Cilvēks- amfībija

TRESAIS MūRIS

Pamazām Kristo pierada pie tās neparastās pasaules, kas ielenca viņu. Visi zvēri, putni un rāpuļi, kas pildīja dārzu, bija labi pieradināti. Ar dažiem Kristo pat sa­draudzējās. Suņi ar jaguāra ādu, kuri bija tā nobiedē­juši viņu pirmajā dienā, staigāja viņam pa pēdām, lai­zīja rokas un glaudās klāt. Lamas ņēma maizi no rokām. Papagaiļi sēdās uz pleca.

Dārzu un zvērus kopa divpadsmit nēģeri, tādi paši nerunīgi vai mēmi kā Džims. Kristo nekad negadījās dzirdēt, ka viņi sarunātos cits ar citu. Ikviens klusē­dams darīja savu darbu. Džims bija kaut kas līdzīgs pārvaldniekam. Viņš uzraudzīja nēģerus un sadalīja ti em pienākumus. Kristo tika iecelts Džimam par palīgu, par ko pats ne mazumu brīnījās. Darba nebija pārāk daudz!, ēdiens bija labs. Kristo nevarēja sūdzēties par savu dzīvi. Vienīgi nēģeru baigā klusēšana radīja ba­žas. Viņš bija pārliecināts, ka Salvators visiem izgriezis

mēles. Un, kad Salvators retumis aicināja viņu pie sevis, indiānis katrreiz nodomāja: «Mēli griezt.» Taču drīz vien Kristo sāka mazāk bīties par savu mēli. Reiz Kristo ieraudzīja Dzimu aizmigušu olīvu ēnā. Nēģeris gulēja uz muguras, pavēris muti. Kristo izmantoja šo mirkli, uzmanīgi ieskatījās gulētāja mutē un pārliecinā­jās, ka vecā nēģera mēle atrodas savā vietā. Tad indiā­nis mazliet nomierinājās.

Salvators mēdza stingri iedalīt dienu. No septiņiem līdz deviņiem rītā doktors pieņēma slimos indiāņus, no deviņiem līdz vienpadsmitiem operēja, tad devās uz villu un strādāja savā laboratorijā. Tur.viņš operēja dzīvniekus un ilgi novēroja tos. Kad novērojumi bei­dzās, Salvators novietoja dzīvniekus dārzā. Kristo, uz­kopdams māju, šad tad iekļuva arī laboratorijā. Tas, ko viņš tur redzēja, viņu pārsteidza. Tur stikla burkās, pildītās ar sazin kādu šķīdinājumu, pulsēja dažādi dzīvi orgāni. Amputētās rokas un kājas turpināja dzīvi. Un, kad šīs no ķermeņa atšķirtās daļas sāka slimot, Salva­tors ārstēja tās, atjaunojot dziestošo dzīvību.

Kristo tas viss modināja šausmas. Viņš labāk uztu­rējās dārzā starp dzīvajiem ērmiem.

Par spīti uzticībai, kādu Salvators parādīja indiā­nim, Kristo neiedrīkstējās iekļūt aiz trešā mūra, kaut gan tas viņu ļoti interesēja. Kādreiz pēcpusdienā, kad visi atpūtās, Kristo piesteidzās pie augstā žoga. Viņš sadzirdēja otrā pusē bērnu balsis un atšķīra vārdus in­diāņu valodā. Taču dažkārt bērnu klaigām pievienojās kādas vēl smalkākas, spiedzīgas balsis, it kā strīdē­damās un runādamas nesaprotamā izloksnē.

Reiz Salvators, sastapis Kristo dārzā, pienāca klāt un, pēc savas parašas skatīdamies taisni acīs, sacīja:

— Tu strādā pie manis jau veselu mēnesi, Kristo, un es esmu apmierināts ar tevi. Lejas dārzā saslimis kāds mans kalpotājs. Tu aizvietosi viņu. Dārzā tu re­dzēsi daudz jauna. Tikai atceries mūsu norunu: turi mēli aiz zobiem, ja negribi to pazaudēt. Hļļ^^.

— Es jau gandrīz esmu piemirsis runāt, uzturēda­mies starp jūsu mēmajiem kalpiem, doktor, — Krisro at­bildēja.

— Jo labāk. Klusēšana ir zelts. Ja tu klusēsi, tu saņemsi daudz zelta pezo. Es ceru, ka pēc divām nedēļām dabūšu slimnieku uz kājām. Pie reizes, vai tu labi pār­zini Andus?

— Esmu dzimis kalnos.

— Jauki. Man jāpapildina zvēru dārzs ar jauniem dzīvniekiem un putniem. Es ņemšu tevi līdzi. Bet tagad ej. Džims ievedīs tevi lejas dārzā.

Kristo jau bija pie daudz kā pieradis, taču tas, ko viņš ieraudzīja lejas dārzā, sagādāja lielāku pārstei­gumu, nekā viņš bija gaidījis. Plašā, saulainā pļavā draiskojās kaili bērni un pērtiķi. Tur bija dažādu in­diāņu cilšu bērni. Bija gluži mazi, gadus trīs veci, bija arī daži divpadsmit gadu vecumā. Daudzinošiem Salva­tora pacientiem bija pārcietuši nopietnas operācijas un varēja pateikties Salvatoram par savu dzīvību. Bērni rotaļājās, skraidīja pa dārzu, un, kad viņi bija izveseļo­jušies un atguvuši spēkus, viņus atdeva vecākiem.

Te dzīvoja arī pērtiķi. Pērtiķi bez astēm. Pērtiķi bez vienas spalviņas uz miesas.

Pats brīnumainākais bija tas, ka pērtiķi prata ru­nāt — cits labāk, cits sliktāk. Viņi strīdējās ar bērniem, bārās, spiedza smalkās balsīs. Tomēr visumā pērtiķi labi sadzīvoja ar bērniem un ķīvējās ar tiem ne vairāk kā paši bērni cits ar citu. Kristo dažkārt nespēja tikt skaidrībā, vai tie ir īsti pērtiķi vai varbūt cilvēki.

Kad Kristo iepazinās ar dārzu, viņš redzēja, ka tas ir mazāks par augšējo un vēl krauiāk nosliecas uz līci, atdurdamies stāvā jo stāvā klintī. Jūra acīm redzot atra­dās netālu aiz klints, jo šad tad atskanēja bangu du­noņa. Pēc dažām dienām, izpētījis klinti, Kristo atklāja, ka tā ir mākslīgi radīta. Vēl viens mūris, nu jau cetur­tais. Glicīniju biezajā jaunaudzē Kristo pamanīja dzelzs durvis. Tās bija nokrāsotas pelēkas un pilnīgi saplūda ar klinti.

Kristo ieklausījās. Viņf>us klints nedzirdēja neviena cita trokšņa kā vien jūras bangas. Uz kurieni veda šis šaurās.durvis? Uz jūras krastu?

Plkšņi bērni sāka uzbudināti klaigāt. Viņi lūkojās gaišā. Kristo pacēla galvu un ieraudzīja nelielu, sar­kanu balonu, kas lēnām slīdēja pāri dārzam. Vējš dzina balonu uz jūras pusi.

Sis parastais bērnu rotaļbalons, kas pārlaidās pār dārzu, jūtami uztrauca Kristo. Viņš kļuva nemierīgs. Līdzko kalpotājs atveseļojies atgriezās darbā, Kristo devās pie Salvatora:

— Doktor! Drīzumā mēs dosimies uz Andiem un varbūt uz ilgu laiku. Atļaujiet man pirms tam apmeklēt meitu un mazmeitu.

Salvators necieta, ka viņa kalpotāji staigā apkārt, tāpēc viņš arī deva priekšroku vientuļiem. Kristo klu­sēdams gaidīja, raudzīdamies Salvatoram acīs.

Salvators, uzmetis Kristo saltu skatienu, atgādināja:

— Atceries mūsu norunu! Pievaldi mēli! Ej! Ne vē­lāk par trim dienām esi atpakaļ. Pagaidi!

Viņš iegāja otrā istabā un iznesa no turienes zamš­ādas maisiņu, kurā skanēja zelta pezo.

— Tas tavai mazmeitai. Un tev par klusēšanu.