Ķeceris

18

PA CEĻAM IZMETIS LĪKUMUS, Fords beigu beigās pielavījās pie sava namiņa, apmetot loku, lai pārliecinātos, ka Vordlo nav ierīkojis slēpni, un tad ieslīdēja pa sētas durvīm. Mēness bija norietējis, un austrumu pamalē viegli sārtojās debesis. Pāri galdkal- nam aizplūda klusināts kuguāra brēciens.

Fords iegāja guļamistabā, nolēmis pirms brokastīm kaut mazliet nosnausties, un pie gultas apstājās kā iemiets.

Uz spilvena atradās aploksne. Viņš to pacēla un izņēma zīmīti. Tajā plašā, ieapaļā rokrakstā bija rakstīts: "Žēl, ka neizdevās jūs noķert. Melisa."

Fords nometa lapiņu uz spilvena un sāji pasmīnēja, nodomādams, ka tikai tagad sāk atklāties norīkojuma briesmu patiesie izmēri.

PĒC STUNDAS FORDS IERADĀS uz brokastīm, ieelpodams dzīvinošo kafijas, bekona un pankūku aromātu, un apstājās uz sliekšņa. Zinātnieku bija mazāk, nekā ierasts — daži strādāja bunkurā, citus FIB aģenti iztaujāja atpūtas telpā. Hazēliuss bija ieņēmis savu parasto vietu galda galā.

Dziļi ievilcis elpu, Fords iegāja telpā. Ja iepriekš zinātnieki bija šķituši bāli un izģinduši, tad tagad viņi atgādināja zombijus. Viņi ēda klusējot, apsarkušās acis blenza tālumā. Sevišķi baismi izskatījās Hazēliuss.

Fords ielēja krūzītē kafiju. Pēc dažām minūtēm ienāca Vordlo, un Fords ar acs kaktiņu nopētīja savu neseno vajātāju. Pretstatā pārējiem viņš izskatījās atpūdes, nesatricināms un neparasti draudzīgs. Dodoties uz savu vietu, viņš garāmiedams pamāja Fordam ar galvu.

Keita skraidīja uz virtuvi un atpakaļ, iznēsādama porcijas. Fords pūlējās neskatīties uz viņu. Pie galda risinājās nesakarīgas sarunas par visādiem sīkumiem. Neviens negribēja runāt par Volkonski. Apspriest varēja visu, dkai Volkonski ne.

Korkorana apsēdās Fordam blakus. Viņš juta sievietes pētošo skatienu un pagriezies ieraudzīja viņas sejā atplaukstam zinošu smaidu. Blondīne pieliecās un klusā balsī apvaicājās:

- Kur jūs vakar vakarā bijāt pazudis?

- Biju izgājis pastaigāties.

- Jā, kā tad. - Viņa pavīpsnāja un ļāva skatienam atdurties pret Keitu.

Viņa domā, ka es guļu ar Keitu.

Korkorana pagriezās pret grupiņu un ieteicās:

- Par mums šorīt visur stāsta ziņās. Vai esat dzirdējuši?

Brokastotāji sastinga.

- Neviens nav dzirdējis? — Korkorana aplaida apkārt neapšaubāmi uzvarošu skatienu. - Ne jau par to! Par Pīteru Volkonski neko neminēja, vismaz pagaidām ne.

Viņa vēlreiz nomērīja ar skatienu visus klātesošos, izbaudīdama sev pievērsto uzmanību.

- Runa ir par pavisam ko citu. Par kaut ko dīvainu. Vai zināt TV evaņģēlistu Speitsu, kas vada milzīgu draudzi Virdžīnijas pavalstī? Šorīt par viņu un mums ir raksts Times interneta versijā.

- Speitss? — Iness, kas sēdēja pretējā galda pusē, paliecās uz priekšu. - Sludinātājs, kuru pieķēra ar prostitūtām? Kāda viņam var būt saistība ar mums?

Smaids sievietes sejā kļuva vēl platāks.

- Viņa pagājušās svētdienas sprediķis bija pilnībā veltīts mums.

- Neaptverami. Kā tā? - Iness brīnījās.

- Mēs esot bezdievju zinātnieku varza, kas mēģinot apgāzt Pirmajā Mozus grāmatā rakstīto. Sprediķa pilnā videoversija pieejama viņa interneta vietnē. "Sveicināti visi mūsu mīļā Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus vārdā!" Gari stiepdama vārdus, viņa gandrīz precīzi attēloja ASV dienvidu pavalstu akcentu, kārtējo reizi demonstrēdama savas lieliskās atdarinātājas spējas.

- Jūs nudien jokojat! — Iness neticīgi izsaucās.

Viņa pabikstīja Fordam ar kāju.

- Jūs nebijāt par to dzirdējis?

- Nebiju.

- Kuram ir laiks lasīt jaunumus? — Tibodo spalgā, īgnā balsī iejautājās. - Es jau tā nepagūstu paveikt visu, kas vajadzīgs.

- Tomēr nesaprotu, — ierunājās Dolbijs. - Kā mēs mēģinām apgāzt Pirmajā Mozus grāmatā rakstīto?

- Mēs izmeklējam Lielo sprādzienu, sekulāro humānistu teoriju, kas apgalvo, ka Visums radīts bez Dieva ziņas un vadības. Mēs esam iejaukti karā pret ticību. Mēs esam Kristus nīdēji.

Dolbijs riebumā pakratīja galvu.

- Times vēsta, ka sprediķis sacēlis sašutuma vētru. Vairāki kon- gresmeņi, kas ievēlēti no Dienvidiem, aicina sākt izmeklēšanu un draud nogriezt mums budžetu.

Iness pagriezās pret Hazēliusu.

- Gregorij, vai tu par to zināji?

Hazēliuss gurdi pamāja.

- Ko mēs iesāksim?

Hazēliuss nolaida uz galda kafijas krūzīti un izberzēja acis.

- Stenforda-Binē testu līkne rāda, ka septiņdesmit procentiem cilvēku piemīt viduvēja vai pat zemāka līmeņa prāts. Citiem vārdiem sakot, vairāk nekā divas trešdaļas cilvēces ir viduvējības — vai nu dumji ļautiņi, vai totāli idioti.

- Neesmu pārliecināts, vai saprotu tavu domu, — Iness atzina.

- Ar to es gribēju teikt, Džordž — tāda tā pasaule ir. Samierinies ar to.

- Bet mums visādā ziņā ir jānāk klajā ar paziņojumu, jāatspēko šīs apsūdzības, — Iness neatlaidās. - Es uzskatu, ka Lielā sprādziena teorija ir pilnībā savietojama ar ticību Dievam. Viens neizslēdz otru.

Edelšteins pacēla acis no grāmatas, un tajās iemirdzējās uzjautrinājums.

- ļa tu tā tiešām domā, Džordž, tad neizproti ne Dievu, ne Lielo sprādzienu.

- Paga, paga, Alan, — viņu pārtrauca Kens Dolbijs. - Kāpēc nevar ticēt, ka aiz tīras fizikas teorijas, kaut vai Lielā sprādziena teorijas, stāv Dievs?

Edelšteina tumšās acis pavērsās pret runātāju.

- Ja teorija ir pilnībā izskaidrojama — un labai teorijai tādai jābūt — , tad Dieva klātbūtne ir nevajadzīga. Viņš kļūst labi ja par novērotāju. Tad kāda jēga no tāda Dieva?

- Nu tad, Alan, izklāsti pats savas domas, — Dolbijs sarkastiski attrauca.

Ierunājās Iness skaļā balsī, kurā ieskanējās profesionāla psihologa tonis:

- Pasaule katrā ziņā ir gana plaša, lai tajā varētu pastāvēt ij Dievs, ij zinātne.

Korkorana pārgrieza acis.

- Es iebilstu, ka projekta "Izabella" vārdā tiek izdarīti paziņojumi, kuros piemin Dievu, — uzstāja Edelšteins.

- Pietiks diskusiju, — noskaldīja Hazēliuss. - Nekādu publisku paziņojumu nebūs. Lai to kārto politiķi.

Atvērās atpūtas telpas durvis, un iznāca trīs zinātnieki, tiem pa pēdām ieradās īpašie aģenti Grirs un Alvarezs kopā ar leitnantu Biu. Ēdamtelpā iestājās klusums.

- Vēlējos jums pateikties par atsaucību, — stīvi sacīja Grīrs, ar mapi rokās uzrunādams brokastotājus. - Es jums izdalīju savas vizītkartes. Ja kas vajadzīgs vai arī, ja atmiņā iešaujas kas noderīgs, lūdzu, piezvaniet.

- Kad zināsiet kaut ko vairāk? — Hazēliuss taujāja.

- Pēc divām vai trim dienām.

Pēc īsa klusuma brīža Hazēliuss ieprasījās:

- Vai varu uzdot dažus jautājumus?

Grirs neko neteica.

- Vai automašīnā atrada ieroci?

Grīrs saminstinājās, tomēr apstiprināja.

— Kur?

- Uz grīdas pie šofera sēdekļa.

- Cik nopratu, doktoram Volkonskim tiešā tēmējumā iešauts labajos deniņos, kamēr viņš sēdējis pie stūres. Vai pareizi?

- Pareizi.

- Vai kāds auto logs bija vaļā?

- Visi bija ciet.

- Un gaisa kondicionētājs bija ieslēgts?

— Jā.

- Durvis aizslēgtas?

— Jā, tieši tā.

- Atslēgas bija aizdedzē?

— Jā.

- Vai uz doktora Volkonska labās rokas ir atrastas šaujampulvera pēdas?

Klusuma bridis.

- Analīžu rezultāti vēl nav saņemti, — Grīrs paskaidroja.

- Paldies.

Fords apzinājās šo jautājumu nozīmīgumu, un bija skaidrs, ka arī Grīrs to sapratis. Kamēr aģenti vienā rindā izgāja no telpas, maltīte turpinājās saspringtā klusumā. Gaisā šķita virmojam neviena skaļi nepateiktais vārds "pašnāvība".

Kad maltīte beidzās, Hazēliuss piecēlās kājās.

- Gribu pateikt dažus vārdus. - Gurdais skatiens pārslīdēja telpai. - Zinu, ka visi esat ļod satriekti, un es jūtos tāpat.

Ļaudis neveikli saminstinājās, sakustējās. Fords palūkojās uz Keitu. Viņa izskatījās vēl ļaunāk — sieviete nepārprotami bija bēdu sagrauzta.

- Visiem zināmu iemeslu dēļ neveiksmes, kas vajāja "Izabellu", visvairāk gūlās uz Pītera pleciem. Viņš pielika pārcilvēciskas pūles, lai izlabotu kļūmes "Izabellas" programmatūrā. Es pieņemu, ka vienā brīdī viņš neizturēja. Viņa piemiņai es vēlētos nolasīt dažas Džona Kītsa rindiņas par atklājumu transcendentālo dabu.

Viņš citēja no galvas:

Tai brīdī tā kā debess pētnieks jutos es,

kas acu priekšā jaunu sauli redz.

Kā staltais Kortess, kas no Darriena virsotnes

Ērgļa acīm Kluso okeānu skata.

Ij vecs, ij jauns, tā biedri, braukuši no tālienes,

tai skatā lūkojas, ko redzējis vien rets.

Hazēliuss brīdi klusēja. Tad pacēla galvu.

- Esmu to jau agrāk teicis — neviens kaut cik vērtīgs atklājums nerodas vieglā ceļā. ļebkurš dižs nezināmā pētījums ir gan fiziski, gan psiholoģiski bīstams. Pietiek atsaukt atmiņā kaut vai Ma- gelāna ceļojumu apkārt pasaulei vai kapteiņa Kuka Antarktikas atklāšanu. Pietiek atcerēties Apollo kosmosa apgūšanas programmu un vairākkārt izmantojamos kosmosa kuģus. Vakar viens no mūsu biedriem nav pārcietis pētījumu grūtības. Lai kā noslēgsies izmeklēšana — tiesa, domāju, daudziem nav šaubu par tās gaitu, — es allaž uzskadšu Pīteru par varoni.

Viņš apklusa — aizkustinājums bija aizžņaudzis kaklu. Pēc brīža Hazēliuss nokrekšķinājās.

— Nākamreiz "Izabellu" palaidīsim rit pusdienlaikā. Jūs zināt, kas darāms. Tie, kuri vēl nebūs kalna iekšienē, pusdivpadsmitos pulcējas šeit, atpūtas telpā, un dodas turp visi kopā. Bez piecpadsmit minūtēm divpadsmitos bunkura durvis aizvērsies un tiks slēgtas. Šoreiz, dāmas un kungi, es zvēru — mēs kā staltais Kortess raudzīsimies pāri Klusajam okeānam.

Balsī ieskanējās kvēle, kas Fordu pārsteidza. Tāda parasti piemīt īsteni ticīgajiem.