Ķeceris

8

BEZ PIECPADSMIT MINŪTĒM ASTOŅOS Vaimens Fords izgāja no mājiņas, kurā bija divas guļamistabas, un nostājās piebraucamā ceļa galā, ievilkdams plaušās smaržīgo nakts gaisu. Ēdnīcas logi tumsā spīdēja kā dzelteni taisnstūri. Sporta laukuma laistītāju švīkstoņu centās nomākt klusa bugi-vugi klavieru melodija un balsu murdoņa. Viņš nevarēja iztēloties Keitu citādu kā vien negodbijīgu, nesaticīgu marihuānas cienītāju, kādu šo sievieti bija iepazinis pēdējā kursā. Taču viņa noteikti ir mainījusies, gaužām mainījusies, ja kļuvusi par vēsturē vissvarīgākā fizikas eksperimenta vadītāja asistenti.

Prātu neviļus pārņēma atmiņas par Keitu un abu kopā pavadīto laiku — domas, kurām piemita nejauka tieksme kļūt pornogrāfiskām. Vaimens steidzīgi iestūķēja tās atpakaļ tajā pašā primitīvo instinktu apziņas nostūrī, no kura tās bija izlīdušas. Tās nu nekādi nav uzskatāmas par izmeklēšanas sākumam piemērotām pārdomām, viņš sevi aprāja.

Fords apmeta līkumu ap laistītājiem un pa parādes durvīm iegāja vecajā tirgotavā. No atpūtas telpas labajā pusē plūda gaisma un mūzika. Viņš devās turp. Te spēlēja kārtis un šahu, lasīja, strādāja ar klēpjdatoriem. Ārpus komandtiltiņa telpas viņi izskatījās gandrīz vai lēnprātīgi.

Pats Hazēliuss sēdēja pie klavierēm, sīciņie pirksti lēkāja pār taustiņiem. Nospēlējis vēl dažas taktis, viņš piecēlās.

- Esiet sveicināts, Vaimen! Vakariņas jau ir gatavas.

Viņš devās pretī Fordam, telpas vidū saņēma viņu aiz rokas un veda uz ēdnīcas zāli. Pārējie cits pēc cita piecēlās un sekoja.

Ēdamtelpā galvenā mēbele bija masīvs priežkoka galds, uz kura bija izkārtotas sveces, sudraba galda piederumi un svaigi grieztas meža puķes. Akmens kamīnā lēkāja liesmas. Pie sienām karājās navahu austi paklāji. Spriežot pēc to rotājumu ģeometriskajiem apveidiem, tie visi bija Nakajas klinšu apkaimes stilā. Bija atvērtas vairākas vīna pudeles, un no virtuves vēdīja cepta steika smarža.

Hazēliuss izturējās kā sirsnīgs namatēvs, viņš izrīkoja padotos, smējās un jokoja. Viņš aizveda Fordu un apsēdināja galda vidū līdzās vijīgai gaišmatei.

- Melisa? Tas ir Vaimens Fords, mūsu jaunais antropologs. Melisa Korkorana, mūsu kosmoloģe.

Viņi paspieda viens otra roku. Pāri sievietes pleciem krita smagu, blondu matu lavīna, un gaiši zaļās acis — kā stikliņi, kas izskaloti no okeāna, — raisīja Fordā ziņkāri. Uzrautais deguns bija sīku vasarraibumiņu nosēts, indiāņu veste ar pērlītēm, vienkārša un stilīga vienlaikus, izcēla bikses un kreklu. Tomēr arī Korkora- nas acis bija viegli apsarkušas, plakstiņi piepampuši.

Viņai otrā pusē nesēdēja neviens.

- Pirms sāc sarunu ar Vaimenu, — Hazēliuss pievērsās Korko- ranai, — es gribētu iepazīstināt viņu ar pārējiem, kurus pirmīt vēl nepaguvu stādīt viņam priekšā.

- Lai notiek.

- Tā ir Džūlija Tibodo, mūsu kvantu elektrodinamikas speciāliste.

Sieviete, kas sēdēja iepretim Fordam, strupi sasveicinājās un tūdaļ pat atsāka īdzīgu monologu, kas bija domāts sirmam, rūķītim līdzīgam vīriņam, kurš sēdēja viņai līdzās. Tibodo atbilda visiem zinātnieces stereotipiem — viņa bija nevīžīgi ģērbusies, patukla, īsie mati no retās mazgāšanas salipuši lēkšķēs, mugurā viņai bija ap- dilis laboratorijas virssvārcis. Pēdējais triepiens šajā karikatūrā bija plastmasas rakstāmlietu penālis kabatā. Dosjē bija minēts, ka sieviete cieš no kaut kādiem robežpersonības traucējumiem. Fordam būtu gribējies noskaidrot, kā tieši šie traucējumi izpaužas.

- Kungs, kas sarunājas ar Džūliju, ir Hārlans Sentvinsents, mūsu elektroinženieris. Kad "Izabella" darbojas ar pilnu jaudu, Hārlans pārrauga visus deviņsimts megavatus, kas te gāžas iekšā kā Niagaras ūdenskritums.

Sentvinsents piecēlās un pastiepa roku pāri galdam. - Priecājos iepazīties, Vaimen. - Kad viņš apsēdās, Tibodo turpināja savu apcerējumu, kas bija saistīts ar kaut kādu Einšteina-Boses kon- densāciju.

- Kungs, kas sēž tālākajā galā, ir Maikls Cečīni, mūsu standarta modeļu elementārdaļiņu fiziķis.

Piecēlās melnīgsnējs maza auguma vīrietis un izstiepa roku. Fords to paspieda. Viņu pārsteidza vīrieša īpatnēji blāvās, pelēkās acis. Vīrietis izskatījās kā iekšēji miris, un šo iespaidu pastiprināja miklais, nedzīvais rokasspiediens. Tomēr, it kā spītēdams nihilismam, kas bija pārņēmis viņa eksistenci līdz pat kaulam, Cečīni dižojās ar nevainojami koptu apģērbu — krekls bija spilgti, pat žilbinoši balts, biksēs iegludinātā vīle asa kā nazis, matu celiņš pāršķirts ar militāru precizitāti, katrs matiņš pieglausts savā vietā. Pat rokas bija ideāli koptas, maigas un tīras kā mīkla, nagi bija apvīlēti un nopulēti spīdēja. Taču nekas nejaudāja pilnībā nomaskēt eksistenciālo izmisumu, kas tā vien vējoja no šā vīrieša.

Hazēliuss, pabeidzis iepazīstināšanu, pazuda virtuvē, un sarunas vērtās aizvien skaļākas.

Fords joprojām nebija sastapis Keitu. Diez vai tā būtu sagadīšanās, viņš gudroja.

- Man liekas, es nekad dzīvē neesmu satikusi nevienu antropologu, — Melisa Korkorana viņu uzrunāja.

Fords pagriezās.

- Un es nepazīstu nevienu kosmologu.

- Jūs būtu pārsteigts, uzzinot, cik daudzi iedomājas, ka es kopju plaukstas un nagus. - Viņas smaids šķita aicinošs. - Kāds īsti ir jūsu šeit veicamais darbs?

- Man jāiepazīst vietējie. Jāizskaidro, ar ko mēs nodarbojamies.

- Ā, bet vai jūs pats to zināt? — Viņas balsī ieskanējās ķircinoši toņi.

- Varbūt jūs man palīdzēsiet.

Viņa smaidīdama pasniedzās un paņēma pudeli no galda.

- Vai vēlaties vīnu?

- Jā, pateicos.

Sieviete apskatīja etiķeti.

- Villa de Capezzana, Cartnignano, 2000. Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē, taču vīns ir labs. Mūsu pulciņā vīnu pazinējs ir Džordžs Iness. Džordž? Pastāsti par šo vīnu!

Iness, kurš sēdēja otrā galda galā, pārtrauca sarunu. Seja priekā atplauka, un viņš pastūma brilles augstāk uz deguna.

- Man vienreiz palaimējās pagrābt veselu kasti. Es gribēju šovakar pasniegt kādu īpašu vīnu. Capezzana ir viena no manām iecienītākajām vīna šķirnēm, to gatavo kādā kalnu īpašumā Flo- rences rietumu pusē. Tas bija pirmais vīns, kuram Tirdzniecības departaments atļāva piejaukt Cabernet Sauvignon vīnogas. Tam ir jauka krāsa, garšas buķetē jāņogu un upeņu aromāts jaucas ar ķiršiem un dažādu citu augļu piegaršām.

Korkorana pavīpsnādama pagriezās pret Fordu.

- Džordžs ir vienreizīgs vīnu snobs, — viņa izmeta, ieliedama sarunu biedra glāzē prāvu tiesu, tad no jauna piepildīja arī savu glāzi un to pacēla. - Laipni lūgti Sarkanajā galdkalnā! Baismā vietā.

— Kātā?

- Es atvedu šurp savu kaķeni — nevarēju pat iedomāties, ka nāktos šķirties no tās. Pēc divām dienām es vienubrīd izdzirdēju kaucienu un ieraudzīju, ka manai mīlulītei pakaļ dzenas koijots.

- šausmas.

- Tos te ik pa laikam var redzēt — tos noplukušos, zaglīgos, nežēlīgos zvērus. Vēl te ir tarantuli, skorpioni, lāči, lūši, dzeloņ- cūkas, skunksi, klaburčūskas un zirnekļi — melnās atraitnes. - Briesmīgo būtņu pārskaitījums šķita sievietei sagādājam baudu. - Man te riebjas, — viņa tīksmīgi nobeidza.

Fords savilka, kā pats cerēja, kaunīgu smaidu un uzdeva visstulbāko jautājumu, kādu vien varēja iedomāties. Pagaidām nav nepieciešams plātīties ar savu aso prātu.

- Nu, un ko tad "Izabella" īsti dara? Es esmu tikai antropologs.

- Teorētiski viss ir diezgan vienkārši. "Izabella" sasit kopā subatomāras daļiņas, kas traucas gandrīz ar gaismas ātrumu, ar mērķi rekonstruēt enerģijas apstākļus, kādi varētu būt bijuši Lielā sprādziena laikā. Tas ir kā iznīcības derbijs. Divi elementārdaļiņu kūļi milzīgā ātrumā traucas viens otram pretī milzīgā apaļā caurulē, kuras garums ir četrdesmit septiņas jūdzes. Daļiņas šaujas aizvien lielākā ātrumā pa šo apli, līdz sasniedz ātrumu, kas ir deviņdesmit deviņi, komats, deviņdesmit deviņi procenti no gaismas ātruma. Vislielākā jautrība sākas tad, kad abiem kūļiem liek saskrieties, šādi rekonstruējot paša Lielā sprādziena apstākļus.

- Kādas daļiņas jūs triecat kopā?

- Vielu un antivielu — protonus un antiprotonus. Kad tos salaiž kopā — paukš! E ir vienāds ar m reiz c kvadrātā. Pēkšņais enerģijas sprādziens rada dažnedažādu elementārdaļiņu mākoni, kas nonāk detektoros, un mēs varam izprātot, kas ir katra šī daļiņa un kā tā radusies.

- Kā jūs dabūjāt antivielu?

- Pasūtījām pa pastu no Vašingtonas.

Fords smaidīja.

- Es biju domājis, ka tur var pasūtīt tikai melnos caurumus.

- Nopietni runājot, mēs radām antivielu paši, apšaudot zelta plati ar alfa daļiņām. Mazajā aplī mēs savācam antiprotonus, tad nepieciešamajā daudzumā un īstajā brīdī ievadām galvenajā aplī.

- Un kāds šeit ir kosmologa uzdevums? — Fords prašņāja.

- Es te pētu tumšas padarīšanas! — viņa dramatiski pārgrieza acis. - Tumšo matēriju un tumšo enerģiju.

Viņa iesūca vēl vienu vīna malku.

- Izklausās baisi.

Korkorana iesmējās. Fords vēroja, kā zaļo acu skatiens neslēpdamies viņu novērtē, un prātoja, cik šai sievietei gadu. Trīsdesmit trīs? Trīsdesmit četri?

- Pirms aptuveni trīsdesmit gadiem astronomiem sāka pielēkt, ka lielākā daļa vielas izplatījumā nav kaut kas viegli saredzams un sataustāms. Viņi to nosauca par tumšo matēriju. Pēc visa spriežot, tumšā matērija ir mums visapkārt, tā ir neredzama, iziet mums cauri nemanāmi, kā ēnu izplatījums. Galaktikas atrodas gigantisku tumšās matērijas baseinu vidū. Mēs nezinām, kas tā ir, kāpēc tā pastāv un no kurienes radusies. Tā kā tumšā matērija noteikti ir radusies līdz ar parasto matēriju Lielā sprādziena laikā, es ceru, ka "Izabella" ieviesis kādu skaidrību šajā jautājumā.

- Un tumšā enerģija?

- Jauka un baiga padarīšana. Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit devītajā gadā kosmologi izdibināja, ka pastāv kāds nepazīstams enerģijas lauks, kas liek Visumam izplesties aizvien ātrāk, uzpūsties kā neaptverami lielam balonam. Viņi to nokristīja par tumšo enerģiju. Nevienam nav ne mazākās jausmas, kas tā ir un no kurienes nākusi. Izskatās, ka tā ir ļaundabīga.

Volkonskis, kas sēdēja galda pretējā pusē, nosprauslojās un ierunājās asā, spalgā balsī:

- Ļaundabīga? Visumam ir alga viena! Tam par mums nospļauties!

- Fakts ir tāds, — Korkorana turpināja, — ka tumšā enerģija ar laiku uzlaidīs Visumu gaisā Lielajā plīsumā.

- Kas ir Lielais plīsums? — Līdz šim Fords tikai izlikās par muļķīti, taču Lielais plīsums viņam bija kas nedzirdēts.

- Tā ir jaunākā teorija par Visuma likteni. Pavisam drīz Visums pletīsies tik strauji, ka vispirms sadalīsies galaktikas, tad zvaigznes un planētas, un arī mēs visi izšķīdīsim pa atomiem. Viss būs pagalam — bum! Eksistence būs beigusies. Es par to uzrakstīju rakstu interneta enciklopēdijā Wikipedia. Izlasiet arī jūs.

Viņa iedzēra vēl vienu malku, un Fords ievēroja, ka Korkorana nebija vienīgā, kas bauda vīnu. Sarunas visapkārt lēnām pieņēmās skaļumā, un pusducis pudeļu jau bija tukšas.

- Jūs teicāt — pavisam drīz?

- Ne vēlāk kā pēc divdesmit vai divdesmit pieciem miljardiem gadu.

- Drīz? Nu, kā uz to skatās, — Volkonskis izgrūda, skarbi iesmiedamies.

- Mēs, kosmologi, skatāmies uz visu plašāk. Un tālāk.

- Toties mēs, datorzinātnieki, skatāmies šaurāk. Uz milisekun- dēm.

- Milisekundēm? — Tibodo nicīgi izmeta. - Manā kvantu elek- trodinamikas speciālista darbā nākas strādāt ar femtosekundēm.

No virtuves iznāca Hazēliuss, viņam rokās bija paplāte, nokrauta ar grilētu fileju medaljoniem. Sajūsmas saucienu pavadīts, viņš to novietoja uz galda.

Aiz viņa parādījās Keita Mersera, nesdama bļodu ar frī kartupeļiem. Nepaskatīdamās uz Forda pusi, viņa nolika bļodu uz galda un nozuda virtuvē.

Fords nekādi nebija varējis sagatavoties tam, kādu redzēs viņu pirmo reizi pēc abu pašķiršanās. Trīsdesmit piecu gadu vecumā šī sieviete bija vēl skaistāka nekā divdesmit trijos gados. Garie, nesavaldāmie, tumšie mati tagad bija īsi un eleganti. Nevīžīgā pēdējā kursa studente, kas valkāja džinsus un pārāk vaļīgus vīriešu kreklus, bija pieaugusi. Pagājuši divpadsmit gadi, kopš viņš Keitu bija redzējis beidzamo reizi, taču šķita, ka aizritējušas tikai dažas dienas.

Viņam kāds iebakstīja sānos. Fords pagriezās un ieraudzīja sev priekšā Korkoranu, kas bija pastiepusi šķīvi.

- Ceru, ka neesat veģetārietis, Vaimen.

- Nebūt ne. - Viņš izvēlējās prāvu asiņainu gabalu un padeva trauku tālāk, mēģinādams izlikties mierīgs. Keitas parādīšanās bija izsitusi viņu no līdzsvara.

- Nedomājiet, ka mēs tā ēdam katru vakaru, — viņa brīdināja. - Šī maltīte ir jums par godu.

Notinkšķēja glāzei piesista karotīte, un piecēlās Hazēliuss, turēdams rokā vīna glāzi. Sarunas apklusa.

- Es esmu sagatavojis nelielu tostu, lai sveiktu… — Viņš paskatījās apkārt. - Tā, kur mūsu direktora asistente?

Atvērās durvis, un telpā iešāvās Keita. Sieviete aši apsēdās blakus Fordam, taču ieurbās ar skatienu galdā.

- Es nupat sacīju, ka vēlos teikt tostu, sveicot mūsu jaunāko komandas locekli Vaimenu Fordu.

Fords nenolaida acu no Hazēliusa, taču juta Keitas slaido augumu sev līdzās, siltumu un smaržu, ko tas izstaroja.

- Kā daudzi jau zina, Vaimens ir antropologs, un viņa lauciņš ir cilvēka daba — daudz sarežģītāka joma nekā tās, kurās darbojamies mēs. - Viņš pacēla glāzi. - Es ar lielāko prieku vēlēšos iepazīt jūs labāk, Vaimen.

Visi aplaudēja.

- Tagad, pirms apsēžos, es gribētu pateikt dažus vārdus par vakar vakarā piedzīvoto vilšanos… — Hazēliuss bridi klusēja. - Mēs esam iesaistījušies cīņā, kas aizsākusies brīdī, kad cilvēks pirmo reizi pacēla acis pret zvaigznēm un aizdomājās, kā tās tur nokļuvušas. Patiesības meklējumi ir visdižākā cilvēces nodarbošanās. Atklājumi — sākot ar uguni un beidzot ar kvarku — ir paša cilvēka būtība. Mēs, šie trīspadsmit, esam īstenie Prometeja mantinieki — tā paša Prometeja, kurš nozaga dieviem uguni un atdeva to cilvēkiem.

Viņš ieturēja teatrālu pauzi.

- Jūs paši zināt, kāds liktenis piemeklēja Prometeju. Dievi atriebjoties pieķēdēja viņu pie klintīm. Ik dienu atlido ērglis, plosa viņa sānus un ēd aknas. Bet, tā kā Prometejs ir nemirstīgs, viņam šīs mokas ir jāpacieš mūžīgi mūžos.

Valdīja tāds klusums, ka Fords dzirdēja vienīgi uguns sprakstēšanu kamīnā.

- Patiesības meklējumi ir smagi, kā jau mēs varam redzēt. - Hazēliuss pacēla glāzi. - Par Prometeja mantiniekiem!

Visi svinīgi iedzēra vīnu.

- Nākamreiz palaidīsim "Izabellu" trešdien pusdienlaikā. Un es gribu, lai līdz tam katrs ikvienu savas būtības šķiedru koncentrē uz veicamajiem uzdevumiem.

Viņš apsēdās. Klātesošie paņēma nažus un dakšiņas, un sarunas pamazām atsākās.

Kad balsu murdoņa atkal bija pieņēmusies spēkā, Fords klusi ierunājās:

- Sveicināta, Keita.

- Sveiks, Vaimen. - Skatiens bija piesardzīgs. - Tik tiešām pārsteigums, maigi izsakoties.

- Tu labi izskaties.

- Paldies.

- Direktora asistente — tas patiesi ir liels sasniegums.

Lasīdams Keitas dosjē, Fords bija juties kā lūrētājs svešā dzīvē. Taču viņš nebija varējis atturēties — tas šķita pārāk intriģējoši. Kopš šķiršanās sievietes dzīve bija gājusi kā pa celmiem.

- Un tu pats? Kā tad tava karjera CIP?

- Atmetu ar roku.

- Tagad tu esi antropologs?

— Jā.

Ne viens, ne otrs vairs neko neteica. Keitas balss, tas melodiskais tembrs un tikko jaušamā šļupstēšana saviļņoja vēl vairāk nekā viņas izskats. Fords zibenīgi aizgaiņāja atmiņu gūzmu. Nejēdzīgas domas — viņi taču jau sen bija pašķīrušies. Kopš tā laika viņam bijis kāds pusducis draudzeņu un vēl sieva. Tiesa, šķiršanās nebija patīkama — viņi acīmredzot nedomāja pēc tam kļūt vienkārši par draugiem. Abi viens otram bija metuši sejā nepiedodamus vārdus.

Keita, uzgriezusi muguru, ar kādu sarunājās. Domās iegrimis, viņš iedzēra vīna malku un atcerējās to dienu, kad Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā pirmoreiz ieraudzīja Keitu. Kādā agrā pēcpusdienā Fords, gribēdams netraucēts palasīt, bija meklējis klusu stūrīti Bārkera inženierijas bibliotēkā un ieraudzījis zem galda guļam sievieti. Tas nepavisam nebija ikdienišķs skats. Labais vaigs atdusējās uz rokas, otra roka bija piespiesta krūtīm. Garie, spīdīgie mati bija izplūduši uz paklāja. Sieviete bija slaida un rāma, ar smalkiem, trausliem vaibstiem, kādi nereti novērojami cilvēkiem, kuru senčos atrodami aziāti vai kaukāzieši. Viņa izskatījās kā guloša gazele. Bālā dobīte izliektā kakla pamatnē pie atslēgas kaula jauneklim šķita viserotiskākā vieta, kādu viņš vien bija redzējis. Acis pakavējās pie dusošās sievietes, bez kauna apziņas nopētot katru gulošā auguma erotisko sīkumu. Viņš pat gribēdams nevarēja atrauties. Viņš tikai stāvēja un nenovērsdamies raudzījās šajā skatā.

Gar viņas vaigu aiztraucās muša. Svešiniece parāva atpakaļ galvu, sarkanbrūnās acis atvērās un pievērsās vīrietim. Viņš bija pieķerts.

Sieviete nosarka un neveikli rausās ārā no pagaldes.

- Ko tev vajag?

Fords noburkšķēja kaut ko par vēlēšanos pārliecināties, vai viņai nekas nekaiš.

Viņa atmaiga un kaunīgi attrauca:

- Droši vien dīvaini ieraudzīt kādu guļam te uz grīdas. Parasti šajā laikā te neviena nav. Es nosnaužos kādas desmit minūtes un pamostos atspirgusi.

Fords vēlreiz apliecināja, ka viņa vienīgās rūpes bijušas par gulošās veselību. Sieviete steidzīgi izteica vēlēšanos izdzert dubulto espresso, pirms atkal ķerties pie grāmatām. Fords atzina, ka ari viņam nebūtu nekas pretī izdzert kādu tasīti kafijas. Tas bija viņu pirmais randiņš.

Abi bija tik atšķirīgi. Daļēji tieši tas viņus saistīja vienu pie otra. Keita nāca no mazpilsētas strādnieku ģimenes, viņš bija lielpilsētas elites pārstāvis. Viņai patika grupa Blondie, viņš dievināja Bahu. Viņa šad un tad niekojās ar zālīti, viņam tas šķita nedaudz apkaunojoši. Viņš bija katolis, viņa — pārliecināta ateiste. Viņš bija savaldīgs, viņa — neparedzama, spontāna, pat mežonīga. Otrajā randiņā viņa jau bija izrādījusi nepārprotamus mēģinājumus tuvoties vīrietim. Turklāt Keita mācībās uzrādīja lieliskas, pat ģeniālas sekmes. Šāda gudrība Fordu vienlaikus biedēja un uzbudināja. Bez fizikas viņu vadīja fanātiska tieksme izprast cilvēka dabu. Keita bija kā dedzīgs partizāns, viņu tracināja pasaules negodīgums, viņa parakstīja petīcijas, gāja demonstrācijās un rakstīja vēstules presei. Viņš atminējās abu strīdus par politiku un reliģiju, kas iestiepās dziļi nakts melnumā, un Fordu pārsteidza Keitas zināšanas cilvēka psiholoģijā — par spīti viņas uzskatu dziļajai emocionalitātei.

Abu attiecībām pielika punktu Forda lēmums iestāties darbā CIP. Viņasprāt, vidusceļa nebija — vai nu tu esi kopā ar labajiem, vai neesi. CIP Keitas acīs nekādā ziņā nebija "labie". Viņa to saukāja par Cūcību izraisīšanas pārvaldi — ja vien bija labā omā.

- Nu, Vaimen? — Keita pievērsās viņam — Kāpēc tu atmeti ar roku?

- Kam? — Fords atgriezās tagadnē.

- Savai CIP karjerai. Kas tev lika pieņemt tādu lēmumu?

Fords nespēja dabūt pār lūpām — tas, ka manu sievu slepenas operācijas laikā uzspridzināja automašīnā.

- Nesanāca, — viņš slābani attrauca.

- Skaidrs. Vai… Vai ir par daudz cerēts, ka tu būtu mainījis savus uzskatus?

Vai ir par daudz cerēts, ka tu būtu mainījusi savus, Fords domās atcirta, tomēr skaļi nepateica. Tas bija tipiski Keitas garā — ķerties uzreiz vērsim pie ragiem, lai ko tas maksātu. Viņam šī īpašība sievietē bija patikusi, bet vienlaikus tā izraisīja nepatiku.

- Vakariņas droši vien ir lieliskas, — Fords ierunājās, nolēmis pievērsties ikdienišķām tēmām. - Cik atceros, tu kādreiz biji liela mikroviļņu krāsniņas piekritēja.

- Ar ātri pagatavojamiem ēdieniem es uzbarojos.

Atkal iestājās klusums.

Fordam iebakstīja otrā sānā. Melisa Korkorana bija pastiepusi pudeli, piedāvājot kārtējo reizi piepildīt glāzi. Sieviete bija pietvīkusi.

- Steiks ir kolosāls, — viņa bilda. - Lieliski, Keita.

- Paldies.

- Man tieši patīk tāds — neizcepts lidz galam. Paklau, — viņa norādīja uz Forda šķīvi, — jūs pat neesat pieskāries savējam!

Fords ieēda kumosiņu, taču bija zudusi apetīte.

- Keita jums noteikti piestāsta pilnas ausis par stīgu teoriju. Diezgan forša padarīšana, lai arī pilnīgi bez pamatojuma.

- Šajā ziņā tā nemaz nelīdzinās tumšajai enerģijai, — Keitas balsī ieskanējās skarbāka nots.

Fords uzreiz noģida, ka tā nav pirmā reize, kad abas sievietes saķērušās.

- Tumšā enerģija tika atklāta eksperimentālā ceļā, - Korkorana vēsi atbildēja. - Novērojot. Turpretī stīgu teorijai ir pilnīgi pretēja nelaime — tā pastāv tikai kā saujiņa vienādojumu ar nepārbaudāmiem pareģojumiem. Kas tā par zinātni?

Volkonskis pārliecās pār galdu, un Fordam nāsīs iesitās sa- stāvējies cigarešu dūmu smārds.

- Tumšā enerģija, stīgas — phe! Pie vienas vietas! Es gribu zināt, ko dara antropologi.

Fordu šāda iejaukšanās iepriecināja.

- Mēs apmetamies padzīvot kādā elles kaktā pie vietējās cilts un uzdodam varen daudz stulbu jautājumu.

- Ha-ha, — Volkonskis attrauca. - Esat dzirdējis, ka drīz Sarkanajā galdkalnā ieradīsies sarkanādainie? Ceru, ka tas nebūs skalpēšanas pasākums! — Viņš ieūjinājās kā indiānis un paskatījās apkārt, it kā meklēdams sabiedrotos.

- Tas nav asprātīgi, — Korkorana spīvi atcirta.

- Drusku atspringsti, Melisa, — Volkonskis izaicinoši saslēja zodu, un pūkas uz tā pēkšņās dusmās iedrebējās. - Nemāci man jūsu amerikāņu pieklājību!

Korkorana pagriezās pret Fordu.

- Viņš citādi neprot. Viņš ieguvis doktora grādu mērkaķoša- nās mākslā.

Arī šī nav pirmā reize, nodomāja Fords. Būs jāuzmanās nonākt šādās apšaudēs, vispirms jānoskaidro visu šejieniešu attiecības citam ar citu.

- Laikam Melisa šovakar sadzērusies bišķi par daudz vīna. Kā parasti, — Volkonskis noburkšķēja.

- Jā. Prrrotams! — viņa novilka, pagalam neveiksmīgi atdarinot Volkonska akcentu. - Labāk es dzert šņabi vēlā vakarā kā tu! — Viņa pacēla glāzi, uzsauca: — Za vas! — un izmeta vīna glāzi sausu.

- Vai atļauts uz mirklīti iejaukties? — Iness iesāka profesionāli labskanīgā balsī. - Lai arī savas izjūtas paust skaļi nemaz nekaitē, es ierosinātu…

Hazēliuss ar rokas mājienu apklusināja psihologu un stingri palūkojās te uz Volkonski, te uz Korkoranu. Bargais skatiens piespieda abus apklust. Volkonskis atgāzās krēslā, viņam noraustījās mutes kaktiņš. Korkorana sakrustoja rokas uz krūtīm.

Hazēliuss ļāva neveiklajam klusumam ieilgt.

- Mēs visi esam nedaudz noguruši un apjukuši, — viņš beidzot ierunājās klusā, maigā balsī. Klusumā skaļi sprakšķēja uguns. - Vai ne, Pīter?

Volkonskis nebilda ne vārda.

- Melisa?

Sieviete bija pietvīkusi. Viņa pamāja.

- Lai nu paliek… Tikai lēni un prātīgi… Piedošana un maigums… Darba dēļ.

Viņa balss bija rāma, mierinoša, tā plūda ritmiski, hipnotiski — apmēram tā treneris runā ar izbiedētu zirgu. Turklāt atšķirībā no Ineša balss tai nepiemita augstprātīga labvēlība.

- Nudien! — iespraucās Iness, un viņa balss momentāni izjauca Hazēliusa radīto neparasti rāmo noskaņu. - Bez šaubām! Tādas sarunas ir veselīgas. Mēs varam dažus jautājumus izrunāt nākamajā grupas sanāksmē. Kā jau teicu, ir labi, ka var novelt no sirds šādus akmeņus.

Volkonskis pietrūkās kājās tik strauji, ka apgāza krēslu, saņurcīja salveti bumbiņā un nometa uz galda.

— Pie velna visādas sanāksmes! Man ir jādara savs darbs.

Viņš izgāja, aizcirzdams durvis.

Neviens neteica ne vārda. Klusumā atskanēja vienīgi papīra čaukstoņa, kad Edelšteins, pabeidzis vakariņot, pāršķīra kārtējo "Finegana vāķa" lapu.

Sludinātājs Edijs Rass iznāca no treilera, pārmeta dvieli pār kalsno plecu un apstājās pagalma vidū. Pirmdienas rits misijā bija atnācis ar žilbinoši skaidrām debesim. Austošā saule meta zeltainu gaismu pāri smilšainajai ielejai, apzeltot nokaltušās papeles zarus, kas auga līdzās treilerim. Pie apvāršņa kā uguns stabs agrajā rīta saulē slējās milzīgais Sarkanais galdkalns.

Viņš pacēla acis pret debesim, salika plaukstas kopā, pielieca galvu un skaidrā, apņēmīgā balsi ierunājās:

— Pateicos tev, Kungs, par šo dienu!

Bridi klusējis, viņš piešļūca pie Red jacket sūkņa, kas stāvēja pagalmā, un pārmeta dvieli pāri vecai slitai. Tad desmit reizes enerģiski parāva čīkstošo rokturi, un cinkotajā vanniņā iešļācās auksta ūdens straume. Rass pasmēla ūdeni saujā un uzšļakstlja sev uz sejas, ieslidināja ūdenī ziepju gabaliņu, ieziepējās, nosku- vās un iztīrīja zobus. Tad noskaloja seju un rokas, uzšļakstlja ūdeni uz sejas un iekritušajām krūtīm, paķēra no slitas dvieli un enerģiski noberzās. Pēc tam mācītājs apskatīja sevi spoguli, kas karājās uz vārtu stabā iesistas sarūsējušas naglas. Viņam bija maza seja, uz galvas slējās plānas matu pūkas. Vīrietis neieredzēja savu ķermeni — viņš izskatījās pēc neveikla, grīļīga putneļa. Pirms daudziem gadiem ārsts bija pateicis viņa mātei, ka pie vainas "augšanas traucējumi". Mājiens, ka viņš pats vainojams pie savas fiziskās nepilnības, joprojām sūrstēja.

Edijs rūpīgi pārķemmēja matus pāri paplikajam galvvidum, pavaibstījās un apskatīja šķībos zobus, ko tā ari nebija varējis atjauties salabot. Viņam nez kāpēc ienāca prātā dēls Lūks — puisim tagad varētu būt vienpadsmit gadu — , un sirdī iedūra vēl stiprāk. Viņš nebija redzējis Lūku jau sešus gadus, kopš brīža, kad vairs nebija naudas alimentiem, un arī tagad nebija cerību tos samaksāt. Acu priekšā nozibēja puisēns, tieviņš kā diegs, kas karstajā vasarā skraidelēja zem dārza laistītāja šļakatām. Atmiņas iedūra sāpīgi kā duncis rīklē — viņš reiz bija redzējis navahu indiānieti pārgriežam rīkli jēram, kas rāvās ārā un blēja, vēl dzīvs, taču jau miris.

Prātā pārskatījis dzīvē pieredzētās netaisnības, naudas grūtības, sievas neuzticību un šķiršanos, Edijs nodrebēja. Viņš bija vēl un vēlreiz padarīts par upuri, lai arī bez vainas. Ierodoties rezervātā, mācītājs veda līdzi divas kastes ar grāmatām un reliģisko pārliecību. Dievs pārbaudīja ticību ar sūru dzīvi un nebeidzamu naudas trūkumu. Edijam riebās palikt visiem parādā, īpaši indiāņiem. Taču Tas Kungs noteikti zina, ko dara, un Edija draudze pamazām kuploja, lai arī šķita, ka to vairāk piesaista sprediķu laikā bez maksas izdalītais apģērbs. Ziedojumu kastītē reti kurš ielika vairāk par dažiem dolāriem — dažas nedēļas tur bija labi ja divdesmit dolāru. Krietna tiesa vietējo apmeklēja katoļu misijas mesu, lai tur bez maksas dabūtu brilles un zāles, vai mormoņu baznīcu, kur izdāļāja pārtiku. Tāds netikums navahu indiāņiem piemita — viņi gribēja reizē kalpot Dievam un mantai.

Viņš brīdi apstājās un ar acīm meklēja Lorenco, taču palīgs no navahu indiāņu vidus vēl nebija rādījies. Atceroties par Lorenco, Edijam sejā iesitās sārtums, ļau trešo reizi bija pazudusi saziedotā nauda, un tagad viņš nešaubījās, ka vainīgs ir Lorenco. Ne pārāk liela summa, tikai nedaudz vairāk par piecdesmit dolāriem, taču arī šāda nauda misijai bija akūti nepieciešama. Bet ļaunākais tas, ka principā tā bija Dieva apzagšana. Štrunta piecdesmit dolāru dēļ Lorenco dvēsele bija briesmās.

Edijam tas bija līdz kaklam. Pagājušajā nedēļā viņš nolēma Lorenco atlaist, taču tam bija vajadzīgi pierādījumi. Drīz viņam tie būs rokā. Vakar pēc ziedojumu savākšanas un pirms dievkalpojuma beigām viņš ar dzeltenu marķieri bija iezīmējis naudaszīmes ziedojumu paplātē un palūdzis tirgotāju Blūgepā pieskatīt, vai kāds nenorēķinās ar iezīmētu naudu.

Uzstīvējis mugurā sporta kreklu, Edijs izstiepa tievās rokas un pārlaida pieticīgajai misijai skatienu, kurā jaucās mīlestība un riebums. Treileris, kurā viņš mitinājās, bruka kopā. Netālu atradās pārvietojamais siena šķūnis, ko viņš bija iegādājies no kāda šip- rokas fermera, izjaucis, atgādājis šurp un uzslējis te. Tagad tas kalpoja par baznīcu. Solus aizstāja visdažādāko lielumu, veidu un krāsu plastmasas krēsli. "Baznīcai" trūka trīs sienu, vakar sprediķa laikā sacēlās vējš un izpūta cauri draudzei smilšu mākoni. Vienīgais kaut cik vērtīgais priekšmets, kas viņam piederēja, bija novietots treileri — iMac Intel Core Duo klēpjdators ar divdesmit collu ekrānu. To Edijam bija atsūtījis kāds kristiešu tūrists, kurš caurbraucot apskatījis misiju navahu zemes vidienē, un viņam tā iepatikusies. Dators bija paša Dieva dāvana — Edija vienīgā saistība ar pasauli ārpus rezervāta. Viņš pie tā pavadīja daudzas stundas, apmeklēja kristiešu vēstkopas un tērzēšanas istabas, sūtīja un saņēma e-pasta sūtījumus un organizēja apģērba ziedošanas pasākumus.

Edijs iegāja baznīcā un sāka kārtot krēslus, izlīdzināja to rindas un ar suku noslaucīja no sēdekļiem smiltis. Darbodamies viņš atkal iedomājās par Lorenco un strauji iekarsa, sāka klaudzināt krēslus un nikni grūstīt tos vietās. Šis galu galā bija Lorenco darbs.

Pabeidzis kārtot krēslus, Edijs paņēma slotu, piegāja pie koka paaugstinājuma, no kura sludināja, un sāka no viena gala šķūrēt nost smiltis. Slaucīdams viņš ieraudzīja pagalmā ieslājam Lorenco. Nu tad beidzot! Indiānis no Blūgepas, kas atradās divu jūdžu attālumā, vienmēr nāca kājām un bija paradis allaž uzrasties negaidīti un nedzirdami — kā spoks.

Edijs iztaisnojās un atspiedās pret slotas kātu. Jaunais navahu indiānis ienāca baznīcas jumta mestajā paēnā.

- Sveiks, Lorenco! — uzsauca Edijs, mēģinādams neizrādīt kūsājošās dusmas. - Lai Tas Kungs tevi svētī un vada tevi šodien!

Lorenco atmeta garās bizes.

- Čau.

Edijs nopētīja palīga īgno seju, raudzīdams saskatīt alkohola vai narkotiku reibuma pazīmes, taču novērsa acis, kad Lorenco, ne vārda nesacīdams, izņēma viņam no rokām slotu un sāka slaucīt. Navahi visumā bija grūti izprotama tauta, taču Lorenco bija vēl noslēpumaināks par vairākumu tautas brāļu. Kluss vientuļnieks, kurš allaž turējās savrup. Bija grūti izdibināt, vai viņa prātā mīt kāda doma, ja nu vienīgi tieksme pēc narkotikām un alkohola. Edijs nevarēja atcerēties nevienu pilnu teikumu, ko būtu pateicis Lorenco. Neiedomājamā kārtā šis cilvēks bija apmeklējis Kolumbijas universitāti, lai gan nebija to pabeidzis.

Edijs atkāpās un vēroja Lorenco slaukām, lēni vēzējam slotu un atstājam aiz sevis smilšu strēles. Viņš apspieda vēlēšanos aprunāties ar Lorenco par ziedojumu naudu. Edijam pašam trūka naudas pārtikai, nule bija atkal jāaizņemas benzīnam, bet Lorenco tikām zog Dieva naudu, lai, bez šaubām, iegādātos narkotikas vai alkoholu. Iztēlodamies gaidāmo smago sarunu ar Lorenco, viņš juta sevī augam satraukumu. Taču vispirms jāsazinās ar tirgotāju, jo bija nepieciešami pierādījumi. Ja Edijs apsūdzētu Lorenco un jauneklis liegtos — skaidrs, ka liegtos, melis tāds, — ko viņš iesāktu bez pierādījumiem?

— Lorenco, kad pabeigsi te, lūdzu, izšķiro tikko atsūtīto apģērbu. - Edijs norādīja uz kastēm, kuras piektdien bija atsūtījusi kāda Ārkanzasas baznīca.

Rūciens apliecināja, ka palīgs ir dzirdējis. Edijs vēl īsu bridi pavēroja neveiklo slaucīšanu. Lorenco bija kaut ko salietojies, par to nav šaubu. Viņš bija nozadzis saziedoto naudu, lai nopirktu narkotikas. Tagad Edijs neiztiks līdz nākamās nedēļas beigām, atkal nāksies aizņemties naudu benzīnam un pārtikai. Viņš drebēja dusmās, tomēr neko neteica. Viņš pagriezās un stīvi aizsoļoja uz treileri pagatavot savas plānās brokastis.