Cilvēks- amfībija

NOGRIMUSAIS KUĢIS

Zuritas vajātāji nezināja par notikumiem, kas torīt bija norisinājušies uz «Medūzas» klāja.

Matroži visu nakti apspriedās un uz rīta pusi pie­ņēma lēmumu: pirmajā izdevīgajā gadījumā uzbrukt Zuritam, nogalināt viņu, pārņemt savā varā Ihtiandru un šoneri.

Agri no rīta Zurita stāvēja uz kapteiņa tiltiņa. Vējš bija norimis, un «Medūza» lēni virzījās uz priekšu, ne vairāk par trim mezgliem stundā. Zurita vēroja kādu punktu apvārsnī. Tālskatī viņš saskatīja nogrimuša kuģa radiomastus. Drīz vien viņš pamanīja peldam glābšanas riņķi. Viņš deva rīkojumu nolaist laivu un izzvejot glābšanas riņķi.

Kad to pacēla, Zurita izlasīja uzrakstu «Mafalda».

««Mafalda» nogrimusi?» Zurita brīnījās. Viņš labi zināja šo lielo amerikaņu pasta un pasažieru kuģi. Uz tāda tvaikoņa jābūt ne mazumam vērtīgu mantu. Ja nu Ihtiandrs atnestu no nogrimušā tvaikoņa šīs mantas?

Bet vai ķēdes garums būs pietiekams? Diezin … Un, ja palaidis Ihtiandru bez ķēdes, viņš neatgriezīsies…

Zurita iegrima domās. Viņā cīnījās alkatība un bai­les pazaudēt Ihtiandru.

«Medūza» lēni tuvojās mastiem, kas rēgojas virs ūdens.

Matroži drūzmējās pie borta. Vējš bija pilnīgi pār­stājis. «Medūza» apstājās.

— Es kādreiz braucu uz «Mafaldas», — ierunājas kāds matrozis. — Liels, labs tvaikonis. Vesela pilsēta. Un pasažieri — bagāti amerikāņi.

««Mafalda» droši vien nogrimusi, nepaspēdama pa radio paziņot par savu bojā eju,» prātoja Zurita. «Var­būt radiostacija bija sabojāta. Citādi no visām apkār­tnes ostām būtu saskrējuši ātrbraucēji kuteri, gliseri, un jahtas ar valdības pārstāvjiem, korespondentiem, foto­grāfiem, kinooperatoriem, žurnālistiem un ūdenslīdē­jiem. Kavēties nedrīkst. Vajadzēs riskēt un palaist Ih­tiandru bez ķēdes. Citas izejas nav. Bet kā lai piespiež viņu atgriezties? Un, ja vispār riskēt, vai tad nebūtu pa­reizāk sūtīt Ihtiandru pēc izpirkšanas maksas — pērļu krājuma? Bet vai tas ir tik vērtīgs? Vai Ihtiandrs ne­pārspīlē?»

Nē, vispirms jāiegūst tās mantas, kas atrodas uz «Mafaldas». Pērles nekur nepazudīs, tās bez Ihtiandra neviens cits neatradīs, ja vien pats Ihtiandrs paliek Zu- ritas varā. Bet pēc dažām dienām, iespējams, pat pēc dažām stundām «Mafaldas» dārgumi jau būs nepie­ejami.

Tāpēc Zurita nolēma, ka vispirms jāsāk ar «Ma- faldu». Viņš lika izmest enkuru. Tad nogāja kajītē, uz­rakstīja kādu zīmīti un ar papīra lapiņu rokā iegāja Ihtiandra kajītē.

— Vai tu proti lasīt, Ihtiandr? Gutiēre atsūtīja tev vēstuli.

Ihtiandrs ātri paķēra zīmīti un izlasīja:

«Ihtiandr! Izpildi manu lūgumu. Blakus «Medūzai» atrodas nogrimis kuģis. Nolaidies jūrā un atnes no šā kuģa visu, kas tur vērtīgs. Zurita palaidīs tevi bez ķē­des, bet tev jāatgriežas uz «Medūzas». Izdari to manis dēļ, Ihtiandr, un tu drīz kļūsi brīvs. Gutiēre.»

Ihtiandrs nekad nebija saņēmis no Gutiēres vēstules un nepazina viņas rokrakstu. Viņš ļoti nopriecājās, sa­ņēmis zīmīti, bet tad viņam radās aizdomas. Ja nu tā ir jauna Zuritas viltība?

— Kāpēc Gutiēre nepateica man to pati? — Ih­tiandrs vaicāja.

— Viņa nav gluži vesela, — Zurita atbildēja, — bet tu sastapsi viņu, līdzko atgriezīsies.

— Kāpēc Gutiērei vajadzīgi visi šie dārgumi?

— Ja tu būtu īsts cilvēks, tad tā nejautātu. Kura sieviete gan negrib skaisti ģērbties, nēsāt dārgas rotas­lietas? Bet tam visam vajag naudas. Nogrimušajā kuģī atrodas daudz naudas. Tā tagad nepieder nevienam, — kāpēc tu nevarētu atnest to Gutiērei? Galvenais, vajag uzmeklēt zelta naudas gabalus. Tur jābūt pasta maisiem no ādas. Tāpat pasažieriem var būt zelta priekšmeti, gredzeni…

— Vai jūs domājat, ka es sākšu pārmeklēt līķus? — Ihtiandrs sašuta. — Un vispār es jums neticu. Gutiēre nav tik mantkāra, viņa nevarēja mani sūtīt tādā uz­devumā …

— Nolādēts! — izsaucās Zurita. Viņš saprata, ka viņa plāns sabruks, ja neizdosies tūliņ pārliecināt Ih­tiandru. Tad Zurita savaldījās, labsirdīgi pasmējās un sacīja:

— Es redzu, ka tevi neizdosies piekrāpt. Vajadzēs runāt atklāti. Nu, tad klausies. Nevis Gutiēre grib iegūt «Mafaldas» zeltu, bet es. Tam tu tici?

Ihtiandrs neviļus pasmaidīja:

— Pilnīgi!

— Nu, tad labi! Ja tu sāc man ticēt, tad mēs abi vienosimies. Jā, zelts vajadzīgs man. Un, ja tā uz «Ma­faldas» būs tikpat daudz, cik vērtas tavas pērles, tad es nekavējoties palaidīšu tevi okeānā, līdzko tu atgādāsi man zeltu. Es tikai baidos: ja palaidīšu tevi bez ķēdes, tu ienirsi un…

— Ja es apsolīšos atgriezties, tad turēšu solījumu.

— Man vēl nav bijis izdevības par to pārliecināties. Tu mani neciet, un es nebrīnītos, ja tu neturētu solī­jumu. Bet Gutiēri tu mili un izpildīsi visu, ko viņa lūgs. Vai tā nav? Tāpēc es norunāju ar viņu. Gutiēre, protams,

grib, lai atbrīvoju tevi. Tāpēc viņa uzrakstīja vēstuli un iedeva man, vēlēdamās atvieglināt tev ceļu uz brīvību. Vai tagad tev viss skaidrs?

Viss, ko runāja Zurita, likās Ihtiandram pārliecinošs un ticams. Taču Ihtiandrs neievēroja, ka Zurita solās laist viņu brīvībā tikai tad, kad uz «Mafaldas» atradī­sies tik daudz zelta, cik vērtas Ihtiandra savāktās pēr­les. Zurita bija nolēmis, ka Ihtiandram vajadzēs at­gādāt pērles uz «Medūzu», lai varētu salīdzināt iegu­vuma vērtību. Un tad Zuritas rokās būs «Mafaldas» zelts, pērles un pats Ihtiandrs.

Bet Ihtiandrs nevarēja zināt, ko izdomājis Zurita. Zuritas vaļsirdība viņu pārliecināja, un Ihtiandrs, brī­tiņu padomājis, bija ar mieru.

Zurita atviegloti nopūtās.

«Ihtiandrs nepiekrāps,» viņš nodomāja.

— Iesim ātrāk!

Ihtiandrs izsteidzās uz klāja un ielēca jūrā.

Matroži ieraudzīja, ka Ihtiandrs ielec jūrā bez ķē­des. Viņi tūliņ noprata, ka Ihtiandrs dodas pēc nogri­mušās «Mafaldas» dārgumiem. Vai patiešām Zurita viens iegūs visu šo bagātību? Kavēties nedrīkstēja, un viņi metās virsū Zuritam.

Kamēr kuģa komanda vajāja Zuritu, Ihtiandrs pār­meklēja nogrimušo kuģi.

Caur augšējā klāja milzīgo lūku jauneklis nokļuva lejā pie trapa, kas atgādināja liela nama kāpnes, un no­nāca plašā gaitenī. Te bija gandrīz gluži tumšs. Tikai vāja gaisma spīdēja pa vaļējām durvīm.

Ihtiandrs iepeldēja pa vienām durvīm un atradās salonā. Lieli, apaļi iluminatori blāvi apgaismoja lielo zāli, kurā varēja ietilpt vairāki simti cilvēku. Ihtiandrs atsēdās uz greznas lustras un paskatījās visapkārt. Tā bija baismīga ainava. Koka krēsli un nelieli galdiņi bija pacēlušies augšā un šūpojās pie griestiem. Uz nelielas estrādes stāvēja klavieres ar atvērtu vāku. Mīksti pa­klāji sedza grīdu. Sienu lakotais sarkankoka apšuvums jau bija šur tur atlupis. Pie vienas sienas slējās palmas.

Ihtiandrs atstūmās no lustras un peldēja uz palmu pusi. Piepeši viņš pārsteigumā apstājās. Viņam pretī peldēja kāds cilvēks, atdarinādams viņa kustības. «Spogūlis,» Ihtiandrs noprafa. Milzīgais spogulis aizņēma visu sienu, blāvi atspogu|ojot ūdenī visu salona iekšējo iekārtu.

Te nebija vērts meklēt mantas. Ihtiandrs izpeldēja gaitenī, nolaidās vienu klāju zemāk un iepeldēja tādā pašā lielā un greznā telpā, acīm redzot restorānā. Uz bufetes plauktiem un letēm un tām blakus uz grīdas mētājās pudeles ar vīnu, konservu kārbas, kastītes. No ūdens spiediena daudzām pudelēm bija iedzīti iekšā aiz­bāžņi, bet skārda kārbas saspiestas. Uz galda bija trauki, bet daļa trauku, sudraba nažu un dakšiņu mē­tājās pa grīdu.

Ihtiandrs sāka aplūkot kajītes.

Viņš jau bija apskatījis vairākas kajītes, ierīkotas pēc pēdējām amerikāņu komforta prasībām, bet nekur nebija redzējis nevienu līķi. Tikai vienā trešā klāja ka­jītē pie griestiem šūpojās uztūcis mironis.

Viņš nodomāja, ka droši vien daudzi pasažieri būs izglābušies laivās. Taču, nolaidies vēl zemāk, uz klāja, kur atradās trešās klases pasažieri, jauneklis ieraudzīja šausmīgu ainu: šais kajītēs bija palikuši vīrieši, sievie­tes un bērni. Te bija balto, ķīniešu, nēģeru un in­diāņu līķi.

Tvaikoņa komanda vispirms bija centusies glābt ba­gātos pirmās klases pasažierus, pametot pārējos lik­teņa varā. Vairākās kajītēs Ihtiandrs netika iekšā, jo durvis bija līķu aizsprostotas. Panikā cilvēki bija spie­dušies cits citam virsū, grūstījušies pie izejas, traucē­dami cits citu un noslēgdami pēdējo ce|u uz glābiņu.

Garajā gaitenī lēni līgojās cilvēki. Ūdens plūda iekšā pa va|ējiem iluminatoriem un šūpoja uztūkušos līķus. Ihtiandram kļuva baigi, un viņš pasteidzās tikt ārā no šīs zemūdens kapsētas.

«Vai patiešām Gutiēre nezināja, uz kurieni mani sūta?» Ihtiandrs prātoja. Vai viņa varēja likt Ihtian­dram iztaustīt slīkoņu kabatas un atdarīt čemodānus? Nē, to viņa nevarēja! Acīm redzot viņš atkal iekļuvis Zuritas lamatās. Jāizpeld ārā, tā Ihtiandrs nolēma, jā­pieprasa, lai Gutiēre iznāk uz klāja un pati apstiprina savu lūgumu!

Jauneklis kā zivs slīdēja pa bezgalīgajām pārejām no viena klāja uz otru un ātri uzpeldēja virs ūdens līmeņa.

Viņš strauji tuvojās «Medūzai».

— Zurita! — viņš sauca. — Gutiēre!

Neviens neatbildēja. Mēmā «Medūza» šūpojas viļņos.

«Kur viņi visi palikuši?» —jauneklis prātoja. «Ko Zu­rita atkal būs izdomājis?» Ihtiandrs piesardzīgi piepel­dēja pie šonera un uzrāpās uz klāja.

— Gutiēre! — viņš sauca vēlreiz.

— Mēs esam šeit! — jauneklis izdzirdēja Zuritas balsi, kas tikko sadzirdama skanēja no krasta. Ihtiandrs atskatījās un ieraudzīja Zuritu, kurš piesardzīgi glūnēja no piekrastes krūmiem.

— Gutiēre ir slima! Peldi šurp, Ihtiandr! — sauca Zurita.

Gutiēre slima! Viņš tūliņ ieraudzīs Gutiēri! Ihtiandrs ielēca ūdenī un steigšus īrās uz krastu.

Jauneklis jau brida ārā no ūdens, kad izdzirdēja ap­slāpētu Gutiēres balsi:

— Zurita melo! Glābies, Ihtiandr!

Jauneklis ātri apsviedās un ienira. Kad viņš jau atra­dās tālu no krasta, tad pacēlās virs ūdens un atskatījās: krastā pavīdēja kaut kas balts. Varbūt Gutiēre apsveica viņu ar izglābšanos? Vai viņi kādreiz vēl redzēsies?

Ihtiandrs straujiem vēzieniem peldēja klajā jūrā. Tā­lumā bija redzams neliels kuģis. Putu ielenkumā tas traucās uz dienvidiem, ar smailo priekšgalu dzīdams viļņos vagu.

«Tālāk no cilvēkiem,» nodomāja Ihtiandrs un, dziļi ieniris, pazuda zem ūdens.