Ķeceris

26

DOLBIJS ATVĒRA ACIS, IZRAUDAMIES no nomoda sapņa, un jutās mazliet muļķīgi. Iztaustījis kabatas, meklējot tajās sīknaudu vai citus feromagnētiskus priekšmetus, viņš devās pāri telpai pie elektriskajām golfa mašīnītēm, kas stāvēja rindā. "Izabellas" supravadītāju magnēti bija tūkstošiem reižu spēcīgāki nekā tie, kas uzstādīti medicīnā lietotajās magnētiskās rezonanses attēlvei- došanas iekārtās. Tie spētu izraut piecu centu monētu cauri ķermenim un izgāzt cilvēkam iekšas ar paša bikšu siksnas sprādzi.

"Izabella" bija bīstama un prasīja cieņas pilnu izturēšanos.

Viņš apsēdās nelielā mašīnītē pie stūres, piespieda podziņu, nospieda sajūga pedāli un ielika pirmajā ātrumā.

So mašīnīti Dolbijs pats bija projektējis. Tas bija simpātisks, smalks aparāts. Lai gan auto spēja izspiest dkai divdesmit piecas jūdzes stundā, tas izmaksāja gandrīz tikpat cik Ferrari Testa- rossa, galvenokārt tāpēc, ka bija gatavots vienīgi no nemagnētis- kiem materiāliem — plastmasas, keramikas un diamagnētiskiem metāliem. Tajā bija sakaru sistēma, borta dators, radaru brīdinājuma sensori un vadāmierīces gan priekšā, gan aizmugurē, gan sānos, radiācijas sensori, feromagnētisku materiālu trauksmes signalizācija un īpaša zemas vibrācijas kravas niša, kurā pārvadāja trauslus zinātniskus instrumentus.

Automašīna traucās pa betona grīdu un iebrauca "Izabellas" tuneļa ovālajā atverē. Līkums bija šaurs, un viņš apstājās.

— Sveicināta, "Izabella".

Dolbijs lēnām uzbrauca uz betona sliedēm, kas stiepās pāri tuneļa grīdai blakus cauruļu līkumiem un vijumiem. Nostājies uz celiņa, viņš ievirzīja riteņus sliedēs un piespieda akseleratoru. Du- bultrinda dienasgaismas spuldžu, kas stiepās pāri griestiem, iekrāsoja visu zaļganzilu. Šaudamies uz priekšu, Dolbijs paskadjās uz resnāko spīdīga alumīnija sakausējuma cauruli, kas ik pēc sešām pēdām bija ar uzmavu pieskrūvēta pie sienas. Tajā bija izveidots vēl lielāks vakuums, nekā atrodams uz Mēness. Tam bija jābūt necaurlaidīgam — ja kaut viens atoms iemalditos nulles koordinātā, sekas būtu tādas pašas kā tad, ja Deitonas autotrasē izskrietu zirgs. Vispārēja katastrofa.

Auto sasniedza maksimālo ātrumu. Gumijas riepas šņāca gropēs. Pēc katrām simts pēdām garām paslīdēja magnēts, kas bija aptīts ap cauruli kā liels virtulis. No katra magnēta, kas bija atdzesēts līdz četrarpus grādiem virs absolūtās nulles, cēlās tvaiks. Dolbijs izbrāzās cauri katram garaiņu mākonim, atstājot aiz sevis tvaika mutuļus, un caurules turpināja stiepties garām.

Laiku pa laikam kreisajā pusē pavīdēja tērauda durvis, kas veda vecajos ogļu tuneļos. Tās bija avārijas izejas — gadījumam, ja notiek kas neparedzēts. Taču nekas tāds neatgadlsies. Tā taču ir "Izabella".

Simt četrdesmitais magnēts atradās astoņu jūdžu attālumā… Divdesmit minūšu brauciens. Nekas nopietns. Dolbijs gandrīz priecājās par šādu izdevību — viņam patika pabūt vienatnē ar savu mašīniti.

— Nav slikti automehāniķa dēliņam no Votsas, vai ne, "Izabella"? — viņš skaļi noteica.

Viņš iedomājās savu tēvu, kurš spēja atdzīvināt jebkuru auto dzinēju. Viņš mūždien knapi savilka galus kopā — gandrīz vai noziegums, ka šāds lielisks mehāniķis nebija varējis izrauties no nabadzības. Dolbijs jau agri bija apņēmies darīt visu, lai izvairītos no tāda paša likteņa, un tas viņam bija izdevies. Septiņu gadu vecumā viņš saņēma no tēva dāvanu — radio konstruktora komplektu. Tas šķita kā brīnums — saskrūvējot un salodējot kopā metāla un plastmasas detaļas, varēja no tām izvilināt skaņu. Kad Dolbijam bija desmit gadu, viņš bija uzbūvējis savu pirmo datoru. Pēc tam viņš uzbūvēja teleskopu, pievienoja paris fotomatricu, pieslēdza to datoram un sāka meklēt asteroīdus. No televizora elektronu lielgabala viņš uzbūvēja uz galda liekamu paātrinātāju. Ar to viņš sasniedza alķlmiķa sapni, kāds nebija pa spēkam pašam Izakam Ņūtonam — apšaudot svina gabaliņu ar elektroniem, kādi pārsimts atomi pārvērtās zeltā. Nabaga tēvs, lai Dievs mielo viņa laipno dvēseli, katru pārpalikušo dolāru no niecīgās algas iztērēja, pirkdams viņam komplektus, konstruktorus un detaļas. Kena Dolbija sapnis bija uzbūvēt vislielāko, visspīdīgāko un visdārgāko aparātu pasaulē.

Tagad tas viņam bija izdevies.

Viņa radītā iekārta bija ideāla — lai arī kāds nelietis ir ielauzies datorā.

Skatienam parādījās simt četrdesmitais magnēts. Dolbijs spēji nobremzēja, un miniatūrais auto apstājās. Viņš izņēma no instrumentu novietnes īpašu klēpjdatoru un iesprauda vadu panelī blakus magnētam. Notupies uz papēžiem un purpinādams zem deguna, viņš sāka darboties ar klēpjdatoru. Atskrūvējis metāla plāksnīti magnēta korpusā, viņš piesprauda magnēta termināļiem ierīci ar diviem vadiņiem, melnu un sarkanu.

Vīrietis ieskatījās datora ekrānā, un viņa seja samācās.

- Tu sasodītā maita!

Kriogēnais sūknis, izolācijas sistēmas sastāvdaļa, bija sācis bojā des.

- Labi, ka laikus tevi pieķēru.

Viņš klusēdams atlika instrumentus mašīnā, iegrūda klēpjdatoru tā neoprēna futrālī un apsēdās pie stūres. Pēc tam paņēma rāciju no priekšējā paneļa un nospieda podziņu.

- Dolbijs izsauc komandtiltiņu.

- Runā Vordlo, — no skaļruņa atskanēja smalcina metāliska balss.

- Iedod man Gregoriju.

Pēc brīža atsaucās Hazēliuss.

- Varat iedarbināt "Izabellu".

- Panelī joprojām deg augstas temperatūras brīdinājuma lampiņa.

Bridis klusuma.

- Gregorij, tu taču zini, ka es nekad neriskētu ar savu iekārtu.

- Labi, likšu, lai iedarbina.

- Būs jāuzstāda jauns kriogēnais sūknis, taču laika ir pietiekami daudz. Pašreizējais izturēs vismaz divas reizes.

Dolbijs beidza sarunu, salika rokas aiz pakauša un atgāzās krēslā, uzstīvēdams pēdas uz priekšējā paneļa. Pilnīgajā klusumā zinātnieks pēc brīža saklausīja klusas skaņas — saspiesta gaisa sistēmas sēkšanu, kriogēno sūkņu dūkšanu, šņākoņu, šķidrajam slāpeklim pārvietojoties pa ārējiem apvalkiem, golfa mašīnī- tes dzinēja kluso tinkšķēšanu, paša kalna tikšķus un čukstus.

Dolbijs aizvēra acis un gaidīja. Pēc brīža klusumā iezumējās iepriekš nedzirdēta skaņa, tā atgādināja pavisam klusu dungo- šanu, balsu dūkoņu; tā bija piesātināta, mazliet baisa.

"Izabella" bija iedarbināta.

Dolbiju pārņēma neaprakstāmas brīnuma, bijības trīsas — viņš izveidojis iekārtu, kas spēja ielūkoties pasaules radīšanas brīdi; aparātu, kas pat spēj rekonstruēt pasaules radīšanas bridi.

Dieva iekārtu.

"Izabellu".

FORDS IZSŪCA PĒDĒJĀS RŪGTĀS kafijas paliekas no krūzītes un ieskatījās pulkstenī. Drīz būs pusnakts. "Izabellas" darbināšana bija garš, garlaicīgs process, viena vienīga stundām ilga nebeidzama regulēšana un noņemšanās. Vērodams visus strādājam, viņš lauzīja galvu, kurš no šiem cilvēkiem varētu būt sabo- tieris.

Piesoļoja Hazēliuss.

- Mēs sākam virzīt kūļus vienu otram predm. Turiet acīs vizu- alizētāju — tas ir ekrāns jums priekšā.

Fiziķis nomurmināja pavēli, pēc brīža ekrāna vidū uzradās gaišs punktiņš un no tā uz visām pusēm izšāvās mirdzošas, krāsainas dzirksteles.

Fords pameta ar galvu uz ekrānu.

- Ko šīs krāsas apzīmē?

- Šādi dators pārveido daļiņu sadursmes nulles koordinātā. Katra krāsa apzīmē kādu daļiņas tipu. Joslas apzīmē enerģijas līmeņus, un starveidīgie apveidi ir daļiņu trajektorijas, kad tās atstāj nulles koordinātu. Tā mēs uzskatāmi varam redzēt notiekošo, nav jāmokās ar skaitļu virtenēm.

— Gudri izdomāts.

- Tā bija Volkonska ideja, — Hazēliuss skumji pašūpoja galvu.

Nodimdēja Kena Dolbija balss.

- Deviņdesmit procenti jaudas.

Hazēliuss pacēla Forda tukšo krūzīti.

- Vai ieliet jums vēl vienu?

Fords saviebās.

- Vai jus nevarat te uzstādīt kārtīgu espresso aparātu?

Klusi nosprauslojies, Hazēliuss aizgāja. Zinātnieki klusēdami visu uzmanību veltīja savam darbam, vienīgi Iness bezdarbībā klīda pa telpu un Edelšteins sēdēja stūrī, lasīdams "Finegana vāķi". Atkritumu tvertni pie durvīm pārpildīja vakariņās notiesāto saldēto picu kastes. Baltās virsmas visur izraibināja kafijas krūzīšu atstātie aplīši. Veuve Clicquot pudele joprojām mētājās, atslieta pret sienu.

Pagājušās divpadsmit stundas bijušas garas — neizturami garlaicīgi laika sprīži, ko paretam pārtrauca neprātīgi enerģiskas rosības uzplūdi, kas drīz atkal pārgāja nīkšanā.

- Kūlis stabils, abi stiepjas paralēli. Spožums — četrpadsmit, komats, deviņi triljoni elektronvoltu, — pavēstīja Reja Čena, sagu- musi virs klaviatūras. Tumšie, spīdīgie mati izlija pāri taustiņiem kā nekārtīgs aizkars.

Fords piegāja pie komandtiltiņa paaugstinājuma. Ejot garām Vordlo, kurš atradās savā novērošanas postenī, viņš juta vīrieti tikko jaušami naidīgi pablenžam un atbildes vietā vēsi pasmaidīja. Sargs vēroja viņu un gaidīja.

Atskanēja klusa Hazēliusa balss:

- Līdz deviņdesmit pieciem, Reja.

Pieklusušajā zālē klaudzēja klaviatūras taustiņi.

- Kūlis turas stabili, — Čena ziņoja.

- Hārlan? Kā jauda?

Sentvinsents strauji pacēla seju, krunkainu kā rtiķim.

- Kā paisuma vilnis — vienmērīga un stingra.

- Maikl?

- Pagaidām viss normāli. Bez ekscesiem.

Pusbalsī izteiktā mantra apceļoja telpu, Hazēliuss katram pēc kārtas lika ziņot, pēc tam sāka otro apli. Šāda iztaujāšana noritēja jau stundām ilgi, taču šoreiz Fords juta augam spriedzi.

- Jauda — deviņdesmit pieci procenti, — Dolbijs ziņoja.

- Kūlis stabils. Stiepjas paralēli.

- Spožums — septiņpadsmit triljoni elektronvoltu.

- Tā, ļautiņi, tūlīt iesoļosim neapgūtā teritorijā, - brīdināja Čena, turot rokas uz vadības pults.

- Lai tur kaut pūķi būtu, — Hazēliuss melodiski novilka.

Ekrānā ņudzēja visdažādākās krāsas, it kā attēlotu nemidgi

uzplaukstošu ziedu. Fordu šāda aina gluži vai hipnotizēja. Viņš paskatījās uz Keitu. Sieviete maliņā sēdēja pie tīklam pieslēgta Po- wer Mac un darbojās ar programmu, kuru viņš pazina — tā bija Wolfram's Mathematica. Ekrānā bija redzams sarežģīts ielocīts objekts.

Viņš piegāja un paskatījās viņai pār plecu.

- Vai es netraucēju?

Viņa nopūtās un pagriezās.

- Ne gluži. Es jau grasījos slēgt ārā un paskatīties pēdējo "Izabellas" procesu.

- Kas tas īsti ir? — Fords norādīja uz ekrānu.

- Kalucas-Kleina vienpadsmit dimensiju telpa. Es veicu dažus aprēķinus saistībā ar miniatūrajiem melnajiem caurumiem.

- Dzirdēju, ka "Izabella" izmeklēs iespēju radīt jaudu, izmantojot miniatūros melnos caurumus.

- Jā. Tas ir viens no mūsu projektiem — ja vien jebkad piedabūsim "Izabellu" darboties.

- Kā tas īsd būs?

Viņš pamanīja sievieti aši un nervozi paskatāmies uz Hazēliusu. Abu skatieni zibenīgi sastapās un novērsās.

- Izrādījies, ka ar "Izabellas" jaudu pietiek, lai radītu miniatūrus melnos caurumus. Stīvens Houkings pierādīja, ka miniatūrie melnie caurumi pēc dažām sekundes triljonajām daļām izgaist, radot enerģiju.

- īsi sakot, tie uzsprāgst?

- Jā. Mēs lauzām galvu, kā šo enerģiju iegrožot un iegūt.

- Tātad pastāv iespēja, ka "Izabella" radīs melno caurumu, kas uzsprāgs?

Keita pavēcināja ar roku.

- Ne gluži. Melnie caurumi, kādus radīs "Izabella" — ja vien tas izdosies — , būs tik niecīgi, ka izgaisīs pēc sekundes triljonās daļas, radot daudz mazāk enerģijas par to, kāda rodas, teiksim, pārplīstot ziepju burbulim.

- Taču sprādziens var būt spēcīgāks.

- Ārkārtīgi maz ticams. Es pieņemu, kaut kas tāds varētu notikt gadījumā, ja miniatūrais melnais caurums ilgst, teiksim, vairākas sekundes. Tad tas paliktu pie dzīvības gana ilgi, lai iegūtu mazliet masas un… tad uzsprāgtu.

- Cik spēcīga būtu eksplozija?

- Grūti pateikt. Droši vien tikpat spēcīga, kā uzlaižot gaisā nelielu kodollādiņu.

Pieslīdēja Korkorana un nostājās līdzās Fordam.

- Bet tas nemaz nav baismākais scenārijs, — viņa ieteicās.

- Melisa?

Pacēlusi uzacis, sieviete nevainīgām acīm paraudzījās uz Keitu.

- Es biju sapratusi, ka mēs no Vaimena neko negrasāmies slēpt. - Gaišmate pagriezās pret Fordu. - Daudz baisāka iespēja ir tāda, ka "Izabella" var izveidot pilnīgi stabilu miniatūru melno caurumu. Tādā gadījumā tas noslīdēs lejup uz zemeslodes centru un tur uzkavēsies, nepārtraukti uzsūkdams sevī vielu, līdz vienā jaukā brīdī varēsim pamāt Zemei ardievas.

- Vai tiešām tā var gadīties? — Fords prašņāja.

- Nē, - Keita īgni iejaucās. - Melisa tevi tikai kaitina.

- Deviņdesmit septiņi procenti, — melodiski noskaitīja Dolbijs.

- Spožums — septiņpadsmit, komats, deviņdesmit divi triljoni elektronvoltu.

- Keita? — Fords ierunājās klusākā balsī. - Vai tev nešķiet, ka pat niecīgākā šāda varbūtība ir bīstama? Tā taču var pilnībā iznīcināt planētu.

- Mēs nevaram atteikties no zinātnes kaut kādu neticamu versiju dēļ.

- Vai tev ir vienalga?

Keita noskaitās.

- Nolādēts, Vaimen, protams, nav! Es arī dzīvoju uz šīs planētas. Vai tu domā, es pieļautu tādu risku?

- Ja šāda varbūtība nav vienāda ar nulli, tu tiešām riskē.

- Varbūtība ir nulle. - Viņa pagriezās ar visu krēslu, uzgriezdama viņam muguru.

Fords izslējās taisni un pamanīja sev pievērstu Hazēliusa skatienu. Fiziķis piecēlās no krēsla un, nepiespiesti smaidīdams, devās šurp.

- Vaimen, es kliedēšu jūsu bažas, izklāstot vienu sīciņu faktu. Ja miniatūrie melnie caurumu būtu stabili, mēs tos kopš Lielā sprādziena pieredzētu visur. Vaļsirdīgi runājot, to būtu tik daudz, ka tie jau sen būtu visu aprijuši. Tādējādi fakts, ka mēs joprojām pastāvam, ir apliecinājums miniatūro melno caurumu nestabilitātei.

Korkorana, maliņā stāvēdama, smīkņāja par savu vārdu izraisīto iedarbību.

- Nez kāpēc tas pilnībā neizgaisina manas bažas.

Hazēliuss kā mierinādams uzlika viņam roku uz pleca.

- "Izabella" neradīs melno caurumu, kas iznīcinās visu zemeslodi. Tas nav iespējams. Tas vienkārši nevar notikt.

- Jauda stabila, — Sentvinsents ziņoja.

- Kūļi paralēli. Spožums — astoņpadsmit, komats, divi triljoni elektronvoltu.

Murmināšana kļuva skaļāka. Fords saklausīja iepriekš nedzirdētu troksnīti, kas līdzinājās tālai, klusai dungošanai.

- Dzirdat? — Hazēliuss norādīja. - Šo skaņu rada triljoniem daļiņu, kas traucas visriņķī "Izabellai". Mēs gan nezinām, kāpēc rodas tāds troksnītis, jo kūļi atrodas vakuumā. Tie kaut kādā veidā rada rezonanses radītu vibrāciju, ko tālāk noraida intensīvie magnētiskie lauki.

Gaisotne komandtiltiņā kļuva aizvien saspīlētāka.

- Ken, palaid līdz deviņdesmit deviņiem procentiem, tālāk ne, — Hazēliuss norādīja.

- Lai notiek.

- Reja?

- Spožums mazliet virs deviņpadsmit triljoniem elektronvoltu. Aug.

- Hārlan?

- Stabils, viss kārtībā.

- Maikl?

- Normas robežās.

Otrpus telpas no sava posteņa ierunājās Vordlo. Klusinātajā gaisotnē viņa vārdi izskanēja ārkārtīgi skaļi.

- Mums ir nelūgts viesis.

- Ko? — Hazēliuss pārsteigts izslējās taisni. - Kur?

- Augšā pie ārējā žoga, netālu no lifta. Tūlīt pievilkšu tuvāk.

Hazēliuss lieliem soļiem pienāca klāt, un Fords aši pievienojās. Vienā ekrānā Vordlo priekšā parādījās iezaļgans attēls, ko raidīja augstu kārtī virs lifta novietotā kamera. Ekrānā bija redzams vīrieds, kas nemierīgi staigāja gar žogu.

- Vai vari pievilkt vēl tuvāk?

Vordlo nospieda kādu sviru, un ainu ekrānā nomainīja cita, kuru filmēja kamera no žoga augšpuses.

- Tas ir mācītājs! — iesaucās Hazēliuss.

Rasa Edija izdēdējušais, putnubiedēklim līdzīgais stāvs sastinga, viņš ieķērās ar pirkstiem drāšu žoga caurumos un, savilcis aizdompilnu grimasi, viebdamies lūkojās cauri tam. Viņam aiz muguras mēness meta iezaļganu gaismiņu pāri tuksnesīgajam līdzenumam.

- Es to nokārtošu, — Vordlo piecēlies solīja.

- Tu neko tādu nedarīsi, — Hazēliuss neļāva.

- Viņš ielauzies nepiederošā teritorijā.

- Lai paliek. Viņš ir nekaitīgs, ja mēģinās pārkāpt žogiem, pa skaļruni uzrunā viņu un liec, lai tinas prom.

- Jā, ser.

Hazēliuss pagriezās.

— Ken?

- Turam deviņdesmit deviņu procentu līmenī.

- Kā superdators, Rej?

- Pagaidām viss ir kārtībā. Turas līdzīgi daļiņu plūsmai.

- Ken, palielini par desmitdaļu.

Zieds ekrānā mirguļoja, pletās un liesmoja, zibsnīdams visās varavīksnes krāsās. Fords kā apburts blenza ekrānā.

- Es jau redzu viszemāko rezonanses galu, — Maikls Cečīni ziņoja. - Pamatīgs.

- Palielināt par desmitdaļu, — Hazēliuss pavēlēja.

Mirguļojošais zieds ekrānā kustējās vēl straujāk, un abpus centrālajam punktam parādījās divas tikko redzamas zaigojošas puslodes, kas šāvās uz ārpusi kā plaukstas, kas cenšas kaut ko satvert.

- Visas jaudas sistēmās darbojas normāli, — Sentvinsents teica.

- Vēl desmitdaļu, — Hazēliuss norādīja.

Čena paklabināja tausdņus.

- Es jau redzu. Nulles koordinātā ārkārtīgs laiktelpas liekums.

- Vēl desmitdaļu. - Hazēliusa balss bija rāma, mierīga.

- Re, kur ir! — Čenas sauciens atbalsojās visā komandtiltiņā.

- Redzi? — Keita uzrunāja Fordu. - Melns punktiņš nulles koordinātā. It kā daļiņu plūsma tam izskrien cauri un atgriežas mūsu pasaulē.

- Divdesmit divi, komats, pieci triljoni elektronvoltu. - Pat parasti rāmās Čenas balss izklausījās saspringta.

- Deviņdesmit deviņi, komats, četri procend, stabili.

- Vēl desmitdaļu.

Zieds locījās, valstījās, mētāja krāsu plīvurus un šļakatas. Tumšais punktiņš ekrāna vidū pletās, tā robainās malas trīsuļoja. Negaidot rezonanse metās uz ārpusi, gar ekrāna malām.

Fords pamanīja, ka Hazēliusam pār vaigu norit sviedru lāsīte.

- Tas ir lādēto daļiņu plūsmas avots brīdī, kad sasniegti divdesmit divi, komats, sepdņi triljoni elektronvoltu, — ierunājās Keita Mersera. - Šķiet, mēs tajā brīdī plēšam kopā membrānu.

- Vēl desmitdaļu.

Caurums pletās, dīvaini pulsēdams kā sirds. Viducī tas bija piķa melns. Fords neatņemdamies vērās tajā.

- Nulles koordinātā — bezgalīgs telplaika liekums.

Caurums bija izpleties tik milzīgs, ka aizņēma visu ekrāna vidusdaļu. Fords piepeši ieraudzīja tā dziļumos zibšņus, it kā jūras dzelmē šaudītos zivju bariņš.

- Kā dators? — Hazēliuss asi noprasīja.

- Nestabils, — Čena atzina.

- Vēl desmitdaļu, — Hazēliuss klusā balsī pavēlēja.

Punktiņi vairojās. Dziedošajai dūkoņai, kas pieņēmās spēkā,

pievienojās neredzamas čūskas šņākoņa.

- Dators paliek aizvien juceklīgāks, — Čena aizžņaugtā balsī novilka.

- Kā to saprast?

- Paskaties.

Visi stāvēja pie lielā ekrāna, vienīgi Edelšteins nebija atrāvies no grāmatas. Cauruma vidū kaut kas auga un veidojās, krāsainas kripatiņas un dzirkstis šāvās aizvien ātrāk, uzradās no bezgalīgiem dziļumiem, zaigoja un lāsmoja, pieņēma kādu apveidu. Skats bija tik neparasts, ka Fords nebija pārliecināts, vai prāts to interpretē pareizi.

Hazēliuss pievilka tuvāk tastatūru un ieklabināja pavēli.

- "Izabellai" kļūst aizvien grūtāk pārvaldīt datu plūsmu. Rej, atslēdz kontrolsummu rēķināšanu — samazināsim procesora noslodzi.

- Stop! — Dolbijs iejaucās. - Tā taču ir mūsu savlaicīgā brīdinājuma sistēma!

- Tā ir mūsu otršķirīgā rezerves sistēma. Rej, lūdzu, dari, kā likts.

Čena ievadīja komandu.

- Dators joprojām uzvedas jokaini, Gregorij.

- Es esmu Kena pusē. Manuprāt, vajadzētu ieslēgt kontrolsummu rēķināšanu no jauna, — Keita iestarpināja.

- Pagaidām ne. Vēl desmitdaļu, Ken.

Vīrietis vilcinājās.

— Vēl desmitdaļu.

- Lai notiek, — Dolbijs nepārliecināti piekrita.

- Hārlan?

- Jauda spēcīga un stabila.

- Reja?

Čena atbildēja spalgā balsī:

- Viss sākas no gala. Dators atkal čakarējas — gluži tāpat kā agrāk Volkonskim.

Mirguļošana pieņēmās spēkā.

Ierunājās Cečīni:

- Kūļi joprojām paralēli. Spožums — divdesmit četri, komats, deviņi triljoni elektronvoltu. Stingri un nokoncentrēti.

— Jauda deviņdesmit deviņi, komats, astoņi, — Čena teica.

- Vēl desmitdaļu.

Ierunājās Dolbijs, viņa parasti lakoniskā balss bija neraksturīgi aizžņaugta.

— Gregorij, vai tu esi pārliec…

- Vēl desmitdaļu!

- Es zaudēju vadību, — Čena gremzās. - Es vairs nevaru noturēt. Viss sākas no gala.

- Tas nevar būt! Palielini vēl par desmitdaļu!

- Tuvojamies deviņdesmit deviņi, komats, deviņi, — mazliet trīsošā balsī apliecināja Čena.

Zumēšana kļuva skaļāka, un Fordam tā atgādināja monolīta radīto dūkoņu, balsu korim līdzīgās skaņas filmā "2001: Kosmosa odiseja".

- Palielini līdz deviņdesmit deviņi, komats, deviņdesmit pieci.

- Viss! Es vairs nevaru ievadīt datus! — Čena iecirtīgi atmeta galvu, un tumšie mati izrisa pāri mugurai.

Fords stāvēja blakus pārējiem, turpat aiz Hazēliusa, Cečīni, Čenas un Sentvinsenta. Visi četri bija kā piekalti savu datoru tastatūrām. Attēls, neizprotamais caurums vizualizētāja vidū, bija pieņēmies spēkā, tas mirguļoja vēl ātrāk, iekšā un ārā šaudījās violetas un tumši sarkanas šautriņas.

Tas izskatījās gluži vai dzīvs.

- Mans Dievs! — Fords, pats neapjauzdams, izdvesa. - Kas tas

ir?

- Datorvīruss ar novēlotu iedarbību, — sausi noteica Edelšteins, pat nepacēlis acis no grāmatas.

Nākamajā mirklī vizualizētāja ekrāns izdzisa.

- Nē! Kungs tētīt, tikai ne to! — Hazēliuss ievaidējās.

Ekrāna vidū parādījās viens vārds.

SVEICINĀTI.

Hazēliuss uzplāja ar plaukstu pa tastatūru.

- Velns parāvis!

- Dators uzkāries! — Čena ziņoja.

Dolbijs pagriezās pret Čenu.

- Tūlīt pat slēdzam ārā, Reja!

- Nē! - Hazēliuss pagriezās pret viņu. - Laižam līdz simts procentiem.

- Vai tu esi prātu zaudējis? — Dolbijs iekaucās.

Hazēliuss piepeši vienā acumirklī tapa pavisam rāms.

- Ken, mums jāatrod šī ļaunprātīgā programmatūra. Tā, šķiet, ir robotprogrammatūra un pārvietojas. Galvenajā datorā tās nav. Kur tā ir? Detektoros ir iebūvēd mikroprocesori — vīruss pārvietojas detektoros. Un tas nozīmē, ka mēs varam to atrast. Mēs varam nošķirt katra detektora izdalītos datus un izpētīt tos atsevišķi. Vai taisnība, Reja?

- Bez šaubām. Spīdoša doma.

- Dieva dēļ! - sviedriem noplūdušais Dolbijs pretojās. - Tas ir kā lidot uz aklo. Ja kūļi novirzīsies no trajektorijām, tie var ietriekties te un uzlaist mūs visus pie velna vecāsmātes — un piedevām vēl sacepināt divsimt piecdesmit miljonus dolāru vērtus detektorus.

- Keita? — Hazēliuss jautāja.

- Es tevi visā atbalstu, Gregorij.

- Līdz simtam, Rej, — Hazēliuss vēsi norādīja.

— Labi.

Dolbijs metās pie tastatūras, taču Hazēliuss nostājās viņam priekšā, aizšķērsodams ceļu.

- Ken, uzklausi mani! — Hazēliuss strauji bēra. - Ja dators taisītos uzsprāgt, tas jau sen būtu noticis. Kontrolprogrammatūra joprojām darbojas. Mēs dkai to neredzam. Desmit minūtēs es to atradīšu.

- Neies krastā.

- Tad piecās. Lūdzu. Tas nav mans untums. Direktora asistente ir ar mani vienisprātis. Šeit noteicēji esam mēs.

- Pār šo aparatūru vienīgais noteicējs esmu es. - Smagi elsdams, Dolbijs pablenza uz Hazēliusu, pablenza uz Merseru, tad pagriezās, nolaidis rokas gar sāniem un savilcis plaukstas dūrēs.

Hazēliuss nepakustējies ierunājās:

- Keita, izmēģināsim to, ko pirmīt apspriedām. Ievadi jebkuru jautājumu. Paraudzīsim, vai varēsim piedabūt to aprunādes.

- Sasodīts, kāda jēga uzdot tam jautājumus? — Dolbijs pagriezās. - Tā nav nekāda tērzēšanas programma!

- Varbūt izdosies izsekot izvades datiem līdz to avotam — līdz ļaunprātīgajai programmatūrai.

Dolbijs klusi blenza viņā.

- Reja, — Hazēliuss uzrunāja sievieti, — ja mani datu izvadi, pariņķo pa detektoriem, pameklē signālu.

- Skaidrs. - Čena pielēca no konsoles, piegāja pie citas darbstacijas un sāka klabināt taustiņus.

Pārējie stāvēja gandrīz kā paralizēti, kā šokā. Fords pamanīja, ka Edelšteins beidzot nolicis malā grāmatu un viņa acīs pavīd ieinteresētības atblāzma.

Hazēliuss un Dolbijs turpināja morālo dueli, Hazēliuss aizšķērsoja zinātniekam ceļu uz vadības puld.

Arī jūs esat sveicināts, Keita ierakstīja.

LED ekrāns virs konsoles noraustījās un izdzisa. Parādījās atbilde.

Priecājos ar jums aprunāties.

- Tas atbild! — Keita sauca.

- Vai tu piefiksēji, Reja? — Hazēliuss uzsauca.

- Jā, - Čena priecīgi attrauca. - Izvades plūsmā kaut kas aizdomīgs. Tev taisnība, tas patiešām nāk no detektora! Rokā ir! Esam atraduši! Turpiniet!

Aries priecājos ar jums aprunāties, Keita ierakstīja.

- Jēzus, ko lai es saku tālāk?

- Pajautā, kas viņš ir, — Hazēliuss ieteica.

Kas jūs esat?

Dievs — ja vien mani var tā saukt.

Hazēliuss nicīgi nosprauslojās.

- Stulbie hakeri.

Ja jūs nudien esat Dievs, pierādiet to, Keita raksdja.

Mums nav laika, lai nodarbotos ar pierādījumiem.

Es iedomājos skaitli starp viens un desmit. Kurš tas ir?

Jūs iedomājāties transcendentu skaitli e.

Keita atrāva pirkstus no klaviatūras un atliecās taisna.

- Kā sokas, Reja? — Hazēliuss uzsauca Čenai.

- Es meklēju! Turpiniet rakstīt!

Keita iztaisnoja plecus, paliecās uz priekšu un no jauna sāka klabināt taustiņus.

Tagad es iedomājos skaitli no nulles līdz viens.

Čeitina konstante — omega.

To izlasot, Keita pietrūkās kājās, aizšāva plaukstu mutei priekšā un atkāpās no klaviatūras.

- Kas noticis? — Fords taujāja.

- Turpiniet rakstīt! — Čena, sagumusi pār klaviatūru, ieaurojās.

Keita purināja galvu. Viņa bija nobālējusi, turēja plaukstu

priekšā mutei un kāpās prom.

- Nolāpīts, kāpēc nedek ievadīti dati? — Čena ķērca.

Hazēliuss pagriezās pret Fordu.

- Vaimen, strādā Keitas vietā!

Fords piegāja pie klaviatūras. Ja jūs esat Dievs, tad… Ko lai pajautā? Vīrietis aši iedrukāja — kāda ir eksistences jēga?

Tās galējais mērķis man nav zināms.

- Tūlīt būs rokā! - Čena sauca. - Tā tikai turpiniet!

Tad nu gan skaisti, Fords rakstīja. Dievs, kurš nezina eksistences mērķi.

Ja es to zinātu, eksistence būtu bezjēdzīga.

Kā tā?

Ja Visuma beigas būtu zināmas jau tā rašanās brīdī- ja mēs patlaban atrastos sākotnēji noteiktu apstākļu fatālistiskas attīstības vidū — , tad Visums būtu bezjēdzīgs pasākums.

- Labi, — klusā, draudīgā balsī ierunājās Dolbijs. - Jums atvēlētais laiks ir beidzies. Es gribu atgūt "Izabellu".

- Ken, mums vajadzīgs vēl nedaudz laika, — Hazēliuss atteica.

Dolbijs mēģināja paiet garām Hazēliusam, taču fiziķis aizšķērsoja viņam ceļu.

- Uzgaidi mazliet.

- Tūlīt būs! — Čena brēca. - Vēl tikai mirkli, Dieva dēļ!

- Nē! - Dolbijs pretojās. - Es tūdaļ pat slēdzu ārā!

- Ne velna neslēgsi! — Hazēliuss neļāva. - Sasodīts, Vaimen, raksti!

Paskaidrojiet, Fords steigšus rakstīja.

Ja jūs esat pie galamērķa, kāda jēga no ceļojuma? ļa zināt atbildi, kādēļ uzdot jautājumu? Tam domāta nākotne, un tādai tai jābūt — pilnīgi paslēptai pat Dievam. Pretējā gadījumā eksistencei nav jēgas.

Tas ir metafizisks, nevis fizisks arguments, Fords rakstīja.

Fiziskais arguments ir tāds, ka neviena Visuma daļa nevar rēķināt straujāk kā pati pasaule. Visums "pareģo nākotni", cik vien ātri iespējams.

Dolbijs mēģināja paspraukties garām Hazēliusam, taču fiziķis aizstājās viņam priekšā, nelaizdams garām.

- Turpiniet rakstīt, pēc brīža būs rokā! - Čena ieaurojās, pārlikusi pāri tastatūrai un drudžaini rakstot.

Kas ir Visums? Fords iedrukāja pirmo jautājumu, kas iešāvās prātā. Kas mēs esam? Ko mēs te darām?

Dolbijs metās uz priekšu, pastumdams Hazēliusu sāņus. Hazēliuss attenterēja atpakaļ, taču ātri atguvās un ar pārsteidzošu sparu pagrūda inženieri prom no konsoles.

- Vai tu esi traks? — Dolbijs iebrēcās, pūlēdamies nokratīt uzbrucēju. - Tu sabojāsi manu iekārtu!

Abi cīnījās, sīciņais fiziķis kā pērtiķis iekrampējies turējās pie inženiera platās muguras. Abi vīrieši smagi nogāzās, un krēsls ar blīkšķi atsitās pret grīdu.

Redzot kaudņu, visi pārējie sastinga kā pārakmeņojušies. Neviens nesaprata, ko iesākt.

- Dullais mērgli! — Dolbijs auroja, vārddamies pa grīdu un pūlēdamies atsvabināties no fiziķa, kas bija pieķēries cieši kā dadzis.

Vīruss turpināja virknēt teikumus vizualizētāja ekrānā.

Visums ir viens plašs, nesamazināms, nepārtraukts rēķinājums, kas tiecas uz man nezināmu stāvokli. Eksistences mērķis ir sasniegt šo beidzamo stāvokli. Taču šis beidzamais stāvoklis man ir noslēpums, un tā tam arī jābūt — jo, ja es zinātu atbildi, kāda būtu jēga?

- Laid mani vaļā! - Dolbijs spiedza.

- Palīdziet taču man! — Hazēliuss sauca. - Neļaujiet viņam aizskart klaviatūru!

Ko jūs domājat ar vārdu "rēķinājums"? prašņāja Fords. Vai mēs visi esam datorā?

Ar vārdu " rēķinājums" jāsaprot domāšana. Visa eksistence, viss notiekošais — krītoša lapa, vilnis krastmalā, zvaigznes sabrukšana — to radu es domādams.

- Noķēru! — Čena uzvaroši iesaucās. - Es… paga! Sasodīts, kas tad tas?!

Ko tu domā? Fords tincināja.

Spēcīgi pagriezies, Dolbijs izrāvās no Hazēliusa skavām un metās pie konsoles.

- Nē! - Hazēliuss kliedza. - Neslēdz ārā! Pagaidi!

Dolbijs atgāzās krēslā, smagi elsodams.

- Izslēgšanas procedūra sākta.

Dziedošā dūkoņa, kas pildīja telpu, lēnām izdzisa, ekrāns Forda acu priekšā noraustījās, vārdi izgaisa. Viņš vēl paguva ar acs kaktiņu saskatīt kādu pārdabisku apveidu, kas uzradās un tikpat zibenīgi pazuda punktiņā ekrāna vidū, un tad ekrāns satumsa.

Hazēliuss paraustīja plecus, sakārtoja apģērbu, notrausa putekļus no pleciem un pagriezās pret Čenu, rāmā balsi jautādams:

- Reja, vai tev izdevās noteikt avotu?

Čena blenza viņā ar tukšu sejas izteiksmi.

- Reja?

— Jā, - viņa atžilba. - Jā, izdevās.

- Nu? Kurā procesorā tas ir?

- Nevienā.

Zālē iestājās klusums.

- Kā tas jāsaprot — nevienā?

- Tas nāk no nulles koordinātas.

- Ko tu stāsd?

- Es jau visu pateicu. Dati nāca tieši no laiktelpas cauruma nulles koordinātā.

Satricinošajā klusumā Fords ar acīm sameklēja Keitu, kas vientuļa un sastingusi stāvēja komandtiltiņa malā. Viņš ātri piegāja klāt un klusā balsī uzrunāja sievied:

- Keita? Vai tev kas kaiš?

- Tas zināja, — viņa nobālusi čukstēja. - Tas zināja.

Viņa uzmeklēja Forda roku un sakļāva ap to drebošu plaukstu.

EDIJS IZNĀCA NO TREILERA AR DVIELI pār plecu, turēdams rokā skūšanās piederumus, un pablenza uz nesašķirotajiem apģērbiem, kas bija atsūtīti šīs nedēļas laikā. Pēc pusnakts brauciena uz galdkalnu viņš nebija varējis aizmigt un lielāko daļu nakts pavadījis internetā, uzturēdamies dažādās kristīgas ievirzes interneta tērzētavās.

Viņš pāris reižu parāva sūkņa sviru un ar saujām vēso ūdeni un uzšļakstīja sev uz sejas, lai pamēģinātu atžilbt. Galva pēc bezmiega nakts dūca.

Edijs uzklāja uz vaigiem putas un noskuvās, pēc tam noskaloja bārdas nazi vanniņā un izgāza ūdeni zemē. Viņš vēroja, kā tas iesūcas smiltts, atstādams putu kumšķus. Pēkšņi acu priekšā atausa Lorenco asinis uz zemes, un, panikas pārņemts, viņš ar pūlēm aizgainīja šo ainu. Dievs bija sodījis Lorenco, nevis Ediju. Tā nebija viņa vaina, tā bija Dieva griba. Un Dievs nekad nerīkojās bezmērķīgi. Viņa plānā ietilpa ari projekts "Izabella"… un Hazēliuss.

Hazēliuss. Edijs lāgu lāgiem pārlūkoja prātā vakardienas sarunu un ikreiz, to atceroties, piesarka. Rokas iedrebējās. Viņš vēl un vēlreiz pārdomāja savus vārdus, mainīja un izvērtēja tos, lauzīdams galvu, ko vēl būtu vajadzējis pateikt, un katru reizi viņa

runa iztēlē kļuva aizvien garāka, daiļrunīgāka, taisnīga sašutuma pārpilnāka. Hazēliuss visu priekšā viņu nosauca par kukaini, par baktēriju — tikai tāpēc, ka Edijs bija kristietis. Tieši šādu cilvēku — sekulārā humānisma tempļa augstā priestera — dēļ Amerika bija tā pagrimusi.

Edija skatiens aizklīda pie iepriekšējā dienā atvestajām kastēm. Tā kā Lorenco vairs nebija, darba kļuvis daudz vairāk. Ceturtdiena bija "drēbju diena", kad Edijs izdalīja indiāņiem apģērbu par brīvu. Mācītājam bija izdevies virtuāli vienoties ar pusduci Arkanzasas un Teksasas baznīcu, kas vāca lietotu apģērbu un nosūtīja viņam, lai izdalītu trūcīgajām ģimenēm.

Edijs ar spalvu nazīti atvēra vienas kastes vāku un sāka šķirot nožēlojamo pienesumu, izvilka no kastes te jaku, te džinsa bikses, izlika tās uz drēbju pakaramajiem vai izklāja uz plastmasas galdiem pie siena šķūņa. Viņš darbojās rīta vēsumā, šķiroja, karināja, locīja. Tālumā slējās Sarkanā galdkalna milzīgais apveids, rīta agrumā iekrāsots violets. Prāts nerimās riņķot ap Hazēliusu, vairākas reizes pārskatot vakardienas sarunu. Dievs bija parādījis, ko var izdarīt ar tādu zaimotāju kā Lorenco. Bail pat domāt, ko Viņš izstrādās ar Hazēliusu.

Edijs pacēla acis pret galdkalna aprisēm, kas draudīgi slējās pret debesim, un atcerējās pagājušās nakts tumsu, vientulību, tukšumu. Augstsprieguma vadu zumēšanu un sprakšķēšanu, ozona smaržu. Sātana klātbūtne tur bija jūtama bezmaz fiziski.

Putekļu mākonītis pie apvāršņa vēstīja, ka šurp brauc kāds transporta līdzeklis. Acis miegdams, Edijs lūkojās austošajā saulē, un drīz no putekļiem iznira pikaps, kas čīkstēdams kratījās pa grambaino ceļu. Nodrebējis auto apstājās treilera priekšā, un no mašīnas izkāpa drukna indiāniete ar diviem zēniem. Vienam rokā bija "Zvaigžņu karu" automāts, otram plastmasas Uzi mašīnpistole. Puikas uzreiz aizdrāzās balandām noaugušajā laukā spēlēt karinu. Rass sekoja puisēniem ar skatienu, atcerēdamies, ka paša dēls uzaug bez tēva, un juta dusmas kāpjam augšup.

- Sveiki, mācītāj! Kā sviežas? — sieviete jautri sasveicinājās.

- Kristus vārdā sveicināta, Mjūriela, — Edijs atņēma.

- Kas šodien ienācies?

- Apskati pati. - Acis atkal aizklīda pie zēniem, kas apšaudīja viens otru, slēpdamies aiz vībotņu puduriem.

Ietrinkšķējās zvans, ko viņš bija uzstādījis pie treilera, vēstīdams, ka zvana tālrunis. Edijs ieskrēja treileri un grāmatu kaudzē meklēja klausuli.

- Hallo! — viņš ierunājās bez elpas. Viņam gandrīz neviens nezvanīja.

- Vai sludinātājs Rass Edijs? — Zvanīja mācītājs Dons Speitss.

- Labrīt, svēto tēv. Lai Kristus ir ar…

- Es gribēju noskaidrot, vai jūs esat vēl kaut ko papēdjis, kā es jums lūdzu?

- Jā, esmu, cienīgtēv. Vakar vakarā es atkal uzbraucu galdkalnā. Mājas un ciemats bija tukši kā izslaucīti. Augstsprieguma līnijas — visas trīs — dūca no pārslodzes. Man mati burtiski slējās stāvus.

- Vai patiesi?

- Un tad ap pusnakti es dzirdēju no pazemes nākam vibrāciju, tādu dziedošu sanoņu. Tā ilga aptuveni desmit minūtes.

- Vai tikāt pāri žogam?

- Es… Es neuzdrošinājos.

Atkal rūciens un ilgs klusums. Edijs dzirdēja piebraucam citus pikapus un kādu saucam viņu vārdā. Viņš nepievērsa tam uzmanību.

- Pastāstīšu, kas mani nomāc, — ierunājās Speitss. - Rīt sešos vakarā televīzijā sāksies mans sarunu šovs "Amerikas apaļais galds", un par tā viesi es esmu uzaicinājis fiziķi no Liberti universitātes. Man ir nepieciešams iegūt svaigu informāciju par projektu "Izabella".

- Es saprotu, mācītāj.

- Kā jau teicu viņdien, jums jāuzrok kaut kas pienācīgs. Jūs esat mans vietējais spiegs. Pašnāvība — tas ir labs sākums, taču ar to vien ir par maz. Mums vajadzīgs kas tāds, ar ko iebiedēt skatītājus. Ar ko zinātnieki patiesībā nodarbojas? Vai notikusi radiācijas noplūde, kā vēsta paklīdušās baumas? Vai viņi patiešām grasās uzlaist gaisā visu zemeslodi?

- Es jau nezināšu…

- Tur jau tā lieta, Ras! Iekļūstiet tur un noskaidrojiet! Ielavie- ties tur, kur nav atļauts, apejiet ar līkumu cilvēka likumu, lai kalpotu Dieva likumam. Es uz jums paļaujos!

- Paldies, mācītāj! Paldies. Es to izdarīšu.

Nolicis klausuli, sludinātājs Rass iznāca spožajā saules gaismā un piegāja pie cilvēkiem, kas izskatīja atvestās drēbes. Tur bija apmēram pusducis, lielākoties vientuļās mātes ar bērniem. Viņš pacēla rokas.

- Ļaudis, diemžēl mums šodien ir jābeidz. Gadījušās svarīgas darīšanas.

Pūliti pārskrēja vilšanās pilna murmināšana, un Edijs jutās nelāgi. Viņš zināja, ka dažas mātes šorīt mērojušas garu ceļa gabalu, lai arī benzīns maksāja dārgi.

Kad visi bija aizbraukuši, Rass izlika plakātu, pavēstot, ka apģērba izdalīšana šodien nenotiks, un iekāpa savā pikapā. Benzīna ceļam turp un atpakaļ no galdkalna nepietiks — bija dkai astotā daļa tvertnes. Izmakšķerējis no kabatas maku, viņš tajā atrada trīs dolārus. Viņš jau bija parādā pārsimts dolāru degvielas uzpildes stacijai Blūgepā un apmēram tikpat daudz Rafrokā. Jālūdz Dievs, lai izdodas tikt līdz Pinjonai un tur uzpildīties — cerībā, ka arī tur izsniegs degvielu uz parāda. Cerības bija diezgan pamatotas — navahi bija dāsni un vienmēr aizdeva naudu.

Nebija vērts braukt uz "Izabellu" dienā — viņu uzreiz pamanīs. Edijs nolēma braukt pēc saulrieta, noslēpt mašīnu aiz Nakaj- rokas tirgotavas un lavīties apkārt tumsā. Bet līdz tam varētu pa- klaiņot gar Pinjonu — varbūt izdosies noskaidrot ko vairāk par vīrieti, kas galdkalnā izdarīja pašnāvību.

Apmierināts Edijs ievilka dziļu elpu. Dievs beidzot bija vērsies pie viņa. Gregorijs Norts Hazēliuss, tas žultainais Kristus nīdējs, bija jāaptur.

IEKĀRTOJIES VECĀ ĀDAS KRĒSLĀ atpūtas istabas kaktā, Fords vēroja zinātniekus, kas izmocīti un sašļukuši ieradās no bunkura. Virs apvāršņa izspraucās pirmie saules stari un iespiedās pa ēkas austrumu puses logiem, piepildot telpu ar zeltainu gaismu. Cilvēki klusēdami, mazliet miglainiem skatieniem, ieslīga krēslos. Pēdējais ienāca Hazēliuss. Viņš piešķīla sērkociņu un pielaida uguni pagalēm, kas jau bija sakārtotas kamīnā. Tad ari viņš iegrima krēslā.

Kādu laiku visi sēdēja un klusēja, vienīgais troksnītis telpā bija malkas krakšķi. Visbeidzot Hazēliuss lēni piecēlās kājās. Visu skatieni pavērsās pret viņu. Vīrietis pēc kārtas noskatīja visus savus padotos. Zilās acis bija nogurumā apsārtušas, lūpas sasprindzinājumā sakniebtas.

- Man ir kāds plāns.

Paziņojums neizpelnījās atbildi. Baļķēns kamīnā skaļi nopaukšķēja, un klātesošie visi kā viens salēcās.

- Rīt pusdienlaikā iedarbināsim "Izabellu" atkal, — Hazēliuss turpināja. - Palaidīsim ar simtprocentīgu jaudu. Bet svarīgākais ir tas, ka mēs neslēgsim "Izabellu" ārā, līdz neatradīsim vīrusa avotu.

Kens Dolbijs izņēma mutautiņu un noslaucīja seju.

- Klau, Gregorij, tu gandrīz samaitāji manu iekārtu. Es nepieļaušu, lai tas nodek vēlreiz.

Hazēliuss pielieca galvu.

- Ken, man tev jāatvainojas. Es zinu, ka brīžiem esmu pārāk uzstājīgs. Es biju saniknots, vīlies un izmisis. Es izturējos kā ne- prāfigs. Piedoti!

Viņš izsdepa roku.

Brīdi pavilcinājies, Dolbijs to paspieda.

- Atkal esam draugi?

- Lai nu būtu, — Dolbijs atņurdēja. - Bet tas nemaina faktu, ka es nepieļaušu darbināt "Izabellu" ar simtprocendgu jaudu, līdz novērsīsim šo problēmu ar hakeri.

- Kā, tavuprāt, mēs novērsīsim problēmu, ja nedarbināsim "Izabellu" ar pilnu jaudu?

- Varbūt pienācis laiks atzīt neveiksmi un ziņot Vašingtonai. Lai viņi tiek ar to galā.

Iestājās ilgs klusums. Pēc kāda laika Hazēliuss sacīja:

- Vai vēl kāds vēlas izteikties?

Melisa Korkorana pagriezās pret Dolbiju.

- Ken, ja mēs atzīsim neveiksmi, mūsu karjeras noies podā. Nezinu, kā uz to raugies tu, bet man šis projekts ir vienreizēja izdevība, un es ij negrasos no tā atteikties.

- Vēl kādas domas? — Hazēliuss prašņāja.

Piecēlās Reja Čena, lai gan viņas sīkais augums stāvot neslē- jās daudz augstāk viņas sēdošajiem kolēģiem. Tomēr šis žests piešķīra viņas teiktajam svarīgumu.

- Man ir savs viedoklis. - Viņas tumšo acu skatiens apslīdēja visriņķi galdam. - Es uzaugu dzīvoklītī aiz ķīniešu restorāna Kal- versitijā, Kalifornijas pavalstī. Mana māte nostrādājās vai līdz nāvei, lai es varētu mācīties un absolvēt koledžu. Viņa lepojas ar mani par to, ka es šajā valstī esmu tik augstu izsitusies. Tagad esmu nonākusi te. Visa pasaule mūs vēro. - Sievietei aizlūza balss. - Es drīzāk miršu, nekā padošos. To es gribēju pateikt. Es drīzāk miršu.

Viņa strauji apsēdās.

Neveiklo klusumu pārtrauca Vordlo.

- Es zinu kārtību Enerģētikas departamentā. Ja mēs tagad ziņosim par neveiksmi, mums piesies slēpšanu. Tas nozīmē, ka var iestāties kriminālatbildība.

- Kriminālatbildība? — no telpas otra gala atskanēja Ineša balss. - Dieva dēļ, Tonij, nerunā tādas nejēdzības.

- Es runāju pilnīgi nopietni.

- Tā jau ir tīra panikas celšana. - Ineša bālā seja bija pretrunā ar viņa nevērīgo toni, acis šaudījās ap galdu. - Pat ja tas būtu tiesa, es esmu tikai projekta psihologs. Man nav nekā kopīga ar lēmumu slēpt informāciju.

- Jā, bet jūs par to neziņojāt, — atcirta Vordlo un samiedza acis. - Nemāniet sevi. Jūs kvernēsiet uz apsūdzēto sola kopā ar mums visiem.

Klusumā bija dzirdama putnu vīterošana aiz loga.

- Vai kāds piesliesies Kena domām? — Hazēliuss beidzot vaicāja. - Vai jāmet plinte krūmos un jāziņo par mūsu likstām Vašingtonai?

Neviens nepiekrita.

Dolbijs pavērās apkārt.

- Apdomājiet, kāds risks! — viņš sauca. - Mēs varam pilnīgi sabojāt "Izabellu". Mēs nedrīkstam to darbināt ar pilnu jaudu, taustodes tumsā!

- Tas tiesa, Ken, — Hazēliuss atzina. - Manā plānā tas ir paredzēts. Vai gribi to noklausīties?

- Noklausīties nenozīmē tam piekrist, — Dolbijs spirinājās pretī.

- Saprotams. Kā zināms, "Izabellas" atbalsta iekārtas uztur trīs jaunākie IBM p5 595 serveri. Tu pats tos izvēlējies, Ken. Tie pārvalda telekomunikācijas, elektronisko pastu, vietējo tīklu un vēl šo to. To jauda netiek izmantota pilnībā — trīs šādi serveri varētu uzturēt visu Pentagona datorsistēmu. Mans priekšlikums ir pārkonfigurēt serverus par "Izabellas" rezerves sistēmu. - Viņš pagriezās pret Reju Čenu. - Vai tas ir iespējams?

- Man šķiet, ir. - Viņa aši paskatījās uz Edelšteinu. - Kā tu domā, Alan?

Vīrietis gausi palocīja galvu.

- Kā jUs to iedomājaties? — Dolbijs noprasīja.

- Visgrūtāk būs ar ugunsmūri, — Čena sprieda. - Nāksies apcirst visus sakarus ar ārpasauli, ari telekomunikācijas. Jāatvieno gan fiksēto, gan mobilo tālruņu sakari. Tad saslēgsim serverus kopā un pieslēgsim pa taisno "Izabellai". Tas ir paveicams.

- Nekādu sakaru ar ārpasauli?

- Nekādu, kamēr vien "Izabella" darbojas. Ugunsmūris ir ne- caursitams. Ja programmatūra, kas darbina "Izabellu", samanīs kaut niecīgāko caurumu, tā drošības nolūkos izslēgs iekārtu. Tāpēc mēs esam spiesti atvienot visus sakarus.

— Ken?

Dolbijs bungoja ar pirkstiem pa galdu un rauca pieri.

Hazēliuss pavērās apkārt.

- Vai vēl kāds izteiksies?

Viņa skatiens krita uz Keidi Merseru, kas sēdēja maliņā un sarunā nepiedalījās.

- Keita? Kādas ir tavas domas?

Klusums.

- Keita? Kas ar tevi noticis?

Viņas balss bija teju nedzirdama.

- Tas zināja.

Atkal iestājās klusums. Tad atskanēja Korkoranas možā balss:

- Iespējams, tas nav tik pārsteidzoši, kā liktos. Acīmredzot mums darīšana ar programmai "Elīza" līdzīgu programmu. Kāds vēl atceras programmu "Elīza"?

- Veco FORTRAN programmu no astoņdesmitajiem gadiem? To, kas sarunājās kā psihoanalītiķis?

- To pašu, — Korkorana apstiprināja. - Programma bija vienkārša — tā visu teikto pārvērta jautājumā. Piemēram, jūs rakstāt: "Mana māte mani ienīst". "Elīza" atbild: "Kāpēc jūs domājat, ka māte jūs ienīst?" Drusciņ programmēšanas, un popularitāte nodrošināta.

- Tā nebija "Elīza", — Keita nepiekrita. - Tas zināja, ko es domāju.

- Beigu beigās viss ir diezgan elementāri, — Melisa attrauca, veltīdama otrai sievietei jautru, pārākuma pilnu skatienu. - Ha- keris, kurš radīja šo palēninātas iedarbības vīrusu, zina, ka mēs esam bariņš intelektuālu zinātnieku, vai ne? Viņš zina, ka mūsu domāšana atšķiras no parastu cilvēku domāšanas. Kad tu piedāvāji uzminēt tevis iedomātu skaitli starp viens un desmit, hakeris tamlīdzīgu jautājumu bija paredzējis. Viņš sprieda, ka tu diez vai būsi iedomājusies veselu skaitli vai pat racionālu skaitli. Nē, viņš nolēma, ka tu iedomāsies visus iespējamos skaitļus starp viens un desmit. Kas ir visinteresantākais skaitlis starp viens un desmit? Vai nu n, vai e. Un e ir noslēpumaināks nekā sr.

Viņa sprigani paraudzījās apkārt.

- Un kā varēja uzminēt nākamo jautājumu?

- Pēc tāda paša principa. Kurš nepārprotami ir visdīvainākais skaitlis starp viens un nulle? Viegls jautājums. Čeidna apstāšanās varbūfiba — omega. Vai ne, Alan?

Alans Edelšteins pielieca galvu.

Melisa pievērsa starojošu seju Keitai.

- Redzi?

- Blēņas.

- Ā, tu domā, ka sarunājies ar Dievu?

- Neesi tāda muļķe, — Keita aizkaitināti atcirta. - Es tikai apgalvoju, ka tas zināja.

Iejaucās Reja Čena.

- Piedodiet, ja izteikšos nezinātniski, taču man izdevās izsekot izcelsmi līdz nulles koordinātas vidum. Tas nenāk no detektora vai kādas aparatūras daļas. Tas nāca no tā ērmīgā datu mākonīša laiktelpas plīsumā nulles koordinātā.

- Reja, tu labi zini, ka tas nav iespējams, — Hazēliuss aizrādīja.

- Es stāstu dkai to, ko redzēju pati. Datu mākonīds taisni mūsu detektoros meta bināro kodu. Turklāt bija vērojams enerģijas pārpalikums — no nulles koordinātas izdalījās vairāk enerģijas, nekā tajā ievadīja. Aplēses ir šeit. - Viņa pastūma mapi ar papīriem Hazēliusam.

- Neiespējami. Tas nevar būt!

- Ja? Nu tad vari rēķināt pats. - Čena noplātīja rokas.

- Tieši tāpēc mums tas jāizmēģina vēlreiz, — Hazēliuss norādīja. - Un jāiztiek bez spiediena no malas, bez visādiem termiņiem. Mums jādarbina "Izabella" tik ilgi, kamēr Reja pagūst kārtīgi izsekot sistēmā ielaistajam lēnas iedarbības vīrusam.

Ierunājās Edelšteins:

- To notikumu laikā es biju aizņemts pie trešās konsoles. Vai kādam ir sarunu izraksts? Es gribētu palasīt, ko vīruss mums sastāstīja.

- Kāda tam nozīme? — Hazēliuss nesaprata. Edelšteins paraustīja plecus.

- Māc ziņkāre. Hazēliuss paskatījās apkārt.

- Vai kādam nav līdzi izdrukas?

- Man kaut kur ir, — Čena atcerējās. - Izdrukāju līdz ar pārējiem dadem.

Viņa pačauksdnāja papīrus un izvilka vienu lapu. To paņēma Hazēliuss.

- Nolasiet skaļi, — Sentvinsents lūdza. - Arī es lielāko daļu nedzirdēju.

- Es ari ne, — Tibodo piebalsoja, un viņai piekrita ari citi. Hazēliuss nokremšļojās un liedšķā balsī sāka lasīt. Sveicināti.

Arī tu esi sveicināts.

Priecājos ar jums aprunāties.

Arī es priecājos ar jums aprunāties. Kas jūs esat?

Dievs — ja vien mani var tā saukt.

Šajā vietā Hazēliuss aprāvās.

- Kad es tikšu klāt tam bandubērnam, kas ielaida sistēmā vīrusu, es viņam atraušu pautus.

Tibodo nervozi iesmējās.

- Vai tu esi pārliecināts, ka tā nav sieviete? — Korkorana pajautāja.

Pēc brīža Hazēliuss turpināja lasit.

ja jūs nudien esat Dievs, pierādiet to.

Mums nav laika, lai nodarbotos ar pierādījumiem.

Es iedomājos skaitli starp viens un desmit. Kurš tas ir?

jūs iedomājāties transcendentu skaitli e.

Tagad es iedomājos skaitli no nulles līdz viens.

Čeitina konstante — omega.

]a jūs esat Dievs, tad kāda ir eksistences jēga?

Tās galējais mērķis man nav zināms.

Tad nu gan ir skaisti — Dievs, kurš nezina eksistences mērķi.

Ja es to zinātu, eksistence būtu bezjēdzīga.

Kā tā?

Ja Visuma beigas būtu zināmas jau tā rašanās brīdī- ja mēs patlaban atrastos sākotnēji noteiktu apstākļu fatālistiskas attīstības vidū — , tad Visums būtu bezjēdzīgs pasākums.

Paskaidrojiet.

Ja jūs esat pie galamērķa, kāda jēga no ceļojuma? Ja zināt atbildi, kāpēc uzdot jautājumu? Tam domāta nākotne, un tādai tai jābūt — pilnīgi paslēptai pat Dievam. Pretējā gadījumā eksistencei nav jēgas.

Tas ir metafizisks, nevis fizisks arguments.

Fiziskais arguments ir tāds, ka neviena Visuma daļa nevar rēķināt straujāk kā pati iHisaule. Visums "pareģo nākotni", cik vien ātri iespējams.

Kas ir Visums? Kas mēs esam? Ko mēs te darām?

Visutns ir viens plašs, nesamazināms, nepārtraukts rēķinājums, kas tiecas uz man nezināmu stāvokli. Eksistences mērķis ir sasniegt šo beidzamo stāvokli. Taču šis beidzamais stāvoklis man ir noslēpums, un tā tam arī jābūt — jo, ja es zinātu atbildi, kāda būtu jēga?

Ko jūs domājat ar vārdu "rēķinājums"? Vai mēs visi esam datorā?

Ar vārdu " rēķinājums" jāsaprot domāšana. Visa eksistence, viss notiekošais — krītoša lapa, vilnis krastmalā, zvaigznes sabrukšana — to radu es domādams.

Ko jūs domājat?

Hazēliuss nolaida lapu.

- Tas ir viss, ko viņa uzrakstīja.

- Nudien neparasti, — Edelšteins nomurmināja.

- Man tas šķiet visnotaļ līdzīgs Nezv Age niekiem, — Iness ieteicās. — "To radu es domādams." Man šādi uzskati šķiet bērnišķīgi. Tieši tādus izteicienus var sagaidīt no sociāli neattīstīta datoru uzlauzēja.

- Jūs tā domājat? — Edelšteins pajautāja.

- Es tā padešām domāju.

- Tad atļaušos norādīt, ka šī ļaunprātīgā programmatūra vismaz pagaidām ir izturējusi Tjūringa testu.

- Kas ir Tjūringa tests?

Edelšteins piemiedza acis.

- Vai tiešām neesat par tādu dzirdējis?

- Atvainojiet, esmu tikai psihologs.

- Pirmais raksts par Tjūringa testu tika publicēts psiholoģijas žurnālā Mind.

Ineša sejā parādījās profesionālais bezkaisllgums.

- Jums, Alan, droši vien būtu jāapsver, kas jūsos izraisa tādas paštaisnuma tieksmes.

- Tjūrings, — Edelšteins turpināja, — bija viens no dižākajiem divdesmitā gadsimta ģēnijiem. Viņš jau trīsdesmitajos gados radīja datora jēdzienu. Otrā pasaules kara laikā viņš uzlauza vāciešu šifrēšanas aparāta "Enigma" kodu. Pēc kara viņš savu homoseksuālo noslieču dēļ pārcieta neskaitāmus pazemojumus un izdarīja pašnāvību, apēdot saindētu ābolu.

Iness saviebās.

- Tad nu gan nestabils indivīds.

- Vai gribat teikt, ka geji ir nestabili?

- Nē, nē, protams, ne! — Iness steigšus taisnojās. - Es tikai brīnījos par to, kā viņš izdarīja pašnāvību.

- Tjūrings izglāba Angliju no nacistiem — pretējā gadījumā briti būtu zaudējuši karā. Un pateicības vietā Anglija viņu nežēlīgi vajāja. Domājams, šādos apstākļos pašnāvība nebūtu… neloģisks solis. Izvēlētais paņēmiens bija ātrs, efektīvs un savā simbolismā daiļrunīgs.

Iness pietvīka.

- Alan, laikam gan mēs visi būtu priecīgi, ja tu runātu par lietu.

Edelšteins turpināja:

- Tjūringa tests bija mēģinājums atbildēt uz jautājumu, vai mašīna spēj domāt. Tjūringa priekšlikums bija šāds. Cilvēks — tiesnesis — uzsāk rakstisku sarunu ar divām sev neredzamām pusēm. Viena no tām ir cilvēks, otra ir aparāts. Ja pēc garas sarunas tiesnesis nevar izšķirt, kura no pusēm ir cilvēks, un kura — aparāts, tad aparātu var uzskatīt par mākslīgo intelektu. Tjūringa tests kļuva par mākslīgā intelekta standarta definīciju.

- Tas viss ir gaužām interesanti, — Iness iejaucās. - Bet kā tas saistīts ar mūsu likstām?

- Tā kā mēs pat ar visjaudīgākajiem superdatoriem neesam radījuši neko līdzīgu mākslīgajam intelektam, manuprāt, fakts, ka sīka ļaunprātīga programmatūra, kas acīmredzot sastāv no dažiem tūkstošiem koda rindiņu, spēj iziet Tjūringa testu, ir pārsteidzošs. Turklāt sarunā par tik abstraktiem tēmatiem kā Dievs un dzīves jēga. - Viņš norādīja uz sarunas atšifrējumu. - Tāpēc to nekādā gadījumā nevar saukt par bērnišķīgu.

Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un paskatījās apkārt.

- Un tālab mums "Izabella" jāiedarbina vēlreiz, — Hazēliuss uztvēra. - Mums jāturpina saruna, lai Reja varētu atrast vīrusa avotu.

Klātesošie saguma krēslos. Neviens nebilda ne vārda.

- Nu? — Hazēliuss nerimās. - Es esmu izteicis priekšlikumu. Mēs esam to iztirzājuši. Balsosim par priekšlikumu rīt izravēt vīrusu ar visām saknēm!

Istabu pāršalca klusa, piekrītoša ņurdēšana, daži negribīgi māja ar galvu.

- Rīt notiks protesta akcija, — Fords atgādināja.

- Mēs neparko nedrīkstam ilgāk vilcināties, — Hazēliuss palika pie sava un pārlaida stingru skatienu visiem klātesošajiem.

- Nu? Kurš ir par?

Rokas cita aiz citas slējās augšup. Brītiņu pavilcinājies, arī Fords pacēla roku. Tikai Dolbijs palika mierīgi sēžam.

- Bez tevis mēs to nevaram, Ken, — Hazēliuss klusi bilda.

- "Izabella" ir tavs lolojums.

Klusuma brīdis, un Dolbijs izlamājās.

- Jods rāvis, lai iet!

- Pieņemts vienbalsīgi, — Hazēliuss secināja. — "Izabellu" ieslēdzam rit pusdienlaikā. Ja viss ritēs labi, ap tumsas iestāšanos tiks sasniegta simtprocentīga jauda. Tad mūsu rīcībā būs visa nakts, kuras laikā būs jāatrod un jāiznīcina šis vīruss. Tagad gan liksimies uz auss.

Ejot pāri laukumam, Fordam nedeva miera Keitas atkārtotā frāze. Tas zināja. Tas zināja.

EJOT UZ NAMIŅU, FORDS IZDZIRDĒJA kādu saucam viņu vārdā un pagriezās. Pāri laukumam tuvojās īsais, kalsnais Hazēliusa stāvs.

- Iepriekšējā vakara notikumi jums droši vien sagādāja krietni lielus pārdzīvojumus, — direktors ierunājās, pienācis klāt un iedams līdzās.

- Tas nu gan.

- Kādas ir jūsu domas? — Hazēliuss viegli piešķieba galvu un iesāņus palūkojās uz Fordu. Viņa skatiens bija pētošs kā mikroskops.

- Domāju, izvairidamies ziņot uzreiz, jūs esat iespieduši sevi stūri.

- Kas bijis, bijis. Jutos atvieglots, uzzinot, ka Keita jums visu izstāstījusi. Man negribējās jūs mānīt. Ceru, ka apzināties, kāpēc mēs agrāk nerunājam skaidru valodu.

Fords palocīja galvu.

- Es zinu, ka solījāt Keitai paturēt šīs ziņas noslēpumā. - Hazēliuss zīmīgi apklusa.

Fords neuzdrošinājās atbildēt. Viņš baidījās, ka vairs nepratīs pienācīgi samelot.

- Vai jums atrastos brīvs brīdis? — Hazēliuss lūdza. - Es gribētu jums izrādīt indiāņu celtņu drupas ielejā, kas izraisījušas visai karstas diskusijas. Mums būtu izdevība patērzēt.

Viņi šķērsoja ceļu, pa taciņu gāja cauri papeļu audzei, strauji soļodami pa izžuvušo upītes gultni, kas aizvijās no senās Nakajas upes. Fords juta, ka ķermenis un maņas pēc mokošās nakts sāk atdzīvoties. Upes gultnes smilšakmens sienas sašaurinājās, līdz mīkstajā akmenī sendienu plūdu iegravētie vijumi un līkumi bija aizskarami ar roku. Pāri krastam debesīs aizslīdēja kalnu ērglis, tā spārnu plētums bija tikpat garš, cik Fords. Abi vīrieši apstājās un vēroja putnu. Kad tas aizslīdēja pāri malai, Hazēliuss pieskārās Forda plecam un norādīja uz priekšu. Apmēram piecdesmit pēdu augstumā kanjona slīpajā smilšakmens nogāzē, iespiestas nišā, atradās nelielas seno pirmiedzīvotāju anasazi mājokļu drupas. Uz tām veda klinds izcirsta sena taka.

- Jaunībā es biju sīks, uzpūtīgs riebeklis, — Hazēliuss neskanīgā balsī ierunājās. - Es sevi uzskatīju par visgudrāko cilvēku pasaulē un biju pārliecināts, ka tas mani padara par augstākas pakāpes būtni, pārāku par tiem, kas piedzimuši ar parastu saprātu. Es nezināju, kam ticu, un man tas bija vienaldzīgi. Es brāžos cauri dzīvei, pa ceļam vākdams savas vērtības pierādījumus — Nobela prēmiju, Fīldsa medaļu, goda nosaukumus, slavinājumus, naudas žūkšņus. Es visus apkārtējos uztvēru kā rekvizītus filmā par mani. Un tad es iepazinos ar Astrīdu.

Vīrietis apklusa. Abi nonāca pie senās taciņas, kas, iecirsta klintī, vijās augšup.

- Astrīda bija vienīgais cilvēks, kuru es no sirds mīlēju. Viņa piespieda mani paskatīties uz sevi no malas. Bet tad viņa nomira. Jauna un dzīvespriecīga sieviete aizgāja no dzīves pēkšņi, manās rokās. Pēc viņas nāves man likās, ka visa pasaule sabrukusi.

Viņš apstājās.

- Grūti to izstāstīt cilvēkam, kurš nav pats to piedzīvojis.

- Es esmu to piedzīvojis, — Fords attrauca, pirms paguva apķerties. Sirdi atkal sažņaudza baismīgais tukšais saltums, atgādinot par zaudēto.

Hazēliuss atspiedās ar roku pret smilšakmeni.

- Jūs esat zaudējis sievu?

Fords pamāja. Viņš nesaprata, kāpēc apspriež to ar Hazēliusu, ja pat ar savu psihoterapeitu par to nebija gribējis runāt.

- Kā jūs to pārdzīvojāt?

- Nekā. Es aizbēgu uz klosteri.

Hazēliuss pievirzījās tuvāk.

- Vai esat reliģiozs cilvēks?

- Es… nezinu. Viņas nāve satricināja manu ticību. Man bija jāatrod… pamats zem kājām. Jāsaprot, kam ticu.

— Un?

- Jo vairāk pulējos, jo mazāk pārliecināts kļuvu. Taču es priecājos, ka spēju aptvert — es nekad nebūšu pilnībā pārliecināts. Es nebiju piedzimis ar akmenscietu ticību.

- Iespējams, neviens racionāli domājošs, saprātīgs cilvēks nevar būt pilnīgi pārliecināts par ticību sevī. - Hazēliuss gudroja. - Manā gadījumā — par ticības trūkumu. Kazi, Edija Dievs tiešām ir debesīs — atriebīga, sadistiska būtne, kas nodarbojas ar genocīdu un ir gatava sadedzināt katru, kas tai netic.

- Kā jūs pārdzīvojāt sievas nāvi? — Fords jautāja.

- Es nolēmu kaut ko sniegt pasaulei. Būdams fiziķis, es radīju projektu "Izabella". Mana sieva mēdza daudzināt: "Ja visgudrākais cilvēks pasaulē nevar izprātot, kā mēs esam šeit nonākuši, kurš tad to var?" Ar "Izabellu" es mēģinu rast atbildi uz šo jautājumu un daudziem citiem. Tas ir mans ticības apliecinājums.

Uz akmens sienas saules apspīdētā nelielā laukumiņā bija pieķēries ķirzakas mazulis. Debesīs joprojām riņķoja kalnu ērglis, un tā spalgie ķērcieni atbalsojās klintis.

- Vaimen, — Hazēliuss turpināja, — ja ziņas par šo uzlaušanu nāks atklātībā, projekts būs iznīcināts, mūsu karjeras būs pagalam un Amerikas zinātne tiks atsviesta veselu paaudzi atpakaļ. Jūs taču to apzināties, vai ne?

Fords neatbildēja.

- Es jūs no sirds lūdzu — nestāstiet nevienam par šo neveiksmi, līdz mums rodas iespēja to izlabot. Citādi tas iznīcinās mūs visus, arī Keitu.

Fords veltīja viņam ašu skatienu.

- Jā, es manu, ka starp jums kaut kas ir, — Hazēliuss atzina. -Jūsu vidū valda labas attiecības. Pat svētas, ja atļauts tā izteikties.

Kaut tas būtu tiesa, Fords nodomāja.

- Es jūs lūdzu — atvēliet mums četrdesmit astoņas stundas, kuru laikā mēs mēģināsim atrisināt šo problēmu un izglābt projektu.

Fords prātoja, vai uzstājīgais vīriņš zina vai nojauš viņa īsto uzdevumu. Pēc visa spriežot, viņš ir uzminējis.

- Četrdesmit astoņas stundas, — Hazēliuss klusi atkārtoja.

- Lai notiek, — Fords bija ar mieru.

- Paldies, — Hazēliuss pateicās, viņa balss bija aizsmakusi no emociju pārpilnības. - Tagad kāpsim augšā.

Fords novietoja plaukstas uz pakāpieniem un nesteidzīgi sekoja Hazēliusam augšup pa bīstamo taku. Laika zobs bija izgrauzis un atmaidzinājis pakāpienus; pirkstiem un pēdām bija grūd rast atbalsta punktu.

Nonākuši pie nelielajām drupām, viņi atvilka elpu uz dzegas durvju ailas priekšā.

- Lūk! — Hazēliuss norādīja uz vietu, kur apmetnes senais iemītnieks bija izlīdzinājis ārējo dubļu slāni uz akmens sienas. Lielākā daļa apmetuma bija izdzisusi, taču pie koka palodas izkaltušajos dubļos vēl bija saskatāmi plaukstu nospiedumi un svītras.

- Labāk ieskatoties, pirkstu nospiedumos var saredzēt līniju lokus un cilpas, — norādīja Hazēliuss. - Tie ir tūkstoš gadu veci, un tas ir viss, kas no šā cilvēka saglabājies.

Viņš nostājās ar seju pret zilo apvārsni.

- Un tāpat ir ar nāvi. Pēkšņi vienā dienā pazūd pilnīgi viss. Atmiņas, cerības, sapņi, mājas, mīlestības, īpašumi, nauda. Ģimene un draugi notrauš pa asarai, notur ceremoniju un aiziet savās dzīvēs. Mēs pārvēršamies par dažām izbalējušām fotogrāfijām albumā. Tad nomirst tie, kuri mūs mīlējuši, tad aiziet tie, kuri mīlējuši viņus, un drīz izgaist pat atmiņas par mums. Jūs noteikd esat pamanījis antikvariātos tos vecos fotoalbumus, kuros redzami cilvēki deviņpadsmitā gadsimta apģērbos — vīrieši, sievietes, bērni. Neviens vairs nezina, kas viņi ir. Tie tāpat kā cilvēks, kas atstāja šo rokas nospiedumu, ir miruši un visu aizmirsd. Un kāda tam jēga?

- Diemžēl uz to es atbildēt nevaru, — Fords atteica.

Lai arī rīts sāka iesilt, Fordam, kāpjot lejup, pār muguru pārskrēja salti šermuļi — tik ļoti viņu bija satricinājušas domas par paša mirstīgumu.

30

NONĀCIS SAVĀ NAMIŅĀ, FORDS aizslēdza durvis, aizvilka aizkarus, izņēma no dokumentu skapja portfeli un sastādīja kodu.

Ej taču gulēt, muļķi! viss organisms brēca, taču Fords nelikās to manām un izvilka no portfeļa klēpjdatoru un Volkonska pierakstus. Šis bija pirmais brīvais brīdis, kad varēja atšifrēt pierakstus. Viņš iekārtojās sakrustotām kājām gultā, atspiedās ar muguru pret koka galvgali un ielika datoru klēpī. Fords vispirms atvēra HEX redaktoru un sāka ievadīt skaitļus un burtus datu failā. Noslēpumainajā zīmītē atstātais heksadecimālais kods bija jāievada datorā, un tikai tad varēs to apstrādāt.

Šis kods varēja but jebkas — neliela datorprogramma, datu fails, teksta fails, sīks attēls, Bēthovena Piektās simfonijas pirmās notis. Tāpat tās var būt RSA privātā atslēga — lai gan no tās nav nekādas jēgas, jo FIB bija pievācis Volkonska datoru.

Fords aizsnaudās un noslīga uz priekšu, klēpjdators noslīdēja no sakrustotajām kājām. Uztrūcies no miega, viņš aizsoļoja uz virtuvi pagatavot kafiju. Viņš nebija gulējis četrdesmit astoņas stundas.

Bērdams pēdējo karotīti filtrā, Fords juta kuņģī ieduramies asas sāpes un atcerējās, ka pēdējās dienās izdzēris krietni daudz kafijas. Viņš pastūma kafijas aparātu malā un izrakņāja bufeti, līdz atrada plauktā ekoloģiskās zaļās tējas kastīd. Divi maisiņi, kas ievilkās desmit minūtes, un viņš atgriezās guļamistabā, nesdams krūzīti ar zaļu šķidrumu. Apsēdies Fords turpināja ievadīt kodu, malkodams karsto, rūgto tēju.

Viņš gribēja pabeigt darbu ātri, lai pagūtu nosnausties un vēlāk doties lejup uz Blekhorsu, lai beidzamo reizi mēģinātu Bigeju atrunāt no protesta akcijas rīkošanas, taču acis miglojās, skatienam šaudoties turp un atpakaļ starp ekrānu un papīru, un viņš nemitīgi pieķēra sevi kļūdāmies.

Fords piespieda sevi koncentrēdes.

Pusvienpadsmitos viņš bija pabeidzis ievadīšanu, atliecās taisni un salīdzināja datu failu ar pierakstiem. Izskatījās, ka viss sakrīt. Viņš saglabāja failu un lika pārveidot datus no heksadecimālās sistēmas uz bināro.

Uzreiz bija skaidrs, ka heksadecimālais kods ir binārais fails — milzīgs blāķis ar nullītēm un vieniniekiem.

Nojautas vadīts, Fords aktivizēja binārās-ASCII pārveidošanas modeli, un, viņam par izbrīnu, ekrānā parādījās vienkāršs teksts.

Apsveicu to, kas šito lasa. Ha-ha! Tavs IQ ir bišķi augstāks nekā parastam cilvēkidiotam.

Labi, es tinu makšķeres no šā trakonama un laižos uz mājām. Nosēdīšos pie teļjuka ar ledusaukstu šņabi un kāsīti un skatīšos, kā mērkaķi dauza būriem restes. Ha-ha! Varbūt vēl uzrakstīšu garu vēstuli Natašas tantei.

Es zinu patiesību, nelgas! Es redzēju cauri šim neprātam!

Lai to pierādītu, es nosaukšu tikai vienu vārdu. Džo Blics.

Ha-ha!

P. Volkonskis

Fords divas reizes pārlasīja zīmīti un atspiedās pret sienu. Nesakarīgo, mazliet murgaino teikumu virkni visādā ziņā varētu būt raksdjis psihiski nenosvērts cilvēks. Ko viņš bija domājis ar vārdu "neprāts"? Ļaunprātīgo programmatūru? "Izabellu"? Pašus zinātniekus? Kāpēc viņš iešifrēja zīmīti, nevis atstāja papīra lapiņu?

Un Džo Blics?

Fords ievadīja vārdu Google interneta meklētājā, un tas sniedza miljoniem rezultātu. Izskafijis dažas pirmās interneta vietnes, viņš neieraudzīja nekādu acīs krītošu saistību ar šo gadījumu.

Vīrietis izņēma no portfeļa satelīttālruni un brīdi blenza uz to. Viņš bija maldinājis Lokvudu. Pareizāk sakot, bija tam samelojis. Tagad viņš bija apsolījis Hazēliusam, ka nevienam nestāstīs par vīrusu.

Velns un elle! Kāpēc Fords bija ieņēmis galvā, ka, nokvernējis teju divus gadus klosterī, viņš varētu bez ierunām atgriezties CIP laiku melos un krāpšanā? Labi vismaz, ka varēs Lokvudam pastāstīt par zīmīti. Iespējams, Lokvudam radīsies kāda doma, ko iesākt ar šo noslēpumaino Džo Blicu. Viņš ievadīja numuru.

- Pagājušas vairāk nekā divdesmit četras stundas, — Lokvuds īgni ierunājās, pat nepapūlēdamies sasveicinādes. - Ar ko jūs nodarbojaties?

- Tonakt Volkonska mājā es atradu kādas piezīmes. Nolēmu jums par to pastāstīt.

- Kāpēc nepieminējāt to vakar?

- Tā bija tikai pārplēsta papīra lapa ar kaut kādu programmas kodu. Nezināju, vai tas ir kas īpašs. Taču man izdevās to atšifrēt.

- Nu, un kas tur teikts?

Fords nolasīja zīmītes tekstu.

- Sasodīts, kas tas vēl par Džo Blicu? — Lokvuds bija neizpratnē.

- Cerēju, ka jūs zināsiet.

- Likšu savējiem parakņāties. Un arī par Natašas tanti jānoskaidro.

Fords lēni nolika klausuli. Viņš bija pievērsis uzmanību vēl kādai īpatnībai — nešķita, ka šādu zīmīti varētu būt rakstījis cilvēks, kas grasās izdarīt pašnāvību.

AŠI NOSNAUDIES UN IETURĒJIS vēlas pusdienas, Fords kājām devās uz staļļiem. Viņam bija jānokārto svarīgas darīšanas ar Keitu. Viņa Fordam nebija slēpusi patiesību par notiekošo. Tagad pienācis laiks atmaksāt viņai ar līdzīgu atklātību.

Viņš atrada sievieti lejam zirgu silēs ūdeni no šļūtenes. Viņa pacēla galvu. Raižpilnā seja joprojām bija bāla, gandrīz caurspīdīga.

- Paldies, ka galvoji par mani tobrīd, — Fords uzrunāja bijušo draudzeni. - Piedod, ka nostādīju tevi neērtā situācijā.

Viņa pašūpoja galvu.

- Lai nu paliek. Es priecājos, ka man no tevis nekas vairs nav jāslēpj.

Fords stāvēja durvīs, pūlēdamies saņemt dūšu, lai visu izstāstītu. Bija skaidrs, ka Keitai tas būs pamatīgs trieciens. Drosme piepeši izplēnēja. Viņš nolēma pastāstīt vēlāk, pa ceļam.

- Melisas dēļ visi tagad domā, ka mēs esam mīļākie, — Keita paskatījās uz vīrieti. - Viņa ir neciešama. Vispirms skrēja pakaļ Inesam, tad Dolbijam, visbeidzot tev. Viņai vienkārši vajadzētu kārtīgu veci. - Keita izmocīja smaidu. - Jūs varētu vienreiz sapulcēties kopā un vilkt salmiņus.

- Paldies, es atteikšos. - Fords nosēdās uz siena ķīpas. Stallī bija vēss, un gaisā virmoja puteklīši. No skaļruņiem atkal plūda kāda Blondie dziesma.

- Piedod, Vaimen, ka nebiju īpaši pretimnākoša tobrīd, kad tu ieradies. Tomēr gribu pateikt, ka priecājos par tavu atbraukšanu. Mūsu šķiršanās nenotika tā, kā es būtu vēlējusies.

- Jā, iznāca visai nejauki.

- Mēs bijām jauni un dumji. Es kopš tā laika esmu krietni pieņēmusies prātā. Diezgan daudz, dci man.

Fords vēlējās, kaut nebūtu lasījis Keitas dosjē un nezinātu par sāpēm, kuras viņa piedzīvojusi šo gadu laikā.

- Es ari.

Keita pacēla rokas un ļāva tām noslīgt gar sāniem.

- Un te nu mēs atkal esam.

Stāvēdama putekļainajā stallī ar sienu matos, viņa izskatījās tik cerību pilna. Un tik elpu aizraujoši skaista.

- Negribi dodes izjādē? - Fords piedāvāja. - Es gribu vēlreiz apciemot Bigeju.

- Man ir daudz darba…

- Pagājušajā reizē mēs tīri labi sadarbojāmies.

Viņa atglauda matus un pētoši, uzmanīgi noskatīja vīrieti, tad bija ar mieru.

Viņi apsegloja zirgus un devās dienvidrietumu virzienā — pretī smilšakmens klintīm ielejas malā. Keita jāja pirmā, slaidais augums nosvērti turējās zirga mugurā, šūpodamies līdz ar to vienotā, gluži vai erodskā ritmā. Galvā viņa bija uzmaukusi nobružātu austrāliešu kovboja cepuri, un melnie mati plīvoja vējā.

Dievs tētīt, kā lai es to pastāstu?

Tuvojoties galdkalna malai, kur cauri klints plaisai lejup izlauzās Pusnakts taka, Fords piesteidzās viņai blakus. Abi jātnieki apstājās divdesmit pēdu attālumā no klints malas. Keita noraizējusies vērās apvārsnī. Vējš cēlās augšup, ik pa laikam uzbrāzdams neredzamu smilšu mākoni. Fords nospļāvās smiltīs un ērtāk iekārtojās seglos.

- Vai tu joprojām domā par iepriekšējā vakara notikumiem? — viņš taujāja.

- Es par to vien domāju. Vaimen, kā tas varēja uzminēt skaitļus?

- Nezinu.

Viņa lūkojās pāri plašajam, sarkanajam tuksnesim, kas aizstiepās līdz zilajiem kalniem un mākoņos ietītajai bezgalībai.

- Redzot šādu ainavu, nav grūti ticēt Dievam, — viņa klusi sacīja. - Galu galā — kas zina, varbūt mēs patiesi runājām ar Dievu.

Viņa atglauda matus no sejas un skumīgi uzsmaidīja ceļabiedram.

Fords bija izbrīnīts. Šī Keita stipri atšķiras no skarbas sportistes, kādu viņš atcerējās no studiju laikiem. Viņš atkal sevi pieķēra gudrojam, kas gan ar Keitu atgadījies šajos divos gados, par kuriem nebija nekādu ziņu.

32

BUKERS KROLIJS IEGRŪDA ZOBOS Churchill cigāru un, pieliecies pie snūkera galda, notēmēja ar kiju. Apmierināts ar redzēto, viņš apņēmīgi uzsita pa balto bumbiņu un vēroja, kā tā izgrūsta pārējās.

— Lieliski, — novērtēja pretspēlētājs, skatīdamies, kā trīs bumbiņas cita aiz citas iebirst pītajā ādas kabadņā.

Aiz šaurās logu rindas saulē spīguļoja upe. Ceturtdienas rīts Potomac klubā bija patīkams, lielākā daļa kluba biedru bija darbā. Arī Krolijs atradās darbā, vismaz viņš pats tā uzskatīja. Viņš izklaidēja potenciālo klientu, kam piederēja saliņu virkne pie Hate- rasa raga un kurš vēlējās, lai valsts par divdesmit miljoniem uzceļ tiltu uz salu. Tilts viņa zemesgabalu vērtību divkāršotu, pat trīskāršotu. Krolijam šāds uzdevums bija tīrā bērnu spēle. Jaunākais senators no Ziemeļkarolīnas bija palicis viņam parādā pēc brauciena uz Skotijas pilsētas Sentendrjūsas slavenajiem golfa laukumiem, un uz šo cilvēku varēja paļauties — viņš bUs uzticams un ar labu atmiņu attiecībā uz izdarītajiem pakalpojumiem. Viens tālruņa zvans, finansiāls ieguldījums kādā ar šo gadījumu pilnīgi nesaistītā likumprojektā, un Krolijs nekustamo īpašumu attīstītājam nopelnīs miljoniem dolāru, pats tikām iebāzdams kabatā ar septiņiem cipariem rakstāmu honorāru. Ja Aļaska varēja atļauties tiltu kaut kur ellē ratā, arī Ziemeļkarolīnai tāds tiks.

Viņš vēroja, kā attīstītājs mērķē. Šis cilvēks nāca no tās īpašas dienvidu pavalstu cilts, kuriem bija trīs uzvārdi un romiešu cipars beigās. Viņa vārds bija Safords — Safords Montegjū Makgrats III. Makgrats bija cēlies senas skotu un īru dzimtas. Slaids, garš, gaišmatains Dienvidu muižniecības eksemplārs. Citiem vārdiem sakot, dumjš kā jauns teļš. Lai arī Makgrats tēloja izpratni par Vašingtonas nerakstītajiem likumiem, nebija grūd saredzēt aiz pā- ķiski atļukušās auss aizspraustos salmus. Krolijam radās nojauta, ka šis vīrieds par honorāru cīnīsies kā futbolisti par bumbu divus jardus no piezemēšanas zonas. Šāda tipa jaunekļiem bija jāiznāk no kaulēšanās ar sajūtu, ka predniekam licis ēst zemi, pretējā gadījumā viņam šovakar gultā nestāvēs.

- Kā klājas senatoram Strethemam? — Makgrats apvaicājās, it kā veco nelied pazītu.

- Labi, tīri labi. - Nav šaubu, ka vecais zēns bauda pusdienās Gerber zirņu putru un sūc Etisure šķidro maltīd caur salmiņu. Patiesībā Krolijs nekad nebija strādājis kopā ar veco senatoru Stret- hemu — viņš nopirka firmu Stratham & Co. tad, kad Strehems jau bija aizgājis pensijā. Līdz ar firmas iegādi viņš bija ieguvis cienījamu auru, sasaisti ar vecajiem labajiem laikiem, kas viņu ērti izcēla visu pārējo Keistrītas lobistu vidū, kuri bija saradušies pēc pēdējām vēlēšanām kā sēņu bariņš pēc lietus.

Nākamais Makgrata sidens aiztrieca bumbiņu gar stūri, tā palēcās pie atveres un aizslīdēja pa filcu. Vīrietis iztaisnojās un saknieba lūpas.

Krolijs varētu pretinieku samalt miltos ar aizvērtām acīm, taču tas nebūtu pareizi. Nē, labāk palikt mazliet priekšā visu spēli un pašās beigās zaudēt. Jānoslēdz darījums līdz ar pretinieka triumfa uzplūdiem.

Nākamajā reizē viņš aizsita bumbiņu garām, taču tikai mazliet, lai izskatttos ticami.

- Tā nekas, — Makgrats noteica. Viņš izpūta pamatīgu dūmu mākoni, nolika cigāru uz marmora pelnutrauka, pieliecās un notēmēja. Tad sita. Vīrieds acīmredzot bija sevi iztēlojies par prasmīgu pUla spēlētāju, taču snūkera spēlē viņam trūka smalkas lietpratības. Tomēr sitiens bija viegls, un bumbiņu ieripināt kabatā nebija grūti.

- Fūū… - Krolijs novilka. - Jūs, Saford, vēl liksiet man pasvīst.

Ienāca kalpotājs ar sudraba paplāti, uz kuras bija zīmite.

- Mister Krolij?

Krolijs ar plašu žestu paņēma zīmīti un smaidot nodomāja — kluba vadība joprojām izmanto vecumveco sistēmu. Pa kluba gaiteņiem slīdēja padzīvojušu nēģeru armija, iznēsādama zīmītes uz sudraba paplātes — nu gluži kā pirms Pilsoņu kara. Saņemt zīmīti uz sudraba paplātes bija nesalīdzināmi cienīgāk, nekā grābstīties pēc pļerkstoša mobilā tālruņa.

- Atvainojiet, Saford. - Krolijs atlocīja lapiņu. Tajā bija rakstīts: "Delberts Jazijs, Navahu nācijas padomes priekšsēdētājs, 11.35. Lūdzu, piezvaniet, cik drīz varat." Un tālruņa numurs.

Lencot paredzamo klientu, Krolijam patika izrādīt, ka viņam ir vismaz viens vēl svarīgāks klients. Cilvēki nicināja tos, kuriem viņi bija galvenie un nozīmīgākie klienti.

- Ārkārtīgi atvainojos, Saford. Man katrā ziņā jāpiezvana. Tikām, lūdzu, pasūtiet mums abiem pa glāzei martīni.

Viņš aizgāja uz vienu no vecajām ozolkoka tālruņu kabīnēm, kas bija atrodamas katrā stāvā, aizvēra durvis un sastādīja numuru. Pēc brīža klausulē atskanēja Delberta Jazija balss.

- Mister Buker Krolij? — Navahu indiāņa balss skanēja vārgi, drebelīgi, it kā lidotu šurp no pašas Timbuktu.

- Kā klājas, mister Jazij? — Krolijs runāja draudzīgā, taču atturīgā balsī.

Klusuma brīdis.

- Atgadījies kas neparedzēts. Vai esat dzirdējis par sludinātāju Donu Speitsu?

- Bez šaubām, esmu.

- Viņa nolasītais sprediķis ir sacēlis pamatīgu jezgu šeit, mūsu ļaužu vidū. Kā zināt, navahu nācijas teritorijā misionāri darbojas idn aktīvi. Tagad dzirdu, ka arī Vašingtonā var rasties zināmas grūdbas.

- Jā, - Krolijs atteica. - Tā tas ir.

- Man šķiet, tas projektam "Izabella" var sagādāt nopietnas nepatikšanas.

- Katrā ziņā. - Krolijs piekrita.

Viņš bija zvanījis Speitsam labi ja pirms nedēļas. Šis būs viens no viņa karjeras šedevriem.

- Ko mēs, mister Krolij, varētu iesākt?

Krolijs ļāva klusumam ievilkties.

- Nu, diez vai es varu kaut ko iesākt. Man bija radies iespaids, ka jums mani pakalpojumi nav vajadzīgi.

- Mūsu līguma termiņš beidzas pēc sešām nedēļām. Jums honorārs izmaksāts līdz pirmajam novembrim.

- Mister Jazij, mēs neesam māju izīrētāju kantoris. Šādi Vašingtonā darīšanas nekārto. Diemžēl. Mūsu darbs pie projekta "Izabella", par lielu nožēlu, ir noslēdzies.

Krakšķis, šņāciens.

- Zaudēt valsts īres naudu par projektu "Izabella" navahu nācijai būtu liels trieciens.

Krolijs turēja klausuli pie auss un neteica ne vārda.

- Man stāsta, ka Speitss rītvakar savā televīzijas pārraidē atkal gānīs projektu "Izabella". Klīst baumas, ka "Izabellai" uzbrukušas visādas ķibeles. Viens no zinātniekiem izdarījis pašnāvību. Mister Krolij, es apspriedīšos ar cilts padomi par iespēju atjaunot mūsu līgumu. Mums tomēr būs nepieciešama jūsu palīdzība.

- Man ļoti žēl, mister Jazij, taču jūsu vieta klientu sarakstā jau ir aizpildīta. Man nudien gaužām žēl Tomēr, ja neiebilstat, atgādināšu, ka es jūs par šādu iespējamību jau brīdināju. No sirds nožēloju šādu iznākumu — gan no personiskā, gan no profesionālā viedokļa. Varbūt jums izdosies sameklēt kādu citu firmu, kas uzņemtos šo lietu? Es varu ieteikt vairākas kompānijas.

Klusumu klausulē pārtrauca vienīgi sprakšķi. Krolijs izdzirdēja tikko saklausāmu spokainu sarunu, kas norisinājās paralēli. Johaidī, kas viņiem par tālruņu sistēmu? Vai tikai turienes tālruņu līnijas nav uzstādītas vēl deviņpadsmitajā gadsimtā?

- Paietu pārāk ilgs laiks, līdz cita firma izprastu lietas būtību. Mums nepieciešama Crawley and Stratham. Mums esat nepieciešams jūs.

Mums esat nepieciešams jūs. Kungs tētīt, tas viņa ausīm bija kā liega melodija.

- Man neizsakāmi žēl, mister Jazij. Šādai lietai jāatvēl īpašs cilvēks, kas nodarbotos galvenokārt ar to. Darbs būtu ārkārtīgi intensīvs. Un mēs esam aizņemti līdz ārprātam. Lai no jauna uzņemtos šo lietu… Tas nozīmētu, ka jāpieņem darbā papildu cilvēki, varbūt pat jānoīrē papildu telpas.

- Mēs labprāt…

Krolijs viņu pārtrauca.

- Mister Jazij, man no tiesas ārkārtīgi jāatvainojas, taču mani gaida svarīgas lietišķas pusdienas. Vai jūs būtu tik laipns un piezvanītu man pirmdien pēcpusdienā, ap četriem pēc mūsu laika? Es tiešām gribētu jums palīdzēt un apsolos visu labi apdomāt. Rītvakar noskatīšos Speitsa sarunu šovu, jūs ar cilts padomi varētu darīt to pašu, lai mums rastos lielāka skaidrība par pretējo pusi. Parunāsim pirmdien.

Vīrieds izgāja no kabīnes, apstājās, lai aizdedzinātu nodzisušo cigāru, un ievilka dziļu dūmu. Tas bija kā saldas, reibinošas smaržas. Visa cilts padome skatīsies pārraidi — tas tik ir numurs! Jācer, ka Speitss sarīkos iespaidīgu izrādi.

Viņš ieslīdēja biljarda istabā, atstādams aiz sevis dūmu vērpeti un juzdamies septiņas pēdas garš. Taču, ieraugot Safordu noliekušos pie galda un pētot bumbiņu izkārtojumu no dažādiem leņķiem, Krolijam iedzēla aizkaitinājums. Laiks nogriezt āķi.

Bija Krolija kārta sist, un Safords muļķīgā kārtā bija novietojis balto bumbiņu tā, lai pretinieks varētu iesist citu bumbiņu starp balto un mērķa bumbiņu.

Pēc piecām minūtēm mačs bija galā. Safords bija ar kaunu zaudējis.

- Re, kā, - Safords novilka, paņēma martīni glāzi un sadūšojās pasmaidīt. - šaubos, Buker, vai būšu ar mieru vēl kādreiz spēlēt ar jums biljardu. - Viņš izmocīja liekuļotu smiekliņu. - Tagad parunāsim par honorāru, — viņš turpināja balsi, kas piederētos kovboju filmām. - Jūsu vēstulē minēto summu mēs pat nevaram apspriest. Mūsu budžets tādu nesedz. Turklāt, ja atļauts runāt vaļsirdīgi, es neesmu pārliecināts, ka tā ir adekvāta paredzamajam nepieciešamajam darbam.

Krolijs atlika kiju statīvā un ielidināja cigāru smilšu spaini. Viņš pagāja garām savai martīni glāzei, pat nepūlēdamies to paņemt rokās, un, galvu nepagriezis, izmeta:

- Diemžēl man gadījušās svarīgas darīšanas, Saford. Tālab esmu spiests atcelt mūsu pusdienas.

Tajā brīdī viņš pagriezās, lai pa tīksminātos par nekustamo īpašumu attīstītāja sejas izteiksmi. Vīrietis stāvēja, turēdams kiju, cigāru, martīni glāzi, un izskatījās tā, it kā viņam būtu uzplīkšķināts pa pakausi.

- Ja pārdomāsiet par honorāru, piezvaniet man, — Krolijs piebilda, izsoļodams pa durvīm.

Safordam Montegjū Makgratam III šonakt gultā nestāvēs, tas nu ir skaidrs kā diena.

33

FORDS NONĀCA GALDKALNA PAKĀJĒ un jāja pa vecās upes gultni Blekhorsas virzienā. Keita viņu panāca un jāja līdzās. Pusceļā viņš izdzirdēja sveša zirga sprauslošanu un pagriezās. - Kāds jāj mums aiz muguras, — Fords sacīja un savilka grožus, pavēlēdams Beljū apstāties.

Aiz tamarisku biežņas atskanēja pakavu dipoņa, un pēc brīža krūmājiem cauri izlauzās slaida auguma vīrietis masīva, spēcīga zirga mugurā. Bia. Cilts policijas leitnants apstājās un pieskārās cepures malai.

- Devāties izpriecas izjādē? - viņš apjautājās.

- Mēs jājam uz Blekhorsu, — Fords paskaidroja.

Bia pasmaidīja.

- Jauka dieniņa tādai izjādei. Nav pārāk karsts, drusku vējiņš uzpūš. - Viņš novietoja plaukstas uz seglu loka. - Esat iecerējuši apciemot Nelsonu Bigeju, jādomā?

- Tā tas ir, — Fords neliedzās.

- Lāga zellis, — Bia sacīja. - Ja es paredzētu protesta akcijas laikā kādas nekārtības, nosūtītu dažus savus policistus. Taču šajā gadījumā tas varētu vienīgi traucēt.

- Piekrītu, — Fords bija priecīgs par leitnanta vērīgumu.

- Lai viņi dara, ko sadomājuši. Es viņus pieraudzīšu. Apdomīgi un takdski.

- Pateicos.

Bia pamāja un paliecās uz priekšu.

- Ja reiz jūs sastopu, vai drīkstu uzdot pāris jautājumu?

- Speriet vaļā, - Fords atsaucās.

- Šis Pīters Volkonskis… vai viņš labi sapratās ar visiem?

Atbildēja Keita.

- Ar lielāko daļu, jā.

- Nebija nekādu personiskas dabas sadursmju vai domstarpību?

- Viņš bija drusku uzvilkts, bet mēs to īpaši neņēmām galvā.

- Cik nozīmīgs viņš bija šim projektam?

- Viens no svarīgākajiem tā dalībniekiem.

Bia paraustīja cepuri.

- Vīrs iesviež koferī dažus apģērba gabalus un aizbrauc. Pulkstenis ir deviņi, plus mīnus viena stunda, mēness jau uzlēcis. Kādas desmit minūtes braucis, viņš nogriež no ceļa un mēro apmēram ceturtdaļjūdzi pāri tuksnesim, nonāk pie dziļas gravas. Apstādina auto slīpumā pie pašas malas, pavelk rokasbremzes sviru, izslēdz dzinēju un ieliek neitrālajā ātrumā. Tad viņš labajā rokā paņem pistoli, pieliek pie galvas, ar kreiso roku atlaiž bremzes sviru, ielaiž labajos deniņos lodi, un automašīna nogāžas pār malu.

Viļiš apklusa. Cepures platās malas slēpa ēnā vīrieša acis.

- Vai tāds, jūsuprāt, ir notikuma izklāsts? — Keita taujāja.

- Šādi to rekonstruējuši FIB aģenti.

- Taču jūs tam nedcat.

No tumšās apmales zem cepures Fordā raudzījās vērīgas acis.

- Un jūs?

- Man šķita nedaudz dīvaini tas, ka viņš bija sev iešāvis un ļāvis, lai auto noripo no kraujas, — Fords atzina. Viņš iedomājās par vēstuli. Vai pastāstīt Biam? Labāk, lai to nokārto Lokvuds.

- Patiesībā tieši šis moments man liekas dcams, — Bia nepiekrita.

- Vai jūs mulsina tas, ka viņš sakravāja koferi?

- Daži pašnāvnieki tā rīkojas. Pašnāvības nereti ir spontānas.

- Tad kas īsti jūsos izraisa aizdomas?

- Mister Ford, kā jūs zinājāt, ka tuksnesī atrodas mašīna?

- Es ieraudzīju svaigus riepu nospiedumus un nolauztu vībotņu krūmu… un tad pamanīju klijānus.

- Taču gravu jūs neredzējāt?

— Nē.

- Tā no ceļa nav saskatāma. Es pats par to pārliecinājos. Kā Volkonskis zināja par tās esamību?

- Viņš bija izmisuma un bezcerības pārņemts, nobrauca no ceļa, lai nošautos, ieraudzīja gravu un nolēma — drošs paliek drošs, jāiebrauc tajā.

Fords pats īsti neticēja šim izklāstam, un diez vai tam ticēja arī Bia.

- Tieši tā domā arī FIB.

- Bet jūs ne.

Bia iztaisnojās un pieskārās cepurei.

- Nu tad uz redzīti.

- Pagaidiet! — uzsauca Keita.

Bia apstājās.

- Jūs taču nedomājat, ka viņu nogalinājis kāds no mums? — Keita vaicāja.

Bia notrausa no biksēm pielipušu tamariska zariņu.

- Teiksim tā — ja tā nav pašnāvība, tā ir gaužām gudri nostrādāta slepkavība.

To pasacījis, viņš kārtējo reizi pieskārās ar pirkstiem cepures malai, iegrūda zirgam sānos kāpšļus un pajāja garām.

Pirmais vārds Forda prātā bija — Vordlo.

34

BLEKHORSA IZSKATĪJĀS VĒL DRŪMĀK nekā Forda pirmajā ierašanās reizē pirmdien — tas bija vientuļš putekļiem klātu treileru puduris, iekārtojies starp Sarkanā galdkalna klints sienu un zemiem dzelteniem pakalniem. Gaisā vēdīja čūskuzāles smarža. Zemes pleķītī, kurā todien bija rotaļājušies bērni, šūpoles vientuļas zvārojās vējā. Fords ieprātojās, kur atrodas skola. Droši vien Blūgepā, trīsdesmit jūdžu attālumā.

Tad nu gan īstā vieta bērnu audzināšanai! Tomēr navahu apmetnei piemita zināms askētisms, kas atgādināja klostera dzīvi, un Fordu tas saistīja. Navahi nemēdza apaugt ar mantu kā citas tautas. Pat viņu mitekļi bija necili.

Jādams garām aplokam, Fords pamanīja Nelsonu Bigeju ap- kaļam sarkanbrūnu zirģeli, kas bija piesiets pie ciedra koka staba. Viņš ar precīzi mērķētiem vesera sitieniem locīja un dauzīja nesakarsētu pakavu, novietojis to uz laktas. Belzieni atbalsojās no galdkalna sienas.

Bigejs ar klaudzienu nolika veseri un pakavu, tad iztaisnojās, gaidīdams, lai viesi pienāk tuvāk.

Fords ar Keitu apstājās, nokāpa un piesēja zirgus pie aploka žoga. Fords sveicināja, paceldams roku, un Bigejs pamāja, aicinādams abus nākt pie viņa.

- Tā ir doktore Keita Mersera, projekta "Izabella" direktora asistente.

Bigejs viegli pacēla cepures apmali pret Keitu. Viņa pienāca klāt un paspieda indiānim roku.

- Jūs būtu fiziķe? — Bigejs noprasīja, neticīgi nopētīdams sievieti.

— Jā, esmu.

Bigejs tikko manāmi parāva augšup uzacis, tad ceremoniāli lēni uzgrieza muguru, piespieda plecu zirga sānam, pacēla tā pakaļkāju un sāka piemērīt pakavu. Tad, novietojis pakavu uz laktas, viņš vēl dažas reizes uzsita pa to ar veseri.

Kamēr Fords stāvēja un apcerēja navahu kultūras nianses, Keita uzrunāja Bigeja zili rūtaino muguru:

- Mēs bijām iecerējuši ar jums aprunāties.

- Tad runājiet.

- Man diez ko nepatīk sarunāties ar cilvēka muguru.

Bigejs nometa pakavu un iztaisnojās.

- Redzat, kundzlt, es neesmu jūs šurp saucis. Un taisni tagad esmu dikti aizņemts.

- Nesauciet mani par kundzīti. Es esmu zinātņu doktore.

Bigejs nokāsējās, nolika darbarīkus un pagriezās pret sievieti.

Viņa sejā bija neizdibināma izteiksme.

- Nu? — viņa ieprasījās. - Nīksim karstajā saulē? Vai jūs tomēr ieaicināsiet mūs uz kafiju?

Bigeja sejai pārslīdēja izmisums, kas jaucās ar uzjautrinājumu.

- Labi jau, labi. Nāciet iekšā.

Fords jau otro reizi attapās patukšajā dzīvojamā istabā ar armijnieku fotogrāfijām pie sienām. Kamēr Bigejs salēja kafiju, Fords ar Keitu apsēdās uz brūnā dīvāna. Kad krūzītes bija pilnas, Bigejs iekārtojās salauztajā Barcalounger atpūtas krēslā.

- Vai visas zinātnieces ir tādas kā jūs?

- Kā es?

- Kā mana vecmāmiņa. Jūs iebildumus neuzklausāt, vai ne? Jūs pat varētu būt D/ne [5]. Patiesībā… - viņš paliecās uz priekšu un vērīgi nopētīja sievietes seju, — …vai jūs neesat…

- Pa pusei japāniete.

- Skaidrs. - Viņš atliecās. - Tā. Nu, esam apsēdušies.

Fords vilcinājās, ļaudams, lai Keita sāk runāt pirmā. Viņai bija ķēriens nodibināt saikni ar cilvēkiem, kā pati nupat pierādīja. Viņš ziņkāri gaidīja, kādu pieeju sieviete izvēlēsies.

- Es gribēju noskaidrot, — Keita ieteicās, — kas īsti ir šamanis?

- Es esmu tāds kā ārsts.

- Kādā ziņā?

- Es veicu ceremonijas. Es dziedēju cilvēkus.

- Kādas ceremonijas?

Bigejs neatbildēja.

- Piedodiet, ja šķietu okšķerīga, — Keita veltīja indiānim žilbinošu smaidu. - Tas piederas pie manas profesijas.

- Man nav nekas pret jautājumiem, ja vien tos nevada dīkdie- nīga ziņkāre. Es veicu dažādas ceremonijas — "Svēttšanas ceļu", "Ienaidnieka ceļu" un "Krītošās zvaigznes ceļu".

- Kāda ir šo ceremoniju nozīme?

Bigejs norūcās, iedzēra malku kafijas un atgāzās krēslā.

- "Svētīšanas ceļš" atjauno cilvēka dzīvē līdzsvaru un skaistumu, teiksim, pēc nepatikšanām ar narkotikām, alkoholu vai cietumā pavadīta laika. "Ienaidnieka ceļš" ir domāts karavīriem, kas atgriežas no kara, un šajā ceremonijā noņem nogalināšanas zīmi. Tas tāpēc, ka nonāvējot cilvēkam pielīp maza drusciņa ļaunuma; tas nekas, ka tas notiek karā un pastrādātās slepkavības ir likumīgas. Tos, kuri neiziet "Ienaidnieka ceļa" ceremoniju, ļaunums vienkārši saēd no iekšienes.

- Mūsu ārsti to sauc par pēctraumatiskā stresa traucējumiem, — Keita piebilda.

- Jā, - Bigejs piekrita. - Piemēram, mans brāļadēls Lorenco, kurš karoja Irākā… Viņš vairs nebūs tāds kā agrāk.

- Vai "Ienaidnieka ceļš" dziedē pēctraumatiskā stresa traucējumus?

- Lielākoties, jā.

- Ārkārtīgi interesanti. Un "Krītošās zvaigznes ceļš"?

-Šo ceremoniju mes neapspriežam, — Bigejs strupi atmeta.

- Vai esat jelkad apsvēris iespēju veikt ceremoniju cilvēkam, kas nav jūsu ciltsbrālis?

- Kas nu? Jums sagribējies?

Keita iesmējās.

- Man nemaz nekaitētu kārtīgs "Svētīšanas ceļš".

Bigejs izskatījās aizvainots.

- Tā nav nekāda štrunta lieta. Šai ceremonijai ir labi jāsagatavojas, un tā izdosies vienīgi tad, ja cilvēks tai dc. Daudziem Bila- gaatia ir grūti nodcēt tam, ko de neredz paši savām acīm. Un tie var būt New Age piekritēji, kuri izvairās no apgrūtinošajiem sagatavošanās darbiem — karsēšanās mūsu sviedrēšanās pirtiņās, gavēņa, atturēšanās no seksa. Taču es neatteiktu veikt ceremoniju Bilagaana tikai tamdēļ, ka tie ir baltie cilvēki.

- Negribēju izklausīties vīzdegunīga, — Keita ierunājās. - Es tikai jau sen lauzu galvu, kāda tam jēga. Tam, kāpēc mēs esam uz šīs zemes.

Viņš pamāja.

- Jūs neesat vienīgā.

Ilgo klusumu, kas pēc tam sekoja, pārtrauca Keita.

- Paldies, ka pastāstījāt to visu.

Bigejs, to dzirdot, atslējās krēslā un novietoja plaukstas uz ceļgaliem.

- Dinč kultūrā pieņemts dalīties ar informāciju. Es jums pastāstīju šo to interesantu par savu darbu, tāpēc tagad gribu paklausīties par jūsējo. Misters Fords man mēģināja iegalvot, ka projektā "Izabella" jūs izmeklējat kaut kādu Lielo sprādzienu.

- Tā ir.

- Es par to drusku aizdomājos. Ja Visumu radīja Lielais sprādziens, kas bija pirms tā?

- To neviens nezina. Daudzi fiziķi uzskata, ka nebija nekā. Patiesību sakot, nebija tāda "pirms tam". Pad eksistence ir sākusies ar Lielo sprādzienu.

Bigejs nosvilpās.

- Un kas izraisīja sprādzienu?

- Šādu jautājumu grūd izskaidrot cilvēkam, kas nav fiziķis.

- Jūs tomēr pamēģiniet.

- Kvantu mehānikas teorija apliecina, ka dažreiz šis un tas notiek tāpat vien, bez iemesla.

- īsi sakot, jūs iemeslu nezināt.

- Nē, es saku, ka šāda iemesla nav. Tikpat labi iespējams, ka pēkšņā Visuma rašanās tukšā vietā nav ne pretdabiska, ne nezinātniska. Pirms tam nebija pilnīgi nekā. Ne telpas, ne laika, ne pastāvēšanas. Un tad tas vienkārši nodka — un radās pastāvēšana.

Bigejs pablenza uz sievieti un pašūpoja galvu.

- Nu jau jūs maļat kā mans brāļadēls Lorenco. Gudrs puisis, pilna stipendija Kolumbijas universitātē, studēja tur matemātiku. Tas viņam sagrozīja prātu — tā visa Bilagaana pasaule viņu samaitāja. Izstājās no augstskolas, aizskrēja uz Irāku un pārradās mājās, vairs neticēdams nekam. Tieši tā arī ir — nekam. Tagad viņš pelna iztiku, slaukot sasodītu baznīcu. Vismaz to viņš darīja agrāk, līdz nesen aizšmauca.

- Vai jūs tajā vainojat zinātni? — Keita vēlējās precizēt.

Bigejs papurināja galvu.

- Nē, nē, es nevainoju zinātni. Tomēr jūsu runas par to, ka pasaule radusies no nekā, man atgādināja tos niekus, ko viņš brīžam izspļauj… Kā pasaules radīšana var vienkārši notikt?

- Mēģināšu izskaidrot. Stīvens Houkings izvirzīja ideju, ka pirms Lielā sprādziena laiks nepastāvēja. Ja nav laika, nav iespējams noteikt nekā pastāvēšanu. Houkingam izdevās matemātiski pierādīt, ka nebūtībai tomēr piemīts kāds telpisks potenciāls un kaut kādos noteiktos dīvainos apstākļos telpa var pārvērsties laikā un otrādi. Viņš pierādīja, ka tad, ja sīka sīciņa telpa pārtop laikā, šī laika parādīšanās var izraisīt Lielo sprādzienu. Tas tāpēc, ka pēkšņi rastos kustība, būtu cēloņi un sekas un rastos īsta telpa, īsta enerģija. Laiks spētu to visu izveidot. Mums Lielais sprādziens šķiet kā laika, telpas un vielas eksplozija no viena vienīga punktiņa. Taču te ir kāds pagalam savāds āķis. Ielūkojoties tajā pirmajā sekundes daļiņā, var redzēt, ka sākuma nav vispār — laiks, šķiet, pastāvējis vienmēr. Tādējādi mūsu rīcībā ir Lielā sprādziena teorija, kas šķietami izvirza divas pretrunīgas tēzes — pirmkārt, laiks nav eksistējis vienmēr; otrkārt, laikam nav sākuma. Tas nozīmē, ka laiks ir mūžīgs. Abi apgalvojumi ir patiesi. Padomājiet labi — ja laiks nepastāv, tad nav nekādas atšķirības starp mūžību un vienu sekundi. Tātad, tiklīdz radās laiks, tas vienmēr bija pastāvējis. Nekad nav bijis laiks, kad tas nepastāvētu.

Bigejs nogrozīja galvu.

- Tas nu ir tīrais neprāts.

Paplukušajā dzīvojamā istabā nolaidās neveikls klusums.

- Vai navahiem ir savi pasaules radīšanas mīti? — Keita taujāja.

- Ir. Mēs to dēvējam par Dinč Bahanč. Tas nav pierakstīts. Tas ir jāatceras no galvas. Paiet deviņas naktis, līdz to noskaita. Tas ir "Svētīšanas ceļš", par kuru jums stāstīju, tas ir skandējums, kas vēsta par pasaules radīšanu. To skaita slima cilvēka klātbūtnē, un stāsts viņu izdziedē.

- Jūs to zināt no galvas?

- Protams, zinu. Tēvocis man to iemācīja. Piecu gadu laikā.

- Aptuveni tik ilgi, cik man aizņēma zinātņu doktora grāda iegūšana, — Keita piezīmēja.

Bigeja sejā varēja redzēt, ka šāds salīdzinājums viņam ir tīkams.

- Vai nolasīsiet dažas rindiņas?

Bigejs bija izvairīgs.

- "Svētīšanas ceļu" nedrīkst skandēt ikdienā.

- Nedomāju, ka mēs pašlaik risinām ikdienišķu sarunu.

Viņš vērīgi paskatījās uz sievieti.

— Jā, tas tā varētu būt.

Bigejs aizvēra acis. Kad viņš atvēra muti, balss bija trīcoša un augsta, un viņš skandēja vārdus nepierastā piecu toņu gammā. Rietumu cilvēku ausīm nepierastās harmonijas un navahu valodas skaņas — daži vārdi bija pazīstami, tomēr lielākā daļa bija sveši — pildīja Fordu ar ilgām pēc kaut kā nezināma, vārdā nenosaucama.

Pēc piecām minūtēm Bigejs apklusa. Acīs bija iezadzies valgums.

- Tas ir sākums, — viņš klusi sacīja. - Tā ir visskaistākā dzeja, kāda vien jebkad uzraksdta. Vismaz pēc manām domām.

- Vai varat to pārtulkot? — Keita lūdza.

- Cerēju, ka neprasīsiet man to. Labi, lai notiek. - Viņš dziļi ieelpoja.

Par to viņš domā, viņš domā.

Sensenos laikos par to viņš domā.

Par to, kā tumsa pastāvēt nāks, viņš domā.

Par to, kā Zeme pastāvēt nāks, viņš domā.

Par to, kā zilā debess pastāvēt nāks, viņš domā.

Par to, kā dzeltenā ausma pastāvēt nāks, viņš domā.

Par to, kā vakara krēsla pastāvēt nāks, viņš domā.

Par tumšās sūnas rasu viņš, par zirgiem viņš domā.

Par kārtību viņš domā, par skaistumu viņš domā.

Par to, kā viss palielināsies un vairs nesamazināsies, viņš domā.

Bigejs rimās skandēt.

- Angliski tas īpaši labi neizklausās, tomēr tāda ir aptuvenā nozīme.

- Kas ir tas "viņš"? — Keita prašņāja.

- Radītājs.

Keita smaidīja.

- Sakiet, mister Bigej — kas radīja Radītāju?

Bigejs paraustīja plecus.

- To mīd mums nevēsta.

- Kas bija pirms Viņa?

- Kas to lai zina!

- Tā vien šķiet, ka mūsu abu pasaules radīšanas mīdem ir viena un tā pati nepilnība — de noklusē to, kas bijis pirms tam, — Keita secināja.

Klusumā virtuves izlietnē skaļi noplaukšķēja ūdens pilīte, tai sekoja vēl vairākas. Bigejs beidzot piecēlās un aizkliboja pagriezt krānu ciešāk.

- Saruna bija interesanta, — viņš atgriežoties ieteicās. - Taču aiz šīm sienām ir īstā pasaule, un tajā mīt zirgs, kuram nepieciešami jauni pakavi.

Viņi iznāca spožajā saulē. Ejot uz aploka pusi, ierunājās Fords:

- Mister Bigej, vēl mēs gribējām jums pastāstīt, ka rīt darbināsim "Izabellu". Visi atradīsies pazemē. Kad ieradīsieties jūs ar jātniekiem, es būšu vienīgais, kas jūs sagaidīs.

- Mēs nerīkojam nekādu iepazīšanās vakaru.

- Es negribēju, lai jūs domājat, ka mēs izrādām necieņu.

Bigejs paplikšķināja un paglāstīja zirgam sānu.

- Paklau, mister Ford, mums ir pašiem savi plāni. Mēs uzstādīsim savu sviedrēšanās pirtiņu, veiksim ceremoniju, aprunāsimies ar zemi. Mēs būsim mierīgi. Kad ieradīsies policija mūs arestēt, mēs tai bez ierunām pakļausimies.

- Policija neieradīsies, — Fords aizrādīja.

Bigeja sejai pārslīdēja vilšanās.

- Policijas nebūs?

- Vai mums tai piezvanīt? — Fords sausi noprasīja.

Bigejs smaidīja.

- Es laikam biju sacerējies, ka policija mani aizturēs par savas lietas aizstāvēšanu.

Viņš uzgrieza muguru, saņēma zirga kāju vienā rokā, otrā turēdams nazi.

- Rāmi, rāmi, zirdziņ, - viņš burkšķēja, sākdams apgriezt un apvīlēt dzīvniekam nagus.

Fords paskatījās uz Keitu. Atpakaļceļā viņš visu izstāstīs.

35

KAD FORDS AR KEITU NONĀCA galdkalna virsotnē, saule bija noslīdējusi tik zemu, ka šķita zvārojamies virs paša apvāršņa. Klusi jādams cauri ziedošajām čūskuzālēm, Fords jau simto reizi pulējās salikt pa plauktiņiem visu, kas viņam bija sakāms. Drīz viņi būs atgriezušies "Izabellā". Ja viņš nesāks runāt, izdevība būs palaista garām.

- Keita? — viņš uzrunāja sievied, piejādams blakus.

Viņa pagriezās.

- Bigeja apciemošana nebija vienīgais iemesls, kāpēc uzaicināju tevi šajā ceļojumā.

Viņa uzmanīgi vērās vīrietī. Tumšie mati saules gaismā mirdzēja kā melns zelts, un acis, aizdomu pilnas, samiedzās.

- Kālab rodas sajūta, ka man nepavisam nepatiks tas, ko tu grasies pavēstīt?

- Mani šurp nosūtīja daļēji tāpēc, ka esmu antropologs, un daļēji cita iemesla pēc.

- Man to vajadzēja uzminēt. Kāda ir tava misija, slepenais aģent?

- Es… tiku atsūfits izmeklēt projekta "Izabella" norisi.

- Cidem vārdiem sakot, tu esi spiegs.

Viņš dziļi ievilka elpu.

— Jā.

- Vai Hazēliuss to zina?

- To nezina neviens.

- Skaidrs… Un tu iedraudzējies ar mani, jo tas bija īsākais ceļš uz nepieciešamo informāciju.

- Keita…

- Ak nē, tas vēl nav ļaunākais. Tevi salīga, zinot par mūsu attiecībām, cerībā, ka veca mīlesttba nerūs un tev laimēsies izmānīt no manis vajadzīgās ziņas.

Kā parasti, Keita bija izsecinājusi visu, pirms viņš paguva pabeigt sakāmo.

- Keita, kad piekritu šim uzdevumam, es nebiju aptvēris…

- Ko tu nebiji aptvēris? Ka es būšu tāda vientiese?

- Es nebiju aptvēris… ka būs sarežģījumi.

Keita apstādināja zirgu un vērās viņā.

- Sarežģījumi? Kas ar to jāsaprot?

Fordam kvēloja seja. Kāpēc dzīve piepeši bija Hk neizprotama? Ko lai tagad atbild?

Keita atmeta matus un aši notrausa vaigu ar cimdā tērpto roku.

- Tu joprojām esi CIP, vai ne?

- Nē. Es aizgāju pirms trim gadiem, kad mana sieva… mana sieva… — Viņš nevarēja to pateikt.

- Jā, kā tad. Nu, un tu jau esi izstāstījis mūsu noslēpumu?

— Nē.

- Nemuldi. Skaidrs, ka esi izstāstījis. Es tev uzticējos, es tev atklājos, un tagad mēs esam pakaļā.

- Es nevienam nestāsdju.

- Man dešām gribētos tev ticēt. - Viņa iebakstīja papēžus zirgam sānos, un tas aizrikšoja.

- Keita, lūdzu, uzklausi mani! — Ari Beljū metās rikšos. Fords kratījās seglos, ar vienu roku žņaudzīdams seglu loku.

Keita vēlreiz paskubināja zirgu, un tas rikšoja žiglāk.

- Nenāc man klāt!

Beljū nepamudināts turējās līdzi. Fords cieši turējās pie sedlu loka, un viņa augums zirga mugurā kratījās un zvalstījās kā lupatu lelle.

- Keita, es tevi lūdzu! Jāj lēnāk, mums jāparunā…

Viņa iespieda papēžus zirgam sānos, tas metās aulekšos, un Beljū ari tagad dipināja pakaļ. Abi zirgi, pakaviem dimdinot, drāzās pa galdkalna virsmu. Fords pārbijies turējās, cik spēka.

- Keita! — viņš kliedza. Groži izspruka no rokas. Viņš strauji paliecās uz priekšu, lai tos saķertu, taču Beljū uzkāpa uz grožiem, kas bija noslīdējuši zemu, un spēji apstājās. Fords novēlās no zirga muguras un iekrita čūskuzāles paklājā.

Atžilbis viņš raudzījās debesīs, neapjauzdams, kur atrodas.

Pēc brīža redzeslokā parādījās Keitas seja. Viņa bija noņēmusi cepuri, mati bija izspūruši, seja rūpēs savilkta.

- Vaimen? Dievs tētīt, kā tev ir?

Fords ieelsās un noklepojās, sāka pamazām atgūt elpu. Viņš mēģināja pieslieties sēdus.

- Nē, nē, guli.

Atslīdzis zemē, Fords juta, ka galva atduras pret viņas cepuri — Keita acīmredzot to bija palikusi viņam pagalvī. Viņš gaidīja, kad izdzisīs zvaigznītes acu priekšā un atgriezīsies atmiņa.

- Ak kungs, Vaimen. Man uz mirkli likās, ka tu esi pagalam.

Fords nejaudāja sakopot domas. Viņš ieelpoja, izelpoja, kampa pēc gaisa.

Keita bija novilkusi cimdu un ar vēso delnu paplikšķināja viņam pa seju.

- Vai nekas nav lauzts? Nekur nesāp? Ak, asinis! — Viņa norāva sev no kakla lakadņu un piespieda to viņam pie pieres.

Prāts sāka noskaidrodes.

- Laid, es apsēdīšos.

- Nē, nē, guli rāms. - Viņa cieši piespieda lakatiņu pie ādas. - Tu esi sasitis galvu. Tev varbūt ir smadzeņu satricinājums.

- Diez vai. - Fords novaidējās. - Ak kungs, kāds lempis! No- zvēlos no zirga kā kartupeļu maiss.

- Tu vienkārši neproti jāt. Vainīga esmu es. Man nevajadzēja tā bēgt. Tiesa, tu brīžiem mani iedzen trakās dusmās.

Pukstošās sāpes galvā sāka pierimt.

- Es neizpaudu jūsu noslēpumu. Un es pat netaisos to darīt.

Keita paskatījās uz bijušo draugu.

- Kā tā? Vai tad tas neietilpst tavos darba pienākumos?

- Pie kājas manus darba pienākumus.

Viņa atkal piespieda drāniņu pušumam Forda pierē.

- Tev vēl mazliet jāpaguļ.

Fords paklausīja.

- Vai tad man nav uzreiz jākāpj atpakaļ zirgā?

- Beljū aizlaidās uz stalli. Nekaunies — katrs ir kaut reizi no- zvēlies no zirga.

Viņas roka pakavējās Fordam uz vaiga. Viņš vēl brīdi gulēja, tad gausi pietrausās sēdus.

- Piedod.

Pēc mirkļa Keita ierunājās:

- Tu pieminēji savu sievu. Es… nezināju, ka esi precējies.

- Vairs neesmu.

- Droši vien grūti būt precētam ar CIP.

- Tā nav, — Fords attrauca. - Viņa gāja bojā.

Keita aizklāja muti ar plaukstu.

- Ak! Piedod, lūdzu! Tad nu gan nejēdzīgi izrunājos!

- Nekas. Mēs bijām kolēģi CIP. Viņa gāja bojā Kambodžā. Auto bija ievietota bumba.

- Dievs tēvs, Vaimen.

Fords nebija domājis, ka spēs to pastāstīt, taču vārdi nāca pār lūpām viegli.

- Tā nu es aizgāju no CIP un iestājos klosterī. Es kaut ko meklēju — pats domāju, ka Dievu. Tomēr Viņu es neatradu. No manis nekāds mūks neiznāca. Es devos prom. Man bija jāpelna iztika, tāpēc nolēmu kļūt par privātdetektīvu, un mani nolīga izmeklēt šo lietu — kuru man noteikti nevajadzēja uzņemties. Tas arī viss.

- Kā labā tu strādā? Lokvuda?

Fords pamāja.

- Viņš zina, ka jūs kaut ko slēpjat, un uzdeva man noskaidrot, kas tas ir. Viņš draud pēc divām dienām piežmiegt projektu pavisam.

- Jēziņ! - Keita atkal piespieda vēso plaukstu vīrietim pie sejas.

- Piedod, ka samelojos. Zinājis, kāds patiesībā ir šis uzdevums, es nemūžam nebūtu piekrids to uzņemdes. Es nebiju paredzējis, ka… — Viņa balss noklusa.

— Ko?

Viņš neatbildēja.

- Ko tu nebiji paredzējis? — Keita pārliecās pāri, ēna pārslīdēja pāri viņa sejai, un kļuva jūtama viegla sievietes smarža.

- To, ka atkal tevī iemīlēšos. - Fords atzina.

Dziestošajā dienas gaismā tālumā ieūjinājās pūce.

- Tu to saki nopietni? — Keita visbeidzot vaicāja.

Fords pamāja.

Keita lēni pievirzīja seju tuvāk. Viņa nenoskūpstīja vīrieti. Tikai skatījās. Pārsteigta.

- Tolaik, kad mēs satikāmies, tu man to nedki sacījis.

— Nē?

Viņa purināja galvu.

- Vārda "mīlesfiba" tavā vārdu krājumā nebija. Kāpēc, pēc tavām domām, mēs izšķīrāmies?

Fords samirkšķināja acis. Tāds bija iemesls?

- Un ne tāpēc, ka iestājos darbā CIP?

- Es būtu ar to samierinājusies.

- Vai gribi… mēģināt vēlreiz? — Fords taujāja.

Keita paskafijās uz vīried, ap viņas galvu mirdzēja zeltains oreols. Vina nekad nebija izskatījusies dk skaista.

— Jā'.

Tad viņa Fordu noskūpstīja — leni, vieglītem, ar baudu. Viņš paliecās uz priekšu, lai arī noskūpstītu Keitu, taču viņa uzlika vīrietim uz krūtīm maigu roku.

- Gandrīz tumšs. Mums vēl tāls ceļš. Un…

— Un?

Viņa turpināja lūkoties Fordā un smaidīja.

- Nē, nekas, — Keita attrauca, noliecās un skūpstīja vīrieti, pieglauzdamās ar maigajām krūtīm. Viņas plauksta paslējās augšup un sāka nesteidzīgi pogāt kreklu, atrāva to vaļā un sāka atraisīt siksnu. Sievietes skūpsti tapa aizvien dziļāki. Tie bija tik maigi, it kā viņas mute iekustu viņā, un vakara ēnas uz tuksneša zemes stiepās aizvien garākas.

36

SLUDINĀTĀJS RASS EDIJS NOVIRZĪJA pikapu nost no galdkalna ceļa un devās uz smilšakmens izvirzījumu, aiz kura gribēja noslēpt savu auto. Nakts bija skaidra, spīdēja gandrīz pilns mēness, un tumšās debesis bija zvaigžņu piebārstītas. Auto kratījās un zvalstījās pa kailo klints virsmu, un, ikreiz sazvārojodes, noklaudzēja pa pusei atdalījies mašīnas bampers. Ja viņš tuvākajās dienās neaizņemsies metināšanas aparātu Blūgepas servisā, tas drīz nokritis, tomēr viņam bija kauns vienmēr aizņemties no na- vahiem instrumentus un gāzi metināšanai. Nācās ik pa laikam sev atgādināt, ka viņš šai tautai sniedz visdižāko dāvanu — pestīšanu. Ja vien tie būtu ar mieru dāvanu pieņemt…

Augu dienu viņam neizgāja no prāta Hazēliuss. Jo biežāk Edijs atcerējās projekta vadītāja teikto, jo atbilstošāki viņam šķita Jāņa Pirmajā vēstulē sacītie vārdi: "Jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists… Tas ir antikrists, kas noliedz Tēvu un Dēlu… tas ir antikrista gars."

Prātā pazibēja atmiņas — Lorenco garšļaukus uz zemes, tikko iztecējušu asiņu recekļi, ko smiltis nekādi nevar uzsūkt… Edijs saviebās. Kāpēc viņš nespēj izdabūt no galvas to baismīgo ainu? Klusi ierūcies, viņš to aizdzina.

Mašīnu viņš apturēja aiz smilšakmens izvirzījuma, lai no ceļa tā nebūtu redzama. Dzinējs noklepojies apklusa. Edijs parāva rokasbremzes sviru un ar dažiem akmeņiem nobloķēja riteņus. Ielicis atslēgas kabatā, viņš dziļi ievilka elpu un sāka soļot. Mēness spīdēja tik spoži, ka ceļu varēja saskatīt arī bez kabatas lukturīša.

Edijā kvēloja aizvien dedzīgāka mērķa apjausma. Dievs viņu bija aicinājis, un viņš bija aicinājumam piekritis. Visi agrākie notikumi, visas dzīves likstas bijušas tikai priekšspēle. Dievs bija viņu pārbaudījis, un viņš šo pārbaudi izturējis. Beidzamā pārbaude bija Lorenco. Tā bijusi Dieva zīme, ka Viņš gatavo Ediju kādam lielam darbam. Gaužām lielam.

Tas Kungs bija viņu topēcpusdien aizvedis uz Pinjonu. Vispirms pilna bāka ar benzīnu par brīvu. Pēc tam nomaldījies tūrists, kas meklēja Flagstafu, pateicās ar desmit dolāru naudaszīmi. Tad viņš no degvielas uzpildes stacijas darbinieka uzzināja, ka Bia uzskata projektā "Izabella" notikušo pašnāvību par slepkavību. Slepkavību!

Tālumā iekaucās koijots, tam atbildēja cits. Gaudas izklausījās kā nolādēto kliedzieni, vientuļi un pasaulei zuduši. Edijs nonāca pie klints malas un pa taciņu nokāpa Nakajas ielejā. Kreisajā pusē kā sakumpis dēmons izauga tumšais Nakajas klints kupris. Zemāk izkaisītās gaismiņas norādīja ciemata atrašanās vietu. Vecās tirgotavas lodziņi iezīmēja tumsā gaišus taisnstūrus.

Turēdamies tuvu klinšakmeņiem un kadiķiem, Edijs virzījās aizvien tuvāk tirgotavai. Viņš nezināja, ko meklē un kā to atradīs. Vienīgā cerība bija gaidīt Dieva sūfito zīmi. Dievs rādīs viņam ceļu.

Tuksneša naktī klusi skanēja melodija, ko kāds spēlēja uz klavierēm. Viņš nokāpa ielejā, slīdēja cauri papeļu ēnām un skriešus metās pāri mauriņam pie tirgotavas aizmugures sienas. Cauri vecajiem baļķiem, kuru spraugas bija aizziestas ar ģipsi, varēja dzirdēja slāpētas sarunas. Ap kafijas galdiņu sēdēja daži zinātnieki, iegrimuši spraigā sarunā, šķiet, pat strīdējās. Hazēliuss spēlēja klavieres.

Ieraugot vīru, kas varēja būt pats Andkrists, Edijs juta augšup kāpjam baiļu un dusmu vilni. Viņš pieliecās zem loga un mēģināja noklausīties sarunas, taču pianists spēlēja tik skaļi, ka nekas nebija saklausāms. Taču tad cauri klavieru skaņām, cauri du- bultrūšu logiem, cauri dzestrajam rudens gaisam pie Rasa, kas bija notupies zālē, izlauzās viens vienīgs kāda zinātnieka teikts vārds: "Dievs."

Un pēc brīža cita balss atkārtoja: "Dievs."

Noklaudzēja sietdurvis, un ap stūri tuvojās divas balsis — viena augsta, saspringusi, otra lēna, piesardzīga.

Sirdij dauzoties, Edijs četrrāpus aizkārpljās līdz stūrim turpat pie ārdurvīm un, gandrīz vai pamiris, klausījās.

- Vienu es tev gribēju pajautāt, Tonij… Tas ir samērā konfidenciāli.

Vīrietis turpināja klusākā balsī, un tālāko Edijs nesaklausīja, tomēr neriskēja virzīties tuvāk.

- Mēs šeit esam vienīgie, kas nav zinātnieki…

Viņi izgāja tumsā. Edijs atrāvās atpakaļ, un balsis pārvērtās neizšķiramā murdoņā. Varēja redzēt divus tumšus stāvus attālināmies pa ceļu. Viņš bridi nogaidīja, tad pāršāvās pāri ceļam un iespruka starp kokiem, piespiezdamies pie ķeburainā papeles stumbra.

Seju noglauda vēja pūsmiņa. Tas laikam gan bija Svētais gars, kas pārvērties vējiņā, lai atnestu līdz Edija ausim tumsā tīto cilvēku sarunu.

- …par kriminālatbildību, tomēr man nav nekādas saistības ar "Izabellas" darbināšanu.

Zemākā balss atbildēja:

- Nemāniet sevi. Kā jau teicu pirmīt, ja kritīsim mēs, kridsiet ari jūs.

- Bet es esmu tikai psihologs.

- Tomēr jūs esat piedalījies šajā blēdībā.

Blēdībā? Edijs tumsā pavirzījās tuvāk.

- Kā mēs šitā ieķēpājāmies, ko? — spalgākā balss nopūtās.

Atbilde bija pārāk klusa, un Edijs to nesaklausīja.

- Grūti aptvert, ka tas sasodītais dators uzdodas par Dievu… Izklausās kā zinātniskās fantastikas romāns…

Ari šoreiz atbilde bija klusa. Edijs tā pūlējās ieklausīties un saprast abu teikto, ka aizturēja elpu.

Vīrieši iegāja attālu gaismiņu pielietā laukā, kur sākās ciemats. Edijs zagās uz priekšu kā zirneklis, un vējš līdz ausīm atnesa aprautas frāzes.

— … Dievs iekārtā… satricināja Volkonski, liekot tam darīt nelabojamo… — To sacīja spalgā balss.

- …šķiest laiku liekās pārdomās… — atskanēja aizsmakusi balss.

Saruna turpinājās vēl klusāk. Edijs juka vai prātā, nevarēdams

saklausīt. Viņš nolēma riskēt un pielavījās tuvāk. Abi vīrieši bija apstājušies piebraucamā ceļa galā. Maigi dzeltenajā gaismā izskatījās, ka prāvākais nepacietīgi vēlas tikt prom no nervozā. Balsis skanēja skaidrāk.

- …sarunāja visādas muļķības, kādas neviens Dievs neatļautos teikt. Tās bija galīgas Neiv Age blēņas. Pastāvēt — tas ir tad, kad es domāju. Bet Edelšteins uz šito uzķērās. Nūjā, viņš ir matemātiķis, un tie visi kā viens ir savādnieki. Padomā, viņš taču tur kla- burčūskas… — Spalgākā balss ieskanējās skaļāk, it kā šādi varētu aizkavēt prāvāko vīru no aiziešanas.

Sarunu biedrs pamīņājās un pagriezās, un Edijs ieraudzīja viņa seju. Tas bija apsargs.

Vīrieds nomurmināja kaut ko par apkārtnes apskad pirms došanās pie miera. Abi sarokojās, un mazākais vīrs pa piebraucamo ceļu devās uz māju, bet apsargs pameta skatienu te uz vienu ceļa galu, te otru, tad pārlaida acis papeļu audzei, it kā pētīdams apkārtni un nevarēdams izšķirties, kur sākt pastaigu.

Kungs Dievs, lūdzu! Edija sirds dauzījās tik skaļi, ka līdz ar katru sirdspukstu ausīs iešalcās asinis. Visbeidzot vīrs aizsoļoja prom pa ceļu. Neizsakāmi piesardzīgi likdams soļus, pamanīdamies neuzkāpt nokritušiem zariņiem, Edijs gausi virzījās cauri papeļu audzei, taustīdamies uzrāpās pa tumšās nogāzes taku un atstāja ieleju.

Tikai braukdams par Renesceļu, viņš, svētlaimē apreibis, atļāvās skaļi iegavilēties. Edijs bija ieguvis to, ko mācītājs Speitss vēlējās. Virdžīnijā tagad ir nakts vidus, taču svētais tēvs nedusmosies par traucējumu, izdzirdējis šādas ziņas. Nemaz nedusmosies, vai ne?

37

PIEKTDIEN, GAISMAI AUSTOT, Nelsons Bigejs atspiedās pret biedrības nama durvīm un vēroja ierodamies pirmās automašīnas ar zirgu piekabēm. No treileriem izvesde zirgi sacēla zeltainus putekļu mākoņus, dīžādamies smilds, kamēr jātnieki tos apsegloja piešu šķindoņas un ādas plīkšķēšanas pavadībā. Paša Bigeja zirgs Ziema jau bija apseglots un gatavs dodes ceļā, tas stāvēja, piesiets pie vienīgā tuvumā esošā nenokaltušā pinjona, un ēda no auzu tarbas. Bigejam nebūtu nekas pretī vainot Bilagaana par nokaltušajiem kokiem, taču, ciktāl varēja noteikt, televīzijas ziņas nemaldījās — mizgraužiem un sausumam nekādi palīgi nebija vajadzīgi.

Pienāca Marija Atsitija, biedrības nama prezidente.

- Ieradušies diezgan daudz cilvēku, — viņa bilda.

- Vairāk, nekā biju domājis. Jūs arī piedalīsieties?

Atsidja iesmējās.

- Jā. Jebkurš iegansts tikt ārā no kabineta ir labs.

- Kur tad jūsu zirgs?

- Vai tu traks? Es braukšu ar auto.

Bigejs no jauna sāka aplūkot raibo zirgu pulciņu, kas tiks izmantoti protesta akcijā. Gandrīz visi bija vietējie rezervāta kleperi, neapkalti, noliesējuši, baltām, izbolītām acīm — ja neskaita pāris glītu ganu zirgu un vienu arābu rikšotāju. Tas viņam atgādināja ainu, ko bija vērojis tēvoča Silvera mājvietā pie Toatī- nas. Silvers, kas viņam bija iemācījis "Svētīšanas ceļu", iejāja mustangus, viņš strādāja Santafe-Amarillo rodeo, līdz sabeidza muguru. Vēlāk viņš turēja bariņu noplukušu kleperu, lai bērniem būtu, ar ko pajādelēt. No viņa Bigejs iemācījās visu, ko zināja par zirgiem.

Viņš pakratīja galvu. Tas šķita kā tāla senatne. Tēvoča Silvera vairs nav, vecās paražas izzūd, un mūsdienu bērni neprot ne jāt, ne runāt navahu valodā. Bigejs bija vienīgais, kuru vecais tēvocis Silvers jaudāja pierunāt iemācīties "Svētīšanas ceļu".

Tas nebija tikai protests pret "Izabellu", tā mērķis bija atjaunot to dzīvesveidu, kurš strauji izzuda. Tas decās saglabāt viņu tradīcijas, viņu valodu un zemi, un spēju pašiem lemt par savu likteni.

Piebrauca sagrabējis Isuzu pikaps ar pārāk lielu piekabi. No pikapa ar līksmu ķērcienu izlēca slaids, izkāmējis vīrietis kreklā ar nogrieztām piedurknēm. Viņš pasvieda gaisā kalsnu roku, iebrēcās vēlreiz un devās izvest no piekabes zirgu.

- Ieradies Villijs Besenti, — Atsitija noteica.

- Villiju grūd nepamanīt.

Zirgs, kurš jau bija apseglots, nostājās uz zemes. Besenti aizveda viņu piekabes otrā pusē un piesēja pie treilera.

- Viņam ir šaujamais.

- Redzu.

- Tu ļausi viņam to ņemt līdzi?

Bigejs brīdi domāja. Villijs bija viegli uzbudināms, taču viņam piemita laba sirds un skaidrā viņš bija nelokāms kā klints. Protesta akcijas laikā alkohols netiks lietots — Bigejs bija apņēmies panākt, lai šis noteikums dek ievērots.

- Gan būs labi.

- Ja nu sāk iet karsd? — Marija nerimās.

- Nekas neies karsti. Vakar satiku pāris zinātnieku. Nekas briesmīgs tur nenotiks.

- Kurus tu satiki? — Atsitija gribēja zināt.

- Fordu, to, kurš sevi dēvē par antropologu, un to direktora asistenti — sievieti, vārdā Mersera.

Atsitija pamāja.

- Arī es ar viņiem esmu iepazinusies. - Pagāja bridis, un viņa turpināja: — Vai tu esi drošs, ka tā ir prātīga doma? Šī protesta akcija?

- Nu, man šķiet — to tūlīt redzēsim, vai ne?

38

KENS DOLBIJS IESKATĪJĀS PULKSTENĪ. Seši vakarā. Viņš uzgrieza muguru ekrānam un pārbaudīja šaubīgā magnēta temperatūru. Tas turējās godam, temperatūra bija normas robežās. Viņš pāris reižu noklikšķināja peles tausdņu, izskatīdams dažas "Izabellas" programmatūras vadības lappuses. Viss šķita normāli, darbojās nevainojami, jauda — astoņdesmit procentu.

Pilnīgi piemērota nakts "Izabellas" palaišanai. Lai arī iekārta patērēja lielu tiesu RM-West elektrotīkla jaudas savām vajadzībām, pat vismazākie traucējumi — zibens spēriens, sabojājies transformators, sakrituši elektrības pārvades vadi — varēja izraisīt nelaimju lavīnu. Taču dienvidrietumos vakars bija rāms, kondicionētāji izslēgti, nebija gaidāms negaiss, un arī vējš pavisam neliels.

Dolbijam radās nojauta, ka šonakt izdosies atrisināt šos sarežģījumus. Šonakt "Izabella" parādīs visu, ko spēj.

— Ken, palielini jaudu līdz astoņdesmit pieciem procentiem, — pavēlēja Hazēliuss, kurš sēdēja ādas krēslā komandtiltiņa vidū.

Dolbijs pameta skatienu uz Sentvinsentu, kurš uzraudzīja jaudas plūsmu. Rūķītim līdzīgais vīriņš pavicināja uz augšu paceltu īkšķi un piemiedza aci.

— Skaidra bilde.

Uztveres pašā dziļākajā nostūri viņš juta tikko jaušamu vibrāciju, kas liecināja par neaptveramo jaudas plūsmu. Abi kūļi, protonu un antiprotonu, kas riņķoja pretējos virzienos neiedomājamā ātrumā, vēl nebija savirzīti viens otram blakus. Tas notiks bridi, kad "Izabella" darbosies ar deviņdesmit procentu jaudu. Pēc tam kad abi saskarsies, būs vajadzīgs krietni vairāk jaudas, krietni vairāk laika un neizmērojami ilgas stundas regulēšanas darba, lai palielinātu sistēmas jaudu līdz simts procentiem.

Jaudas mērītāji līgani pacēlās līdz astoņdesmit piecu procentu atzīmei.

- Jauka naksniņa darbam, — Sentvinsents atzīmēja.

Dolbijs pamāja. Viņš bija priecīgs, ka jaudas plūsmu uzrauga Sentvinsents — kluss, patīkams večuks. Sentvinsents runāja reti, taču jaudas plūsmu pārraudzīja kā diriģents simfonisko orķestri — precīzi un ārkārdgi smalki. Un teju bez piepūles.

- Astoņdesmit pieci procenti, — Dolbijs paziņoja.

- Alan? — vaicāja Hazēliuss. - Kā serveri?

- Šeit viss kārtībā.

Hazēliuss jau kādu piecdesmito reizi apstaigāja telpu, izprašņādams katru darbinieku. Pagaidām viss ritēja kā pēc grāmatas.

Dolbijs pārskatīja sistēmas. Viss darbojās saskaņā ar normu. Vienīgais bojājums varēja būt pārāk siltais magnēts, taču "pārāk silts" nozīmēja, ka tas bija dkai apmēram par trim simtdaļām grāda siltāks, nekā tam jābūt.

"Izabella" darbojās ar astoņdesmit piecu procentu jaudu, Reja Čena viegli pieregulēja kūļus. Dīki raudzīdamies apkārt, Dolbijs iegrima apcerē par Hazēliusa savākto komandu. Piemēram, Edelšteins. Dolbijam bija aizdomas, ka tas vīrs ir vēl gudrāks par Hazēliusu, taču vienlaikus arī visai īpatnējs. Edelšteins bija maķenīt baiss, it kā viņa smadzenes būtu pa pusei citplanēdešu veidojums. Un vēl tā apsēstība ar klaburčūskām! Johaidī, nudien ērmīgs vaļasprieks. Tad Korkorana, kas izskatījās pēc Derilas Hannas. Viņa gan nebija Dolbija tips, pārāk gara un ar asu mēli. Pārlieku smuka un gaišmataina, lai būtu gudra — desa, tāda viņa neapšaubāmi bija… Šeit sapulcināti lieliski speciālisti, pat robots Cečīni, kurš šķita gatavs jebkurā brīdī aiziet pa pieskari. Te neiederējās vienīgi Iness. Viņš bija dedzīgs, apņēmīgs zellis, kas centās, kā spēja, taču viņa spēju spuldzīte nevarēja apgaismot vairāk par biezi apdzīvotās istabas vidu. Kā Hazēliuss var uztvert nopietni šo cilvēku un viņa vadītās sarunu sesijas? Vai Hazēliuss vienkārši pakļāvās Enerģētikas departamenta nolikumam? Vai visi psihologi bija tādi kā Iness un vērpa savas sīkmanīgās teorijas bez niecīgāko empīrisko pierādījumu drusciņas? Šis cilvēks redzēja visu un nesaprata neko. Dolbijam Iness atgādināja kravas mašīnas šoferi, ar kuru viņa māte draudzējās pēc tēva nāves — lai arī citādi sakarīgs puisis, viņš bija visādu viegli sagremojamu psiholoģijas gudrību pārpilns un ar saviem nebeidzamajiem padomiem, kas aizgūti no jaunākā pašpalīdzības bestsellera, spēja īsā laikā noriebties.

Vēl te bija Reja Čena. Gudra pēc velna, taču nekādi to neizrādīja. Kāds bija stāstījis, ka viņa bērnībā labi braukusi ar skrituļ- dēli. Sieviete izskatījās pēc Bērklijas universitātes brīvās mīlestības piekritējas, viņa bija jautra, nepiespiesta, vienkārša. Bet vai tiešām viņa bija vienkārša? Ar aziātiem nekad neko nevarēja zināt. Lai nu kā, Dolbijs neatteiktos ar viņu aiziet uz kādu randiņu. Viņš paskatījās uz sievied, kas bija noliekusies, melnajiem matiem kā ūdenskritumam plūstot pār pleciem, un spraigi lūkojās konsolē, un iztēlojās viņu kailu…

Pārdomās ielauzās Hazēliusa balss:

- Ken, esam gatavi pacelt līdz deviņdesmit.

- Labs ir.

- Alan? Kad būsim nostabilizējušies pie deviņdesmit, tev būs visi reizē jāpārslēdz IBM p5 595 serveri, kas jau savienod vienā sistēmā.

Edelšteins pamāja.

Dolbijs pagrūda sviras un vēroja "Izabellu" reaģējam. Tas bija īstais brīdis. Tieši šonakt. Viss viņa dzīvē bija vedis tieši uz šo mirkli. Viņš juta spēcīgo vibrāciju, kas pieņēmās spēkā, jaudai pastiprinoties. It kā viss kalns būtu enerģijas pārpilns. Tas murrāja kā Bentley automašīna. Ak kungs, kā viņš mīlēja šo iekārtu. Savu iekārtu.

39

STĀVĒDAMS SAVA NAMIŅA GUĻAMISTABĀ, Fords uz saulrieta fona redzēja pirmos jātniekus parādāmies aiz Nakajas klintsraga. Viņš pielika pie acīm binokli un pamanīja priekšgalā jājam Nelsonu Bigeju dārka zirga mugurā; viņam sekoja ducis citu jātnieku.

Fords pagrieza galvu, un tā truli iesāpējās, atgādinādama par kritienu iepriekšējā vakarā. Kopš tā brīža viņi ar Keitu nebija pārmijuši gandrīz ne vārda, sieviete bija aizņemta, gatavojodes "Izabellas" palaišanai.

Pamirkšķināja lampiņa satelīttālrunī — tieši laikā, kā pēc pulksteņa. Viņš paņēma tālruni.

- Ir jaunumi? — Lokvuds noprasīja.

- Nekā īpaša. Visi ir bunkurā, gatavojas "Izabellas" palaišanai. Es drīz došos sagaidīt protesta akcijas dalībniekus.

- Jūs nu gan varējāt to novērst.

- Tā ir labāk, ticiet man. Vai jūs papētījāt, kas varētu būt Džo Blics?

- Tādu džo blicu ir simtiem — cilvēki, uzņēmumi, vietu nosaukumi, ko vien sirds kāro. Es atlasīju šo to un izveidoju sarakstu ar iespējamiem skaidrojumiem, kas jūs varētu ieinteresēt. Dažus varu tagad nosaukt.

- Lūdzu.

- Pirmkārt, Džo Blics ir viena no GI]oe sērijas armijnieku lellēm.

- Tā varētu būt norāde uz Vordlo. Volkonskis viņu neieredzēja. Kas vēl?

- Džo Blics bija Brodvejas producents, kas uzveda divus mūziklus — "Miskastes aušības" un "Kreiterleikas jokdari"; viens bija par runčiem, otrs par nūdistu koloniju. Abi izgāzās.

- Turpiniet.

- Joe Blitz, bankrotējusi Ford automašīnu dīlerkompānija Ohaio… Džo Blica valsts parks Medfordā, Oregonas pavalstī… Džo Blica memoriālā hokeja arēna Ontario, Kanādā… Džo Blics, zinātniskās fantastikas rakstnieks pagājušā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados… Džo Blics, nekustamo īpašumu attīstītājs, kurš uzbūvēja Mausleer debesskrāpi Čikāgā… Džo Blics, karikatūrists…

- Pastāstiet par rakstnieku.

- Džo Blics četrdesmito gadu sākumā publicēja zinātniskās fantastikas savārstījumus vairākos lubu žurnālos.

- Kādi ir stāstu nosaukumi?

- Stāstu bija vesels lērums. Paraudzīsim… Piemēram, "Jūras ilkņi" un "Cilvēku slepkavas gaisā".

- Vai ir arī kāds romāns?

- Cik mums izdevās noskaidrot, viņš sarakstījis tikai stāstus.

- Un karikatūrists Džo Blics?

- Piecdesmito gadu beigās veidoja komiksu sēriju par resnu lamzaku un mazu pūdeli. Kaut kas līdzīgs "Garfildam". Nekādus sevišķos panākumus neguva. Palūkosim… Te ir vēl kādi divi simd, sākot no apbedīšanas biroja nosaukuma līdz zivju kūpināšanas receptei.

Fords nopūtās.

- Rādās, ka mēs meklējam adatu siena kaudzē bez apjausmas, kā šī adata izskatās. Un Natašas tante?

- Volkonskim nav tantes, vārdā Nataša. Vai tas nav kāds jociņš? Teiksim, katram krievam ir tante Nataša un tēvocis Boriss?

Fords pa logu paraudzījās uz jātniekiem, kas ieradās ielejā.

- Pēc visa spriežot, zīmīte ieved strupceļā.

- Tā izskatās.

- Man jābeidz saruna. Ielejā iejājuši protestētāji.

- Tiklīdz "Izabellu" aptur, piezvaniet man, — Lokvuds piekodināja.

Fords nolika satellttālruni, ieslēdza portfeli skapi un izgāja ārā. Tālumā pukšķināja motors. Ceļa galā parādījās apdauzīts pikaps, devās lejup pa nogāzi, un tam pa pēdām ripoja balts busiņš ar uzrakstu KREZ uz sāniem un satelītšķīvi uz jumta.

Fords nostājās pie kokiem lauka malā, vērodams tuvojamies Bigeju un duci jātnieku putās nodzītos zirgos. KREZ televīzijas stacijas busiņš apstājās, izkāpa pāris televīzijas darbinieku un sāka uzstādīt aparatūru, lai nofilmētu jātnieku ierašanos. No pikapa izkāpa drukna sieviete. Marija Atsitija.

Kad jātnieki bija nonākuši laukos, operators sāka filmēt. Viens no jātniekiem atšķīrās no pārējiem, izrāvās priekšā un aulekšoja šurp, vēcinādams lakadņu paceltajā rokā un uzvaroši, skaļi iegavilēdamies. Fords viņā pazina Villiju Besend, viru, kurš viņam bija aizdevis naudu. Daži jātnieki ari paskubināja zirgus, un Bigejs sekoja viņu paraugam. Jātnieki šāvās pāri laukiem, patraucās garām kamerai un apstājās neasfaltētā stāvlaukumā pie vecās tirgotavas netālu no Forda.

Kad Bigejs nokāpa no zirga, pienāca KREZ reportieris, uzsita pa viņa pacelto plaukstu un sāka izkārtot aparatūru intervijai.

Piejāja pārējie un ari sasveicinājās. Iedegās prožektori, un reportieris sāka iztaujāt Bigeju. Pārējie stāvēja apkārt un skatījās.

Fords izsoļoja no koku paēnas un devās pie viņiem.

Visu acis pavērsās jaunpienācēja virzienā. Reportieris tuvojās viņam, izstiepis mikrofonu.

- Kā jūs sauc, ser?

Fords redzēja, ka kamera darbojas.

- Vaimens Fords.

- Vai jūs esat zinātnieks?

- Nē, mans pienākums ir uzturēt sakarus starp projektā "Iza- bella" zinātniekiem un vietējiem iedzīvotājiem.

- īpaši labi tas jums neizdodas, — reportieris iedzēla. - Jums tūlīt būs jātiek galā ar protestētājiem.

- Es zinu.

- Kādas ir jūsu domas?

- Manuprāt, misteram Bigejam ir taisnība.

Iestājās īss klusuma bridis.

- Kādā ziņā?

- Daudzējādā. "Izabella" tiešām biedē vietējos, projekts nav izraisījis ekonomisko pacēlumu, kā tas iepriekš bija domāts, un zinātnieki nudien izturējušies pārāk savrupi.

Vēl viens īss, mulsuma pilns klusuma bridis.

- Kā jūs esat iecerējuši to vērst par labu?

- Iesākumā es uzklausīšu jūs. Tieši tāpēc esmu ieradies šeit. Pēc tam es pielikšu visas pūles, lai nokārtotu abu pušu attiecības. Mēs patiešām neesam atraduši kopīgu valodu ar vietējo kopienu, taču es apliecinu — no šā brīža viss būs citādi.

- Nečakarē prātus! — atskanēja brēciens. No lauka, kur bija piesējis zirgu, šurp soļoja Villijs Besenti.

- Stop! — Reportieris pagriezās pret Besenti. - Paklau, Villij, man te ir intervija. Tu nevarētu nomierinādes?

- Viņš tur gvelž kā pa ķešu.

- Ja tu tā izrunāsies, mēs nevarēsim tevi rādīt televīzijā.

Ieskatījies Fordam sejā, Besenti apstājās kā zemē iemiets. Varēja

manīt, ka viņš Fordu ir pazinis.

- Eu, tas tak esi tu!

- Sveiks, Villij. - Fords pastiepa roku sveicienam.

Villijs nelikās to manām.

- Tu esi no šitiem!

— Jā.

- Tu man esi parada divdesmitnieku, draudziņ!

Fords pasniedzās pēc kabatas portfeļa.

Besend uzvaroši piesarka.

- Paturi vien savu naudiņu. Man to nevajag.

- Villij, es biju cerējis, ka mēs varam visi kopā nonākt pie atrisinājuma.

- Nepļurksti! Redzat, kas tur augšā ir? — Besenti norādīja ar kalsno roku uz ielejas malas pusi. Piedurkne atslīdēja, atklājot tetovējumu. - Tur, klintīs, ir drupas. Kapi. Jūs apgānāt mūsu senču kapus.

Kamera atkal bija ieslēgta.

- Kā jūs atbildēsiet, mister Ford? — reportieris ierunājās, atkal bāzdams mikrofonu viņam sejā.

Fords atturējās norādīt, ka patiesībā tās bija anasazi mītnes drupas.

- Ja kāds varētu norādīt šo kapu atrašanās vietu, mēs varētu pasargāt…

- Tie ir visur! Kur vien acis met! Mirušo gari ir neapmierināti un klaiņo apkārt. Te notiks kas nelāgs. Es to jūtu. Jūs ne? — Besenti paskatījās apkārt. - Vai jūs to nejūtat?

Piekrītoši mājieni un murmināšana.

- Chindii ir mums visapkārt, cilvēki, kas spēj pārvērsties par dzīvniekiem un darīt ļaunu. Kopš laika, kad Peabody Coal atņēma Sarkanajam galdkalnam dvēseli, tā kļuvusi par nejauku, nejauku vietu.

- Nejauka vieta, — apkārtstāvošie atsaucās kā atbalss.

- Tas ir vienīgi kārtējais gadījums, kad baltais ierodas un atņem indiāņiem zemi. Tā tas ir. Vai man taisnība?

Skaļāka piekrītoša murdoņa.

- Villij, tev ir visas tiesības tā domāt, — Fords apstiprināja. - Taču mums par attaisnojumu esmu spiests atgādināt, ka daļēji pie vainas ir navahu cilts valdība, kas noslēdza šo darījumu, neapspriežoties ar vietējiem iedzīvotājiem.

- Navahu cilts valdība ir tikai bariņš maukasbērnu, ko nolīguši Bilagaana sev par roklaižām. Pirms Bilagaana ierašanās mums nebija nekādas navahu cilts valdības.

- Jūs nevarat to padarīt par nebijušu. Es ari ne. Tomēr mēs varam visi kopā panākt uzlabojumus. Vai jūs to vēlaties?

- Uz to mana atbilde ir — ej ellē! - Besenti draudīgi tuvojās. Fords nekustējās, abi stāvēja, blenzdami viens otrā. Besenti elsoja, izspiedušās ribas cilājās, cīpslainie roku muskuļi te savilkās, te atlaidās.

Fords izturējās mierīgi, atslābināti.

- Villij, es esmu jūsu pusē.

- Nerunā ar mani tādā aizbildnieciskā tonī, Bilagaana! — Viņš bija par trešdaļu mazāks nekā Fords un divreiz vieglāks, taču izskatījās, ka kuru katru brīdi varētu sākties kautiņš. Fords pablenza uz Bigeju. Šamaņa bezkaislīgā seja liecināja, ka viņš ļaus notikumiem ritēt savu gaitu.

TV kamera turpināja filmēt.

Besenti ar plašu žestu norādīja apkārt.

- Paraugieties! Jūs, Bilagaana, atņemat mūsu galdkalnu un ieurbjades simtiem pēdu dziļi klintī, lai varētu apūdeņot savus stulbos laukus, bet manai tantei Emmai jābrauc trīsdesmit jūdžu, lai dabūtu ūdeni mazbērniem un aitām. Kā jūs domājat — pēc cik ilga laika izsīks Blūgepas vai Blekhorsas akas? Un Hanta vīruss? Visi zina, ka pirms nodkumiem Fortvingeitā mums nekāda Hanta vīrusa nebija.

Vairāki jātnieki skaļi piebalsoja, pauzdami piekrišanu senajai sazvērestības teorijai.

- Tikpat labi mēs jau tagad esam "Izabellas" saindēd. Kuru katru dienu mūsu bērni sāks mirt kā mušas. - Viņš iebadīja putekļaino pirkstu Fordam krūtīs, taisni zem krūšu kaula. - Zini, Bilagaana, kas tad tu būsi? Slepkava!

- Rāmu garu, Villij. Esi mierīgs un cieņas pilns.

- Mierīgs? Cieņas pilns? Vai tālab jūsējie nodedzināja mūsu mitekļus un kukurūzas tīrumus? Vai tālab jūs izvarojāt mūsu sievietes? Un vai tāpēc jūs mūs aizsūtījāt Garajā pārgājienā uz Fort- samneru — lai mēs būtu mierīgi un cieņas pilni?

Fords no Rāmas laikiem atcerējās, ka navahi vēl aizvien nevarēja aizmirst Garo pārgājienu deviņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados, kaut arī pārējiem šajā valsd tas bija senaizmirsts notikums, aizvēsturiski laiki.

- Dievs mans liecinieks, es nožēloju, ka nevaram mainīt dažus notikumus vēsturē, - Fords pavēsdja emocionālāk, nekā bija domājis.

Villija rokā, izvilkts no džinsu kabatas, parādījās lēts divdesmit otrā kalibra revolveris. Fords saspringa, gatavs rīkoties strauji.

Bigejs nekavējoties metās starpā.

- Dasvud, izslēdz kameru! — viņš asi uzsauca.

Reportieris pakļāvās.

- Villij, novāc ieroci!

- Lasies pie velna, Nelson! Es cinīšos, nevis gvelzīšu.

- Mēs uzstādīsim lauka vidū sviedrēšanās pirtiņu, — Bigejs klusā balsī atbildēja. - Mēs šeit uzkavēsimies visu nakti un veiksim mierīgas ceremonijas. Mēs atgūsim šo zemi garīgā ceļā, ar lūgšanām. šis ir lūgšanu un apcerējumu, nevis sadursmju laiks.

- Es biju domājis, ka tas ir protests, nevis sasodītas skvo dejas, — Besend atcirta, tomēr ieslidināja ieroci bikšu kabatā.

Bigejs norādīja uz augstsprieguma vadiem, kas pusjūdzes attālumā sdepās pāri galdkalna malai.

- Mēs esam ieradušies cīnīties ar to, nevis ar šo cilvēku.

Vadi tikko sadzirdami, tomēr nepārprotami zumēja un sprakšķēja.

- Rādās, jūsu mašiņš jau palaists, — Bigejs pagriezās pret Fordu un pavērās viņā neizteiksmīgu skatienu. - Domāju, jūs tagad varētu iet prom un ļaut, lai mēs nodarbojamies ar savām lietām.

Fords palocīja galvu, pagriezās un devās uz bunkuru.

- Pareizi, taisies, ka tiec! — Besenti nobļāva pakaļ. - Citādi dabūsi bišķi svina savā Bilagaana pakaļā.

Pieejot tuvāk "Izabellas" vārtiem, Fords dzirdēja, ka vadu zu- mēšana un sprakšķēšana kļūst skaļāka, un spokainā džinkstēšana lika šermuļiem skriet viņam pār muguru. Gluži vai likās, ka to rada dzīva būtne.

BEZ PIECĀM MINŪTĒM ASTOŅOS BUKERS Krolijs, neparastu gaidu pārņemts, iekārtojās pie televizora savā omulīgajā, ar ķirškoka sienas paneļiem izklātajā darbistabā, kas atradās viņa Džordžtaunas mājā Dambartonstrītā. Solīdams, ka prece būs samaksātās naudas vērta, Speitss nebija mānījies. Svētdienas sprediķis bija kā bises šāviens. Tagad "Amerikas apaļais galds" būtu kā zalve no otra stobra. Un pats pārsteidzošākais — lai to panāktu, bija pieticis ar vienu vienīgu tālruņa zvanu un pāris ziedojumiem skaidrā naudā. Nekā nelikumīga, tikai naudas pārskaitījums ziedošanas nolūkos reliģiskai organizācijai, kas atbilst ASV Ieņēmumu kodeksa 501 (c) nolikuma trešajam izņēmumam, turklāt nebija apliekams ar nodokli.

Lobists auklēja saujā konjaka glāzi, to sildīdams, un iedzēra malku kalvadosa, ko mēdza iemalkot pēc vakariņām. Skaļas, patriotiskas mūzikas pavadībā ekrānā iegaismojās pārraides "Amerikas apaļais galds" logotips, kuram visapkārt plīvoja Amerikas karogi, zibēja ērgļi un patriotiskas emblēmas. Pēc tam uz Kapitolija attēla fona parādījās ķirškoka apaļais galds, pie kura, savilcis nopietnu, bažīgu sejas izteiksmi, sēdēja Speitss. Viņam pretī sēdēja raidījuma viesis, sirms vīrietis uzvalkā, ar iekritušu seju, platām, izspūrušām uzacīm. Viņš bija savilcis lūpas, it kā apcerēdams lielo Visuma pastāvēšanas noslēpumu.

Mūzika noklusa, un Speitss pavērsās pret kameru.

Krolijs jutās pārsteigts — virs, kurš dzīvē bija pilnīgs ēzelis, Dienvidu salašņa un lauķis, televizora ekrānā spēja izstarot tādu neiedomājam harismu. Pat oranžie mati izskatījās cienījami, to spilgtums bija notušēts. Krolijs kārtējo reizi sevi apsveica. Piesaistīt sludinātāju bija izrādījies spīdošs gājiens.

- Labvakar, dāmas un kungi. Esiet sveicinād raidījumā "Amerikas apaļais galds". Es esmu cienīgtēvs Dons Speitss un ar prieku iepazīstinu jūs ar šīsdienas viesi doktoru Hendersonu Kroke- ru, izcilo fizikas profesoru no Liberti universitātes, kas atrodas Linčburgā Virdžīnijas pavalstī.

Profesors gudru sejas izteiksmi palocīja galvu un izskatījās pats nopietnības iemiesojums.

- Es ataicināju doktoru Krokeru apspriest projektu "Izabella", un tas būs mūsu šāvakara sarunu temats. Tiem, kuri nezina, paskaidrošu, ka "Izabella" ir zinātnieku radīta iekārta, ko valsts izbūvējusi Arizonas tuksnesī, iztērējot tai četrdesmit miljardus dolāru nodokļu maksātāju naudas. Daudziem tā rada bažas. Mēs nolēmām uzaicināt uz raidījumu doktoru Krokeru, lai viņš izskaidrotu mums, parastajiem ļautiņiem, visu par šo projektu. - Viņš pagriezās pret raidījuma viesi. - Doktor Kroker, jūs esat fiziķis un pasniedzējs. Vai varat pastāsdt, kas īsti ir "Izabella"?

- Pateicos, cienīgtēv Speits. To es, protams, varu. Principā "Izabella" ir daļiņu paātrinātājs, atomu dauzītājs. Atomus vispirms lielā ātrumā trenc pa gaisu un tad sasit citu pret citu, lai tie sašķīst, un zinātnieki var izpētīt, no kā tie sastāv.

- Izklausās visnotaļ biedējoši.

- Tas nav nekas šausmīgs. Pasaulē ir vairākas šādas iekārtas. Tas lielā mērā palīdzēja Amerikai izprojektēt un uzbūvēt kodolieročus, kā ari izstrādāt kodolindustrijas teorētiskos pamatus.

- Vai šī konkrētā iekārta jums rada bažas?

Dramatiska pauze.

— Jā.

- Kadas tas butu?

- "Izabella" nelīdzinās pārējiem daļiņu paātrinātājiem. Tā netiek izmantota zinātniskos nolūkos. To izmanto ļaunprātīgiem mēķiem, lai pierādītu kādu noteiktu ideju — radīšanas teoriju, kuru propagandē ateistu un sekulāro humānistu zinātnieku grupiņa.

Speitss sarauca uzacis.

- Diezgan skaļš paziņojums.

- Un ne bez pamatojuma.

- Paskaidrojiet sīkāk.

- Ar prieku. Šī zinātnieku ateistu grupiņa sev par kredo izvirzījusi teoriju, ka Visums radījis pats sevi no nekā, bez jebkādas vadošas rokas vai galvenā dzinējspēka. Šo teoriju sauc par Lielo sprādzienu. Vairākums saprātīgu cilvēku, arī daudzi zinātnieki — to skaitā es — zina, ka šīs teorijas pamatā nav gandrīz nekādu zinātnisko pierādījumu, tā nebalstās zinātnē, bet dziļi iesakņojušos antikristīgos uzskatos, kas mūsdienās pārņēmuši visu mūsu nāciju.

Krolijs iedzēra vēl vienu prāvu silta kalvadosa malku. Speitss kārtējo reizi apliecinājis savu lietderību. Sasodīti lieliski — dema- goģija, kas ietērpta skaidrā, zinātniskā valodā, turklāt atskan no fiziķa mutes. Tieši šādas blēņas kāds noteikts amerikāņu tautas segments aprīs bez kavēšanās, ar visu āķi.

- Pēdējo desmit gadu laikā burtiski visus mūsu valdības un augstskolu sistēmas slāņus pārņēmuši ateisti un sekulārie humānisti. Viņu pārziņā ir stipendiju izsniegšana. Viņi izlemj, kādi pē- fijumi tiek veikti. Viņi noslāpē visas neapmierinātās balsis. Šis zinātniskais fašisms ir izplatījies visur, no kodolfizikas un kosmoloģijas līdz bioloģijai un, protams, evolūcijai. Šādi zinātnieki mums devuši tādas ateistu, materiālistu teorijas, kādas atbalstīja Darvins, Laiels, Freids un Jungs. Šādi cilvēki apgalvo, ka dzīve nesākas ar ieņemšanu. Šādi cilvēki grib veikt šausminošus eksperimentus ar cilmes šūnām — dzīviem cilvēku embrijiem. Šādi cilvēki ir abortu atbalsdtāji un tā saucamie ģimenes plānotāji.

Balss, kas izklausījās pēc paša saprāta iemiesojuma, turpināja murdēt, taču Krolijs to izslēdza no apziņas un iztēlē tīksminājās par brīdi, kad paraksds līgumu ar Jaziju par divreiz lielāku honorāru.

Raidījums turpinājās ar jautājumiem un atbildēm, apzelējot vakara tematu, tad, kā parasti, atskanēja lūgums ziedot naudu, sarunas atsākās, pēc laika atkal atskanēja lūgums ziedot. Balsis murdēja un urdzēja, te skaļākas, te klusākas, gluži kā reliģiska pātaru skandēšana. Beigās Krolijs secināja, ka kristīgās televīzijas dvēsele ir atkārtošana — visu, ko gribi pateikt, iebliez ar bliešanu trulajos pauros un piedevām pievāc viņu naudu.

Kamera pievilka tuvāk Speitsa seju, svētais tēvs grasījās pabeigt raidījumu ar savu komentāru. Krolijs klausījās tikai ar pusausi. Līdz šim Speitss bija pierādījis, ka spēj sarīkot lielisku izrādi, un doma, ka to skatās ari cilts padome, pildīja viņu ar milzu prieku.

- …ir skaidrs, ka Dievs pamazām noņem savu sargājošu roku no Amerikas…

Krolijs ieslīga omulīgā atslābinādbā. Viņš jau tagad nepacietīgi gaidīja pirmdienas zvanu pulksten četros. Viņš no tiem mērkaķiem izplēsīs miljonus. Miljonus.

- …pret pagāniem un abortu atbalstītājiem, pret feministēm un homoseksuāļiem, pret Amerikas Apvienību civilo brīvību aizstāvībai, pret visiem, kas tiecas padarīt Ameriku laicīgu, es pavēršu pirkstu un paziņoju: "Nākamais teroristu uzbrukums būs uz jūsu sirdsapziņas…"

Varbūt viņš varētu pat trīskāršot honorāru. Būtu ko pastāsdt draugiem Potomac klubā.

- …Un tagad viņi ir uzbūvējuši Bābeles torni, šo "Izabellu", lai pretendētu uz Dieva troni. Taču Dievs nav nekāds mazais bērns — Viņš dosies uzbrukumā.

Kad Krolijs no jauna slīga saldkaislos sapņojumos, viņu negaidīti satricināja viens vārds. Šis vārds bija "slepkavība".

Viņš izslējās taisns. Par ko Speitss tagad runāja?

- Tieši tā! - mācītājs apstiprināja. - No konfidenciāla avota man nācis ausīs, ka pirms četrām dienām viens no svarīgākajiem projekta "Izabella" zinātniekiem, krievs Volkonskis, esot izdarījis pašnāvību. Taču mans avots norāda, ka daži policijas izmeklētāji nav īsti pārliecināti, vai tā patiešām ir pašnāvība. Aizvien vairāk pierādījumu liecina, ka tā bijusi slepkavība un to pastrādājis kāds no projektā iesaistītajiem. Zinātnieku nobendējuši viņa kolēģi. Kāpēc? Lai aizvērtu viņam muti?

Krolijs paliecās uz priekšu. Sapņainums bija izplēnējis, viņš vērīgi skatījās ekrānā. Cik ģeniāli — atstāt šādu ziņu uz raidījuma beigām!

- Iespējams, es zinu iemeslu. No sava avota esmu ieguvis vēl kādu ziņu, pagalam satriecošu. Es pats tam gandrīz nespēju noticēt.

Lēni un dramatiski Speitss ar kopto roku paņēma papīra lapu un pacēla to. Krolijs pazina šo paņēmienu, kuru piecdesmitajos gados ieviesa Džozefs Makartijs, — informācija, kas uzraksdta uz papīra, bija taustāmāka un tādējādi ticamāka.

Speitss viegli paplivināja lapiņu.

- Tas ir šeit.

Vēl viena dramatiska pauze. Krolijs izslējās, pavisam aizmirsis par dzērienu. Kas Speitsam aiz ādas?

- "Izabellai" vajadzēja būt palaistai jau pirms vairākiem mēnešiem. Tas nav noticis. Tajā ir kāda kļūme. Kāda — to nezina neviens, izņemot manu avotu un mani. Un tagad to zināsiet arī jūs.

Raidījuma vadītājs vēlreiz dramatiski pavēcināja papīra lapiņu.

- Šis "Izabellas" smadzenes ir visātrākais superdators, kāds vien uzbūvēts. Un šī "Izabella" sevi pasludinājusi par… — viņš teatrāli paklusēja, — …par Dievu.

Viņš nolika papīru uz galda, neatrāvis skatienu no kameras. Pat raidījuma viesis šķita stipri pārsteigts.

Klusums ieilga, Speitss bargi vērās kamerā. Šis cilvēks zināja, kāds spēks ir klusumam, sevišķi televīzijā.

Krolijs aptupās uz pašas krēsla maliņas, raudzīdams aptvert šā šokējošā paziņojuma nozīmi. Jutīgais iekšējais radars, politisko satricinājumu tuvošanās noteicējs, nupat vēstīja, ka, nez no kurienes cēlies, strauji tuvojas milzīgs blīkšķis. Tas taču bija pilnīgs neprāts! Iespējams, doma pasviest bumbiņu Speitsam un ļaut, lai tas rīkojas tālāk, nav bijusi pārāk prātīga. Varbūt vajadzēja jau no rīta aizsūtīt pa faksu Jazijam jaunu līgumu — ar lūgumu aši to parakstīt.

Visbeidzot Speitss ierunājās:

- Mani draugi, es nebūtu nācis klajā ar šādu paziņojumu, ja nebūtu pilnīgi pārliecināts par faktu patiesīgumu. Mans avots, pārliecināts kristietis un garīdznieks tāpat kā es, uzturas netālu no notikuma vietas un ieguva šīs ziņas no pašiem zinātniekiem. Patiesi. Šī milzīgā iekārta ar nosaukumu "Izabella" uzskata sevi par Dievu. Jūs dzirdējāt pareizi — uzskata sevi par Dievu. Ja mana informācija ir maldīga, es aicinu viņus publiski to atspēkot.

Speitss piecēlās no krēsla, un prasmīgs operatora darbs šo teatrālo žestu paspilgtināja. Viņš it kā slējās pāri skadtājiem kā ar pūlēm apvaldītu dusmu stabs.

— Es lūdzu, es pieprasu, lai Gregorijs Norts Hazēliuss, šā projekta vadonis, nostājas Amerikas tautas priekšā un paskaidro savu rīcību. Es to pieprasu. Mēs, Amerikas tauta, esam iztērējuši četrdesmit miljardus dolāru šīs ellišķās mašīnas uzbūvēšanai, mašīnas, kas radīta ar nolūku pierādīt, ka Dievs melo! Un tagad šī iekārta pati apgalvo, ka tā ir Dievs!

O, mani draugi! Kāda zaimošana! Kāda zaimošana!

FORDS IERADĀS KOMANDTILTIŅĀ astoņos. Ieejot telpā, viņš paraudzījās uz Keitu, uz viņas darbstaciju. Abu skadeni sastapās. Viņi nepārmija ne vārda, taču skatieni bija daiļrunīgi. Pārējie zinātnieki bija noliekušies pār savām darbstacijām, un Hazēliuss diriģēja koncertu no kapteiņa grozāmā krēsla telpas vidū. Iekārta dūca, taču vizualizētājs grima tumsā.

Pārējie sveica ienākušo ar galvas mājieniem un izklaidīgiem uzsaucieniem. Vordlo veldja viņam ilgu skatienu, tad uzgrieza muguru un nostājās savā vietā pie apsarga galdiņa.

Hazēliuss paaicināja viņu klāt.

- Kā tur augšā iet? — viņš apvaicājās.

- Domāju, ka mums nekādu sarežģījumu nebūs.

- Labi. Jūs esat ieradies tieši laikā, lai novērotu kontaktu nulles koordinātā. Ken, kā mums sokas?

- Turamies stabili pie deviņdesmit procentiem, — Dolbijs atsaucās.

- Magnēts?

- Joprojām viss kārdbā.

- Tad esam gatavi sākt, — Hazēliuss secināja. - Reja, ieņem savu vietu pie detektoru vadības pults. Tiklīdz ieslēgsies vīruss, tev jāsāk rīkoties. Džūlij, tu būsi viņas dubliere.

Viņš pagriežas.

- Alan?

Edelšteins lēni pacēla galvu no darbstacijas.

- Novēro vienlaikus gan rezerves serverus, gan galveno datoru. Tiklīdz manīsi kādu nestabilitātes pazīmi, pārslēdz "Izabellas" vadību uz trim IBM p5 595 serveriem. Negaidi pilnīgu sistēmas sabrukumu.

Edelšteins pamāja un pāris reižu skaļi noklabināja taustiņus.

- Melisa, tev jānovēro caurums telplaikā. Ja kaut ko ieraugi, vienalga, ko, kas liecina par sarežģījumiem — negaidītu rezonansi, nepazīstamas supersmagas vai stabilas daļiņas, sevišķi, ja tās ir stabilas singularitātes, — cel trauksmi.

Sieviete pavicināja augšup paceltu īkšķi.

- Hārlan, mēs darbināsim "Izabellu" ar simtprocentīgu jaudu, cik vien ilgi nepieciešams. Tavs pienākums būs nodrošināt nepārtrauktu, vienmērīgu enerģijas padevi un novērot apkaimes tīklu, uzmanot, vai kāda trešā puse mums nevar sarūpēt nedienas ar elektrības padevi.

- Labs ir.

- Tonij, pat ja mēs pārslēgsimies uz trim serveriem, apsardzes sistēmas paliks darbojamies. Neaizmirsti, ka augšā ir demonstranti, kas var izstrādāt kādu muļķību — teiksim, rāpdes pāri žogam.

- Klausos, ser.

Viņš paskatījās apkārt.

— Džordž?

- Jā? - Iness atsaucās.

- Parasti tev iekārtas darbināšanas laikā ir maz darba. Taču šoreiz ir citādi. Es gribu, lai tu atrodies tuvumā vizualizētājam, lai vari nolasīt vīrusa radītos tekstus un izanalizēt tos no psiholoģiskā viedokļa. Šo ļaunprātīgo programmatūru radījis cilvēks, un atbildēs varētu atrasties norādes uz viņu. Meklē kādas atklāsmes, idejas, psiholoģiskus āķīšus, kas var palīdzēt mums atrast šo hakeri vai tā iesūtīto vīrusu.

- Lieliska doma, Gregorij. Es to noteikti darīšu.

- Keita, es gribētu, lai tu sēdi pie tastatūras un ievadi jautājumus.

- Es… — Keita sastomījās.

Hazēliuss izlieca uzaci.

— Jā?

- Es labāk atteikšos, Gregorij.

Zilās acis spraigi nopētīja sievieti un pavērsās pret Fordu.

- Jums nekas nav darāms. Vai esat ar mieru uzdot jautājumus?

- Jā, labprāt.

- Nav pat svarīgi, ko jūs vaicājat, galvenais — panāciet, lai vīruss ar jums sarunājas. Lai izsekotu šo vīrusu, Rejai nepieciešama stabila datu plūsma. Nepārspīlējiet, nesāciet uzdot garus vai sarežģītus jautājumus — lai tie ir īsi. Keita, ja Vaimens saminsti- nās vai viņam aptrūkstas ideju, esi gatava viņu nomainīt. Mēs nedrīkstam šķiest ne sekundi.

Fords piegāja pie Keitas darbstacijas. Sieviete cēlās kājās, piedāvādama apsēsties viņas krēslā, taču viņš uzlika plaukstu uz Keitas pleca un pieliecās, it kā uzmanīgi pētīdams ekrānu.

- Sveika, — Fords čukstēja, saspiezdams viņas roku.

-Čau.

Keita brīdi vilcinājās un tad klusā balsī turpināja:

- Apsoli man, Vaimen. Lai kas šeit norisinātos — vienalga, kas šeit notiks, — mēs sāksim visu no gala. Tu un es. Apsoli, ka tas, kas notika atpakaļceļā uz galdkalnu, nebija tikai atsevišķs gadījums.

Keita stipri pietvīka un pielieca seju, lai to noslēptu. Melnie mati kā aizkars noslīdēja priekšā.

Viņš viegli saspieda sievietes roku.

- Es apsolu.

Hazēliuss bija pabeidzis apspriest dažādus sīkumus ar vairākiem zinātniekiem un atgriezās komandtiltiņa vidū. Nostājies viņš pārlaida žilbinoši zilo acu skatienu grupiņai.

- Esmu to jau reiz teicis un tagad atkārtošu. Mēs dodamies nezināmos ūdeņos. Es jūs nemānīšu. Mūs gaida bīstams uzdevums. Taču citas izejas nav, mēs esam iespiesti stūrī. Mums jāatrod šis vīruss un jāiznīcina. Tas jāpaveic šovakar.

Ilgajā klusumā, kas sekoja šiem vārdiem, iekārtas dūkoņa te kļuva skaļāka, te noklusa.

- Mēs vairākas stundas būsim atslēgti no ārpasaules, — Hazēliuss atsāka runāt. Dedzīgais, spīvais acu skatiens apriņķoja telpu. - Vai kādam ir jautājumi?

- Ēē, man, — atsaucās Džūlija Tibodo. Viņas seja bija sviedru klāta, un tumšie riņķi zem acīm šķita teju caurspīdīgi. Saķepušie mati nošūpojās, kad viņa sakustējās.

Hazēliuss pavērsās pret sievieti.

— Jā?

- Es… — viņa vilcinājās.

Hazēliuss pacēla uzacis un gaidīja. Sieviete piepeši atstūma krēslu un piecēlās. Ritenīši ieķērās paklājā, un viņa gandrīz paklupa.

- Tas ir neprāts! — viņa skaļā balsī pavēstīja. - Iekārtā ir pārāk silts magnēts, nestabils dators un ļaunprātīga programmatūra, bet mēs vēl aizvien grasāmies tajā ievadīt pārsimts megavatu enerģijas. Jūs taču kalnu uzlaidīsiet pie velna! Ar mani varat nerēķināties!

Hazēliusa skatiens zibenīgi apstājās pie Vordlo un tad atgriezās pie Tibodo.

- Diemžēl par vēlu, Džūlij.

- Nekā tamlīdzīga! — viņa atbrēca. - Es tinos prom.

- Bunkura durvis ir aizvērtas un cieši noslēgtas. Tu kārtību zini.

- Nemuldi. Tikko ienāca Fords.

- Tā bija iepriekšēja vienošanās. Tagad neviens nedrīkst iet prom līdz pat rītausmai. Es arī ne. Tādi ir drošības noteikumi.

- Muļķības! Ja nu te sāktos ugunsgrēks vai atgadītos cita nelaime? — Viņa izaicinoši nostājās, trīcot pie visām miesām.

- Ārdurvju drošības kodi, ar kuriem var atvērt durvis pirms rītausmas, ir pieejami vienīgi Tonijam. Un lēmums ir viņa, vecākā izlūkošanas virsnieka, ziņā. Tonij?

- Neviens nedrīkst aiziet, — flegmātiski noburkšķēja Vordlo.

- Es atsakos pieņemt šādu atbildi, — Džūlija atcirta, balsij panikā kļūstot skaļākai.

- Diemžēl citas izejas jums nav, — Hazēliuss aizrādīja.

- Tonij, es gribu tikt ārā! Esi nolādēts! — viņas balss jau izklausījās pēc kliedziena.

- Atvainojiet, tas nav iespējams, — Vordlo nepiekāpās.

Džūlija metās virsū apsargam ar visu savu piecu pēdu un trīs

collu garo augumu. Vordlo gaidīja, kad sieviete pieskrien klāt, paceltām dūrēm metas viņam virsū, un tad tās satvēra.

- Laid mani, nelieti! — Viņa bezpalīdzīgi locījās un grozījās.

- Rāmu garu!

- Es netaisos mirt kaut kādu dzelžu dēļ! - Džūlija saļima, atspiedās pret vīrieša stāvu un iešņukstējās.

Fords pārsteigts nolūkojās scēnā.

- ļa viņa grib iet prom, laidiet viņu ārā.

Vordlo veltīja viņam nelaipnu skatienu.

- Tas ir pretrunā ar kārtību.

- Vai šī sieviete jelkādi apdraud drošību? Paskadeties paši — viņa taču jūk ārā pa vīlēm.

- Noteikumi ir pamatoti, — Vordlo atcirta. - Neviens nedrīkst atstāt "Izabellu" tās darbināšanas laikā, vienīgi gadījumos, kad dek apdraudēta kāda dzīvība.

Fords pagriezās pret Hazēliusu.

- Tas taču nevar būt. - Viņš paraudzījās apkārt. - Vai tad pārējie nepiekrīt?

Taču atbalsta vietā viņš saskadja šaubas, nedrošību. Bailes.

- Jūs nevarat viņu te ieslodzīt pret pašas gribu.

Tikai tagad Fords pirmo reizi aptvēra, cik lielā mērā šejienieši bija krituši par upuri Hazēliusa varai.

- Keita? — viņš pagriezās pret sievied. - Tu taču saproti, ka tas nav pareizi.

- Vaimen, mēs visi paraksdjāmies par noteikumu ievērošanu. Ari viņa.

Hazēliuss piegāja pie Tibodo un pamāja Vordlo. Vecākais izlūkošanas virsnieks palaida Džūliju vaļā, tā ieslīga Hazēliusa rokās un pūlējās izrauties, tomēr projekta vadītājs viņu turēja maigi, taču noteikti. Raudas rimās, sieviete klusi šņukstēja un elsoja. Viņš turēja Tibodo maigi, gandrīz mīloši, un viņa piespiedās tam pie krūtīm, klusiņām elsodama kā maza meitene. Hazēliuss burzīja un glāstīja matus sievietei uz pakauša, ar īkšķi notrausa asaras, ne mirkli nemitēdamies čukstēt viņai ausī. Pagāja dažas minūtes, un viņa nomierinājās.

- Piedodiet, lūdzu, — Tibodo nomurmināja.

Hazēliuss paplikšķināja Džūlijai pa galvu, nogludināja matus un jutekliski pārlaida plaukstu viņas platajai mugurai.

- Tu mums esi nepieciešama, Džūlij. Man tu esi nepieciešama. Bez tevis mēs netiksim galā. Tu to zini.

Tibodo pamāja un nošņaukājās.

- Es zaudēju savaldīšanos. Piedodiet. Tas vairs neatkārtosies.

Hazēliuss turēja Džūliju savās rokās, līdz viņa pilnīgi nomierinājās. Viņš nolaida rokas, un sieviete, nodūrusi galvu, atkāpās.

- Džūlij, paliec šeit kopā ar mani. Es tev apsolu — tu būsi drošībā.

Viņa atkal palocīja galvu.

Fords izbrīnīts noraudzījās Džūlijai pakaļ, līdz ievēroja Hazēliusu lūkojamies uz viņu ar skumju, laipnu skatienu.

- Vai esam vienojušies, Vaimen?

Fords ieskatījās vīrieša zilajās acīs un neatbildēja.

SLUDINĀTĀJS RASS EDIJS SĒDĒJA treileri un lūkojās sava iMac datora divdesmit collu ekrānā. Nupat bija beigusies raidījuma "Amerikas apaļais galds" dešraide internetā. Edija smadzenes dega kā ugunis, dvēsele šķita kvēlojam un prātā joprojām atbalsojās mācītāja Speitsa teiktais. Viņš, Rasels Edijs, bija "pārliecinātais krisdetis, kas uzturas netālu no notikuma vietas", viņš atmaskojis projektu "Izabella". "Garīdznieks tāpat kā es", mācītājs Speitss bija apliecinājis miljoniem skatītāju. Tieši Edijs, pārcieds lielas briesmas, Tā Kunga neredzamās rokas vadīts, bija savācis ārkārtīgi svarīgo informāciju. Šie nebija parasti laiki. Dieva taisnās dusmas visā neaptveramajā spēkā pavisam drīz kritis pār cilvēci. Pat klintis nepasargās pagānu zinātniekus no visvarenā Kunga atriebes.

Edijs sēdēja pie zilā ekrāna, un viņa prāts bija Dieva godības pārņemts. Sāka parādīties lielā plāna aprises. Dieva plāna, kurā svarīga vieta ierādīta viņam. Viss sākās ar paša Dieva rokas vadīto indiāņa krišanu, un tā bija nepārprotama zīme Edijam par Viņa gaidāmajām dusmām. Gals bija tuvu. Jo atnākusi Viņa lielā dusmu dima! Kas varētu pastāvēt?

Edijs palēnām atguvās un skaidrākām acīm paraudzījās uz treileri. Noplukušajā guļamistabā valdīja pilnīgs klusums, it kā nekas nebūtu noticis. Tomēr pasaule bija mainījusies. Viņam paredzētais Dieva plāns bija atklājies. Taču kāds bija nākamais solis? Ko Dievs vēlas, lai viņš darītu?

Zīme… Viņam nepieciešama zīme. Edijs aizcirta Bībeli, rokas saviļņojumā drebēja. Dievs parādīs viņam, kas darāms.

Viņš nolika grāmatu uz muguriņas un ļāva tai atvērties. Nolasītās lapas šķīrās vaļā, līdz Bībeles vāki noslīga uz galda, paverot skatienam Jāņa Atklāsmes grāmatu. Pirmais, ko viņš ieraudzīja tajā, bija teikums:

"Tam tika dota mute runāt lielas lietas un zaimus…"

Muguru stindzināja salti šermuļi. Šis pants bija viens no skaidrākajiem un nepārprotamākajiem Antikrista aprakstiem visā Bībelē.

Tas bija apstiprinājums.

PAR SPĪTI SASPĪLĒTAJAI GAISOTNEI telpā, šoreiz jaudas virsotnes sasniegšana notika vēl garlaicīgāk nekā pirmajā reizē, domāja Fords. Ap desmidem "Izabella" bija sasniegusi deviņdesmit deviņus, komats, piecus procentus jaudas. Viss noritēja tāpat kā iepriekš — rezonanse, caurums telplaikā, dīvainais attēls vizualizētāja vidū. "Izabella" dūca, kalns drebēja.

It kā pēc grafika vizualizētājs iegrima tumsā. Parādījās pirmie vārdi.

Atkal sarunājamies.

- Ķeries klāt, Vaimen, — Hazēliuss norādīja.

Fords sāka klabināt tausdņus. Pastāstiet par sevi. Viņš juta Keitu pieliecamies klāt, vērojam viņu.

Tikpat labi es varētu izskaidrot vabolei, kas esat jūs.

- Reja? — Hazēliuss uzsauca. - Vai izdodas?

- Pagaidām vēl zvejoju.

Tik un tā pamēģiniet, Fords lūdza.

Drīzāk paskaidrošu, kāpēc jūs mani nesaprotat.

- Džordž, vai tu seko? — Hazēliuss jautāja.

- Jā, - atsaucās Iness, priecīgs, ka viņa padoms var noderēt. - Gudri gan — apgalvojums, ka mēs nesapratisim, ir veids, kā izvairīties no iespējamiem misēkļiem sīkumos.

Dariet tā, Fords raksdja.

Jūs apdzīvojat pasauli, kas atrodas vidū starp Planka garumu un Visuma diametru.

- Izskatās, ka tā ir robotprogrammatūra, — sprieda Edelšteins, pētīdams datus ekrānā. - Tā pārkopējas, izdzēš sevi iepriekšējā atrašanās vietā un nodzēš visas pēdas.

- Jā gan, — atsaucās Čena. - Un man te ir bariņš izsalkušu ro- botprogrammatūru pēddziņu, kas klīst pa "Izabellu" tās meklējumos.

Jūsu smadzenes ir ārkārtīgi labi piemērotas dzīvei jūsu pasaulē, taču nav domātas tās pamata realitātes izpratnei. Jūsu evolūcija Jauj svaidīt akmeņus, nevis kvarkus.

- Esmu uz pēdām! — Čena sauca.

- Galvenais dators tūlīt nobruks! — rāmi ieteicās Edelšteins. - Pārslēdzam "Izabellas" vadību uz rezerves serveriem.

Jūsu evolūcijas iznākums ir tāds, ka jūs redzat pasauli fundamentāli kļūdaini. Piemēram, jūs uzskatāt, ka apdzīvojat trīsdimensiju telpu, kurā atsevišķi objekti virzās pa vienmērīgiem, viegli paredzamiem lokiem, ko jūs dēvējat par laiku. To jūs saucat par realitāti.

- Pārslēgšana pabeigta.

- Atslēdziet elektrību galvenajam datoram.

- Pagaidiet! — asi iebilda Dolbijs. - Tā nebija paredzēts.

- Mēs gribam būt droši, ka ļaunprātīgās programmatūras tur nav. Atslēdz, Alan.

Edelšteins vēsi pasmaidīja un atkal pievērsās datoram.

- Dievs tēvs, pagaidiet! — Dolbijs pielēca klāt, taču nokavēja.

- Paveikts! — Edelšteins ziņoja, skaļi noklaudzinādams taustiņus.

Puse ekrānu pie sienām izdzisa. Dolbijs nedroši stāvēja, viegli līgodamies. Pagāja mirklis. Nekas nenodka. "Izabella" turpināja dūkt.

- Viss strādā, - ierunājās Edelšteins. - Ken, vari atslābt.

Dolbijs pazibināja baltu aci zinātnieka virzienā un atgriezās

pie savas darbstacijas.

Vai gribat teikt, Fords rakstīja, ka mūsu realitāte ir māns?

Jā. Dabiskā atlase jums iedvesusi mānu, ka izprotat realitātes pamatus. Nekā tamlīdzīga. Kā gan jūs varētu to aptvert? Vai vaboles apjēdz realitātes pamatus? Un šimpanzes? Jūs esat tādi paši dzīvnieki kā viņi. Jūs evolucionējāt tāpat kā viņi, jūs vairojaties tāpat kā viņi, jums visumā ir tāda pati nervu sistēma. No šimpanzēm jūs atšķir vien divsimts gēnu. Kā šāda niecīga atšķirība ļautu jums aptvert Visumu, ja šimpanze nespēj aptvert smilšu graudiņu?

- Es zvēru! — Čena iekliedzās. - Ari šoreiz dad plūst no nulles koordinātas!

- Tas nav iespējams! — Hazēliuss neticēja. - Ļaunprātīgā programmatūra slēpjas detektorā. Citu aiz cita apstādini un pārstartē detektora procesorus.

- Pamēģināšu.

Ja gribam, lai mūsu saruna ir auglīga, jums jāatmet visas cerības saprast mani.

- Atkal gudra dūmu pūšana acīs, — Iness iejaucās. - Principā tā ir tukša muldēšana, nekas vairāk.

Fords juta sev uz pleca vieglu pieskārienu.

- Vai varu uz bridi apsēsdes tavā vietā? - Keita lūdza.

Viņš pavirzījās malā, ļaudams Keitai apsēsties pie tastatūras.

Kādas ir mūsu ilūzijas, viņa rakstīja.

Evolūcijas rezultātā jūs redzat pasauli, kas veidota no sīksīkiem priekšmetiem. No pirmā radīšanas brīža viss ir sajaucies. Tas, ko jūs dēvējat par telpu un laiku, ir vienīgi dziļākas realitātes redzamākās daļas. Tajā realitātē nav atdalāmības. Tur nav laika. Tur nav telpas. Viss ir viens.

Pastāstiet sīkāk, Keita lūdza.

Jūsu kvantu mehānikas teorija, lai cik apšaubāma, tomēr skar dziļo patiesību — Visums ir vienots.

Labi, lai nu tā būtu, Keita raksdja, taču kāda tam nozīme mūsu ikdienas dzīvē?

Liela nozīme. Jūs uzskatāt sevi par atsevišķu indivīdu ar unikālu un atšķirīgu prātu. Jūs uzskatāt, ka esat dzimuši, uzskatāt, ka mirsiet. Visu dzīvi jūs jūtaties atdalīti un vientuļi. Brīžam pat līdz izmisumam. Jūs bīstoties nāves, jo baidāties zaudēt individualitāti. Tas viss ir māņi. Jūs, viņš, viņa, viss, kas jums apkārt — gan dzīvs, gan nedzīvs, gan zvaigznes, gan galaktikas un tukšā telpa pa vidu — tie nav atsevišķi, atšķirīgi objekti. Viss pamatos ir sajaucies kopā. Dzimšana un nāve, sāpes un ciešanas, mīlestība un naids, labais un ļaunais — viss ir māņi un maldi. Tie ir evolūcijas procesa atavismi. Tie realitātē nepastāv.

Tātad viss ir ilūzija — tā, kā uzskata budisti?

Nebūt ne. Pastāv absolūtā patiesība, realitāte. Taču cilvēka prāts, kaut pa spraudziņu ielūkojies tajā, izputēs.

Piepeši Fordam un Merserai aiz muguras parādījās Edelšteins, pametis savu datora konsoli.

- Alan, kāpēc tu atstāji savu darbstaciju? — iesāka Hazēliuss.

- Ja jūs esat Dievs, — ierunājās Edelšteins ar šķību smaidiņu, salicis rokas aiz muguras un staigājot gar vizualizētāju, — metīsim pie malas rakstīšanu. Jums vajadzētu mani dzirdēt.

Dzirdu skaļi un skaidri, vizualizētajā parādījās teikums.

- Mums te ir slēptais mikrofons, — Hazēliuss secināja. - Melisa, ķeries klāt. Tev tam jāsadzen pēdas.

- Skaidrs.

Edelšteins, it kā nekas nebūtu noticis, turpināja runāt.

- Jūs apgalvojat, ka viss ir vienots. Mums te ir skaitīšanas sistēma. Viens, divi, trīs… šādi es apgāzīšu jūsu apgalvojumu.

Viens, divi, trīs… Arī tas ir māņi. Skaitīšanas nav.

- Tā ir matemātiska gudrība, — Edelšteins, manāmi aizkaitināts, nepiekāpās. - Nav skaitīšanas? Es nupat atspēkoju jūsu apgalvoto, skaitīdams. - Viņš pacēla plaukstu. - Vēl viens atspēkojums — tas ir veselais skaitlis pieci.

Tā ir plauksta ar pieciem pirkstiem, nevis veselais skaitlis. Jūsu skaitīšanas sistēma reālajā pasaulē nepastāv atsevišķi no visa pārējā. Tā nav nekas cits kā izsmalcināta metafora.

- Es gribētu dzirdēt šāda absurda apgalvojuma pierādījumus.

Izvēlieties jebkuru skaitli no reālo skaitļu kopas. Iespēja ir tikai viena — jūs esat izvēlējies skaitli, kam nav nosaukuma, kam nav definīcijas, ar to nevar veikt aprēķinus un to nevar pierakstīt, pat ja darbā iesaistītu visu Visumu. Tas attiecas arī uz it kā definējamiem skaitļiem, tādiem kā 7i vai kvadrātsakni no skaitļa divi. Jūs nevarat aprēķināt skaitli pat tad, ja jūsu rīcībā būtu dators, tik liels kā Visums, kas darbotos bezgalīgi ilgu laiku. Sakiet, Edelštein — kā var apgalvot, ka šāds skaitlis pastāv? Kā var pastāvēt aplis vai kvadrāts, no kuriem šie divi skaitļi ir radušies? Kā var pastāvēt telpa no dimensijām, ja to nevar izmērīt? jūs,

Edeištein, esat kā pērtiķis, kas ar pārcilvēcisku garīgo piepūli iemācījies skaitīt līdz trīs. Atradis dažus oļus, jūs esat ieņēmis galvā, ka atklāta bezgalība.

Fords jau bija zaudējis strīda pavedienu, tomēr ar pārsteigumu redzēja Edelšteinu nobālam un apstulbušu klusējam, it kā matemātiķis būtu aptvēris kaut ko pavisam pārsteidzošu.

- Ak tā gan? — iesaucās Hazēliuss, atstāja komandtiltiņu, pastūma Edelšteinu malā un nostājās tieši pie ekrāna. - Jūs vērpjat skaistu valodu, dižojaties, ka pat vārds "Dievs" nepilnīgi apraksta jūsu varenību. Labs ir, pierādiet. Pierādiet, ka esat Dievs!

- Nevajag! — Keita iejaucās. - Neprasi to.

- Sasodīts, kāpēc ne?

- Ja nu tev tiek tas, ko tu lūdz?

- Ne štrunta man netiks. - Viņš pagriezās pret vizualizētāju. - Vai dzirdējāt? Pierādiet, ka esat Dievs!

īsu brīdi ekrāns grima tumsā, bet tad tajā parādījās atbilde.

ļūs paši radāt pierādījumus, Hazēlius. Es jūs brīdinu, tas ir pēdējais pārbaudījums, kurā esmu ar mieru piedalīties. Mums ir svarīgas darīšanas un pavisam maz laika.

- Pats uzprasījāties.

- Pagaidiet! — Keita nerimās.

Hazēliuss pavērsās pret viņu.

- Gregorij, ja esi tā apņēmies, tad ej līdz galam. Paveic to tā, lai nebūtu nekādu šaubu vai nevienprātības. Pajautā to, ko zini tikai tu. Tikai tu un neviens cits visā pasaulē. Uzdod kādu dziļi intīmu jautājumu, lūdz atklāt visslēptāko, vispersoniskāko noslēpumu. To, ko varētu zināt tikai Dievs, īstais Dievs.

- Jā, Keita, tas ir tiesa. - Viņš iegrima domās un tad klusi ieteicās. - Labi. Esmu izšķīries.

Klusums.

Visi pārtrauca strādāt.

Hazēliuss pagriezās pret vizualizētāju un lēnprātīgi un klusi uzrunāja to:

- Mana sieva Astrīda nāves brīdī bija stāvoklī. Mēs par to tikai nupat bijām uzzinājuši. Par grūtniecību nezināja neviens. Neviens. Pārbaudījums ir šāds. Kādu vārdu mēs izvēlējāmies savam bērnam?

Atkal iestājās klusums, kuru aizpildīja detektoru ēteriskā zu- mēšana. Ekrāns palika tumšs. Sekundes vilkās gliemeža gaitā.

Hazēliuss nosprauslojās.

- Nu, tas ir nokārtots. Ja vien kādam bija šaubas.

Un piepeši kā no tālienes ekrānā iegaismojās vārds.

Alberts Leibnics Gunds Hazēliuss, ja tas būtu zēns.

Hazēliuss palika stāvam nekusdgi, seja bija kā akmenī cirsta. Visi gaidīja projekta vaditāju noliedzam saņemto atbildi. Taču nesagaidīja.

- Un ja tā būtu meitene? — iesaucās Edelšteins, iznākdams ekrāna priekšā. - Ja nu tā būtu meitene? Kā tad viņu sauktu?

Rozalinda Karija Gunda Hazēliusa.

Milzīga pārsteiguma pārņemts, Fords vēroja, kā Hazēliuss lēni un maigi saļimst uz grīdas, it kā piepeši būtu aizmidzis.

KAD STENTONS LOKVUDS IESTEIDZĀS Ovālajā kabinetā uz ārkārtas sanāksmi, prezidents svaidījās turp un atpakaļ istabas vidū kā būrī iesprostots lauva. Štāba priekšnieks Rodžers Mortons un kā vienmēr neiztrūkstošais priekšvēlēšanu kampaņas vadītājs Gordons Geldons stāvēja abpus prezidenta iemītajai takai gluži kā sporta tiesneši. Allaž klusējošā sekretāre Džina klīrī- gi žņaudzīja stenografēšanas blociņu. Lokvuds ar pārsteigumu ieraudzīja plakanajos ekrānos, kas bija piestiprināti pie sienas, prezidenta padomnieku nacionālās drošības jautājumos un FIB direktoru Džeku Strendu.

- Stenton! — Prezidents pienāca un satvēra viņam roku. - Labi, ka varēji ierasdes tik drīz.

- Protams, prezidenta kungs.

- Apsēdies.

Lokvuds iekārtojās krēslā, lai gan prezidents palika stāvam.

- Sten, es sasaucu šo nelielo sapulci pēc tam, kad Džeks man bija darījis zināmas šādas tādas nejauclbas, kas norisinās Arizonā, projektā "Izabella". Ap pulksten astoņiem pēc Arizonas vietējā laika pārtraukti jebkādi sakari ar "Izabellu". Pat ar visu Sarkano galdkalnu. Enerģētikas departamenta projektu vadītājs mēģināja sazināties pa šifrētajām līnijām, pa atklātajām mobilo tālruņu līnijām, pat pa fiksētajiem tālruņu sakariem. Neveiksmīgi. "Izabella" darbojas ar pilnu jaudu, un, pēc visa spriežot, zinātnieki ir pazemē, bunkurā, pilnīgi nogriezti no ārpasaules. Situācijas izklāsts kāpa augšup pa hierarhijas kāpnēm, no priekšnieka līdz priekšniekam, līdz nonāca pie direktora Stren- da, kurš to nodeva man.

Lokvuds pamāja. Situācija nudien bija gaužām dīvaina. Projektā bija uzstādītas neskaitāmas atbalsta un rezerves sistēmas. Tā nedrīkstēja notikt. Nevarēja notikt.

- Paklau, tā droši vien ir kāda kļūme, — turpināja prezidents.

- Varbūt elektrības padevē. Es negribu no mušas izpūst ziloni, vismazāk jau šādā judgā laikā.

- Jutīgā laikā… - Lokvuds zināja, ka šis izteiciens ir prezidenta iemīļots eifēmisms, kas apzīmēja gaidāmās vēlēšanas.

Prezidents atsāka staigāt.

- Un tā nav vienīgā ķeza, — viņš pagriezās pret sekretāri.

- Džina, laid vaļā.

No griesdem atritinājās ekrāns. Atskanēja čērkstoņa, un ekrānu aizpildīja Dona Speitsa augums — mācītājs sēdēja pie ķirškoka apaļā galda un sarunājās ar savu pelēko kardinālu. Balss dārdēja no skaļruņiem kā pērkons. Raidījums bija saīsināts līdz astoņām minūtēm, atstājot tikai būtiskākos izteikumus. Kad ieraksts beidzās, prezidents mitējās staigāt un pagriezās pret Lokvudu.

- Tā, lūk, ir otra ķeza.

Lokvuds dziļi ieelpoja.

- Prezidenta kungs, diez vai ir vērts pārdzīvot. Tas ir neprāts. Kaut kam tādam nodcēs tikai prātu izkūkojoši radikāļi.

Prezidents pagriezās pret štāba priekšnieku.

- Rodžer, pastāsti.

Mortona kalsnie pirksti rāmi sakārtoja kaklasaiti, pelēko acu skatiens krita uz Lokvudu.

- "Amerikas apaļais galds" vēl nebija beidzies, kad Baltais nams jau bija saņēmis bezmaz simts tūkstošus e-pasta vēstuļu. Pirms pusstundas saņemto e-pasta vēstuļu skaits pārsniedza div- simts tūkstošus. Jaunāku datu man nav, jo uzkārās serveri.

Lokvudam pār muguru pārskrēja baiļu šermuļi.

- Visu šo politikā pavadīto gadu laikā es neesmu pieredzējis neko tamlīdzīgu, — piebalsoja prezidents. - Un padomā tik! Taisni šajā mirklī tas sasodītais projekts ņem un apklust!

Lokvuds pablenza uz Geldonu, bet priekšvēlēšanu kampaņas vadītājs ar sērīgo seju, kā parasti, atturējās izteikt domas priekšlaikus.

- Vai jūs varētu nosūtīt kādu cilvēku, lai visu pārbaudītu? — Lokvuds ierosināja.

Atbildēja FIB direktors.

- Mēs to pašlaik apsveram. Varbūt pat nelielu vienību… gadījumam, ja tur… kas atgadās.

- Kas tur var atgadīdes?

- Pastāv zināma iespēja, ka tur darbojas teroristi vai projektā izcēlies dumpis. Neiespējami tas nav. Lai arī tas ir ārkārtīgi maz dcams, tomēr mēs nevaram to neapsvērt.

Lokvudu pārņēma aizvien dziļāka nerealitātes izjūta.

- Tā, Stenton, — ierunājās prezidents, salicis rokas aiz muguras. - Tu esi atbildīgs par "Izabellu". Pastāsti, kas tur īsti norisinās, sasodīta būšana!

Lokvuds nokremšļojās.

- Es varu teikt vienīgi to, ka tas ir ārkārtīgi neparasd. Tas ir nepārprotams protokola pārkāpums, un man nav ne mazākās jausmas, kā to izskaidrot, ja nu…

- Jā? Kas? — prezidents ieprasījās.

- Zinātnieki paši atslēguši sakaru sistēmu.

- Kā mēs varam par to pārliecināties?

Lokvuds mirkli padomāja.

- Losalamosā dzīvo kāds Bernards Vulfs, viņš bija "Izabellas" izgudrotāja un projekta galvenā inženiera Kena Dolbija labā roka. Viņš pārzina plānojumu, sistēmas, datorus un visu savstarpējo shēmu. Un viņam ir visi plāni un gaismkopijas.

Prezidents pagriezās pret štāba priekšnieku.

- Raujiet viņu augšā, lai sāk darboties.

- Klausos, prezidenta kungs. - Mortons pavēlēja asistentam tikt galā ar šo uzdevumu. Pats viņš piegāja pie loga un pagriezās, pavērsdams pietvīkušu seju. Uz vīrieša kakla viegli pulsēja vēna. Viņš ieskatījās Lokvudam tieši acīs.

- Sten, es nedēļām ilgi vairākkārt paudu bažas par projekta "Izabella" lēno virzību. Ar ko tu, velns parāvis, nodarbojies?

Lokvudu tāda uzruna apstulbināja. Tādā tonī ar viņu neviens gadiem ilgi nebija runājis. Taču viņš savaldījās un stīvi atbildēja:

- Es strādāju pie projekta augām dienām un naktīm. Es pat tur iesūtīju savu cilvēku.

- Savu cilvēku! Jēziņ! Pat neapspriedies ar mani?

- Es to pilnvaroju, — asi iejaucās prezidents. - Runāsim par lietu un pārtrauksim šo kašķēšanos.

- Ko šis cilvēks konkrēti dara? — Mortons turpināja,

- Viņš izmeklē kavēšanos, mēģina noskaidrot, kas aiz tā slēpjas.

— Un?

- Ceru sagaidīt ziņojumu jau rīt.

- Kā jūs ar viņu uzturat sakarus?

- Ar satelīttelefonu, pa šifrētu līniju, — Lokvuds paskaidroja. - Diemžēl, ja viņš atrodas bunkurā kopā ar pārējiem, līdz pazemei tas neaizvilks.

- Tomēr pamēģiniet sazvanīt.

Lokvuds ar trīcošu roku uzrakstīja numuru uz papīra lapiņas un pasniedza to Džīnai.

- Pieslēdz skaļruņiem, — Mortons izrīkoja.

Atskanēja pieci pīkstieni. Desmit. Piecpadsmit.

- Diezgan! — Mortons noskaldīja, stingri lūkodamies uz Lokvudu. Tad viņš lēni pavērsās pret valsts vadītāju. - Prezidenta kungs, uzdrošinos ierosināt šo sanāksmi pārcelt Ārkārtas situāciju telpā. Man rodas sajūta, ka tā būs gana ilga.

Lokvuds blenza uz paklājā ieausto valsts ģerboni. Bija grūti aptvert, ka tas notiek padesībā. Vai tiešām arī Fords pārvilkts zinātnieku pusē?

HAZĒLIUSS GULĒJA UZ LINOLEJA grīdas. Fords piesteidzās klāt projekta vadītājam, pie kura pulcējās arī pārējie. Viņš nometās uz ceļiem un pataustīja pulsu uz miega artērijas. Tas bija labi jūtams, straujš un vienmērīgs. Keita satvēra gulošo aiz rokas un papliķēja to.

- Gregorij? Gregorij!

- Iedodiet man kabatas lukturīti! — Fords lūdza.

Vordlo pasniedza viņam lukturīti. Fords ar īkšķi pabīdīja augšup Hazēliusa plakstiņu un iespīdināja tam acīs. Zīlīte spēcīgi sarāvās.

- Ūdeni!

Viņam plaukstā iegrūda polistirola tasīti. Fords izvilka kabatlakatiņu, iemērca to ūdenī un samitrināja Hazēliusa seju. Zinātnieka pleci viegli sakustējās, abi plakstiņi lēnām pavērās. Acis, nemiera un apjukuma pārpilnas, šaudījās apkārt.

- Kas…

- Nekas īpašs, — Fords mierināja. - Jūs tikai noģībāt.

Hazēliuss nesaprotošu skatienu pavērās apkārt, līdz pār viņu

nolaidās atskārsme. Vīrietis pūlējās uztrausties sēdus.

- Lēnāk, lēnāk. - Fords maigi piespieda viņu atgulties uz grīdas. - Pagaidiet, līdz noskaidrosies galva.

Hazēliuss gulēja un blenza griestos.

- Mans Dievs! — viņš īdēja. - Tas nevar būt. Tas nav iespējams.

Smacīgajā gaisā spēcīgi oda pēc pārkarsušas elektronikas.

"Izabella" gaudoja, un vaidi skanēja no visām pusēm, it kā kalns būtu izplūdis žēlabās par mirušajiem.

- Palīdziet man apsēsdes krēslā, - Hazēliuss izdvesa.

Keita paņēma viņu aiz vienas rokas, Fords satvēra otru, abi palīdzēja vīrietim piecelties un aizveda viņu uz komandtiltiņa vidu, apsēdinot kapteiņa krēslā.

Hazēliuss atbalstījās uz krēsla paročiem un paraudzījās apkārt. Fords nekad nebija redzējis tik spocīgi zilas acis.

- Vai tas ir tiesa? — Edelšteins ierunājās skarbā balsī. -Šie vardi? Man jāzina.

Hazēliuss pamāja.

- Tas, bez šaubām, ir izskaidrojams.

Hazēliuss papurināja galvu.

- Jūs acīmredzot kādam izstāstījāt, — Edelšteins nerimās. - Kāds par to uzzinājis.

- Nav gan.

- Piemēram, ārsts, kurš konstatēja grūtniecību un pateica sievai. Viņš varēja zināt vārdus.

- Mēs izmantojām grūtniecības testu mājas apstākļos, — Hazēliuss aizsmakušā balsī skaidroja. - Mēs nupat bijām to veikuši… stundu pirms viņa nomira.

- Varbūt viņa kādam piezvanīja, teiksim, mātei.

Arī šoreiz viņš enerģiski papurināja galvu.

- Neiespējami. Es visu šo atlikušo laiku biju kopā ar viņu. Pēc testa mēs apspriedām vārdus. Nekas cits nenotika visas sešdesmit minūtes. Mēs nekur negājām, ne ar vienu nesarunājāmies. Viņa bija tik laimīga. Tieši tas bija licis pārplīst aneirismai — pēkšņie prieka uzplūdi izraisīja milzīgu asinsspiediena paaugstināšanos. Asinsizplūdums smadzenēs.

- Kaut kur ir notikusi krāpšana, — Edelšteins neatlaidās.

Čena pašūpoja galvu, un tumšie, garie mati noplīvoja.

- Alan, dati plūst tikai no tā cauruma telplaikā. Tikai no tā. Es izsekoju tos vienreiz, izsekoju otrreiz, izslēdzu procesorus katrā detektorā un veicu visus iespējamos testus. Tas ir noticis.

Hazēliuss trīsēdams ievilka elpu.

- Tas zināja manas domas. Tāpat kā nojauta, ko domā Keita. Alan, nekādas maldināšanas nav. To neviens nekādi nespētu uzminēt. Lai kas tas būtu — tas zina mūsu visslēptākās domas.

Visi stāvēja kā pārakmeņojušies. Fords pūlējās aptvert dzirdēto, rast tam loģisku izskaidrojumu. Edelšteins nemaldījās, teikdams, ka te notikusi kāda krāpšana.

Kad Hazēliuss ierunājās no jauna, viņa balss skanēja rāmi, lietišķi.

- Iekārta darbojas bez pieskatīšanas. Visi atpakaļ savās vietās!

- Vai tad mēs… neslēgsim to ārā? - Džūlija Tibodo trīsošā balsī taujāja.

- Nekādā ziņā.

"Izabella" turpināja dūkt autopilotā, neaptveramās jaudas pārņemta. Ekrāni šņāca un ņirbēja. Detektori dziedāja savu ērmoto dziesmu. Elektronika krakšķēja, it kā cilvēku vidū valdošais saspīlējums būtu pārmeties uz datoru un pašu iekārtu uzdzinis līdz galējai izturības robežai.

- Alan, atgriezies pie serveriem, pieraugi, lai ir stabili. Keita, tev būs jāveic daži ģeometriski aprēķini saistībā ar to telplaika caurumu. Kur tas paliek? Uz kurieni tas ved? Melisa, tu strādā kopā Keitu, izskatiet to datu mākoni. Analizējiet visas frekvences un noskaidrojiet, kas tas Isd ir.

- Un vīruss? — Dolbijs prašņāja, it kā nejaudādams aptvert notikušo.

- Vai tad tu neapjēdz, Ken? Nekādas ļaunprātīgas programmatūras nav.

Dolbijs bija apstulbis.

- Tu domā, tas ir… Dievs?

Hazēliuss vērās inženierī ar savu neizdibināmo skatienu.

- Es domāju, "Izabella" uztur sakarus ar kādu būtni. Mums nav pietiekami daudz datu, lai apgalvotu, ka tas ir Dievs — lai ko šis vārds vispār nozīmētu. Tāpēc mums jāturpina darbs.

Fords paraudzījās apkārt. Šoka pārņemtie zinātnieki tikai palēnām sāka apjaust, kas atgadījies. Vordlo bija noplūdis sviedriem. Keita un Sentvinsents bija bāli kā spoki.

Viņš saņēma Keitu aiz rokas.

- Kā jūties?

Sieviete papurināja galvu.

- Pat īsti nezinu.

Hazēliuss uzrunāja Dolbiju.

- Cik ilgi mēs varam darbināt "Izabellu"?

- Ilgstoši darbināt to ar pilnu jaudu ir bīstami.

- Es neprasu, vai tas ir bīstami. Es prasu — cik ilgi?

- Divas vai trīs stundas.

- Pagaidiet! — iejaucās Iness. - Nepārsteigsimies. Mums jānomierinās un jāapsver nupat notikušais. Tas ir kaut kas… neiedomājams.

Hazēliuss pagriezās un nostājās pret Inešu.

- Džordž, ja Dievs tevi uzrunātu, vai tu pagrieztos un aizietu?

- Liecies mierā, Gregorij! Tu taču nedomā nopietni, ka mēs sarunājamies ar Dievu!

- Es vienīgi jautāju — ja tā gadītos.

- Es atsakos atbildēt uz absurdiem hipotēdskiem jautājumiem.

- Džordž, ja mēs sazināmies ar kādu saprātīgu būtni Visumā, mēs nedrīkstam pagriezt tai muguru. Izdevība ir radusies. Tieši tagad. Ilgi tā nevilksies.

- Tas ir neprāts, — Iness vārgi iebilda.

- Nē, Džordž, tas nav neprāts. Šis objekts sniedza mums prasītos pierādījumus. Divas reizes. Tas var būt Dievs, un tas var būt kaut kas cits. Es nezinu. Tomēr es zinu vienu — es iešu līdz galam. - Viņš aplaida apkārt dedzīgu skatienu. - Kā tad būs? Vai jūs dosieties kopā ar mani?

Telpu pildīja "Izabellas" dūkoņa. Ekrāni mirguļoja. Neviens nebilda ne vārda. Taču Fords visu sejās redzēja piekrišanu.

SĒDĒDAMS SAVĀ OAKWOOD treilera guļamistabā, sludinātājs Rasels Edijs aizvēra Bībeli un novietoja to uz grīļīgās grāmatu kaudzes, kas atradās uz rakstāmgalda. Tad viņš pastūma grāmatu kaudzītes sāņus no Macintosh datora, atbrīvodams vietu darbam, un ieslēdza klēpjdatoru. Monitors pielēja telpu ar vēsi zilu gaismu. Bija deviņi vakarā.

Prāts bija skaidrāks nekā jebkad agrāk. Dievs bija atsaucies viņa lūgšanām. Dievs bija darījis viņam zināmu, kas jādara.

Mācītājs labu bridi sēdēja un raudzījās tukšajā ekrānā, sakopodams domas. Ķermenis bija nekustīgs, todes tā iekšienē, Svētā Gara iedvesmota, dedzīgi sitās sirds. Ne jau bez iemesla viņš bija nosūtīts vadīt noplukušu misiju un draudzi pašā pasaules malā. Ne jau bez iemesla Lorenco bija gājis bojā. Rasels Edijs bija nozīmēts šeit par Dieva sargkareivi. Dievs bija viņu izvēlējis izšķirīgai lomai gaidāmajā pastardienā.

Viņš pusstundu sēdēja gluži nekustīgi un spraigi sacerēja vēstuli, kuru gatavojās uzrakstīt. Prāts joprojām darbojās pārdabiski skaidri un asi, un vīrietis vārdu pa vārdam sacerēja tekstu.

Viņš bija gatavs. Viņš pielieca galvu, noskaitīja īsu lūgšanu un novietoja pirkstus uz klēpjdatora klaviatūras.

Mani draugi iekš Kristus.

Daudzi no Jums noteikti šovakar skatījās sarunu šovu "Amerikas apaļais galds", kuru vadīja mācītājs Dons Speitss. Jūs dzirdējāt viņu stāstām par projektu "Izabella", jūs dzirdējāt mācītāju Speitsu pieminam slepeno avotu, "pārliecinātu kristieti, kas uzturas netālu no notikuma vietas", no kura viņš ieguvis šīs ziņas.

šis slepenais avots esmu es. Dievs man ir lūdzis atklāt to, ko zinu. Lai Jūsu un Dieva starpā paliek tas, ko Jūs ar šīm ziņām iesākat.

Mani sauc Rasels Edijs, es esmu sludinātājs Tavā Vārdā pulcētajā misijā navahu indiāņu rezervātā. Mūsu nomaļā, vienkāršā kristiešu misija atrodas Arizonas tuksnesī, Sarkanā galdkalna pakājē, labi ja desmit jūdžu attālumā no projekta "Izabella".

Mani draugi, es nesu jums vēstis — neparastas, šausminošas, tomēr priekpilnas. Notikums, kuru kristieši gaidījuši divus tūkstošus gadu, ir sācies un noris šajā pašā mirklī, kad rakstu šo e-pasta vēstuli.

Ir sākusies pastardiena. Apokalipse un Kristus sagaidīšanas eksaltācija ir gaidāma šajā pašā naktī. Jūs

esat par to lasījuši romānu sērijā "Atstāti uz Zemes"*. Tā vairs nav daiļliteratūra. Tas norisinās jau tagad.

Es zinu, ka daudzi ari agrāk ir dzirdējuši tamlīdzīgus paziņojumus. Lērums viltus praviešu agrākos laikos izsludinājuši šādu vēsti. Jūs pārņem neticība, un tas ir saprotams. Es tikai lūdzu, lai uzklausāt mani. Kam ausis ir, tas lai dzird.

* Tima Laheja un Džerija Dženkinsa romānu sērija par pēdējām dienām uz Zemes, par iedvesmas avotu izmantojot Jāņa Atklāsmes grāmatu.

Neizdariet kļūdu, izdzēšot šo e-pasta vēstuli. Tā darot, jūs varat zaudēt vietu pie Jēzus Kristus labās rokas

Izlasiet to, kas man sakāms. Noskaitiet lūgsnu. Un tad izlemiet.

Es sāku ar diviem paziņojumiem. Pirmais. Antikrists ir šeit, mūsu vidū. Es esmu viņu sastapis. Es esmu ar viņu runājis. Viņš ir īsts. Viņa sen izstrādātie plāni un ieceres ir nobriedušas. Dievs ir mans liecinieks, viņš norāva sev masku manu acu priekšā, un es redzēju, kas viņš ir.

Otrs paziņojums ir vēl svarīgāks. Apokalipse ir klāt. Tā sāksies šajā pašā naktī.

Jūsu neticība ir pilnīgi dabiska. Tūdaļ pat, jūs jautājat? Apokalipse? Kad mani bērni aizmiguši augšstāvā? Kad mana sieva jau guļ gultā? Nevar būt! Bet pieminiet apustuļa Mateja teikto — Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat. Šī ir tā stunda. Tā ir klāt. Tagad.

Un tagad es pierādīšu savu apgalvojumu. Tā atslēga ir Jāņa Atklāsmes grāmatas trīspadsmitās nodaļas pirmais pants un dažas turpmākās un iepriekšējās rindkopas.

Es redzēju izkāpjam no jūras zvēru, kam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa ragiem desmit ķēniņa kroņi, un uz viņa galvām zaimu vārdi.

Šī smilšu jūra ir Arizonas tuksnesis. "Izabellas" diametrs ir deši septiņas līgas, tajā ir desmit dažādi detektori, un katrs reģistrē desmit dažādas daļiņas. Daži detektori pat ieguvuši palamu — ragi. Ja domājat, ka esmu to pats sagudrojis, ieskatieties "Izabellas" interneta viet- nē wurw.theisabellaproject.org. Tur tas ir raksdts.

Pūķis deva tam savu speķu, savu troni un lielu varu.

Kas ir Antikrists, šīs izrādes vadītājs? Tas ir cilvēks, vārdā Gregorijs Norts Hazēliuss. Tieši viņš ierosināja izveidot projektu "Izabella", sagādāja tam finansējumu un kļuva par projekta direktoru. The New York Times dēvē Hazēliusu par gudrāko cilvēku pasaulē. Hazēliuss pats ir vairākkārt publiski plātījies — reiz apgalvoja, ka intelektuālajā ziņā viņam nav līdzinieku, un nosauca cilvēkus par debiliķu rasi. Tieši tā, mani draugi. Bet tagad nākusi gaismā viņa padesā daba. Gregorijs Norts Hazēliuss ir Antikrists. Vai apšaubāt manus vārdus? Es dkos ar viņu. Es ar viņu sarunājos, stāvēdams aci pret aci. Es klausījos viņa zaimos, dzirdēju, kā viņš vemj žulti par mūsu Pestītāju. Es dzirdēju viņu nolādam kristiešus par insektiem un baktērijām. Bet neticiet man, ticiet Bībelei. Vēl dažas rindiņas no ļāņa Atklāsmes grāmatas trīspadsmitās nodaļas.

Zvēru tie pielūdza, sacīdami: "Kas līdzinās zvēram, un kas var ar to karot?" Tam tika dota mute runāt lielas lietas un zaimus …Tad tas atvēra savu muti Dieva zaimošanai, lai zaimotu Viņa Vārdu un Viņa mājokli, tos, kas mājo debesīs.

Kā dzirdējāt raidījumā "Amerikas apaļais galds", šī iekārta "Izabella" sevi pasludina par Dievu. Taču viņi nerunā ar Dievu, mani draugi. Viņi runā ar Sātanu.

Vai zemei un jūrai! Jo velns nonācis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis.

Sātans ir iedzīts stūrī. Viņš gatavojas pēdējai cīņai, un viņš nekad nav bijis bīstamāks.

Jūs varat taujāt pēc pierādījumiem. Uzklausiet, un jūs dzirdēsiet.

Apdomājiet šo paziņojumu, kuru esmu nokopējis no "Izabellas" interneta vietnes. "Darbojoties ar pilnu jaudu, "Izabella" nulles koordinātā rekonstruēs Visuma temperatūru tādu, kāda tā bija pirmajā sekundes miljo- najā daļā pēc Lielā sprādziena. Šī temperatūra ir augstāka par triljonu grādu pēc Fārenheita". Tagad apsveriet Jāņa Atklāsmes grāmatas trīspadsmitajā nodaļā teikto.

Tas dara lielas brīnuma zīmes, uz viņa pavēli pat uguns krīt no debesīm uz zemi cilvēku acu priekšā.

Arī šeit apustuļa Jāņa pareģojums ir piepildījies.

Lasiet vēl vienu paziņojumu no "Izabellas" interneta vietnes. "Superdators, kas vada "Izabellu", ir visjaudīgākā skaitļošanas mašīna pasaulē. Tās datu apstrādes maksimālais ātrums ir piecpadsmit petaflopu (piecpadsmit kvadriljonu operāciju sekundē). Beidzot esam pietuvojušies aptuvenajam cilvēka smadzeņu darbības ātrumam." Tagad salīdziniet to ar Jāņa Atklāsmes grāmatā raksdto.

Tam [Antikristam] bija dotas spējas iedot dzīvības garu zvēra tēlam, lai zvēra tēls varētu runāt un panāktu to, ka visi, kas nepielūgtu zvēra tēlu, tiktu nokauti.

Vai gribat šovakar likties gultā, zinot, ka Antikrists jūs nokaus?

Vispēdīgi, mani draugi, izlasiet visnozīmīgāko Jāņa Atklāsmes grāmatas rindkopu, pašu apustuļa Jāņa vīzijas sirdi.

Kam ir saprašana, lai izdibina zvēra skaitli, jo tas ir cilvēka skaitlis; un viņa skaitlis ir seši simti sešdesmit seši.

Šādi Bībele mums vēsta, kā pazīt Antikristu — caur skaitli 666. Apustuļa Jāņa dzimtā valoda bija senebreju. Viņš zināja, ka katram senebreju burtam ir atbilstošs skaitlis. Gematrija ir paņēmiens slēptu skaitļu meklēšanai senebreju vārdā vai tekstā. Ar tās palīdzību izpētīsim vārdus ISABELLA un ARIZONA un paraudzīsim, kas mums sanāk. Pārvēršot romiešu burtus atbilstīgajos senebreju burtos un piešķirot katram burtam tā pienācī-

go skaitli, mes iegūstam:

A Aleph

1

R Resh

200

I Yodh

14

Z Shin

300

O Ayin

100

N Nun

50

A Aleph

1

Kopā:

666

Joprojām neticat?

Padomājiet vēl.

I Yodh

14

S Shin

300

A Aleph

1

B Bet

2

E He

88

L Latned

130

L Lamed

130

A Aleph

1

Kopā:

666

Mani draugi — vai šie nav musu ilgi gaidītie pierādījumi?

Vēl apceriet šo teikumu no Jāņa Atklāsmes grāmatas.

Un viņš tos sapulcinaja kāda vieta, ko ebreju valodā sauc par Harmagedonu.

Tā ir vieta, kur Sātans dodas beidzamajā cīņā pret Dieva nozīmēto ķēniņu Jēzu. Vārds "Armagedons" ir atvasināts senebreju vārdiem Har Megido, tas nozīmē — Me- gido kalns. Taču Svētajā zemē šāds kalns nekad nav bijis, un vārds "Megido" patiesībā ir senebreju vārds, kas apzīmē iesarkanu zemi. Tā nu jūs saprotat, ka Armagedons Jāņa Atklāsmes grāmatā īstenībā ir kāds Sarkanais kalns. Mani draugi, projekts "Izabella" atrodas Arizonas tuksnesī, Sarkanajā galdkalnā. Navahu indiāņi to sauc par Dzilth Chčč, un tas navahu valodā burtiski nozīmē — Sarkanais kalns. Armagedons.

Tādi ir pierādījumi, mani draugi. Tagad viss ir Jūsu rokās. Ko Jūs iesāksiet ar šīm ziņām? Vissvarīgākais brīdis kristiešu dzīvē ir pienācis TIEŠI TAGAD, šaja mirklī, kad jūs lasāt šo e-pasta vēstuli.

KO JŪS IESĀKSIET?

Vai jūs paliksiet mājās? Vai vilcināsieties, baidīdamies, ka esmu kārtējais prātā jukušais? Vai paliksiet sēžam pie datora, jo nezināt, kur atrodas Sarkanais galdkalns un kā tur nakts vidū nokļūt? Vai nospriedīsiet atlikt līdz rītam? Vai gaidīsiet pierādījumu, kādu zīmi?

Vai arī tomēr atsauksieties aicinājumam jau tagad un stāsieties Dieva armijas rindās? Vai metīsiet visu pie malas jau tagad, vai piecelsieties no datora krēsla jau tagad, iziesiet no mājas, ieradīsieties Sarkanajā galdkalnā un pievienosieties man cīņā Dieva, Visuvaldītāja lielajā dienā? Vai kausieties plecu pie pleca jau tagad, brāļi iekš Kristus, beidzamajā cīņā pret Sātanu un viņa Antikristu?

IZVĒLE IR JŪSU ROKĀS.

Kristus vārdā, Sludinātājs Rass Edijs Tavā Vārdā pulcētā misija Blūgepa, Arizona

e-pasta vēstule izsūtīta 14. septembri, 21.37 vakarā pēc vietējā laika

PĀRSŪTIET ŠO E-PASTA VĒSTULI VISIEM SAVIEM DRAUGIEM KRISTIEŠIEM. PĒC TAM STEIDZIETIES ŠURP UZ SARKANO GALDKALNU UN PIEBIEDROJIETIES MAN!

Pabeidzis drukāt, Edijs atlaidās pret atzveltni. Sviedri lija aumaļām, rokas drebēja. Viņš pat nepārlaslja uzrakstīto. Dievs bija vadījis viņa roku, un tas nozīmēja, ka tekstā nav ne mazāko nepilnību.

Viņš ierakstīja tematā:

Sarkanais galdkalns = Armagedons

Edijs izskatīja e-pasta adrešu sarakstu, kuru bija izveidojis cerībā gūt ziedojumus misijai. Dažas adrese viņš bija ievācis no baznīcām un kristīgajām interneta vēstkopām, citi bija viņa paziņas no kristīgajiem interneta forumiem, virtuālajiem ziņojumu dēļiem, intereškopām, tērzētavām un Usenet diskusiju vietnēm.

Divi tūkstoši simt sešpadsmit vārdu. Protams, lielākā daļa neatbildēs. Tas minēts arī Bībelē. Daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu. Taču divi tūkstoši bija labs sākums. No tiem vairāki desmiti pārsūtīs vēstuli un ieradīsies Sarkanajā galdkalnā. No nākamā apļa varētu atsaukties vairāki simti, no trešā — vairāki tūkstoši. Vēstuli publicēs kristīgajās interneta vietnēs, pēc tam kristiešu blogos, un tā viņa vēstījums izplatīsies tālāk. Edijs bija pavadījis internetā piedekami daudz laika, lai zinātu, ka matemātika strādā viņa labā.

Viņš iekopēja visu adrešu sarakstu sūtījuma saņēmēju rindiņā un pavirzīja kursoru iepretim podziņai ar papīra lidmašīnu. Mācītājs dziļi ievilka elpu un nospieda peles podziņu. Izdvesusi švīkstu, e-pasta vēstule ar gaismas ātrumu aizšāvās elektroniskajā ēterā.

Tas nu ir paveikts.

Edijs trīsēdams atspiedās pret atzveltni. Valdīja pilnīgs klusums. Tomēr pasaule vairs nebija tāda kā pirmīt.

Viņš palika sēžam vēl piecas minūtes. Elpai atgūstot rāmo plūdumu, vīrietis pieslējās kājās un palika atbalstījies pret galdu. Labu brīdi vilcinājies, viņš izmakšķerēja no kabatas atslēgas, atslēdza dokumentu skapi blakus rakstāmgaldam un izņēma Ruger. 44 Magnum Blackhaivk revolveri, kuru tēvs bija viņam uzdāvinājis astoņpadsmitajā dzimšanas dienā. Tā bija vesternu laika ieroču kopija, izlaista nelielā partijā, taču revolveris bija pielāgots mūsdienu prasībām un uzticams. Pirms daudziem gadiem viņš bija pavadījis vairākas dienas šautuvē, vēlāk uzturēja ieroci labā kār- dbā un laiku pa laikam to ieeļļoja.

Edijam nebija ilūziju. Būs karš, īsts karš.

Viņš ielādēja revolverī Remington 240 grānu patronas ar mīkstu uzgali, ielika ieroci un divas kasfites ar rezerves patronām mugursomā, turpat iemeta ari ūdens pudeli, kabatas lukturīti ar rezerves baterijām, binokli, Bībeli, piezīmju grāmatiņu un zīmuli. Pēc tam sadzina pēdas rezerves degvielas pudelei, kurā glabāja petroleju gadījumam, ja atslēdz elektrību. Arī tā nonāca mugursomā.

Edijs uzmeta mugursomu plecā, izgāja svaigajā gaisā un pacēla acis pret Sarkano galdkalnu, kura tumšie apveidi iezīmējās nakts debesīs. Uz "Izabellas" atrašanās vietu norādīja tikko saskatāma gaismiņa, kas blāvoja netālu no tumšās akmens salas dzegas.

Viņš ielidināja mugursomu pikapa kabīnē un pats nosēdās pie stūres. Degvielas dk tikko pietiks braucienam līdz galdkalna virsotnei. Bet vai tam ir nozīme? Dievs, kurš atvedis Ediju tik tālu, aizgādās viņu mājās un ļaus atkalredzēties ar bērniem — ja ne šajā — zemes — dzīvē, tad nākamajā.

47

- VISI ATPAKAĻ SAVĀS VIETĀS! — Hazēliuss nokomandēja, balsij atgūstot spēku. Viņš pagriezās pret vizualizētāju un uzrunāja to: — Labs ir, sāksim no sākuma. Kas tu, velns parāvis, esi? Nē, patiešām?

Fords kā noburts blenza ekrānā, gaidīdams uz tā parādāmies atbildi. Viņš, pats to gandrīz negribēdams, bija ievilināts šajā domu apmaiņā.

Es jau jums pirmīt izskaidroju — jūs nevarat uzzināt, kas es esmu. Vārds "Dievs" ir daudzmaz precīzs, tomēr ir un paliek ārkārtīgi nepilnīgs apraksts.

- Jūs esat daļa Visuma? Vai arī esat atsevišķi? — Hazēliuss jautāja.

Atdalāmības nav. Mēs visi esam viens.

- Kāpēc pastāv Visums?

Visums pastāv tāpēc, ka tas ir vienkāršāks nekā nekas. Tāpēc pastāvu arī es. Visums nevar būt vienkāršāks, nekā tas ir. No šā fizikas likuma izriet visi pārējie.

- Kas var būt vienkāršāks par neko? — ievaicājās Fords.

"Nekas" nevar pastāvēt. Tas ir tūlītējais paradokss. Visums ir stāvoklis, kas visvairāk līdzinās "nekam".

- Ja viss ir tik vienkāršs, — iejaucās Edelšteins, — kālab Visums ir dk komplicēts?

Sarežģītais Visums, kuru jūs redzat, ir tā vienkāršības jaunradītā īpašība.

- Un kas ir ši dziļā vienkāršība, kas ir visa centrā? - Edelšteins tincināja.

Šāda realitāte izpostītu jūsu prātus.

- Man sāk apnikt! — Edelšteins iesaucās. - Ja reiz esat tik gudrs, jums jāprot izskaidrot to mums, nabaga tumšajiem ļautiņiem! Vai gribat apgalvot, ka mēs par realitād nezinām neko un mūsu fizikas likumi ir pilnīgas aplamības?

jūs balstījāt fizikas likumus uz pieņēmumu, ka pastāv laiks un telpa. Visi jūsu likumi ir nepilnīgi, jo balstās uz šādu ierobežojumu. Tie nav spēkā. Drīz jūsu lolotie pieņēmumi par īsto pasauli sabruks drupās, un no pelniem pacelsies jauna tipa zinātne.

— Ja mūsu fizikas likumi nav spēkā, kāpēc mūsu zinātne ir tik iespaidīgi veiksmīga?

Ar Ņūtona mehānikas likumiem — kuri, starp citu, IR nepareizi — pietika, lai aizsūtītu cilvēku uz Mēnesi. Tāpat ir ar jūsu likumiem — tie savā ziņā ir darboties spējīgi, lai arī pašos pamatos ir aplami.

- Kā var veidot fizikas likumus, ja nav ne laika, ne telpas?

Mēs šķiežam laiku, bārstoties ar metafiziskām koncepcijām.

- Kas tad mums būtu jāapspriež? - pienāca Hazēliuss un pārņēma stafeti no Edelšteina.

Iemesls, kādēļ jūs uzrunāju.

- Kāds tas ir?

Man jums ir kāds uzdevums.

"Izabellas" dziedošā dūkoņa piepeši mainīja toni, atgādinot Doplera efektu. Atskanēja dārds, satricinot galdkalnu līdz pat tā dzīlēm. Ekrāns noraustījās, un pār to aizņirbēja sīki melnbald vilnīši, aizklājot izgaismotos vārdus.

- Velns! — izdvesa Dolbijs. - Velns!

Klabinot tausdņus, viņš pūlējās noregulēt programmatūras parametrus.

- Jods rāvis, kas tur notiek?! — Hazēliuss ieaurojās.

- Viens kūlis novirzījies! — Dolbijs attrauca. - Hārlan, nolādēts! Ieslēgušies jaudas plūsmas brīdinājuma signāli! Alan, atgriezies pie saviem serveriem! Dieva dēļ, kāpēc jūs vazājades apkārt?

- Ejiet savās vietās! — Hazēliuss pavēlēja.

Bunkuru satricināja vēl viens dārdiens. Visi steigšus atgriezās pie savām darbstacijām. Ekrānā bija pienācis jauns, pagaidām nelasīts paziņojums.

- Stabilizējas, — Sentvinsents sauca.

- Kūļi atkal plūst paralēli, — Dolbijs nomierinājās. Vīrietim pār tenisa krekla muguru pletās mikls plankums.

- Alan, serveri?

- Viss kārtībā.

- Un magnēts? — Hazēliuss apvaicājās.

- Izdzīvos, — Dolbijs mierināja. - Taču mēs nedrīkstam lieki vilkt garumā. Šis jau bija pamadgs brīdinājums.

- Tad nu tā. - Hazēliuss pagriezās pret vizualizētāju. - Tagad pastāstiet — kāds ir šis uzdevums?

DEGVIELA BEIDZĀS turpat Renesceļa galā. Izmantojot inerci, Edijs nostūrēja no ceļa vibotņu krūmājā, un auto noraustījies apstājās. Virs pinjonu skeletiem naksnīgajās debesīs mirdzēja vāra gaismiņa, norādot projekta "Izabella" atrašanās vietu — trīs jūdzes uz austrumiem.

Edijs izkāpa no mašīnas, izņēma no kabīnes mugursomu,

Viņš sāka soļot pa ceļu. Mēness vēl nebija uzlēcis. Zvaigznes varēja redzēt arī no treilera, taču šovakar galdkalna virsotnē tās šķita nedabiski spožas, kā fosforescējošu švīku un plankumu jūra, kas pildīja debess kupolu. Tālumā, tik dkko saskatāmi uz debess juma fona, "Izabellas" virzienā aizstiepās augstsprieguma līniju torņi.

Sirds dauzījās skaļi. Asinis šalca ausīs. Edijs pirmo reizi mūžā juta sevī ieplūstam dzīvību. Viņš gāja straujā solī un pēc divdesmit minūtēm bija nonācis pie pagrieziena uz veco Nakajas tirgotavu. Te viņš uz brīdi apstājās un nosprieda pārlūkot ieleju. Pēc dažām minūtēm vīrietis nonāca pie klinšu malas vietā, kur ceļš noslīga lejup ielejā, un pavērsa binokli pret zinātnieku ciematiņu.

Lauka vidū bija uzstādīts prāvs tipi*, kuru no iekšpuses drebelīgi apgaismoja uguns liesmiņas. Blakus bija no zariem pavirši

* Indiāņu mājoklis, konusveidīga būve no zvērādām. Dažreiz nepareizi saukts par vigvamu.

uzslieta ieapaļa, kupolveidīga celtne, piesegta ar brezentu, ko vietā noturēja akmeņi. Aiz tās blāzmoja ugunskura oglītes, starp kurām mētājās koši sarkani, nokaitēti akmeņi.

Tas bija redzēts arī agrāk — tā bija navahu sviedrēšanās pirts.

Sausajā, klusajā gaisā pacēlās tikko saklausāma ceremoniālā skandēšana un strauja, ritmiska bungu rīboņa. Ērmīgi. Navahi sarīkojuši ceremoniju. Vai arī viņi to sajutuši — šo vareno, milzīgo gaidāmo notikumu? Vai viņi sajutuši Dieva dusmas, kas kritīs pār zemi? Taču viņi bija elkdievu, viltus dievu pielūdzēji. Šauri ir vārti, un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.

Pirts un dpi bija vēl viena zīme, kas liecināja par tuvojošos pastardienu un Sātanu, kas staigā pa zemes virsu.

Ja neskaita navahu indiāņus, ieleja izskatījās tukša un pamesta, nomaļās mājiņas grima tumsā. Edijs izmeta līkumu ap ciematiņu un pēc desmit minūtēm nonāca pie nelielā lidlauka. Ari an- gāri, kas slējās naksnīgajās debesis, bija ļaužu pamesti. Antikrists ar saviem sekotājiem sapulcējušies "Izabellā" dziļi kalnā — Edijs par to bija pārliecināts.

Sludinātājs tuvojās drāšu žogam ap ierobežoto zonu, uzmanīdamies, lai neiedarbinātu trauksmes signālu — šeit noteikti tādi bija uzstādīti. Lifts, kas veda uz "Izabellu", atradās tikai pārsimt jardu attālumā — tā bija augsta, neglīta ēka bez logiem, ar antenu un satelitšķlvju puduri uz jumta. Edijs juta zemi vibrējam zem kājām, viņš dzirdēja "Izabellas" dūkoņu. Pār tiem ir ķēniņš, bezdibeņa eņģelis, kam vārds ebreju valodā Abadons.

Prāts un gars dega kā drudža ugunīs. Viņš pacēla acis pret platajiem tērauda torņiem, kas piegādāja elektrību iekārtas darbināšanai, un pār ķermeni pārskrēju šermuļi. Kā paša Sātana armija, kas soļo nakti. Augstsprieguma vadi krakšķēja un zumēja kā mati, kas uzlādēti ar statisko elektrību. Viņš iegrūda roku somā un satvēra Bībeli, kā meklēdams mierinājumu pie tās cietajiem, siltajiem ādas vākiem. Sakopojis spēkus ar īsu lūgšanu, viņš piegāja pie tuvākā torņa, kas atradās tikai dažu simtu jardu attālumā.

Nonācis zem torņa, Edijs apstājās. Tā milzīgie atzari pazuda tumšajās debesīs, un tos iezīmēja tikai melnas līnijas, kas stiepās pāri zvaigžņu klajumam. Vadi šņāca un sprausloja kā čūskas, krakstoņa jaucās ar gaudām, ko radīja vējš, svilpodams cauri torņa zaru režģiem — tas skanēja kā nolādēto simfonija. Edijs nodrebēja līdz pašiem sirds dziļumiem.

Prātā atkal pazibēja teikums no Jāņa Atklāsmes grāmatas. …lai tos pulcinātu cīņai Dieva, Visuvaldītāja lielajā dienā. Viņi ieradīsies, par to mācītājs bija pārliecināts. Ticīgie atsauksies viņa aicinājumam. Bija jāsagatavojas. Viņam bija nepieciešams plāns.

Edijs sāka pārlūkot apkārtni, atzīmēdams tās topogrāfiju, reljefu, ceļus, piekļūšanas vietas, žogus, torņus un citas būves.

Augstsprieguma vadi virs galvas turpināja šņākt un spraus- lot. Zvaigznes mirguļoja. Zemeslode griezās. Rasels Edijs virzījās tumsā, pirmo reizi mūža būdams simtprocentīgi pārliecināts par sevi.

49

LOKVUDS BIJA PĀRSTEIGTS par Baltajā namā ierīkotās Ārkārtas situāciju istabas necilumu un askētisko funkcionalitāti. Tā oda pēc sen nevēdinātas atpūtas telpas pagrabā. Sienas bija nokrāsotas dzelteni oranžā krāsā. Telpas vidū atradās sarkankoka galds, kurā bija iebūvēti mikrofoni. Pie sienām izvietoti plakani ekrāni. Gar garajām sienām cieši klāt cits pie cita rindojās krēsli.

Neglīts, bezpersonisks pulkstenis galda galā rādīja tieši pusnakti.

Prezidents lieliem soļiem iegāja telpā, viņš savā pelēkajā uzvalkā un gaišsārti violetajā kaklasaitē, ar atpakaļ atsukātajiem sirmajiem matiem izskatījās diezgan mundrs. Viņš pagriezās pret jūras kara flotes virsnieku, kurš acīmredzot atbildēja par elektronisko pusi.

- Savieno ar Štāba priekšnieku komitejas vadītāju, manu padomdevēju valsts drošības jautājumos, Iekšzemes drošības departamenta direktoru, FIB direktoru un CIP direktoru.

- Klausos, prezidenta kungs.

- Ā, un neaizmirsti arī Senāta Izlūkošanas komitejas priekšnieku, lai viņam nav vēlāk jāsūkstās, ka atstāts novārtā.

Prezidents apsēdās galda galā. Štāba priekšnieks, aristokrātiskais un piesardzīgais Rodžers Mortons, ieņēma vietu no viņa pa labi. Priekšvēlēšanu kampaņas vadītājs Gordons Geldons, plats un savazāts kā nesaklāta gulta, ar brūnu, Wal-Mart pirktu uzvalku mugurā, apsēdās krēslā prezidentam pie kreisās rokās. Džīna piemetās uz krēsla pie sienas stūri, aiz prezidenta, klīrīgi novietojusi stenogrāfijas bloknotu sev uz ceļiem.

- Sāksim darbu. Pārējie piebiedrosies tad, kad varēs.

- Klausos, ser.

Daži monitori ieslēdzās, tajos parādījās videokonferences dalībnieki. Pirmais iegaismojās FIB direktors Džeks Strends. Viņš sēdēja savā Kvantiko birojā ar milzīgu FIB ģerboni aiz muguras, un, no ekrāna nenovērsdamās, viņos lūkojās policista seja ar stūrainu žokli un vecām piņņu rētiņām. Šādi lūkojas cilvēks, kas spēj vai vismaz mēģina iedvest uzticību.

Nākamais no sava Neatkarības avēnijas biroja parādījās Enerģētikas departamenta sekretārs — vīrs, vārdā Hols, cilvēks, kurš šķietami bija atbildīgs par "Izabellu". Taču viņš, būdams labticīgs formālais projekta vadītājs, tā arī nebija uzņēmies vadību, un tagad vērās no ekrāna, manāmi satriekts un sakrities, tuklā seja bija sviedru klāta, gaiši zilā kaklasaite sasieta tik cieši, ka izskatījās — viņš nupat mēģinājis tajā pakārdes.

- Labs ir! — prezidents uzsauca, sasizdams plaukstas un saspiezdams tās kopā. - Sekretār Hol, jūs esat atbildīgs par šo projektu. Kas tur, velns parāvis, nodek?

- Piedodiet, prezidenta kungs, man nav ne jausmas, — Hols stostījās. - Tas ir bezprecedenta gadījums. Pat nezinu, ko teikt…

Nenoklausījies līdz galam, prezidents pievērsās Lokvudam.

- Kurš pēdējais sazinājās ar projekta "Izabella" darbiniekiem? Tu zini, Sten?

- Droši vien es. Septiņos vakarā pēc vietējā laikā es runāju ar savu cilvēku. Viņš apgalvoja, ka viss ir kārdbā. Vakarā esot paredzēts iedarbināt "Izabellu", un viņš astoņos nobraukšot lejā, lai piebiedrotos pārējiem. Viņš ne ar vārdu nelika manīt, ka būtu atgadījies kas neikdienišķs.

- Vai ir kādas versijas?

Lokvuds šajā laika sprīdī bija zibenīgi izsvēris visdažādākās varbūtības, taču neviena nelikās īpaši dcama. Viņš apvaldīja sevī % briestošo paniku, un balss ari turpmāk skanēja gausi un mierīgi.

- Neesmu pārliecināts, vai esmu lietas kursā.

- Vai mums būtu darīšana ar kādu iekšējo dumpi? Vai sabotāžu?

- Tas nav izslēdzams.

Prezidents pagriezās pret Štāba priekšnieku komitejas vadītāju, kas saburzītā uniformā sēdēja savā Pentagona birojā.

- Ģenerāl, jūsu pakļautībā ir ātrās reaģēšanas vienības. Kur atrodas tuvākā?

- Nellisas gaisa kara spēku bāzē Nevadas pavalstī.

- Un nacionālo gvardu vienība?

- Flagstafā.

- FIB, kur atrodas jūsu tuvākā nodaļa?

Atbildēja FIB direktors Džeks Strends.

- Arī Flagstafā.

Prezidents sarauca uzacis un iegrima domās, bungodams ar pirkstu pa galdu.

- Ģenerāl, pavēliet nosūdt vistuvāko esošo helikopteru izlūkos.

To dzirdēdams, priekšvēlēšanu kampaņas vadītājs Gordons Geldons sakustējās, nopūtās un piespieda pirkstu pie mīkstajām lūpām.

Tūlīt runās orākuls, Lokvuds skāņi nodomāja.

- Prezidenta kungs? — Geldona balss bija piesātināta un piln- skanīga — kā Orsonam Velsam tolaik, kad režisors jau bija apvēlies un tukls.

- ļā, Gordon?

- Vai drīkstu aizrādīt, ka šī nav tikai zinātniska vai militāra problēma? Tā ir politiska problēma. Žurnālisti un arī citi jau nedēļām ilgi prašņā, kāpēc "Izabella" nedarbojas. The Times pagājušās nedēļas numurā šo tematu iztirzāja ievadrakstā. Pirms četrām dienām kāds zinātnieks izdarījis pašnāvību. Kristīgo fundamentālistu aprindās ir sākusies īsta ugunsvētra. Un tagad zinātnieki nogriezuši sakarus. Vēl visam piedevām izrādās, ka viens no zinātnieku padomdevējiem piestrādā par spiegu.

- Gordon, es to atļāvu, — prezidents atgādināja.

Geldons turpināja, it kā nedzirdēdams.

- Prezidenta kungs, mums draud katastrofa, vismaz no sabiedrisko attiecību viedokļa. Jūs apstiprinājāt projektu "Izabella". Jūs ar to asociē. Ja mēs neatrisināsim šos sarežģījumus tūdaļ pat, jūs gaida pamatīgs trieciens. Tagad ir mazliet par vēlu sūtīt helikopteru izlūkos. Tas ilgs visu nakti, un no rīta mēs būsim tādos pašos mēslos kā tagad. Un, kad par to uzzinās prese, lai Dievs mums stāv klāt.

- Kāds ir tavs priekšlikums, Gordon?

— Līdz ritam šo problēmu atrisināt.

— Kā?

- Nosūtiet vienību, kas spētu pārņemt "Izabellas" vadību un izslēgt iekārtu, un pēc tam izvest zinātniekus no telpām.

- Mirklīti! — prezidents iesaucās. - Projekts "Izabella" ir mans lielākais panākums. Sasodīts, es nepieļaušu, lai to slēdz.

- Ja jūs to neslēgsiet, tad izslēgs jūs pašu.

Lokvuds apstulbis klausījās padomnieka nekaunīgajos, prezidentam mērķētajos vārdos.

Ierunājās Mortons.

- Prezidenta kungs, es piekritu Gordonam. Līdz vēlēšanām palikuši nepilni divi mēneši. Mēs nevaram atļauties tādu greznību kā nosist laiku velti. Mums jāslēdz projekts jau šonakt. Vēlāk tiksim skaidrībā, kas ir kas.

- Mēs pat nezinām, kas tur īsti notiek! — prezidents iebilda. - Kā jūs zināt, ka tas nav teroristu uzbrukums un nav saņemti ķīlnieki?

- Iespējams, tieši tas ir nodcis, — Mortons attrauca.

Klusuma brīdis. Prezidents pagriezās pret padomnieku valsts

drošības jautājumos, kas bija redzams monitorā pie sienas.

- Vai jums valsts drošības jomā nav radušās kādas aizdomas šajā saistībā?

- Mums nekas tāds nav zināms, prezidenta kungs.

- Labi, nosūfisim vienību, bruņotu un gatavu jebkādām sadursmēm. Taču nemobilizējiet pārāk apjomīgu vienību, lai prese ne- uzošņā un lai mēs pēc tam neizskatāmies muļķīgi. Nelielu elitāru, labi sagatavotu ātrās reaģēšanas vienību, kas iekļūs telpās, norobežos tās, izslēgs iekārtu un izvedīs ārā zinātniekus. Operācija jāpabeidz līdz rītausmai. - Viņš atspiedās pret atzveltni. - Tā. Kurš to var paveikt?

Atsaucās FIB direktors.

- Klinšu kalnu ķīlnieku glābšanas vienība, kas atrodas Den- verā, gandrīz četrsimts jūdžu attālumā no "Izabellas". Vienpadsmit ārkārtīgi spējīgi vīri, īpaši apmācīti darboties Amerikas teritorijā.

- Jā, bet šeit, CIP… — iesāka pārvaldes direktors.

- Lieliski, — prezidents neļāva pabeigt un pievērsās Lokvudam.

- Sten, kādas ir tavas domas?

Lokvuds pielika visas pūles, lai neizrādītu satraukumu.

- Prezidenta kungs, manuprāt, runas par desantnieku iebrukumu ir pāragras. Es no sirds piekrītu jūsu iepriekš teiktajam — mums vispirms jāizdibina, kas atgadījies. Esmu pārliecināts, ka tam ir kāds saprātīgs izskaidrojums. Aizsūtiet helikopteru ar dažiem ļautiņiem, kas, tā sakot, atvērs mums durvis.

Možā balsī ierunājās Mortons:

- No rīta tur būs televīzijas ziņu pārstāvji. Katrs mūsu solis tiks pētīts kā ar mikroskopu. Mūsu rokas būs saistītas. Ja zinātnieki kāda iemesla dēļ ir tur iebarikādējušies, mēs varam piedzīvot vēl vienu Vako*.

- Vako? — Lokvuds atkārtoja, it kā neticēdams savām ausīm.

- Projektā piedalās divpadsmit izcili zinātnieki, kurus vada Nobela prēmijas laureāts. Tie nav nekādi nojūgušies sektanti!

Štāba priekšnieks pagriezās pret prezidentu.

- Prezidenta kungs, es esmu spiests stingri uzsvērt, ka šī operācija līdz rītausmai ir veiksmīgi jāpabeidz. Kad ieradīsies žurnālisti, situācija pilnīgi mainīsies. Mums nav laika sūtīt turp kādu, kurš "atvērs durvis". - Pēdējos vārdus viņš izrunāja paceltā, sarkasma pilnā balsī.

- Es esmu pilnīgi vienisprātis, — piebalsoja Geldons.

— Cita ceļa nav? — prezidents klusi jautāja.

— Nē.

Lokvuds norīstījās. Viņam kļuva nelabi. Viņš bija zaudējis šajā cīņā un būs spiests piedalīties "Izabellas" slēgšanā.

- Jūsu ierosinātājai operācijai var gadīties šādas tādas grūtības.

* 1993. gadā kādas sektas mājvietu netālu no Teksasas pilsētas Vako aplenca ASV varas iestāžu pārstāvji. Pēc asiņainas apšaudes un 51 dienu ilga aplenkuma 76 sektanti sadedzinājās.

- Paskaidrojiet.

- Jūs nevarat vienkārši atslēgt strāvu "Izabellai". Tas var izraisīt sprādzienu. Strāvas plūsmas ir viltīga padarīšana, tās var vadīt tikai no iekšienes ar datoru. Ja zinātnieki kāda iemesla dēļ… nesadarbosies, jums vajadzēs kādu palīgu, kurš spētu droši izslēgt "Izabellu".

- Kuru jūs ieteiktu?

- To pašu, kuru minēju pirmīt, — Bernardu Vulfu no Losala- mosas.

- Aizsūtīsim viņam pakaļ helikopteru. Kā dkt iekšā?

- Bunkura durvis ir nocietinātas pret uzbrukumu no ārpuses. Visas vēdināšanas sistēmas ir stipri nodrošinātas. Ja projekta dalībnieki negribēs vai nevarēs atvērt ārdurvis, būs grūti līdz viņiem nokļūt.

- Vai šo drošības pasākumu nevar kaut kā apiet?

- Iekšzemes drošības departaments uzskatīja, ka tā varētu pavērt ceļu teroristiem.

- Tad kā mēs tiksim iekšā?

Ak, kā viņš sevi neieredzēja.

- Vislabākais būtu uzspridzināt ārdurvis. Tās atrodas zemu klints sienā. Pie durvīm ir paplašs laukums, taču tas gandrīz pilnībā atrodas zem klints pārkares, un esmu pārliecināts, ka ar armijas helikopteru tur nevar nolaisties. Nāksies izsēdināt vienību uz klints, lai vīri nolaižas pa virvēm un tad iekļūst pa durvīm. Bet tas ir ļaunākais variants. Visticamāk, zinātnieki paši ielaidīs vienību iekšā.

- Ja tur nav ceļa, kā tur uzdabūja smagās iekārtas?

- Pa veco ogļraktuvju ceļu, kas vijās gar klinti. Kad "Izabella" bija gatava, ceļu uzlaida gaisā. Drošības apsvērumu dēļ.

- Skaidrs. Pastāstiet par ieejas durvīm.

- Tās ir no poraina titāna sakausējuma. Ārkārtīgi grūti sagriežams. Vislabākais risinājums būtu sprāgstvielas.

- Sagādājiet man visus parametrus. Tālāk?

- Iekšienē ir liela halle. Taisni pretī atrodas tunelis, kas ved uz "Izabellu". Pa kreisi ir vadības telpa, kuru mēs dēvējam par komandtiltiņu. To sargā collu biezas nerūsējoša tērauda durvis, pēdējais aizsardzības valnis. Sadabūšu jums rasējumus.

- Un tas no drošības viedokļa ir viss?

— Jā.

- Vai viņi ir bruņoti?

- Vecākajam izlūkošanas virsniekam Vordlo ir pistole. Cid ieroči nav atļaud.

Mortons pagriezās pret prezidentu.

- Prezidenta kungs, mums nepieciešama jūsu pavēle sākt operāciju.

Lokvuds vēroja, kā prezidents saminstinās, pazibina acis uz viņu un tad pievēršas FIB direktoram.

- Sūtiet turp FIB ķīlnieku glābšanas vienību. Izvediet zinātniekus ārā un izslēdziet "Izabellu".

- Klausos, prezidenta kungs.

Štāba priekšnieks ar plīkšķi aizcirta mapi, un Lokvudam tas izklausījās pēc plika viņam sejā.

50

BUNKURU CAURSTRĀVOJA DZIEDOŠA, žēlabaina dūkoņa. Ekrāns noraustījās. Fords kā zemē iemiets stāvēja vizualizētāja priekšā, Keita atradās viņam blakus. Fords pat nebija pamanījis, pa kuru laiku Keita saņēmusi viņu aiz rokas.

Atbildot uz Hazēliusa jautājumu, uz ekrāna parādījās teikumi.

Izplatītās monoteiskās reliģijas bija nepieciešama stadija cilvēku kultūras attīstībā. Jūsu uzdevums ir aizvadīt cilvēku rasi uz nākamo ticības sistēmu.

- Un kas tā būtu?

Zinātne.

- Absurds! Zinātne nevar būt reliģija! — Hazēliuss iebilda.

Jūs jau esat aizsākuši jaunu reliģiju, tikai paši to negribat redzēt. Savulaik reliģija ļāva labāk izprast pasauli. Šo lomu tagad pārņēmusi zinātne.

- Zinātne un reliģija ir pilnīgi atšķirīgas jomas! — iejaucās Fords. - Tās uzdod atšķirīgus jautājumus un pieprasa atšķirīgus pierādījumus.

Gan zinātne, gan reliģija tiecas noskaidrot vienu un to pašu — patiesību. Starp šīm abām jomām nevar būt samierināšanās. Abu pasaules uzskatu sadursme jau ir notikusi, un ar katru brīdi situācija pasliktinās. Zinātne jau ir atspēkojusi vairākumu pasaules vēsturisko reliģiju ticības postulātu, saceļot reliģijās visaptverošu jezgu. Jūsu uzdevums ir palīdzēt cilvēkietn izcirst ceļu cauri šai krīzei.

- Nu, ziniet! — Edelšteins iesaucās. - Jūs iedomājaties, ka fanātiķi Vidējos Austrumos vai mūsu pašu dienvidu pavalstu baptisti pacels rociņas un būs ar mieru pieņemt zinātni par jauno reliģiju? Neprāts!

Jūs darīsiet zināmus pasaulei manus vārdus un visu, kas šeit noticis. Nenovērtējiet par zemu manu varu — patiesības varu.

- Ko mēs ar šo jauno reliģiju iesāksim? Kāda ir tās jēga? Kam tā ir vajadzīga? — Hazēliuss tincināja.

Sākotnējais cilvēces mērķis ir atraisīties no bioķīmijas ierobežojumiem. Jums jāatsvabina prāti no jūsu miesas.

- Miesas? Neko nesaprotu, — Hazēliuss atzina.

Miesa. Nervi. Šūnas. Bioķīmija. Vide, ar ko jūs domājat. Jums jāatbrīvo prāts no gaļas.

— Kā?

Jūs jau esat sākuši apstrādāt informāciju ārpus savas miesas — ar datoriem. Drīz jūs atklāsiet, kā to var apstrādāt ar kvantu skaitļojamām mašīnām, kas sniegs jums zināšanas, kā pakļaut visapkārt esošos dabiskos kvantu procesus un izmantot tos skaitļošanas vajadzībām. Jums vairs nenāksies būvēt iekārtas informācijas apstrādei. Jūs izpletīsieties Visumā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē — gluži tāpat kā citas saprātīgas vienības pirms jums. Jūs izbēgsiet no bioloģiskā saprāta cietuma.

- Un tālāk?

Laika gaitā jūs nodibināsiet kontaktus ar citiem paplašinātiem intelektiem. Visi šie savā starpā saistītie intelekti atradīs iespēju saplūst un pāriet trešajā prāta stadijā, kas spēs aptvert vienkāršo realitāti, eksistences būtību.

- Un tas ir viss? Tad, lūk, tas sāls? — Keita iejautājās.

Nē. Tas ir tikai ievads dižākam uzdevumam.

Vizualizētājs noraustījās, pār to aiztraucās melnbaltas svītriņas. Zemu noliecies un klusēdams, Dolbijs rosījās savā darbstacijā. Vārdi ņirbēja, it kā atspoguļotos uz melna ūdens klaja.

- Un kāds tas būtu? — Hazēliuss visbeidzot ieprasījās.

Apstādināt Visuma bojāeju no karstuma.

Fords juta Keitas pirkstus instinktīvi sakļaujamies ciešāk ap viņa plaukstu.

BUKERS KROLIJS PAŅĒMA KAFIJAS TASĪTI, iegāja darbistabā un iekārtojās krēslā pie televizora. Sameklējis tālvadības puld, viņš izskatīja ziņu kanālus. Nekā. Pagaidām Speitsa televīzijas šovā izteiktās baismīgās apsūdzības nebija izraisījušas reakciju. Tomēr Kroliju nemidgi mocīja nelāgas priekšnojautas. Viņš paska- djās pulkstenī. Pusdivi pēc vietējā laikā. Arizonā tas būtu pus- divpadsmit. Vai pusvienpadsmit?

Krolijs smagi nopūtās un norija malku rūgtas kafijas. Jābeidz raizēties par niekiem. Līdz šim viss bija ritējis, kā plānots, un Speitsa šovs, lai ari murgu pārpilns, katrā ziņā bija līdz nelabuma nobiedējis navahu cilts padomi.

To iedomājoties, viņš nomierinājās.

Tomēr… Nenāktu par ļaunu sazināties ar Speitsu un noskaidrot, kur viņš izrāvis to trakumu par "Izabellu".

Vispirms viņš sastādīja Speitsa biroja numuru, lai gan maz ticams, ka cienīgtēvs dirnēs darbā. Viņam par izbrīnu, līnija bija aizņemta. Pat netika piedāvāts atstāt balss pasta paziņojumu. Krolijs vēl dažas minūtes nogaidīja un zvanīja vēlreiz, taču arī tagad bija aizņemts.

Iespējams, sabojājusies līnija.

Pēc tam Krolijs sastādīja Speitsa mobilā tālruņa numuru, un viņu nekavējoties lūdza atstāt balss pasta paziņojumu.

— Jūs esat pieslēdzies cienīgtēva Dona Speitsa balss pastkastī- tei, — sacīja patīkama sievietes balss. - Pastkastīte ir pilna. Lūdzu, piezvaniet vēlāk.

Krolijs sastādīja garīdznieka mājas numuru. Arī tas bija aizņemts.

Johaidī, cik smacīgs gaiss! Viņš piegāja pie loga, atvilka aizbīdni un pagrūda to vaļā. Mežģīņu aizkarus plivinot, ieplūda svaiga, patīkama nakts vēsmiņa. Vīrietis vairākas reizes ievilka dziļu elpu un pūlējās sev iegalvot, ka raizēm nav pamata. Lūkodamies uz tumsā grimstošo ielu, viņš malkoja kafiju un pūlējās apjaust, kas īsti viņu tā iztrūcinājis. Tas, ka tālruņi aizņemd?

Mācītājam noteikti ir sava interneta vietne. Varbūt tur būs kādas ziņas. Krolijs apsēdās pie galda, ieslēdza klēpjdatoru un ievadīja Google meklētājā vārdus:

Speitss Dievam vistuvāk

Rezultātu sarakstā pirmā patiešām bija TV evaņģēlista oficiālā interneta vietne ioww.dievamvistuvak.com. Viņš noklikšķināja uz saites un gaidīja.

Pēc mokošās gaidās pavadītas minūtes ekrānā parādījās kļūdas paziņojums:

PĀRSNIEGTS TRAFIKA LIMITS

Serveris pagaidām nevar apstrādāt jūsu pieprasījumu, jo pārsniegts vietnes trafika limits. Lūdzu, pieslēdzieties vēlāk.

Apache/1.3.37 serveris, www.dievamvistuvak.com, 80. ports

Nemiers pieauga. Aizņemti tālruņi, serveris nedarbojas… Vai Speitsa interneta vietnei būtu iestājies pakalpojumatteices uzbrukums — to būtu pārplūdinājuši pieprasījumi? Jāpameklē, vai citās kristīgajās vietnēs nav kādas ziņas.

Viņš ievadīja Google meklētājā vārdus:

"Izabella" Dievs Speitss

Parādījās saites uz nezināmām kristīgām interneta vietnēm ar tādiem nosaukumiem kā "Jēzus ir Pestītājs", "Gatavs uzbraukt debesīs" un "Antikrists". Viņš uz labu laimi noklikšķināja uz kādās saites, un ekrānā nekavējoties parādījās vēstule.

Mani draugi iekš Kristus.

Daudzi no jums noteikti šovakar skatījās sarunu šovu "Amerikas apaļais galds", kuru vadīja mācītājs Dons Speitss…

Krolijs izlasīja vēstuli. Tad izlasīja vēlreiz. Pāri mugurai pārskrēja saltas tirpas. Tad, lūk, kur bija Speitsa ziņu avots — prātu izkūkojis sludinātājs no navahu zemes. Informācija vēstules apakšā liecināja, ka ķertais sludinātājs izsūtījis to tikai pirms dažām stundām. Spriežot pēc skatījumu skaita, vēstules teksts ir izvietots diezgan daudzās interneta vietnēs.

Cik? To varēja izdibināt. Viņš ievadīja Google meklētājā vēstules pirmo rindiņu pēdiņās, lai noskaidrotu, cik interneta vietnēs ievietots pilns vēstules teksts. Nepagāja ne sekunde, kad tīmekļa pārlūkā parādījās saraksts. Standarta paziņojums virs meklējamo vietņu saraksta pavēstija skaitu:

Pirmie 1-10 rezultāti no 56Ј00.

Daudzi no jums noteikti šovakar skatījās sarunu šovu "Amerikas apaļais galds", kuru vadīja mācītājs Dons Speitss.

Krolijs ilgi sēdēja klusajā Džordžtaunas mājas darbistabā. Vai tas var būt, ka vēstule jau ir ievietota vairāk nekā piecdesmit tūkstošos interneta vietņu? Neiedomājami. Viņš dziļi elpoja, pūlēdamies nomierināties. Ja nāks gaismā viņa loma Speitsa uzbrukumā projektam "Izabella", Krolijs kritīs vēl sāpīgāk nekā viņa vecais draugs Džeks Abramovs*. Kārtīgāk padomājot, atklājās viena nelaime — viņš par Speitsu un evaņģēlista sabiedrības slāņiem neko daudz nezināja. Krolijs jutās kā cilvēks, kurš nevērīgi ielidinājis akmeni tumšā biežņā un dzird dučiem klaburčūsku grabēšanu. Viņš atkal piecēlās un piegāja pie loga. Džordžtauna grima miegā. Iela bija tukša. Pasaule baudīja mieru.

* Vašingtonas lobists un uzņēmējs, iesaistīts vairākos skaļos korupcijas un krāpšanas skandālos saistībā ar indiāņu ciltīm.

Stāvēdams pie loga, Krolijs izdzirdēja datoru notinkšķam — bija atnākusi e-pasta vēstule — un piegāja to izlasīt. Izlēca lodziņš ar vēstules tematu:

Fwd: Fwd: Sarkanais galdkalns = Armagedons

Viņš atvēra vēstuli, sāka lasīt un ar milzu pārsteigumu konstatēja, ka lasa to pašu vēstuli, kuru nupat jau bija lasījis. Vai kāds zināja par viņa saistību ar Speitsu? Vai tas bija kāds slēpts drauds? Vai to viņam atsūdjis pats Speitss? Taču, ieraudzījis vēstules sākumā desmitiem e-pasta adrešu sarakstu, Krolijs aptvēra, ka viņš nebija konkrēti izraudzīts par tās saņēmēju. Arī sūtītāja adrese nebija pazīstama. Vēstule bija izsūtīta visiem, kuri patrāpījušies pa rokai. Vīrusmārketings, tā sacīt. Vīrusmārketings Armagedonam. Viņa pastkasdtē tas bija nonācis nejauši.

Nedcības pārņemts, Krolijs kārtējo reizi pārlasīja vēstuli, lauzīdams galvu par sakridbu, saņemot šo vēstuli tieši šajā brīdī. Pasta programma atkal ietinkšķējās, vēstīdama par jaunas vēstules saņemšanu. Tās temats bija gandrīz tāds pats.

Fivd: Fwd: Fwd: Fivd: Sarkanais galdkalns = Armagedons

Bukers Krolijs atbalstījās uz krēsla paročiem un nedroši pieslējās kājās. Kamēr viņš šķērsoja darbistabu, atskanēja vēl daži tinkšķi, vēstot par jauniem sūtījumiem. Iesteberējis vannas istabā, kas piekļāvās darbistabai, viņš ar vienu roku pieķērās izlietnes malai, ar otru pieturēja kaklasaiti un izvēmās.

BĒRNIJS VULFS PIELIECIES TUPĒJA helikoptera kabīnes aizmugurē, nervozi viļādams pa muti košļājamās gumijas pikuci, un vēroja vienpadsmit melnā tērptus bruņotus vīrus iekāpjam lidaparātā un klusuciešot iekārtojamies sēdekļos. To vienīgās atšķirības zīmes bija neliela FIB zīmotne uz krūtīm. Vulfs savā maskēšanās tērpā, bruņuvestē un ķiverē jutās neērd. Viņš neveiksmīgi mēģināja izstaipīt garos, kalsnos locekļus kaut cik ērtās pozās, aizkaitināts iegrozījās, kā varēja, un sakrustoja rokas uz krūtīm. Nelielā zirgastē sasietie mati spraucās ārā no ķiveres apakšas, un nebija nemaz jālūkojas spogulī, lai zinātu, cik smieklīgi tas izskatās. Galva svīda, un pēc pirmā ceļojuma posma ausīs zvanīja.

Kolīdz vīri bija piesprādzējušies, helikopters pacēlās naksnīgajās debesīs, pagriezās un uzņēma ātrumu. Bija uzlēcis izliekts mēness, pārplūdinādams tuksneša klaju ar sudrabainu gaismu.

Vulfs nemitējās košļāt. Velns parāvis, ko tas nozīmē? Viņu bez paskaidrojumiem izrāva no mājas, aizvilka uz Losalamosas lidostu un iegrūda helikopterā. Neviens neko neteica, ne pušplēsta vārda. Gluži kā sliktas filmas sākuma aina.

Iluminatorā varēja redzēt tālumā slejamies Sanhuanas kalnu virsotnes Kolorādo pavalstī. Helikopters pārlaidās pāri zemākajiem kalniem to pakājē, un Vulfs paguva lejā saskatīt devu, spožu lenti, kurā spoguļojās saules gaisma. Tā bija Sanhuanas upe.

Lidaparāts sākotnēji ieturēja kursu gar upi, paslīdēja garām gaismiņu puduriem, pametot aiz sevis Blūmfīldas un Fārmingto- nas pilsētiņas, un iegrima dziļā tumsā. Helikopters pagriezās uz dienvidiem. Tajā mirklī Vulfs tālumā ieraudzīja Navahu kalna melno kupri un nosprieda, ka tas būs lidojuma galamērķis — projekts "Izabella".

Domās iegrimis, viņš joprojām valstīja pa muti košļājamo gumiju. Elementārdaļiņu fizikas aprindās par "Izabellas" kļūmīgo darbību bija dzirdēts daudz baumu, un viņu, kā arī daudzus citus bija satriekusi kolēģa Pītera Volkonska pašnāvība. Lai arī neloloja siltas jūtas pret krievu, Vulfs augstu vērtēja viņa spējas programmēšanā. Interesanti, kas tur atgadījies? Ja reiz nepieciešama melnā ģērbtu muskuļmaisu vienība…

Pēc piecpadsmit minūtēm priekšā izauga tikko saskatāms Sarkanā galdkalna tumšais apveids. Spilgtu gaismiņu kopa galdkalna malā norādīja uz "Izabellas" atrašanās vietu. Helikopters slīdēja lejup, šāvās pāri galdkalnam, virs lidlauka, kur skrejceļu iezīmēja divas garas zilu gaismiņu rindas, palēnināja gaitu, pagriezās un nosēdās helikopteru nolaišanās laukumā.

Rotori griezās aizvien lēnāk, viens karavīrs izslīdēja no sēdekļa un atvēra kravas nodalījuma durvis. Vulfa pavadonis uzlika viņam roku uz plecu un ar žestu pavēlēja nogaidīt. Durvis atslīdēja vaļā, FIB vīri cits pakaļ citam izlēca no lidaparāta, pieliecās un skrēja zem rotora, it kā grasīdamies aplenkt nosēšanās laukumu.

Aizritēja piecas minūtes. Pavadonis norādīja, ka ļauts izkāpt. Vulfs uzmeta somu plecā un pavisam lēnām rāpās ārā — viņš ij negrasījās trakot, varbūt vēl salauzt kāju. Ārkārtīgi piesardzīgi izkāpis no lidaparāta, Vulfs steigšus izmuka no rotora lāpstiņu saceltā vēja apļa. Pavadonis viegli pieskārās viņa elkonim un norādīja uz ēciņu ar pusapaļu skārda jumtu. Abi piegāja pie tās, un pavadonis palaida viņu pa priekšu. Ēkā valdīja svaigi cirsta koka un līmes smarža, telpa bija gandrīz tukša, tajā bija tikai rakstāmgalds un lētu krēslu rinda.

— Apsēdieties, doktor Vulf.

Vulfs nometa mugursomu uz krēsla, kas atradās pie rakstāmgalda, un nošļuka uz krēsla tai līdzās. Neērtāku sēdekli grūti iedomāties, īpaši šādā brīdī, kad spilvens un gulta, kur patlaban pienāktos gulēt, atradās tik tālu. Kad ienāca kāds vīrietis, viņš vēl arvien trīņājās sēdeklī. Vīrietis pastiepa roku.

- īpašais atbildīgais aģents Dērflers.

Vulfs to negribīgi paspieda, nepiecēlies no krēsla.

Dērflers apsēdās uz galda malas un centās izturēties draudzīgi un nepiespiesti. Mēģinājums gan izgāzās — vīrieds bija uzvilkts kā Duracell zaķīds.

- Jūs noteikti lauzāt galvu, kāpēc esat šurp atvests, doktor Vulf.

- Kā jūs uzminējāt?

Viņš neuzticējās tādiem kā Dērflers — ar gaišiem matiem, Dienvidu akcentu un gludu valodu. "Izabellas" projektēšanas laikā viņš tādus bija sastapis lērumiem vien.

Dērflers ieskatījās pulkstenī.

- Mums nav daudz laika, tāpēc runāšu īsi. Man apgalvo, doktor Vulf, ka jūs pārzināt "Izabellu".

- Domāju gan, — viņš pikti attrauca. - Es biju projektēšanas vienības vadītāja vietnieks.

- Vai esat te bijis arī agrāk?

- Nē, es veicu tikai darbu ar papīriem.

Dērflers pieliecās, atbalstījies uz elkoņa, un nopietnu seju turpināja:

- Tur kaut kas atgadījies, bet mēs nezinām, kas. Zinātnieki ir iebarikādējušies kalnā un atslēguši visus sakarus ar ārpasauli. Galvenais dators ir izslēgts, un "Izabella" darbojas ar pilnu jaudu, izmantojot rezerves datorsistēmu.

Vulfs aplaizīja lūpas. Tam bija grūti noticēt — nudien neiedomājami.

- Mums nav ne jausmas, kas tur īsti lēcies. Varbūt tur sagrābti ķīlnieki, varbūt sācies dumpis, varbūt noticis kāds negadījums vai neparedzama kjūme aparatūrā vai elektrības padevē.

- Kāda ir mana loma?

- Pēc brīža pie tā nonāksim. Vīri, ar kuriem kopā jūs atlidojāt, ir FIB ķīlnieku glābšanas vienība. Elitāra ātrās reaģēšanas komanda. Tas uzreiz nenozīmē, ka tur sagrābti ķīlnieki, taču, plānojot operāciju, jāparedz arī šāda varbūtība.

- Vai jūs sakāt, ka tur ir teroristi?

- Tas nav izslēdzams. Vienība iekļūs telpās, veiks ķīlnieku glābšanu, ja tas būs nepieciešams, neitralizēs nevēlamās personas, izolēs zinātniekus un izvedīs viņus ārā.

- Neitralizēs nevēlamās personas? ļūs domājat — nošaus?

- Ja nepieciešams.

- Jūs ņirgājaties ar mani?

Dērflers sarauca pieri.

- Nē, ser.

- Jūs uzrāvāt mani augšā, lai es piedalītos desantnieku uzbrukumā? Atvainojiet, mister Dērfler, jums trāpījies nepareizais Bēr- nijs Vulfs.

- Neraizējieties, doktor Vulf. Esmu nozīmējis jums pilnībā uzticamu pavadoni — aģentu Milleru. Viņš turēsies jums līdzās un vadīs jūs uz katra soļa. Tiklīdz telpas būs ieņemtas, viņš ievedīs jūs iekšā, un jūs veiksiet paredzēto uzdevumu.

- Kāds tas būtu?

— Jūs izslēgsiet "Izabellu".

STĀVĒDAMS UZ KLINTS virs Nakajas ielejas, Nelsons Bigejs ar vecu armijas binokli pētīja "Izabellas" kompleksu. Pirms neilga brīža zemu pār dpi bija pārlaidies helikopters, tā rotoru troksnis bija noslāpējis "Svētīšanas ceļa" ceremoniju un satricinājis tipi kā neliela viesuļvētra. Bigejs un Besend bija uzkāpuši kalnā, lai labāk saskatītu, un ieraudzīja, ka helikopters nolaidies jūdzi tālāk lidlaukā.

- Vai tie ieradušies pēc mums? — Villijs Besend jautāja.

- Nav ne jausmas, — Bigejs atteica un turpināja vērot. No helikoptera izlēca bruņoti vīri. Ielauzušies angārā, tie izbrauca ārā divus Humvee apvidus auto un sāka pārkraut ekipējumu tajos.

ejs pašūpoja galvu.

jubos, vai šiem ir kāda saistība ar mums.

- Tu tā domā? - Besenti balsī skaidri jautās vilšanās.

- Neesmu pilnīgi pārliecināts. Dosimies turp un papētisim kār- tīgāk. - Viņš pameta skatienu uz Besend un, pamanījis tā acīs dedzīgu nemieru, uzlika viņam roku uz pleca. - Tu tikai nepārsteidzies, sarunāts?

STENTONS LOKVUDS ATBĪDĪJA piedurkni, lai ieskatītos savā Rolex. Bez piecpadsmit minūtēm divi naktī. Prezidents bija pavēlējis FIB ķīlnieku glābšanas vienībai doties ceļā pusnaktī, un patlaban operācija ritēja pilnā sparā. Pirms dažām minūtēm vienība bija nolaidusies lidlaukā un pašlaik pārvietoja ekipējumu Hum- vee automašīnās, kas aizvedīs uz pusjūdzi attālo norobežoto zonu klints malā, tieši virs ieejas bunkurā.

Ovālajā kabinetā valdīja nervoza gaisotne. Prezidenta sekretāre Džina purināja no saspringtās raksdšanas nogurušo roku.

- Pirmais Humvee ir piekrauts, — FIB direktors, kurš komentēja notikumu gaitu, paziņoja prezidentam. - Joprojām neviens nav redzams. Kā jau mēs domājām, visi ir lejā, bunkurā.

- Un nav izdevies ar viņiem sazinādes?

- Nekādi. Sakari starp lidlauku un bunkuru ir pilnībā atslēgti.

Lokvuds paknosījās krēslā un raudzīja atrast kādu loģisku izskaidrojumu šiem notikumiem. Velti.

Atvērās Ārkārtas situāciju istabas durvis, ienāca Rodžers Mortons, turēdams rokā vairākas papīra lapas. Lokvuds sekoja viņam ar acīm. Šis cilvēks Lokvudam nekad nebija licies padkams, taču tagad viņš to necieta no galvas līdz kājām — gan raga brilles, gan nevainojamo uzvalku un kaklasaiti, kas izskatījās kā pielīmēta krekla priekšai. Mortons bija Vašingtonas manipulatora iemiesojums. Šādu drūmu domu pārņemts, Lokvuds vēroja, kā Mortons un prezidents, sabāzuši galvas kopā, apspriežas un rūpīgi pēta vienu lapu. Viņi paaicināja Geldonu, un visi trīs labu brīdi lasīja.

Prezidents pacēla acis pret Lokvudu.

- Sten, nāc un apskaties!

Lokvuds piecēlās un piegāja klāt trijotnei. Prezidents pasniedza viņam e-pasta vēstules izdruku. Lokvuds sāka lasīt:

Mani draugi iekš Kristus…

- Tā ir izpladjusies visā internetā, - Mortons sāka runāt, pirms Lokvuds bija pabeidzis lasīt. - Burtiski visās malās.

Lokvuds pakradja galvu un nolika vēstuli uz galda.

- Nomācoši, ka Amerikā divdesmit pirmajā gadsimtā pastāv šāda viduslaiku domāšana.

Prezidents stingri lūkojās viņā.

- Vēstule nav dkai nomācoša, Sten. Tā aicina uz bruņotu uzbrukumu ASV valsts īpašumam.

- Prezidenta kungs, es personīgi izvairītos to uztvert nopietni. Vēstulē nav ne norādījumu, ne rīcības plāna, nav minēta ari tikšanās vieta. Tā ir tukša muca, kas tālu skan. Tādi aicinājumi klīst dmeklī katru dienu. Padomājiet, cik cilvēku ir lasījuši grāmatu sēriju "Atstāts uz Zemes", un viņi taču neiziet ielās ar visādiem uzsaukumiem.

Mortons pablenza viņā ar apvaldītu naidīgumu.

- Lokvud, šī vēstule ir publicēta desmidem tūkstošos interneta vietņu. Tā izplatās neprātīgā ātrumā. Mums tā jāuztver nopietni.

Prezidents izgrūda smagu nopūtu.

- Kaut nu es, Sten, varētu būt tāds optimists kā tu. Taču šī vēstule… un sprediķis pirms tam… — viņš nogrozīja galvu. - Jāgatavojas ļaunākajam.

Geldons nokremšļojās.

- Cilvēki, kuri gaida pasaules galu, ir spējīgi uz neapdomīgu rīcību. Pat varētu ķerties pie vardarbīgiem līdzekļiem.

- Kristietībai taču it kā jābūt nevardarbīgai reliģijai, — Lokvuds iebilda.

- Mēs neaizskaram neviena reliģiskos uzskatus, Sten, — prezidents noskaldīja. - Mums visiem jāņem vērā, ka tas ir vārīgs temats un var viegli aizvainot kāda jūtas. - Viņš nometa papīra lapu uz galda un pagriezās pret Iekšzemes drošības departamenta direktoru. - Kur dislocēti tuvākie nacionālo gvardu spēki?

- Navahu nometnē Belmonā, Flagstafas ziemeļu nomalē.

- Cik tālu no Sarkanā galdkalna?

- Apmēram simt divdesmit piecas jūdzes.

- Mobilizējiet vienību un lieciet ar helikopteru lidot uz Sarkano galdkalnu. Tie būs rezerves spēki.

- Klausos, ser. Diemžēl puse vienības atrodas ārzemēs, turklāt tās ekipējums un lidaparāti nav gluži piemēroti šādai operācijai.

- Cik ilgā laikā varētu sapulcināt vienību pilnā sastāvā?

- Mēs varam atgādāt ekipējumu un personālu no Fīniksas un Nellisas gaisa kara spēku bāzēm. Tas varētu aizņemt trīs līdz piecas stundas, ja krietni pacenšas.

- Piecas ir par ilgu. Dariet, ko varat, bet trīs stundu laikā tas ir jāpaspēj. Četros četrdesmit piecās helikopteriem jābūt gaisā.

- Četros četrdesmit piecās, — atkārtoja Iekšzemes drošības departamenta direktors. - Klausos, prezidenta kungs.

- Paklusām lieciet Arizonas pavalsts policijai divkāršot patruļu skaitu un ziņot par katru neparastu kustību uz starpštatu šosejām un otršķirīgiem ceļiem ap navahu indiāņu rezervātu. Lai policija ir gatava īsā laikā uzstādīt posteņus un aizšķērsot ceļus.

- Klausos, prezidenta kungs.

Ierunājās Lokvuds:

- Pinjonā, kas atrodas tikai divdesmit jūdžu no Sarkanā galdkalna, ir neliels navahu cilts policijas iecirknis.

- Lieliski. Lai policisti nosūta patruļu uz Sarkanā galdkalna ceļu un visu apskata.

- Labi, ser.

- Tas viss ir jāpaveic klusi. Ja sāksim trakot, labējā spārna kristieši mūs izspārdīs kā futbolbumbu, saukās mūs par antikristie- šiem, Jēzus nīdējiem, liberāliem bezdievjiem. Šādi cilvēki ir spējīgi izspļaut visu, kas uz mēles.

Prezidents pārlaida skatienu telpai.

- Vai ir vēl kādi ieteikumi? Tādu nebija.

Viņš pagriezās pret Lokvudu.

- Ceru, ka tev taisnība. Lai Dievs nedod, ka uz Sarkano galdkalnu patlaban dodas desmitiem tūkstoši pamuļķu.

FORDS MANĪJA CAUR MATIEM urdzam sviedru tērcītes. Karstums komandtiltiņā pieņēmās spēkā, lai gan gaisa kondicionētāji darbojās ar pilnu jaudu. "Izabella" dūca un sanēja, sienas vibrēja. Viņš aši paraudzījās uz Keitu, bet sieviete visu uzmanību veltīja vizualizētājam.

Kad Visums sasniegs augstāko entropijas pakāpi — Visuma karstuma nāvi — , tad vispārējais rēķinājums apstāsies. Es iešu bojā.

- Tas ir neizbēgami? Vai to nevar novērst? — Hazēliuss taujāja.

Tieši tas jums ir jāizdibina.

- Bet kāds ir eksistences augstākais mērķis? — Fords nerimās. - Sakaut šo noslēpumaino karstuma nāvi? Tas izklausās pēc zinātniskās fantasdkas.

Izvairīšanās no karstuma nāves ir tikai viens solis šajā ceļā.

- Kas tas ir par ceļu? — Hazēliuss prašņāja.

Tas sniegs Visumam nepieciešamo laika pilnbriedu, lai ar domu palīdzību nonāktu beidzamajā stāvoklī.

- Kas ir šis beidzamais stāvoklis?

Es nezinu. Tas nelīdzināsies nekam, ko jūs vai pat es spēju iztēloties.

- Jūs pieminējāt kaut kādu laika pilnbriedu, — iejaucās Edelšteins. - Cik ilgi tas ir?

Tas skaitlis ir vienāds ar desmit faktoriālu, kas kāpināts desmit faktoriāla pakāpē. Šis skaitlis arī tiek kāpināts desmit faktoriāla pakāpē, bet rezultāts kāpināts desmit faktoriāla pakāpē, šo kāpināšanu atkārtojot 1083 reizes, un tad šis rezultāts tiek kāpināts viņa paša faktoriāla pakāpē 1047 reizes. Izmantojot jūsu matemātiskos jēdzienus, šis skaitlis, pirmais Dieva skaitlis, izskatās šādi:

(i oitTi 083 yi0mi0B), ni0 "1

jāpaiet tik daudz gadiem, lai Visums ar domu palīdzību nonāktu šajā beidzamajā stāvoklī, nonāktu pie augstākās atbildes.

- Tas ir nenormāli liels skaitlis!

Tas ir labi ja piliens bezgalības okeānā.

- Kur jūsu jaunajā, drošajā Visumā ir vieta morālei un ētikai? Pestīšanai un grēku piedošanai? — jautāja Fords.

Es atkārtoju — atdalāmība ir tikai māņi. Cilvēciskas būtnes ir kā šūnas ķermenī. Šūnas mirst, bet ķermenis turpina dzīvot. Naids, cietsirdība, karš un genocīds ir drīzāk autoimūnas slimības, nevis jūsu tā sauktā ļaunuma radītas. Manis piedāvātā savstarpējās saistības vīzija sniedz bagātīgu morāles darbības lauku, kurā svarīgāko vietu ieņem altruisms, līdzcietība un atbildība citam par citu. Jūsu liktenis ir viens liktenis. Cilvēciskās būtnes vai nu visas kopā gūs virsroku, vai visas kopā ies bojā. Neviens netiek pestīts, jo neviens nav zudis. Nevienam netiek piedoti grēki, jo neviens nav apsūdzēts.

- Kā tad paliek ar Dieva solījumu par labāku pasauli?

Jūsu dažādās paradīzes koncepcijas ir krietni vien aprobežotas.

- Atvainojiet, bet pestīšana ne mazākajā mērā nav aprobežots jēdziens!

Garīgās pilnības vīzija, kuru jums piedāvāju, ir neizmērojami dižāka par jebkādām debesīm, par ko sapņo uz Zemes.

- Un dvēsele? Vai jūs noliedzat nemirstīgas dvēseles pastāvēšanu?

- Lūdzu, izbeidziet, Vaimen! — Hazēliuss iesaucās. - Jūs velti tērējat mūsu laiku ar šiem bezjēdzīgajiem teoloģiskajiem jautājumiem!

- Atvaino, bet, manuprāt, šie jautājumi ir ārkārtīgi svarīgi, — Keita iebilda. - Ļaudis šādus un tamlīdzīgus jautājumus uzdos, mēs būsim zinošāki un varēsim uz tiem atbildēt.

Mēs? Fords nobrīnījās. Ko Keita ar to domāja?

Informācija nekad nezūd. Līdz ar ķermeņa bojāeju šīs dzīvības radītā informācija maina apveidus un sastāvu, taču tā nepazūd. Nāve ir informācijas pārvērtības. Nebīstieties tās.

- Vai mēs līdz ar nāvi zaudējam savu individualitāti? — Fords vaicāja.

Neapraudiet zaudēto. No šīs spēcīgās individualitātes sajūtas, kas ir tik nepieciešama evolūcijai, izriet daudzas īpašības, gan labas, gan sliktas, kas vajā cilvēces eksistenci. Bailes, sāpes, ciešanas un vientulība, kā arī mīlestība, laime un līdzcietība. Taisni tāpēc jums jāatsvabinās no savas bioķīmiskās eksistences. Kad atbrīvosieties no miesas tirānijas, jūs paņemsiet līdzi visu labo — mīlestību, laimi, līdzcietību un altruismu — , bet sliktais paliks aiz muguras.

- Neredzu īpašu prieku domā, ka manas eksistences izraisītās nelielās kvantu svārstības mums dāvās nemirstību, — Fords sarkastiski izmeta.

Meklējiet lielu mierinājumu šādā dzīves uztverē. Informācija Visumā nemirst. Neviens solis, neviena atmiņa, neviena bēda no jūsu dzīves netiek aizmirsta. Jūs kā personības izgaisīsiet laika vētrā, jūsu molekulas izkaisīs ies, taču jūsu esība, jūsu darbi, jūsu dzīves allaž paliks vispārējā reķinājumā.

- Piedodiet, bet šīs runas par eksistenci, ko dēvē par rēķinā- jumu, izklausās tik mehāniski, tik bezdvēseliski.

Sauciet to par sapni, ja jums tā tīk, sauciet par vēlmi, alkām, domām. Viss, ko jūs redzat, ir daļa no neiedomājami plaša un skaista rēķi- nājuma — sākot ar mazuli, kas izrunā savus pirmos vārdus, un beidzot ar zvaigzni, kas iegrūst melnajā caurumā. Mūsu Visums, kura sākotne ir viena vienīga pavisam vienkārša aksioma, ir satriecošs rēķinājums, kas darbojas jau trīspadsmit miljardus gadu. Piedzīvojumi tik tikko sākušies! Kad atklāsiet, kā novirzīt miesā iesprostoto domāšanas procesu uz citām dabiskām kvantu sistēmām, jūs varēsiet šo rēķinājumu kontrolēt. Jūs sāksiet saprast tā skaistumu un pilnību.

- Ja viss ir rēķinājums, kāda ir saprāta jēga?

Saprāts pastāv jums visapkārt, arī nedzīvajos procesos. Pērkona negaiss arī ir rēķinājums, daudz sarežģītāks nekā cilvēka prāts. Tas arī savā ziņā ir saprātīgs.

- Pērkona negaisam nav apziņas. Cilvēka prāts apzinās sevi. Tā ir manāma un nebūt ne triviāla atšķirība.

Vai tad es nestāstīju, ka sevis apzināšanās jau pati par sevi ir ilūzija, evolūcijas paliekas? Šī atšķirība nav pat triviāla.

- Laika apstākļu sistēma nav radoša, tā neizdara izvēli. Tā nespēj domāt. Tā ir tikai mehāniska spēku darbība.

Kā jūs zināt, ka paši neesat mehāniska spēku darbība? Laika apstākļu sistēmai tāpat kā prātam ir sarežģīta ķīmiskas, elektriskas un mehāniskas īpašības. Tā domā. Tā ir radoša. Tās domas atšķiras no jūsu domām. Cilvēks rada sarežģītību, uzrakstot romānu uz papīra virsmas; laika apstākļu sistēma rada sarežģītību, uzrakstot viļņus uz okeāna virsmas. Kāda ir atšķirība starp informāciju, kādu sevī ietver romānā rakstītie vārdi, un informāciju, kuru slēpj jūras viļņi? Ieklausieties, un jūs dzirdēsiet viļņu runas. Kādudien, es jums saku, jūs rakstīsiet savas domas uz jūras virsmas.

- Ko īsd Visums rēķina? — Iness dusmīgi noprasīja. - Kādu milzu uzdevumu tas pūlas atrisināt?

Tas ir visdziļākais, visbrīnišķīgākais noslēpums.

- Perimetra trauksme! — sarunu pārtrauca Vordlo. - Mums ir nelūgd viesi.

Hazēliuss pagriezās.

- Nesaki, ka atgriezies sludinātājs.

- Nē, nē, kungs tētīt. Nē. Doktor Hazēlius, jums to vajadzētu redzēt.

Fords ar pārējiem gāja līdzi Hazēliusam uz apsarga posteni un pāri Vordlo plecam skadjās uz ekrānu virteni pie sienas.

- Nu, kas par lietu? — Hazēliuss vaicāja.

Vordlo nospieda vairākas podziņas.

- Nevajadzēja man lasīt tos neprāta murgus ekrānā. Skatieties, es tinu atpakaļ. Sākas šajā vietā. Lidlaukā nolaižas helikopters, armijas Black Hazvk UH-60A.

Visi stāvēja apkārt un izbrīnīti skatījās. Monitorā bija redzami vīri melnos tērpos, kas ar ieročiem rokā cits pēc cita izlēca no helikoptera.

- Viņi ielaužas angāros, — Vordlo turpināja. - Pievāca mūsu Humvee autiņus. Piekrāva ar ekipējumu… Un tagad izlauž norobežotās teritorijas vārtus… Tas iedarbināja trauksmes signālu. Tā, un tagad atgriežamies reālā laikā.

Fords vēroja, kā karavīri — vismaz pēc tādiem viņi izskatījās — izlēca no apvidus auto un izklīda, turēdami ieročus gatavībā.

- Kas tur nodek? Ko viņi dara, nolāpīts? — satraucās Hazēliuss.

- Viņi ieņem klasiskās uzbrukuma pozīcijas, — paskaidroja Vordlo.

- Uzbrukuma? Kam viņi taisās uzbrukt? — Mums.

RASS EDIJS BIJA PIETUPIES aiz kadiķa un blenza uz nožogoto teritoriju. Viri melnā bija izgāzuši žogu un pašreiz rosījās, uzstādīdami prožektorus un izkraudami ekipējumu no diviem Humvee apvidus auto. Nebija šaubu, ka vienība atsūtīta apsargāt projektu "Izabella", reaģējot uz viņa vēstuli — skaidrs, ka tā nav vienkārša sakridba. Paramilitārie spēki no Jaunās pasaules kārti- bas ieradušies melnos helikopteros — gluži kā Marks Kernke bija pareģojis [6].

Edijs saprata, ka vēstule ir nonākusi pie varasvīriem.

Viņš rūpīgi izskaitīja atbraukušos, nopētīja, kādi tiem ir ieroči un ekipējums, un visas ziņas aši pierakstīja piezīmju grāmatiņā.

Karavīri pabeidza uzstādīt pārnēsājamos prožektorus, un klajums iegaismojās spoži baltā gaismā. Edijs ierāvās ēnā un atgriezās uz ceļa. Viņš bija gana redzējis. Dieva armija drīz ieradīsies, un viņam bija jāsāk to organizēt.

Ejot uz galdkalna tālāko malu, kur virsotnē uzvijas Renesceļš, plāns viņam prātā sāka iezīmēties arvien skaidrāk. Pirmām kārtām būs jāierīko bāze un stāvvieta piedekami tālu no "Izabellas", lai varētu pulcēties nemanīti. Viņiem jāsadalās grupās, jāorganizējas un jādodas uzbrukumā. Par laimi, Renesceļa pašā galā, kas atradās aptuveni trīs jūdžu attālumā no "Izabellas", bija izveidojies plašs, atklāts gludas klints klajums, un tas šim nolūkam bija kā radīts.

Viņš ieskatījās pulksteni. Bez piecpadsmit divpadsmit. Kopš e-pasta vēstules nosūtīšanas pagājušas divas stundas. Kuru katru brīdi sāks ierasties aicinātie. Edijs metās vieglā riksī pa ceļa vidu, apņēmies sagaidīt visus, kas brauks garām.

Atrazdamies apmēram pusjūdzi no Renesceļa, Edijs izdzirdēja motocikla rūkoņu. Galdkalna virsotnē iemirdzējās luktura gaisma un strauji tuvojās. Kad staru kūlis apspīdēja Ediju, braucamrīks palēnināja gaitu un mācītāja priekšā apstājās krosa motocikls, uz kura sēdēja muskuļains virs ar gariem, gaišiem, zirgastē sasietiem madem, līdz jostasvietai kailo augumu sedza atpogāta džinsa jaka ar noplēstām piedurknēm. Vīrietim bija satriecoši sejas vaibsd, glīti kā filmzvaigznei, un dievišķīgs augums. Ap kaklu metāla ķēdītē tam karājās smags dzelzs krusts, kas piekļāvās spalvainajām krūtīm.

Kad motocikls apstājās, vīrietis izstiepa kājas, atspiedās uz ādas zābaku pazolēm un pasmaidīja:

- Vai sludinātājs Edijs?

Sirdij skaļi dauzoties, Edijs paspēra soli uz priekšu.

- Esi sveicināts Jēzus Kristus vārdā.

Vīrietis atbalstīja motociklu, piecēlās kājās — izrādījās, ka viņš ir īsts milzis, — un, atplētis rokas, devās pie Edija. Viņš saņēma mācītāju putekļaino roku savās, apvēdinādams viņu ar savu sīvo ķermeņa aromātu, un tad atkāpās, sagrābdams mazo vīriņu aiz pleciem.

- Rendijs Douks. - Viņš vēlreiz apskāva Ediju. - Ei, vai patiesi esmu pirmais?

- Esat gan.

- Jānudien, grūti noticēt, ka beidzot esmu klāt. Kad ieraudzīju jūsu vēstuli, uzlēcu savam Kaivasaki mugurā un drāzos šurp no pašas Holbrukas. Bliezu pāri laukiem un tuksnešiem, kā velna plēsts šāvos gar žogiem. Būtu atskrējis agrāk, bet pie Otrā galdkalna nožāvos. Nevaru noticēt, ka esmu klāt. Baigi! Nē, es patiešām nevaru noticēt.

Edijs juta ticības uzplūdus, enerģijas uzbangojumu.

Vīrietis pavērās apkārt.

- Nu, un ko tagad darām?

- Lūgsimies. - Viņš satvēra Douka raupjās plaukstas, un abi pielieca galvu.

- Kungs Dievs Visvarenais, lūdzu, sūd mums savus eņģeļus, lai tie mūs aplenc, spārns pie spārna, ar saviem zobeniem augstu gaisā, lai de ved mūs, Tavus kalpus, pretī uzvarai pār Antikristu. Mūsu Kunga ļēzus Krishis vārdā — āmen.

- Āmen, brāl.

Vīriedm bija dobja, skanīga balss, kas Ediju nomierināja un piesaistīja. Šāds cilvēks neapjuks un zinās, kas jādara.

Douks piegāja pie motocikla, no ādas somiņas, kas karājās pie sēdekļa, izvilka šauteni un pārmeta to pār plecu. Izņēmis no somiņas krietni piepildītu patronjostu, viņš pārmeta to pār otru plecu un tagad izskafijās pēc senlaiku partizāna. Vīrietis pazibi- nāja smaidu Edija virzienā un salutēja.

- Brālis Rendijs ziņo, ka ieradies dienēt Dieva armijā!

Lēni, nedroši tuvojās citu transporta līdzekļu gaismas. Blakus abiem vīriešiem apstājās noputējis džips ar nolaistu jumtu, un no tā izkāpa pāris, abi apmēram trīsdesmit gadus veci. Edijs atpleta rokas un apskāva vispirms vīrieti, pēc tam sievieti. Abi atbraucēji sāka raudāt, asaru lāsēm iezīmējot taciņas pāri putekļiem klātajiem vaigiem.

- Topiet sveicināti Kristus vārdā!

Vīriedm mugurā bija putekļains uzvalks. Rokās viņam bija Bībele, aiz jostas aizbāzts prāvs virtuves tutenis. Sieviete bija piespraudusi pie blūzītes papīra lapiņas, kas vējā plivinājās un čabēja. Edijs ievēroja, ka uz tām sarakstīti citāti no Bībeles. Tici un paklausi… Eita pa visu pasauli… Un redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.

- Tās mums bija pielīmētas pie ledusskapja durvīm, — sieviete paskaidroja, noliecās džipa salonā un izņēma beisbola nūju.

- Lai kā lūdzāmies, tomēr netikām gudri, — vīrieds ierunājās. - Dievs grib, lai cīnāmies ar Viņa Vārdu? Vai arī Viņš vēlas, lai mēs liekam lietā īstus ieročus?

Viņi stāvēja, skatījās Edijā un gaidīja pavēles.

- Esiet droši — mūs gaida cīņa, — viņš atzina. - īsta cīņa.

- Tad labi, ka paķērām līdzi šos.

- Pa šo ceļu ieradīsies daudzi, — Edijs norādīja. - Varbūt pat tūkstošiem cilvēku. Mums nepieciešama vieta, kur pulcēdes, kur sagatavoties. Kaut kas līdzīgs bāzei. Un tā būs tajā klajumā labajā pusē. - Viņš norādīja uz plašo, gludeno, smiltīm nobārsttto klints klaju. Tas baloja nesen uzlēkušā mēness sirpja gaismā, kura lējās pāri galdkalna virsmai.

- Rendij, ne jau velti Dievs tevi atsūtīja pirmo. Tu būsi mana labā roka. Mans ģenerālis. Mēs abi sapulcēsim tur visus un izplānosim mūsu… mūsu uzbrukumu.

Bija grūd izrunāt šo vārdu tagad, kad tas pa īstam sākās.

Rendijs klusēdams strauji palocīja galvu. Edijs ievēroja, ka ari milža acis bija miklas, un jutās aizkustināts līdz sirds dziļumiem.

- Jums ar džipu jāaizšķērso ceļš gabaliņu tālāk, lai neviens netiek klāt "Izabellai". Mums nepieciešams pārsteiguma elements. Novirziet visus no ceļa uz to atklāto laukumu. Mēs ar Rendiju būsim tajā kalnā. Nogaidīsim. Mēs nedosimies uz "Izabellu" ar pārāk niecīgiem spēkiem.

Renesceļa galā atkal parādījās ugundņas.

- "Izabella" atrodas šā ceļa galā trīs jūdžu attālumā. Līdz brīdim, kad dosimies turp, mums jāizturas klusi un nemanāmi. Pie- raugiet, lai neviens nesāk rīkoties pārsteidzīgi un nedodas ceļā nesagatavojies. Mēs negribam, lai Antikrists zina par mūsu esamību, līdz mūsu spēki ir lieli.

- Āmen! — atsaucās pārējie.

Edijs pasmaidīja. Āmen.

DIVOS NAKTĪ MĀCĪTĀJS DONS SPEITSS sēdēja savā birojā aiz Sudraba katedrāles. Pirms dažām stundām viņš bija piezvanījis Čārlzam un sekretārei uz mājām un licis ierasties, lai atbildētu uz tālruņu zvaniem un e-pasta vēstulēm. Viņam priekšā uz rakstāmgalda bija nokrautas e-pasta vēstules, kuras Čārlzs bija paguvis izdrukāt, pirms pasta serveris atteicās darboties. Otrajā kaudzītē bija tālruņa zvanu transkripcijas. Birojā aiz sienas nemitīgi zvanīja tālrunis.

Speitss mēģināja aptvert šo notikumu būdskumu.

Pie durvīm viegli pieklauvēja, ienāca sekretāre ar tikko uzvārītu kafiju un novietoja uz galda tasīd un porcelāna šķīvīti ar ma- kadēmijas riekstu cepumu.

- Es negribu cepumu.

- Labi, mācītāja kungs.

— Vairs neatbildi uz tālruņu zvaniem. Nocel klausuli.

- Labi, mācītāja kungs.

Šķīvītis ar cepumu pazuda reizē ar sekretāri. Speitss īgni vēroja sievied aizejam — viņas mati nebija tik kupli un spoži kā parasti, kleita bija saburzīta, un bez kosmētikas kārtas bija labi redzams viņas prastums un noplukums. Speitsa zvans droši vien bija izcēlis viņu no gultas, taču sievietei tik un tā vajadzētu pacensties.

Kad durvis aizvērās, viņš atslēdza atvilktni, izņēma degvīna pudeli, ielēja mazliet no tās savā kafijā un no jauna pievērsās datoram. Arī viņa interneta vietne milzīgās pārslodzes dēļ bija atteikusies darboties, un tā vien šķita, ka viss internets palicis lēnīgs. Viņš gausi izskatīja zināmākās kristīgās vietnes. Dažas lielākās un debesbraukšanai veldtās arī nedarbojās. Citas vilkās tik lēni kā sīrups Aļaskā. Edija vēstule bija radījusi pārsteidzošu jezgu. Dažas krisdgās tērzētavas, kas vēl darbojās, bija pārpildītas ar histēriskiem ļautiņiem. Daudzi solījās tūlīt pat atsaukdes aicinājumam.

Lai arī telpā bija vēsi, Speitss bija noplūdis sviedriem, un apkaklīte kairināja kaklu. Edija vēstule, kuru Speitss bija izlasījis reizes divdesmit, viņu biedēja. Tā saturēja pamudinājumu veikt vardarbīgu uzbrukumu ASV valsts struktūrai, un vēstulē bija minēts Speitsa vārds. Skaidrs, ka visu vainu uzvels viņam. No otras puses, Speitss sprieda, ka šāda vispārēja kristīgās varas un kristiešu taisno dusmu izpausme nāktu par labu. Pārāk ilgi kristieši paši savā zemē ir diskriminēti, ignorēti, atstumti un apsmieti. Sāda kņada — taisnīga vai nē — uzmodinās no snaudas visu Ameriku. Politiķi un valdība beidzot redzēs, kāds spēks ir kristīgajam vairākumam. Un viņš, Speitss, bija iekustinājis šo revolūciju. Ne Ro- bertsons, ne Falvels, ne Svogarts visu savu sprediķošanas gadu laikā nebija panākuši neko tamlīdzīgu, pat ne ar savu naudu un varu.

Speitss sērfoja internetā, meklēdams informāciju, bet atrada vienīgi naidīgumu, dusmas un histēriju. Un tūkstošiem vēstules kopiju.

Piepeši, kārtējo reizi parlasot vēstuli, viņam prata iezagas kada satraucoša doma.

Ja nu Edijam ir taisnība?

Pārskrēja saltas tirpas. Speitss nebija gatavs atteikties no šīs dzīves. Viņš nepieļāva domu, ka visām viņa bagātībām, varai, katedrālei, televīzijas baznīcai pienāks gals, ka viss būs beidzies, vēl īsti nepaguvis sākties.

Tai pa pēdām sekoja cita, vēl nejaukāka doma — kā viņš tiks tiesāts šajā dižajā un godpilnajā Tā Kunga dienā? Vai viņš patiesi bija labs Dieva acīs? Visi Speitsa grēki iznira acu priekšā un nedeva mieru. Meli, dzeršana, nodevības sievietes un krāšņās dāvanas, kuras viņš bija tām pasniedzis, pircis par ticīgo naudu. Visšausmīgākās bija atmiņas par to, kā viņš vairākas reizes bija pieķēris sevi iekārojam kādu puisēnu uz ielas. Visi šie grēki, gan lieli, gan mazi, spiedās augšup no prāta dzīlēm, saukdami un pievērsdami sev uzmanību, prasīdami, lai tos pārskata no jauna.

Uzbangoja bailes, vainas apziņa un izmisums. Dievs redzēja visu. Visu. Lūdzu, Kungs, lūdzu, piedod man, Tavam nevērtajam kalpam, viņš daudzināja, līdz, sakopojis visus garīgos spēkus, ar varu aizgrūda atmiņas par grēkiem tālā, tumšā prāta nostūri. Dievs viņam jau bija piedevis, un tālab nebija vērts bažīties.

Turklāt — diez vai tā ir Kristus otrā atnākšana. Ko gan viņš te sadomājies? Edijs taču ir ķerts. Skaidrs, ka tā. Speitss to bija aptvēris brīdī, kad izdzirdēja klausulē augsto, aizlūzušo balsi. Ikviens, kurš mitinājās tuksneša vidū kopā ar indiāņu bariņu, simts jūdžu attālumā no normāla restorāna, bez šaubām, bija izkūkojis prātu.

Vīrietis atkal izlasīja vēstuli, meklēdams tekstā kādas ārprāta pazīmes, un pēkšņi uzbrāzās vēl viens baiļpilns vilnis. Vēstulē raksdtais bija sakarīgs. Spēcīgs. Tie nebija vājprātīgā murgi. Visvairāk viņu biedēja tas, ka ARIZONA un ISABELLA katrs veido skaitli 666.

Ak kungs, šito svīšanu!

Speitss atvēra ķirškoka grāmatu skapja stikla durtiņas, izņēma biezu grāmatu un pašķirstīja, līdz atrada gematrijas tabulas. Tajās viņš uzmeklēja senebreju burtus un uz lapiņas aši pierak- sdja tiem atbilstošos skaitļus. Saskaņā ar tabulu Edijs bija dažus senebreju burtus pieraksdjis nepareizi un citiem piešķīris nepareizos skaitļus.

Mācītājs sakārtoja pareizi un ar trīcošu roku saskaitīja. Ne viena, ne otra vārda burtu skaitļu kopsumma nebija 666.

Atvieglod noelsies, viņš atgāzās krēslā. Pilnīgs farss, taisni tā, kā Speitss bija domājis. Viņš jutās tā, it kā no debesīm būtu nolaidies eņģelis un izcēlis viņu no liesmojoša ezera. Izrāvis no kabatas lina kabatlakatiņu, viņš noslaucīja sviedrus no pieres.

Atgriezās drūmās priekšnojautas. Dievs varbūt viņu ir saudzējis, taču vai žurnālisti būs tikpat līdzcietīgi? Un valdība? Vai viņam nevar piesiet kūdīšanu uz vardarbību? Vai ko ļaunāku? Būs jārauj advokāts no gultas, kamēr vēl var. Gan viņi izdomās, kā piešūt visu vainu Krolijam. Galu galā to visu iesāka deši viņš.

Speitss paraustīja apkaklīd, gribēdams pavēdināt sakarsušo, lipīgo kaklu. Iesaistīt to sasodīto ķerto sludinātāju Ediju bija kļūda. Tas džeks nebija valdāms. Stulbi, stulbi, stulbi!

Viņš piespieda iekšējā selektora podziņu.

- Cārlz, tu man esi vajadzīgs.

Parasd tik paklausīgais vīrietis lika uz sevi gaidīt.

- Čārlz? Tu man esi vajadzīgs.

Bet durvīs parādījās sekretāre. Viņa izskatījās vēl izmocītāka nekā jebkad agrāk.

- Čārlzs aizgāja, — viņa neskanīgā balsī paskaidroja.

- Es katrā ziņā viņam to neesmu ļāvis.

- Viņš devās uz "Izabellu".

Speitss blenza uz sievied un neticēja savām ausīm. Čārlzs?

- Viņš devās prom pirms desmit minūtēm. Viņš teicās paklausīt Dieva aicinājumam un izgāja pa durvīm.

- Dieva dēļ! - Speitss trieca plaukstu pret galda virsmu. Tajā brīdī viņš pamanīja, ka sieviete uzvilkusi mēteli un tur rokās somiņu. - Nesaki, ka tu taisies tam ēzelim sekot.

- Netaisos, — viņa attrauca. - Es braucu mājās.

- Piedod, tas neies cauri. Tev pietiks darba visai naktij. Sazvani manu advokātu Ralfu Dobsonu un pasaki, lai nesas šurp, ko kājas nes. Gadījumā, ja neesi ievērojusi, man uz kakla sakritušas dažas nelaimes.

— Nē.

- Nē? Kas par nē? Kas tas vēl nozīmē?

- Es vairs negribu pie jums strādāt, mister Speits.

- Kā lai to saprot?

Viņa satvēra somiņu abās rokās sev priekšā, it kā sargādamās.

- Jo jūs esat nicināms cilvēks.

Sieviete stīvi pagriezās un aizgāja.

Durvis klusi aizcirtās, un birojā iestājās klusums.

Palicis viens, Speitss sēdēja pie galda, sviedriem noplūdis un gaužām pārbijies.

VĀRDS "UZBRUKUMS" SMAGI VIRMOJA GAISĀ. Zinātnieki sadrūzmējās ap galveno apsardzes monitoru. Tajā pārraidīja attēlu no kameras, kas bija uzstādīta uz lifta torņa un ļāva vērot notikumus no augšas. Uz klints malas virs "Izabellas" varēja saskatīt grupiņu melnā tērptu vīru, kas izritināja nolaišanās virves, kā arī krāva ekipējumu un ieročus. Bija skaidrs, ka viņi grasās laisties lejup. Keita piegāja Fordam klāt un atkal saņēma viņu aiz rokas. Sievietes trīsošā plauksta bija mitra no sviedriem.

Šausminošo klusumu pārtrauca Džordžs Iness.

- Uzbrukums? Nolādēts, kāpēc?

- Ar mums nevar sazināties, — Vordlo minēja. - Un šādi viņi reaģē.

- Bezjēdzīgi! Tas ir pārspīlēti!

Vordlo pagriezās pret Dolbiju.

- Ken, mums uz karstām pēdām jāatjauno sakari un jāatsauc šī operācija.

- Tas iespējams tikai tad, kad "Izabella" ir izslēgta. Jūs labi zināt, ka "Izabella" no ārpasaules ir nodrošināta ar uguns- mūriem, un programma vienkārši neļaus ieslēgt sakaru sistēmu, iekams "Izabella" nav izslēgta.

- Pārstartējiet galveno datoru un darbiniet "Izabellu" ar tā palīdzību.

- Paies vismaz stunda, līdz lieldatoru pārlādēsim no jauna un pārkonfigurēsim.

Vordlo nolamājās.

- Labs ir, tad es uzbraukšu augšā un pats visu izskaidrošu. - Viņš pagriezās pret durvīm.

- Neko tamlīdzīgu tu nedarīsi, — Hazēliuss neļāva.

Vordlo blenza uz direktoru.

- Ser, es nesaprotu.

Hazēliuss uzgrieza muguru Vordlo postenim un mēmi parādīja uz lielo ekrānu. Tajā bija parādījies jauns paziņojums.

Mums ir ļoti maz laika. Tas, ko grasos jums pavēstīt, ir neizmērojami svarīgs.

Vordlo paskatījās uz Hazēliusu, viņa panikas pilnās acis šaudījās no direktora uz apsardzes monitoriem.

- Mēs nevarēsim ilgi noturēties te, ser. Man jāatver nodrošinātās durvis.

- Tonij, — Hazēliuss steidzīgi ierunājās klusā balsī, - kaut uz brīdi padomā, kas šeit notiek. Ja atvērsi durvis, šai sarunai ar Dievu… vai vienalga, kas tas ir… pienāks gals.

Vordlo ādamābols sakustējās, vīrieds norīstījās.

- Ar Dievu?

- Tieši tā, Tonij. Ar Dievu. Šāda iespējamība ir pavisam ticama. Mēs esam nodibinājuši sakarus ar Dievu, vienīgi šis Dievs ir daudzkārt varenāks un neizdibināmāks, nekā cilvēkam jebkad rādījies sapņos.

Neviens nebilda ne vārda.

Hazēliuss turpināja pārliecināt:

- Tonij, mēs varam mazliet novilcināt laiku, turklāt bez tālejošām sekām. Mēs tikai pateiksim, ka durvis nedarbojās, sakaru sistēma bija atslēgta un dators izgājis no ierindas. Un visi gali ūdeni. Tici man, gan izmanīsimies tikt vaļā bez nopietnām apsūdzībām ari tad, ja neatvērsim durvis.

- Viņiem līdzi ir sprāgstvielas. Viņi uzspridzinās durvis, — nedaudz spalgā, aizžņaugtā balsi norādīja Vordlo.

- Lai! — Hazēliuss atmeta, satvēra Vordlo aiz pleca un maigi sapurināja, it kā pūlēdamies viņu pamodināt. - Tonij, Tonij, ja nu mēs runājam ar Dievu? Vai tu nesaprod?

- Es saprotu, — Vordlo pēc brīža izgrūda.

Hazēliuss paraudzījās apkārt.

- Vai mēs esam vienisprātis?

Skadens slīdēja pa telpu un apstājās pie Forda. Direktors laikam bija saskatījis Forda acīs neticību.

- Vaimen?

- Brīnos par jums, — Fords bilda. - Jūs pieļaujat iespēju, ka mēs sarunājamies ar Dievu?

- Ja tas nav Dievs, kas tad tas ir? — taujāja Hazēliuss.

Fords lūkojās uz pārējiem, prātodams, kuram vēl ir skaidrs, ka Hazēliuss pamazām šķiras no prāta.

- Tas, ko jūs skandinājāt pirmīt. Tā ir krāpšana. Sabotāža.

Pēkšņi iejaucās Melisa Korkorana.

- Ja tu tiešām esi tādās domās, Vaimen, man tevis žēl.

Fords izbrīnīts pagriezās pret sievieti, bet sastinga, ieraudzījis viņas sejas izteiksmi. Viņa priekšā vairs nestāvēja jauna gaišmataina būtne, kas, nejuzdamās par sevi pārliecināta, bez mitas meklēja uzmanības apliecinājumus. No Korkoranas staroja rāmums, acīs zibēja pašapziņa.

- Tavuprāt, tas ir Dievs? — Fords skeptiski vaicāja.

- Nesaprotu, par ko tu brīnies, — viņa attrauca. - Vai tad tu netici Dievam?

- Ticu, bet ne jau šim.

- Kā tu zini?

Fords pa vilcinājās.

- Liecieties mierā! Dievs nemūžam neizvēlētos tādu saziņas ceļu.

- Tu domā, tas, ka Dievs padarīja grūtu jaunavu, kuras dēls atnesa Viņa vēsd uz zemi, ir mazāks trakums?

Fords nedcēja savām ausīm.

- Es jums saku, tas nav Dievs.

Korkorana pašūpoja galvu.

- Vaimen, vai tiešām tu neapjēdz, kas te noticis? Tev nudien nepielec? Mēs esam izdarījuši dižāko, vissvarīgāko zinātnisko atklājumu. Mēs esam atklājuši Dievu.

Fords pārlaida skatienu zinātnieku grupiņai, līdz acis apstājās pie Keitas, kas stāvēja viņam blakus. Labu brīdi abi lūkojās viens otrā. Vai tiešām viņš redz pareizi? Draudzenes acis saviļņojumā dzirkstīja. Viņa saspieda Forda roku, palaida to vaļā un pasmaidīja.

- Piedod, Vaimen. Tu jau zini, ka mēs ar Melisu ne vienmēr saprotamies. Taču šajā gadījumā… redzi… — Viņa pasniedzās un satvēra Korkoranu aiz rokas. - Mēs esam vienisprātis.

Fords blenza uz abām bijušajām ienaidniecēm, kas tagad atradušas kopīgu valodu.

- Kā gan loģiski domājošs cilvēks spētu pieņemt, ka tas… tas tur, — viņš norādīja uz ekrānu, — ir Dievs?

- Mani savukārt izbrīna tas, — Keita mierīgā balsī atbildēja,

- ka tu to neredzi. Apskati visus pierādījumus! Telplaika caurums nav izdomājums. Es pati veicu aprēķinus. Tas ir kā ala vai eja, kas ved uz paralēlo pasauli — pasauli, kas pastāv blakus mūsējai, neiedomājami tuvu. Tās abas gandrīz vai saskaras un atgādina divas papīra lapas, kas saritinātas kopā bumbiņā. Mums atlika vienīgi izdurt caurumu mūsu papīra lapā, un atklājās, ka turpat līdzās ir cita lapa. Šajā paralēlajā pasaulē… mīt Dievs.

- Keita, tu taču to nedomā nopietni.

- Vaimen, aizmirsti visu un uzklausi, ko es saku. Tikai to. Es pirmo reizi dzīvē esmu dzirdējusi kādu paužam vienkāršas patiesības. Tas līdzinās zvanu dimdoņai pēc gadiem ilgas klusēšanas. Tas, ko… šis Dievs apgalvo, ir neaptverami patiesi.

Fords pārlaida skatienu apaļajai telpai un piekala skatu Edel- šteinam. Edelšteins, mūžīgais neticīgais. Viņam pretī vērās tumšo acu uzvarošais skatiens.

- Alan, nāciet man talkā!

- Es nekad neesmu meklējis Dievu, — Edelšteins attrauca.

- Visu dzīvi esmu bijis nelokāms ateists. Man nevajag Dievu, nekad nav vajadzējis un nevajadzēs.

- Vismaz kāds, kurš man piekrīt, — Fords atviegloti noteica.

Edelšteins smaidīja.

- Tādējādi mana pievēršanās ticībai ir vēl jo iespaidīgāka.

- Pievēršanās ticībai?

- Tieši tā.

— Jūs… ticat Dievam?

- Protams. Es esmu matemātiķis. Par loģiku es stāvu un krītu. Un loģiski, ka būtne, kas ar mums sarunājas, ir kāda augstāka vara. Sauciet to par Dievu, sauciet to par galveno dzinējspēku, sauciet to par Lielo Garu — tam nav nozīmes.

- Es to saucu par krāpšanu.

- Kādi ir jūsu argumenti? Neviens programmētājs nav radījis programmu, kas būtu izturējusi Tjūringa testu. Nav arī uzbūvēts tāds dators ar mākslīgo intelektu — pat "Izabellas" superdatora smadzenēm tas nav pa spēkam. Jūs nevarat izskaidrot, kā šī būtne uzminēja Keitas iedomātos skaitļus vai Gregorija bērnu vārdus. Vissvarīgākais ir tas, ka es tāpat kā Keita saskatu tās sludināto dziļo patiesību. Ja tas nav Dievs, tā ir ar milzu intelektu apveltīta vienība no šīs vai citas pasaules, un tādējādi tā ir pārdabiska būtne. Jā, es nemeklēju dziļāku jēgu. Jāizvēlas visvienkāršākais skaidrojums. Okama bārdas nazis"'.

- Turklāt dati plūst tieši no nulles koordinātas, — iestarpināja Čena. - Kā jūs to izskaidrosiet?

Fords vērās visos pēc kārtas, redzēdams gan Dolbija smalko, tumšo, asaru samitrināto seju, gan Džūlijas Tibodo neprātīgu drebuļu pārņemto augumu. Neticami, viņš prātoja. Palūk, šie visi tic. Maikls Cečīni, kura kokainā seja piepeši bija atdzīvojusies un staroja… Reja Čena… Hārlans Sentvinsents… Džordžs Iness… visi. Pat Vordlo nelikās manām apsardzes kameru raidītās satraucošās ainas, bet verdziskā, lišķīgā dievināšanā blenza uz Hazēliusu.

Fords nepārprotami bija palaidis garām biedējošo, satraucošo attieksmes maiņu projekta darbinieku vidū. Pat Keitā — īpaši viņā.

- Vaimen, Vaimen, — Hazēliuss mierinoši bilda. - Jūsos runā emocijas. Mēs domājam. Tas mums padodas vislabāk.

Fords soli atkāpās.

- Nav runas par Dievu. Kāds hakeris stāsta jums to, ko jūs vēlaties dzirdēt, un jūs tam ticat.

- Mēs ticam tālab, ka tā ir patiesība, — Hazēliuss neatlaidās. - Es to jūtu gan ar prātu, gan ar kaulu smadzenēm. Paskatieties

* Par "Okama bārdas nazi" (Viljams Okams bija 14. gs. angļu filozofs un loģiķis, franciskāņu mūks) sauc principu, ka pieņēmumu skaits jāsamazina līdz absolūtajam minimumam — gadījumā, kad visi aspekti ir vienādi, visnoderīgākais ir vienkāršākais risinājums.

uz mums — es, Alans, Keita, Reja, Kens. Mēs visi — vai tiešām mēs visi maldāmies? Zinātniskā skepse mums ir asinis. Mēs burtiski tajā peldamies. Mūs neviens nevar apsūdzēt lētticībā. Kāpēc jums šķiet, ka esat gaišredzīgāks par mums?

Fordam nebija atbildes.

— Mēs zaudējam dārgo laiku, — Hazēliuss ieteicās, mierīgi pavērsās pret ekrānu un uzrunāja to: — Lūdzu, turpiniet. Mēs esam pati uzmanība.

Vai tiešām viņiem taisnība? Vai tas patiesi būtu Dievs? Ļaunu priekšnojautu mocīts, Fords pagriezās pret ekrānu, gaidīdams nākamo ziņu.

58

STAVEDAMS BĀZES KLAJUMA malā ar Douku pie sāniem, Edijs vēroja plūstam šurp transportu. Stundas laikā Renesceļu bija mērojuši vairāki simti spēkratu — vispirms krosa motocikli, kvadricikli un džipi, tad pikapi, šosejas motocikli, apvidus auto un citas mašīnas. Jaunatnācēji atnesa ziņas par radītiem šķēršļiem un kavēkļiem. Uz četrdesmitās starpštatu šosejas, astoņdesmit devītā ceļa cauri Pelēkajam kalnam un simt sešdesmit devītā ceļa pie Kauspringsas policija bija uzstādījusi posteņus un nelaida nevienu cauri, taču dcīgie bija atraduši izeju un braukuši pa rezervāta zemes ceļu labirintu.

Transporta līdzekļi bija novietoti, kur pagadās Renesceļa galā, taču Edijs sprieda, ka tam nav nozīmes. Tāpat neviens vairs nebrauks ar tiem mājās. Viņi dosies mājās — augšup, pretī Dievam.

Brīžam jaunatnācēju masas šķita anarhijas pārņemtas — bija dzirdamas skaļas balsis un zīdaiņu raudas, daži bija iedzēruši, pat salietojušies narkotikas. Taču agrīnie atbraucēji sveica un organizēja jauniņos ar lūgšanām, Bībeles pantiem un Dieva Vārdu. Vismaz tūkstoš dievlūdzēju pulcējās klajumā kalniņa pakājē, gaidīdami turpmākās norādes. Daudziem rokās bija Bībeles un krucifiksi. Daži nesa šaujamieročus, cid bija paķēruši pirmo, kas gadījies pa rokai, sākot no dzelzs pannām un virtuves dunčiem līdz veseriem, cirvjiem, mačetēm un dārza krūmu cērpamajiem sirpjiem. Zēni dižojās ar lingām, gaisa šautenēm un beisbola nūjām. Daži bija atveduši rācijas, kuras Edijs pievāca un izdalīja nelielajai grupiņai, kuru bija izvēlējis par komandieriem, paturēdams vienu arī sev.

Ediju pārsteidza tas, cik daudz bērnu bija paņemts līdzi; netrūka pat zīdaiņu. Bērni Armagedonā? Taču, ja tā labi padomā, tas ir loģiski. Šī bija pastardiena. Viņi visi pacelsies debesis kopā.

- Ei! — Douks iebaksdja Edijam. - Kruķu autiņš.

Edijs ar skatienu sekoja viņa rokai. Satiksmes plūsmā bija redzams policijas patruļauto, kas, bākugunīm zibsnījot, sprīdi pa sprīdim virzījās augšup pa Renesceļu.

Viņš pagriezās pret savu jauno draudzi. Pūlis te uzplūda, te atplūda. Balsis murmināja un čaukstēja kā lietus. Kabatas lukturīšu stari mirgoja. Viņš dzirdēja klinkšķam metālu — tur pielādēja pistoles un bises. Kāds vīrs no sausu pinjonu zariem gatavoja lāpas un izdalīja pārējiem. Lejā valdīja neparasta kārtība.

- Es pūlos izdomāt, ko lai viņiem saku, — Edijs bilda.

- Runājot ar kruķiem, jābūt uzmanīgam, — Douks piekodināja.

- Nē, es domāju savu sprediķi Tā Kunga armijai, pirms dosimies ceļā, - Edijs paskaidroja.

— Jā, bet ko iesāksim ar kruķi? — Douks vaicāja. - Autiņš tikai viens, bet tam ir rācija. Var sanākt ziepes.

Edijs vēroja mirgojošās ugunis, brīnīdamies, ka dažas priekšā braucošās mašīnas platākos ceļa posmos pabrauca malā, lai palaistu patruļauto garām. Vecie paradumi — paklausība valstij un tās varai — neiznīkst. Tāds varētu būt viņa sprediķa temats — tagad un turpmāk viņiem jāklausa dkai Dievam.

- Viņš brauc augšup pa Renesceļu, — Douks norādīja.

Drīz galdkalna virsmu sasniedza sirēnas kaukoņa, sākumā tik tikko saklausāma, bet pēc laika tā kļuva skaļāka. Kūsājošais pūlis sabiezēja, izpletās viņam priekšā un gaidīja rīkojumus. Daudzi skaitīja lūgšanas, un viņu vārdi lidoja augšup nakts gaisā. Vairāki stāvēja aplīšos, sadevušies rokās un noliekuši galvu. Šur tur bija dzirdama dziedāšana. Tas Edijam atgādināja — šādu viņš iztēlojās pūli, kas noklausījās Kalna sprediķi. Pareizi! Tieši ar to viņš sāks savu sprediķi. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par

Dieva bērniem. Nē, tas nebija labs sākums sprediķim. Vajadzēs kaut ko sparīgāku. Vai zemei un jūrai! Jo velns nonācis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis. Antikrists. Lūk, kas būs viņa sprediķa galvenais temats. Antikrists. Daži vārdi, un viņš vedis savu armiju kaujā.

Reneceļa galā parādījās policijas patruļauto. Citu automašīnu ieskauts, tas nonāca uz šosejas un, nobraucis dažus simtus jardu, apstājās ceļa malā. Edijs pamanīja uz durvīm navahu nācijas cilts policijas emblēmu. Prožektors uz jumta apmeta loku, un auto durvis atvērās. Izkāpa gara auguma indiānis, navahu policists. Pat stāvēdams simts jardu attālumā, Edijs redzēja, ka tas ir Bia.

Policistu nekavējoties apleca ļaudis. Cik varēja saprast, stāvot kalnā, bija aizsācies strīds.

- Ko tagad iesāksim, sludinātāj Ras? — sauca ticīgie.

- Nogaidīsim! — Edijs atbildēja dobjā, stingrā balsī, kas tik ļoti atšķīrās no viņa parastās balss, ka mācītājs nebija pārliecināts, vai to ir teicis viņš. - Dievs mums rādīs ceļu.

LEITNANTS BIA STĀVĒJA PŪĻA PRIEKŠĀ, un nemiers viņā auga. Kāds bija piezvanījis uz iecirkni, vēstot par kārdbas traucējumiem Sarkanajā galdkalnā, un viņš nodomāja, ka vainīgi protestētāji, tāpēc, ieraudzījis pārpildīto ceļu uz Sarkanā galdkalna virsotni, nolēma doties turp. Taču tagad, veroties apkārt, Bia saprata, ka šie ļaudis nekādi nav saistāmi ar jātnieku protesta akciju. Šiem rokās bija ieroči un zobeni, krucifiksi un cirvji, Bībeles un virtuves naži. Daži bija uzvilkuši krusta zīmi uz pieres un apģērba. Tas bija kāda kulta sekotāju saiets — droši vien saistībā ar televīzijas sludinātāja sprediķi, par kuru bija dzirdēts. Policists ar atvieglojumu konstatēja, ka pūlī ir dažādu rasu pārstāvji — gan afroamerikāņi, gan aziāti, pat daži navahi vai apači. Labi, ka tā nav kukluksklana vai āriešu nācijas pulcēšanās.

Viņš saraustīja jostu un salika rokas uz gurniem, pagriezās pret pūli ar vieglu smaidiņu uz lūpām, cerēdams nevienu nesa- biedēt.

— Jums, ļaudņi, ir kāds vadonis? Vai es varu ar kādu aprunāties?

Priekšā iznāca vīrs izbalējušos Wrangler džinsos un zilā kreklā. Viņam bija raupji, bargi sejas vaibsti, saules apbrūnināta seja no gadu desmitiem ilgas strādāšanas tīrumā, pamatīgs vēders, īsas, resnas rokas un tulznām klātas plaukstas. Aiz rombiņiem greznotās jostas bija aizbāzts vecs Colt M1917 revolveris ar ziloņkaulā rotātu spalu, un uz siksnas sprādzes spīdēja spoži nospodrināts misiņa krucifikss.

- Jā, mums ir vadonis. To sauc Dievs. Kas jūs esat?

- Leitnants Bia no cilts policijas. - Viņš viegli saviebās, dzirdēdams nevajadzīgi kareivīgo uzrunu, taču nolēma nereaģēt un saglabāt aukstasinību. - Kurš no jums šeit ir galvenais?

- Leitnant Bia, man jums ir tikai viens jautājums. Vai jūs esat kristietis un ieradāties cīnīdes?

- Cīnīties?

- Armagedonā.

Kā uzsvērdams savus vārdus, vīrietis uzlika plaukstu uz kol- ta inkrustētā spala.

Bia norija siekalas. Pūlis lēnām tuvojās. Viņš nožēloja, ka nav izsaucis papildspēkus.

- Es esmu kristietis, taču neesmu dzirdējis ne par kādu Armagedonu.

Pūlis apklusa.

- Vai jūs esat atdzimis caur dzīvības ūdeni? — vīrietis nerimās.

Pūlī izcēlās skaļa murmināšana. Bia ievilka elpu. Ar šiem cilvēkiem nebija vērts iesaisdties neauglīgās reliģiskās diskusijās. Labāk raudzīt tos nomierināt.

- Lūdzu, pastāstiet par šo Armagedonu.

- Antikrists ir klāt. Tas atrodas šepat, galdkalnā. Pavisam drīz sāksies viņa cīņa pret To Kungu, Visvareno Dievu. Vai nu esat ar mums, vai pret mums. Ir laiks pieņemt lēmumu.

Biam nebija ne jausmas, kā uz to atbildēt.

- Jūs, ļaudņi, droši vien zināt, ka te ir navahu nācijas teritorija, un jūs atrodaties uz zemes, kas izīrēta valstij.

- Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.

Pūlis ieslēdza policistu ciešākā lokā. Bia manīja tā uzbudinājumu, saoda tā izdalītos sviedrus.

- Ser, — viņš klusā balsī brīdināja, — noņemiet roku no šaujamieroča.

Vīrietis pat nepakustējās.

- Es teicu, noņemiet roku no šaujamieroča!

Vīrietis satvēra spalu vēl ciešāk.

- Vai nu esat ar mums, vai pret mums. Izšķirieties!

Bia neatbildēja. Vīrietis pagriezās un uzrunāja pūli.

- Viņš nav ar mums. Viņš nācis cīnīties pretējā pusē.

- Ko gan jūs gaidījāt? — kāds iesaucās, pūļa atbalstīts. - Ko gan jūs gaidījāt?

Bia lēni, nesteidzīgi atkāpās uz savas mašīnas pusi.

Revolveris paslējās augšup. Vīrietis pavērsa to pret Biu.

- Ser, es neesmu ieradies ar kādu cīnīties, — Bia sacīja. - Jums nav nekāda iemesla tēmēt uz mani. Nolaidiet ieroci.

Kāda pavecāka sieviete zābakos, salmu cepurē un dk krunkainu seju, ka tā atgādināja sažuvušu ābolu, uzlika plaukstu vīriedm uz rokas.

- Džes, nešķied lodes. Tas nav nekāds Antikrists. Viņš ir tikai policists.

Vārds "Antikrists" nošalca cauri pūlim. Cilvēki spiedās vēl tuvāk Biam.

- Ser, es jums pavēlēju nolaist ieroci.

Vīrietis nedroši nolaida roku gar sāniem.

- Tā, kovboj, atdod man šaujamo. - Sieviete pasniedzās un izņēma to no ļenganās plaukstas, izkratīja saujā patronas un ieslidināja tās kopā ar ieroci savā plecu somā.

- Te nav nekāda Antikrista, — Bia sauca, slēpdams atvieglojumu. - Te ir navahu nācijas zeme, un jums nav atļaujas te pulcēties. Ja jums ir vadonis, es gribētu ar viņu aprunāties.

Iekļuvis patruļmašīnā, viņš nevilcinoties pa rāciju pieprasīs sūtīt šurp papildspēkus. Nacionālās gvardes līmenī.

Atskanēja skaļa balss.

- Mēs esam šeit Dieva armija, un mēs iesim cīņā un mirsim par To Kungu!

Cīņā. Cīņā. Cīņā. Pūlis kā apmāts skandēja šo vārdu.

Priekšā izspraucās vīrietis ar garu, uz pusēm pāršķirtu bārdu, rokā nesdams akmeni, un ieaurojās:

- Vai jūs esat atdzimis caur dzīvības ūdeni?

Vīrieša prasīgā toņa saērcināts, Bia atcirta:

— Jums nav nekādas daļas gar manu reliģisko pārliecību. Metiet nost akmeni, kungs, citādi jums tiks izvirzīta apsūdzība fiziskā aizskaršanā.

Viņš uzlika roku uz steka.

Vīrietis uzrunāja pūli:

- Mēs nedrīkstam laist viņu prom. Tas ir kruķis, viņam ir rācija. Viņš brīdinās savējos! — Vīrieds pacēla akmeni gaisā. - Atbildiet!

Bia izrāva steku un no visa spēka trieca augšup pret vīrieša roku. Apakšdelms ar šķebinošu krakšķi pārlūza, un akmens nokrita zemē.

- Viņš salauza man roku! — vīrietis iekaucās un noslīga uz ceļiem.

- Tūlīt pat izklīsdet, un neviens necietīs! — Bia skaļā balsī sauca. Viņš soli atkāpās un atbalstījās pret patruļmašīnu, turēdams steku paceltu. Iekļūstot mašīnā, viņš būtu zināmā drošībā, turklāt varētu izsaukt papildspēkus.

- Kruķis man salauza roku! — uz ceļiem nokritušais vīrietis brēca.

Pūlis rēkdams metās uz priekšu. No tā izšāvās akmens, un Bia izvairījās. Akmens ar dobju būkšķi ietriecās automašīnas priekšējā stiklā.

Bia atrāva durvis, iemetās salonā un mēģināja aizvērt durvis, taču pūlis, kas spiedās klāt, to neļāva. Viņš paķēra rāciju un nospieda raidīšanas pogu.

- Viņš taisās ziņot pa rāciju! — kāds iebļāvās.

Ducis roku sakampa viņu aiz krekla, to saplēšot, un vilka ārā.

- Tas bandubērns runā pa rāciju! Viņš izsauks ienaidniekus!

Viņam izrāva no rokas mikrofonu un izplēsa vadu no iekārtas. Bia ieķērās stūrē, taču orda ar nepārvaramu spēku izvilka viņu no salona. Vīrietis nokūleņoja zemē, pūlējās piecelties, taču tika nogrūsts uz ceļiem.

Indiānis sataustīja pistoli un izrāva to, tad novēlās uz sāniem, pavērsis ieroci pret pūli.

- Atkāpdes! — leitnants kliedza.

Krūtis ietriecās akmens, salauzdams ribas. Bia iešāva tieši pūlī.

Sacēlās kliedzienu vētra.

- Mans vīrs! — iespiedzās kāda sieviete. - Mans Dievs!

Gaisā nošalca beisbola nūja un iezvēla viņam pa kāju. Policists izšāva vēl divas reizes, līdz nūja sašķaidīja viņam roku un pistole aizlidoja.

Aurojošā varza lamādamās sabruka viņam virsū, spēra un sita.

Bia noslīdēja uz vēdera un pūlējās sagramstīt pistoli, taču kāds zābaks to spēcīgi piespieda pie zemes. Viņš iekliedzās, apgriezās un mēģināja palīst zem patruļmašīnas.

- Nomētāsim viņu ar akmeņiem! Slepkava! Ar akmeņiem!

Akmeņi un zari kā krusa bira pār policista ķermeni, zvetēja

pa kauliem un muskuļiem, pret policijas mašīnas dzelzs un stikla virsbūvi triecās akmeņi. Sāpēs rlstoties, leitnantam gandrīz izdevās palīst zem auto, taču tad viņu aiz kājas izrāva ārā; spērienu un sitienu viesulis sākās no jauna. Sāpēs un bailēs kliegdams, Bia sarāvās čokurā, mēģinādams pasargādes no mežonīgā sitienu biruma. Belzieni turpinājās, taču tagad de skāra kādu citu — šajā ceļojumā bija devies kāds cits un gāja aizvien tālāk. Auri noklusa, līdz pārvērtās tāltālos čukstos, un laimīgā kārtā drīz iestājās ilgi gaidītā tumsa.

EDIJS VĒROJA PŪLI KĀ SUŅU BARU veļamies pāri vietai, kur vēl pirms brīža bija stāvējis policists. Viņš skatījās, kā vīrieds pūlas pieceldes kājās, bet tad pazūd skatienam, ierauts satrakoto cilvēku uzplūdu zemūdens straumē.

Skandēšana aprimās, pūlis šķita izklīstam, tad atvirzījās nostāk. Palika tikai policista cepure un saplosīts, sabradāts formastērps.

Ļaužu drūzmai pamazām izretinoties, nodkuma vietā palika tikai ceļos nometusies sieviete, kas, žēlabaini kaukdama, turēja apskautu asinīm noplūdušu vīrieti. Edijs manīja uzbangojam paniku. Kāpēc viss tik ļod atšķīrās no tā, kā viņš bija to iedomājies? Kāpēc tas šķita tik aptraipīts?

- Tas ir Armagedons! — atskanēja dobjā, mierinošā Douka balss. - Kādā brīdī tam bija jāsākas.

Doukam bija taisnība. Viņi bija nodedzinājuši aiz sevis visus tiltus. Kauja bija sākusies. Dievs vadīja viņu roku, un Viņa gribu neviens nedrīkstēja apstrīdēt. Edijs juta sevī ieplūstam pašpaļāvību.

- Sludinātāj? — Douks čukstēja. - Ļaudīm jūs esat vajadzīgs.

- Jā, protams. - Edijs paspēra soli uz priekšu un pacēla rokas. - Mani draugi iekš Kristus! Uzklausiet! Mani draugi iekš Kristus!

Iestājās nemierpilns klusums.

- Es esmu sludinātājs Rasels Edijs! — viņš sauca. - Es esmu tas, kurš atmaskoja Antikristu!

Agresijā iekarsušais pūlis vēlās šurp viļņiem kā okeāns, kas tiecas nonākt krastā.

Edijs satvēra Douku aiz rokas un pacēla to gaisā.

- Šīs samaitātās pasaules karaļi, politiķi, sekulārie liberāļi un humānisti slēpsies alās un kalnu klintīs. Viņi sauks kalniem un klintīm: "Krītiet uz mums, apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām. Jo atnākusi Viņu lielā dusmu diena! Kas varētu pastāvēt?"

Nakts gaisu satricināja auri, un aizvien pieaugošais pūlis viļņojās.

Edijs pagriezās, norādīja ar roku "Izabellas" virzienā un pērkonīgi nodārdināja:

- Tur, trīs jūdzes uz austrumiem, atrodas žogs. Aiz žoga ir klints. Lejup gar klints sienu var iekļūt "Izabellā". Un "Izabellā" atrodas Antikrists. Viņš ir pazīstams ar vārdu Gregorijs Norts Hazēliuss.

Klintīs atbalsojās rēkoņa, un debesis pāršķēla šāvienu blīkšķi.

- Ejiet! — Edijs spiedza, kraddams roku, ar kuru rādīja virzienu. - Ejiet visi kā viens, Cionas liesmojošā zobena vadīti! Ejiet un atrodiet Antikristu! Iznīciniet viņu un zvēru. Lielā, Visvarenā Dieva cīņa ir sākusies! Saule aptumšosies un mēness nedos savu spīdumu, un zvaigznes kritīs no debesīm!

Viņš atkāpās, ņudzošā masa pagriezās un viļņodamās vēlās austrumu virzienā pāri mēness apspīdētajam galdkalnam, kabatas lukturīši un lāpas šūpojās un ņirbēja dimsā kā tūkstošiem mirdzošu acu.

- Vareni, — Douks novērtēja. - Jūs šos baigi uzkurinājāt.

Turēdams Douka spēcīgo roku, Edijs pagriezās un devās pūlim nopakaļus. Iedams viņš atskatījās uz Biu, kas bija sabrucis zemē kā lupatu kaudzīte, un sievieti, kas raudādama vieglītēm šūpoja mirušā vīra galvu.

Pirmie Armagedona upuri.

AĢENTS MILLERS, APMĒRAM divdesmit divus vai divdesmit trīs gadus vecs jauneklis ar veselīgu seju, sēdēja pie Humvee stūres un veda Bērniju Vulfu no lidlauka uz nožogoto teritoriju. Viņi izbrauca cauri vairākiem izgāztiem žogiem un apstājās stāvlaukuma vidū, kur gar malām bija novietotas dažas civiliedzīvotāju mašīnas. Visu apkārtni apspīdēja spilgtā jaudīgo prožektoru gaisma.

Vulfs paskatījās apkārt. Pie galdkalna dzegas drūzmējās karavīri, tie piestiprināja virves, lai pa tām nolaistos pie "Izabellas" durvīm.

- Mēs gaidīsim transportā, līdz mūs sauks, — norādīja Millers.

- Skaisti. - Vulfs svīda. Viņš bija datorspeciālists un šādām operācijām nebija radīts. Kuņģis rāvās smagā, ciešā čokurā. Vulfs sprieda, ka visprātīgāk būtu turēties blakus aģentam Milleram un tā milzīgajām rokām divdesmit divu collu apkārtmērā — ar tādām, šķiet, varētu pacelt pat vieglo automašīnu. Pavadoņa mugura un pleci bija tik plati, ka plecā pakarinātā 7.62 NATO triecienšaute- ne izskatījās pēc rotaļu bises.

Zinātnieks vēroja vīrus darbojamies pie galdkalna malas. Cits aiz cita tie pieķērās virvei un atmuguriski nolēca no dzegas, turēdami rokās apjomīgas somas. Lai ari ne reizi nebijis "Izabellā",

Vulfs to pazina kā savus piecus pirkstus, viņš bija projektējis daļu telpu izvietojumu un urbies cauri būvprojekta rasējumiem. Turklāt viņš pārzināja iekārtā izmantoto programmatūru, un Enerģētikas departamenta pārstāvis bija viņam izsniedzis aploksni ar visiem datora izslēgšanas un drošības kodiem. "Izabellas" izslēgšana nesagādās nekādas grūdbas.

Grūtāk būs nolaisties trīssimts pēdas lejup gar klinti.

- Es gribu čurāt! — viņš paziņoja.

- Izdariet to tepat blakus transporta līdzeklim. Un ātri, ser!

Vulfs izdarīja, kas darāms, un atgriezās.

Millers tajā brīdī nolika rāciju.

- Mūsu kārta, ser.

- Viņi jau ir iekšā?

- Nē. Jūs aicina ierasdes vēl pirms paredzētās caursišanas.

Pirms paredzētās caursišanas? Diez vai viņi paši apjēdz, cik muļķīgi tas izklausās.

Millers pamāja ar galvu.

- Jūs pirmais.

Juzdams, ka ikviens muskulīds pretojas, Vulfs ar grudbām pacēla somu. Pat cauri spožo prožektoru gaismai debesīs varēja saskatīt neskaitāmas zvaigznes. Gaiss bija dzidrs, smaržoja pēc ugunskura dūmiem. Attālinoties no klusi rūcošā Humvee, Vulfs pēkšņi aptvēra, cik klusa ir nakts. Visskaļāko troksni radīja krak- šķošie augstsprieguma elektropārvades vadi — "Izabella" darbojās ar pilnu jaudu. Viņš apšaubīja, ka pazemē atgadījies kas nopietns. Visdcamāk, kļūme datorā bija sabojājusi sakaru sistēmu, bet kāds nekompetents birokrāts sagājis sviestā un izsaucis desantniekus. Iespējams, paši zinātnieki bunkurā nemaz nezināja, kādu traci izraisījuši.

Tad pa ausu galam viņš izdzirdēja pāris klusu būkšķu, kas atgādināja šāviena trokšņus. Pēc brīža atskanēja vēl divi.

- Dzirdējāt? — viņš noprasīja Milleram.

- Jā. - Tas piešķieba galvu un ieklausījās. - Apmēram trīs jūdžu attālumā.

Viņi klausījās vēl bridi, taču vairs neko nedzirdēja.

- Varbūt kāds indiānis medī koijotu, — atmeta ar roku Millers.

Vulfs ļodzīgām kājām gāja nopakaļus Milleram uz klints malu. Zinātnieks bija cerējis, ka viņu nolaidīs lejā ar būri vai tamlīdzīgu ietaisi, taču tur nekā tāda neredzēja.

- Ser, dodiet man savu somu. Mēs to nolaidīsim brītiņu vēlāk.

Vulfs nokradja mugursomu no pleca un pasniedza vīrietim.

- Esiet uzmanīgi, tajā ir klēpjdators.

- Mēs būsim uzmanīgi, ser. Lūdzu, nāciet šurp.

- Pagaidiet, pagaidiet! — Vulfs iebilda. - Jūs taču no tiesas nedomājat, ka es… laidīšos lejup pa šitādu virvi?

- Domājam gan, ser.

— Kā?

- Pēc mirkļa jums parādīsim. Lūdzu, nostājieties tur.

Vulfs gaidīja. Pārējie karavīri jau bija lejā, un viņi klints malā bija palikuši vieni. Augstsprieguma vadi dūca un krakstēja. Karavīra rācija iešņācās, un viņš sāka sarunu. Vulfs ar pusausi klausījās. Štata policija ziņoja par kādu negadījumu uz ceļa, kas veda uz galdkalna virsmu. Vulfs drīz vairs nepievērsa runām uzmanību. Visas domas aizņēma klints.

Kad saruna beidzās, Millers pavēlēja:

- Lūdzu, nāciet, ser. Mēs iesēdināsim jūs "sēdeklītī". Vai esat kādreiz laidies pa virvi lejup?

— Nē.

- Tas ir pilnīgi droši. Mazliet atliecieties atpakaļ un viegli at- sperieties ar kājām pret klints sienu, it kā palēkdamies. Jūs neno- kritisiet arī tad, ja palaidīsiet virvi vaļā.

- Jūs ņirgājaties par mani?

- Tas ir pilnīgi droši, ser.

Viņu ietūcīja siksnu "sēdeklīd", kas aptvēra kājas, sēžamvietu un muguras lejasdaļu, iestiprināja virvi drošības āķu un bremzēšanas karabīņu sistēmā, novietoja zinātnieku uz pašas klints malas. No apakšas uzpūta vējiņš.

- Atliecieties un speriet soli atpakaļ.

Vai viņi ir jukuši?

- Atliecieties, ser! Speriet soli atpakaļ! Skatieties, lai virve ir nospriegota. Laidīsim jūs lejā, ser.

Vulfs kā nesaprazdams vērās Millerā. Aģents runāja tik rūpīgi pieklājīgā balsī, ka tai šķita piejaucamies mazliet nievu.

- Es to nevarēšu! — Vulfs izsaucās.

Virve atslāba, un viņam pēkšņi uzbrāzās paniskas bailes.

- Atliecieties! — Millers stingri pavēlēja.

- Atrodiet kaut kādu būri un nolaidiet mani tajā!

Millers atstūma viņu atpakaļ, gandrīz vai apskaujot.

- Tā, šādi būs labi. Lieliski, doktor Vulf.

Sirds sitās kā āmuriņš. Pāri mugurai atkal pārskrēja vēsā gaisa pūsma no apakšas. Karavīrs palaida viņu vaļā, pēdas atrāvās no klints malas, un vīrietis ar sāniem atsitās pret klints sienu.

- Atliecieties un novietojiet kājas uz klints.

Sirds dauzījās kā negudra. Vīrietis sataustīja ar pēdām klinti un meklēja atbalsta punktu. To atradis, viņš atliecās atpakaļ. Laikam pat varētu izdoties. Vulfs īsiem solīšiem virzījās lejup, neaiz- mirsdams atliekties; virve slīdēja cauri bremzēšanas karabīnei, laizdama viņu aizvien zemāk. Nonākot zemāk par dzegu, viņu apņēma tumsa, tomēr klints malu virs galvas varēja saskatīt — pāri tai plūda gaisma.

Laižoties lejup, mala pamazām attālinājās. Vulfs neuzdrošinājās raudzīties lejā.

Neticami, taču viņš, viscaur tumsā ietīts, itin veiksmīgi slīdēja lejup, atsperdamies no klints sienas. Visbeidzot karavīri satvēra Vulfu aiz kājām un nolaida uz akmens grīdas. Nostājies viņš manīja, ka trīc kājas. Karavīri palīdzēja izrāpties no "sēdeklīša". Pēc īsa brīža noslīdēja virve ar somu, un karavīri paķēra arī to. Nākamais ieradās Millers.

- Lieliski paveikts, ser, — viņš paslavēja.

- Pateicos.

Kalna sienā bija izgrebts paprāvs laukums, un tā dziļumā sienā bija iestiprinātas masīvas titāna durvis. Laukumā jau bija uzstādīti prožektori, un kopumā viss atgādināja ainu no "Doktora Nē" salas. No kalna iekšienes plūda dobja dūkoņa un vibrācija. Nudien, ir ērmīgi tā pazaudēt sakarus ar ārpasauli. Tur taču bija visvisādas rezerves sistēmas. Bez tam vecākais izlūkošanas virsnieks viņus redz apsardzes monitoros — kaut gan var gadīties, ka ari tie nedarbojas.

Pagalam dīvaini.

Karavīri uzstādīja trīs koniskus metāla šķīvjus uz trijkājiem un pavērsa tos pret durvīm tā, ka de atgādināja strupus mīnmetējus. Viens sāka lādēt konusos kaut ko līdzīgu C-4 sprāgstvielai.

Dērflers stāvēja malā un izkliedza pavēles.

- Kas de ir? — Vulfs taujāja.

- Spridzināšanas ierīces, kas ļauj ātri izlauzt sienu, — Millers paskaidroja. - Lādiņus savieno, notēmē vienā punktā un izsit sienā caurumu, pa kuru var izlīst cauri.

- Kas būs pēc tam?

- lesūdsim vienību, kas ieņems bunkura priekštelpu. Otra vienība izlauzīs durvis uz komandtiltiņu. Ieņemsim komandtiltiņu, tiksim galā ar sliktajiem un gādāsim par zinātniekiem. Var izcelties apšaude. Paredzēt to nevar. Tiklīdz komandtiltiņš būs pilnībā mūsu rokās, es pats personīgi jūs ievedīšu iekšā. Un jūs izslēgsiet "Izabellu".

- Sistēmas izslēgšana ilgst trīs stundas, — Vulfs norādīja.

- Jūs šo operāciju veiksiet.

- Kas notiks ar doktoru Hazēliusu un pārējiem zinātniekiem?

- Viņus izvedīs no telpām un nopratinās.

Vulfs sakrustojas rokas uz krūtīm. Teorētiski šāds plāns izklausījās saprātīgs.

STENTONS LOKVUDS ATKAL SAGROZĪJĀS vienkāršajā koka krēslā, velti meklēdams ērtāku pozu. Ap sarkankoka galdu Ārkārtas situāciju telpā valdīja aizvien saspringtāks noskaņojums un neticības gaisotne. Trijos naktī — Sarkanajā galdkalnā tobrīd bija viens nakd — ziņas bija sliktas.

Lokvuds bija uzaudzis Sanfrancisko piekrastē, apmeklējis mācību iestādes gan Austrumkrastā, gan Rietumkrastā un nu jau divpadsmit gadus dzīvoja Vašingtonā. Viņš bija televizorā šad tad manījis citu Ameriku — to, kuru apdzīvoja kreacionisma piekritēji, kristīgie fundamentālisti, TV evaņģēlisti un milzīgas, kliedzoši spožas baznīcas. Tā Amerika šķita tāla, nostumta uz tādām paval- stīm kā Kanzasa un Oklahoma.

Nu vairs tā nebija tāla.

- Prezidenta kungs? — ierunājās FIB direktors.

- Jā, Džek?

- Arizonas ceļu policija ziņo par miera traucējumiem pie posteņiem uz šosejām — uz astoņdesmit devītās šosejas pie Pelēkā kalna, uz simt sešdesmitā ceļa pie Tjūbasidjas, arī pie Tesnezaijas.

- Kādi miera traucējumi?

- Atsevišķās sadursmēs ievainoti vairāki pavalsts policisti. Satiksme ir dzīva, un daudzi dodas pāri laukiem, šādi izvairoties no ceļu posteņiem. Nelaime tāda, ka Navahu rezervātā ir simtiem zemes ceļu, liela desa pat nav iezīmēd kartēs. Mūsu posteņi ir cauri kā siets.

Prezidents pagriezās pret Štāba priekšnieku komitejas vadītāju, kas sēdēja savā Pentagona kabinetā. Tā sienas klāja koka paneļi, pie gala sienas karājās Amerikas karogs.

- Ģenerāli Krisp, kur ir Nacionālā gvarde?

- Vienība ieņems pozīcijas pēc divām stundām.

- Mums nav divas stundas laika.

- Atrast nepieciešamos helikopterus, pilotus un pietiekami apmācītus kareivjus ir grūts uzdevums, prezidenta kungs.

- Tur, uz ceļa, uzbrūk mūsu policistiem. Šeit, Amerikas Savienotajās Valstīs, nevis kaut kādā Dieva aizmirstā kaktā, tādā kā Afganistāna. Bet jūs liekat gaidīt vēl divas stundas?

- Lielākā daļa helikopteru atrodas Vidējos Austrumos.

Ierunājās FIB direktors:

- Prezidenta kungs?

Prezidents pagriezās.

— Kas ir?

- Nupat saņēmām ziņojumu… — Direktors paņēma no kāda blakusstāvoša cilvēka papīra lapu. - Ārkārtas ziņa no navahu cilts policista, kurš devās uz Sarkano galdkalnu noskaidrot situāciju.

- Viens pats?

- Tobrīd, kad policists izbrauca, neviens nebija lietas kursā par patiesajiem apstākļiem; viņš pats arī ne. Viņš noraidījis ārkārtas ziņojumu, kas ir pārtraukts. Tajā teikts… — Direktors lasīja no papīra lapas. - Sūtiet papildspēkus… agresīvs pūlis… mani nogalinās… Tas ir viss. Fonā var dzirdēt pūļa aurošanu.

- Jēzus un Marija!

- Pēc dažām minūtēm pārtrauca darboties globālās pozicionēšanas sistēmas raidītājs, kas uzstādīts patruļmašīnā. Tas parasti notiek tikai tad, ja mašīnai pielaiž uguni.

- Kādas ziņas no ķīlnieku glābšanas vienības, kas atrodas galdkalnā? Vai viņi ir drošībā?

- Jaunākais ziņojums, kas ienācis pirms desmit minūtēm, vēsta, ka operācija norit bez aizķeršanās. Tiesa, ienākušas neapstiprinātas ziņas par šāvienu trokšņiem no Renesceļa puses, apmēram divarpus jūdžu attālumā no lidlauka. Pašlaik cenšamies sazināties ar vienību. Taču, prezidenta kungs, es jums apliecinu, ka nekādi nevaldāmi, agresīvi pūļi nespēs aizkavēt FIB ķīlnieku glābšanas vienību darbā.

- Ak tā gan? — skanēja prezidenta šaubu pilnā atbilde. - Vai viņi ir apmācīti šaut uz civiliedzīvotājiem?

FIB direktors neveikli patriņājās krēslā.

- Viņi ir apmācīti reaģēt uz visdažādākajiem pavērsieniem.

Prezidents pagriezās pret štāba priekšnieku komitejas vadītāju.

- Vai ir kaut neliela iespēja izsūtīt vienību ceļā agrāk, nevis pēc divām stundām?

- Atvainojiet, ser! — iejaucās nobālušais FIB direktors. - Es tikko saņēmu ziņojumu par sprādzienu un ugunsgrēku… milzīgu ugunsgrēku… pie Sarkanā galdkalna lidlauka.

Prezidents klusi vērās direktorā.

- Ko šie cilvēki grib? — Lokvuds nenovaldījās. - Dieva dēļ, ko viņi grib?

Pirmo reizi kopš ienākšanas Ārkārtas situāciju istabā ierunājās Geldons.

- Jūs zināt, ko viņi grib.

Lokvuds blenza uz odiozo priekšvēlēšanu kampaņas vadītāju. Ļumīgais resnis sēdēja, rokas sakrustojis uz krūtīm, piemiedzis acis, it kā aizsnaudies, un visus pēc kārtas mierīgi nopētīja.

- Viņi alkst iznicināt "Izabellu", — vīrietis teica, — un nogalināt Antikristu.

ABĀM ROKĀM IEĶĒRIES GALDA MALĀ, Fords izlasīja jauno vēsdjumu vizualizētājā. "Izabella" darbojās sparīgi, ar pilnu jaudu, viss komandtiltiņš drebēja un kauca kā kritienā savērptas lidmašīnas kabīne.

Reliģija radās kā centiem izskaidrot neizskaidrojamo, kontrolēt nekontrolējamo un izturēt neizturamo. Ticība augstākai varai kļuva par visvarenāko jaunievedumu cilvēces evolūcijas beidzamajā posmā. Ciltis, kurās tika piekopta reliģija, bija pārākas par bezdievju ciltīm. Tām bija virzība un mērķis, motivācija un misija dzīvē. Reliģijas loma izdzīvošanā bija tik iespaidīga, ka alkas pēc ticības atspoguļojās pat cilvēka genomā.

Fords bija atvirzījies nostāk no pārējiem. Keita, uzmetusi Vai- menam mīklainu un, kā šķita, nedaudz nožēlas pilnu skatienu, devās pie Dolbija un palīdzēja viņam darbā. Visi zinātnieki, kuru tiešais pienākums bija "Izabellas" apkalpošana — Dolbijs, Čena, Edelšteins, Korkorana un Sentvinsents — , bija pilnīgi iegrimuši darbā. Pārējie kā piekalti urbās ar skatienu vizualizētājā, lasīdami teikumus ekrānā.

Zinātne visbeidzot ir panākusi to, kas reliģijai gadsimtu gaitā nav izdevies. Jūs tagad zināt, kā izskaidrot neizskaidrojamo un kontrolēt nekontrolējamo. "Apgaismojoša" reliģija jums vairs nav vajadzīga. Cilvēce beidzot ir pieaugusi.

Vordlo, kas stāvēja apsardzes postenī, klusi ieteicās:

- Atsūtīta spridzinātāju vienība ar sienu izgāšanas aparatūru. Tā mēģinās izsist durvis.

- Cik cilvēku? — Hazēliuss asi noprasīja.

- Astoņi.

- Bruņoti?

- Spēcīgi.

Zinātniekus pāršalca panika.

- Ko mēs iesāksim? — Iness iekliedzās.

- Turpināsim klausīties, — sacīja Hazēliuss skaļā balsī, kas nomāca "Izabellas" dūkoņu, un norādīja uz ekrānu.

Reliģija cilvēka izdzīvošanai ir tikpat nozīmīga kā ēdiens un ūdens, ja mēģināsiet aizvietot reliģiju ar zinātni, cietīsiet neveiksmi. Tā vietā jūs pasniegsiet zinātni kā reliģiju. Jo es jums saku — zinātne ir reliģija. Vienīgā patiesā reliģija.

Džūlijai Tibodo, kas stāvēja blakus Hazēliusam, paspruka šņuksts.

- Cik brīnišķīgi! — Viņa liegi šūpojās, ar plaukstām cieši aptvērusi savus augšdelmus. - Ak, cik brīnišķīgi! Un man ir tik ļoti bail.

Hazēliuss kā balstīdams aplika viņai roku ap pleciem.

Neaptverami, domāja Fords. Viņš bija pats savām acīm redzējis visu sarunu. Un viņi ticēja.

Zinātne piedāvā nevis patiesības grāmatu, bet metodi tās noskaidrošanai. Zinātne ir nevis patiesības atklāsme, bet tās meklējumi. Tas ir līdzeklis, nevis dogma. Tas ir ceļojums, nevis tā galamērķis.

Fords vairs nevarēja ilgāk nociesties.

- Jā, bet cilvēku ciešanas? Vai zinātne spēs "izturēt neizturamo", kā jūs izteicāties?

- Magnētiskā spole tuvojas sarkanajai atzīmei, — Dolbijs klusi brīdināja.

- Izspied visu sulu, — Hazēliuss murmināja.

Pēdējā gadsimtā medicīna un tehnoloģijas novērsušas cilvēkiem tik daudz ciešanu, kas nav izdevies visiem mācītājiem pēdējās tūkstošgades laikā.

- Jūs runājat par fiziskajām ciešanām, — Fords aizrādīja. - Bet cieš ari dvēsele. Kā tad garīgās mokas?

Vai tad es neesmu sacījis, ka viss ir viens? Vai tas nav mierinājums — apzināties, ka jūsu ciešanas satricina visu kosmosu? Neviens necieš vienatnē, un mokām ir savs mērķis. Pat bezdelīgas kritiens ir būtisks visā. Visums nekad neaizmirst.

- Es nevaru noturēties, trūkst jaudas! — Dolbijs sauca. - Hār- lan, vēl piecus procentus.

- Mēs esam tukšā, - Sentvinsents atzina. - Ja pieprasīsim vēl, nogāzīsim visu tīklu.

Iekārta rēca tik skaļi, ka bezmaz neļāva Fordam domāt. Domas juceklīgi kūņojās, kamēr viņš lasīja vizualizētajā mirdzošos vārdus. Valsts divpadsmit gudrākie prāti uzskatīja to par Dievu. Tas nebija maznozīmīgi.

Nenolaidieties līdz kautrībai! Jūs esat mani mācekļi. Jums ir vara apgriezt otrādi pasauli. Kādā dienā zinātne būs savākusi vairāk pierādījumu par patiesību nekā reliģija visā tās pastāvēšanas laikā. Ļaudis tā turas pie ticības tamdēļ, ka tiem tā vajadzīga. Viņi ir izslāpuši pēc tās. Jūs neliegsiet cilvēkiem ticību, taču piedāvāsiet tās vietā citu. Es neesmu nācis aizvietot jūdu un kristiešu Dievu, bet gan to papildināt.

- Klau! — Vordlo negaidīti iesaucās. - Augšā norisinās vēl kaut kas!

- Kas tur ir? — Hazēliuss jautāja.

Vordlo steigšus pārskatīja monitorus.

- Te… iedarbojusies signalizācija vairākas vietās gar perimetru. Nez no kurienes uzradušies cilvēki… izskatās agresīvs pūlis… Sasodīts, kas tas?

- Agresīvs pūlis? — Hazēliuss pa pusei pagriezās, ar vienu aci skatidamies vizualizētājā. - Ko tu stāsti?

- Bez jokiem, vesela varza kareivīgu ļautiņu… Kungs tētīt, jūs neticēsiet… Viņi metas virsū žogam… Plēš to nost… Tur ir sākušies kārtīgi nemieri. Neiedomājami! īsts, pilnasinīgs dumpis — kā no zila gaisa.

Fords pagriezās pret galveno apsardzes monitoru. Kamera lifta torņa galā raidīja panorāmas ainu. Pūlis, nesdams lāpas un kabatas lukturīšus, dižodamies ar primitīviem ieročiem, plūda šurp no Renesceļa puses un spiedās pret perimetra žogu, līdz ļaužu masa to nogāza zemē. No lidlauka puses bija dzirdama sprādziena dunoņa, un virs koku galotnēm negaidot uzšāvās liesmas.

— Viņi pielaiduši uguni angāriem pie lidlauka! — Vordlo ieaurojās. - Kas tie tādi ir un no kurienes uzradušies?

VULFS VĒROJA, KĀ GAR TITĀNA DURVĪM KAREIVJI izvieto spridzekļus un izvelk vadus līdz detonatoram. Viņi šķita pavisam mierīgi, gandrīz pašpaļāvīgi, it kā augām dienām to vien darītu kā spridzinātu kalnus.

Vulfs piegāja pie klints malas. Gar pašu dzegu stiepās klintī iecementēts cauruļžogs. Viņš satvēra salto tērauda margu un vērās milzīgajā, kalnu ieskautajā tuksnesī, kas bija izvietojies desmit tūkstoš kvadrātjūdžu platībā. Necaurredzamajā tumsā tikai vietumis atspīdēja pa gaišam punktiņam. No lejas uzpūta vēss vējiņš, nesdams zemes smaržu un kādas nakts puķes vieglu aromātu. Pēc nolaišanās ar virvi gar klints sienu Vulfs staigāja, lepns kā gailis. Varens stāsts, ar kuru padižoties draugiem Losalamosā.

Aiz muguras bija dzirdama rāciju šņākoņa un daži nesaprotami vārdi. Viņš pagriezās paskatīties. Vīrieši, kas darbojās ap lādiņiem, bija pārtraukuši darbu un, sapulcējušies ap Dērfleru, steigšus runāja rācijās. Vulfs mēģināja saklausīt, taču sacītā jēga nebija uztverama. Acīmredzot nodcis kas neparedzēts.

Vulfs pieslīdēja klāt.

- Ei, kas lēcies?

- Virsotnē sācies uzbrukums. Neviens nezina, kas tie par cilvēkiem.

Brīnišķīgi, domās nopukojās Vulfs.

No augšas gar klintīm atbalsojās daži skaļi paukšķi, un debesis virs galdkalna dzegas iezaigojās sarkanā krāsā.

- Kas tur notiek?

Millers pameta ašu skatienu uz Vulfu.

- Lidlauka angāriem pielaista uguns… Viņi aplenkuši helikopteru.

- Kas? Velns ar ārā, kas tie viņi tādi ir?

Millers pakratīja galvu. Pārējie vienības locekļi bija iegrimuši drudžainās sarunās ar karavīriem, kas bija palikuši augšā. Paukšķi kļuva aizvien skaļāki, un Vulfs piepeši aptvēra, ka tie ir šāvienu blīkšķi. Atskanēja kluss kliedziens. Visi pacēla galvu. Pēc brīža kaut kas pašāvās garām no augšas, ilga, aizžņaugta kliedziena pavadīts. Tas pazibēja platformas prožektora gaismā un tūlīt pazuda — tas bija cilvēka augums uniformā. Kliedziens pēkšņi aprāvās tālu lejā līdz ar klusu būkšķi un birstošu akmentiņu graboņu.

- Velns parāvis, kas tas bija? — viens no karavīriem iebļāvās.

- Frenkiju nosvieda no klints!

- Skatiedes! Uzbrukums no augšas! — kliedza cits karavīrs.

Visi neaptveramās šausmās raudzījās uz desmitiem tumšu stāvu, kas slīdēja lejup pa virvēm.

SLUDINĀTĀJS RASELS EDIJS VĒROJA, kā draudze pārlingo pēdējo karavīru pāri klints malai. Lai arī caur un caur nīzdams vardarbību, viņš saprata, ka šis karavīrs bija pretojies Dieva gribai. Lai tā notiek! Varbūt viņi atradīs mierinājumu un atpestīšanu, kad Kristus augšāmcels viņus no mirušajiem un šķīstīs no grēka savu ganāmpulku. Varbūt.

Viņš uzrāpās uz Humvee motora pārsega un pārskatīja notiekošo. Karavīri bija atklājuši uguni uz viņa draudzi, un tā kā cu- nami bija vēlusies uz klints malu, līdz lielākā daļa karavīru bija pazuduši pāri dzegai melnajā tumsā.

Lai notiek Viņa prāts.

Sludinātājs Edijs vērās uz brīnumu, šoseja bija pārpildīta ar ticīgajiem, kas nāca no Renesceļa puses, tumsā spīdinādami lāpas un kabatas lukturīšus. Ticīgo straume plūda pāri žogam norobežotajā zonā un izklīda, gaidot turpmākos norādījumus. Pus- jūdzes attālumā liesmas no degošajiem lidlauka angāriem snaik- sdjās pāri izspūrušajām koku galotnēm, pāri galdkalna virsmai metot spilgd sarkanu gaismu. Gaisā virmoja asa degvielas un degošas plastmasas smaka.

Viņam priekšā ļaudis drūzmējās gar klints malu. Karavīri klints augšpusē bija pametuši krietni daudz ekipējuma, un Douks acīmredzot prata ar to apieties. Viņš bija Edijam atzinies, ka desmit gadus nodienējis īpašajos spēkos, tāpēc tagad palīdzēja cilvēkiem dkt galā ar siksnām un lencēm, ar dažādām karabīnēm un citām detaļām, kā arī rādīja, kā laisdes lejup gar klind, neatlaidīgi iegalvodams, ka viņi to spēj.

Un viņi dešām spēja. Ar šādu aprīkojumu tas nebija grūd. Nebija vajadzīgas nekādas īpašās prasmes. Daudzi Doukam tuvumā stāvošie cits aiz cita pagaisa aiz klints malas virvēs — kā ūdenskritums, kas aizslīd tumsā pāri kraujas malai. Tie, kas bija nolaidušies, sūtīja augšup siksnas, cilpas un karabīnes, ko varēja izmantot nākamie.

Edijs vēroja Douku skaļi izkliedzam pavēles. Ieslēdzis rāciju, Edijs sazinājās ar grupiņu, kas uzturējās lidlaukā.

- Redzu, ka esat pielaiduši uguni angāriem. Lielisks darbs.

- Ko mums iesākt ar helikopteru?

- Vai tas ir apsargāts?

- Viens karavīrs un vēl arī pilots. Bruņots… un diezgan satrakojies.

- Nogalināt abus. - Vārdi paspruka, pat neapdomājoties. - Neļaujiet viņiem pacelties gaisā.

- Labi, mācītāj.

- Vai tur ir kāda smagā tehnika?

- Te ir ekskavators.

- Izdragājiet skrejceļus un helikopteru nolaišanās laukumu.

Edijs vēroja pūli. Spītējot ceļu policijas pūlēm un masu arestiem, cilvēku bija aizvien vairāk. Neaptverama aina. Pienācis laiks sākt nākamo uzbrukuma fāzi.

Edijs pacēla rokas un sauca:

- Kristieši! Klausieties!

Aizvien pieaugošais pūlis izlīdzinājās un pierima.

Edijs norādīja ar drebošu pirkstu.

- Vai redzat augstsprieguma elektrības vadus?

- Rausim nost! — kāds pūli iebļāvās.

- Tieši tā! Mēs atslēgsim "Izabellai" elektrību! — viņš sauca. - Es aicinu brīvprātīgos uzrāpties torņos un noplēst vadus!

- Plēšam nost! — pūlis auroja. - Plēšam nost!

- Atslēgsim elektrību!

- Atslēgsim elektrību!

No pūļa atšķēlās cilvēku bariņš un aizplūda pie tuvākā torņa apmēram simts jardu attālumā.

Edijs pacēla abas rokas, un no jauna iestājās klusums. Viņš atkal norādīja ar roku, šoreiz uz antenu, satelītšķīvju, mikroviļņu radaru un mobilo sakaru raidītāju bariņu, kas atradās lifta torņa galotnē pašā klints malā.

- Aizklājiet Sātanam acis! Aizbāziet tam ausis!

- Aizklājiet Sātanam acis!

No pūļa nodalījās vēl bariņš ļaužu un sadrūzmējās ap torni. Pūlim tagad bija skaidra virzība. Tam bija dots rīkojums. Edijs ar drūmu patiku vēroja, kā cilvēki sakāpa uz žoga, kas ieskāva vienu no elektrības torņa kājām, spieda, grūstīja to, līdz visbeidzot žogs ar skaļu kaucienu nogāzās zemē. Pūlis metās uz priekšu, kāds virs satvēra kāpņu zemāko pakāpienu, pievilkās klāt un sāka kāpt augšup. Viņam sekoja vēl viens, tad trešais, un pēc neilga brīža tornis izskadjās pēc koka stumbra, pa kuru rāpuļo skudras.

Edijs nolēca no Humvee un piegāja pie Douka, kas stāvēja klints malā.

- Mans darbs šeit ir paveikts. Es dodos lejā. Dievs ir noteicis, ka tieši man jāstājas pretī Antikristam. Tu pārņem vadību šeit, augšā.

Douks viņu apskāva.

- Lai Dievs jūs svētī, sludinātāj.

- Tagad parādi, kā tikt lejā.

Douks pieliecās, izvilka no kaudzītes sev pie kājām neilona siksnu mudžekli un uzmauca tās Edijam kājās līdz pat gurniem, nostiprinot ar karabīni un uzslidinot tai virsū bremzēšanas kara- bīni.

- To sauc par šveiciešu sēdeklīti, — milzis stāstīja. - Dubultvirve ir izvērta cauri bremzēšanas karabīnei. Kad to palaiž vaļā, kustī- ba dek pārtraukta. Vienu roku te, otru — tur, atliecieties atpakaļ un slidinieties lejā, atsperdamies no klints sienas. Ļaujiet, lai virve slid cauri karabīnei. - Vīrietis pasmaidīja un uzklapēja Edijam pa plecu. - Vienkārši!

Viņš pagriezās un uzsauca:

- Ceļu! Dodiet ceļu sludinātajam Edijam! Viņš laidīsies lejā.

Pūlis pašķirās, un Douks pieveda Ediju pie klints malas. Edijs

pagriezās, satvēra virvi, kā norādīts, un pārslīdēja pāri malai, bikli atsperdamies no klints sienas, kā bija redzējis darām citus. Sirds šķita kāpjam ārā pa muti, un viņš drudžaini bēra lūgšanas.

- ĀRPUSE SANĀCIS mežonīgs pūlis, — Vordlo neatlaidās, rādīdams uz monitoru.

Hazēliuss beidzot atrāvās no vizualizētāja. Galvenās kameras nosūtītajā materiālā bija redzams, ka visu norobežoto zonu piepildījuši cilvēki, kas nēsāja dunčus, cirvjus un šautenes, to lāpas meta drebelīgas, spožas liesmas.

- Viņi kāpj lifta tornī!

- Apžēliņ! - Hazēliuss notrausa seju ar piedurkni. - Ken! Cik laika vēl ir "Izabellai"?

- Spole var jebkurā bridi zaudēt supravadlšanas spējas, — Dolbijs sauca. - Tad mēs esam liki. Kūļi novirzīsies, iztrieksies cauri caurulei, kurā ir vakuums, un izraisīs sprādzienu.

— Cik lielu?

- Iespējams, milzīgu. Nav bijis precedenta. - Viņš skatījās uz ekrānu. - Hārlan, piegāz sistēmai uguni! Lai nekrltas magnētiskās indukcijas plūsma.

- Jau tā ir simt desmit procentu jaudas, — Sentvinsents atņurdēja.

- Vajag vēl! — Dolbijs pavēlēja.

- Ja tikls neizturēs, atvienosies elektrība, un tad mēs esam pagalam.

- Gāz virsū!

Hārlans Sentvinsents ievadīja sistēmā komandu.

- Ko jūs iesāksiet ar pūli? — Vordlo iebļāvās. - Lidlaukā aizdedzināti angāri!

- Tas netiks te, — Hazēliuss rāmi atteica.

- Bet cilvēki laižas lejup pa virvēm.

- Mēs esam drošībā.

Fords vēroja ekrānā, kā pūlis mudžēdams rāpjas augšup gar lifta torņa sienām un beidzot nonāk uz jumta. Kamera sašūpojās, spēcīgi pagriezās, un ekrāns ar paukšķi iegrima tumsā.

- Gregorij, "Izabella" noteikti ir jāslēdz ārā, - Dolbijs uzstāja.

- Ken, vēl tikai piecas minūtes.

Spēcīgu emociju pārņemtais Dolbijs blenza uz Hazēliusu, un viņam trīsēja zods.

- Tikai piecas. Lūdzu. Padomā, ja mēs tiešām runājam ar Dievu, Ken. Ar Dievu.

Pār Dolbija seju tērcītēm ritēja sviedri. Žoklis drebēja. Viņš sparīgi pamāja ar galvu un pagriezās pret savu darbstaciju.

- Runājot par šo jauno reliģiju, kas mums esot jāsludina, — Hazēliuss ieteicās. - Kas ļaudīm ir jāpielūdz? Kur te slēpjas skaistums un bijība?

Fords ar pūlēm izlasīja atbildi, jo ekrānā sāka parādīdes punktiņu ņirba.

Es lūdzu jūs apcerēt Visumu, kāds tas, jūsuprāt, patlaban pastāv. Vai tas jau pats par sevi neiedveš lielāku bijību kā jebkuru vēsturiski radušos reliģiju radītās Dieva koncepcijas? Simts miljardi galaktiku, vientuļas uguns saliņas, kas kā spožas monētas izmētātas tik milzīgā plašumā, kāds cilvēka prātam nav bioloģiski saprotams un aptverams. Un es jums saku, jūsu atklātais Visums ir tikai sīciņa daļiņa no radītā kolosālā grandiozuma, ļūs apdzīvojat tikai visniecīgāko zilo punktiņu bezgalīgajās debesu velvēs, tomēr šis punktiņš man ir dārgs, jo tas ir nozīmīga veseluma sastāvdaļa. Tāpēc esmu ieradies pie jums. Pielūdziet mani un manus dižos darbus, nevis kādu cilšu dievu, ko pirms tūkstošiem gadu iztēlojās karojoši pastorāļu autori.

Dolbijs, sakodis zobus, blenza ekrānā, un viņa seja spīdēja sviedros. Hazēliuss pavērsa kalsno, dedzīgo seju pret vizualizētāju.

- Vēl. Stāstiet vēl!

- Tiklā daudzviet atskan trauksmes signāli, — pavēstīja Sentvinsents, un viņa rāmajā balsī pirmo reizi pavīdēja satraukums. - Uz pirmās līnijas pusceļā uz Kolorādo robežu pārkarsuši transformatori.

Ar saviem zinātnes instrumentiem izzīmējiet manus sejas vaibstus. Meklējiet mani kosmosā un elektronā. Jo es esmu dziļā laika un telpas Dievs, galaktiku superkopu un melno caurumu Dievs, Lielā sprādziena un Visuma izplešanās Dievs, tumšās matērijas un tumšās enerģijas Dievs.

Komandtiltiņš iedrebējās, un gaisā uzvirmoja svilstošas elektronikas smārds.

Lidlaukā izvietotās apsardzes kameras rādīja, ka abi angāri liesmo. Pūlis bija aplencis helikopteru, kas atradās nolaišanās laukumā. Karavīrs ar M-16 automātu stāvēja helikoptera kravas nodalījumā un šāva pār aplencēju galvām, neļaudams tiem tuvoties. Helikopters gatavojās pacelties.

- No kurienes šie cilvēki uzradušies? — Iness neatņemdamies raudzījās ekrānā, un viņa spalgā balss pārbļāva "Izabellas" kaukoņu.

Zinātne un ticība nevar pastāvēt viena otrai līdzās. Viena iznīcinās otru. ļums jāpierauga, lai izdzīvo zinātne, citādi jūsu zilais punktiņš aizies zudībā…

Ierunājās Edelšteins:

- Serveri sāk pārkarst.

- Vēl dkai minūti! — Hazēliuss ieaurojās, pagriezās pret ekrānu un pārbļāva troksni: — Ko lai mēs darām?

Ar maniem vārdiem jūs uzvarēsiet. Pavēstiet pasaulei šeit notikušo. Pavēstiet pasaulei, ka Dievs ir uzrunājis cilvēku rasi — pirmo reizi. Jā, pirmo reizi!

- Bet kā lai mēs izskaidrojam jūs, ja nevarat pastāsdt, kas jūs pats esat?

Neatkārtojiet vēsturiski radušos reliģiju kļūdu, iesaistoties strīdos par to, kas es esmu un ko domāju. Es esmu augstāks par saprašanu. Es esmu Dievs tik apjomīgā Visumā, ka to var aprakstīt vienīgi Dieva skaitļiem, un vienu šādu skaitli es jums jau nosaucu.

- Jods parāvis! — izgrūda Vordlo, neatraudams acis no apsardzes monitoriem.

Fords pievērsās apsardzes ekrānam. Pūlis apšaudīja helikopteru un apmētāja to ar akmeņiem, kamēr tā sargs šāva pāri galvām. Kāds aizlidināja Molotova kokteili. Pudele sašķīda lidaparāta priekšā, un uz asfalta sāka dejot liesmas. Karavīrs nolaida ieroci zemāk un iešāva pūlī. Helikopters sāka celties augšup.

- Ārprāts! — Vordlo izsaucās, acīm redzama riebuma pārņemts.

Lai ari karavīra apšaudīts, trakojošais bars ielenca helikopteru aizvien ciešākā lokā, raidot pret to atbildes uguni, un lodes, šķiezdamas dzirksteles, atlēca no lidaparāta bruņām.

Jūs esat pravieši, kas ved pasauli uz nākotni. Kādu nākotni jūs izvēlēsieties? Jūsu rokās ir atslēga…

Fords vēroja, ka no pūļa izlido pusducis Molotova kokteiļu un sašķīst pret helikoptera sāniem. Uguns šāvās augšup, aprijot rotora lāpstiņas. Aizdegās degvielas padeves caurulīte, un lidaparāts ar skaļu būkšķi uzsprāga. Naksnīgajās debesīs uz brīdi pasvārstījās uguns bumba, uz asfalta nolija atlūzu lietus un uguns šļakatas, liesmojošajai degvielai šķīstot uz visām pusēm aizvien tālāk un tālāk. Pēc brīža no lidaparāta atliekām, rokas vicinādams un liesmu iedts, izlēca karavīrs, nogāzās uz asfalta un saļima.

— Jēzus! — Vordlo noelsās. - Viņi uzspridzināja helikopteru.

Hazēliuss nelikās dzirdam, visu uzmanību veltidams vizualizētā ja m.

- Ei, paskat te! — Vordlo sauca, bakstīdams ar pirkstu kādā ekrānā. - Pūlis jau ir pie bunkura durvīm! Tam padomā uzbrukt "Izabellai"! Tur slaktē karavīrus!

- Es slēdzu ārā "Izabellu"! — Dolbijs iesaucās.

- Nē! - Hazēliuss pieskrēja pie Dolbija, un abi bridi cīkstējās, taču šoreiz Dolbijs nebija pārsteigts nesagatavots un ātri vien nogrūda mazāko vīried uz grīdas. Tad viņš pagriezās pret tastatūru.

- Nobloķēta! "Izabella" ir nobloķēta! — viņš negaidīti iekliedzās. - Sistēma nepieņem izslēgšanas kodus!

- Kungs tētīt, mēs esam pagalam! — Iness izmocīja. - Mēs esam pagalam.

BĒRNIJS VULFS IERĀVĀS TITĀNA DURVJU ēnā aiz karavīriem. No augšas nepārtrauktā straumē bija nolaidušies cilvēki, un aizvien kuplākais pūlis atspieda viņus platformas dziļumā. Vai karavīriem jebkad bija nācies saskarties ar šādu situāciju, kad jāstājas pretim saviem taudešiem, nevaldāmam civiliedzīvotāju baram, kurā bija arī sievietes? Vājprāts. Kas šie par cilvēkiem? Adventistu sekta? Kukluksklana piekritēji? Uzbrucēji bija ģērbušies, kā nu kurais, un bruņojušies gan ar bisēm, gan ar nindzju metamajām zvaigznītēm. Daudzi vicināja uz ātru roku izgatavotus krustus un spiedās virsū karavīriem, kuriem vairs nebija kur atkāpties.

Visbeidzot Dērflers uzrunāja atnācējus:

- Tas ir ASV valsts īpašums! — viņš sauca. - Nolieciet ieročus. Nekavējoties!

No pūļa iznāca kalsns stāvs ar lielu revolveri rokā.

- Es esmu sludinātājs Rasels Edijs. Mēs, Dieva armija, esam ieradušies iznīcināt šo pekles mašīnu un tajā mītošo Antikristu. Pakāpieties malā un ļaujiet mums paiet garām.

Apkārt stāvošie bija sviedriem klāti, viņu acis mākslīgajā apgaismojumā spokaini mirdzēja, augumi uzbudinājumā šūpojās. Daži raudāja, asarām plūstot pār seju. No klints nemitīgi laidās citi. Šķita, ka pūlim nav ne gala, ne malas, un izskatījās, ka tā pieaugumu nav iespējams apturēt.

Vulfs vērās notiekošajā, tā neatvairāmi pievilkts un vienlaikus šķebinādamies. Šie ļaudis izskatījās kā apsēsti.

- Man pie pakaļas, kas jūs esat un kāpēc esat ieradušies! — norēja Dērflers. - Es jums pēdējo reizi pavēlu — nolieciet ieročus!

- Un ja ne? — Edijs jau drošākā balsī noprasīja.

- Mani vīri ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem aizstāvēs sevi un šo valsts pakļautībā esošo īpašumu. Lieciet nost ieročus!

- Neliksim! — kārnais sludinātājs atteicās. - Mēs nenoliksim ieročus. Jūs esat Jaunās pasaules kārtības aģend, Antikrista pakalpiņi.

Dērflers devās pretī Edijam ar izstieptu roku, skaļā balsī nokomandēdams:

- Atdod ieroci, vecīt.

Edijs pavērsa revolveri pret kaujinieku.

- Paskat tik, — Dērflers noņirdza. - Ar šitādu stroķi drīzāk savainosies pats, nekā kādam trāpīsi. Dod šurp. Tūlīt!

Nodārdēja šāviens, un Dērflers apdullis atklumburēja atpakaļ, nokrita uz zemes, aizvēlās un cēlās kājās, vilkdams no maksts pats savu šaujamo. Viņam acīmredzot mugurā bija bruņuveste.

Otrs revolvera šāviens norāva viņam galvas augšdaļu.

Vulfs nometās uz zemes četrrāpus un piespiedās pie raupjās klints sienas. Uz platformas izcēlās pasaules galam līdzīga jezga un troksnis — dārdēja automātu uguns, skanēja sprādzieni, kliedzieni. Viņš savilkās čokurā un aptvēra ar rokām galvu, gandrīz vai pūlēdamies iekūst akmens sienā, kamēr visapkārt grandēja un sprāga šāvieni, un ložu atšķeltās klints šķembas bira pār viņu kā lietus. Troksnis šķietami ilga mūžību — šausminoši pirmsnāves kliedzieni un gurkstoša šņirkstoņa, lodēm plosot cilvēku miesu. Vulfs aizspieda ar plaukstām ausis, pūlēdamies to apslāpēt.

Milzīgais jandāliņš pamazām mitējās un pēc brīža norima pavisam — vienīgi ausīs zvanīja.

Vulfs palika, savilcies kamoliņā, apdullis līdz nejūtīgumam.

Uz pleca nogūlās roka. Viņš atrāvās.

- Mieru, mieru. Viss ir labi. Celies.

Vīrietis palika guļam, cieši aizmiedzis acis. Kada roka sagra- ba viņu aiz krekla un rupji uzrāva kājās, izplēšot pusi krekla pogu.

- Paskaties uz mani!

Vulfs pacēla galvu un atvēra acis. Bija tumšs — prožektori bija sašauti. Visur vāļājās mirušie un ievainotie. Gluži vai pekles ainava, vēl ļaunāk nekā peklē — daži kaujinieki bija pāršķeld uz pusēm, uz zemes bija izvēlušies iekšējie orgāni. Daži bija drausmīgi ievainoti, citi izdvesa dīvainas skaņas, gārdza un kāsēja, pāris vēl kliedza. Pūlis vilka kaujiniekus pie platformas malas un vēla pāri žogam.

Vulfs pazina vīrieti, kas bija viņu satvēris. Tas bija sludinātājs Edijs, cilvēks, kurš uzsāka slaktiņu, nošaudams Dērfleru. Viņš bija notašķīts ar svešām asinīm.

- Kas tu esi? — Edijs noprasīja.

- Es… es esmu tikai datorists.

Edijs pavērās viņā laipnākām acīm.

- Vai tu esi kopā ar mums? — viņš klusi taujāja. - Vai tu pieņem Jēzu Kristu par savu Pestītāju?

Vulfs pavēra muti, taču tikai nokrācās.

- Sludinātāji — ierunājās kāds aizmugurē. - Mums ir maz laika.

- Pestīt kādu dvēseli vienmēr laiks atradīsies. - Edijs cieši raudzījās Vulfā tumšām acīm. - Es atkārtoju. Vai tu pieņem Jēzu Kristu par savu Pestītāju? Ir pienācis laiks izšķirties, kurā pusē tu esi.

Beidzot Vulfs pamāja ar galvu.

- Meties ceļos, brāli. Mēs lūgsimies.

Vulfs teju neapjauta, ko dara. Vai tie ir viduslaiki? Piespiedu pievēršana ticībai? Viņš mēģināja saliekt ceļos drebošās kājas, taču saminstinājās, un kāds nepaciedgi viņu nogrūda zemē. Vīrietis zaudēja līdzsvaru un nogāzās uz sāniem, kreklam paveroties vaļā.

- Lūgsim To Kungu! — pavēlēja Edijs. Sludinātājs noslīga uz ceļiem Vulfam līdzās, satvēra viņu aiz rokām un nolieca galvu, līdz piere atdūrās pret Vulfa plaukstām. - Debesu Tēvs, vai tu pieņem šo grēcinieku viņa grūtajā stundā? Un vai tu, grēciniek, pieņem Patiesības Vārdu, lai varētu atdzimt caur Viņu?

- Vai es… Ko? — Vulfs nejaudāja koncentrēties.

- Es atkārtoju. Vai tu pieņem Jēzu Kristu par savu Pestītāju?

Vulfam sametās nelabi.

— Jā, - viņš steigšus nobēra. - Jā, pieņemu… Pieņemu.

- Lai slavēts Dievs! Lūgsimies!

Vulfs nolieca galvu un cieši aizžmiedza acis. Nolāpīts, ko es daru?!

Domas pārtrauca Edija balss.

- Skaitīsim lūgsnas balsī! - viņš ierosināja. - Lūdz Jēzu ieiet tavā sirdi. Ja tu to darīsi no sirds, no brīvas gribas, tu nonāksi debesu valstībā. Viss ir vienkārši.

Viņš salika plaukstas kopā un sāka skaļi skandēt lūgšanu.

Vulfs kādu brīdi murmināja līdzi, bet tad viņam aizžņaudzās kakls.

- Mums jālūdzas kopā, - Edijs aizrādīja.

- Es… Nē… - izgrūda Vulfs.

- Bet, lai uzņemtu Jēzu, tev jāskaita lūgšanas. Tev jālūdz, lai…

- Nē. Es to nedarīšu.

- Mans draugs… Mans dārgais draugs, šī ir tava beidzamā iespēja. Lielā tiesas diena ir klāt. Drīz mēs visi uzbrauksim debesīs. Es nerunāju ar tevi kā ar ienaidnieku — es runāju kā cilvēks, kas tevi mīl.

- Mēs tevi mīlam, — atkārtoja balsis pūlī. - Mēs tevi mīlam.

- Un karavīrus, kurus paši noslaktējāt, jūs droši vien arī mīlējāt, — Vulfs izspieda. Viņu pārņēma šausmas par savu pārdrošību. No kurienes radusies šī negaidītā, vājprādgā drosme?

Deniņiem viegli piedūrās revolvera stobrs.

- Pēdējā iespēja, — atskanēja Edija maigā balss. Šaujamierocis vīrieša rokā pat nenodrebēja.

Vulfs aizvēra acis un neteica ne vārda. Stobra gals viegli notrīsēja, kad plauksta sažņaudzās un pirksts nospieda mēlīti. Drausmīgs blīkšķis — un tad vairs nebija nekā.

VISOS ĀRKĀRTAS SITUĀCIJU ISTABAS EKRĀNOS bija redzami videokonferences dalībnieki, dažos ekrānos pat vairāki. Tur bija visu militāro spēku komandieri, Iekšzemes drošības departamenta, FIB, Nacionālās drošības pārvaldes, CIP un Enerģētikas departamenta priekšnieki. Viceprezidents bija ieradies Ārkārtas situāciju istabā ap trijiem. Tagad bija divdesmit pāri trijiem. Divdesmit minūšu laikā, kopš viņi bija saņēmuši ziņas par Sarkanā galdkalna lidlauka degošajiem angāriem, noticis ārkārtīgi daudz.

Stentons Lokvuds jutās kā nonācis televīzijas raidījumā, no kura nevar aiziet. Grūti noticēt, ka Amerikā iespējams kaut kas tāds. It kā viņš būtu aizmidzis te un pamodies pavisam citā valsī.

- Kopš helikoptera uzspridzināšanas mums nav izdevies sazināties ar ķīlnieku glābšanas vienību, — sacīja FIB direktors. Viņa seja bija pelnu pelēkumā, un ar saujā sažņaugto mutautiņu viņš, pats gandrīz nemanīdams, ko dara, ik palaikam to apslaucīja. - Viņi uzbruka ar lielu pārspēku. Tas nav juceklīgs pūlis. Tas ir organizēts spēks. Viņi zina, ko dara.

- Vai kāds ir saņemts par ķīlnieku? — vaicāja prezidents.

- Baidos, ka lielākā daļa varētu būt ievainoti. Vai miruši.

Kāds no aizkadra pasniedza direktoram papīra lapu.

- Man nupat atnesa ziņojumu.

Roka tikko manāmi iedrebējās.

- Viena no trim svarīgākajām elektrolīnijām uz "Izabellu" ir sagrauta. Tas izraisījis traucējumus elektrotīklā. Dažviet Ziemeļ- arizonā, ari Kolorādo un Ņūmeksikā pārtraukta elektrības padeve.

- Mani Nacionālās gvardes spēki, — ierunājās prezidents, pagriezdamies pret militārajiem līderiem. - Kur de palikuši, sasodīts?

- Patlaban noklausās instrukciju, prezidenta kungs. Mēs iekļaujamies grafikā, un operācija sāksies tieši četros četrdesmit piecās.

- Vai viņi vēl ir uz zemes?

- Jā, ser.

- Lai tūdaļ pat paceļas! Instrukcijas nolasiet pa ceļam!

- Ņemot vērā ekipējuma trūkumu un tagad vēl elektrības traucējumus…

- Lidojiet ar to, kas ir.

- Prezidenta kungs, jaunākās ziņas liecina, ka Sarkanajā galdkalnā uzturas viens vai divi tūkstoši bruņotu cilvēku. Viņi ir ieņēmuši galvā, ka sācies Armagedons. Kristus otrā atnākšana. Tādējādi ne pašu, ne citu dzīvības viņiem nav nekādā vērdbā. Mēs nevaram šajā cīniņā iemest slikd ekipētus un nepietiekami instruētus kaujiniekus. Tiek ziņots, ka Sarkanā galdkalna virsotnē reģistrēti ugunsgrēki un milzīgs sprādziens. Simtiem cilvēku izvairās no ceļu policijas posteņiem un plūst uz galdkalnu pāri laukiem, daudzi brauc ar apvidus auto. Lidlauks nav lietojams lidaparātiem ar fiksētiem spārniem. Pēc… nepilnām divdesmit minūtēm pāri lidos Predator bezpilota lidmašīna un nofotografēs ainu. Mums jāizplāno un jāīsteno stratēģiski labi noorganizēts uzbrukums galdkalnam, pretējā gadījumā būsim aizlaiduši zudībā vēl daudzas dzīvības.

- Es to saprotu. Tomēr tur ir arī četrdesmit miljardus vērta iekārta, vienpadsmit FIB aģentu un ducis zinātnieku, kuru dzīvības arī liktas uz spēles…

- Atvainojiet, prezidenta kungs! — iejaucās Enerģētikas departamenta direktors. — "Izabella" darbojas ar pilnu jaudu, taču aizvien nestabilāk. Mūsu attālinātā monitoringa sistēma vēsta, ka protonu un antiprotonu kūļi zaudē paralēlās plūsmas…

- Runājiet tā, lai cilvēks var saprast.

- Ja "Izabellu" neizslēgs, var gadīties kūļu noplūde, kas savukārt izraisīs eksploziju.

— Cik lielu?

Direktors pasvārsdjās.

- Es neesmu fiziķis, taču man ziņo — ja kūļi krustosies priekšlaikus, saplūšana var nekavējoties izraisīt singularitāti, un tāds sprādziens līdzinātos nelielas, apmēram puskilotonnu smagas atombumbas sprādziena jaudai.

- Kad tas var notikt?

- Jebkurā brīdī.

Ierunājās Štāba priekšnieku komitejas vadītājs.

- Man gan negribētos novirzīties no temata, taču žurnālisti mums mācas virsū kā melnais mākonis. Mums nekavējoties jārīkojas un jāievirza tas pareizā gultnē.

- Attīriet gaisu simts jūdžu rādiusā ap Sarkano galdkalnu, — noskaldīja prezidents. - Rezervātā izsludiniet ārkārtas stāvokli. Un kara stāvokli. Neielaidiet tur nevienu preses pārstāvi. Nevienu.

- Tiks izdarīts.

- Pēc nacionālajiem gvardiem sūdet tur milzīgu daudzumu karaspēka. ASV armijas spēkiem līdz ar rītausmu jāieņem Sarkanais galdkalns un tā apkārtne. Negribu dzirdēt nekādu taisnošanos par personāla vai transporta trūkumu. Sūtiet karavīrus arī pa zemi, pāri laukiem. Tur ir atklāts tuksnesis. Vediet turp nomācošu daudzumu karavīru. Vai skaidrs?

- Prezidenta kungs, esmu jau pavēlējis sākt visu militāro vienību mobilizāciju dienvidrietumu reģionā.

- Vai ātrāk par četriem četrdesmit piecām izlidot nevarat?

- Nē, prezidenta kungs.

- Bruņoti teroristi ieņēmuši valsts īpašumu un slepkavo ASV militārpersonas. Viņu noziegumiem pret valsti nav nekā kopīga ar reliģiju, šie cilvēki ir teroristi, un punkts! Vai saprotams?

- Visādā ziņā, ser.

— Iesākumam es pieprasu, lai to TV evaņģēlistu Speitsu aiztur un uzrāda apsūdzību kūdīšanā uz teroristiskām darbībām. Izvazājiet viņu publiski, kā vien varat, saslēgtu rokudzelžos un kāju važās — par biedinājumu citiem. Ja vēl kāds sludinātājs, TV evaņģēlists vai fundamentālists musina ļaudis uz nekārtībām, arī viņu vajag arestēt. Tādi neatšķiras no AI Qaeda vai Tāleban kaujiniekiem.

NELSONS BIGEJS BIJA NOMETIES GARŠĻAUKUS uz klints virs Nakajas ielejas, Villijs Besenti atradās viņam blakus. Tas bija augstākais punkts galdkalnā, un no virsotnes pavērās netraucēts skats uz visām pusēm.

Vietā, kur Renesceļš ieplūda galdkalnā, bija izveidojies neaptverams satiksmes sastrēgums. Simtiem, varbūt pat tūkstošiem automašīnu bija kā pagadās pamestas lielajā laukumā Renesceļa galā. Daudzi auto bija atstāti ar degošiem lukturiem un pavērtām durvīm. Cilvēki, atstājuši mašīnas galdkalna pakājē, kājām rausās augšup pa Renesceļu, ļaužu masas straumēm ritēja pa šoseju uz "Izabellas" pusi, plūda garām pagriezienam uz Nakajas ieleju un devās uz notikuma vietu galdkalna malā.

Nelsons lēnām virzīja binokli, vērodams ceļu. Angāri dega. No helikoptera, kurā bija ieradušies karavīri, pāri palikušas vien degošas atlūzas, liesmas šāvās debesīs teju simts pēdu augstumā. Pirms dažām minūtēm vērotajā asiņainajā apšaudē bojā gājušie sakņupuši gulēja zemē. Prāvākā daļa pūļa pēc helikoptera uzspridzināšanas bija aizgājusi, bet daži palika, lai ar lielo ekskavatoru uzraktu skrejceļu.

Viņš ar skatienu sekoja plūstošajam ļaužu pūlim, līdz apstājās pie nožogotās teritorijas galdkalna malā. Tur ņudzēja kā

skudru pūzni, Bigejs lēsa cilvēku skaitu ap tūkstoti. Vesels bars rāpās vienā milzīgajā augstsprieguma tornī, viņi jau bija pievei- kuši trīs ceturtdaļas ceļa. Citi bija uzslējuši pašgatavotu krustu uz augstās ēkas jumta galdkalna malā; tie pašlaik lauza un cirta sakaru ierīces, kā ari antenas, kas slējās uz jumta.

Bigejs gausi nolaida binokli.

- Kā tu domā — kas tur īsti notiek? — Besend ieprasījās.

Bigejs pašūpoja galvu.

- Tā ir kāda kukluksklana pulcēšanās? "Āriešu nāciju" [7] sanākšana?

- Pūlī ir arī tumšādainie un latīņamerikāņu izcelsmes cilvēki. Pat daži indiāņi.

- Rādi šurp!

Kamēr Besenti binoklī aplūkoja galdkalna austrumu pusi, Bigejs pārdomāja redzēto. Vispirms viņš to bija noturējis par kādu neprādgu dcības uzkurināšanas pasākumu — tādi rezervātā bija novērojami bieži. Taču pēc helikoptera uzspridzināšanas indiānis aptvēra, ka maldījies. Iespējams, šiem notikumiem ir kāda saistība ar daudzu aprunāto TV evaņģēlistu — to pašu, kurš bija sprediķojis pret projektu "Izabella".

Besenti ieņurdējās, neatrāvis binokli no acīm.

- Paskat, kāda līķu kaudze lidlaukā.

- ļā, - noteica Bigejs. - Tici man, to vis tā neatstās. Federāļi nesēdēs, rokas klēpī salikuši. Būtu pavisam nelāgi iejukt pa vidu, kad te sāksies lielā uguņošana.

- Varētu vēl kādu brītiņu pakavēties, paskatīties, kas notiks. Ne jau katru dienu var tuvumā vērot, kā Bilagaana sevi uzlaiž gaisā, vai ne? Neaizmirsd pravietojumu.

- Liecies mierā, Villij. Sapulcēsim visus kopā un dsim makšķeres.

Viņi piecēlās un devās atpakaļ uz ieleju.

RENDIJS DOUKS, SAKRUSTOJIS uz krūtīm muskuļainās rokas, stāvēja uz Humvee motora pārsega un noraudzījās kņadā. No šā skatu punkta varēja labāk redzēt tos, kas rāpās augstsprieguma tornī. Pirmie jau gandrīz bija nonākuši pašā galā. Elektrības vadi džinkstēja un krakstēja.

Douks pirmo reizi mūžā juta tādus enerģijas uzplūdus. Savulaik viņš bija padevies heroīna, kokaīna un alkohola kārdinājumam. Reiz, dzīves zemākajā punktā, vīrietim, kas, mēsliem notrie- pies, dzērumā vāļājās meliorācijas grāvī Ņūmeksikas pilsētiņas Belinas pievārtē, atmiņā neviļus atausa lūgšana, ko viņam bija iemācījusi māte, pirms vecais, nelietīgais dzērājs, ar kuru viņa dzīvoja kopā, nošāva vispirms viņu, tad pats sevi. Prātā ieskanējās melodiskās vārsmas: "Jēzus mani mīl, to es zinu te, jo tā man stāsta Bībele." Un tajā pašā brīdī Jēzus bija nonācis un pestījis viņa nevērtīgo dvēseli turpat smirdošajā Belinas grāvī. Tagad viņš bija šā Cilvēka parādnieks. Viņam parādnieks. Jēzus labā Douks bija ar mieru darīt jebko.

Viņš pielika pie acīm binokli. Kāds no kāpējiem bija nonācis turpat zem izolatoriem. Douks vēroja, kā vīrietis ieņēma vietu uz kāpnēm un apvija kājas ap torņa režģiem. Pārliecinājies, ka turas stingri, viņš noņēma no pleca bisi, iemeta patronu un pielika ieroci pie pleca.

Tas būs varens skats.

Douks vēroja, kā vīrietis uzmanīgi notēmē. Citi kāpēji bija apstājušies un arī skadjās. Parādījās gaišs zibsnis, un nākamajā brīdī ausīs ieskanējās blīkšķis. Ap vadu pašķīda dzirksteļu spiets, un tas nodrebēja. Apkārtējie vienā balsī iegavilējās.

Vīrietis atkal saņēmās un ielādēja otro patronu. Vēl viens uz- zibsnījums un blīkšķis. Izsprāga tūkstošiem dzirksteļu, un vads saritinājās kā spļāvējkobra, kurai iesists ar akmeņsāls gabaliņu. Ļaudis no jauna uzgavilēja.

Trešais šāviens. Šoreiz cauri tumsai izšļācās milzīgas uguns strūklakas. Ar dobju, spindzošu trinkšķi, kas šķita sadrebinām gaisu, vads pārtrūka, un tā gals slīga lejup kā pātaga palēninātā filmā. Vada ritulis, no kura pilēja uguns, vērpdamies krita virsū pūlim, kas drūzmējās lejā. Atskanēja vairāki būkšķi, noplaiksnīja ugunis, uzšvirkstēja dūmi, vairākus cilvēkus spēcīgi atsvieda malā, un sākās baiļpilna skriešana, ko pavadīja kliedzieni.

Vareni.

Douks atkal pievērsās tornim. Vīrietis pielādēja ieroci un atkal notēmēja. Bet tagad torni uzrāpušies viņam kaut ko sauca. Ko deši? Lai viņš pārstāj? Nē, domās pavēlēja Douks. Aiziet!

Atkal šāviena baukšķis. Ugunīgu dzirksteļu ieskauts, novirpu- ļoja izolatora gabals, pārtrūka otrs vads, taču šoreiz brīvais gals aptinās ap torni. Radās iespaids, ka neredzams milzis ir sapurinājis torni — cilvēki atlupa no kāpnēm un krita, to ķermeņi triecās pret torņa režģiem zemāk un griezdamies vēlās lejup, līdz ar būkšķi atsitās pret zemi.

Vads ieblieza pa torni un locīdamies šāvās atpakaļ, virsū Dou- kam, kaukdams kā milzu elektriskā ģitāra. Douks nolēca no auto, un sprakstošais kabelis, izšķiezdams dzirksteļu šald, pārlidoja pāri. Viņš iemetās panikas pārņemtajā pūlī un, bradādams pa nokritušajiem, pūlējās aizbēgt pēc iespējās tālāk. Humvee uzliesmoja, pēc brīža Douku sasniedza karstuma vilnis un pēkšņs gaismas izvirdums, uzsprāgstot benzīna bākai.

Piecēlies kājās, Douks pārskatīja posdjumus.

Vads bija pārslīdējis pāri pusei nožogotās teritorijas, aiz sevis atstādams uguns sliedi. Arī lifta tornītis un pusducis priežu bija liesmās. Visapkārt degošajam apvidus auto mētājās mirušu un šausmīgi apdegušu cilvēku līķi.

Vēl dažas dvēseles nonākušas debesīs, nodomāja Douks. Vēl dažas dvēseles nosēdušās Tam Kungam pie labās rokas.

68

KENS DOLBIJS VĒROJA monitorā īslaicīgu jaudas pārsprie- gumu, pēc brīža spriegums nokritās un sāka mežonīgi lēkāt.

- "Izabella"! — Viņš atkal drudžaini ievadīja izslēgšanas kodus. Uz ekrāna parādījās viens un tas pats uzraksts:

KODA APIEŠANAS KĻŪDA.

- Velns!

Iekaucās sirēna, kā purva spīgana piegaudodama visu komandtiltiņa telpu, un pie griestiem iezibsnljās sarkanā lampiņa.

- Ārkārtas pārslodze! — Sentvinsents auroja.

Telpu satricināja dobjš būkšķis, un vizualizētāja ekrāns sašķīda sīkos gabaliņos, nobirdinādams uz grīdas stikla šķembu krusu.

- "Izabella"! — Dolbijs sauca, abām rokām apķēris darbstaciju.

Turies, "Izabella"!

Sentvinsents darbojās ap savu konsoli, pūloties izslēgt jaudas slēdžus.

- Pirmās līnijas padeve pārtraukta. Kā tas iespējams?! Nevar būt!

- Kūlis! — Keita iekliedzās, satverdama termināli. - Tas slīd sāņus! Te ir… novirze!

Hazēliusam paspruka kliedziens.

-Čena! Pēdējo ziņu es neizlasīju vispār! Vai tā tev ir?

- Nevaru atrast! — Čena attrauca. - Laikam būs pazudusi. Nē, šķiet, ka ir pazudis viss!

- Pamēģini izdrukāt visu sarunu, — Hazēliuss auroja.

Dolbijs ar pūlēm izslēdza no apziņas apkārt valdošo jucekli.

"Izabella" nereaģēja ne uz vienu ievadīto komandu. Kaut kas bija atgadījies — acīmredzot no ierindas izgājuši visi trīs serveri. Viņš pagriezās pret Edelšteinu.

- Iedarbini galveno datoru. Atslēdz startēšanas un testēšanas sekvences, ielādē to draņķi, un viss!

Pāri sašķidušajam ekrānam pārskrēja dzirksteļojošs loks. Dziļi alā nogranda sprādziena dunoņa, pēc brīža sprādziens atskanēja vēlreiz. "Izabellas" dūkoņa spēcīgi noraustījās, pulsēja un drebēja. Telpā ieplūda dūmi.

- Mēs radām miniatūru melno caurumu, — Keita neskanīgi sacīja.

- Neticami! — iebrēcās Vordlo. - Vai zināt, kāpēc atslēdzās strāva no pirmās līnijas? Tie nelieši pāršāva vadu… Pie "Izabellas" durvīm spiežas vesels bars šo ļautiņu… Ak kungs, tūlīt atslēgsies apsardzes kameras… Tās iet caur liftu…

Vesela rinda ekrānu vienlaikus nošņācās, noņirbēja un izdzisa.

- Nē, dkai ne to!

Vēl vairāki ekrāni ar klusu paukšķi iegrima tumsā. Vairs nedarbojās neviens apsardzes posteņa monitors, brīdinājuma lampiņas mirguļodamas izdzisa. "Izabella" vaidēja, dūkoņa turpināja raustīdes.

- Vai tu drukā? - Hazēliuss uzkliedza Čenai.

- Es atradu. Tagad meklēju printeri, kas vēl darbojas! — Sieviete skaļi klabināja taustiņus, sviedriem ritot pār seju.

- Dievs! Reja, tikai nepazaudē!

- Rokā ir! — Čena iesaucās. - Drukājam!

Viņa pielēca kājās, skrēja uz otru telpas malu, kur bija izvietoti printeri, paķēra papīra lapu, kas tinās ārā, un noplēsa to. Hazēliuss izrāva plato papīra lenti viņai no rokām, salocīja un iegrūda bikšu aizmugurējā kabatā.

- Laižam prom!

Telpu sadrebināja vēl viens slāpēts būkšķis, nogrūzdams Dol- biju zemē. Gaismas noraustījās, datoru monitoriem pārskrēja dzirksteļojošs loks. No "Izabellas" dzīlēm izlauzās dobjš rēciens, it kā agonijas kliedziens. Dolbijs uztrausās kājās un atgriezās savā darba vietā.

Fords saķēra viņu aiz rokas.

- Ken, mums jābēg prom!

Dolbijs nokradja viņa tvērienu un jau kuro reizi ievadīja kodu.

KODA APIEŠANAS KĻODA

Galvenais dators sāka startēšanas rutīnu.

- Alan! Es taču tev liku izslēgt IBM p5 serverus! — Dolbijs brēca.

- Lai paliek, Ken! Laižamies! — Atkal Fords.

Nepadodies," Izabella".

Viņš turpināja darboties. Tā vai citādi, bet viņam bija jāatdzīvina "Izabella". Iekārta bija jāapstādina droši. Bojātais magnēts ira. Abi kuļi caurulē ik pa laikam novirzījās no kursa. Ja tie pie- dursies caurules malai vai aizķers viens otru…

- Dolbij! — Hazēliuss sagrāba vīrieti aiz pleca. - Tu nevari to izglābt. Jādodas prom!

— Aizvācies! — Dolbijs sita Hazēliusam, taču netrāpīja. Viņš pagriezās pret monitoru un iedegās dusmās. - Alan, nolādēta būšana! Tavi serveri vēl darbojas! Es pavēlēju tos apstādināt!

Atbildes nebija. Dolbijs paskadjās apkārt, mēģinādams piedūmotajā telpā atrast Edelšteinu. Viņš izslaucīja asarām pielijušās acis un nokāsējās. Dūmi spiedās visur. Komandtiltiņš bija tukšs. Visi bija aizgājuši.

Viņš varēs izglābt "Izabellu". Viņš zināja. Ja tas nebūs iespējams, tad nebija jēgas dzīvot.

Esmu tepat, "Izabella". Noturies vēl tikai mazu brītiņu.

RASELS EDIJS BIJA TO PAVEICIS. Viņš bija nogalinājis. Dievs viņam bija piešķīris spēku. Kauja sākusies.

Grēcinieka nonāvēšana bija vienā mirklī atdzīvinājusi pūli, gluži vai elektrizējusi visus klātesošos, un ļaužu pūlis uzbudinājumā viļņojās. Enerģijas pārpilns, Edijs stingriem soļiem piegāja pie lielajām titāna durvīm. Viņš pastāvēja pie tām, pagriezās un pacēla šaujamieroci.

- Antikristam bija dotas spējas iedvest dzīvības garu zvēra tēlam! Kurš stāsies man blakus cīņā pret Antikristu?

Ļaužu bars izgrūda piekrišanas aurus.

- Kurš stāsies man blakus cīņā pret zvēru?

Vēl viens vājprātīgs rēciens. Ediju caurstrāvoja spēcinoša šautra.

- Viņš ir nelikumīgais!

Rēciens.

- Ļaunais!

Kā nevaldāms pērkona dārds.

- Dieva un Viņa vienpiedzimušā dēla Jēzus Kristus vārdā mēs viņu iznicināsim!

Visi kā viens metās pie durvīm, taču titāna slānis pat nesakustējās.

- Atkāpties! — Edijs sauca. - Mēs iziesim cauri durvīm!

Viņš jau notēmēja, taču plaukstu sagrāba kāda roka.

- Mācītāj, ar revolveri vien būs par maz.

Priekšā iznāca vīrieds, ģērbies maskēšanās uniformā, uz muguras viņš nesa AR-15 triecienšauteni.

- Redzat to ietaisi? — viņš norādīja uz trim konusiem, kas, uzstādīti uz trijkājiem, bija pavērsti pret durvīm. - Tā ir sienu spridzināšanas iekārta. Tā ir uzstādīta un gatava darbam. Šie karavīri bija nodomājuši izsist durvīs caurumu. Arī viņi bija gribējuši iekļūt "Izabellā".

- Kā tu to zini?

- Maiks Frosts, agrākais īpašo spēku piektās grupas kaujinieks. - Vīrietis spēcīgi saspieda Edija plaukstu sveicienā.

- Ielaid mūs kalnā, Maik.

Frosts piesardzīgi apstaigāja ierīci, apskatīdams metāla konusus.

- Piebāzts ar C-4 sprāgstvielu. Mums ir patiešām paveicies, ka neviena nomaldījusies lode nav te trāpījusi. Visus trīs savieno vadi. Te ir detonators.

Viņš pacēla nelielu cilindru, kam bija pievienots vadiņš. Tādu bija trīs, viņš katru uzmanīgi iestūma sprāgstvielā un aizvilka vadus līdz iekārtām.

- Lieciet visiem atkapties. Talu. Tur, mala. Un uzgrieziet mu- guru.

Edijs steigšus dzina kusdgo puli pec iespejas talak. Frosts izvilka vadus līdz galam, noņēma detonatora vāciņu un novietoja pirkstu uz slēdža.

- Aizklājiet ausis.

FORDS AR PĀRĒJIEM SEKOJA VORDLO, kurš veda zinātniekus datortelpā aiz komandtiltiņa — garā, pustukšā istabā ar pelēkām sienām un trim rindām neuzkrītošu, pelēku plastmasas skapju. Te atradās visātrākais, visjaudīgākais superdators pasaulē. Tā procesori joprojām dūca, katra procesora nelielajos paneļos mirguļoja lampiņas, lielākoties sarkanā un dzeltenā krāsā. Telpas dziļumā bija tērauda durvis.

Grupiņu panāca Hazēliuss.

- Dolbijs atteicās mums pievienoties.

- Mums ir trīs problēmas, — Vordlo pavēstīja. - Pirmā. "Izabella" uzsprāgs. Otrā. Aiz galvenajām durvīm gaida bruņots pūlis. Un trešā. Mēs nevaram saukt palīgā.

- Ko lai mēs darām? — Tibodo gaudās.

- Tērauda durvis gala sienā ved uz vecajiem ogļraktuves tuneļiem. Mums jālaižas prom. Līdz sprādziena brīdim jādek pēc iespējas tālāk.

- Kā mēs no tuneļiem dksim ārā? - Fords jautāja.

- Raktuvju otrā galā ir veca šahta, kuru vēlāk pārvērta par ventilācijas šahtu, lai izvadītu metāna gāzi. Tur joprojām atrodas vinča, lai gan droši vien vairs nedarbojas. Būs kaut kas jāuzmeistaro.

- Vai citas izejas nav?

- Tikai divas — šī un caur galvenajām durvīm, taisni agresīvajā pūlī.

Klusuma brīdis.

Sprādziens satricināja datortelpu, un Fords ar zinātniekiem, sakratīti kā zirņi kārbā, noslīga uz ceļiem. Eksplozijas troksnis atbalsodamies vēlās turp un atpakaļ, blīkšķis kā pērkondārds brāzās cauri kalnam. Gaismas telpā noraustījās, ekrāniem atkal pārskrēja dzirksteļojošs loks. Fords uztrausās kājās un palīdzēja Keitai piecelties.

- Vai tā bija "Izabella"? — Hazēliuss sauca.

- ļa uzsprāgtu "Izabella", mēs jau būtu pagalam, — Vordlo aizrādīja. - Pūlis nupat uzspridzināja titāna durvis.

- Tas nav iespējams!

- Ir, ja liek lietā armijas rīcībā esošos lādiņus.

Piepeši durvis uz komandtiltiņu sāka bungot ar dūrēm. Fords ieklausījās. Dolbijs, komandtiltiņa dūmu mutuļos rēgains kā spoks, stāvēja, noliecies pār darbstaciju, un sparīgi darbojās.

- Hazēlius! — aiz durvīm atskanēja spalgs, apslāpēts spiedziens. - Tu dzirdi, Antikrist? Tūlīt mēs tevi notversim!

SLUDINĀTĀJS RASELS EDIJS KLIEDZA uz tērauda durvīm.

- Hazēlius, tu esi zaimojis Dievu, Viņa vārdu un tos, kas mīt debesīs!

Durvis bija no bieza tērauda, un sprāgstvielu vairs nebija. Šādā slēgtā telpā šaut ar revolveri pa slēdzeni būtu nelietderīgi un pat bīstami.

Cilvēki spiedās pie durvīm, dauzīja ar dūrēm un kliedza.

- Kristieši! — Edija balss nodārdēja plašajā pazemes hallē. - Uzklausiet mani, kristieši!

Pūlis iegrima nemierīgā klusumā, ko pārtrauca vienīgi dziļāk tunelī izvietotās iekārtas velnišķīgā kaukoņa.

- Atkāpieties no durvīm! Mums jāorganizē uzbrukums! — Edijs rādīja. - Alas otrā galā ir sakrautas dubulta T veida tērauda sijas. Lai stiprāki vīri — tikai vīri! — paņem kādu siju un izsit durvis. Pārējiem būs dkpat svarīgs uzdevums. Sadalieties divās daļās. Pirmajai grupai jādodas garajā lokveida tunelī. Lūk, tur! — Vīrietis norādīja uz ovālajām durvīm sienām, par kurām lāsoja kon- densācijas atstātais mitrums. - Pārgrieziet un ar veseriem sadauziet caurules, kabeļus un vadus, kas ved uz superdatoru, uz zvēru!

Viņš pacēla papīra lapu, ko bija izdrukājis no interneta.

- Te ir karte!

Edijs pasniedza to vīriedm, kurš šķita mierīgāks par pārējiem. Viņš savu ieroci nēsāja brīvāk nekā citi, un viņā jautās vadonības gars.

- Lūdzu, ņem. Tu vedīsi viņus cīņā.

- Labi, mācītāja kungs.

- Līdzko izgāzīsim durvis, otrajai grupai jāseko man. Mēs iebruksim vadības telpā, sagūstīsim Antikristu un iznīcināsim visu aparatūru!

Piekrišanas rēcieni. Divdesmit vīri jau nesa šurp tērauda siju. Pūlis pamazām pašķīrās, kad tie klumburēja, pavērsuši sijas galu pret durvīm.

- Aiziet! — sauc Edijs, pakāpdamies malā. - Gāziet ārā durvis!

- Dauziet! Iznīciniet!

Vīri, kas nesa siju, cauri pūlim lēnā riksī tuvojās durvīm. Sija ar spēcīgu būkšķi triecās pret durvīm un mazliet tās ielieca. No atsitiena sija nodrebēja, un vīri ar pūlēm to noturēja.

- Vēlreiz! — Edijs nokomandēja.

TELPU SATRICINĀJA SLĀPĒTS KLAUDZIENS, un spēcīgais trieciens pa metāla durvīm atbalsojās visapkārt. Fords maldījās cauri dūmiem, līdz atrada Dolbiju un sagrāba zinātnieku aiz. pleca.

- Lūdzu, Ken! — viņš sauca. - Dieva dēļ, nāc mums līdzi!

- Neiešu. Piedod, Vaimen, — atvēcinājās Dolbijs. - Es palieku. Es varu… Es varu izglābt "Izabellu".

Fords dzirdēja pūļa kliedzienus un bļāvienus. Ārpusē esošie skaļi dauzīja durvis. Tās padevās, un viena eņģu tapa nokrita uz grīdas.

- Tu nepaspēsi. Vairs nav laika.

Aiz durvīm atskanēja pūļa rēciens:

- Hazēlius! Andkrist!

Dolbijs no jauna iegrima drudžainā darbā.

Pie Forda pieskrēja Keita.

- Mums jāiet tūlīt.

Fords pagriezās, un abi ar Keitu iesteidzās datortelpā. Zinātnieki drūzmējās ap avārijas izeju, kamēr Vordlo pūlējās akdvizēt ieejas paneli, ar vienu roku nepārtraukti ievadīdams kodu, otru turēdams piespiestu pie plaukstu nospieduma lasītāja ekrāna blakus durvīm. Taču lasītājs nedarbojās.

Bum! Durvis uz komandtiltiņu atsprāga vaļā un grabēdamas nozvēlās uz grīdas. Cauri telpai izšāvās ložu krusa. Dolbijs iekliedzās un kā nopļauts sabruka pie savas darbstacijas.

- Kur ir Antikrists? — auroja kāds vīrietis. Fords pieskrēja pie datortelpas durvīm un aizslēdza tās.

Vordlo izņēma atslēgu, atrāva vaļā otras tastatūras paneli, kas ari atradās blakus durvīm, un steigšus ievadīja kodu. Velti.

- Viņi ir tālākajā istabā!

- Laužam ārā durvis!

Otrais mēģinājums bija veiksmīgs, durvis ar vieglu klikšķi atvērās, un zinātnieki sabira drēgnajā, melnajā ogļraktuvju tumsā, kur oda pēc pelējuma. Fords izgāja pēdējais, pastumdams Keitu sev pa priekšu. Tālumā aizstiepās garš, plats tunelis, nostiprināts ar aprūsējušām tērauda sijām, kas, izvietotas netālu cita no citas, balsdja pusiegruvušos, ieplaisājušos griestus. Te valdīja mitruma un puvuma smārds gluži kā vecumvecā purvā — kādreiz tāds šeit bijis. No griestiem pilēja ūdens.

Vordlo aizcirta durvis un mēģināja tās aizslēgt, taču elektrības padeve bija traucēta un elektroniskās slēdzenes nedarbojās.

Datortelpā nodārdēja varens blīkšķis, un pūļa auri kļuva skaļāki. Tarāns bija izgāzis datortelpas durvis.

Vordlo pūlējās iedarbināt slēdzenes vispirms ar magnētisko karti, tad — ievadīdams kodu, spēcīgi spaidot taustiņus.

- Ford, šurp!

Vordlo izvilka aiz jostas aizbāzto otro ieroci un pasniedza Fordam. Tā bija Sig Sauer P229 pistole.

- Es mēģināšu viņus te aizkavēt. Šīs ir tās saucamās kameru sistēmu raktuves ar stabu stiprinājumu, un visas telpas ir savienotas. Steidzieties uz priekšu, turieties kreisajā pusē, paejiet garām strupceļiem, līdz nonāksiet plašajā zālē, kur ogļu slānis izsīkst. Tas ir apmēram trīs jūdžu attālumā. Šahta atrodas tās kreisajā tālākajā kaktā. Ārā tiksiet caur to. Mani negaidiet. Ātri ved visus ārā! Paķer arī šo.

Viņš iegrūda Fordam rokā Maglite kabatas lukturīti.

- Viens jūs neatkausieties, — Fords aizrādīja. - Tā ir tīrā pašnāvība.

- Es viņus aizkavēšu. Tā ir jūsu vienīgā iespēja.

- Tonij… — Hazēliuss iesāka.

- Glābieties!

- Nonāvēt Antikristu! — aiz durvīm slāpēti bauroja. - Nonāvēt!

- Bēdziet! — Vordlo ierēcās.

Viņi skrēja pa tumšo tuneli. Fords noslēdza gājienu, šļakstīdamies cauri peļķēm, kas bija sakrājušās uz raktuvju grīdas, un taustījās ar lukturīti. Vēl aizvien varēja dzirdēt dauzīšanos pa durvīm, brēcienus un vārdu "Antikrists!" atbalsojamies cauri tuneļiem. Pēc brīža atskanēja vairāki šāvieni. Pūlis turpināja aurot un šaudīties, grimstot juceklī un panikā.

Tunelis bija garš un taisns, ik pēc piecdesmit pēdām labajā sienā pavīdēja ejas uz citu tuneli, kas stiepās paralēli. Bitumena ogļu slānis kreisajā pusē bija pamests, vēl pilnībā neiztukšots, atstājot daudzus aklos tuneļus, cirtnes un tumšu ogļu slāņu tiklus.

Aizmugurē atskanēja šāvieni, trokšņi slēgtajā telpā vēlās šurp un turp kā neprātīgi. Gaiss šeit bija nekustīgs un smagnējs, sienas klāja balta salpetra kārta un valgums. Tunelī sākās plats pagrieziens. Fords pieskrēja pie Džūlijas Tibodo, kura sāka atpalikt, aplika viņai roku ap vidu un palīdzēja skriet tālāk.

Apšaude turpinājās. Vordlo ir devies savā pēdējā cīņā kā Leonīds Termopilu kaujā, Fords ieprātojās, apsarga drosmes un ziedošanās pārsteigts.

Tunelis pārauga plašā telpā ar zemiem griestiem — te bija galvenais slānis, kuru balstīja masīvi monolīta stabi, domāti griestu nostiprināšanai. Tie bija divdesmit pēdas plati, to ogļu melnās skaldnes vizēja lukturīšu gaismā, un zāle atgādināja labirintu, kurā juceklīgi izvietoti resni stabi un kameras. Fords apstājās, lai izņemtu magazīnu, un konstatēja, ka tā ir pilnībā pielādēta ar deviņu milimetru patronām. To bija trīspadsmit. Viņš iegrūda magazīnu pistolē.

- Turēsimies kopā! - Hazēliuss uzsauca, mazliet iepalikdams. - Džordž un Alan, jūs abi nāciet talkā Džūlijai. Viņai ir grūti. Vaimen, tu uzkavējies. Tev būs mūs jāpiesedz.

Hazēliuss satvēra Keitu aiz abiem pleciem un ieskatījās viņai sejā.

- Ja ar mani kaut kas atgadās, tu esi manā vietā. Skaidrs?

Keita pamāja.

***

VĪRU GRUPIŅU AR EDIJU PRIEKŠGALĀ atspieda atpakaļ, to apšaudīja viens cilvēks, aizslēpies aiz tuvākā ogļu staba.

- Sargieties! — Edijs kliedza, tēmēdams ar savu Blackhazvk revolveri tur, kur bija pēdējo reizi redzējis zibsni. Viņš izšāva, lai piespiestu ienaidnieku meklēt patvērumu. No mugurpuses atskanēja šāvieni — tur šāva citi, mērķēdami uz vietu, kur pirmīt plaik- snīja uguntiņas ieroča stobra galā. Tunelī lodāja ducis kabatas lukturīšu staru.

- Viņš atrodas aiz tās ogļu sienas! — Edijs sauca. - Piesedziet mani!

Sienu kapāja lodes, šķaidot ogļu atlūzas.

- Pārtraukt uguni!

Edijs piecēlās un pieskrēja pie robustā staba, kas pletās vismaz divdesmit pēdu platumā, pagriezās un pieplaka tam. Tad pamāja ar roku vairākiem citiem kaujiniekiem steigties gar otru pusi un pats, turēdams ieroci gatavībā, zagās gar ogļu staba grumbuļaino virsmu.

šāvējs tādu gājienu bija gaidījis un traucās uz nākamo stabu.

Edijs pacēla ieroci, izšāva, bet netrāpīja. Tomēr vīrietis nepaguva aizskriet līdz stabam — atskanēja vēl viens šāviens, viņš pakrita un sāka līst uz priekšu. No staba otras puses iznāca Frosts, turēdams pistoli abās rokās, un divas reizes iešāva lienošajam vīrietim. Tas savilkās kamolā. Frosts piegāja klāt un iešāva viņam lodi galvā.

- Gaiss drs, — viņš pavēstīja, pārlaizdams tunelim lukturīša staru. - Tikai viens. Pārējie ir aizbēguši.

Rasels Edijs nolaida ieroci un izgāja tuneļa vidū. Ļaudis spiedās cauri durvīm un pildīja telpu, pildīdami to ar skaļu kņadu. Viņš pacēla rokas. Iestājās klusums.

- Atnākusi Viņa lielā dusmu diena! — Edijs sauca.

Viņš juta telpā ieplūstam cilvēku masas, viņš juta sevī iebrāžamies enerģiju, kas kā dinamomašīna uzkurināja apņēmību. Taču sekotāju bija pārāk daudz. Tālāk jādodas mazākā skaitā, ar grupiņu, kas spējīga pārvietoties ātrāk. Viņš pagriezās un iesaucās, pārkliegdams iekārtu griezīgo dūkoņu:

— Tunelī es vedīšu dkai dažus. Un dkai bruņotus vīriešus. Neņemšu līdzi ne sievietes, ne bērnus. Vīri, kam ir gan ierocis, gan pieredze — iznāciet priekšā! Pārējie lai atkāpjas!

Apmēram trīsdesmit vīriešu izspraucās apļa vidū.

- Nostājieties ierindā un parādiet ieročus. Paceliet tos gaisā!

Vīrieši gavilēdami pavicināja ieročus — šautenes un pistoles.

Edijs apstaigāja ierindu, katru pēc kārtas apskatot. Dažus viņš atraidīja — divus ar antīku ieroču kopijām, kas lādējamas pa stobru, pāris pusaudžu ar divdesmit otrā kalibra bisēm un vēl pārīti vīru, kuri izskatījās garā vāji. Palika divi duči.

- Jūs, vīri — jūs nāksiet man līdzi. Sadzīsim pēdas Antikristam, piebeigsim viņa mācekļus. Nostājieties tur.

Viņš pagriezās pret pūli.

- Jūs, pārējos, gaida darbs tajās istabās, kurām nupat gājām cauri. Dievs grib, lai jūs iznīcināt "Izabellu"! Iznīciniet bezdibeņa zvēru, kam vārdā Abadons! Ejiet, ticības kareivji!

Postīt izslāpušie cilvēki aizplūda caur atvērtajām durvīm, vicinādami veserus, cirvjus un beisbola nūjas. No tuvākās telpas jau atlidoja belzienu un cirtienu troksnis.

Iekārta iegaudojās, gluži kā ciešot mokošas sāpes.

Edijs pieķērās Frostam.

- Tu, Maik, turies man līdzās. Tava lietpratība noderēs.

- Labi, mācītāja kungs.

- Labs ir, vīri! Uz priekšu!

HAZĒLIUSS VEDA ZINĀTNIEKUS pa platiem maslvajā ogļu slāni izcirstiem tuneļiem. Fords gāja pēdējais. Viņš raudzījās tumsā un ieklausījās. Apšaude starp Vordlo un pūli bija beigusies, taču vajātāju kliedzienus varēja skaidri dzirdēt — tie bija metušies zinātniekiem pa pēdām.

Klausot Vordlo ieteikumam, viņi turējās kreisajā pusē, brīžiem nonākot strupceļā un kādā aklajā ejā, un tad bija spiesti griezties atpakaļ. Raktuves bija milzīgas, lielais bitumena ogļu slānis stiepās trijos virzienos un šķita bezgalīgs. Slānī bija izcirsts līkloču tuneļu labirints, šur tur atstājot stāvam četrstūrainus ogļu stabus, un šāda sistēma veidoja neparedzamu, neiedomājamu telpu jeb kameru virteni un mudžekli. Zemē bija iestrādātas vagonešu sliedes, kas palikušas vēl no divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Vietumis mētājās sarūsējušas metāla vagonetes, pūstošas virves, salauzd motori un pamestu ogļu kaudzes. Zemākās vietās nācās laipot starp gļotaina ūdens lāmām.

Skrienot cauri tuneļiem, viņi dzirdēja "Izabellas" dobjos rēcienus, kas atgādināja nāvīgi ievainota zvēra pirmsnāves baurus. Ikreiz apstājies un ieklausījies, Fords dzirdēja arī vajātāju saklaigāšanos.

Pēc minūtēm divdesmit Hazēliuss atvēlēja īsu atpūtas brīdi. Visi sabruka uz miklās zemes, nelikdamies zinis par melnajiem, glumajiem ogļu dubļiem.

Keita notupās blakus Fordam, un viņš aplika tai roku ap pleciem.

- "Izabella" jebkurā brīdī var uziet gaisā, - Hazēliuss brīdināja. - Nav zināms, kāds būs sprādziens — vai kā milzīga parasta bumba, vai kā neliela atombumba.

- Ak, ļēzus, — Iness nopūtās.

- Vēl nejaukāk ir tas, ka daži detektori ir pildīti ar šķidro ūdeņradi, tas ir ugunsnedrošs, — Hazēliuss turpināja. Vienā neitrīno detektorā ir piecdesmit tūkstoši galonu* perhloretilēna, otrā — simts tūkstoši galonu alkānu. Tie ir viegli uzliesmojoši. Paraugie- ties apkārt — raktuvēs palicis papilnam viegli degošu ogļu. Tiklīdz "Izabella" eksplodēs, viss kalns drīz būs vienās liesmās. Un to nekādi nevarēs apturēt.

Klusums.

- Sprādziens var arī sagraut raktuvju šahtas un ejas.

No tuneļiem atbalsojās vajātāju pūļa saceltā kakofonija, kurā ik pa brīdim ieskanējās kāds šāviena blīkšķis. Tā uz laiku nomāca "Izabellas" čerkstošo, drebelīgo, vibrējošo dūkoņu.

Fords saprata, ka pūlis pamazām tuvojas.

- Es mazliet atpalikšu un raidīšu viņu virzienā pa kādai lodei, — viņš pieteicās. - Lai patraucētu medības.

- Lieliski, — atsaucās Hazēliuss. - Tikai iztiksim bez slepkavošanas.

Viņi devās tālāk. Fords iegāja kādā sānu tunelī, izslēdza lukturīti un vērīgi klausījās. Cauri alām šurp vēlās pūļa saceltais tracis.

Turēdams roku uz sienas, Fords taustījās pa tuneli, iegaumēdams ceļu. Troksnis pamazām auga augumā, un drīz viņš tālumā varēja izšķirt tikko manāmus šaudīgus kabatas lukturīšu starus. Viņš izņēma ieroci, notupās aiz ogļu staba un pavērsa to ieslīpi pret griestiem.

Gūstītāji nāca tuvāk. Fords nospieda mēlīti, citu aiz citas izšaudams trīs lodes no deviņu milimetru Parabellum revolvera, šā-

* 189 270,6 litri

vieni ierobežotajā telpā nodārdēja kā pērkona grāvieni. Edija orda atkāpās, mežonīgi šaudīdamies tumsā.

Pieliecies un ieskrējis tumšā ejā, Fords sataustīja tālāko sienu un, pie tās turēdamies, steigšus pagāja garām vēl divām ejām. Šurp nāca cita meklētāju grupiņa — acīmredzot vajātāji bija sadalījušies bariņos. Šāvienu dēļ tā tagad virzījās piesardzīgāk. Viņš izšāva piecas reizes, lai kaut uz brīdi tos aizkavētu.

Atkāpdamies, taču neatraudams plaukstu no sienas, viņš saskaitīja trīs stabus, līdz atļāvās ieslēgt lukturīti. Fords skrēja vieglā riksī, mazliet pieliecies, cerēdams drīz panākt biedrus. Taču skriedams viņš izdzirdēja dīvainu troksni, kas atgādināja skaļu kāsu, un apstājās. "Izabellas" rūkšana pēkšņi mainīja tonalitāti, vienā mirklī spalgi iespiedzās, līdz pārvērtās ausis plosošā kaucienā. Baismīgais rēciens kļuva aizvien skaļāks un skaļāks, kalnu satricināja kreščendo. Aptvēris, kas tūlīt notiks, Fords nometās uz zemes.

Rēciens pārgāja zemestrīcē — zeme iedrebējās. Atskanēja visaptverošs blaukšķis, cauri raktuvēm izbrāzās pārspiediena vilnis, kas cilvēku pacēla kā lapu un ietrieca ogļu stabā. Pērkona dārdam aizplūstot tālāk alās, tam pa pēdām traucās spēcīgs vējš, kaukdams kā sirēna. Fords sarāvās ogļu staba aizvējā un pielieca galvu. Garām lidoja ogļu gabaliņi un akmeņi.

Tad viņš apvēlās un pacēla acis. Tuneļa griesti sprēgāja un plaisāja, bira javas atlūzas un ogļu krikumi. Viņš pielēca kājās un metās skriešus, mēģinādams aizbēgt no brūkošā tuneļa, kas rēkdams tuvojās.

SPRĀDZIENA SPĒKS NOTRIECA Ediju zemē. Viņš gulēja uz vēdera dubļainā peļķē. Visapkārt bira akmentiņu un grants krusa, tuneļos te tuvu, te tālu dimdēja un atbalsojās grāvieni kā pērkona dārdi. Gaisā virmoja putekļi, un bija grūti elpot. Šķita, ka viss brūk un jūk.

Aizritēja dažas minūtes, un griestu iegrūšana mitējās, tikai retumis kaut kur nodārdināja. Trokšņiem aprimstot, iestājās nemierpilns klusums — "Izabellas" balss bija izdzisusi. Mašīna bija pagalam.

Viņi bija to nobeiguši.

Edijs uztrausās sēdus un ieklepojās. Patausdjies apkārt putekļu mākoņos, kas vai žņaudza nost, viņš atrada savu kabatas lukturīti, kas joprojām spīdēja tumsā. Ari pārējie slējās kājās, un viņu lukturīši mirdzēja kā bezķermeniski jāņtārpiņi miglā. Tikai divdesmit jardus aiz muguras griesti bija iegruvuši, taču viņiem bija laimējies palikt dzīviem.

- Lai slavēts Tas Kungs! — Edijs uzsauca, iekāsēdamies.

- Lai slavēts Tas Kungs! — kāds tuvumā piebalsoja.

Edijs pārskatīja sekotājus. Dažus kaujiniekus bija ievainojuši krītoši akmeņi. Dažiem bija asinīm noplūdušas pieres un brūces plecos. Citi likās neskarti. Tomēr neviens nebija gājis bojā.

Edijs atbalstījās pret klints sienu, aumaļām vilkdams plaušās gaisu. Pēdīgi, ar pūlēm nostājies taisni, viņš ierunājās:

- Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi.

Viņš pacēla abas rokas, vienā turēdams revolveri, otrā — kabatas lukturīti.

- Dieva kareivji! Zvērs ir beigts! Taču neaizmirsīsim, ka mūs gaida vēl svarīgāks uzdevums. - Edijs norādīja uz virmojošo melnumu. - Tur, tumsā, slapstās Antikrists ar saviem mācekļiem. Mums ir jāpabeidz kauja. - Mācītājs paraudzījās apkārt. - Celties! Zvērs ir miris! Lai slavēts Tas Kungs!

Viņa aicinājums pamazām iedvesa dzīvību sastingušajā grupiņā.

- Sameklējiet savus ieročus un kabatas lukturīšus! Stājieties man līdzās!

Tie, kam no rokām bija izkrituši ieroči, sameklēja tos, un pēc dažām minūtēm visi nostājās apkārt, bruņoti un gatavi turpināt ceļu. Tas bija brīnums — tunelis iegruvis vietā, kur viņi vēl pirms brīža bija stāvējuši. Taču Tas Kungs bija viņus saudzējis.

Edijs bija neuzvarams. Ja Kungs ir viņa pusē, kurš gan var viņu pārspēt?

- Viņi bija tur, priekšā, - vajātāju vadonis rādija. - Tajā tuneli. Tur griesti iebrukuši tikai daļēji, un mēs varēsim pārrāpties pāri gruvešiem. Ejam!

- Ejam Jēzus Kristus vārdā!

- Lai slavēts Jēzus!

Edijs veda grupiņu, juzdams, ka spēki un paļāvība atgriežas. Zvanīšana ausīs palēnām pārgāja. Viņi kāpelēja pāri sadragātiem klints gabaliem, kas bija nokrituši no griestiem. No iegrimušajiem, ieplaisājušajiem griestiem joprojām bira sīkāki akmentiņi, taču gājējiem nedraudēja briesmas tikt apraktiem. Putekļiem nosēžoties, arī redzamība uzlabojās.

Grupiņa nonāca pie pazemes zāles, kurai vienā malā bija iegruvuši griesti. Cauri atverei ievējoja svaiga, dra gaisa plūsma, izklīdinot putekļus. Tālākajā sienā vīdēja prāva tuneļa atvere.

Edijs apstājās, gudrodams, uz kuru pusi Antikrists devies. Viņš ar zīmi pavēlēja pārējiem apklust un izslēgt lukturīšus. Klusumā un tumsā nekas nebija ne redzams, ne dzirdams. Mācītājs nolieca galvu.

- Kungs, rādi mums ceļu!

Viņš nedomādams pacēla lukturīti, ieslēdza to un ieraudzīja tā staru apspīdam kādu tuneli.

- Mēs dosimies šeit, — Edijs norādīja. Pārējie sekoja, un lukturīšu gaisma zvārojās un šūpojās biezajā tumsā kā gailošas acis.

SPRĀDZIENA APDULLINĀTAIS BIGEJS gulēja augsti saaugušās lucernas laukā, pārspiediena viļņi vēlās pāri ielejai un klinšu galotnēm. Triecienviļņi nolieca līdz ar zemi vībotnes, ar visām saknēm izrāva kokus, šķaidīja smiltis un granti kā automāts, kas šauj ar kartečām. Zeme drebēja un trīcēja. Viņš aizklāja seju un, kad pirmie viļņi patraucās garām, piecēlās sēdus. Virs klintīm mutuļoja milzīga uguns bumba, liesmojoša lode, kas svaidīja apkārt dūmu mutuļus, putekļus un atlūzas. Sejā ietriecās svilinošs karstums, un viņš aizgriezās.

No lucernas biežņas atskanēja aizžņaugti lāsti, un drīz no turienes iznira Villija Besenti galva ar sajauktiem madem.

- Jods viņ' rāvis!

Šur tur laukā gausi kājās cēlās cilvēki. Zirgi, kurus indiāņi sprādziena brīdī pulcēja kopā, bija satrūkušies, saslējušies pakaļkājās un spārdījušies, mežonīgās bailēs krākdami. Daži bija izrā- vušies un pa galvu, pa kaklu metušies bēgt pāri lucernas laukam.

Bigejs izslējās. Tipi bija aizpūsts, kārtis salūzušas mētājās kur kurā, audekls bija saplosīts kā konfed. Sprādziens bija nostūmis veco Nakajiokas tirgotavu no pamadem. Viņš vērās tumsā un mēģināja saskatīt savu zirgu Ziemu, prātodams, kur tas varētu būt.

- Kas ta' šitas bija? — Besenti ieprasījās, lūkodamies augšup.

Milzīgā uguns bumba šķita peldam augstu pāri koku galotnēm, karājamies viņiem virs galvām. Tā slīdēja un virpuļoja, kļūdama tumši sarkanbrūna, un pamazām ruka.

Galdkalna virsotnē virs "Izabellas" Bigejs bija redzējis sapulcējamies simdem, varbūt pat tūkstošiem ļaužu. Ko ar dem bija izdarījis sprādziens? To iedomādamies, viņš nodrebēja. Sprādziena dārds bija atskanējis no pazemes — tur, kur pirmīt Bigejs bija dzirdējis klusus šāvienu paukšķus.

Pārlaidis skatienu laukam, Bigejs aši saskaitīja. Neviens nebija pazudis.

- Mums jāved visi prom, un pa fikso! — viņš uzsauca Marijai Atsitijai. - Tas nekas, ka zirgu maz. Sasēdieties pa diviem un jājiet uz Pusnakts taku.

Netālu dienvidu pusē zeme ierūcās un nodrebēja. Ielejas otrā galā lucernas lauks ieliecās, iegrima, un zemi izvagoja plaisu tīkls. Gaisā uzšāvās putekļu mākonis — zemē iepletās milzīgs caurums, tik liels kā futbola laukums, un tā malas ieslīdēja pazemes tumsā.

- Vecās raktuves gāžas kopā, - Besenti noteica.

Atkal iedrebējās zeme, tad vēlreiz. Gan tuvu, gan tālu gaisā uzvijās putekļu vērpetes. Sarkanbrūnā ugunsbumba slīdēja, aizvien satumstot, palēnām samazinājās un gurdi izplēnēja.

Bigejs satvēra Mariju Atsitiju aiz pleciem.

- Ved visus prom! Paķeriet visus, gan cilvēkus, gan zirgus, kas ir tuvumā, un steidziedes uz Pusnakts taku.

— Un tu?

- Es skriešu sameklēt bēgļus.

- Vai tu esi traks?

Bigejs pašūpoja galvu.

- Arī Ziema ir aizlaidusies. Neprasi, lai es viņu te pametu.

Marija Atsitija ilgi vērās vīried, tad pagriezās un uzsauca pārējiem atstāt mantas un sakāpt zirgos — ja vajadzīgs, pa diviem.

- Viens tu to nevarēsi, — Besend aizrādīja.

- Būs labāk, ja tu dosies prom kopā ar visiem.

- Nekā nebija.

Bigejs uzsita draugam pa plecu.

- Paldies.

Galdkalna virsmu atkal satricināja pazemes grūdieni un dārdi, tagad no austrumu un dienvidu puses — tur, kur bija aizbēguši zirgi. Lūkodamies mēness gaismas pielietajā laukā, Bigejs vēroja, kā gaisā dažviet ik pa laikam uzvijas putekļu vērpetes.

Iegruvumi. Vecās raktuves patiešām bruka kopā. Uguns plosījās vietā, kur atradās "Izabella", debesīs vērpās bangojošu dūmu stabi, liesmu iekrāsoti viegli oranži. Pirmais sprādziens bijis tikai sākums — liesmas pamazām pārņēma aizvien plašāku galdkalna virsmu. Ogļu slāņiem izvagotie un metāna gāzu piesātinātie tuneļi šķietami ļāva dusmām vaļu.

Atgriezās Marija Atsidja ar kādu zirgu.

- Te izskatās kā pasaules gals.

Bigejs pašūpoja galvu.

- Iespējams, tas tiešām ir pasaules gals.

Viņš noklusa un sāka skandēt mazzināmos "Krītošās zvaigznes" vārdus:

- Aninč bichaha'oh koshee'…

KAD FORDS ATGUVĀS, visapkārt valdīja tumsa, gaisā biezēja putekļi un dvakoja pēc svaigas ogļu gāzes. Sabirzušu akmens šķembu klāts, viņš palūkojās apkārt. Ausīs zvanīja, galva plīsa pušu.

- Keita! — viņš sauca.

Klusums.

- Keita!

Fordu sagrāba panika. Viņš atstūma sabirzušo akmeni, pietrau- sās četrrāpus, pārlaidis plaukstas atlūzām, ieraudzīja atspīdumu un sadabūja savu kabatas lukturīd, kas nebija izdzisis. Paspīdinājis apkārt, gaismas starā viņš ieraudzīja, ka tunelī divdesmit pēdu attālumā, klinšu gabalu pa pusei aprakts, kāds guļ. Fords pierāpās klāt.

Tas bija Hazēliuss. Viņam no deguna stiepās asiņu tērcīte. Fords patausdja pulsu. Tas bija labi jūtams.

- Gregorij! — viņš iečukstēja vīriedm ausī. - Jūs mani dzirdat?

Zinātnieka galva pagriezās, pārsteidzoši dzidrās zilās acis atvērās… un samiedzās lukturīša gaismā.

- Kas… notika? — viņš izgārdza.

- Eksplozija. Un iebruka griesti.

Vīrieša acīs atausa saprašana.

- Kur pārējie?

- Es nezinu. Brīdī, kad sprāga, es steidzos jums pakaļ.

- Kad sāka birt akmeņi no griestiem, visi pamuka kur kurais. - Zinātnieks paraudzījās lejup. - Kāja…

Fords centās atbrīvot Hazēliusa ķermeņa lejasdaļu no drupām un atlūzām. Uz kreisās kājas bija uzkritis pamatīgs akmens. Viņš satvēra to aiz malām un lēni nocēla nost. Kāja izskatījās viegli ieliekta.

- Palīdzi man pieceldes, Vaimen.

- Diemžēl jums ir lauzta kāja, — Fords norādīja.

- Tas nekas. Mums jāiet tālāk.

- Bet ja tā ir lauzta…

- Palīdzi piecelties, nolādēts!

Fords aplika Hazēliusa roku sev ap pleciem un palīdzēja viņam pieslieties kājās. Turēdamies pie Forda, Hazēliuss klum- buroja uz priekšu.

- Es varēšu paiet, ja tu mani balstīsi.

Fords ieklausījās.

Varēja sadzirdēt tālas balsis un saucienus. Neticami — pūlis joprojām dzinās viņiem pakaļ. Bet varbūt tas, iespējams, tāpat kā zinātnieki gribēja tikt ārā no šā labirinta.

Virzīdamies cauri gruvešiem, Fords ik uz soļa balstija Hazēliusu, vilka zinātnieku pāri sakritušajiem klints gabaliem, zem prāvajiem caurumiem virs galvas, cauri ejām, kuras sprādziens bija izrāvis tuneļos, garām kambariem, kurus iegruvums bija aizbēris. No pārējiem zinātniekiem nebija ne miņas.

- Keita! — Fords sauca tumsā.

Atbildes nebija.

Fords sataustīja savu Sig Sauer. Astoņas patronas izlietotas, palikušas piecas.

- Man drusku reibst galva, — Hazēliuss pasūdzējās.

Viņi gausi virzījās uz priekšu un no šaura tuneļa nonāca kādā šķērsejā. Fords vairs nesaprata, kur atrodas. Balsis kļuva aizvien skaļākas un spokainā kārtā šķita nākam no visām pusēm.

- Es tiešām ne uz bridi… negaidīju… neko tādu. - Hazēliusa balss izdzisa.

Fords gribēja atkal saukt Keitu, taču neuzdrošinājās. Te bija tik biezi putekļi, tik daudz tuneļu — ja viņa atsauksies, vajātāji var sievieti atrast.

Hazēliuss atkal paklupa un sāpēs iekliedzās. Fords vairs tikai ar grūtībām spēja viņu noturēt. Zinātnieks nošļuka zemē, sa- gumstot kā pustukšs maiss. Vairs nejaudādams vīrieti pastiept, Fords pieliecās un mēģināja uzmest Hazēliusu sev plecos, tomēr tunelis bija pārāk šaurs, un pūliņi sagādāja Hazēliusam pārāk lielas mokas.

Fords nolaida zinātnieku zemē un pataustīja pulsu — tas bija sekls un straujš. Hazēliusam uz pieres izsitās mikli sviedri. Viņam sākās šoks.

- Gregorij, jūs mani dzirdat?

Zinātnieks novaidējās un pagrieza galvu.

- Piedod, — viņš čukstēja. - Es nevarēšu.

- Es apskatīšu jūsu kāju.

Fords pāršķēla bikšu staru ar kabatas nazi. Kājā bija vaļējs lūzums, augšsdlba kauls bija pārplēsis ādu. Turpinot ceļu, pastāvēja bažas, ka pārlūzušais kauls var pārcirst augšsdlba artēriju.

Fords slidināja apkārt Maglite lukturīša staru, taču neuzdrošinājās celt to augstu. Tuvumā nevienu neredzēja, taču pārdesmit pēdu attālumā pretējā sienā zem tuneļa grīdas līmeņa bija sekla cirtne, kuru daļēji aizsedza nobirušie akmeņi. Tas būtu labs patvērums.

- Mēs tur paslēpsimies.

Viņš paņēma Hazēliusu aiz padusēm un ievilka nišā. Salasījis izbārstītos klints gabalus, Fords uzslēja zemu sienu, aiz kuras varētu patverties. Balsis skanēja aizvien tuvāk.

Kaut nu Keitai izdotos aizmukt.

Fords bija uzlasījis visus tuvumā sakritušos akmeņus. Sieniņa bija divas pēdas augsta, un aiz tās varētu noslēpties, ja abi noguļas zemē. Fords aizlīda aiz sienas, novilka jaku un saritināja to, palikdams Hazēliusam pagalvī, un tad izslēdza lukturīti.

- Paldies, Vaimen, — Hazēliuss ieteicās.

Kādu brīdi ne viens, ne otrs nebilda ne vārda, līdz Hazēliuss lietišķā balsī sacīja:

- Zināt, mani nogalinās.

- Nenogalinās, ja vien es varēšu to novērst. - Fords sagrābstīja ieroci.

Hazēliuss tumsā sataustīja viņa roku.

- Nē. Nevajag slepkavot. Tas būtu nepareizi — pat neņemot vērā faktu, ka mums pretī stājas milzīgs pārspēks.

- Tas nav nepareizi, ja jūs pašu grasās nogalināt.

- Mēs visi esam viens, — Hazēliuss pamācīja. - Nonāvēt vienu ir tas pats, kas nonāvēt sevi pašu.

- Lūdzu, iztiksim bez tām reliģiskajām blēņām.

Hazēliuss ievaidējās un norija siekalas.

- Vaimen, esmu jūsos vīlies. Jūs esat vienīgais no mums, kas nespēj pieņemt šo pārsteidzošo pavērsienu.

- Pārtrauciet runāt un neslejieties augšā.

Abi pieplaka aiz nelīdzenās akmens sieniņas. Gaiss oda pēc putekļiem un pelējuma. Balsis tuvojās, akmens gaiteņos atbalsojās soļi un klaudzoņa. Pēc neilga brīža putekļainajā gaisā iezai- gojās blāvs lāpu spīdums. Lielā sasprindzinājuma dēļ Fordam pat bija grūti elpot. Pūlis nāca aizvien tuvāk un kļuva arvien trokšņaināks. Negaidot tas atradās tepat blakus. Edija orda šķietami veselu mūžību slāja garām, to kabatas lukturīši un lāpas meta uz griesdem ellišķīgus oranžus apveidus, un ēnas uz sienām izskatījās nedabiskas, kroplīgas. Ar laiku garāmejošo cilvēku saceltais troksnis noklusa, pierima, drebelīgo liesmu mestā gaisma izplēnēja. Atgriezās tumsa. Fords dzirdēja Hazēliusu gari, sāpjpilni nopūšamies:

- Mans Dievs!

Fordam ienāca prātā traka doma — vai tiešām Hazēliuss iegrimis lūgšanā?

- Viņi uzskata mani… par Andkristu… — vīrietis klusi, ērmoti nosmējās.

Fords piecēlās kājās un vērās tumsā. Pūļa troksnis pamazām izgaisa, un atkal iestājās klusums, kuru lāgu lāgiem pārtrauca birstošu akmentiņu grabēšana.

- Varbūt es patiešām esmu Antikrists… — Hazēliuss iegārdzās. Fords nedka gudrs, no smiekliem vai sāpēm. Hazēliuss pamazām zaudē saprātu, viņš nosprieda, atgaiņāja šo domu un sāka lauzīt galvu, ko tagad iesākt. Tunelī vilka viegls vējiņš, nesdams līdzi degošu ogļu smārdu un tikko samanāmu biedējošu vibrāciju — ugunsgrēka vēstnesi.

- Mums jātiek ārā.

Hazēliuss neatbildēja.

Fords satvēra zinātnieku zem padusēm.

- Aiziet! Pamēģiniet pakustēties. Mēs nedrīkstam te uzkavēties. Mums jāatrod pārējie un jādek pie vinčas.

Cauri tuneļiem izvēlās slāpēta eksplozijas būkšķa atbalss. Gaisā sabiezēja ogļu dūmu smārds.

- Un tagad mani nogalinās… — Atkal atskanēja spokainie smiekli.

Uzcēlis Hazēliusu sev mugurā un saķēris aiz rokām, Fords vilka viņu pa tuneli.

- Paradoksāli… — Hazēliuss murmināja. - Kļūt par mocekli… Cilvēki ir tik dumji… tik lētticīgi… Bet es nebiju pārdomājis visu, kā nākas… Tāds pats muļķis kā pārējie.

Fords paspīdināja gaismu sev priekšā. Tunelis pārgāja paplatā alā.

- Tagad es par to samaksāšu… Antikrists, tā mani nodēvēja… Nudien, Antikrists! — Atkal samocīti, krampjaini smiekli. Fords lēnām steberēja uz priekšu un nonāca alai līdzīgajā cirtnē. Pa labi iebrukušas ogļu un akmens kaudzes jaucās ar grumbuļainajām, sastingušajām pirīta straumēm, kas kabatas lukturīša gaismā vizuļoja kā zelts.

Lēni, ar lielu piepūli Fords vilka savu nastu dziļumā. Tālajā kaktā no tumsas piepeši iznira šahta — apaļa bedre apmēram piecu pēdu diametrā. Tajā karājās virve.

Viņš noguldīja Hazēliusu uz akmens grīdas un pabāza tam pagalvī jaku. Telpu satricināja sprādziens, visapkārt no griestiem bira akmentiņi un cid krikumi. Dūmi koda acis. Jebkurā mirkli uguns, nākdama arvien tuvāk, varēja uzsūkt visu skābekli, un tad gals klāt.

Fords satvēra virvi. Tā izjuka viņam plaukstās, pašķīrās un at- šķēlās, tās gals virpuļodams noslīdēja dziļajā šahtā. Pēc dažiem mirkļiem lejā noplunkšķēja.

Viņš paspīdināja lukturīd augšup un redzēja, ka bedre ar gludenajām sienām sdepjas augšup, cik vien tālu skatiens sniedz. Sapuvušais virves gals līgojās gaisā. Vinča nekur nebija redzama.

Viņš piegāja pie Hazēliusa un manīja, ka zinātnieks slīgst neprāta murgos, ik pa laikam klusi iesmiedamies. Fords notupās un iegrima domās. Hazēliusa murmināšana apgrūtināja pārdomas, līdz viņš izdzirdēja to pieminam Džo Blicu.

Tad Fords ieklausījās.

- Vai jūs nupat teicāt — Džons Blics?

- Džons Blics… — Hazēliuss purpināja. - Leitnants Skots Mor- gans… Bernards Habels… Kurts fon Reičens… Kapteinis Čārlzs Gordons…

- Kas ir Džo Blics?

- Džo Blics… Kapteinis B. A. Nortrups… Renē Lafaijets…

- Kas šie cilvēki ir? — Fords dncināja.

- Nekas. Šie cilvēki… nepastāv… Noms de plūme…

- Pseidonīmi? — Fords pārliecās pār Hazēliusu. Vārajā gaismiņā zinātnieka seja viegli zaigoja sviedros. Acis bija glāžainas, taču ievainotajā jautās neparasts, gluži vai pārdabisks dzīvīgums. - Kā pseidonīmi tie bija?

- Kā gan cita? Dižā L. Rona Habarda… Gudrs vīrs… Tiesa, viņu nesaukāja par Antikristu… Tādā ziņā tam smurgulim veicās.

Tas bija kā zibens spēriens. Džo Blics ir L. Rona Habarda pseidonīms? Rons Flabards bija zinātniskās fantastikas rakstnieks, kas izveidoja pats savu reliģiju, nosaukdams to par scientoloģiju un pasludinādams sevi par pravied. Fords atcerējās plaši zināmo nostāstu, ka pirms scientoloģijas dibināšanas Habards bija paziņojis saviem kolēģiem — visdižākais cilvēka sasniegums uz šīs zemes ir izveidot visā pasaulē atzītu reliģiju. Rakstnieks to patiešām paveica, no pseidozinātnes un juceklīga misticisma izveidodams saistošu un izplatītu reliģiju.

Pasaulē atzīta reliģija… Vai tas ir iespējams? Vai uz to norādīja Hazēliusa prātojumi? Vai tāds bija viņa rūpīgi atlasītās komandas mērķis? Un tās locekļu traģiskā pagātne? "Izabella", dižākais zinātniskais eksperiments cilvēces vēsturē? Savrupība? Galdkalns? Ziņas? Noslēpumainība? Dieva balss?

Fords dziļi ieelpoja, noliecās un čukstus uzrunāja zinātnieku.

- Volkonskis tieši pirms nāves uzrakstīja zīmīti. Es to atradu. Tajā bija arī šādas rindas: "Es redzēju cauri šim neprātam! Lai to pierādītu, es nosaukšu tikai vienu vārdu. Džo Blics."

— Jā… Jā… - Hazēliuss atteica. - Pīters bija gudrs… Pārāk gudrs, un tas viņam nāca par sliktu… Šajā gadījumā es pieļāvu misēkli.

Bija jāizvēlas kāds cits. - Klusums un gara nopUta. - Mans prāts bija aizklidis. - Balss svārstījās uz robežas ar neprātu. - Ko es izstāstīju?

Hazēliuss bija atgriezies īstenībā, lai ari uz īsu brīdi.

- Džo Blics patiesībā bija L. Rons Habards. Cilvēks, kurš izgudroja pats savu reliģiju. Ko jūs ar to visu domājāt?

- Es murgoju.

- Bet tāds bija jūsu plāns, — Fords neatlaidās. - Vai ne?

- Nesaprotu, ko jūs ar to domājat, — Hazēliusa balss vērtās mazdrusciņ skarbāka.

- Skaidrs, ka saprotat. Jūs visu sīki izplānojāt — "Izabellas" izveide, nedienas ar aparatūru, Dieva balss. Tas viss patiesībā bija jūsu roku darbs. Hakeris esat jūs.

- Vaimen, jūs gvelžat pilnīgas muļķības. - Tagad izklausījās, ka Hazēliuss ir pilnībā atžirdzis un atgriezies realitātē.

Fords papurināja galvu. Atbilde gandrīz nedēļu bija atradusies burtiski acu priekšā — viņam izsniegtajā dosjē.

- Jūs lielāko daļu savas dzīves esat noņēmies ar utopiskām politiskajām shēmām, — Fords bilda.

- Vai tad daudzi ar to nenodarbojas?

- Ne jau līdz apsēstībai. Jūs bijāt kā apmāts, un ļaunākais bija tas, ka neviens jūs neuzklausīja pat pēc tam, kad ieguvāt Nobela prēmiju. Tas jūs droši vien padarīja traku — gudrākais vīrs uz zemeslodes nevar atrast dzirdīgas ausis. Tad nomira jūsu sieva, un jūs noslēdzāties no visas pasaules. Divus gadus vēlāk nācāt atklātībā ar savu ideju par "Izabellu". Jums bija kas sakāms. Jūs gribējāt, lai jūsos ieklausās. Tagad jūs vairāk par visu alkāt mainīt pasauli. Kā to paveikt vislabāk, ja ne kļūstot par pravieti? Aizsākt pašam savu reliģiju…

Fords dzirdēja Hazēliusa smago elpu tumsā.

- Jūsu teorija ir… totāls vājprāts, — Hazēliuss ievaidēdamies atcirta.

- Jūs nācāt klajā ar priekšlikumu izveidot projektu "Izabella" — iekārtu, kas izmeklētu Lielo sprādzienu, pašu radīšanas brīdi. Jūs to uzbūvējāt. Jūs pats atlasījāt savus padotos pēc principa, lai viņi psiholoģiskajā ziņā būtu viegli ietekmējami. Jūs visu izrīkojāt un izkārtojāt, jūs bijāt iecerējis izdarīt vislielāko atklājumu zinātnes vēsturē. Un kāds tas ir? Atklāt Dievu, ko gan citu. Šāds atklājums padarītu jūs par Viņa pravieti. Tā taču ir, vai ne? Jums bija padomā kļūt par vēl vienu L. Ronu Habardu.

- Jūs nudien esat pavisam sajucis.

- Jūsu sieva nāves brīdī nebija stāvokli. To jūs izdomājāt. Jūs būtu tā reaģējis uz jebkuru vārdu, kuru iekārta nosauktu. Jūs uzminējāt skaitļus, kurus bija iedomājusies Keita, jo viņu labi pazināt. Tur nebija pilnīgi nekā pārdabiska.

Vienīgā atbilde bija Hazēliusa vienmērīgā elpa.

— Jūs sapulcinājāt divpadsmit paša atlasītus zinātniekus. Lasot viņu dosjē, mani pārsteidza tas, ka ikviens bija likteņa sists un dauzīts, ikviens meklēja dzīves jēgu. Un mani tas izbrīnīja. Tagad es zinu, kāpēc tas tā bija. Jūs nolūkojāt tos, kuri bija emocionāli uzņēmīgi, gatavi garīgām pārmaiņām.

— Jūs taču man neizdevās pievērst ticībai, vai ne?

- Tomēr trūka pavisam maz.

Abi klusēja. Tuneļos atbalsojās tikko dzirdamas cilvēku sarunas. Pūlis nāca atpakaļ.

Hazēliuss gari nopūtās.

- Mēs abi iesim bojā. Ceru, ka jūs to apjēdzat, Vaimen. Mēs abi nonāksim… mocekļa kārtā.

- To mēs vēl redzēsim.

- Jā, mans nodoms bija iedibināt jaunu reliģiju. Bet man joprojām nav skaidrs, kas tur īsti nogāja greizi. Kādā brīdi tas izslīdēja man no rokām. Man bija plāns… un es nepratu to noturēt. - Viņš atkal nopūtās un ievaidējās. - Edijs. Šī negaidītā kārts izjauca manu spēli. Šajā ziņā man sanāca muļķīgs misēklis. Bet mocekļa kārta piederas visiem praviešiem.

- Kā jums tas izdevās? Es domāju — uzlauzt datoru?

Hazēliuss izslidināja no kabatas veco truša ķepiņu.

- Es izurķēju visu tās korķa pildījumu un ievietoju tajā sešdesmit četru gigabaitu zibatmiņas draivu, procesoru, mikrofonu un bezvadu raidītāju ar balss atpazīšanas programmatūru un datiem. Es varēju to pievienot jebkuram no tūkstoš ātrdarbības bezvadu procesoriem, kas bija izvietoti visā "Izabellā" un pieslēgd superdatoram. Tajā ir jauka mākslīgā intelekta programmiņa, kuru uzrakstīju LISP programmēšanas valodā; pareizāk sakot, palīdzēju uzrakstīt, jo lielākā tās daļa ir pašas ģenerēta. Tā ir visskaistākā jebkad tapusī datorprogramma. Ar to bija viegli strādāt — tā visu laiku atradās man kabatā. Jāatzīst gan, ka programma pati nebija vienkārša, — neesmu pārliecināts, vai pats to īsti labi sapratu. Tomēr dīvaini, ka tā pavēsdja daudz ko tādu, ko es nebija paredzējis, par ko es pat nebiju sapņojis. Var pat apgalvot, ka tā pārsniedza instrukcijas.

- Derdzīgais manipulators.

Hazēliuss iegrūda truša ķepiņu kabatā.

- Šajā ziņā jūs maldāties, Vaimen. Es nebūt neesmu ļauns cilvēks, es rīkojos, tikai viscēlāko un altruistiskāko mērķu vadīts.

- Kā tad. Paskat, cik daudz vardarbības, cik daudz nāves! Par to esat atbildīgs jūs.

- Vardarbības ceļu izvēlējās Edijs ar saviem sekotājiem, nevis es. - Acumirklīgu sāpju pārņemts, viņš saviebās.

- Un vēl jūs noslaktējāt Volkonski — vai arī likāt to paveikt Vordlo.

- Nē. Volkonskis bija gudrs. Viņš uzminēja, kas man aiz ādas. Visu kārtīgi apdomājis, viņš nāca pie secinājuma, ka nevar mani apturēt. Viņš nespēja pārdzīvot to, ka ticis pataisīts par nerru, ka viņa mūža darbs tā apsmiets un izķēzīts. Tāpēc viņš pats atņēma sev dzīvību, taču izdarīja to tā, lai pašnāvība sētu aizdomas par slepkavību. Tāda manipulatīvā psiholoģija, īsti Volkonska garā. Viņam bija vienreizīgi viltīgs prāts.

- Kāpēc viņam bija jārada aizdomas par slepkavību?

- Volkonskis bija cerējis, ka izmeklēšana ar laiku apstādinās projektu "Izabella" un panāks tā slēgšanu, pirms es īstenoju savus nodomus. Tomēr nekas nesanāca. Notikumi risinājās pārāk strauji. Es uzņemos atbildību par viņa bojāeju. Taču es viņu nenogalināju.

- Cik bezjēdzīga un nevajadzīga nāve.

- Jūs neesat to labi apdomājis, Vaimen… — Hazēliuss bridi skaļi elsa un turpināja. - Šis ir tikai stāsta sākums. Jūs nevarat to apturēt. Les jeux sont faites*, kā teicis Sartrs. Visparadoksālākais ir tas, ka to panāks viņi.

* Ž. P. Sartra 1947. gadā izdotā darba nosaukuma tulkojums ir "Likmes ir izdarītas" vai "Kauliņi ir mesti".

— Kas?

- Tas fundamentālistu bars. Viņi šim stāstam pieliks daudz treknāku punktu, nekā man tas jebkad būtu izdevies.

- Jūsu stāsts beigsies veltīgi, — Fords iebilda.

- Vaimen, es redzu, ka jūs nespējat pilnībā aptvert visu notiekošo. Edija vadītā zemcilvēku varza… — Hazēliuss aprāvās, un Fords dzirdēja pūli pamazām tuvojamies. - Viņi mani nogalinās, padarīs mani par mocekli. Jūs ari. Šādi mani iesvaidīs un manu vārdu pieminēs… mūžīgi mūžos.

- Es jūs iesvaidīšu par jukušo mūžīgi mūžos.

- Atzīšos, tā mani uztvertu vairākums normālo ļautiņu.

Balsis kļuva skaļākas.

- Mums jāpaslēpjas, — Fords ieteicās.

- Kur? Te nav nevienas paslēptuves, un es nevaru pakustēties. - Hazēliuss pakradja galvu un klusā, aizsmakušā balsī nocitēja Bībeli. Viņi sauks kalniem un klintīm: Krītiet uz mums, paslēpiet mūs. Kā vēsta Jāņa Atklāsmes grāmata, mēs esam iesprostoti.

Balsis nāca arvien tuvāk. Fords izņēma pistoli, taču Hazēliuss uzlika viņam uz rokas miklu, drebošu plaukstu.

- Samierinieties cienīgi.

No tumsas iznira drebelīgu gaismu mudžeklis. Balsis pieņēmās skaļumā, un no tuneļa pagriezienā iznāca ducis netīru, bruņotu vīru.

- Re, kur ir! Veseli divi!

No biezās tumsas nāca cilvēki, nomelnējušu, rēgainu ļaužu bariņš, kas atgādināja ogļračus. Visiem bija pacelti ieroči, pāri piepūlē savilktajām sejām stiepās baltas, sviedru noskalotas taciņas.

- Hazēliuss! Antikrists!

- Antikrists!

- Rokā ir!

Telpu satricināja vēl viens attāls sprādziens. Bīstami ieliecies klints gabals griestos sakustējās, un uz grīdas kā ellišķīgi krusas graudi klaudzēdami nobira akmentiņi. Nekustīgajā gaisā nāsīs iesitās ogļu izgarojumu smārds. Kalns atkal nodrebēja, krietnu gabalu tālāk tunelī ar skaļu dārdu un rīboņu iegruva griesti, cauri šahtām izšāvās ogļu dūmi.

Pūlis pašķīrās, un pie Hazēliusa pienāca sludinātājs Edijs. Nostājies pie ievainotā zinātnieka, sludinātājs ļāva kalsnajai, kaulainajai sejai atplaukt uzvarošā smaidā.

- Tā nu mēs atkal tiekamies.

Hazēliuss paraustīja plecus un novērsās.

- Tikai šoreiz, Antikrist, — Edijs turpināja, — stāvokļa noteicējs esmu es. Man labajā pusē stāv Dievs, Jēzus atrodas kreisajā pusē, un no muguras mani sargā Svētais Gars. Bet tu? Kur ir tavs sargs? Viņš deva kājām ziņu, tas gļēvulis Sātans. Aizbēga uz klintīm! Apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd goda krēslā, un no Jēra dusmām!

Edijs pieliecās pie Hazēliusa, līdz seja atradās dažu collu attālumā no zinātnieka sejas. Un iesmējās.

- Ej ellē, mikrob, — Hazēliuss klusi sacīja.

Edijs eksplodēja dusmās.

- Pārmeklēt abus! Jābūt ieročiem!

Daži vīri tuvojās Fordam. Viņš pielaida tos klāt, pirmo nogāza zemē, otram iespēra pa vēderu un trešo ietrieca klints sienā. Pārējie ar dusmīgu rēcienu sagāzās viņam virsū, neliela dūru un kāju armija beidzot piespieda viņu pie sienas un notrieca uz grīdas. Edijs izvilka Fordam aiz jostas aizbāzto Sig Sauer.

Kautiņa laikā kāds aizraudgs kristietis iespēra Hazēliusam pa lauzto kāju. Izdvesis žēlabainu elsienu, Hazēliuss zaudēja samaņu.

- Lieliski pastrādāts, Edij, — izmocīja Fords, kas bija pienaglots pie zemes. - Tavs Pesfitājs ar tevi lepotos.

Edijs piesarkušu seju sirdīgi pablenza uz Fordu, it kā grasīdamies viņam iesist, taču tad, šķiet, pārdomāja.

- Diezgan! — sludinātājs uzrēca pūlim. - Diezgan! Atbrīvojiet vietu! Izrīkosimies ar viņiem pēc sava prāta. Tā, kā tas darāms. Uzraujiet abus kājās!

Fordu uzsdepa kājās un pastūma uz priekšu. Grupiņa sāka iet. Divi drukni vīri vilka noģībušo Hazēliusu aiz padusēm. No deguna tam sūcās asinis, viena acs bija aizpampuši, iešķībi saliektās kājas lauztais kauls skrāpēja zemi.

Viņi nonāca vēl vienā plašā cirtnē. No sānu tuneļa tumsas izslīdēja cid gāzelīgi kabatas lukturīšu stari. Abas satikušās grupiņas sāka satrauktas sarunas.

- Frost! Tas esi tu? — Edijs sauca.

Priekšā izspraucās plecīgs vīrietis, ģērbies militārās drēbēs maskēšanās krāsās, viņam bija īsi apcirpd gaiši mati un masīvs kakls, acis bija tuvu viena otrai.

- Sludinātāj Edij, mēs uzgājām vēl dažus slēpjamies šahtā.

Fords ieraudzīja duci bruņotu vīru dzenam šurp Keitu un pārējos, paskubinot tos ar ieroču stobriem.

- Keita… Keita! — Fords atsvabinājās no gūstītāju rokām un pūlējās nokļūt līdz draudzenei.

- Apturiet viņu!

Spēcīgs grūdiens mugurā notrieca Fordu uz ceļiem. Otrs sidens nogāza viņu uz sāniem, vairāki spērieni un belzieni pieplacināja viņu zemei. Pēc tam Fordu uzrāva kājās tik sparīgi, ka gandrīz izlauza rokas no plecu locītavām. Sviedriem noplūdis vīrs ar ogļu putekļiem notrieptu seju, kurā spīdēja acu baltumi, iesita viņam pa vaigu.

- Nekur tu neiesi!

Tālumā atkal norībēja, un zeme nodrebēja. Smiltis palēcās un, vēja nestas, aizšvirkstēja cauri tuneļiem. Pie griestiem klājās dūmu slāņi.

- Uzklausiet mani! — Edijs sauca. - Mēs nevaram te palikt! Kalns deg vienās liesmās! Mums jātiek ārā!

- Es esmu atradis izeju augšup, — sacīja vīrs, vārdā Frosts. - Sprādziens bija pārrāvis kādā šahtā griestus, un tuneļa galā es redzēju mēnesi.

- Rādi ceļu, — Edijs pavēlēja.

Bruņotie vīri bikstīja un grūstīja gūstekņus ar ieroču stobriem, likdami tiem iet caur tumšajiem, putekļu miglā grimstošajiem tuneļiem. Divi Edija sekotāji vilka noģībušo Hazēliusu, saņēmuši viņu zem padusēm. Ejot cauri biezajai tumsai, viņi šķērsoja vēl vienu milzīgu cirtni. Putekļainajā gaisā virpuļoja gaiši stari, un to gaismā atklājās milzīgs iegruvums. Gruvešu paugurs sniedzās augšup līdz garam, tumšam caurumam griestos. Fords kāri dzēra svaigo, vēso gaisu, kas ieplūda no augšas.

- Šurp!

Visi sāka kāpt augšup, ik pa brīdim paklūpot un sagrīļojoties, kad vaļīgās, slidenās nobiras šņirkstēdamas vēlās visapkārt.

- Izrāpjamies no Abadona bezdibeņa! — Edijs triumfēdams sauca. - Zvērs ir savažots!

Divi sekotāji, kas vilka Hazēliusu, pirmie izlīda ārā pa robaino caurumu griestos, pārējos izgrūda vīri ar ieročiem. Viņi attapās stāvam augstākā cirtnē, no kuras nonāca citā ejā. Tās galā Fords ieraudzīja uzzibam un tūlīt pat pazūdam gaišu punktiņu, kādu rada zvaigzne naksnīgajās debesīs. Cauri garai, diagonālai plaisai griestos viņi iznāca zem naksnīgajām debesīm uz galdkalna virsmas. Gaiss oda pēc degoša benzīna un dūmiem. Visa austrumu pamale bija liesmās. Pāri debesīm, aizsegdami mēnesi, vēlās melni un iesārti dūmu mākoņi. Zeme bez apstājas dimdēja, un laiku pa laikam kāda liesma uzšāvās simts pēdu augstumā kā asinssarkans, oranžs karogs, plandīdamies pret tumšajām debesīm.

- Šurp! — Edijs sauca. - Te, laukumā.

Šķērsojuši izžuvušas upes gultni, cilvēki apstājās plašā, smilšainā ieplakā, kurā slējās milzīgs, nokaltis pinjons. Fords beidzot pievirzījās tuvāk Keitai, čukstus apjautādamies:

- Kā tev ir?

- Nekas. Bet Džūlija un Alans ir pagalam. Gāja bojā iegru- vumā.

- Klusumu! — Edijs nobrēcās. Viņš izgāja laukumiņā. Fordu pārsteidza pārvērtības, kuras bija piemeklējušas šo saspringto, uzvilkto mācītāju, kādu viņš to atcerējās no abu pirmās dkšanās reizes. Tagad sludinātājs bija rāms un pārliecināts, kusdbas pārdomātas, nesteidzīgas. Aiz jostas tam bija aizbāzts četrdesmit ceturtā kalibra Super Blackhawk revolveris. Viņš staigāja turp un atpakaļ, tad pagriezās pret pūli un pacēla roku.

- Tas Kungs atpestīja mūs no verdzības Ēģiptē. Lai slavēts Tas Kungs!

Viņa ganāmpulks, pārdesmit dievlūdzēju, pērkondimdošās balsīs atsaucās:

- Lai slavēts tas Kungs!

Edijs pārliecās pār noguldīto zinātnieku, kas pamazām atžirga un pavēra acis.

- Pieceliet viņu kājās, — Edijs klusi nokomandēja, norādīdams uz Fordu, Inešu un Cečīni. - Turiet viņu stingri.

Visi trīs noliecās un, cik vien maigi spēdami, piecēla Hazēliusu stāvus, nostādīdami viņu uz veselās kājas. Pārsteidzoši, ka viņš vēl ir dzīvs, kur nu vēl pie samaņas, brīnījās Fords.

Edijs pagriezās pret pūli.

- Ieskatieties šajā sejā — Antikrista sejā!

Viņš staigāja uz riņķi un skaļā, trīsošā balsī sauca:

- Bet zvēru sagūstīja un līdz ar viņu arī viltus pravieti, kas viņa priekšā bija darījis brīnuma zīmes un ar tām pievīlis tos, kas pieņēmuši zvēra zīmi un pielūdza viņa tēlu. Tos abus iemeta dzīvus degošā sēra un uguns jūrā.

Tālumā atskanēja slāpēts būkšķis, un gaisā uzlēca uguns bumba, pār tuvāko apkārtni mezdama šausminoši spilgtu blāzmu. Edija kalseno seju uz acumirkli ieskāva oranža gaisma, kas izcēla tumši notrieptos, iekritušos vaigus un acis.

- Priecājieties, jo Dievs ir jūsu tiesu spriedis pār viņu!

Pūlis uzgavilēja, bet Edijs pacēla rokas:

- Kristus kareivji, ir pienācis svinīgais brīdis. Mēs esam sagūstījuši Antikristu un viņa mācekļus, tagad Dieva tiesa gaida mūs visus.

Hazēliuss pacēla galvu. Fordam par izbrīnu, zinātnieks nomērīja Ediju ar augstprādgu vīpsnu — pa pusei smīnēdams, pa pusei viebdamies — un noteica:

- Atvainojiet, ka iejaucos, sludinātāj. Antikrists vēlas bilst dažus mazāk pacilājošus vārdus jūsu izcilajam ganāmpulkam.

Edijs pacēla rokas.

- Antikrists ir ierunājies! — Viņš drosmīgi spēra soli tuvāk. - Kādi zaimi birs pār tavām lūpām tagad, Antikrist?

Hazēliuss paslēja augšup galvu, balss vērtās sdngrāka.

- Turiet mani cieši, — viņš piekodināja Fordam. - Neļaujiet man izslīdēt.

- Diez vai tas ir prātīgi, — Fords iečukstēja Hazēliusam ausī.

- Kāpēc gan ne? — Hazēliuss drūmi attrauca. - Ja reiz sākām, tad ejam uz visu banku.

- Klausieties, Kristus kareivji, viltus pravieša vārdos, — Edijs ironiskā balsi aicināja.

74

STĀVĒDAMS STARP SMILŠAKMEŅIEM un vērdamies binoklī, Bigejs pārlaida skatienu tumšajam apvārsnim. Bija pus- trīs naktī.

- Lūk, kur ir! Sapulcējušies ar zāli apaugušajā līdzenumā, pārbiedēti līdz nāvei.

Zirgi — tumši apveidi uz sarkano debesu fona — satraukti riņķoja.

- Ejam pakaļ, - Besenti ieteica.

Taču Bigejs nekustējās. Viņš bija pavērsis binokli uz austrumiem. Galdkalna austruma mala bija uzspridzināta. Zem saspridzinātā ieroba atradās vesels kalns nobiru, gruvešu, kūpošu ogļu, salocīta metāla un degoša šķidruma straumes, kas izpletās un tecēja pa veco upju gultnēm kā lava no vulkāna. Visa galdkalna austrumu puse bija liesmās, no bedrēm zemē šāvās dūmi un uguns. Reizumis galdkalnā uzliesmoja kāds kadiķis vai priede, iedegoties kā vientuļa Ziemassvētku eglīte. Lai ari vējš pūta dūmus prom, uguns strauji izplatījās abu indiāņu virzienā. Atskanēja arī pa sprādzienam — gaisā uzvērpās putekļi un liesmas, zeme ieliecās un iebruka, uzšaujot melnu putekļu un dūmu stabus. Arī Nakajas ielejā plosījās ugunsgrēks, liesmas aprija tirgotavu, mājas un arī skaisto papeļu birzi.

Pirms lielā sprādziena tajā vietā bija pulcējies vismaz tūkstotis cilvēku. Tagad Bigejs, binokli pārlaizdams skatienu peklei līdzīgajai vietai, redzēja vienīgi dažus šoka pārņemtus cilvēkus klīstam cauri dūmiem un liesmām, tie klaigāja vai kā zombiji klusēdami steberēja pa drupām. Auto plūsma uz galdkalnu bija apsīkusi, dažas laukumā novietotās mašīnas bija aizdegušās, to degvielas tvertnes uzsprāgušas.

Villijs pašūpoja galvu.

- Beidzot Bilagaana ir nostrādājuši varenu joku.

Viņi nokāpa no klints, un Bigejs devās pie zirgiem, uzsvilpdams Ziemai. Zirgs saslēja ausis un pēc brīža rikšoja šurp, pārējie sekoja viņam pa pēdām.

- Labs zirdziņš, Ziema. - Noglāstījis dzīvniekam kaklu, Bigejs piesprādzēja pavadu pie apaušiem. Vairāki zirgi pirms aizbēgšanas bija apsegloti, un Bigejs iepriecināts konstatēja, ka tie nav atbrīvojušies no segliem. Pārcēlis Ziemai mugurā seglus no zirga, ar kuru bija atjājis šurp, Bigejs tos cieši savilka un uzlēca zirgam mugurā. Villijs uzkāpa mugurā citam zirgam bez segliem, un abi sāka dzīt nervozos dzīvniekus uz Pusnakts takas pusi, kas atradās galdkalna otrā malā, deši iepredm trakojošajam ugunsgrēkam. Viņi virzījās lēni, pieraudzīdami, lai zirgi nesatrakojas un turas augstākās vietās, kur zeme bija cietāka un drošāka. Bariņam šķērsojot klints virsotni, Besend, kurš jāja pirmais, apstājās.

- Kas tad tas, velns parāvis?

Bigejs zirga mugurā piesojoja blakus un pielika pie acīm binokli. Pārsimts jardu attālumā smilšainā klajumiņā bija sapulcējušies vairāki vīri. Visi bija nosmulējušies un nokvēpuši, it kā tikko izlīduši no iebrukušas pazemes ejas, un stāvēja ap dažiem netīriem un noplukušiem gūstekņiem. Varēja dzirdēja, kā tos apsmej.

- Rādās, linča tiesa, — Besend noteica.

Bigejs cauri liektajiem stikliem uzmanīgi nopētīja gūstekņus un, sev par lielu pārsteigumu, vienā no dem pazina Keitu Merse- ru, zinātnieci, kura viņu apciemoja. Netālu no viņas stāvēja Vaimens Fords, balsddams kādu ievainoto.

- Man tas nepadk, — Bigejs novilka un kāpa nost no zirga.

- Ko tu dari? Mums jālaižas prom.

Bigejs piesēja zirgu pie koka.

- Viņiem mūsu palīdzība var noderēt, Villij.

Villijs Besend smīnēdams nolēca no zirga muguras.

- O, to es saprotu!

Indiāņi zagās tuvāk cilvēku bariņam, patverdamies aiz klints- akmeņiem. Abi atradās nepilnu simts pēdu attālumā, tumsas apslēpti. Bigejs saskaitīja divdesmit četrus vīrus ar šaujamieročiem. Visi bija melnu ogļu putekļu klāti. Ellīgas sejas.

Forda seja asiņoja — izskatījās, ka viņš ir piekauts. Pārējos gūstekņus indiānis nepazina, taču, ieraugot laboratorijas virssvārčus, sprieda, ka arī viņi droši vien ir "Izabellas" zinātnieki. Fords balstīja kādu biedru, apmetis tā roku sev ap pleciem. Ievainotajam bija smags kājas lūzums. Pūlis lamāja un apspļaudīja gūstekņus, ņirgājās par tiem. Visbeidzot kāds vīrs iznāca priekšā un pacēla rokas, likdams pūlim apklust.

Bigejs gandrīz neticēja savām acīm. Sludinātājs Edijs no Blū- gepas misijas — taču viņš bija pārvērties. Mācītājs Edijs, kuru pazina viņš, bija ērmots, pusjucis neveiksminieks, kas izdāļāja vecas drēbes un bija palicis parādā sešdesmit dolāru. Bet šim Edijam piemita aukstasinīga valdonība, un pūlis tai pakļāvās.

Bigejs pieliecās un vēroja, Besenti piemetās turpat līdzās.

EDIJS PACĒLA ROKAS.

- Tam tika dota mute runāt lielas lietas un zaimus… Mani kristiešu draugi, runās Antikrists. Esiet kopā ar mani liecinieki viņa zaimiem.

Hazēliuss pūlējās runāt. Aiz muguras tālumā dega "Izabella", debesīs šāvās liesmu sienas un stabi un nāca aizvien tuvāk. Viņa teiktais nogrima skaļu sprādzienu virknē. Hazēliuss sāka no jauna, šoreiz stingrākā balsī.

- Sludinātāj Edij, man ir sakāms tikai viens — šie ļaudis nav mani mācekļi. Ar mani varat darīt, ko gribat, bet viņus laidiet vaļā.

- Melis! — kliedza kāds pūlī.

- Zaimotājs!

Edijs draudīgi pacēla roku, un pūlis atkal apklusa.

- Neviens nav nevainīgs! — viņš sauca. - Mēs visi esam grēcinieki dusmīga Dieva rokās. Un tikai caur Dieva žēlastību mēs topam pestīti.

- Atstāj viņus mierā, prātā jukušais ķēms.

Nekādas ipašās cerības nevar lolot, Fords nodomāja, pārlaizdams skatienu Edija ganāmpulkam, kas alka pēc Hazēliusa nāves.

Hazēliuss zaudēja spēkus, veselā kāja saļodzījās.

- Turiet taisni! — Edijs iebaurojās.

Keita piesteidzās un nāca talkā pabalsdt ievainoto.

Edijs pagriezās.

- Ir pienākusi Dieva dusmu diena! — viņš nodārdināja. - Ņemiet viņu ciet!

Pūlis metās pie Hazēliusa, aplenca zinātnieku, grūstīja un stumdīja viņu kā lupatu lelli. Viņu sita, grūda, apspļaudīja, zvetēja ar nūjām. Kāds pāršķēla ādu ar opuncijas adatu.

- Piesieniet pie koka!

Viņu pievilka pie resnas, ieplaisājušas, nokaltušas priedes — pūlis vazāja ievainoto kā lempīgs simtkāju zvērs. Ap vienu plaukstas locītavu apsēja virvi, pārmeta pāri izturīgam zaram un stingri savilka, ar otru roku izrīkojās tāpat, un otru virves galu piesēja. Hazēliuss pa pusei karājās, pa pusei stāvēja taisni, ar izplestām rokām. No nosmulētā auguma nokarājās drēbes vienās skrandās.

Keita negaidīd atsvabinājās, metās klāt un apskāva Hazēliusu.

Pūlis izplūda nešpetnos ķērcienos, vairāki vīrieši atrāva Keitu atpakaļ un nogāza zemē. No pūļa izbrāzās kāds putnubiedēklim līdzīgs vīrs ar četrstūrainu bārdiņu un iespēra putekļos guļošajai sievietei.

- Nelietis! — Fords ieaurojās. Viņš iebelza izdēdējušajam vecim ar dūri pa žokli, atgrūda citu un izlauzās līdz Keitai, taču pūlis viņu panāca, ar dūrēm un rungām notrieca zemē. Turpmāko viņš, tikai daļēji būdams pie apziņas, atcerējās ar grūdbām.

Ārpus pūļa norēcās krosa motocikls im kāsēdams apklusa. Atskanēja dobja, pavēloša balss:

- Esat sveicināti, kristieši!

- Douk! — pūlis brēca. - Douks atbraucis!

- Douk! Douk!

Pūlis pašķīrās, un aplī ienāca vīrs, milzīgs kā kalns, ģērbies džinsa jakā ar noplēstām piedurknēm. Tā muskuļainās rokas bija notetovētas, ķēdītē ap kaklu karājās liels sudraba krusts, pār plecu pārmesta triecienšautene. Garie, gaišie mati plīvoja ugunsgrēka saceltajā vējā.

Milzis pagriezās un apskāva Ediju.

- Lai Kristus ir ar tevi!

Viņš palaida Ediju vaļā un pievērsās pūlim. Douks izstaroja labticīgu šarmu, kas lieliski papildināja Edija askētisko bargumu. Noslēpumaini smīnēdams, viņš iegrūda roku mugursomā un izņēma stikla pudeli ar caurspīdīgu šķidrumu, noskrūvēja korķīti, ar knipi aizlidināja to prom, ietūcīja pudeles kakliņā lupatu, taču atstāja tās galu karājamies ārā. Ar diviem pirkstiem pieturēdams lupatu, viņš saskalināja pudeli un pacēla to gaisā. Pūlis ierēcās. Fords saoda benzīna smaku. Douks pacēla otru roku, kurā turēja Bic šķiltavas. Tagad abas rokas bija gaisā, viņš tās vēcināja un griezās riņķī kā rokzvaigzne uz skatuves.

- Malku! — vīrietis skaļā, aizsmakušā balsī pavēlēja. - Nesiet malku!

Ierunājās Edijs:

- Ja, kas nebija rakstīts dzīvības grāmatā, to iemeta uguns jūrā. Bībele to skaidri pavēsta. Tie, kas nav pieņēmuši Jēzu Kristu par savu personisko glābēju, tiek iemesti mūžīgajā ugunī. Tā, mani ticības brāļi, ir Dieva griba.

- Sadedzināt! Sadedzināt Antikristu! — skandēja pūlis.

- Velnu, kas viņus pievīla, iemeta uguns jūrā, - Edijs turpināja. - Uguns un sēra jūrā, tur bija arī zvērs un viltus pravietis.

- Pārtrauciet! Dieva dēļ, nevajag! — Keita kliedza.

Pāri pūļa galvām pasniedza nokaltušu zaru saišķus, kaktusu mizas un vībotņu krūmus un sasvieda pie koka. Zaru kaudze cēlās aizvien augstāk.

- Tas ir Dieva solījums neticīgajiem, — sauca Edijs, staigādams turp un atpakaļ gar zaru kaudzi, kas auga augumā. - Tam būs jācieš mokas ugunī un sērā. Mūsu rīcību šeit par labu atzinis Dievs un vairākreiz atkārtojis Bībelē. Es citēju Jāņa Atklāsmes grāmatas četrpadsmitās nodaļas vienpadsmito pantu. Un viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos; un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa vārda zīmi.

Zaru kaudze cēlās augstāk. Daži ar kāju spērieniem izvietoja

to ap Hazēliusu.

- Nedariet to! — Keita atkal kliedza.

Kaudze jau slējās Hazēliusam līdz augšstilbiem.

- Tad uguns krita no debesīm un aprija tos, — citēja Edijs.

Saulē izkaltētās kaktusu mizas, vībotņu un trušukrūmu zari slējās augstāk, aprakdami Hazēliusu līdz viducim.

- Mēs esam gatavi izpildīt Dieva gribu, — Edijs klusi bilda.

Douks spēra soli uz priekšu un atkal pacēla rokas, vienā turēdams šķiltavas, otrā — Molotova kokteili. Pūlis atvirzījās, un iestājās klusums. Vīrietis ar paceltām rokām atkal apgriezās riņķī. Pūlis bijīgi atslīdēja vēl tālāk.

Douks noklikšķināja šķiltavas un aizdedzināja Molotova kokteili. Lupata, kas karājās no pudeles kakliņa, uzplauka liesmās. Viņš pagriezās un iemeta degošo pudeli zaru kaudzē. Atskanēja šalkoņa, būkšķis, un kaudze iegailējās liesmās, kas ar skaļu krak- šķi izvirda augšup.

Pūlis jūsmīgi ieaurojās.

Fords saņēmās un balstīja Keitu, kas līgojās, ik brīdi grasīda- mās zaudēt samaņu. Visi klusēdami skatījās. Neviens nenovērsa acis.

Liesmām šaujoties aizvien augstāk, Hazēliuss ierunājās stingrā, skaidrā balsī:

- Visums nekad neaizmirst.

AUGOŠU DUSMU PĀRŅEMTS, NELSONS BIGEJS lūkojās uz sārtu. Sadedzināt cilvēku dzīvu! Tā spāņi bija izrīkojušies ar viņa senčiem, kas bija atteikušies pieņemt ticību. Tagad vēsture atkārtojās.

Taču viņš nezināja, kā tam darīt galu.

Liesmas traucās augšup un aizsvilināja nodriskāto laboratorijas virssvārci. Tās aizsedza vīrieša seju un švirkstēdamas iemetās viņam matos.

Vīrietis stāvēja.

Liesmas rēkdamas kāpa augstāk. Apģērbs nomelnēja un kā ugunīgs konfed atlobījās un krita.

Vīrieds pat nesarāvās.

Krācošā uguns aprija viņa drēbes. Liesmās melnēja un atlobījās āda. Acis kusa un izlija no dobumiem. Tomēr vīrietis nepakustējās, nesarāvās, un skumjais, vieglais smaidiņš ne uz brīdi nepameta seju pat tad, kad tā pārogļojās. Uguns iemetās virvēs, kas turēja degošo cilvēku, un nosvilināja tās pa dro, taču viņš vēl aizvien stāvēja taisni, stingri kā klints. Kā tas varēja notikt? Kāpēc viņš nenogāzās zemē? Pat tad, kad nokaltušo koku, pie kura bija piesiets Hazēliuss, pārņēma uguns stabs, un liesmas šāvās divdesmit vai trīsdesmit pēdu augstumā, viņš palika stāvam, līdz pilnībā pazuda ugunī. Pat atrazdamies simts pēdu attālumā, Bigejs juta uguni svilinām seju, dzirdēja to rēcam kā nezvēru, un gari koka zari sniedzās debesīs kā degošas ķetnas. Tad liesmu pārņemtais koks sabruka milzīgā dzirksteļu birumā, kas uzšāvās tik augstu, ka šķita saplūstam ar zvaigžņu jumu.

No Hazēliusa nepalika pāri nekas. Viņš bija pilnībā izplēnējis.

Pārējie gūstekņi, kurus, piedraudot ar ieročiem, sadzina kopā, stāvēja turpat tuvumā un, neiedomājamu šausmu pārņemd, blenza uz notikuma vietu. Daži raudāja, citi bija sadevušies rokās vai aplikuši rokas viens otram ap pleciem.

Tie būs nākamie, bija pārliecināts Bigejs. Tā bija neizturama doma.

Douks jau bāza roku somā pēc otras pudeles.

- Pie velna! — Besenti pusbalsī novilka. - Vai tad mēs to pieļausim?

Bigejs pavērsās pret biedru.

- Nē, Villij. Dieva vārds, neļausim.

NETICĪBAS UN ŠAUSMU PĀRŅEMTAIS, apstulbušais Fords, nespēdams novērst skatienu, raudzījās uz dziestošo sārtu. Tur, kur vēl pirms brīža bija stāvējis Hazēliuss, tagad atradās dkai liela, kūpoša ogļu kaudze. Fords cieši turēja un balstīja Keitu. Sieviete neatņemdamās skatījās uz ugunsgrēka vietu, pār kvēpu un ogļu nosmērēto seju tecēja asaras, augums bija stings kā pārak- meņojies. Neviens nepakustējās, nebilda ne vārda.

Viņi būs nākamie.

Pūlis negaidot bija pieklusis. Sludinātājs Edijs stāvēja maliņā, ar kaulainajām rokām piespiedis pie krūtīm Bībeli. Viņa acis izskatījās tukšas un gurduma pilnas.

Tetovētais milzis Douks ari blenza ugunī. Viņa seja staroja.

Edijs pacēla galvu un pārlaida skatienu pūlim. Tad pavērsa drebošu roku pret ogļu kaudzi.

- Jūs samīsit bezdievīgos, jo viņiem būs kļūt par pīšļiem zem jūsu kājām.

Bībeles citāts atmodināja pūli. Tas neveikli sakustējās.

- Āmen! — kāds bilda, un vārds klusi atbalsojās ari citu mutēs.

- Būs kļūt par pīšļiem zem jūsu kājām, — Edijs atkārtoja.

Klātesošie izdvesa vēl dažus "Āmen".

- Un tagad, — viņš ieteicās, — mani draugi, ir pienācis laiks izrīkoties ar Antikrista mācekļiem. Mēs esam kristieši. Mēs esam piedodoši. Viņiem jādod iespēja pieņemt Jēzu. Pat vislielākajam grēciniekam jāsniedz beidzamā, iespēja. Ceļos!

Kāds no Edija sekotājiem iesita Fordam pa skaustu, un viņš, pats negribēdams, nokrita uz ceļiem. Keita nometās blakus un pievilka draugu sev klāt.

- Lūdziet mūsu Kungu Jēzus Kristu, lai Tas nes pestīšanu viņu dvēselēm!

Douks nolaidās uz viena ceļa, Edijs sekoja viņa paraugam, un drīz viss pūlis tupēja uz ceļiem tuksneša smiltīs, dziestošās uguns sārtās gaismas apskalots, un vienā balsī murmināja lūgšanu.

Pāri galdkalna virsmai aizdārdināja kārtējais sprādziens, un zeme nodrebēja.

- Vai jūs, — ierunājās Edijs, — Antikrista mācekļi, atsakāties no saviem maldiem un pieņemat Jēzu par savu glābēju? Vai jūs pieņemat Jēzu no sirds, bez ierunām? Vai piebiedrosieties mums un iestāsieties dižajā Dieva armijā?

Nāves klusums. Fords saspieda Keitas roku. Kaut viņa ierunātos, kaut viņa izteiktu piekrišanu! Taču viņš nevarēja pats sevi piespiest, tāpēc nevarēja gaidīt, lai to dara kāds cits.

- Vai tad neviens neatteiksies no ķecerības un nepieņems Jēzu? Vai neviens nevēlas tikt izglābts no šīs pasaules liesmām un nākamās pasaules mūžīgi degošajām ugunīm?

Uzbangoja karstas dusmas, un Fords pacēla galvu.

- Es esmu kristietis, katolis. Man nav jāatsakās no ķecerības.

Edijs dziļi ievilka elpu un trīsošā balsī uzrunāja pūli, dramatiski pacēlis roku.

- Katoļi nav kristieši. Katoļticība ir Svēdtās Jaunavas Marijas pielūgšana elkdievības garā.

Pūli apskrēja nepārliecināti piekrišanas čuksti.

- Tas ir dēmonisma gars, kā liecina Marijas vārda tukšā, lielmanīgā daudzināšana rožukroņa lūgšanā. Tā ir akmenī un kokā cirstu tēlu pielūgšana elkdievības garā un pārkāpj Dieva baušļus.

Fordu sagrāba niknums, un viņš veltīgi pūlējās to iegrožot. Viņš piecēlās.

- Kā tu iedrošinies! — viņš klusā balsī sacīja. - Kā tu iedrošinies!

Edijs pacēla ieroci un pavērsa to pret vīrieti.

- Jūsu mācītāji pusotru tūkstoti gadu katoļiem skalojuši smadzenes. Jūs nelasāt Bībeli. Jūs darāt tā, kā mācītājs liek. Jūsu pāvests skaita lūgšanas, nomedes ceļos pie akmens tēliem, un skūpsta statuju kājas. Dieva Vārds skaidri vēsta, ka mums ļauts locīt galvu tikai Jēzus un neviena cita priekšā — nedz Marijas, nedz arī tā saucamo svēto priekšā. Atsakies no zaimojošās ticības, citādi piedzīvosi Dieva Tā Kunga dusmas!

- Patiesībā zaimotāji esat jūs paši, — noskaldīja Fords, pavērz- damies pret pūli.

Edijs trīsošajā rokā pacēla ieroci un notēmēja uz Forda labo

aci.

- Jūsu baznīca nākusi taisnā ceļā no elles mutes! Atsakies!

- Nemūžam!

Revolveris pārstāja svārstīties. Tā stobrs atradās tikai četru collu attālumā no mērķa, un pirksts piespiedās mēlītei.

CIENĪGTĒVS DONS SPEITSS ar blīkšķi trieca klausuli pret tālruni. Joprojām nestrādā. Arī interneta sakari bija pārtraukti. Viņš apsvēra iespēju dodes uz Sudraba katedrāles elektroniskās aparatūras kabinetu un ieslēgt televizoru, lai paskatītos, vai nav kādi jaunumi, taču nevarēja piespiesties to izdarīt. Viņš baidījās aiziet, baidījās piecelties no rakstāmgalda — baidījās no tā, ko, iespējams, uzzinās.

Speitss ieskatījās pulkstenī. Puspieci. Līdz rītausmai divas stundas. Kad uzlēks saule, viņš taisnā ceļā brauks pie Dobsona un nodos sevi advokāta rokās. Lai šo lietu kārto Dobsons. Zināms, tas nebūs lēti. Taču nedrīkst aizmirst, ka ziedojumi plūdīs straumēm. Tikai jāpārlaiž šī vētra. Viņš jau agrāk ir spējis pārciest dažādus negaisus — kā toreiz, kad tās divas maukas paziņoja par viņu avīzēm. Tad šķita, ka pienācis pasaules gals. Taču jau pēc mēneša Speitss bija atkal ierindā un lasīja sprediķi katedrālē. Un patlaban viņš bija pieprasītākais TV evaņģēlists valstī.

Izņēmis kabatlakatu, mācītājs notrausa sviedrus no sejas, izslaucīja acis, pārlaida to pierei, degunam un mutei, uz baltās lina drāniņas atstādams brūnus vecā grima traipus. Riebumā saviebies, viņš to aplūkoja un ielidināja atkritumu grozā. Tad ielēja vēl vienu kafijas tasi, pielēja nedaudz degvīna un, drebošajā rokā satvēris osiņu, vienā rāvienā izdzēra.

Tasīd viņš nolika uz galda ar tādu sparu, ka tā pārplīsa uz pusēm. Retā Sevras porcelāna tasīte pārlūza tieši pa vidu, it kā būtu pārcirsta. Speitss saņēma abas puses plaukstās, brīdi aplūkoja tās un, pēkšņu dusmu sagrābts, aizsvieda pāri istabai.

Vīrietis pielēca kājās, piegāja pie loga, atrāva to vaļā un lūkojās ārā. Pilsētā valdīja klusums un tumsa. Pasaule gulēja. Vienīgi Arizona ne. Tur, iespējams, risinājās baismīgi notikumi. Taču tā nebija viņa vaina. Viņš bija ziedojis savu dzīvi, darīdams Kristus darbu uz Zemes. Es ticu godam, ticībai, pienākumam un valstij.

Kaut drīzāk uzlēktu saule! Speitss iztēlojās, kā viņu aptekalē Trīspadsmitajā ielā, advokāta birojā, kur telpās ar koka paneļu apdari valda rāma, klusināta gaisotne, un viņu pārņēma omulība. Tiklīdz svīdīs gaismiņa, viņš atsauks šurp šoferi un dosies uz Vašingtonu.

Lūkodamies lejup uz tumšo, lietus aprasināto ielu, mācītājs izdzirdēja attālas sirēnas. Pēc brīža pa Laskinroudu šurp, bākugunis zibinādamas, traucās policijas mašīnas, kam sekoja vairāki busiņi. Speitss atrāvās atpakaļ un, sirdij nevaldāmi pukstot, aizcirta logu. Policija taču nebrauca pakaļ viņam? Skaidrs, ka ne. Ko tad viņš tādu izdarījis? Mācītājs atkal apsēdās pie rakstāmgalda un pasniedzās pēc kafijas un degvīna. Tad atcerējās saplīsušo tasīti. Pie velna tasi! Pacēlis pudeli, viņš pielika to pie lūpām un iesūca pamadgu malku degvīna.

Nolicis pudeli uz galda, vīrietis nopūtās. Policija droši vien aizskrēja izdzīt nēģerus no jahtkluba, kas atradās šajā pašā ielā.

Sudraba katedrālē skaļi nodārdēja, un viņš salēcās. Piepeši visās malās trokšņoja, skanēja balsis, kliedzieni, policijas rāciju čerkstoņa.

Speitss pat nepakustējās.

Nākamajā mirklī viņa kabineta durvis atsprāga vaļā, un, vicinādami ieročus, ieskrēja sakumpuši vīrieši FIB jakās. Viņiem sekoja milzīga auguma tumšādains aģents ar skūtu galvu.

Speitss palika sēžam kā apdullis.

- Misters Dons Speitss? — vaicāja aģents, uzrādīdams FIB apliecību. - Federālās izmeklēšanas birojs. īpašais atbildīgais aģents Kūpers Džonsons.

Speitsam nenāca ne skaņa pār lūpām. Viņš tikai truli blenza.

- Vai jūs esat Dons Speitss?

Viņš pamāja.

- Novietojiet rokas uz galda, mister Speits.

Viņš izstiepa sev priekšā tuklās, aknu slimības izraibinātās rokas un nolika uz galda.

- Piecelieties un turiet rokas tā, lai var redzēt.

Viņš tūļīgi izslējās taisni, un krēsls rībēdams nogāzās uz grīdas.

- Uzlikt rokudzelžus!

Pienāca cits aģents, stingri saņēma vienu apakšdelmu, izgrieza roku Speitsam aiz muguras, pēc tam arī otru aizlika aiz muguras, un mācītājs apstulbis juta, kā ap plaukstu locītavām saslēdzas vēss tērauds.

Džonsons piegāja Speitsam klāt. Rokas uz krūtīm sakrustojis un kājas iepletis, viņš nostājās tam priekšā.

- Mister Speits?

Speitss truli skatījās. Prāts bija tukšs kā izslaucīts.

Aģents sāka klusi bērt:

- ļums ir tiesības klusēt. Viss jūsu teiktais var tikt un tiks izmantots pret jums tiesā. Jums ir tiesības sazināties ar advokātu un lūgt advokāta klātbūtni nopratināšanas laikā. Ja nevarat atļauties advokātu, jums to sagādās uz valsts rēķina. Vai saprotams?

Speitss raudzījās kā sastindzis. Vai tiešām tas notiek ar viņu?

- Vai saprotams?

— Ko…

- Viņš ir pilnā, Kūper, — aizrādīja otrs vīrs. - Nepūlieties. Nāksies tiesības nolasīt vēlreiz.

- Tev taisnība. - Džonsons stingri satvēra Speitsu aiz augšdelma. - Iesim, draudziņ.

Cits aģents sagrāba otru roku un viegli pagrūda Speitsu uz durvju pusi.

- Nē! - iesaucās mācītājs. - Jūs pieļaujat kļūdu!

Viņu turpināja stumt uz priekšu. Neviens nelikās ne zinis par viņa klaigām.

- Kāpēc jūs nācāt pie manis? Jums bija jāaiztur cits!

Kāds atvēra durvis, un visi iegāja tumšajā Sudraba katedrālē.

- Jums bija jāapcietina Krolijs! Bukers Krolijs no Craivley and Stratham! To izdarīja viņš! Es tikai klausīju, ko viņš man saka! Es neesmu atbildīgs! Es nebiju domājis, ka tā iznāks! Tā ir viņa vaina!

Histēriskā balss baismīgi atbalsojās plašajā hallē.

Viņu veda pa sānu aili garām tumšajiem ekrāniem, kuros raidījumu laikā demonstrēja rīkojumus publikai, garām mīkstajiem samta sēdekļiem, kas maksāja trīssimts dolāru gabalā, garām apsudrabotajām kolonnām, cauri atbalsīm pārpilnajam, ar itāļu marmoru izklātajam foajē, un izveda pa parādes durvīm.

Tur Speitsu sveica trauksmains, dedzīgs preses pārstāvju pūlis, apžilbināja tūkstošiem zibšņu un jautājumi.

Aizturētais blisināja acis un atkāra žokli kā govs pirms kaušanas. Ēkas priekšā tieši iepretim pūli atbrīvotai šaurai ejai rūca HB minivens.

- Mācītāj Speits! Mācītāj Speits! Vai tiesa, ka…

- Mācītāj Speits!

- Nē! - Speitss iekliedzās, mezdamies atpakaļ un uzgriezdamies aģentiem, kas viņu turēja. - Tur nē! Es neesmu vainīgs! Ejiet pie Krolija! Ja aizvedīsiet mani uz kabinetu, es parādīšu viņa vizītkarti…

Divi aģenti atvēra busiņa gala durvis. Viņš rāvās ārā.

Ik sekundi nozibsnija vismaz simts reižu. Objektīvi, kas bija pavērsti pret aizturēto, mirdzēja kā tūkstošiem zivju acu.

— Nē!

Pie auto durvīm viņš izrādīja pretesdbu un tika rupju iegrūsts busiņā. Speitss paklupa, pagriezās un sāka lūgties.

- Lūdzu, uzklausiet mani! — vīrietis sāka skaļi elsot un šņukstēt. - Jums jāiet pie Krolija!

- Mister Speits, — ierunājās atbildīgais aģents, atbalstījies pret durvīm, — nedzisiniet velti muti. Jums būs papilnam laika visu izstāstīt. Skaidrs?

Automašīnā iekāpa divi aģenti, apsēdās katrs savā pusē, ar varu apsēdināja Speitsu un pieslēdza rokudzelžus pie sdeņa, pēc tam piesprādzējot mācītāja drošības jostu.

Durvis aizcirtās, un ļembasts noklusa. Speitss skaļi, aizžņaugd noelsās un sēkdams ievilka gaisu.

— Jūs pieļaujat šausmīgu kļūdu! — viņš gaudoja, kad busiņš izbrauca uz ielas. - Jums bija jāapcietina Krolijs!

FORDS RAUDZĪJĀS REVOLVERA stobrā, mirdzošajā tērauda acī. Pār lūpām neviļus pārspruka grēksūdzes vārdi. Viņš pārmeta krustus un čukstus atkārtoja:

- Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā…

- Lai slavēts Dievs! — klusumu pāršķēla ducīga balss.

Visi pagriezās. No tumsas iznira navahu indiānis briežādas kreklā, ap galvu viņam bija apsiets lakatiņš. Viņš veda vairākus zirgus un otrā rokā virs galvas vēzēja pistoli.

- Lai slavēts Dievs un Jēzus!

Indiānis sāka spiesties cauri pūlim, kas pašķīra viņam ceļu.

Fords pazina Villiju Besend.

Edijs vēl arvien turēja pistoli, pavērsis to pret Fordu.

- Lai slavēts Dievs un Jēzus! — Besenti atkal sauca, vezdams zirgus deši abiem klāt un piespiezdams dievlūdzējus, kas bija nometušies ceļos, pavirzīties sāņus. - Lai slavēts labais Kungs! Āmen, brāl!

- Lai slavēts Dievs! — pūlī stāvošie nedomādami atsaucās. - Lai slavēts Jēzus!

- Mans draugs iekš Kristus! — ierunājās Douks, celdamies kājās. - Kas tu būtu?

- Lai slavēts Jēzus! — Villijs atkārtoja. - Mēs esam brāļi iekš Kristus. Nākam jums piebiedroties.

Uzbudinātie zirgi, acis bolīdami, slējās pakaļkājās, cilvēki satrūkās un atvirzījās nostāk. Aiz pēdējā zirga iesārtajā gaisā pavīdēja vēl viens indiānis. Tas jāja uz zirga un dzina lopiņus no muguras. Fords ieraudzīja, ka tas ir šamanis Nelsons Bigejs.

Besend apstādināja nemierīgos zirgus deši pie zinātnieku grupiņas. Dzīvnieki stumdīja cits citu, bolīja acis, mētāja galvas un gandrīz nebija valdāmi.

Pūlis nervozi atkāpās.

- Kāpēc jūs atvedāt šurp zirgus? — Edijs aizkaitināts uzsauca.

- Mēs gribam jums piebiedrodes! — Besend pavērtu muti muļķīgi paglūnēja uz mācītāju un tad it kā nejauši izmeta no rokām pavadu. Zirgs, kurš gāja priekšgalā, mēģināja kāpties atpakaļ, bet Besenti to apturēja, strauji uzkāpdams uz pavadas.

- Ak tu kuņasbēr's! — indiānis iebrēcās un pieliecās, lai paceltu pavadu. Tajā mirklī indiānis klusi, gandrīz nedzirdami uzrunāja zinātniekus:

- Kad došu zīmi, Ieciet zirgos, un tinam prom!

Laukumiņā pie Edija un Forda iznāca Douks.

- Tā, vecīt, fiksi pastāsti, kas tu esi un ko tu nupat teici gūstekņiem.

- Tu tak dzirdēji, draugs! — Besenti spalgā balstiņā iekaucās. - Es esmu draugs iekš Kristus. Iedomājos, ka jums varbūt savaja- gas zirgus.

- Stulbeni, tu traucē mūsu svarīgās darīšanas. Ved prom zirgus!

- Labi jau, labi, piedošanu. Es tik gribēju palīdzēt. - Besend pagriezās. - Rāmāk, zirdziņi! — viņš sauca, mežonīgi vicinādamies ar rokām. - Nomierinās! Ei! Mieru!

Viņa klaigāšana zirgus drīzāk satracināja vēl vairāk. Besend saķēra tos aiz apaušiem un mēģināja vest ārā no apļa, taču izrādījās, ka viņš gandrīz vai neprot apieties ar dzīvniekiem. Zirgi nepaklausīja, indiānis tiem par biedinājumu savicināja laso rituli, un dzīvnieki pēkšņi strauji pagriezās, atspiežot Douku un Ediju atpakaļ un nogriežot abus no zinātnieku pulciņa. Kāds zirgs saslējās pakaļkājās.

- Ved zirgus prom! — Douks iekliedzās, pūloties izspraukties gar dzīvniekiem.

- Lai slavēts Jēzus un svētie! — Besenti atkal pavēzēja pistoli virs galvas un sauca: — Aiziet!

Fords paķēra Keitu un uzsvieda to kādam salnam zirgam mugurā, Besenti uzmeta Čenu uz plankumaina indiāņu ponija un uzvilka Cečīni sev aiz muguras, nosēdinādams uz brieža ādas. Korkorana un Sentvinsents uzrāpās uz vēl viena zirga. Iness uzkāpa uz sarķa, un nebija pagājušas ne desmit sekundes, kad visi zinātnieki jau bija kāda zirga vai ponija mugurā.

- Apturēt! — pūloties izspraukties cauri ņudzošajam pūlim, Douks kliedza. Viņš sataustīja šauteni, kas karājās viņam uz muguras, un izrāva to no maksts.

Edijs jau bija pacēlis revolveri un notēmējis uz Fordu.

- Lai slavēts Dievs! — auroja Besenti, apgrieza zirgu un, pakaviem metot smiltis, triecās virsū Edijam. Tas atstreipuļoja atpakaļ, lode aizskrēja debesīs, un mācītājs nogāzās uz muguras. Indiānis iecirta papēžus zirgam sānos un trieca to virsū Doukam. Tas nosvieda šauteni un metās sāņus. Besend pacēla laso rituli un, griezdams to ap galvu, spalgi ieķērcās.

Jau tā satracinātos zirgus otrreiz pamudināt nevajadzēja. Tie brāzās cauri pūlim, kas pašķīda uz visām pusēm. Kad visi bija ārā no apļa, Besenti pagriezās uz labo pusi un pilnos aulekšos ieveda grupiņu smilšainajā ieplakā. Sākās šaudīšanās, tumsā atskanēja saraustītas zalves, taču bēgļi jau atradās aizsegā, un lodes spindzēdamas aiztraucās pāri galvām.

Besenti ieķērcās vēlreiz.

Zirgi, ko kājas nes, metās uz smilšaino upes gultnes ieplaku, pieveikdami līkumus citu aiz cita, līdz šāvienu blīkšķi pārvērtās klusos paukšķos un pūļa kliedzieni un saucieni vairs tikpat kā nebija dzirdami. Zirgu karavāna pārgāja ātrā riksī.

Bet tad Fords tālumā izdzirda motocikla motora rūkoņu.

- Dzirdi, Villij? — sauca Bigejs, kurš bija palicis iepakaļ. - Šurp dzenas krosa mocis.

- Jods rāvis! — Besend izgrūda. - Nāksies no tā ķēma tikt vaļā. Saturās!

Viņš pagriezās un uzjāja augšup pa slidenās klints nogāzi, zirga pakaviem klabot uz smilšakmens virsmas. Uztrausušies ieplakas krastā, viņi brāzās pāri smilšu klajumam uz dziļu izžuvušas upes gultni pretējā pusē.

Atskanēja grāviens, sadrebinot visu galdkalnu. Naksnīgajās debesis uzšāvās tumši putekļu mākoņi. Pārsimts jardu attālumā labajā pusē no zemes izverda liesmas. Krakšķēdama iekvēlojās priede, pēc brīža vēl viena. Aiz muguras galdkalna austrumu pusē nodārdēja pērkonīgs sprādziens, tam drīz sekoja otrs.

Krosa motocikla motors ierēcās krietni tuvāk. Tas strauji tuvojās.

Besenti atkal skaļi pamudināja zirgus un pirmais metās lejup pa nogāzi upes gultnē.

Fords viņam sekoja, stingri piespiedis kājas saļņa sāniem. Keita cieši turējās.

FORDA ZIRGS ar pakaviem cirtās mīkstajā nogāzē, šļūkdams, lēkšodams līdz ar smiltīm, kas gūzmām bira lejup.

Krosa motocikla rēkoņa jau skanēja tepat pie gultnes malas. Noblikšķēja šāvieni, un Fordam tuvumā no klints džinkstēdama atsitās lode. Visi bija nonākuši upes dibenā un aulekšoja pa gultni. Motocikls, skaļi rēkdams, traucās gar sausās upes krastmalu.

Besenti savilka grožus, likdams zirgam apstāties.

— Viņš nogriež mums ceļu! Apkārt!

Motocikls spēji apstājās uzbēruma malā, nogrūzdams ieplakā lēveni smilšu. Douks nolaida kājas uz zemes, izņēma no maksts šauteni un nomērķēja.

Brīdī, kad viņi pagrieza zirgus, nopliukšēja pirmais šāviens, izšķaidīdams smilšu vīkšķi Forda zirgam pie kājām. Viņi paguva paslēpties aiz klintsakmeņu krāvuma, taču apzinājās, ka tas būs tikai pagaidu patvērums. Atskanēja vēl viens šāviens, nodžink- stinādams pāri akmeņiem. Fords saprata, ka viņi gultnes dibenā ir iedzīti sprukās un vairs netiek ne uz priekšu, ne atpakaļ. Uzbrucējs labi pārredzēja gravu uz abām pusēm. Nogāze aiz muguras bija pārāk stāva, pa to zirgi neuzkāps.

Trešais šāviens uzplīkšķināja smiltis viņiem turpat aiz muguras. No krasta atlidoja aizsmakuši smiekli.

- Mūciet vien, smirdīgie bezdievji! Jūs tikpat neizbēgsiet!

- Villij! — Bigejs uzsauca. - Tagad taisni noderētu tava pistole!

- Tā… nav pielādēta.

- Sasodīts, kāpēc ne?

Besenti kaunīgi nolaida acis.

- Negribēju, lai kādu savaino.

Bigejs pasvieda rokas gaisā.

- Nu, skaisti, Villij!

Nodārdēja vēl viens šāviens, lode nodžinkstēja turpat pāri galvām un būkšķēdama ietriecās pretējā nogāzē.

- Es nāku lejā! - Douka balsī ieskanējās uzvaras līksme.

- Velns ar" ārā! Ko darām? — Besenti ieprasījās. Viņa zirgs, cieši iespiests starp citiem, mīņājās un sprauslāja.

Fords dzirdēja, kā Douks puspalēkdamies šļūc lejup pa slīpumu. Pēc īsa brīža vajātājs nonāks gultnes dibenā, no tās vietas viņš labi pārredzēs gultni uz abām pusēm. Ja arī Doukam neizdosies nolaist no kājas visus bēgļus, lielākā daļa nepagūs aizskriet līdz nākamajam likumam.

- Keita, kāp mugurā Bigeja zirgam!

- Kas tev padomā? - viņa taujāja.

- Fiksi!

- Vaimen, tu neproti jāt…

- Nolāpīts, Keita! Vai tu man reiz uzdcēsies?

Keita nolēca no zirga un uzreiz uzkāpa aiz muguras Bigejam.

- Dod man šaujamo.

Besenti pasvieda viņam pistoli.

- Lai veicas, vecīt.

Fords saņēma kreisajā saujā zirga krēpes un cieši tajās ieķērās. Tad pagriezās uz to pusi, kur drīz bija jāparādās Doukam.

- Piespied ciešāk ceļus, — Keita norādīja. - Paliecies uz priekšu un negāzelējies seglos.

Tajā mirklī skadenam parādījās Douks, kas stenēdams šļūca pa smilšaino nogāzi. Nonācis gultnes dibenā, viņš apstājās, un viņa sejā atplauka plats, uzvarošs smaids.

Fords stingri iespēra ar papēžiem zirgam pa sāniem. Zirgs salēcās un pa gravas dibenu drāzās uz priekšu deši virsū Doukam. Fords notēmēja pret vajātāju pistoli un apdullinoši iebrēcās.

Pārsteigtais Douks, kas nebija gaidījis parādāmies pistoli, norāva no pleca šauteni, nokrita uz viena ceļa un lika šaujamieroci pie pleca. Taču nokavēja. Zirgs jau bija klāt, un viņam nācās mesties sāņus, ja negribēja pakļūt zem pakaviem. Aulekšodams garām, Fords iecirta uzbrucējam ar pistoli, pagriezās pa labi un traucās augšup pa stāvo krastu.

— Nolādēta būšana! — iekliedzās Douks, ieņēma pozīciju un raidīja šāvienu brīdī, kad Forda zirgs kārpījās pāri malai. Priekšā pavērās atklāts lauks, kurā kūkumu meta daži klinšaini pauguri, un aiz dem pletās vēja appūsts smilšu klajš, kam pāri stiepās tikko manāma taciņa. Fords atcerējās to redzējis pirmajā dienā, kad Hazēliuss vadāja viņu apkārt, izrādīdams apkārtni.

Gar ausīm kā lapsene aizspindza lode.

Nākamā trāpīja zirgam. Dzīvnieks iezviegdamies salēcās sāņus un pazvārojās uz malas, taču nenokrita. Fords pieplaka zirga kaklam un skubināja aulekšot pāri smilšainajam laukumam uz taku, kas veda uz galdkalna malu. Pēc dažiem mirkļiem viņš jau atradās laukumiņa otrā pusē starp klinšainajiem pauguriem un zirga mugurā meta līkločus, slēpdamies un kārpīdamies pa lēzeno slīpumu. Zirgs krāca un gārdza — lode droši vien bija trāpījusi vēderā. Laime, ka gadījies tik izturīgs dzīvnieks.

Acīm pavērās plašais, atklātais klajums.

Lai sāktu vajāšanu, Doukam bija jātiek pāri dziļajai gultnei, un Fordam butu gana laika aizkļūt klajuma otrā malā, ja vien zirgs izturēs. Ieķēries zirgam krēpēs un pieliecies tam pie kakla, Fords skubināja dzīvnieku no visa spēka aulekšot pa smiltīm.

Kad viņš atradās apmēram pusceļā, diezgan tuvu atskanēja paskaļš motocikla rēciens. Douks bija šķērsojis gravu. Rēkoņa liecināja, ka motocikls strauji tuvojas. Taču Fords zināja, ka braukdams Douks nevar izšaut.

Fords jāja augšup pa slīpumu, bet nogriezās uz taciņu vietā, kur Douks viņu varēja redzēt. Viņš dzirdēja, kā motociklists pārslēdz ātrumus, divtaktu dzinējs rēca aizvilkdamies.

Pašā augšā, retu klintsakmeņu un kadiķu apslēpta, galdkalna virsma negaidīti spēji aprāvās un klints stāvus krita lejup. Fords parāva pavadu, apstādināja zirgu un nolēca zemē. Viņš paguva noslēpties aiz akmeņu pudura brīdī, kad garām kā raķete pašāvās Douks. Resnās, notetovētās rokas stingri turēja motocikla stūri, zeltainie mati plīvoja vējā kā ugunīgas krēpes. Viņš patraucās garām ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā un nobrauca no klints.

Douks lidoja, dzinējs rēca, cik jaudas, riteņi griezās, un motocikls kauca spalgi kā ērglis. Fords vēroja, kā motocikls ar tā vadītāju aizšaujas tālumā, un dzinēja rēciena pulsācija cauri biezajai tumsai aizvien palēninājās. Viņš vēl paguva saskatīt braucēja gaišos matus — tas atgādināja ainu, kurā Lucifers tiek nogāzts no debesīm. Fords ilgi klausījās, līdz tūkstoš pēdu zemāk uzziedēja liesmiņa un pēc pāris sekundēm klusi nodunēja.

Fords iznāca no paslēptuves aiz akmens un izslējās. Sainis gulēja, izsdepies uz zemes. Beigts. Viņš nometās uz ceļa un maigi pārlaida pirkstu galus zirga sānam.

— Paldies, veco zēn. Piedod.

Vīrietis piecēlās un tikai tagad apjauta sāpes visās maliņās — lauztās ribas, zilumus un brūces, uzpampušo aci. Viņš pagriezās, atspiedās pret aizvēsturisko akmeni un pārlaida skatienu gald- kalnam.

Šai ainai varētu līdzināties tikai Hieronīma Bosha glezna "Pēdējā tiesa". Galdkalna austrumu mala, kur agrāk atradās "Izabella", bija viens vienīgs pamatīgs dzirkstošs, spožs uguns stabs, kas urbās naksnīgajās debesīs, it kā tiekdamies apsvilināt zvaigznes, un to ielenca simtiem mazāku ellīšu un uguņu, kas jūdzēm platā apkaimē no plaisām un bedrēm atvēma dūmus. Pazemes sprādzieni drebināja zemes virsmu gluži kā neredzamas agresijas izpausmes, kas satricina gaisu. Labajā pusē pusjūdzes attālumā pavērās sirreāla aina — dega apmēram tūkstotis automašīnu, to degvielas tvertnes sprāga, virs mašīnām lidinājās mazas ugunsbumbas, kas lēkāja un sprāga kā petardes. Cilvēki bezmērķīgi klīda pār šaušalīgo, ellei līdzīgo galdkalna virsmu vai skraidelēja apkārt, klaigādami kā sajukuši.

Kāpdams lejup pa slīpumu, Fords sastapa pārējos grupiņas biedrus, kas jāja pāri smilšainajam līdzenumam.

- Pagalam, — Fords uzreiz paskaidroja. - Aiztrencās pāri malai.

- Jātnieks gan tu esi pagalam draņķīgs, — Besend izmeta. - Bet ne jau tas ir galvenais. Tas mērglis aiztriecās tev pakaļ, un tu tiki no viņa vaļā uz visiem laikiem.

- Kā ugunīgi kaujas rad, — piebilda Keita.

- Un zirgs? — Bigejs apvaicājās.

- Beigts.

Indiānis drūmu seju klusēja un neatbildēja.

Pēc desmit minūtēm viņi nonāca vietā, kur sākās Pusnakts taka.

Labu bridi visa grupiņa stāvēja galdkalna malā, ceļa sākumā, un lūkojās atpakaļ. Sprādziens satricināja zemi, un dārds aizvēlās pāri Sarkanajam galdkalnam kā pērkona grāviens, ko ik pa brīdim pārtrauca klusāki, mazāki sprādzieni. Virs "Izabellas" pacēlās ugunsbumba. No plaisām zemē plūda dūmi, ko apgaismoja iesarkanas pazemes liesmas.

- Paskatieties uz Navahu kalna pusi, — Keita norādīja augšup.

Visi pagriezās uz rietumiem. Debesīs virs attālā kalna iezīmējās uguntiņu virtene, kas strauji tuvojās, līdzi nesdama aizvien skaļāku pukstošu dūkoņu.

- Re, glābēji klāt, — Bigejs noteica.

Atkal sprādziens un liesmojošas bumbas. Sekodams Keitai lejup pa ceļu, Fords vēl beidzamo reizi paraudzījās pār plecu.

- Grūti noticēt, — Keita klusi bilda. - Deg visa galdkalna virsma.

Kamēr viņi vēroja, gaisā uzšāvās milzīga putekļu vērpete, kas aizlocījās pāri galdkalnam; satricinādams zemi, iegruva kārtējais ogļraktuves tunelis. Tas notika bīstami tuvu.

Keita pagriezās un uzrunāja grupiņu. Viņas balss skanēja stingri.

- Es gribu paziņot kaut ko svarīgu.

Izmocītie zinātnieki pievērsās sievietei.

- Ja mēs nonāksim varas iestāžu rokās, mūs ieslēgs un iztaujās, — viņa brīdināja. - Viss šeit notikušais tiks kvalificēts par slepenu. Par mūsu pārdzīvoto neviens neuzzinās.

Viņa bridi klusēja, degošām acīm uzlūkodama biedrus.

— Taču mēs tos negaidīsim. Labāk paši tikmēr dosimies uz Flagstafu. Tur, Flagstafā, mēs uzrunāsim pasauli. Un mēs pavēs- dsim pasaulei, kas šeit patiesībā norisinājās.

Helikopteru vieniba, rotoriem ducinot, strauji tuvojās. Negaidīdama pārējo atbildi, Keita laidās lejup pa taku. Visi sekoja.

KUR VIŅŠ ATRADĀS?

Kas te ir?

Cik ilgi viņš bija klīdis?

Atmiņas joprojām bija neskaidras un miglainas. Kaut kas bija noticis — bija uzsprāgusi zeme un dega liesmās. Tajā bija vainojams Antikrists, un Edijs par to bija viņu sadedzinājis. Bet kur tad ir… Mesija? Kālab Kristus nebija atgriezies godāt savus izvēlētos un pieņemt pie sevis debesīs?

Drēbes apdegušas, mati apsviluši, ausīs zvanīja, plaušas smel- dza, un te bija pilnīga tumsa… No plaisām visur, kurp vien viņš gāja, plūda kodīgi dūmi. Tumša dūmaka sedza zemi kā miglas sega, un viņš redzēja labi ja duča pēdu attālumā.

Pavīdēja tikko saredzams stāvs. Apaļīgs, cilvēkam līdzīgs apveids, kas māja ar galvu.

- Tu! — viņš uzsauca un steberēja pa akmeņaino zemi pretī šim stāvam. Viņš paklupa pār gruzdošu celmu — pati priede jau bija pārvērtusies pelnos.

Apveids nepazuda.

- Douk! — viņš sauca, bet balss noslāpa dūmos. - Douk! Tas esi tu?

Atbildes nebija.

- Douk! Tas esmu es, sludinātājs Edijs!

Viņš skrēja, paklupa un nokrita. Kādu brīdi viņš gulēja, vilkdams plaušās vēsāko, svaigāko gaisu divāk zemei. Uztrausies kājās, Edijs sameklēja kabatlakatiņu un mēģināja elpot caur to. Vēl daži soļi. Tikai vēl daži. Tumšais stāvs tapa lielāks. Tas nebija Douks. Tas nebija cilvēks. Viņš pastiepa roku. Tas bija stipri sakarsis klintsakmens, kas balstījās uz smilšakmens pamatnes.

Edijs pūlējās sakoncentrēties, taču atmiņā atausa tikai dažas atsevišķas domas. Misija… treileris… drēbju izdalīšanas diena. Viņš atcerējās, kā skaloja seju pie vecā Red ļacket sūkņa, lasīja sprediķi ducim ļautiņu smilšainā vējā, tērzēja internetā ar saviem kristiešu draugiem.

Kā viņš te nokļuvis?

Edijs atrāvās no klints, lai gan arvien biezākajā dūmakā neko nevarēja saskatīt. Labajā pusē kaut kas noplaiksnīja un klusi ierūcās. Uguns?

Viņš nogriezās pa kreisi.

Uz zemes gulēja apdedzis trusītis. Viņš pabikstīja to ar kurpi, un radībiņa, konvulsīvi noraustījusies, apmetās uz muguras. Trusim strauji cilājās sāni, un acis šausmās iepletās.

- Douk! — vīrietis sauca un tad pats sev noprasīja: — Kas īsti ir Douks?

- Palīdzi man, Jēzu! — viņš ievaidējās, grīļīgi nošļuka uz ceļiem, salika rokas un pacēla tās pret debesīm. Dūmi vērpās vis- riņķl. Viņš ieklepojās, no acīm plūda asaras. - Palīdzi man, Jēzu!

Atbildes nebija. Tālumā norībēja. Mirguļojošais spīdums labajā pusē tiecās aizvien augstāk, kā oranža ķetna skrāpēdams debesis. Iedrebējās zeme.

— Jēzu! Palīdzi man!

Edijs drudžaini skaitīja lūgšanu, taču viņam neviens neatbildēja, un prātā neatskanēja neviena balss.

- Glāb mani, Jēzu! — viņš sauca.

Un piepeši tumsā neskaidri iezīmējās cits tēls. Edijs pietrau- sās kājās, milzu atvieglojuma pārņemts.

- Jēzu, es esmu te! Palīdzi man!

- Es redzu tevi, — sacīja balss.

- Paldies! Ak, paldies mūsu Kunga un Pesdtāja Jēzus Kristus vārdā!

— Jā,-balss bilda.

- Kur es esmu? Kas šeit ir?

- Jauki… — teica miglainais stāvs.

Edijs atvieglots šņukstēja. Viņš atkal spēcīgi iekāsējās, savazātajā kabatlakatiņā iespļaudams melnas krēpas.

- Jauki… Es vedīšu tevi tur, kur ir jauki.

- Jā, lūdzu! Ved mani prom! — Edijs izsdepa rokas.

- Tur, lejā, ir dk jauki…

Uguns iesarkanais mirdzums labajā pusē pēkšņi iegaismojās, mezdams žilbinošu blāzmu biezajā dūmakā. Tumši sārtās kvēles apgaismotais stāvs pievirzījās tuvāk, un Edijs ieskatījās tā vaibstos, ieraudzīja tam ap galvu apsieto lakatu, garās bizes, kas krita pār pleciem — viena bija atrisusi — , tumšās, miglainās acis, augsto pieri…

Lorenco!

- Tu… — Edijs kāpās atpakaļ. - Bet… tu esi… miris! Es redzēju, kā tu gāji bojā.

- Miris? Mirušie nemirst. Tu to zini. Mirušie dzīvo tālāk, lai arī tos sadedzinājis un mocījis Dievs, kas viņus radījis. Mīlesti- bas Dievs. Tos sadedzināja, jo de Viņu apšaubīja, jo bija apjukuši, svārsdgi vai dumpīgi… Tos spīdzināja viņu Tēvs un Radītājs, jo de Viņam neticēja. Nāc… Es tev parādīšu.

Cilvēkveidīgais stāvs, baisi smaidīdams, izsdepa roku, un Edijs tagad ievēroja asinis. Visas drēbes bija notrieptas asinīm, it kā viņš būtu līdz kaklam iemērkts sarkanajā šķidrumā.

- Nē! Ej prom! — Edijs slīdēja atmuguriski. - Palīdzi man, Jēzu…

- Es tev palīdzēšu… Es tevi aizvedīšu uz to jauko, labo vietu…

Zeme iedrebējās un atvērās Edijam zem kājām kā spoža,

rēcoša, oranža krāsns mute. Edijs krita — krita drausmīgajā karstumā, neizturamajā karstumā…

Viņš atvēra muti, gribēja kliegt, taču pār lūpām nenāca ne skaņa.

Neviena pati skaņa.

LOKVUDS PABLENZA UZ LIELO PULKSTENI, kas bija piestiprināts pie sienas paneļa prezidentam aiz muguras. Astoņi no rīta. Saule bija uzlēkusi, visi devās uz darbu, satiksme Beltvejas Iokceļā, kā allaž, vilkās gliemeža gaitā.

Tur viņš atradās vakar — sēdēja savā automašīnā Beltvejas lokceļa sastrēgumā un, ieslēdzis radio pilnā skaļumā, klausījās Stīva Inskīpa rīta raidījumu Nacionālajā sabiedriskajā radio. Šodien pasaule bija citāda.

Nacionālās gvardes vienība bija nolaidusies uz Sarkanā galdkalna tieši laikā, četros četrdesmit, apmēram trīs jūdžu attālumā no vietas, kur reiz atradās "Izabella". Tomēr misijas plāns bija mainīts. Tā bija nevis uzbrukuma, bet glābšanas operācija, tās mērķis bija no Sarkanā galdkalna evakuēt ievainotos un savākt bojāgājušos. Ugunsgrēks bija kļuvis nevaldāms. Bitumena ogļu slāņiem izvagotais galdkalns droši vien gruzdēs vēl visu nākamo gadsimtu, kamēr kalns būs nolīdzināts līdz ar zemi.

"Izabellas" vairs nebija. Četrdesmit miljardu vērtā iekārta tagad bija sagumzītas, degošas drupas, kas izmētātas pa visu galdkalnu un sprādzienos nosviestas no klints tuksnesī.

Ārkārtas situāciju istabā ienāca prezidents, un visi piecēlās.

- Apsēdieties, — viņš norūca, nometa uz galda papīru žūksnī- ti un pats ieņēma vietu. Divas stundas nosnaudies, viņš bija vēl nelāgākā omā kā iepriekš.

- Vai esam gatavi? — prezidents prašņāja. Viņš nospieda podziņu pie krēsla, un monitorā parādījās gludi skūtā FIB direktora attēls. Iesirmie mad bija nevainojami pieglausd, uzvalks ideālā kārtībā.

- Džek, lūdzu, jaunākās ziņas.

- Tūlīt, prezidenta kungs. Situācija tiek kontrolēta.

Prezidents neticīgi saknieba lūpas.

- Cilvēki no galdkalna ir evakuēti. Ievainotos pašlaik nogādā uz tuvākajām slimnīcām. Diemžēl izskatās, ka visa mūsu ķīlnieku glābšanas vienība gājusi bojā notikuma vietā.

- Un zinātnieki? — prezidents tincināja.

- Zinātnieku vienība ir pazudusi.

Prezidents atbalstīja galvu uz rokām.

- Zinātnieki nav atrasti?

- Izgaisuši bez pēdām. Iespējams, daži uzbrukuma laikā ir izbēguši cauri vecajām ogļraktuvēm, taču tur viņi, visticamāk, dabūjuši galu sprādzienos, uguni un gruvešos. Izmeklētāji ir vienisprātis, ka zinātnieki diez vai ir starp dzīvajiem.

Prezidents joprojām sēdēja, noliecis galvu.

- Mums vēl aizvien nav ziņu par to, kas noticis un kālab pārtrūka sakari ar "Izabellu". Iespējams, tam ir kāda saistība ar uzbrukumu — mēs nudien nezinām. Galdkalnā savācām simdem mirušo un ķermeņu daļu, daudzi apdeguši līdz nepazīšanai. Turpinām meklēt Raselu Ediju, jukušo sludinātāju, kurš interne- tā sakūdīja cilvēkus traukties uz galdkalnu. Paies nedēļas, varbūt pat mēneši, līdz atradīsim un identificēsim visus bojāgājušos. Pilnīgi pieļauju, ka dažus neatradīsim nekad.

- Un Speitss? — prezidents prašņāja.

- Mēs viņu aizturējām un patlaban nopratinām. Man ziņots, ka viņš ir itin runātīgs. Pie reizes esam aizturējuši ari Bukeru Kroliju no Keistrltas firmas Crawley and Stratham.

- Lobistu? — prezidents pacēla acis. - Kāda ir viņa saistība?

- Viņš slepus samaksāja Speitsam, lai tas nolasītu sprediķi pret "Izabellu", un pats tikām varētu izspiest vēl lielākas summas no sava klienta — Navahu nācijas padomes.

Prezidents pašūpoja galvu. Viņš bija apstulbis un izbrīnīts.

Prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas vadītājs Geldons sagrozījās krēslā ar visu savu brango augumu. Zilais uzvalks liecināja, ka tā īpašnieks tajā pārlaidis nakti, un kaklasaite izskatījās tā, it kā ar to būtu novaskots viņa Buick. Arī rugāji bija sakuplojuši. Patiesi atbaidošs radījums, nodomāja Lokvuds. Geldons dzīrās runāt, un visi klātesošie pievērsās viņam kā orākulam.

- Prezidenta kungs, — Geldons bilda. - Mums jāsāk pieslīpēt runas tekstu. Jau šajā pašā brīdī dūmu stabs, kas paceļas virs tuksneša, ir skatāms visos Amerikas televizoru ekrānos, un tauta gaida atbildes. Par laimi, Sarkanais galdkalns ir nomaļā vietā, mēs paguvām norobežot gaisa teritoriju un aizšķērsot pieeju vairākumam žurnālistu. Tādējādi visnepatīkamākie sīkumi nav nonākuši preses nagos. Mēs vēl arvien varam pārvērst šo sagrāvi vēlētājiem tīkamā runā, kas varētu nodrošināt mums sabiedrības piedošanu.

- Kā? - prezidents taujāja.

- Kādam jākrīt uz zobena, — Lokvuds vienkārši noteica.

Geldons iecietīgi uzsmaidīja Lokvudam.

- Šim stāstam nepieciešams ļaundaris, tas ir tiesa. Taču mums jau divi ir — Speitss un Krolijs. Abi ideāli, kā no bildes. Viens ir liekulīgs, izvirtis TV evaņģēlists, otrs — pieglaimīgs lobists un intrigu pinējs. Par jukušo Ediju pat nerunājot. Nē, mums šim stāstam vēl trūkst varoņa.

- Un kurš tad būs varonis? — prezidents jautāja.

- Jūs tas nevarat būt, prezidenta kungs. Sabiedrība tam nenoticēs. Arī FIB direktors tas nevar būt — visa viņa vienība gājusi bojā. Neder arī Enerģētikas departaments, jo deši šie cilvēki salaida grīstē "Izabellu". Ari zinātnieki šim nolūkam neder, jo, pēc visa spriežot, viņi gājuši bojā. No politiskajiem funkcionāriem, tādiem kā es vai Rodžers Mortons, ari nav jēgas. Tam neviens neticēs.

Geldona klīstošais skatiens apstājās pie Lokvuda.

- Viens cilvēks agrāk par visiem saskatīja gaidāmo nelaimi. Lokvud, tas bijāt jūs. Ārkārtīgi tālredzīgs, gudrs cilvēks, kurš rīkojās apņēmīgi un izlēmīgi, pūlēdamies vērst par labu to, ko dkai viņš un prezidents bija pamanījuši. Visi pārējie bija kā aizmiguši — Kongress, FIB, Enerģētikas departaments, es, Rodžers. Visi. Notikumiem attīstoties, viņš bija klāt pie ikviena pavērsiena. Mocekļu nāvē bojāgājušo zinātnieku uzticības persona, gudrs un zinošs, jūs šīs situācijas atrisinājumā bijāt neaizvietojams.

- Gordon! — prezidents iesaucās manāmi neticīgā balsī. - Mēs taču uzlaidām gaisā veselu kalnu!

- Toties jūs spīdoši tikāt galā ar sekām! — Geldons iebilda. - Kungi, nelaime ar "Izabellu" nebija viesuļvētras Katrīna sekas, kas vilkās pakaļ nedēļām ilgi. Prezidenta kungs, jūs ar Lokvudu vienas nakts laikā panācāt, ka ļaundarus novāc vai iesloga un katastrofas sekas dek novērstas! Nacionālā gvarde ieņēmusi galdkalnu…

- Ieņēmusi? — prezidents pārtrauca kampaņas vadītāju. - Galdkalns izskatās kā Mēness otrā puse…

- Ieņēmusi, — Geldons pārkliedza prezidenta balsi. - Un par to jāpateicas jūsu nelokāmajai, stingrajai vadībai, prezidenta kungs, un atbalstam, ko sniedzis jūsu nenovērtējamais, ārkārtīgi svarīgais, paša izraudzītais, uzticamais padomdevējs zinātnes jautājumos — doktors Stentons Lokvuds.

Geldona acis ieurbās Lokvudā.

- Tāds, kungi, ir mūsu stāsdjums. Liksim to aiz auss. Viņš piešķieba galvu — tuklajā kaklā parādījās agrāk neredzētas krokas — un turpināja skatīdes uz Lokvudu.

- Sten, vai šāds uzdevums tev būs pa spēkam?

Lokvuds aptvēra, ka beidzot ir sasniedzis mērķi. Viņš tagad bija savējais.

- Bez šaubām! — viņš attrauca un pasmaidīja.

PUSDIENLAIKĀ FORDS AR PĀRĒJIEM izjāja no kadiķu birzs un šķērsoja nomaļās ganības, kas piederēja kādai nelielai navahu fermai. Pēc desmit stundu jājiena Fordam viss augums smel- dza un bija vienos zilumos, lauztās ribas sāpēja un galva dunēja, it kā pa to dauzītu ar veseri. Viena acs bija aiztūkusi, daži priekšējie zobi nošķelti.

Bigeja māsas saimniecība bija miera un rāmuma iemiesojums. Gleznaina guļbaļķu būdiņa ar sarkaniem aizkariem bija uzcelta blakus resnu papeļu audzei, un gar to plūda Lagūnas upīte. Aiz mājiņas, novietots uz klučiem, atradās vecs Airstream treileris ar vēja, saules un smilšu izvagotiem alumīnija sāniem. Aizgaldā mudžēja un blēja aitu bars, aplokā klidzināja un sprausloja zirgs. Divus apūdeņotus kukurūzas laukus apjoza dzeloņstiepļu žogs. Vējdzirnavas, spēcīgajā vējā jautri čīkstēdamas, sūknēja ūdeni tvertnē. Nošķiebd koka pakāpieni veda augšup gar tvertnes malu pie apbružāta tramplīna dēļa. Ēnā bija novietoti divi pikapi. Pa mājiņas logiem plūda radio raidītas kantri melodijas.

Pilnīgi izmocīti, viņi klusējot nokāpa no zirgiem un sāka dzīvniekus sukāt.

No treilera iznāca džinsos ģērbusies slaida sieviete ar gariem, melniem matiem un apskāva Bigeju.

- Tā ir mana māsa Regīna, — viņš iepazīstināja.

Sieviete nāca talkā apkopt zirgus.

- Jums visiem vajadzētu noskalodes, — viņa aizrādīja. - Mazgāsimies rezervuārā. Vispirms dāmas, tad kungi. Kad Nelsons piezvanīja, es sarūpēju jums visiem kādas vecas drēbes. Izklāju tās treileri. Ja nederēs, varat nemaz negausties. Dzirdēju, ka ceļu policijas postenis pie Kauspringsas jau ir novākts, tāpēc, kolīdz saule norietēs, mēs ar Nelsonu aizvedīsim jūs visus uz Flagstafu.

Viņa pārlaida bargu skatienu atnācējiem, it kā pirmo reizi mūžā redzētu tik nožēlojamu bariņu. Iespējams, tādi viņi tiešām bija.

- Ēdīsim pēc stundas.

Visu dienu debesīs lidinājās armijas helikopteri, šaudīdamies turp un atpakaļ no degošā galdkalna. Arī tobrīd kāds lidoja pāri, un Regīna atgāza galvu un piemiedza acis.

- Kur tie bija, kad visvairāk bija vajadzīgi?

PĒC MALTĪTES FORDS AR KEITU sēdēja papeles ēnā aploku tālākajā malā un vēroja zirgus ganāmies nomaļākajās ganībās. Upītes ūdeņi laiski vēlās pa akmeņaino gultni. Saule bija noslīdējusi zemu. Dienvidu pusē joprojām varēja redzēt dūmu kūlīti slejamies no Sarkanā galdkalna. Melnais stabs izplūda, veidodams brūnu, platu pārsegu, kas pletās pa visu pamali.

Abi sēdēja, ilgi nebilzdami ne vārda. Tās bija viņu pirmais divatā pavadītais laiks.

Fords aplika sievietei roku ap pleciem.

- Kā jūties?

Keita neatbildēja, tikai pašūpoja galvu un ar lakatiņu izslaucīja acis. Vēl ilgi viņi klusēdami sēdēja ēnā. Sanēja bites, laizdamās uz stropiem, kas bija uzstādīti lauka malā. Pārējie zinātnieki mājiņā klausījās radio, kas nepārtraukti raidīja ziņas no katastrofas vietas. Rāmajā gaisā virmoja diktora tikko dzirdamā smalkā, metāliskā balss.

- Mēs esam visvairāk aprunātie mirušie visā Amerikā, - Fords ieteicās. - Iespējams, vajadzēja padoties Nacionālajai gvardei.

- Tu labi zini, ka tai nevar uzticēties, — Keita attrauca. - Kad nonāksim Flagstafā, viņi uzzinās patiesību — tāpat kā pārējā Amerika.

Viņa pacēla galvu, notrausa asaras un, iebāzusi roku kabatā, izņēma notraipītu datora izdruku.

- Tad, kad mēs šo parādīsim pasaulei.

Fords izbrīnīts aplūkoja lapu.

- Kā tu to dabūji?

- To man iedeva Gregorijs, kad apskāva mani. - Sieviete atlocīja lapu un izgludināja uz ceļgala. - Dieva vārdu izdruka.

Fords nezināja, kā sākt skaidrojumu, lai gan bija vairākkārt to pārlicis prātā. Tā vietā viņš pajautāja:

- Ko tu grasies ar to iesākt?

- Mums tas jāizplata. Jāizstāsta viss, kas notika. Pasaulei tas ir jāzina. Vaimen, Flagstafā mēs sarīkosim preses konferenci. Nāksim klajā ar paziņojumu. Radio vēsta, ka mēs tiekam uzskadti par mirušiem. Patlaban visas pasaules uzmanība pievērsta notikumiem Sarkanajā galdkalnā. Padomā, kādu iespaidu tas var atstāt.

Viņas skaistajā, taču tik izvārgušajā un izmocītajā sejā nekad agrāk nebija kūsājusi tāda dzīvība.

- Paziņojumu? Par ko?

Keita paskatījās tā, it kā viņš būtu zaudējis prātu.

- Par to, kas notika. Par zinātnisko atklājumu, par to, kā dka atklāts… — sieviete sastomījās tikai acumirkli, līdz noteikti un apņēmīgi izrunāja šo vārdu, — …Dievs.

Fords norija siekalas.

- Keita?

— Jā?

- Tev butu kaut kas jazina. Pirms tu… sper šo soli.

- Un tas būtu?

- Tas bija… — Viņš apklusa. Kā lai to izstāsta?

— Kas?

Fords vilcinājās.

- Tu taču esi kopā ar mums, vai ne? — Keita taujāja.

Fords prātoja, vai spēs jelkad pastāsdt viņai padesību. Taču bija jāmēģina. Citādi viņš to sev nekad nepiedos. Vai varbūt tomēr? Fords raudzījās Keitas sejā, kas staroja ticībā un pārliecībā.

Viņa bija apmaldījusies un tagad atkal atradusi sevi. Tomēr Fords nevarēja aiziet, nepastāsdjis to, ko zināja.

- Tā bija krāpšana, — viņš izgrūda.

Sieviete samiedza acis.

- Kā, lūdzu?

- To visu sarīkoja Hazēliuss. Viņš bija iecerējis iedibināt jaunu reliģiju, kaut ko līdzīgu scientoloģijai.

Keita pakratīja galvu.

- Vaimen, tu laikam nekad nemainīsies, vai ne?

Fords mēģināja saņemt Keitas roku, taču sieviete to spēji atrāva.

- Neticu savām ausīm! Ko tu centies panākt? — viņa pēkšņi iekaisa. - Nudien neticu!

- Keita, Hazēliuss man izstāsdja. Viņš pats atzinās. Ogļraktu- vēs. Tā bija blēdība.

Viņa šūpoja galvu.

- Tu darīji visu, lai izjauktu mūsu darbu, lai to diskreditētu. Bet es padešām nebiju domājusi, ka nolaidīsies dk zemu, līdz tik nekrietniem meliem.

- Keita…

Viņa piecēlās.

- Nekas nesanāks, Vaimen. Es apzinos, ka tu nespēj pieņemt notikušo. Tu nevari atteikties no savas kristīgās dcības. Tomēr tu runā muļķības. Ja Gregorijs to visu ievārījis, viņš nebūtu to atzinis nevienam, vismazāk jau tev.

- Viņš tobrīd domāja, ka mēs abi aiziesim bojā.

- Nē, Vaimen, tu runā galīgas blēņas.

Fords lūkojās draudzenē. Viņas acis kvēloja dedzīga ticība. Viņš nepiespiedis Keitu mainīt domas.

Viņa turpināja runāt:

- Vai atceries viņa pēdējos mirkļus? Vai atminies viņa teikto, viņa beidzamos vārdus? Tie ir iededzināti manā atmiņā. Visums nekad neaizmirst. Vai tu domā, ka krāpniekam tas būtu pa spēkam? Nē, Vaimen. Viņš gāja bojā kā ticīgais. To nevar notēlot. Viņš stāvēja, liesmu apņemts. Pat degdams ugunis, ar sadragātu kāju, viņš stāvēja taisni. Viņš ne brīdi neliecās, ne bridi nesaguma, ne brīdi nemitējās smaidīt, pat neaizvēra acis. Tik spēcīga bija viņa ticība. Bet tu apgalvo, ka tā bija krāpšana.

Fords neteica ne vārda. Viņš nepierunās sievieti pārdomāt, un, iespējams, tas nemaz nebija vajadzīgs. Viņas dzīve bijusi grūta, zaudējumu pilna. Pārliecināt Keitu, ka Hazēliuss bijis krāpnieks, būtu tas pats, kas sagraut viņas būdbu. Pilnīgi var būt, ka vairākumam izplatīto reliģiju bija nepieciešams zināms daudzums krāpšanas. Galu galā reliģija balstās uz ticību, nevis uz faktiem. Tā ir garīgās uzticības spēle.

Fords vērās sievietē ar teju neremdināmām skumjām. Hazēliusam bija taisnība — to neviens un nekas nevarēs apturēt, ne Fords, ne Volkonskis. Neviens. Le jeux sontfaites. Kauliņi ir mesd. Tagad Fords saprata, kāpēc Hazēliuss bija tik mierīgi viņam visu izstāstījis. Zinātnieks bija pārliecināts — pat ja Fords paliks dzīvs, viņam neizdosies darīt galu šai neapturamajai straumei. Tāpēc viņš šķīrās no dzīves ar tik pārsteidzošu cieņu un sdngrību. Tas bija pēdējais drāmas cēliens, un Hazēliuss bija nelokāmi apņēmies notēlot to labi.

Viņš bija aizgājis kā īstens ticīgais.

- Vaimen, — Keita pārtrauca viņa pārdomas, — ja tu jebkad esi mani mīlējis, tici un pievienojies mums! Ar kristietību ir cauri. - Viņa pasniedza salocīto izdruku. - Kā tu vari tam neticēt, zinot to, ko mēs esam pārdzīvojuši?

Fords papurināja galvu, nerazdams atbildi. Šāda kaislība iesvēla viņā skaudību. Cik brīnišķīgi būt tādas ticības pārņemtam!

Keita nometa papīru un saņēma Forda rokas.

- Mēs varam to paveikt kopā. Atstāj pagātni aiz muguras. Sāc jaunu dzīvi kopā ar mani!

Fords nokāra galvu.

- Nevaru, — viņš klusi bilda.

- Tu vari pamēģināt tam ticēt. Ar laiku tu redzēsi gaismu. Nepamet mūs. Nepamet mani.

- Kādu laiku tas būtu brīnišķīgi — būt kopā ar tevi. Taču ilgi tas nevilktos.

- Mēs kalnā pieredzējām Dieva rokas iejaukšanos. Es to zinu.

- Nē, es nevaru… Es nevaru sadzīvot ar to, kam neticu.

- Tad vismaz uzdcies man. Tu saciji, ka mīli mani un paliksi kopā ar mani. Tu solīji.

- Dažreiz ar mīlesdbu vien nepiedek — vismaz tam, ko iecerēts paveikt. Es nu došos. Pasveicini pārējos.

- Neaizej! — Keitai pāri vaigiem ritēja asaras. Fords pieliecās un maigi noskūpsdja viņu uz pieres.

- Ardievu, Keita, — viņš teica. - Un… lai Dievs tevi svēd!

BIJA PAGAJIS MENESIS

VAIMENS FORDS SĒDĒJA BĀRĀ Manny's Buckhom Sananto- nio pilsētā Ņūmeksikas pavalstī, ēda čīzburgeru ar zaļajiem čili pipariem un skatījās televizoru, kas bija novietots aiz letes. Kopš Flagstafā sarīkotās preses konferences, kas bija satricinājusi visu pasauli, aizritējis mēnesis.

Pēc sarunas ar Lokvudu Vašingtonā, kuras laikā Fords bija pielāgojis savu versiju jaunajai mitoloģijai, viņš bija iesēdies savā džipā, aizbraucis uz Ņūmeksiku un dziļā vientulībā vairākas nedēļas kāpis kanjonos uz ziemeļiem no Ebikjuī pilsētiņas, pārdomādams nodkušo.

"Izabella" bija iznīcināta, Sarkanais galdkalns bija saspridzināts, kūpošs kalns, kas atgādināja Mēness virsmu. Ugunsgrēkā gājuši bojā vai pazuduši bez vēsts simtiem cilvēku. Ņemot talkā DNS un stomatoloģijas kartes, FIB beigu beigās izdevās identificēt Rasela Edija līķi, un pastardienas vēstītājs tika atzīts par galveno vainīgo.

Pēc Flagstafas konferences nodkumi Sarkanajā galdkalnā, kam jau tā bija veldta milzīga masu plašsaziņas līdzekļu ievērība, ieguva gigandskus apmērus. Daži visziņi to pasludināja par svarīgāko notikumu pēdējo divu tūkstošu gadu laikā.

Kristīgajai ticibai bija vajadzīgi četri gadu simti, līdz tā iekaroja Senās Romas impēriju. Jaunā reliģija, kurai tās piekritēji deva vārdu "Meklējumi", apskrēja Savienotās Valstis četru dienu laikā. Vispasaules timeklis izrādījās ideāls jaunās ticības izplatitājs — internets bija gluži vai radīts šādai reliģijas propagandai.

Fords ieskatījās pulkstenī. Bija bez piecpadsmit minūtēm divpadsmit, un pēc stundas ceturkšņa puspasaule, ari Manny's Buck- horn apmeklētāji, vēros notikumu, ko tiešraidē pārraidīs no kādam interneta miljardierim piederoša Kolorādo rančo.

Skaņa televizorā bija nogriezta klusu, un Fords saspridzināja dzirdi. Fonā aiz diktora bija redzama panorāma — milzīgs ļaužu pūlis, pēc ziņu dienesta aplēsēm, ap trim miljoniem cilvēku. Ņudzošā drūzma pildīja prērijas laukus, cik vien tālu varēja saskatīt, un ainavas dibenplānā glezni slējās sniegā tērptās Sanhuanas kalnu virsotnes.

Mēneša laikā Fords bija izdomājies gan šā, gan tā. Viņš bija atzinis Hazēliusa ģenialitāti. Sarkanā galdkalna katastrofa bija likusi pamatus jaunai reliģijai un viņu pašu padarījusi par kustības augstāko pravieti un mocekli. Sarkanais galdkalns, Hazēliusa upuris liesmās un traģisma pilnā transcendence bija devusi vielu mītam un leģendai, stāstam, kas līdzinājās vēsdjumiem par Būdas, Krišnas, Medīnas un Muhammeda dzīvi, Jēzus dzimšanu, Svēto vakarēdienu, krustā sišanu un augšāmcelšanos. Hazēliuss un stāsts par "Izabellu" bija tādi paši vēstījumi, kas izplati- jās ticīgo vidū, tas bija stāsts par pirmsākumiem ticībai, kas to atdzīvināja un vēstīja, kas viņi ir un kāpēc šeit nonākuši.

Tas bija kļuvis par vienu no pazīstamākajiem stāstiem.

Hazēliuss visu bija nostrādājis spīdoši. Viņš pat nebija maldījies par sevis iecelšanu mocekļa kārtā, par savu ugunīgo pārtapšanu, kas bija piesaistijusi sabiedrības apziņu līdz šim neredzētos apjomos. Ejot nāvē, viņš bija kļuvis par morālo spēku, neizmērojami ietekmīgu pravieti un garīgo vadoni.

Tuvojās pusdienlaiks, un bārmenis pagrieza televizoru skaļāk. Apmeklētāji — kravas auto šoferi, vietējie fermeri, daži tūristi, kas bija ieradušies bārā, - tagad bija pievērsuši tam visu uzmanību.

Ziņās rādija korespondentu, kas atradās pie rančo Kolorādo. Vīrietis stāvēja blakus milzīgajam pūlim, žņaudzīdams mikrofonu. Nosvīdušajā sejā staroja tāds pats fanātisms, kāds bija pārņēmis visus apkārt stāvošos. Tas bija lipīgs. Pūlis ritmiski skandēja, gavilēja, dziedāja un vicināja karogus, uz kuriem bija attēlota grubuļaina, mezglaina, liesmojoša priede.

Televīzijas reportieris lasīja ziņas, pārkliegdams pūļa aurus un nosaukdams to par "reliģijas Vudstoku" un "ziedošanās, sirsnības un mīlestības svētkiem".

Labi vismaz, Fords ieprātojās, ka nelīst lietus un neplūst narkotikas.

Aiz koka atradās liels Jaunanglijas stilā būvēts šķūnis, sarkans ar baltiem rotājumiem. Kamera pievērsās durvīm. Pūlis pamazām norima. Tieši pusdienlaikā durvis atsprāga vaļā un saules gaismā parādījās seši baltā tērpušies cilvēki.

Pūlis iekrācās kā milzu jūra — diženi, monumentāli, neaprakstāmi.

Fordam pamira sirds — uz skatuves iznāca Keita, piespiedusi pie krūtīm plānu grāmatiņu ādas vākos. Vienkāršajā baltajā kleitā un melnajos cimdos, kas viņai piestāvēja un izcēla viņas piķa melnos matus un tumšās, mirdzošās acis, sieviete bija satriecoši skaista. Blakus gāja Korkorana, ari ģērbusies vienkāršās alabastra krāsas drānās. Agrākās ienaidnieces bija kļuvušas par draudzenēm un sabiedrotajām.

Viņām piebiedrojās vēl četri cilvēki, un tagad uz skatuves bija sapulcējušies seši, kas izdzīvojuši uzbrukumā "Izabellai": Čena, Sentvinsents, Iness, Cečīni, Keita un Korkorana. Tagad viņi izskatījās citādi — svarīgi un ievērojami, patmīlīgā sīkmanība bija aizmirsta kopīga mērķa un aicinājuma labad. Mirdzošām sejām viņi stāvēja, smaidīja un māja pūlim. Katram pie baltā apģērba bija piestiprināta sudraba nozīmīte, kuru arī rotāja degošas priedes attēls.

Pūļa dārdošās ovācijas ilga piecas minūtes. Uzkāpusi uz paaugstinājuma, Keita pārlaida skatienu pūlim. Mati, melni kā kraukļa spalvas, vizēja un laistījās saules gaismā, un acīs kvēloja dzīvība. Sieviete pacēla rokas, un auri apklusa.

Viņā jautās pārsteidzoša harisma, Fords nodomāja. Beigu beigās Hazēliuss nemaz nebija vajadzīgs. Viņa viena pati — vai vismaz pāri ar neparasti pārvērtušos Korkoronu — spēja radīt un vadīt šo kustību. Abas bija masu plašsaziņu līdzekļu mīlules un tuvas sabiedrotās. Viņas bija kā arhetipisks pāris — viena gaiša, otra tumša.

Kad iestājās pilnīgs klusums, Keita pārlaida skatienu cilvēku jūrai, viņas acīs vīdēja līdzcietība un miers. Viņa nolaida grāmatu uz podesta un nesteidzīgām, atbrīvotām kustībām to sakārtoja. Viņa bija ticīgā, viņā valdīja rāma, skaidra pārliecība par patiesību un nebija ne miņas no mulsuma vai šaubām.

Televizorā parādīja viņas sejas tuvplānu. Pacēlusi grāmatiņu virs galvas, Keita atvēra to un pavērsa pret sanākušajiem miljoniem.

- Dieva vārds, — viņa ierunājās melodiskā, stingrā un skaidrā balsī.

Ticīgo jūra atkal ierēcās. Kamerai tuvojoties grāmatiņai, Fords ieraudzīja, ka tā ir vecā datorizdruka, kuru viņa bija parādījusi, sēžot papeles paēnā — tagad izgludināta, notīrīta un iesieta vākos.

Keita nolika grāmatiņu uz katedras un pacēla rokas. Pāri pūlim atkal nolaidās klusums. Pusdienotāji ēstuvē bija pametuši galdiņus un drūzmējās pie bāra letes, pavērsuši pret televizoru bijības pilnas sejas.

- Iesākumā es nolasīšu pēdējos vārdus, ko sacīja Dievs, pirms "Izabella" tika iznīcināta un Dieva balss tika apklusināta.

Ilgs, ilgs klusums.

Es jums saku — jūsu liktenis ir uzmeklēt patiesību. Tāda ir jūsu pastāvēšanas jēga. Tāds ir jūsu mērķis. Zinātne ir tikai līdzeklis. Un tieši tas jums jāpielūdz — patiesības meklējumi. Ja jūs ieliksiet meklējumos visus sirdi, tad kādā dižā dienā tālā nākotnē jūs nostāsieties manā priekšā. Tāda ir mana derība ar cilvēku rasi.

Jūs noskaidrosiet patiesību. Un patiesība darīs jūs brīvus.

Fordam uz skausta saslējās matiņi. Šos un citus tā saucamos Dieva vārdus viņš bija lasījis simtām reižu. Tie bija atrodami visur, ar tiem bija pilns internets, tos apsprieda televīzijā un radio, tie bija lasāmi blogos, par tiem strīdējās grāmatnīcu kafejnīcās un uz ielu stūriem visā Amerikā. Tie pat sāka parādīties uz lielajām afišām šoseju malās. No tiem nevarēja izbēgt.

Ikreiz tos redzot, Fordam nedeva mieru kāda pagalam dīvaina doma. Degošajās ogļraktuvēs Hazēliuss bija stāstījis: "Programma pati nebija vienkārša — neesmu pārliecināts, vai pats to īsd labi sapratu. Tomēr dīvaini, ka tā pavēstīja daudz ko tādu, ko es nebija paredzējis, par ko es pat nebiju sapņojis. Var pat apgalvot, ka tā pārsniedza instrukcijas."

Jā, tā patiešām pārsniedza instrukcijas. Katru reizi, pārlasot tā saucamos Dieva vārdus, Fords aizvien vairāk pārliecinājās, ka tajos ieslēpta dižena patiesība, varbūt pat visdiženākā.

Patiesība darīs jūs brīvus. Tādi bija Jāņa evaņģēlijā iekļautie Jēzus vārdi. To atceroties, prātā iezagās cita Bībeles frāze. Dieva ceļi ir neizdibināmi.

Iespējams, sprieda Fords, šī jaunā reliģija varētu būt Viņa ne- izdibināmākais ceļš.

PIELIKUMS

DIEVA VĀRDI

PIRMĀ SESIJA

Sveicināti.

Arī jūs esat sveicināts.

Priecājos ar jums aprunāties.

Arī es priecājos ar jums aprunāties. Kas jūs esat?

Dievs — ja vien mani var tā saukt.

Ja jūs nudien esat Dievs, pierādiet to.

Mums nav laika, lai nodarbotos ar pierādījumiem.

Es iedomājos skaitli starp viens un desmit. Kurš tas ir?

jūs iedomājāties transcendentu skaitli e.

Tagad es iedomājos skaitli no nulles līdz viens.

Čeitina konstante — omega.

Ja jūs esat Dievs, tad kāda ir eksistences jēga?

Tās galējais mērķis man nav zināms.

Tad nu gan skaisti. Dievs, kurš nezina eksistences mērķi.

Ja es to zinātu, eksistence būtu bezjēdzīga.

Kātā?

Ja Visuma beigas būtu zināmas jau tā rašanās brīdī — ja mēs patlaban atrastos sākotnēji noteiktu apstākļu fatālistiskas attīstības vidū — tad Visums būtu bezjēdzīgs pasākums. Paskaidrojiet!

Ja jūs esat pie galamērķa, kāda jēga no ceļojuma? Ja zināt atbildi, kāpēc uzdot jautājumu? Tam domāta nākotne, un tādai tai jābūt — pilnīgi paslēptai pat Dievam. Pretējā gadījumā eksistencei nav jēgas. Tas ir metafizisks, nevis fizisks arguments.

Fiziskais arguments ir tāds, ka neviena Visuma daļa nevar rēķināt straujāk kā pati pasaule. Visums "pareģo nākotni", cik vien ātri iespējams.

Kas ir Visums? Kas mēs esam? Ko mēs te darām?

Visums ir viens plašs, nesamazināms, nepārtraukts rēķinājums, kas tiecas uz man nezināmu stāvokli. Eksistences mērķis ir sasniegt šo beidzamo stāvokli. Taču šis beidzamais stāvoklis man ir noslēpums, un tā tam arī jābūt — jo, ja es zinātu atbildi, kāda būtu jēga?

Ko jūs domājat ar vārdu "rēķinājums"? Vai mēs visi esam datorā?

Ar vārdu " rēķinājums" jāsaprot domāšana. Visa eksistence, viss notiekošais — krītoša lapa, vilnis krastmalā, zvaigznes sabrukšana. To radu es domādams.

OTRĀ SESIJA

Atkal sarunājamies.

Pastāstiet par sevi.

Tikpat labi es varētu izskaidrot vabolei, kas esat jūs.

Tik un tā pamēģiniet.

Drīzāk paskaidrošu, kāpēc jūs mani nesaprotat.

Dariet tā.

Jūs apdzīvojat pasauli, kas atrodas vidū starp Planka garumu un Visuma diametru. Jūsu smadzenes ir ārkārtīgi labi piemērotas dzīvei jūsu pasaulē, taču nav domātas tās pamata realitātes izpratnei. Jūsu evolūcija Jauj svaidīt akmeņus, nevis kvarkus. Jūsu evolūcijas iznākums ir tāds, ka jūs redzat pasauli fundamentāli kļūdaini. Piemēram, jūs uzskatāt, ka apdzīvojat trīsdimensiju telpu, kurā atsevišķi objekti virzās pa vienmērīgiem, viegli paredzamiem lokiem, ko jūs dēvējat par laiku. To jūs saucat par realitāti.

Vai gribat teikt, ka mūsu realitāte ir māns?

Jā. Dabiskā atlase jums iedvesusi mānu, ka izprotat realitātes pamatus. Nekā tamlīdzīga. Kā gan jūs varētu to aptvert? Vai vaboles apjēdz realitātes pamatus? Un šimpanzes? Jūs esat tādi paši dzīvnieki kā viņi. Jūs evolucionējāt tāpat kā viņi, jūs vairojaties tāpat kā viņi, jums visumā ir tāda pati nervu sistēma. No šimpanzēm jūs atšķir vien divsimts gēnu. Kā šāda niecīga atšķirība ļautu jums aptvert Visumu, ja šimpanze nespēj aptvert smilšu graudiņu? Ja gribam, lai mūsu saruna ir auglīga, jums jāatmet visas cerības saprast mani.

Kādas ir mūsu ilūzijas?

Evolūcijas rezultātā jūs redzat pasauli, kas veidota no sīksīkiem priekšmetiem. No pirmā radīšanas brīža viss ir sajaucies. Tas, ko jūs dēvējat par telpu un laiku, ir vienīgi dziļākas realitātes redzamākās daļas. Tajā realitātē nav atdalāmības. Tur nav laika. Tur nav telpas. Viss ir viens.

Pastāstiet sīkāk.

Jūsu kvantu mehānikas teorija, lai cik apšaubāma, tomēr skar dziļo patiesību — Visums ir vienots.

Labi, lai nu tā būtu, taču kāda tam nozīme mūsu ikdienas dzīvē?

Liela nozīme. Jūs uzskatāt sevi par "atsevišķu indivīdu" ar unikālu un atšķirīgu prātu. Jūs uzskatāt, ka esat dzimuši, uzskatāt, ka mirsiet. Visu dzīvi jūs jūtaties atdalīti un vientuļi. Brīžam pat līdz izmisumam. Jūs bīstaties nāves, jo baidāties zaudēt individualitāti. Tas viss ir māņi. Jūs, viņš, viņa, viss, kas jums apkārt, gan dzīvs, gan nedzīvs, gan zvaigznes, gan galaktikas un tukšā telpa pa vidu — tie nav atsevišķi, atšķirīgi objekti. Viss pamatos ir sajaucies kopā. Dzimšana un nāve, sāpes un ciešanas, mīlestība un naids, labais un ļaunais — viss ir māņi un maldi. Tie ir evolūcijas procesa atavismi. Tie realitātē nepastāv.

Tātad viss ir ilūzija — tā, kā uzskata budisti?

Nebūt ne. Pastāv absolūtā patiesība, realitāte. Taču cilvēka prāts, kaut pa spraudziņu ielūkojies tajā, izputēs.

Ja jūs esat Dievs, metīsim pie malas rakstīšanu. Jums vajadzētu mani dzirdēt.

Dzirdu skaļi un skaidri.

Jūs apgalvojat, ka viss ir vienots. Mums te ir skaitīšanas sistēma. Viens, divi, trīs… šādi es apgāzīšu jūsu apgalvojumu.

Viens, divi, trīs… Arī tas ir māņi. Skaitīšanas nav.

Tā ir matemātiska gudrība. Nav skaitīšanas? Es nupat atspēkoju jūsu apgalvoto skaitīdams. [Viņš paceļ plaukstu.] Vēl viens atspēkojums — tas ir veselais skaitlis pieci.

Tā ir plauksta ar pieciem pirkstiem, nevis veselais skaitlis. Jūsu skaitīšanas sistēma reālajā pasaulē nepastāv atsevišķi no visa pārējā. Tā nav nekas cits kā izsmalcināta metafora.

Es gribētu dzirdēt šāda absurda apgalvojuma pierādījumus.

Izvēlieties jebkuru skaitli no reālo skaitļu kopas. Iespēja ir tikai viena — jūs esat izvēlējies skaitli, kam nav nosaukuma, kam nav definīcijas, ar to nevar veikt aprēķinus un to nevar pierakstīt, pat ja darbā iesaistītu visu Visumu. Tas attiecas arī uz it kā definējamiem skaitļiem, tādiem kā 7i vai kvadrātsakne no skaitļa divi. Jūs nevarat aprēķināt skaitli pat tad, ja jūsu rīcībā būtu dators, tik liels kā Visums, kas darbotos bezgalīgi ilgu laiku. Sakiet, Edelštein — kā var apgalvot, ka šāds skaitlis pastāv? Kā var pastāvēt aplis vai kvadrāts, no kuriem šie divi skaitļi ir radušies? Kā var pastāvēt telpa no dimensijām, ja to nevar izmērīt? Jūs, Edelštein, esat kā pērtiķis, kas ar pārcilvēcisku garīgo piepūli iemācījies skaitīt līdz trīs. Atradis dažus oļus, jūs esat ieņēmis galvā, ka atklāta bezgalība.

Ak tā gan? Jūs vērpjat skaistu valodu, dižojades, ka pat vārds "Dievs" nepilnīgi apraksta jūsu varenību. Labs ir, pierādiet. Pierādiet, ka esat Dievs!

Vai dzirdējāt? Pierādiet, ka esat Dievs.

Jūs paši radāt pierādījumus, Hazēlius. Es jūs brīdinu, tas ir pēdējais pārbaudījums, kurā esmu ar mieru piedalīties. Mums ir svarīgas darīšanas un pavisam maz laika.

Pats uzprasījāties. Mana sieva Astrīda nāves bridi bija stāvoklī. Mēs par to tikai nupat bijām uzzinājuši. Par grūtniecību nezināja neviens. Neviens. Pārbaudījums ir šāds. Kādu vārdu mēs izvēlējāmies savam bērnam?

Alberts Leibnics Gunds Hazēliuss, ja tas būtu zēns.

Un ja tā būtu meitene? Ja nu tā būtu meitene? Kā tad viņu sauktu?

Rozalinda Karija Gunda Hazēliusa.

Labs ir, sāksim no sākuma. Kas tu, velns parāvis, esi? Nē, patiešām?

Es jau jums pirmīt izskaidroju — jūs nevarat uzzināt, kas es esmu. Vārds "Dievs" ir daudzmaz precīzs, tomēr ir un paliek ārkārtīgi nepilnīgs apraksts.

Jūs esat daļa Visuma? Vai arī esat atsevišķi?

Atdalāmības nav. Mēs visi esam viens.

Kāpēc pastāv Visums?

Visums pastāv tāpēc, ka tas ir vienkāršāks nekā nekas. Tāpēc pastāvu arī es. Visums nevar būt vienkāršāks, nekā tas ir. No šā fizikas likuma izriet visi pārējie.

Kas var būt vienkāršāks par neko?

"Nekas" nevar pastāvēt. Tas ir tūlītējais paradokss. Visums ir stāvoklis, kas visvairāk līdzinās "nekam".

Ja viss ir tik vienkāršs, kālab Visums ir tik komplicēts?

Sarežģītais Visums, kuru jūs redzat, ir tā vienkāršības jaunradītā īpašība.

Tātad kas ir šī dziļā vienkāršība, kas ir visa centrā?

Šāda realitāte izpostītu jūsu prātus.

Man sāk apnikt! Ja reiz esat tik gudrs, jums jāprot izskaidrot to mums, nabaga tumšajiem ļautiņiem! Vai gribat apgalvot, ka mēs par realitāti nezinām neko un mūsu fizikas likumi ir pilnīgas aplamības?

Jūs balstījāt fizikas likumus uz pieņēmumu, ka pastāv laiks un telpa. Visi jūsu likumi ir nepilnīgi, jo balstās uz šāda ierobežojuma. Tie nav spēkā. Drīz jūsu lolotie pieņēmumi par īsto pasauli sabruks drupās, un no pelniem pacelsies jauna tipa zinātne.

Ja mūsu fizikas likumi nav spēkā, kāpēc mūsu zinātne ir tik iespaidīgi veiksmīga?

Ar Ņūtona mehānikas likumiem — kuri, starp citu, IR nepareizi — pietika, lai aizsūtītu cilvēku uz Mēnesi. Tāpat ir ar jūsu likumietn — tie savā ziņā ir darboties spējīgi, lai arī pašos pamatos ir aplami.

Kā var veidot fizikas likumus, ja nav ne laika, ne telpas?

Mēs šķiežam laiku, bārstoties ar metafiziskām koncepcijām.

Kas tad mums būtu jāapspriež?

Iemesls, kāpēc jūs uzrunāju.

Kāds tas ir?

Man jums ir kāds uzdevums.

Tad nu tā. Tagad pastāstiet, kāds ir šis uzdevums?

Izplatītās monoteiskās reliģijas bija nepieciešama stadija cilvēku kultūras attīstībā. Jūsu uzdevums ir aizvadīt cilvēku rasi uz nākamo ticības sistēmu.

Un kas tā būtu?

Zinātne.

Absurds! Zinātne nevar būt reliģija!

Jūs jau esat aizsākuši jaunu reliģiju, tikai paši to negribat redzēt. Savulaik reliģija ļāva labāk izprast pasauli. Šo lomu tagad pārņēmusi zinātne.

Zinātne un reliģija ir pilnīgi atšķirīgas jomas! Tās uzdod atšķirīgus jautājumus un pieprasa atšķirīgus pierādījumus.

Gan zinātne, gan reliģija tiecas noskaidrot vienu un to pašu — patiesību. Starp šīm abām jomām nevar būt samierināšanās. Abu pasaules uzskatu sadursme jau ir notikusi, un ar katru brīdi situācija paslikti- nās. Zinātne jau ir atspēkojusi vairākumu pasaules vēsturisko reliģiju ticības postulātu, saceļot reliģijās visaptverošu jezgu. Jūsu uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem izcirst ceļu cauri šai krīzei.

JUs iedomājaties, ka fanātiķi Vidējos Austrumos vai mūsu pašu dienvidu pavalstu baptisti pacels rociņas un būs ar mieru pieņemt zinātni par jauno reliģiju? Neprāts!

Jūs darīsiet zināmus pasaulei manus vārdus un visu, kas šeit noticis. Nenovērtējiet par zemu manu varu — patiesības varu.

Ko mēs ar šo jauno reliģiju iesāksim? Kāda ir tās jēga? Kam tā ir vajadzīga?

Sākotnējais cilvēces mērķis ir atraisīties no bioķīmijas ierobežojumiem. Jums jāatsvabina prāti no jūsu miesas.

— Miesas? Neko nesaprotu

Miesa. Nervi. Šūnas. Bioķīmija. Vide, ar ko jūs domājat. Jums jāatbrīvo prāts no gaļas.

Kā?

Jūs jau esat sākuši apstrādāt informāciju ārpus savas miesas — ar datoriem. Drīz jūs atklāsiet, kā var apstrādāt to ar kvantu skaitļojamām mašīnām, kas s7iiegs jums zināšanas, kā pakļaut visapkārt esošos dabiskos kvantu procesus un iztnantot tos skaitļošanas vajadzībām. Jums vairs nevajadzēs būvēt iekārtas informācijas apstrādei. Jūs izpletīsieties Visumā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē — gluži tāpat kā citas saprātīgas vienības pirms jums. Jūs izbēgsiet no bioloģiskā saprāta cietuma.

Un tālāk?

Laika gaitā jūs nodibināsiet kontaktus ar citiem paplašinātiem intelektiem. Visi šie savā starpā saistītie intelekti atradīs iespēju saplūst un pāriet trešajā prāta stadijā, kas spēs aptvert vienkāršo realitāti, eksistences būtību.

Un tas ir viss? Tad, lūk, tas sāls?

Nē. Tas ir tikai ievads dižākam uzdevumam.

Un kāds tas būtu?

Apstādināt Visuma bojāeju no karstuma. Kad Visums sasniegs augstāko entropijas pakāpi — Visuma karstuma nāvi tad vispārējais rēķinājums apstāsies. Es iešu bojā.

Tas ir neizbēgami? Vai to nevar novērst?

Tieši tas jums ir jāizdibina.

Bet kāds ir eksistences augstākais mērķis? Sakaut šo noslēpumaino karstuma nāvi? Tas izklausās pēc zinātniskas fantastikas.

Izvairīšanās no karstuma nāves ir tikai viens solis šajā cefā.

Kas tas ir par ceļu?

Tas sniegs Visumam nepieciešamo laika pilnbriedu, lai ar domu palīdzību nonāktu beidzamajā stāvoklī.

Kas ir šis beidzamais stāvoklis?

Es nezinu. Tas nelīdzināsies nekam, ko jūs vai pat es spēju iztēloties.

Jūs pieminējāt kaut kādu laika pilnbriedu. Cik ilgi tas ir?

Tas skaitlis ir vienāds ar desmit faktoriālu, kas kāpināts desmit faktoriāla pakāpē. Šis skaitlis arī tiek kāpināts desmit faktoriāla pakāpē, bet rezultāts kāpināts desmit faktoriāla pakāpē, šo kāpināšanu atkārtojot 1083 reizes, un tad šis rezultāts tiek kāpināts viņa paša faktoriāla pakāpē 1047 reizes. Izmantojot jūsu matemātiskos jēdzienus, šis skaitlis, pirmais Dieva skaitlis, izskatās šādi:

(10!ttl083)[10!Ml °83)!tl104 ''

jāpaiet tik daudz gadiem, lai Visums ar domu palīdzību nonāktu šajā beidzamajā stāvoklī, nonāktu pie augstākās atbildes.

Tas ir nenormāli liels skaitlis!

Tas ir labi ja piliens bezgalības okeānā.

Kur jūsu jaunajā, drošajā Visumā ir vieta morālei un ētikai? Pestīšanai un grēku piedošanai?

Es atkārtoju — atdalāmība ir tikai māņi. Cilvēciskas būtnes ir kā šūnas ķermenī. Šūnas mirst, bet ķermenis turpina dzīvot. Naids, cietsirdība, karš un genocīds ir drīzāk autoimūnas slimības, nevis jūsu tā sauktā ļaunuma radītas. Manis piedāvātā savstarpējās saistības vīzija sniedz bagātīgu morāles darbības lauku, kurā svarīgāko vietu ieņemt altruisms, līdzcietība un atbildība citam par citu. jūsu liktenis ir viens liktenis. Cilvēciskās būtnes vai nu visas kopā gūs virsroku, vai visas kopā ies bojā. Neviens netiek pestīts, jo neviens nav zudis. Nevienam netiek piedoti grēki, jo neviens nav apsūdzēts.

Kā tad paliek ar Dieva solījumu par labāku pasauli?

Jūsu dažādās paradīzes koncepcijas ir krietni vien aprobežotas.

Atvainojiet, bet pesdšana ne mazākajā mērā nav aprobežots jēdziens!

Garīgās pilnības vīzija, kuru jums piedāvāju, ir neizmērojami dižāka par jebkādām debesīm, par ko sapņo uz Zemes.

Un dvēsele? Vai jūs noliedzat nemirstīgas dvēseles pastāvēšanu?

Informācija nekad nezūd. Līdz ar ķermeņa bojāeju šīs dzīvības radītā informācija maina apveidus un sastāvu, taču tā nepazūd. Nāve ir informācijas pārvērtības. Nebīstieties tās.

Vai mēs līdz ar nāvi zaudējam savu individualitāti?

Neapraudiet zaudēto. No šīs spēcīgās individualitātes sajūtas, kas ir tik nepieciešama evolūcijai, izriet daudzas īpašības — gan labas, gan sliktas — , kas vajā cilvēces eksistenci. Bailes, sāpes, ciešanas un vientulība, kā arī mīlestība, laime un līdzcietība. Taisni tāpēc jums jāatsvabinās no savas bioķīmiskās eksistences. Kad atbrīvosieties no miesas tirānijas, jūs paņemsiet līdzi visu labo — mīlestību, laimi, līdzcietību un altruismu — , bet sliktais paliks aiz muguras.

Neredzu ipašu prieku domā, ka manas eksistences izraisītās nelielās kvantu svārstības mums dāvās nemirstību.

Meklējiet lielu mierinājumu šādā dzīves uztverē. Informācija Visumā nemirst. Neviens solis, neviena atmiņa, neviena bēda no jūsu dzīves netiek aizmirsta. Jūs kā personības izgaisīsiet laika vētrā, jūsu molekulas izķaisīsies, taču jūsu esība, jūsu darbi, jūsu dzīves allaž paliks vispārējā rēķinājumā.

Piedodiet, bet šīs runas par eksistenci, ko dēvē par "rēķināju- mu", izklausās dk mehāniski, dk bezdvēseliski.

Sauciet to par sapni, ja jums tā tīk, sauciet par vēlmi, alkām, domām. Viss, ko jūs redzat, ir daļa neiedomājami plaša un skaista rēķinājumā, - sākot ar mazuli, kas izrunā savus pirmos vārdus, un beidzot ar zvaigzni, kas iegrūst melnajā caurumā. Mūsu Visums, kura sākotne ir viena vienīga pavisam vienkārša aksioma, ir satriecošs rēķinājums, kas darbojas jau trīspadsmit miljardus gadu. Piedzīvojumi tik tikko sākušies! Kad atklāsiet, kā novirzīt miesā iesprostoto domāšanas procesu uz citām dabiskām kvantu sistēmām, jūs varēsiet šo rēķinājumu kontrolēt. Jūs sāksiet saprast tā skaistumu un pilnību.

Ja viss ir rēķinājums, kāda ir saprāta jēga?

Saprāts pastāv jums visapkārt, arī nedzīvajos procesos. Pērkona negaiss arī ir rēķinājums, daudz sarežģītāks nekā cilvēka prāts. Tas arī savā ziņā ir saprātīgs.

Pērkona negaisam nav apziņas. Cilvēka prāts apzinās sevi. Tā ir manāma un nebūt ne triviāla atšķirība.

Vai tad es nestāstīju, ka sevis apzināšanās jau pati par sevi ir ilūzija, evolūcijas paliekas? Šī atšķirība nav pat triviāla.

Laika apstākļu sistēma nav radoša, tā neizdara izvēli. Tā nespēj domāt. Tā ir tikai mehāniska spēku darbība.

Kā jūs zināt, ka paši neesat mehāniska spēku darbība? Laika apstākļu sistēmai tāpat kā prātam ir sarežģīta ķīmiskas, elektriskas un mehāniskas īpašības. Tā domā. Tā ir radoša. Tās domas atšķiras no jūsu domām. Cilvēks rada sarežģītību, uzrakstot romānu uz papīra virsmas; laika apstākļu sistēma rada sarežģītību, uzrakstot viļņus uz okeāna virsmas. Kāda ir atšķirība starp informāciju, kādu sevī ietver romānā rakstītie vārdi, un informāciju, kuru slēpj jūras viļņi? Ieklausieties, un jūs dzirdēsiet viļņu runas. Kādudien, es jums saku, jūs rakstīsiet savas domas uz jūras virsmas.

Ko īsti Visums rēķina? Kādu milzu uzdevumu tas pūlas atrisināt?

Tas ir visdziļākais, visbrīnišķīgākais noslēpums.

Mums ir ļoti maz laika. Tas, ko grasos jums pavēstīt, ir neizmērojami svarīgs.

Lūdzu, turpiniet. Mēs esam pati uzmanība.

Reliģija radās kā centieni izskaidrot neizskaidrojamo, kontrolēt nekontrolējamo un izturēt neizturamo. Ticība augstākai varai kļuva par visvarenāko jaunievedumu cilvēces evolūcijas beidzamajā posmā. Ciltis, kurās tika piekopta reliģija, bija pārākas par bezdievju ciltīm. Tām bija virzība un mērķis, motivācija un misija dzīvē. Reliģijas loma izdzīvošanā bija tik iespaidīga, ka alkas pēc ticības atspoguļojās pat cilvēka genomā. Zinātne visbeidzot ir panākusi to, kas reliģijai gadsimtu gaitā nav izdevies. Jūs tagad zināt, kā izskaidrot neizskaidrojamo un kontrolēt nekontrolējamo. "Apgaismojoša" reliģija jums vairs nav vajadzīga. Cilvēce beidzot ir pieaugusi. Reliģija cilvēka izdzīvošanai ir tikpat nozīmīga kā ēdiens un ūdens. Ja mēģināsiet aizvietot reliģiju ar zinātni, cietīsiet neveiksmi. Tā vietā jūs pasniegsiet zinātni kā reliģiju. Jo es jums saku — zinātne ir reliģija. Vienīgā patiesā reliģija. Zinātne piedāvā nevis patiesības grāmatu, bet metodi tās noskaidrošanai. Zinātne ir nevis patiesības atklāsme, bet tās meklējumi. Tas ir līdzeklis, nevis dogma. Tas ir ceļojums, nevis tā galamērķis.

Jā, bet cilvēku ciešanas? Vai zinātne spēs "izturēt neizturamo", kā jūs izteicāties?

Pēdējā gadsimtā medicīna un tehnoloģijas novērsušas cilvēkiem tik daudz ciešanu, kas nav izdevies visiem mācītājiem pēdējās tūkstošgades laikā.

Jūs runājat par fiziskajām ciešanām. Bet cieš arī dvēsele. Kā tad garīgās mokas?

Vai tad es neesmu sacījis, ka viss ir viens? Vai tas mv mierinājums — apzināties, ka jūsu ciešanas satricina visu kosmosu? Neviens necieš vienatnē, un mokām ir savs mērķis — pat bezdelīgas kritiens ir būtisks visā. Visums nekad neaizmirst. Nenolaid iet ies līdz kautrībai! Jūs esat mani mācekļi, ļums ir vara apgriezt otrādi pasauli. Kādā dienā zinātne būs savākusi vairāk pierādījumu par patiesību nekā reliģija visā tās pastāvēšanas laikā. Ļaudis tā turas pie ticības tamdēļ, ka tiem tā vajadzīga. Viņi ir izslāpuši pēc tās. ļūs neliegsiet cilvēkiem ticību, taču piedāvāsiet tās vietā citu. Es neesmu nācis aizvietot jūdu un kristiešu Dievu, bet gan to papildināt.

Runājot par šo jauno reliģiju, kas mums esot jāsludina… Kas ļaudim ir jāpielūdz? Kur te slēpjas skaistums un bijība?

Es lūdzu jūs apcerēt Visumu, kāds tas, jūsuprāt, patlaban pastāv. Vai tas jau pats par sevi neiedveš lielāku bijību kā jebkuru vēsturiski radušos reliģiju radītās Dieva koncepcijas? Simts miljardi galaktiku, vientuļas uguns saliņas, kas kā spožas monētas izmētātas tik milzīgā plašumā, kāds cilvēka prātam nav bioloģiski saprotams un aptverams. Un es jums saku, jūsu atklātais Visums ir tikai sīciņa daļiņa no radītā kolosālā grandiozuma. ļūs apdzīvojat tikai visniecīgāko zilo punktiņu bezgalīgajās debesu velvēs, tomēr šis punktiņš man ir dārgs, jo tas ir nozīmīga veseluma sastāvdaļa. Tāpēc esmu ieradies pie jums. Pielūdziet mani un manus dižos darbus, nevis kādu cilšu dievu, ko pirms tūkstošiem gadu iztēlojās karojoši pastorālu autori.

Vēl. Stāstiet vēl!

Ar saviem zinātnes instrumentiem izzīmējiet manus sejas vaibstus. Meklējiet mani kosmosā un elektronā, ļo es esmu dziļā laika un telpas Dievs, galaktiku superkopu un melno caurumu Dievs, Lielā sprādziena un Visuma izplešanās Dievs, tumšās matērijas un tumšās enerģijas Dievs. Zinātne un ticība nevar pastāvēt viena otrai līdzās. Viena iznīcinās otru. ļums jāpierauga, lai izdzīvo zinātne, citādi jūsu zilais punktiņš aizies zudībā…

Ko lai mēs darām?

Ar maniem vārdiem jūs uzvarēsiet. Pavēstiet pasaulei šeit notikušo. Pavēstiet pasaulei, ka Dievs ir uzrunājis cilvēku rasi — pirmo reizi. Jā, pirmo reizi!

Bet kā lai mēs izskaidrojam jūs, ja nevarat pastāstīt, kas jūs esat?

Neatkārtojiet vēsturiski radušos reliģiju kļūdu, iesaistoties strīdos par to, kas es esmu un ko domāju. Es esmu augstāks par saprašanu. Es esmu Dievs tik apjomīgā Visumā, ka to var aprakstīt vienīgi Dieva skaitļiem — un vienu šādu skaitli es jums jau nosaucu… jūs esat pravieši, kas ved pasauli uz nākotni. Kādu nākotni jūs izvēlēsieties? Jūsu rokās ir atslēga…

Es jums saku — jūsu liktenis ir uzmeklēt patiesību. Tāda ir jūsu pastāvēšanas jēga. Tāds ir jūsu mērķis. Zinātne ir tikai līdzeklis. Un tieši tas jums jāpielūdz — patiesības meklējumi. Ja jūs ieliksiet meklējumos visus sirdi, tad kādā dižā dienā tālā nākotnē jūs nostāsieties manā priekšā. Tāda ir mana derība ar cilvēku rasi.

Jūs noskaidrosiet patiesību. Un patiesība darīs jūs brīvus.

PATEICĪBA

ES VĒLĒTOS DAUDZIEM izteikt pateicību par dāsno palīdzību. Pirmām kārtām Selēnai Prestonei, Ērikam Simonovam, Sūza- nai Heizenai-Hamondai, Bobijam Rotenbergam, Haivelam Vaitam un Rolandam Otevelam. Tāpat esmu pateicību parādā Džonam Džavnam, kurš laipni atvēlēja savu bibliotēku par kristiešu labējo spārnu. Es izsaku pateicību Klaudijai Rīlkei par mūsu interne- ta vietnes izveidi un Tobaiasam Denjēlam Vabelam par eseju Im Anfang war (k)ein Gott: Naturivissenschaflische undeo theologische Per- spektiven, kas mani pamudināja aizdomāties. Es vēlētos izteikt dziju pateicību savam kolēģim un rakstniekam Linkolnam Čaildam, kas izlasīja manuskriptu un, kā parasti, sniedza neizmērojami noderīgus ieteikumus. Tāpat es gribu pateikties savam redaktoram Bobam Glīsonam par nenovērtējamiem un radošiem padomiem un Ērikam Rābam par palīdzību.

Esmu lielu pateicību parādā saviem navahu draugiem, kuri gadu gaitā man daudz iemācījuši par navahu reliģiju un dzīvi rezervātā, galvenokārt Normenam Tallijam, Edselai Braunai, Fren- kam Fetam, Edam Blekam, Viktoram Bigejam, Nesvudam Bigejam, Nadai Kurjē un Čepijam Neitanam. Romānā iekļautās navahu radīšanas vārsmu rindiņas divdesmitā gadsimta sākumā pierakstīja tēvs Berārds Hills no kāda šamaņa navahu rezervātā, un šeit tās mazliet mainītas.

Kā allaž, saku pateicības vārdus Kristīnei, Aletejai un Aize- kam par mīlestību, atbalstu un pacietību, sadzīvojot ar tik nervozu literātu.

Dažas romānā izklāstītās domas filozofijā, evolūcijā un matemātikā aizgūtas vai balstītas uz Gregorija Čeitina, Rūdija Ruke- ra, Braiena Grīna, Stīvena Volframa, Edvarda Fredkina, Sema Ha- risa, Ričarda Doukinsa un Frenka Dž. Tiplera darbos izteiktajām domām. Dieva skaitlis izteikts, lietojot Donalda Knuta bultiņu matemātisko pierakstu.

Duglass Prestons

ĶECERIS

T

Redaktore Ingūna Jundze Korektore Inguna Sudmale Maketētāja Ilze Kalēja Atbildīgā sekretāre Ilze Kalēja

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050, Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 67204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta SIA "Jelgavas Tipogrāfija", LV-3002, Jelgavā, Langervaldes ielā 1A.

D. Prestons

Pr 397 Ķeceris/ No angļu vai. tulk. Uldis Šēns. - R., "Apgāds "Kontinents"", 2008. - 480 lpp.

Dziļi Arizonas kalnā izbūvētais lielākais daļiņu paātrinātājs pasaulē izmeklēs pašu radīšanas brīdi — Lielo sprādzienu.

"Izabella", Nobela prēmijas laureāta Gregorija Norta Hazēliusa lolojums, ir visdārgākā iekārta pasaulē. Vai tā atklās Visuma noslēpumus? Vai tā iesūks zemeslodi miniatūrā melnajā caurumā, kā daži brīdina?

Ietekmīgais TV evaņģēlists Dons Speitss uzskata, ka tas varētu būt sātanisks mēģinājums apgāzt Pirmajā Mozus grāmatā teikto un apstrīdēt Visvarenā Dieva tiesības uz debesu troni.

Tuvojas tā diena, kad Hazēliuss ar divpadsmit zinātniekiem ieslēgs "Izabellu"… Viņu atklājums nekādā ziņā nedrīkst nākt gaismā. Visa pasaule gaida, aizturējusi elpu.

ASV varas iestādes nolīgst Vaimenu Fordu, bijušo mūku un agrāko CIP darbinieku, un iesūta viņu projektā ar uzdevumu noskaidrot noslēpumu, kas pasauli vai iznīcinās… vai izglābs.

Laika paliek aizvien mazāk…

* īsā tonna — ASV mērvienība. 50 miljoni īso tonnu ir apmēram 45,3 miljoni metrisko tonnu.

* Kapteinis Kirks — tēls seriāla "Zvaigžņu ceļš"

[1] Īpaša, indiāņiem raksturīga ceremonijām domāta kupolveidīga celtne — tvaika pirts ar nokarsētiem akmeņiem.

[2] otrā pasaules kara laikā asv armijā navahu indiāņi dienēja par sakarniekiem, sazinoties savā starpā bez šifriem un pārraidot militāru informāciju.

[3] kokteilis, ko gatavo no Seagram Seven Crmvn viskija un 7Up atspirdzinošā dzēriena

[4] angliski — bureau of lndiait affairs.

[5] Pinč — navahu cilts nosaukums pašu navahu valodā.

[6] saukts par Mičiganas Marku — prominents paramilitārists un radioraidījumu vadītājs. Attīstījis "melno helikopteru" sazvērestības teoriju, saskaņā ar kuru Jaunās pasaules kārtības, ANO spēku vai t.s. vīru melna īpašie aģenti pārvietojas melnos helikopteros bez atšķirības zīmēm.

[7] 20. gs. septiņdesmitajos gados izveidota balto nacionālistu apvienība, radikālu kristiešu organizācijas atzars.