Ķeceris

19

TAJĀ PAŠĀ RĪTĀ CIENĪGTĒVS DONS SPEITSS ieslīdēja sava biroja krēslā, nospieda sviru, pieregulēdams atzveltnes apakšējo daļu, un pabīdīja citas sviras, lai iekārtotos ērtāk. Viņš jutās labi. Projekts "Izabella" bija izrādījies ārkārtīgi aktuāls temats. Un tas piederēja viņam. Tas bija viņa temats. Nauda plūda kā pa reni, un ziedojumu tālruņu līnijas bija grūd sazvanāmas. Tagad bija svarīgi izprātot, kā šo tematu virzīt tālāk piektdienas vakara kristīgajā sarunu šovā "Amerikas apaļais galds". Sprediķī varēja spēlēt uz emocijām, varēja spļaut uguni un sēru. Turpretim "Amerikas apaļais galds" iedarbojās smadzeņu līmenī. Tā bija iecienīta pārraide, un tai vajadzīgi skaidri fakti, kuru viņam bija pavisam maz, vienīgi tie, kas sagrābstīd no pašas "Izabellas" interneta vietnes. Speitss jau bija nomainījis iepriekš pieteiktos raidījuma viesus un atradis fiziķi, kas varēja izteikties par projektu "Izabella". Taču ar to bija par maz — viņam nepieciešams pārsteigums.

Asistents ienāca ar rīta mapi.

- Jūsu prasītās e-pasta vēstules, svēto tēv. Ziņas. Grafiks. - Vīrietis ierastām kustībām nesteidzīgi novietoja mapes citu citai blakus uz galda.

- Kur mana kafija?

Ienāca sekretāre.

- Labrīt, svēto tēv! — viņa gaiši sveicināja. Uzkasītie gaišie mati viļņojās un mirguļoja rīta saulē. Viņa nolika paplāti mācītājam priekšā — uz tās bija sudraba tējkanna, krūzīte, cukurtrauks, krējuma trauciņš, viens Mrs. Fields makadāmiju riekstu cepums un avīze Virginia Beach Daihj Press.

- Kad iesi prom, aizver durvis.

Iestājās miers un rāmums. Speitss ielēja sev tasīti kafijas, atgāzās krēslā, pielika tasīti pie lūpām un iedzēra pirmo rūgto, tīkamo malku. Viņš paturēja dzērienu mutē, norija, izpūta elpu, nolika tasīti uz galda un paņēma e-pasta vēstuļu mapi. Čārlzs ar trim palīgiem ik dienu izšķiroja tūkstošiem e-pasta vēstuļu un izvēlējās tās, kuru autori bija ziedojuši vai šķita gatavi ziedot tik daudz, lai būtu "tūkstoš lūgšanu" cienīgi, kā arī politiķus un uzņēmējus, ar kuriem bija jāuztur attiecības. Tagad uz galda bija viņu darba rezultāts — uz šīm vēstulēm nepieciešama paša rakstīta atbilde, parasti pateicība par ziedojumu vai lūgums ziedot.

Speitss paņēma pirmo lapu no kaudzītes, ātri pārlasīja tekstu, uzkricelēja atbildi, nolika lapu malā, paņēma nākamo. Šādi viņš izskatīja visu kaudzi.

Pēc piecpadsmit minūtēm viņš nonāca pie vēstules, kuru Čārlzs bija atzīmējis, pielipinādams lapiņu ar uzrakstu "Izskatās intriģējoši".

Paskrubinājis cepumu, Speitss izlasīja vēstuli.

Cienīgtēv Speits,

esiet sveicināts Kristus vārdā, ļums raksta sludinātājs Rass Edijs no Tavā Vārdā pulcētās misijas, kas atrodas Blūgepā Arizonas pavalstī. Es nesu prieka vēsti navahu zemē kopš 1999. gada, kad dibināju šo misiju. Tā ir diezgan maza — vaļsirdīgi sakot, es darbojos viens.

fūsu sprediķis par projektu "Izabella" patiesi aizskāris mūs vārīgā vietā, svēto tēv. Pateikšu, kāpēc. "Izabella" ir mums kaimiņos — tā atrodas Sarkanajā galdkalnā turpat blakus, un, rakstot šīs rindas, es to redzu pa logu. Draudze par to man

piestāstījusi pilnas ausis. Klīst nejaukas baumas, patiešām nejaukas. Ļaudis ir iztrūcināti — viņus biedē tur, augšā, notiekošais.

Es neaizņemšu lieki Jūsu laiku, svēto tēv — tikai vēlos pateikties par Jūsu cīņu ticības vārdā un brīdinājumu visas pasaules kristiešiem par šo bezdievīgo mašīnu, kas ierīkota tuksnesī. Tā turpiniet!

Kristus vārdā, sludinātājs Rass Edijs Tavā Vārdā pulcētā misija Blūgepa, Arizona

Speitss izlasīja e-pasta vēstuli divas reizes. Viņš iztukšoja kafijas krūzīti, nolika to uz paplātes, uzspieda pēdējai cepuma dru- pačai īkšķi un nolaizīja. Tad atlaidās krēslā un iegrima domās. Arizonā ir piecpadsmit pāri septiņiem. Lauku mācītāji mostas agri, vai ne?

Viņš paņēma klausuli un sastādīja e-pasta vēstules beigās norādīto tālruņa numuru. Klausulē vairākas reizes nopīkstēja signāls, līdz atskanēja spalga, smalka balss.

- Runā mācītājs Rass.

- Ā, Ras! Te cienīgtēvs Dons Speitss no Dievam vistuvākās draudzes Virdžīnijbīčā. Kā jums klājas, mācītāj?

- Visumā labi, pateicos. - Balsi iekrāsoja šaubas, pat neuzticība. - Kas jūs īsti esat?

- Cienīgtēvs Dons Speitss! Dievam vistuvākā draudze!

- Ak tā! Cienīgtēvs Speitss! Tik tiešām pārsteigums. Jūs laikam esat saņēmis manu e-pasta vēstuli.

- Esmu gan. Tā bija visnotaļ interesanta.

- Paldies, cienīgtēv.

- Lūdzu, sauciet mani par Donu. Spriežu, ka jūsu atrašanās vieta — tik tuvu šai iekārtai, šim zinātniskajam eksperimentam — varētu būt Dieva sūtīts pavērsiens.

— Kātā?

- Man nepieciešams iekšējais informācijas avots, kas vēstītu par notiekošo. Vietējais ziņotājs. Jādomā, pats Dievs noteicis, ka jūs būsiet šis avots. Ne jau veld Viņš pamudināja jūs, Ras, uzrakstīt šo vēstuli. Vai man nav taisnība?

- Nē ser. Tas ir — jā, ne jau velti. Es ik svētdienu klausos jūsu sprediķi. Mēs šeit nevaram uztvert jūsu televīzijas pārraides, toties man ir ātrs satelīta interneta pieslēgums, un es varu bez traucējumiem vērot tīmeklī noraidīto vēstījumu.

- Es priecājos to dzirdēt, Ras. Man prieks, ka mūsu jaunais tīmekļraides pakalpojums sasniedz klausītājus. Tā, Ras, jūs savā vēstulē pieminējāt baumas. Kādas valodas nonāk līdz jūsu ausīm?

- Visvisādas. Par radiācijas eksperimentiem, sprādzieniem, bērnu izmantošanu. Runā, ka tur laboratorijās rada visādus kropļus, briesmoņus un zinātnieki izmēģina jaunu ieroci, kas iznīcinās visu pasauli.

Speitsu pārņēma vilšanās, pakrūtē viegli iežņaudzās. Šis tā saucamais sludinātājs stipri izklausījās prātā tērēts. Kāds tur brīnums, ja jādzīvo tuksnesī kopā ar indiāņu varzu.

- Vai nav nekā… tā teikt, taustāmāka?

- Vakar tur, augšā, notikusi slepkavība. Viens zinātnieks atrasts ar lodi galvā.

- Vai patiesi? — Tas jau bija labāk. Lai slavēts Tas Kungs! — Kā jūs zināt?

- Šādā lauku vidē runas izplatās vēja spārniem. Galdkalnā ču- mēja un mudžēja FIB aģend.

- Jūs viņus redzējāt?

- Kā nu ne. FIB rezervātā ierodas tikai tad, kad notikusi slepkavība. Ar pārējiem noziegumiem nodarbojas cilts policija.

Speitsam iekņudējās mugura.

- Vienam manam draudzes loceklim cilts policijā strādā brālis. Nupat sāka tenkot, ka patiesībā tā bijusi pašnāvība. Izmeklēšana ir pavisam slepena.

- Kā mirušo zinātnieku sauca?

- Nezinu.

- Ras, vai jūs esat pārliecināts, ka tas bija zinātnieks, nevis kāds cits?

- Ticiet man — ja tas būtu navahs, es to zinātu. Šejieniešu indiāņu kopiena ir savā starpā cieši saistīta.

- Vai esat saticies ar kādu šā projekta zinātnieku?

- Nē. Viņi visumā turas savrup.

- Vai jūs varētu ar kādu nodibināt sakarus?

- Protama lieta. Domāju, ka varētu aiziet ciemos, pastāstīt, ka esmu vietējais mācītājs. Izturēties draudzīgi.

- Lieliska doma, Ras! Man gribētos uzzināt vairāk par to zelli, kas vada "Izabellu". Viņu sauc Hazēliuss. Vai zināt tādu?

- Vārds tā kā būtu dzirdēts.

- Viņš pasludināja sevi par gudrāko cilvēku zemes virsū. Paziņoja, ka visi ir dumjāki par viņu, un nosauca mūs par debiliķu rasi. Atminades?

- Laikam jā.

- Visnotaļ skaļi vārdi, vai ne? īpaši no tāda cilvēka mutes, kas nedc Dievam.

- Tas mani nepārsteidz, cienīgtēv. Mēs mītam pasaulē, kas pielūdz ļaunumu.

- Tā nu tas ir, dēls. Tad nu tā — vai varu uz jums paļaudes?

- Jā, cienīgtēv, katrā ziņā varat.

- Bet ir kāds āķis — man šī informācija vajadzīga pēc divām dienām, lai varu to izmantot piektdienas šovā "Amerikas apaļais galds". Vai jūs to klausāties?

- Kopš brīža, kad to sāka raidīt internetā, ne reizi neesmu izlaidis.

- Šopiektdien esmu uzaicinājis uz šovu fiziķi, kas apspriedīs projektu "Izabella" no kristīgā viedokļa. Man noteikti ir vajadzīga sīkāka informācija. Nevis visiem zināmie reklāmas teksti, bet gan skandalozi fakti. Teiksim, šis nāves gadījums — kas tur īsd varētu būt atgadījies? Aprunājieties ar to navahu policistu. Saprotat, Ras?

- Jā, visu saprotu. Tiks izdarīts, cienīgtēv.

Speitss nolika klausuli un apcerīgi pablenza pa logu. Viss nostājās savās vietās. Dieva vara nezināja robežu.