Ķeceris

14

FORDAM PIETIKA VIENREIZ PĀRLAIST skatienu Blūgepai, lai rastos skaidrība par to. Ciematiņš atradās putekļainā ielejā klinšu gredzena un nokaltušu priežu pelēko skeletu ielenkumā. Tam cauri sdepās daži zemes ceļi, kas ciemata vidū krustojās. Pats krustojums un visi ceļi simts jardu attālumā no tā bija asfaltēti. Turpat bija degvielas uzpildes stacija, celta no izdedžu betona klučiem apdedzinātu ķieģeļu krāsā, un lauku veikaliņš ar ieplaisājušu loga stiklu. Aiz degvielas uzpildes stacijas, dzeloņstiepļu žogā ieķērušies kā karogi, plīkšķēja plastmasas iepirkumu maisiņi. Blakus veikaliņam atradās neliela skolas ēka, ko ieskāva drāšu žogs. Uz austrumiem un ziemeļiem no tās sarkanajā zemē precīzā simetrijā divās rindās bija izkārtotas valsts celtas un apmaksātas mājas.

Fonā gabaliņu tālāk draudīgi augsti slējās Sarkanā galdkalna violetais apveids.

- Tā, - ierunājās Keita, kad džipa riepas skāra asfaltu. - Kāds ir tavs plāns?

- Ieliet benzīnu.

- Benzīnu? Tvertne ir pusē, un "Izabellā" mēs saņemam degvielu par brīvu neierobežotā daudzumā.

- Lūdzu, tēlo līdzi.

Apvidus auto iebrauca degvielas uzpildes stacijā, viņš izkāpa un pielēja pilnu bāku. Tad pabakstīja logam Keitas pusē.

- Tev nauda ir? — viņš taujāja.

Viņa uztraukta paskatījās.

- Es nepaķēru somiņu.

- Tas ir labi.

Viņi iegāja ēkā. Aiz letes stāvēja dūšīga navahu sieviete. Preces pētīja daži pircēji, ari tie visi bija navahu indiāņi.

Fords paņēma košļājamās gumijas paciņu, kokakolas skārde- ni, kartupeļu čipsu paciņu un laikrakstu Navajo Times un paskaļi nolika preces uz letes. Sieviete pieskaitīja ielieto degvielu.

Fords iegrūda roku kabatā, un viņam mainījās sejas izteiksme. Viņš uzsvērti, pat teatrāli izrakņāja visas kabatas.

- Nolādēts! Aizmirsu maku. - Viņš pameta skatienu uz Keitu. - Tev nauda ir?

Viņa pikti pablenza.

- Tu taču zini, ka nav.

Fords noplātīja rokas un kaunīgi uzsmaidīja sievietei, kas stāvēja aiz letes.

- Esmu aizmirsis savu maku.

Viņa nepamirkšķināja ne aci.

- Jums jāsamaksā vismaz par benzīnu.

- Cik tas ir?

- Astoņpadsmit ar pusi dolāru.

Viņš vēlreiz sarīkoja teatrālu kabatu pārmeklēšanu. Pārējie pircēji sāka pievērst uzmanību nodekošajam.

- Vai varat iedomāties? Man kabatās nav ne centa. Es šausmīgi atvainojos.

Iestājās smags, neveikls klusums.

- Man ir jāsaņem nauda, — sieviete uzstāja.

- Man ļoti žēl, nudien. Klau, es aizskriešu mājās, paķeršu maku un taisnā ceļā drāzīšos šurp. Es apsolu. Kungs tētīt, cik stulba sajūta.

- Es nevaru laist jūs prom, ja neesat samaksājis, — sieviete neatlaidās. - Tas ir mans darbs.

Pienāca tievs neliela auguma un nemierīga izskata vīriņš pelēcīgi brūnā kovboju cepurē, motociklistu zābakos, piķa melniem matiem līdz pleciem un izslidināja no džinsu kabatas ķēdītē ievērtu nopluskātu kabatas portfeli.

- Dorisa, ar šito tak piedks.

Viņš pasniedza divdesmit dolāru naudaszīmi.

Fords pagriezās pret vīrieti.

- Baigi laipni no jūsu puses. Es jums naudu atdošu.

- Skaidrs, ka atdosiet, neķeriet kreņķi. Nākamreiz, kad brauksiet garām, atdodiet naudiņu Dorisai. Kādudien tak atmaksāsiet labu ar labu, ne?

Viņš pacēla roku, piemiedza acis un pabakstīja ar pirkstu Forda virzienā.

- Kā nu ne. - Fords pasdepa roku. - Vaimens Fords.

- Villijs Besend. - Vīrietis paspieda roku.

- Jūs esat krietns vīrs, Villij.

- Sasodīts, dabīgi, ka esmu! Vai ne, Dorisa? Krietnākais zellis visā Blūgepā.

Dorisa pārgrieza acis.

- Tā ir Keita Mersera, — Fords iepazīstināja.

- Sveikiņi, Keita. Kā sviežas? — Besenti pieliecās un noskūpstīja sievietes roku kā lords.

- Mēs meklējam vietējo biedrības namu, — Fords skaidroja. - Gribam satikt jūsu biedrības prezidentu. Vai viņš ir tepat?

- Jūs domājat — viņa? Marija Atsitija. Kā ta', ka ir. Biedrības nams ir uz šīs pašas ielas. Pēdējais pagrieziens no asfalta pa labi. Vecā koka ēka ar skārda jumtu taisni blakām ūdenstornim. Nododiet sveicienu šai no manis.

Izbraucot no degvielas uzpildes stacijas, Fords ierunājās:

- Rezervātos šī viltība allaž iedarbojas. Navahi ir dāsnākie ļautiņi pasaulē.

- Ciniskajā manipulēšanā tev pienāktos augstākā atzīme.

- Viss cēla mērķa labad.

- Nu, viņš pats izskatījās samērā blēdīgs. Diez, cik procentu viņš prasa par šādiem aizdevumiem?

Auto iebrauca biedrības nama stāvvietā un nostājās blakus noputējušiem pikapiem. Uz nama parādes durvīm ar līmlenti bija piestiprināts paziņojums par Bigeja organizēto protesta pasākumu. Līdzīgs plakāts plīkšķēja vējā, pielīmēts pie tuvējā telefona staba.

Viņi pajautāja, kur sastapt biedrības prezidend. Tā izrādījās glīta, kopta sieviete tirkīzzilā blūzītē un brūnā bikškostīmā.

Viņi sasveicinājās un nosauca savus vārdus.

- Villijs Besenti lūdza pasveicināt.

- Jūs pazīstat Villiju? — viņa šķita izbrīnīta un arī iepriecināta.

- Zināmā mērā. - Fords kaunīgi pasmējās. - Viņš aizdeva man divdesmit dolāru.

Atsitija pašūpoja galvu.

- Vecais lāga Villijs. Gatavs atdot pēdējo divdesmitnieku ceļā sastaptam klaidonim, un, lai to kompensētu, aplaupa kādu veikaliņu. Ienāciet, iedzersim kafiju.

No kafijas kannas, kas stāvēja uz letes, viņi salēja krūzītēs na- vahiem raksturīgo vājo kafiju un devās Atsitijai līdzi uz šauru kabinetu, kur krājās papīru kalni.

- Tātad — kādā jautājumā nākat pie manis? — viņa vaicāja, plati smaidīdama.

- Man gandrīz negribas to atzīt. Mēs esam zinātnieki, kas strādā projektā "Izabella".

Smaids izdzisa.

- Skaidrs.

- Keita ir projekta "Izabella" vadītāja asistente, un es esmu nupat stājies darbā — atbildu par sakariem ar vietējo sabiedrību.

Atsidja neatbildēja.

- Mis Atsitija, es zinu, ka apkārtnes iedzīvotāji gribētu tikt skaidrībā, kas tur īsti norisinās.

- Tie nu ir patiesi vārdi.

- Man nepieciešama jūsu palīdzība. Ja jūs piekristu sapulcināt ļaudis šeit, biedrības namā, teiksim, kādā vakarā šajā nedēļā, es atvedīšu pašu Gregoriju Nortu Hazēliusu, lai viņš var atbildēt uz jautājumiem un izklāstīt, ar ko nodarbojamies.

Ilgs klusums bridis.

- Šonedēļ ir par agru, — sieviete izšķīrās. - Labāk nākamnedēļ. Trešdien.

- Lieliski. Solu ieviest dažas pārmaiņas. No šā brīža mēs šad un tad iepirksimies te un Rafrokā. Uzpildīsim degvielu jūsu ciematiņā, tepat arī iepirksim ēdamo un citas nepieciešamas lietas.

- Vaimen, es padesi nedomāju… — Keita iesāka, taču, sajutusi viņa rokas maigo pieskārienu plecam, aprāvās.

- Tas tiešām nāktu par labu, — Atsitija atzina.

Viņi piecēlās un paspieda cits citam roku.

Kad džips, atstādams aiz sevis putekļu mākoni, izbrauca no Blūgepas, Keita pagriezās pret Fordu.

- Nākamtrešdien? Tad būs par vēlu aizkavēt protestus.

- Man nav padomā aizkavēt protestus.

- Tu tiešām esi traks, ja domā, ka mēs iepirksimies tajā veikalā, ēdīsim pusdienās kukurūzas plāceņus, jēra gaļu un konservētas pupiņas. Un benzīns uzpildes stacijā maksāja bargu naudu.

- Te nav nedz Ņujorka, nedz Vašingtona, — Fords aizrādīja. - Te ir Arizonas lauku apvidus, un šie ir jūsu kaimiņi. Jums jāpārvar sevi un jāparāda, ka neesat bariņš pustraku zinātnieku, kas taisās uzlaist gaisā pasauli. Turklāt šejieniešiem nauda noderētu.

Viņa papurināja galvu.

- Keita, kur palikušas visas tavas progresīvās idejas? — Fords uzrunāja sievieti. - Tava līdzcietība pret nabagajiem un apspiestajiem?

- Nelasi man morāli.

- Piedod, bet man tas ir jādara, — viņš neatlaidās. - Pati to neapzinādamās, tu esi kļuvusi par lielās, nejaukās valdošās elites sastāvdaļu. - Fords īsi iesmējās, mēģinādams to pārvērst jokā, taču pārāk vēlu attapās, ka trāpījis vārīgā vietā.

Lūpas kodīdama, viņa blenza vīrietī un tad pagriezās pret logu. Klusējot viņi brauca pa Renesceļu un pa garo melnā asfalta lenti devās uz projekta "Izabella" pusi.

Pusceļā galdkalna vidū Fords palēnināja gaitu un, acis samie- dzis, vērās uz priekšu.

- Kas atkal?

- Diezgan paprāvs klijānu bariņš.

- Nu un?

Viņš apstādināja auto un rādīja.

- Skaties! Svaigas riepu pēdas, kas ved nost no ceļa uz rietumu pusi — aptuveni maitasputnu bara virzienā.

Viņa pat nepaskatījās.

- Es aiziešu palūkoties.

- Forši. Es jau tā tagad pusi nakts sēdēšu un veikšu aprēķinus.

Viņš atstāja auto kadiķa paēnā un, apaviem čirkstot uz sakaltušās zemes, sekoja riepu nospiedumu sliedei. Zeme joprojām bija sakarsusi, no tās iztvaikoja dienas laikā uzsūktā versme. Tālumā aizlavījās koijots, kaut ko turēdams mutē.

Pēc desmit minūtēm Fords nonāca pie dziļas, šauras izžuvušas upes gultnes un paskatījās lejup. Gravas dibenā uz jumta gulēja automašīna. Nokaltušajā Kalifornijas priedē bija satupušies klijāni un gaidīja. Pa izbirušo priekšējo stiklu cits koijots bija pabāzis mašīnā galvu, tas rausdja un vilka. Ieraudzījis cilvēku, tas palaida vaļā guvumu un, izkāris asiņainu mēli, aizlaidās prom.

Fords nokāpa pa smilšakmens krauju pie auto, elpodams caur degunam priekšā pieliktu kreklu; nāves smaka, kas jaucās ar spēcīgu benzīna smārdu, bija tik tikko paciešama. Plīkšķinādami spārnus, klijāni nekārtīgā barā pacēlās gaisā. Viņš pieliecās un ieskatījās pussadragātajā salonā.

Sēdeklī uz sāniem bija iespiests līķis. Tam nebija ne acu, ne lūpu. Rokai, kas bija izslīdējusi pa logu, bija noplēsta miesa un trūka plaukstas. Lai arī sapostītu, mirušo varēja pazīt.

Volkonskis.

Fords stāvēja nekustīgi un izpētīja visu, ko vien varēja saskatīt. Tad lēni atkāpās, pieraudzīdams, lai pēc iespējas nekam nepieskartos, un rāpās augšup pa nogāzi. Nonācis drošā attālumā, viņš vairākas reizes dziļi, lēni ieelpoja, ievilkdams plaušās svaigu gaisu, un rikšoja uz džipa pusi. Tālumā uz klints fona bija redzami abi koijoti, kas ķiukstēja un plēsās ap mīkstu gaļas gabalu.

Nonācis pie džipa, Fords iebāza galvu pa atvērto logu. Keitas sejā atspoguļojās aizvainojums.

- Tur ir Volkonskis, — viņš sacīja. - Man ļoti žēl, Keita… Viņš ir miris.

Viņa samirkšķināja acis un izdvesa:

- Mans Dievs… Tu droši zini?

Fords pamāja.

Viņai noraustījās lūpa.

— Avārija? — viņa aizsmakušā balsi izmocīja.

— Nē.

Norijis nelabumu, Fords izslidināja no bikšu aizmugurējās kabatas mobilo tālruni un sastādīja avārijas dienesta numuru.