Ķeceris

9

FORDS BRĪDI VILCINĀJĀS UZ STAĻĻA SLIEKŠŅA. Pirmdienas rīta saule meta slīpus starus, izgaismojot prāvu mākoni puteklīšu. Varēja dzirdēt zirgus mīņājamies un gremojam steliņģos. Viņš iegāja stallī un apstājās pie pirmā steliņģa. Zelēdams pilnu muti auzu, pretī vērās balti raibs zirgs.

- Kā tev vārdā, draudziņ?

Dzīvnieks nosprauslojās un noliecās pagrābt kārtējo auzu kumšķi.

Staļļa otrā galā nograbēja spainis. Viņš pagriezās un ieraudzīja no tālākā steliņģa izslejamies kādu galvu. Keita Mersera. Viņi brīdi vērās viens otrā.

- Labrit! — Fords izgrūda un savilka kaut ko līdzīgu bezrūpīgam smaidam.

- Labrit!

- Direktora asistente, stīgu teorijas speciāliste, pavāre un… staļļa meita? Tev piemīt daudz talantu. - Fords pūlējās runāt nebēdnīgā tonī. Kādreizējai draudzenei bija ari citi talanti, kurus viņš ar visiem spēkiem pūlējās izdzīt no prāta.

- Tā var teikt.

Viņa piespieda pie pieres cimdoto plaukstas virspusi un nāca klāt, nesdama spaini ar graudiem. Mirdzošajos matos bija ievi- jies salmu kušķītis. Viņa bija ģērbusies piegulošos džinsos, baltā, iestīvinātā vīriešu kreklā un apvalkātā džinsu jakā. Krekla augšējās podziņas bija vaļā, un viņš paguva saskatīt krūšu maigo izcilni.

Fords norija siekalas, un prātā neienāca nekas cits, kā vien izgrūst idiotisku frāzi:

- Tu esi apgriezusi matus.

- Jā, matiem ir tāds paradums augt.

Viņš nolēma neuzķerties uz izmestās ēsmas.

- Izskatās jauki, — vīrietis kokaini novilka.

— Tā ir tradicionālā japāņu frizūra umano-o manā izpildījumā.

Keitas mati no sākta gala bijis sasāpējis jautājums. Viņas māte japāniete gribēja, lai meita izvairās no visa japāniskā, neļāva savā mājā sarunāties japāniski un uzstāja, lai Keita audzē garus matus un nēsā tos izlaistus, kā amerikānietei pieklātos. Frizūras jautājumā Keita bija padevusies, taču, kad māte sāka dot mājienus, ka no Forda iznāktu nevainojams amerikāņu vīrs, uzreiz bija vieglāk meklēt vīrietī trūkumus.

Fords piepeši attapa, kāpēc sievietei ir jauna frizūra.

- Māte?

- Nomira pirms četriem gadiem.

- Izsaku līdzjūtību.

Klusuma bridis.

- Gribēji doties izjādē? - Keita vaicāja.

- Tāda doma bija.

- Nezināju, ka tu proti jāt.

- Kad man bija desmit gadu, es pavadīju vasaru tūristu rančo.

- Tādā gadījumā es neieteiktu izvēlēties Sprauslu, — viņa ar galvas mājienu norādīja uz balti raibo zirgu. - Kur tu esi iecerējis doties?

Fords izvilka no kabatas ASV Ģeoloģiskās izpētes departamenta sagatavotu karti un atlocīja to.

- Man bija padomā aizdoties uz Blekhorsu un apciemot ša- mani. Izskatās, ka ar auto jākratās divdesmit jūdzes pa sliktiem ceļiem. Bet ar zirgu, jājot pa taciņu galdkalna otrā pusē, jāceļo tikai sešas jūdzes.

Keita paņēma karti un sāka to pētīt.

- Tā ir Pusnakts taka. Iesācējiem no tās labāk izvairīties.

- Tā es ietaupīšu vairākas stundas.

- Es tavā vietā tik un tā ņemtu džipu.

- Es negribu ierasties mašīnā, kas nolipināta ar ASV valsts iestāžu logotipiem.

- Hmm, saprotu.

Iestājās klusums.

- Labi, — Keita beidzot ieminējās. - Tev vispiemērotākais zirgs būtu Beljū.

Viņa noņēma no āķa pavadu, iegāja steliņģī un izveda dubļu krāsas zirgu, kuram kakls bija kā aitai, aste kā žurkai, bet vēders no cītīgas siena ēšanas kļuvis apaļš kā bumba.

- Izskatās, ka šo kleperi izbrāķējuši pat suņu pārtikas ražotāji.

- Nespried par zirgu pēc izskata. Vecais Beljū ir drošs pēc velna. Turklāt viņš ir gana prātīgs un prot saglabāt aukstasinību, kāpelēdams lejup pa Pusnakts taku. Paķer no tā plaukta seglus un sviedreni, un krausim virsū.

Viņi noberza zirgu ar sukām, apsegloja, uzlika tam iemauktus un izveda ārā.

- Pratīsi uzkāpt? — Keita jautāja.

Fords paskatījās uz sievieti.

- Iebāž kāju kāpslī un otru kāju ceļ pāri. Pareizi?

Viņa pasniedza vīrietim grožus.

Fords pasvārstīja grožus, pārmeta pāri zirga galvai, pieturēja kāpsli un ielika tajā pēdu.

- Pagaidi, vispirms vajag…

Taču viņš jau slējās augšup. Segli slīdēja uz sāniem, Fords krita un nogāzās uz dibena smiltīs. Beljū vienaldzīgi stāvēja, segli karājas zirgam pie sāna.

- Es tev nepaguvu pateikt — vispirms jāpārbauda sedulkas siksna. - Šķita, ka Keita rauga apspiest smieklus.

Fords piecēlās un paklapēja pa biksēm, izdauzīdams putekļus.

- Tā jūs šeit iesvētāt jauniņos?

- Es centos tevi brīdināt.

- Labi, es tad nu dodos.

Viņa pašūpoja galvu.

- Tu varētu atrasties jebkurā vietā pasaulē. Neticami, taču tu esi te.

- Neizklausās, ka tevi tas darītu laimīgu.

- Tā tas patiešām ir.

Fords apspieda asu atbildi. Bija jādara darbs.

- Es jau sen esmu ticis pāri pārdzīvojumiem par mūsu šķiršanos. Ceru, ka tev ari tas izdevies.

- Vai, par to neraizējies! Es to esmu pilnīgi pārdzīvojusi. Tomēr man patlaban nav vajadzīgi šādi sarežģījumi.

- Kas tie būtu par sarežģījumiem? — Fords jautāja.

- Lai nu paliek.

Fords apklusa. Viņš negribēja iesaistīties personiskas dabas sarunās ar Keitu. Domā tikai par tev uzticēto uzdevumu.

- Vai tu šodien vēl iesi uz bunkuru? — viņš pēc mirkļa nevērīgi apvaicājās.

- Diemžēl jā.

- Atkal kādas aizķeršanās?

Viņas skatiens aizklīda sāņus — piesardzīgi, vismaz tā likās Fordam.

- Iespējams.

- Kādas?

Keita pacēla acis pret vīrieti, bet tad novērsās.

- Kļūme aparatūrā.

- Hazēliuss man stāstīja, ka vainīga kļūme programmatūrā.

- Ari tas. - Skatiens vēlreiz novērsās.

- Vai es nevaru kaut kā palīdzēt?

Sieviete ar sarkanbrūnajām acīm aizplīvurotu, nemierpilnu skatienu ielūkojās viņam sejā.

- Nevari.

- Vai tas ir kas… nopietns?

Viņa pavilcinājās.

- Vaimen, dari savu darbu un ļauj mums darīt savējo. Skaidrs?

Sieviete pēkšņi apcirtās un devās uz stalli. Fords vēroja Keitu, līdz viņa pazuda ēkas tumsā.