Ķeceris

22

FORDS IENĀCA SAVĀ DZĪVOJAMĀ ISTABĀ un nostājās pie loga, vērdamies uz salauzīto Nakajrokas apveidu, kas izslējās virs papeļu audzes. Viņš savu uzdevumu bija pabeidzis, un tagad jāpieņem lēmums — ziņot vai neziņot.

Viņš iekrita krēslā un nokāra galvu, atbalstīdams to rokās. Keitai taisnība — ja ziņas par šīm likstām nāktu klajā, projekts būtu nolemts neveiksmei. Turklāt tas izpostītu viņu karjeras, arī Keitas. Zinātnes pasaulē pat mazākās aizdomas par neveiksmju slēpšanu vai meliem nozīmēja ātru karjeras galu.

Esi apmierināts?

Fords piecēlās un, dusmās kūsādams, staigāja pa istabu. Lokvuds jau no sākta gala bija zinājis, ka atbildi Fords atradīs, pajautājot Keitai. Viņš nolīgts nevis tāpēc, ka bijis lielisks CIP darbinieks, kas kļuvis par privātdetektīvu, bet tālab, ka pirms divdesmit gadiem bija draudzējies ar kādu sievieti. Vajadzēja atteikties no Lokvuda piedāvājuma, kad bija tāda izdevība. Taču viņu šāds uzdevums bija ieintriģējis. Un glaimojis. Ja jāatzīst patiesība, viņu sdpri vilināja iespēja atkal redzēt Keitu.

Uz brīdi uzmācās ilgas pēc dzīves klosterī, dem trīsdesmit mēnešiem, kad dzīve šķita tik vienkārša un šķīsta. Tur dzīvodams, Fords bija gluži vai aizmirsis par pasaules šausmīgo pelēcību un neiespējamajām morālajām izvēlēm, ko tā uzspieda. Taču mūks no viņa nebūtu sanācis. Vīrietis bija iestājies klosterī, lolodams cerību, ka tas atdos viņā ticību un pārliecību. Taču iznāca tieši otrādi.

Fords nolieca galvu un mēģināja skaitīt lūgšanas, taču tie bija tikai vārdi. Klusumā izrunāti vārdi.

Iespējams, vairs nepastāvēja labā un ļaunā jēdziens — ļaudis rīkojās tā, kā uzskatīja par vajadzīgu. Fords pieņēma lēmumu. Keitas karjeru viņš nekādā ziņā nedrīkstēja izpostīt. Viņa savā mūžā jau bija pārcietusi krietnu devu belzienu. Zinātniekiem tiks dotas divas dienas atrast šo ļaunprātīgo programmatūru. Fords viņiem palīdzēs — viņam bija stipras aizdomas, ka sabotieris ir kāds no projekta dalībniekiem. Nevienam citam nebija nedz pieejas, nedz nepieciešamo zināšanu.

Izgājis pa parādes durvīm, Fords nogriezās gar mājas stūri, it kā gribēdams paelpot svaigu gaisu, taču patiesībā bija nodomājis pārliecināties, vai tepat tuvumā neslaistās Vordlo. Iegājis guļamistabā, viņš atslēdza dokumentu skapīti un izņēma portfeli, ievadīja šifru un sastādīja numuru.

Lokvuds pacēla klausuli uzreiz, un Fords nosprieda, ka padomnieks zinātnes jautājumos laikam gan gaidījis pie tālruņa.

- Ir jaunumi? — Lokvuds aizelsies noprasīja.

- Nekā daudz.

Lokvuds izdvesa asu, aizkaitinātu nopūtu.

- Vaimen, jums bija četras dienas laika.

- Viņi vienkārši nav piedabūjuši "Izabellu" darboties. Sāku domāt, ka esat kļūdījies, Sten. Viņi neko neslēpj. Viss ir tā, kā jums stāsta, — zinātnieki nav spējuši, kā nākas, iedarbināt iekārtu.

- Nolādēts! Ford, es tam neticu!

Varēja dzirdēt Lokvuda smago, sēcošo elpu. Arī šim cilvēkam projekts bija pagrieziena punkts karjerā. Taču lieta tāda, ka Fordam par šo vīrieti bija nospļauties. Ja viņš kritīs, lai krīt. Svarīga ir tikai Keita. Ja viņam izdotos izprasīt vēl dažas dienas, kuru laikā sameklēt ļaunprātīgo programmatūru, Lokvudam par notikušo nekas nav jāzina.

Lokvuds turpināja runāt.

- Vai dzirdējāt par sludinātāju Speitsu un viņa sprediķi?

— Jā.

- Līdz ar to laika paliek aizvien mazāk. Augstakais, divas vai trīs dienas, tad mēs piegriežam skābekli. Vaimen, noskaidrojiet, ko viņi slēpj. Vai dzirdat? Atrodiet!

- Saprotu.

- Vai pārmeklējāt Volkonska mitekli?

— Jā.

- Kaut ko atradāt?

- Nekā īpaša.

īsu bridi klausulē valdīja klusums. Tad Lokvuds atsāka:

- Nupat saņēmu sākotnējos tiesu medicīnas ekspertīzes rezultātus saistībā ar Volkonski. Aizvien vairāk sliecas uz pašnāvību.

- Skaidrs.

Fords dzirdēja papīru čaukstoņu.

- Vēl es liku papētīt jūsu nosauktos cilvēkus. Runājot par Cečīni… To kultu sauca "Debesu vārti". Droši vien atceraties — tūkstoš deviņi simti deviņdesmit septītajā gadā šā kulta locekļi izdarīja masu pašnāvību, jo bija ieņēmuši galvā, ka to dvēseles uzlidos citplanētiešu kosmosa kuģī, kas tuvojas Zemei aiz Heila- Bopa komētas. Cečīni pieslējās šiem ļaudīm deviņdesmit piektajā gadā, bet pēc nepilna gada, vēl pirms masu pašnāvības, no tā visa aizlaidās.

- Vai ir kādi pierādījumi par to, ka viņš nav zaudējis šo dci- bu? Viņš man nedaudz atgādina automātu.

- Kults vairs nepastāv, un nav nekādu apliecinājumu tam, ka viņš tam aizvien tic. Kopš tā laika Cečīni dzīve ritējusi normāli, tiesa, viņš ir vientuļnieks. Nedzer, nesmēķē, nekādas lāga draudzenes nav bijis, ari draugi ir labi ja daži. Visu enerģiju veltījis karjerai. Viņš ir lielisks fiziķis, pilnībā nodevies darbam.

- Un Čena?

- Viņas dosjē vēsta, ka tēvs bijis analfabēts, melnā darba strādnieks, kurš nomiris, pirms viņa ar māti pārcēlusies no Ķīnas uz Ameriku. Izrādījās, ka tie ir meli. Tēvs bijis fiziķis, kas strādājis Lobnoras kodolieroču testēšanas poligonā Ķīnā. Viņš vēl ir dzīvs un midnās Ķīnā.

- Kā dosjē nonākusi nepatiesa informācija?

- No Imigrācijas departamenta ierakstiem un pašas Čenas sniegtajām liecībām.

- Tātad viņa melo.

- Varbūt tomēr ne. Māte viņu aizveda no Ķīnas, kad meitenei bija divi gadi. Protams, melojusi droši vien māte. Taču šādiem izdomājumiem var būt pavisam nevainīgs izskaidrojums — ja māte būtu teikusi patiesību, viņai neizsniegtu Amerikas vīzu. Pilnīgi iespējams, Čena nezina, ka viņas tēvs ir dzīvs. Nav nekādu pierādījumu, ka viņa tam nodod informāciju.

— Hmm…

- Mēs esam nonākuši laika trūkumā, Vaimen. Pielieciet visas pūles. Es zinu, ka viņi slēpj kaut ko pamatīgu. Es vienkārši to zinu.

Lokvuds beidza sarunu.

Fords piegāja pie loga un vērās uz Nakajroku. Tagad viņš bija tāds pats kā pārējie — viņš glabāja noslēpumu. Tiesa, atšķirībā no pārējiem Fordam bija vairāk nekā viens noslēpums.