis pašķielēja uz Fordu un noklamzāja pa ļodzīgajiem pakāpieniem. Pienācis klāt, viņš izstiepa roku un palīdzēja Fordam piecelties.

- Šitik pacietīgu balto cilvēku manas acis laikam nav redzējušas. Būs tevi jāieaicina iekšā. Drusku noslaukies, nepienēsā manu jauno dīvānu.

Fords papliķēja ar plaukstu pa biksēm un līdz ar Bigeju iegāja dzīvojamā istabā. Abi apsēdās.

- Kafiju?

— Jā, paldies.

Bigejs atgriezās ar krūzītēm, kurās šķidrums bija ūdeņains kā tēja. Ari to Fords atcerējās. Naudas taupīšanas nolūkā navahi uzlēja ūdeni samaltajai kafijai vairākas reizes.

- Pienu? Cukuru?

- Pateicos, nevajag.

Bigejs iebēra krietnu kaudzi cukura savā krūzītē un pielēja labi daudz saldā krējuma.

Fords aplūkoja istabu. Brūnais burzītā samta dīvāns neizskatījās jauns. Bigejs atlaidās pussalauztā atpūtas krēslā. Vienā stūrī bija novietots dārgs platekrāna televizors — vienīgā vērtīgā manta šajā mājoklī, cik nu varēja redzēt. Sienas no vienas vietas nolīmētas ar ģimenes fotogrāfijām, daudzās bija redzami jauni vīrieši armijas uniformās.

Fords pievērsa ziņkārības pilnu skatienu Bigejam. Šamanis nepavisam neizskatījās tāds, kā gaidīts. Viņš nebija nedz jauns, dedzīgs aktīvists, nedz gudrs, grumbains vecis. Vīrietis bija izstīdzējis, kārtigi apgrieztiem matiem, kādus četrdesmit divus gadus vecs. Bigejs nevalkāja kovboju zābakus, kas bija ierasti apavi navahu vīriešiem Rāmā, bet gan apnēsātus, izbalējušus, augstus sporta apavus ar atlupušiem purngaliem. Vienīgais, kas apliecināja viņa Amerikas iedzimtā mantojumu, bija tirkīza gabaliņu kaklarota.

- Labs ir. Ko tev īsti no manis vajag? — viņš ierunājās klusā balsī, kas atgādināja no koka pūšamā instrumenta izvilinātu melodiju, ar to īpatnējo navahu akcentu, kas šķita piešķiram zināmu svaru katram vārdam.

Fords pameta ar galvu uz sienas pusi. - Jūsu ģimene?

- Brāļadēli un māsasdēli.

- Visi ir armijā?

- Jā. Viens nometināts Dienvidkorejā. Otrs, Lorenco, pabeidza misiju Irākā un tagad ir… — vīrietis pavilcinājās, — …atgriezies mājās.

- Jūs noteikti ar viņiem lepojaties.

— Jā.

Atkal klusums.

- Dzirdēju, ka vadāt protesta jājienu pret projektu "Izabella".

Atbildes nebija.

- Tieši tāpēc es ierados šeit. Uzklausīt jūsu bažas.

Bigejs sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Pārāk vēlu, lai klausītos.

— Jūs tomēr pamēģiniet.

Bigejs nolaida rokas un paliecās uz priekšu.

- Neviens neprasīja šejieniešu domas, pirms uzbūvēja "Izabellu". Visu izlēma tie tur no Vindourokas. Viņi dabū naudu, bet mums tiek piga. Mums sastāstīja, ka būšot darbavietas, bet tad jūsējie saveda būvētājus no citurienes. Solīja mums ekonomisku augšupeju, taču jūs ievedat pārtiku un visus krājumus no Flag- stafas. Jūs ne reizi neesat iepirkušies mūsu vietējos veikaliņos Blū- gepā vai Rafrokā. Jūs sacēlāt mājas Anasazi ielejā, apgānot kapus, un, nepiedāvājot atlīdzību, aizņēmāt mūsu pļavas, kurās mēs vēl aizvien ganījām lopus. Tagad mums jāklausās runas par atomu dauzīšanu un radiāciju.

Viņš novietoja platās plaukstas uz ceļgaliem un veltīja Fordam svelošu skatienu.

Fords pamāja.

- Saprotu.

- Man prieks, ka neesi stulbs. Sasodīts, jūs par mums ne štrunta nezināt. Tev droši vien nav ne jausmas, cik ir pulkstenis. - Viņš jautājoši pacēla uzacis. - Nu, nu, pasaki, cik tagad ir pulkstenis!

Fords nojauta, ka tiek izjokots, taču nolēma turpināt spēli.

- Deviņi.

- Nekā! - Bigejs uzvaroši iesaucās. - Desmit!

- Desmit?

- Taisni tā. Lielais rezervāts vienu pusgadu atrodas tajā pašā laika zonā, kurā ir visa Arizona, un otru pusgadu kaimiņzonā. Vasarās, iebraucot rezervātā, jūs uzzināt, ka esat stundu vēlākā laikā nekā visa pārējā pavalsts. Stundas un minūtes tik un tā ir Bilagaana izgudrojums, taču galvenais ir tas, ka jūs, ģēniji tādi, par mums zināt tik maz, ka pat neesat papūlējušies pareizi uzgriezt pulksteni.

Fords stingri paraudzījās uz indiāni.

- Mister Bigej, ja esat ar mieru sadarboties ar mani, lai ieviestu konkrētas pārmaiņas, es apsolu, ka darīšu visu, kas būs manos spēkos. Jūsu sūdzības ir visai pamatotas.

- Kas tu tāds būtu? Zinātnieks?

- Es esmu antropologs.

Negaidīti iestājās klusums. Bigejs lēni uzslējās kājās, un visu viņa augumu satricināja sausi smiekli.

- Antropologs. It kā mēs būtu kaut kāda primitīva cilts. Vai, cik jautri! — Viņš rimās smieties. - Es esmu amerikānis — tāpat kā tu. Mani radi karo par šo valsti. Man nepatīk, ka visādi sabrauc uz mūsu galdkalnu, uzbūvē mašīnu, kas šejieniešus līdz nejēgai pārbiedē, dod dažādus solījumus, kurus nepilda, un piedevām atsūta antropologu, it kā mēs būtu mežoņi, kas nēsā degunā iespraustu kaulu.

- Mani atsūtīja tāpēc, ka esmu kādu laiku padzīvojis Rāmā. Es gribētu uzaicināt jūs uz galdkalnu. Jūs varēsiet izstaigāt projekta "Izabella" telpas, tikties ar Gregoriju Hazēliusu, aplūkot, ar ko mēs nodarbojamies, un iepazīties ar mūsu komandu.

Bigejs papurināja galvu.

- Ekskursiju laiks ir galā.

Viņš mirkli klusēja un tad gandrīz negribīgi ievaicājās:

- Ar kādiem pētījumiem jūs tur vispār nodarbojaties? Par jums dzird visādas dīvainības.

- Mēs izmeklējam Lielo sprādzienu.

- Kas tas ir?

- Tā ir teorija, ka mūsu Visums radies pirms trīspadsmit miljardiem gadu lielā sprādzienā un kopš tā laika plešas uz visām pusēm.

- Citiem vārdiem sakot, jūs bāžat savus degunus Radītāja darīšanās.

- Radītājs nav piešķīris mums smadzenes tāpat vien, joka pēc.

- Tātad jūs neviens neticat, ka izplatījumu veidojis Radītājs.

- Es esmu katolis, mister Bigej. Pēc manām domām, Viņš to radīja ar Lielā sprādziena palīdzību.

Bigejs nopūtās.

- Kā jau teicu, nav vērts muti dzesēt. Piektdien mēs jāsim augšā uz galdkalnu. Aiznesiet šo vēsti savai komandai. Bet tagad atvainojiet — mani gaida darbs.

FORDS AR BELJŪ PIEJĀJA pie takas, kur sākās augšupceļš, un pacēla acis pret akmeņiem, klintīm un kraujām. Zinot, cik labi Beljū prot izlavierēt pa līkumiem un grūti pārvaramām vietām, nebija vērts kāpt kājām. Viņš nolēma jāt.

Izsteidzies cauri spraugai klintī un nonācis uz galdkalna virsmas, Beljū metās auļos, acīmredzot nevarēdams vien sagaidīt, kad nokļūs stallī. Fords panikā iekrampējās seglu lokā, priecādamies, ka neviens neredz, cik muļķīgi viņš tagad izskatās. Apmēram vienos skatienam pavērās Nakajas klints un zemās akmens sienas visapkārt ielejai. Iejājis papeļu audzē, viņš izdzirdēja skarbus smieklus un ieraudzīja pa taciņu, kas veda no "Izabellas" uz apmetni, sparīgi kātojam kādu cilvēku.

Tas bija datorprogrammētājs Volkonskis. Garie, taukainie mati bija izspūruši, viņš izskatījās izvārdzis un saniknots, taču sejā viņam bija plats smīns kā jukušajam.

Fords apstādināja Beljū, aši nokāpa no zirga un uzveda uz taciņas, aizšķērsodams krievam ceļu.

- Sveicināti.

- Atvainojiet, — nomurkšķēja Volkonskis, grasīdamies apiet zirgam apkārt.

— Jauka dieniņa. Vai ne?

Volkonskis apstājās un blenza Fordā, viņa sejā rotājās nevaldāma niknuma pilns mākslots smaids.

- Jūs prasāt, vai ir jauka dieniņa? Un es atbildu — labākas dienas nekad nav bijis!

- Ak tā gan? — Fords pārjautāja.

- Kāda jums darīšana, antropolog? — vīrietis piešķieba galvu un atieza iebrūnos zobus, savilcis liekuļota uzjautrinājuma grimasi.

Fords piegāja tuvāk un nostājās rokas stiepiena attālumā.

- Spriežot pēc jūsu izskata, es teiktu, ka jums šī dieniņa nebūt nav jauka.

Volkonskis uzlika plaukstu Fordam uz pleca pārspīlēti un tēloti draudzīgā žestā, tad paliecās uz priekšu. Fordam sejā iesitās alkohola un cigarešu dūmu smārds.

- Iepriekš es kreņķējos. Tagad viss ir labi!

Viņš atgāza galvu un ieaurojās rēcošos smieklos. Ādamābols uz neskūtā kakla lēkāja augšup un lejup.

Aiz muguras atskanēja soļi. Volkonskis piepeši izslējās taisns.

- A, Pīter! — uzsauca Vordlo, kas tuvojās pa taciņu. - Un Vaimen Ford! Sveicināti! — Patīkamā, bet dīvainā kārtā ironiskā balss uzsvēra pēdējo vārdu.

Volkonskis satrūkās, dzirdot pienācēja sasveicināšanos.

- Nāc no bunkura, Pīter? — Vordlo vārdus caurvija draudīga pieskaņa.

Volkonskis smaidīja to pašu neprātīgo smaidu, taču Fords viņa acīs pamanīja nemieru — vai ari tās bija bailes?

- Apsarga žurnālā ierakstīts, ka tu tur biji visu nakti, — Vordlo turpināja. - Esmu par tevi noraizējies. Vai tev sanāk labi izgulēties, Pīter?

Volkonskis klusējot pagāja viņam garām un stīvi aizslāja pa taciņu.

Vordlo pagriezās pret Fordu, it kā nebūtu noticis nekas neikdienišķs.

- Jauka diena izjādei.

- Mēs taisni par to patērzējām, — Fords sausi atzīmēja.

- Kur jūs bijāt?

- Es nojāju lejā uz Blekhorsu iepazīties ar šamani.

— Un?

- Mēs iepazināmies.

Vordlo pakratīja galvu.

- Tas Volkonskis… Mūžīgi ar kaut ko nemierā. - Viņš spēra soli, bet tad apstājās. - Viņš nepateica neko… savādu, ko?

- Piemēram? — Fords jautāja.

Vordlo paraustīja plecus.

- Kas to lai zina? Viņš ir jūtami nestabils.

Fords vēroja, kā Vordlo, sabāzis kabatās prāvās ķetnas, aizso- ļoja pa taciņu. Apsargs bija tāds pats kā visi, tikpat tuvu lūzuma punktam, tikai daudz labāk prata to noslēpt.