Ķeceris

24

FORDS VĒROJA SLUDINĀTĀJA TIEVO STĀVU virzāmies pāri stāvlaukumam uz apdauzīta pikapa pusi. Šāds cilvēks, ja vien viņam uzrastos sekotāji, varētu nodarīt daudz posta projektam "Izabella". Ļoti žēl, ka Hazēliuss viņu izprovocēja. Fordam bija aizdomas, ka šim atgadījumam visādā ziņā sekos turpinājums.

Pagriezies Fords ieraudzīja, ka Hazēliuss, it kā nekas nebūtu noticis, skatās pulkstenī.

- Jau vēls, — zinātnieks ņipri uzsauca, nocēla balto virssvārci no āķa un paraudzījās apkārt. - Dosimies. - Viņa skatiens krita uz Fordu. - Diemžēl jums turpmākās divpadsmit stundas nāksies palikt vienam.

- Īstenībā man gribētos šo procesu redzēt, — Fords ierunājās.

Hazēliuss uzvilka virssvārci un paņēma portfeli.

- Man gaužām žēl, Vaimen, tas tomēr nav iespējams. Kad mēs bunkurā darbinām "Izabellu", katram ir sava ārkārtīgi strikti noteikta loma. Mēs nevaram pieļaut, ka tur uzturas nepiederošas personas. Ceru, ka būsiet saprotošs.

- Arī man ir žēl, Gregorij. Es uzskatu — lai veiktu savus pienākumus, man jāpiedalās "Izabellas" palaišanā.

- Lai notiek, taču, par nožēlu, šoreiz tas nav iespējams. Projektu vajā ķibeles, mēs visi esam stresa nomocīti. Kamēr šīs tehniskās likstas nav novērstas, komandtiltiņā liekiem cilvēkiem nav ko darīt.

- Baidos, ka man jāuzstāj, — Fords klusi bilda.

Hazēliuss neatbildēja uzreiz. Iestājās neveikls klusums.

- Kāpēc jums darba jautājumos jāredz "Izabellas" darbība?

- Mans pienākums ir apliecināt vietējiem iedzīvotājiem, ka "Izabella" ir droša. Es negrasos apliecināt nevienam to, par ko pats neesmu pārliecināts.

- Vai jūs padesi apšaubāt "Izabellas" drošību?

- Es netaisos nevienam ticēt uz vārda.

Hazēliuss lēni pašūpoja galvu.

- Man jāvar apliecināt navahiem, ka esmu pilnībā iesaistīts projektā un no manis nekas nedek slēpts.

- Būdams vecākais izlūkošanas virsnieks, — negaidīti iejaucās Vordlo, — es vēlētos pavēstīt misteram Fordam, ka drošības apsvērumu dēļ viņam ieeja bunkurā ir liegta. Jautājums nav apspriežams.

Fords pagriezās pret Vordlo.

- Diez vai tas būtu pareizākais ceļš, mister Vordlo.

Hazēliuss pakratīja galvu.

- Es jūs saprotu, Vaimen. Jā, padešām. Tomēr nelaime tāda…

Iejaucās Keita Mersera.

— Ja baidādes, ka viņš uzzinās par ļaunprātīgo programmatūru, nav vērts. Viņš par to jau zina.

Visi klātesošie blenza uz sievieti. Telpā nolaidās apstulbinošs klusums.

- Es viņam visu pastāsttju, — Mersera atzina. - Man likās, būtu labāk, ja viņš būtu lietas kursā.

— Nu, skaisti! Vienkārši lieliski! — Korkorana novilka, pārgriezdama acis.

Keita pagriezās pret viņu.

- Fords ir mūsu projekta dalībnieks. Viņam ir deslbas zināt. Es par viņu simtprocentīgi galvoju. Viņš mūsu noslēpumu neizpaudis.

Korkorana piesarka.

- Domāju, šis apgalvojums izskaidro visu.

- Tu maldies, — Mersera salti atcirta.

Korkorana pavīpsnāja.

- Ko, tavuprāt, es nodomāju?

Hazēliuss nokremšļojās.

- Tā, tā. - Viņš pagriezās pret Fordu un laipni uzlika viņam uz pleca roku. - Tātad Keita ir visu paskaidrojusi?

— Jā.

Viņš pamaja.

- Labs ir… — Varēja redzēt, ka vīrietis visu pārdomā. Tad viņš pagriezās un uzsmaidīja Keitai. - Es cienu tavu lēmumu. Es tev uzticēšos. - Viņš pagriezās pret Fordu. - Es zinu, ka esat godavīrs. Laipni lūgti mūsu projektā — šoreiz pa īstam. Tagad arī jūs glabājat mūsu mazo noslēpumu.

Viņa zilo acu skadens bija neizturami caururbjošs.

Fords pūlējās nepieļaut, lai seju pārņem pietvīkums. Viņš pameta skatienu uz Keitu, un viņas sejas izteiksme vīrieti pārsteidza. Ko īsti tā pauda? Cerību? Gaidas? Viņa nešķita saniknota par to, ka bijušais draugs aizskāris šo tematu.

- Apspriedīsim to vēlāk, Vaimen. - Hazēliuss ļāva rokai noslīdēt no pleca un pievērsās Vordlo. - Tonij, rādās, ka misters Fords tomēr piedalīsies nākamajā "Izabellas" darbināšanā.

Vecākais izlūkošanas virsnieks neatbildēja. Bezkaislīgajā sejā nepakustējās ne muskulītis, acis vērās taisni uz priekšu.

- Tonij?

- Klausos, ser, — atskanēja samocīta atbilde. - Saprotu, ser.

Iedams garām Vordlo, Fords uzsvērti ielūkojās vīrietim sejā.

Tas atbildēja skatienam, raudzīdamies saltām, tukšām acīm.