Ķeceris

7

VANDAS LIETPRATĪGĀ ROSĪŠANĀS mācītāju Donu Speitsu nomierināja un ieaijāja. Šogad viņu vajāja likstas. Ienaidnieki bija apņēmušies viņu dabūt pie malas, nemitīgi sagrozīja viņa vārdus un raidīja nežēlīgas uzbrucēju bultas. Katrs sprediķis šķita izraisām ķengu vilni no kreisajiem ateistiem. Nu bija pienākuši bēdīgi laiki, kad par vienkāršas patiesības paušanu Dieva kalpam jāpārcieš uzbrukumi. Protams, nevar noliegt to nelaimīgo starpgadījumu motelī ar abām prostitūtām. Melīgajiem bezdievjiem tā bija īsta medusmaize. Taču miesa ir vāja, tā Bībele vairākreiz apstiprina. Jēzus acīs mēs visi esam bezcerīgi, atpakaļrāpulīgi grēcinieki. Speitss bija lūdzis Dieva piedošanu un saņēmis to. Turpretim ļaunā, liekulīgā pasaule piedeva pamazām vai pat nepiedeva nekad.

- Tagad ķersimies pie jūsu zobiem, cienīgtēv.

Speitss atvēra muti un manīja, kā prasmīgās rokas uzklāj spoži baltu kārtu uz zobiem. Spilgtajā starmešu gaismā tie iezaigo- sies pērļaini balti kā paradīzes vārti.

Pēc tam Vanda rūpīgi, uzmanīgi sakopa spuraino, iesarkano matu kodeļu, līdz bija apmierināta ar panākto. Viņa izpūta gaisā virs mācītāja galvas matu laku un pievienoja nedaudz pulvera, lai iegūtu izteiktāk rudu toni.

- Jūsu rokas, cienīgtēv.

Speitss izvilka no apmetņa apakšas vasarraibumiem klātās rokas un novietoja uz manikīra paliktņa. Sieviete sāka ap tām rosīties, klājot grima pamattoni, kas bija domāts grumbu nomaskēša- nai un toņu atšķirību mazināšanai. Rokām vajadzēja būt tādā pašā tonī kā sejai. Vaļsirdīgi sakot, Speitss īpaši uzstāja, lai rokas būtu nevainojamas. Tās bija kā viņa balss pagarinājums. Nevīžīgi uzklāts grims varēja izbojāt viņa vēstījumu, jo kameru tuvplāni atklāja acs neievērotas nepilnības.

Grima klāšana uz rokām aizņēma piecpadsmit minūtes. Vanda apkopa nagus — iztīrīja no to apakšas netīrumus, uzklāja caurspīdīgu nagu laku, apvīlēja, noberza ar rupju vīlīti, atbīdīja un nogrieza ienadžus un visbeidzot pārklāja ar piemērotu pamattoni.

Viņa vēl pēdējoreiz ieskatījās TV monitorā, šur tur pielaboja un atkāpās.

- Viss gatavs, cienīgtēv. - Vanda pagrieza monitoru pret vīrieti.

Speitss apskatīja sevi monitorā — seju, acis, ausis, lūpas, zobus, rokas.

- Bet to plankumu uz kakla, Vanda? Atkal aizmirsi?

Ašs triepiens ar sūkli, pielabojums ar otiņu, un plankums vairs nebija redzams. Speitss apmierināts nogrudzināja.

Vanda steidzīgi noņēma apmetni un atkāpās. No aizkulisēm atsteidzās Speitsa palīgs Čārlzs ar cienīgtēva žaketi. Speitss piecēlās no krēsla un izstiepa rokas, kamēr Čārlzs uzstīvēja viņam mugurā žaketi, paraustīdams un nogludinādams audumu, tad pārlaida ar roku, pielaboja plecu līniju, nogludināja un ielocīja pareizi apkakli, sakārtoja kaklasaiti.

- Kā izskatās kurpes, Čārlz?

Čārlzs pāris reižu pārlaida kurpēm ar spodrināšanas lupatiņu.

- Laiks?

- Bez sešām minūtēm astoņi, cienīgtēv.

Pirms vairākiem gadiem Speitsam bija radusies ideja savu sprediķi televīzijā pārraidīt vakarā, visska tītāka jā laikā, lai nebūtu jāsacenšas ar citiem televīzijas evaņģēlistiem no rītiem. Viņš nosauca savu pārraidi "Vistuvāk Dievam". Visi vienā balsī pareģoja izgāšanos, jo tagad viņam būtu jāsacenšas ar iknedēļas vispopulārākajiem raidījumiem. Taču tas bija izrādījies ģeniāls solis.

Speitss devās uz skatuves aizkulisēm, un Čārlzs viņam pa pēdām. Pa ceļam viņš dzirdēja murdoņu un čaboņu, tūkstošiem ticīgo ieņemot vietas Sudraba katedrālē, no kuras viņš katru svētdienas vakaru pārraidīja divas stundas garo sprediķi "Vistuvāk Dievam".

- Trīs minūtes, — Čārlzs iečukstēja ausī.

Stāvēdams aizkulišu pustumsā, Speitss dziļi ievilka elpu. Pūlis noklusa, kad monitoros parādījās tam domātie rīkojumi. Tuvojās pārraides sākums.

Viņš juta Dieva spēku uzlādējam visu ķermeni ar Svēto garu. Šis brīdis pirms paša sprediķa viņam patika vislabāk, tam nelīdzinājās nekas pasaulē — šie augošie uguns, uzvaras un gaidpil- nās ekstāzes uzplūdi.

- Cik daudz publikas? — viņš klusi taujāja Čārlzam.

- Apmēram sešdesmit procentu.

Priekpilno brīdi aprāva salta naža dūriens. Sešdesmit procentu? Pagājušajā nedēļā bija septiņdesmit. Vēl pirms pusgada cilvēki ik svētdienu bija stāvējuši rindā pēc biļetēm, un visiem nekad nepietika. Taču kopš tā starpgadījuma motelī ziedojumu apjoms bija sarucis divkārt un raidījuma reitings kritās par četrdesmit procentiem. Pretekļi no kristīgās kabeļtelevīzijas jau grasījās atcelt viņa sarunu šovu "Amerikas apaļais galds". Dievam vistuvākā draudze pieredz visdrūmākos laikos kopš tās dienas pirms trīsdesmit gadiem, kad viņš to nodibināja bijušā JCPenney lielveikala vietā. Ja drīz neizdosies palielināt ienākumus, viņš nespēs izpildīt saistības un maksāt par "Tev pieder daļiņa Jēzus!" obligācijām, kuras viņš bija pārdevis raidījuma laikā simtiem tūkstošu ticīgo, lai finansētu Sudraba katedrāles celtniecību.

Domas atgriezās pie šīsdienas tikšanās ar lobistu Bukeru Kroliju. Kāda Dieva žēlastība, ka tieši pie viņa Krolijs vērsies ar savu priekšlikumu! Ja viss noritēs, kā plānots, šis jautājums varētu palīdzēt viņam iepūst jaunu dzīvību draudzē un atjaunināt finansu plūsmu. Diskusija par evolūciju un kreacionismu bija apzelēta līdz nelabumam, ar to papildpunktus iegūt nevar — jārēķinās arī ar milzīgo citu televīzijas evaņģēlistu konkurenci. Turpretī Kro- lija piedāvātais jautājums bija svaigs, jauns un nobriedis.

Lai nolādēts, ja viņš nenoplūks šo nobriedušo augli jau tagad.

- Laiks, svēto tēv, — no aizmugures atskanēja klusa Čārlza balss.

Iedegās gaismas, un pūlis ieaurojās. Mācītājs Speitss izgāja uz skatuves, pieliecis galvu, pacēlis rokas, saspiedis plaukstas kopā un ritmiski tās kratot.

- Vistuvāk Dievam! — viņš izsaucās savā krāšņi tembrālajā, trīsošajā basā. - Vistuvāk Dievam! Dieva slavas brīdis ir vistuvāk klāt!

Skatuves vidū viņš spēji apstājās, pacēla galvu un izstiepa rokas pret publiku kā lūgdamies. Pirkstu gali trīsēja. Vārdi vēlās pāri publikas galvām.

- Sveicināti visi mūsu mīļā Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus vārdā!

Milzīgo Sudraba katedrāli atkal satricināja publikas auri. Televīzijas evaņģēlists pacēla rokas pret debesīm, pavērsis plaukstas uz augšu, un auri nerimās — tiem piepalīdzēja arī darbinieki, kas atradās publikā. Viņš nolaida rokas, un atkal iestājās klusums, kas atgādināja mierpilno brīdi uzreiz pēc negaisa.

Speitss pielieca galvu kā lūgšanā un klusā, pieticīgā balsī sacīja:

- Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu vinu vidū.

Viņš nesteidzīgi pacēla galvu, stāvēdams ar sāniem pret publiku, un ierunājās savā viskrāšņākajā tonī, lēni vilkdams katru vārdu un gausi, collu pēc collas, celdams augšup roku.

- Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi, — viņš ducināja. - Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem.

Speitss dramatiski ievilka elpu. - Un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.

Pēkšņi viņa balss aizdimdināja cauri Sudraba katedrālei kā ērģeļu notis. - Un Dievs sacīja: "Lai top gaisma!"

Dramatiska pauze, un viņš turpināja, tikko sadzirdami čukstot: — Un gaisma tapa.

Viņš piegāja pie skatuves malas un veltīja dievlūdzējiem draudzīgu smaidu. - Mēs visi zinām Pirmās Mozus grāmatas ievadvārdus. Tie ir vieni no visspēcīgākajiem vārdiem pasaulē. Šeit nav divu domu — tie ir paša Dieva sacīti vārdi, mani draugi. Dievs pats saviem vārdiem stāsta, kā radījis pasauli.

Speitss nevērīgā gaitā pastaigājās gar skatuves malu. - Mani draugi, vai tas jūs pārsteigtu, ja es pastāstītu, ka valdība tērē jūsu smagā darbā pelnītos nodokļu maksātāju dolārus pūliņos pierādīt, ka Dievs ir maldījies?

Viņš pagriezās, pārlaizdams skatienu apklusušajai publikai.

- Jūs man neticat?

Zālē uzvirmoja balsu murdoņa.

Speitss izņēma no žaketes kabatas papīra lapiņu un paplivināja, piepeši ieaurodamies pērkonīgā balsi:

- Tas ir rakstīts te. Es to pirms nepilnas stundas lejupielādēju no interneta.

Murmināšana nerimās.

- Un ko es uzzināju? Mūsu valdība iztērējusi četrdesmit miljardus dolāru, lai pierādītu Pirmajā Mozus grāmatā rakstītā nepatiesīgumu. Četrdesmit miljardus dolāru jūsu naudas, lai uzbruktu vissvētākajiem Vecās Derības rakstiem. Jā, mani draugi, tas ir valdības finansēts sekulāro humānistu karš pret kristietību, un tas ir pretīgs.

Speitss staigāja pa skatuvi. Viņš plivināja papīra lapiņu, tad sagumzīja to saujā.

- Seit teikts, ka Arizonas tuksnesi uzbūvēta iekārta ar nosaukumu "Izabella". Daudzi droši vien par to ir dzirdējuši.

Skaļa, piekrītoša murdoņa.

- Ari es biju dzirdējis. Es gan biju domājis, ka tas ir kārtējais valdības nejēdzīgais untums. Un tikai nesen manu uzmanību vērsa uz tās mērķi.

Viņš spēji apstājās uz skatuves un lēni pagriezās ar seju pret publiku.

- Tās mērķis, mani draugi, ir pārbaudīt tā saucamo Lielā sprādziena teoriju. Jā, jūs dzirdējāt pareizi — atkal šis vārds "teorija"!

Balsi caurstrāvoja ass nicinājums.

- Lielā sprādziena teorija ir šāda — pirms trīspadsmit miljardiem gadu izplatījumā uzsprāga sīciņš punktiņš un radīja visu mūsu Visumu — bez Dieva rokas palīdzības. Jūs dzirdējāt pareizi — radīšana bez Dieva palīdzības. Ateistu radīšana.

Speitss pagaidīja, līdz ieilgst neticības pilnais klusums, un atkal paplivināja lapiņu.

- Tā te teikts, ļaudis! Vesela interneta vietne — simtiem lappušu — veltīta Visuma radīšanai, un ne reizi nav pieminēts Dievs!

Viņš vēlreiz pārlaida skatienu zālei.

- Lielā sprādziena teorija neatšķiras no tās teorijas, kas apgalvo, ka mūsu vecvectētiņi bijuši mērkaķi, vai no tās teorijas, kas uzskata, ka dzīvība radusies, molekulām dubļu peļķē nejauši nostājoties vajadzīgajā secībā. Šī Lielā sprādziena teorija ir tikai kārtējā sekulāro humānistu antikristīgā neticīgo teorija, tāda pati kā evolūcijas teorija. Tikai ļaunāka. Daudz, daudz ļaunāka!

Speitss apsviedās, pagriezās un turpināja soļot.

- Un kāpēc? Šī teorija domāta tam, lai apgāztu tēzi par to, ka Visumu radījis Dievs. Nešaubieties — "Izabella" ir atklāts uzbrukums kristīgajai ticībai. Lielā sprādziena teorija apgalvo, ka mūsu skaistā, izsmalcinātā, Dieva dāvātā pasaule pirms trīspadsmit miljardiem gadu uzradusies pati no sevis — pilnīgas nejaušības dēļ. It kā ar šādu kristietībai naidīgu teoriju vēl nepietiktu, tagad ir nolemts izšķiest četrdesmit miljardus mūsu naudas, lai to pierādītu!

Viņš veltīja publikai niknu skatienu.

- Vai mēs nevarētu pieprasīt Vašingtonas zinātniekiem vienādas tiesības? Palūgsim piešķirt četrdesmit miljardus ar mērķi pierādīt Pirmās Mozus grāmatas patiesīgumu. Kā tas šiem patiktu! Tie profesionālie Jēzus nīdēji — Vašingtonas liberāļi — griezis zobus un laidis putas pa muti. Viņi svaidīsies ar veco teicienu par valsts atdalīšanu no baznīcas. Šie paši ļautiņi izdzina Jēzu no skolu klasēm, izmeta un ar likumu aizliedza eglītes un Jēzus bērniņa dzimšanas ainas, apsmēja un apspļaudīja mūsu uzskatus. Un tagad šie paši sekulārie humānisti sataisījušies ar vieglu roku šķērdēt mūsu naudiņu, lai pierādītu, ka Bībele melo, lai padarītu par apsmieklu mūsu kristīgo ticību!

Burbulis pārsprāga. Daži cēlās kājās, viņiem sekoja citi, un pēkšņi visa draudze bija piecēlusies. Telpai burtiski uzbruka cu- nami vilnis, cilvēku balsis saplūda vienā neapmierinātības pilnā rēcienā.

Darbinieki, kuru pienākums bija uzkurināt publiku, stāvēja klusi, viņu palīdzība nebija nepieciešama.

- Tas ir karš pret kristietību, mani draugi! Tas ir karš uz dzīvību un nāvi, un to finansē ar jūsu un mūsu nodokļu naudu! Vai mēs pieļausim, ka viņi apspļauda Kristu un par to vēl iekasē no mums naudu?

Cienīgtēvs Dons Speitss, smagi elsdams, nostājās kā zemē iemiets pašā skatuves vidū un vērās uz mutuļojošo publiku Vir- džīnijbīčas katedrālē, apstulbis par savu vārdu radīto iespaidu. Viņš to dzirdēja, viņš to redzēja, viņš juta šos satrakotos uzbangojumus, šo taisno dusmu uzplūdus, un gaisā elektrizēti svila un krakstēja taisnprātīgs sašutums. Pat bija grūti noticēt. Viņš bija visu mūžu mētājies ar akmeņiem un taisni šajā brīdī negaidīti izmetis granātu. Tieši šādu jautājumu viņš bija ilgojies atrast un lūdzis Dievu to atsūtīt.

- Lai slavēts Tas Kungs un Jēzus! — Speitss iesaucās, pamezdams rokas gaisā un paceldams acis pret mirguļojošajiem griestiem. Viņš noslīga uz ceļiem un skaļā, drebošā balsī uzsāka lasīt lūgšanu: — Kungs Jēzu, ar Tavu palīdzību mēs apturēsim šos apvainojumus Tavam Tēvam. Mēs iznīcināsim to elles mašīnu tuksnesī, kur kauc vēji. Mēs pieliksim punktu Tavai zaimotājai, ko sauc par "Izabellu"!