Cilvēks- amfībija

Trešā daļa JAUNRADIES TĒVS

Baltazars pēc neveiksmīgā zemūdens brauciena bija visdrūmākajā noskaņojumā. Ihtiandru nebija atraduši, Zurita ar Gutiēri bija kaut kur nozuduši.

— Nolādētie baltie! — sirdījās vecais, sēdēdams vei­kalā. — Viņi padzinuši mūs no mūsu zemes un padarī­juši par vergiem. Viņi kropļo mūsu bērnus un laupa mūsu meitas. Viņi grib iznīdēt mūs no zemes virsas.

— Sveiks, brāl! — Baltazars izdzirdēja Kristo balsi. — Jaunas ziņas! Priecīgas ziņas! Ihtiandrs atradies!

— Ko? — Baltazars uzlēca kājās. — Stāsti ātrāk!

— Teikšu, tikai nepārtrauc, lai nepiemirstu, kas sa­kāms. Ihtiandrs atradies. Es toreiz pareizi pateicu: viņš bijis uz nogrimušā kuģa. Mēs aizbraucām tālāk, bet viņš izpeldēja un devās uz mājām.

— Kur viņš ir? Pie Salvatora?

— Jā, pie Salvatora.

— Es iešu pie viņa, pie Salvatora, un prasīšu, lai atdod manu dēlu.

— Neatdos! — Kristo attrauca. — Salvators aiz­liedza Ihtiandram peldēt okeānā. Dažreiz es viņu pa­slepšus izlaižu pats…

— Atdos! Ja neatdos, es Salvatoru nositīšu. Iesim tūliņ!

Kristo izbijies atvecinajas abam rokam:

— Pagaidi vismaz līdz rītam. Es ar mokām izlū­dzos Salvatoram, lai ļauj apciemot «mazmeitu». Salva- loram radušās aizdomas. Tā skatās acīs, ka ar nazi dur­dams. Es tevi lūdzu, pagaidi līdz rītam.

— Labi. Es aiziešu pie Salvatora rīt. Tagad iešu uz līci. Varbūt kaut iztālēm redzēšu jūrā savu dēlu.

Visu nakti Baltazars nosēdēja līcī uz klints, neno- laizdams acu no viļņiem. Jūra bangoja. Saltais dienvidu vējš uzlidoja brāzmām, raudams putas no viļņu galiem un izsvaidīdams tās pa piekrastes klintīm. Krastā granda paisums. Mēness, nirdams strauji trenktajos mākoņos, te apspīdēja viļņus, te noslēpās. Lai kā Bal­tazars pūlējās, viņš neko nevarēja saskatīt putojošajā okeānā. Jau svīda ausma, bet Baltazars joprojām sē­dēja nekustēdamies uz piekrastes klints. Okeāns kļuva gaišāks, bet tikpat tukšs un bez dzīvas radības.

Pēkšņi Baltazars sarāvās. Viņa skadrās acis pama­nīja kādu tumšu priekšmetu, kas šūpojās viļņos. Cil­vēks! Varbūt slīkonis! Nē, tas mierīgi guļ uz muguras, aizlicis rokas aiz galvas. Vai patiešām viņš?

Baltazars nebija kļūdījies. Tas bija Ihtiandrs.

Baltazars piecēlās un, piespiedis delnas pie krūtīm, sauca:

— Ihtiandr! Mans dēls! — Un vecais, pacēlis rokas, metās jūrā.

Nolēcis no klints, viņš ienira dziļi, bet uzpeldēdams neviena neredzēja virs ūdens. Izmisīgi cīnīdamies ar viļ­ņiem, Baltazars ienira vēlreiz, taču milzīgs vilnis pa­ķēra viņu, apsvieda, izmeta krastā un atplūda atpakaļ, dobji dunot.

Baltazars piecēlās, līdz ādai slapjš, paskatījās uz viļ­ņiem un smagi nopūtās:

— Vai tad man būtu tikai izlicies?

Kad vējš un saule izžāvēja Baltazara drēbes, viņš devas pie žoga, kas ieslēdza Salvatora īpašumu, un pie­klauvēja pie dzelzs vārtiem.

— Kas tur ir? — uzprasīja nēģeris, palūkodamies caur pavērto «actiņu».

— Nāku pie doktora, svarīgās darīšanās.

— Doktors neviena nepieņem, — nēģeris atteica, un lodziņš aizvērās.

Baltazars nerimās klaudzināt un saukt, taču neviens neatdarīja vārtus. Aiz mūra tikai dzirdēja suņu drau­dīgo riešanu.

— Pagaidi, nolādētais spānieti! — Baltazars drau­dēja un devās uz pilsētu.

Netālu no tiesas ēkas atradās pulkērija [3] «Palma» — pazema, senlaicīga, balta ēka ar biezām mūra sienām. Pie ieejas bija neliela veranda, pārklāta ar svītrainu sauljumu, pilna ar galdiņiem un kaktusiem zilos, emal­jētos podos. Veranda bija pārpildīta vienīgi vakaros. Dienu publika labāk sēdēja dzestrajās, zemajās istabās. Pulkērija bija zināmā mērā tiesas ēkas nodaļa. Te tie­sas sēžu laikā sanāca sūdzētāji, atbildētāji, liecinieki un apvainotie, kas vēl nebija apcietināti.

Te, malkojot vīnu un pulki, viņi īsināja garlaicīgās stundas, kamēr pienāca viņu kārta stāties tiesas priekšā. Ņiprs puika, kurš visu laiku kreisēja starp tiesas ēku un pulkēriju, ziņoja, kas notiek tiesā. Tas bija ērti. Tepat salasījās visādi kaktu apikāti un viltus liecinieki, kuri atklāti piedāvāja savus pakalpojumus.

Baltazars neskaitāmas reizes bija apmeklējis «Palmu» veikala darīšanās. Viņš zināja, ka te vienmēr var sa­stapt vajadzīgo vīru vai uzrakstīt lūgumu. Tāpēc arī šoreiz viņš ieradās te.

Viņš izsteidzās cauri verandai, iegāja vēsajā vesti­bilā, ar patiku ieelpoja dzestro gaisu, noslaucīja svied­rus no pieres un jautāja puikam, kurš trinās ap viņu:

— Vai Larra atnācis?

— Dons Floress de Larra ir atnācis un sēž savā vietā, — zēns nobēra.

Tas, kuru sauca lepnajā dona Floresa de Larras vārdā, kādreiz bija kalpojis tiesā par sīku ierēdni un padzīts par kukuļu ņemšanu. Tagad viņam bija daudz klientu: visi, kam bija apšaubāmas prāvas, labprāt grie­zās pie šā dižā mahinatora. Arī Baltazaram viņš «ebija svešs.

Larra sēdēja aiz galdiņa pie gotiska loga ar platu palodzi. Uz galda apikāta priekšā stāvēja krūze ar vīnu un izspīlēts, ruds portfelis. Pildspalva, vienmēr gatava Jķerties pie darba, bija pieāķēta pie apdilušā, zaļpelēkā Jk uzvalka kabatas. Larra bija resns plikpuris ar sarka- ' niem vaigiem un degunu, noskuvies un lepns. Vēsma, nākot caur logu, cilāja viņa sirmo matu paliekas. Pats tiesas priekšsēdētājs nevarētu pieņemt savus klientus ar lielāku majestātiskumu.

Ieraudzījis Baltazaru, Larra nevērīgi pamāja ar galvu, ar žestu norādīja uz pīto krēslu un sacīja:

— Lūdzu apsēsties. Kādā vajadzībā ieradāties? Vai negribat vīnu? Varbūt pulki?

Viņš mēdza gan pasūtīt, bet maksāt vajadzēja klientam.

Baltazars šķitās nedzirdam:

— Liela lieta. Svarīga lieta, Larra.

— Dons Floress de Larra, — apikāts pārlaboja, iedzerdams malku no krūzes.

Baltazars nepievērsa uzmanību šim labojumam.

— Kas jums ir par darīšanām?

— Tu zini, Larra . ..

— Dons Floress de …

— Atstāj šos kumēdiņus tiem, kas tevi nepazīst! — Baltazars pikti pārtrauca. — Man ir nopietnas darīšanas.

— Nu, tad nevelc garuma, — Larra atbildēja jau citā balsī.

— Vai tu ko zini par «jūras velnu»?

— Man nav bijis tas gods būt personīgi pazīstamam, bet dzirdējis esmu daudz, — Larra atkal aiz paraduma cienīgi atbildēja.

— Tad klausies! Tas, ko sauc par «jūras velnu», ir mans dēls Ihtiandrs.

— Tas nevar būt! — Larra iesaucās. — Tu esi ieme­tis pār mēru, Baltazar.

Indiānis uzsita ar dūri uz galda:

— Kopš vakardienas man nekas nav mutē bijis, iz­ņemot dažus malkus jūras ūdens.

— Tātad stāvoklis vēl jaunāks …

— Domā, ka esmu jucis?.Nē, es esmu pie pilna prāta. Nerunā un klausies.

Un Baltazars izstāstīja Larram visu notikumu, Larra klausījās indiānī, nebilzdams ne vārda. Viņa sir­mās uzacis cēlās aizvien augstāk. Beidzot viņš neiztu­rēja, aizmirsa savu olimpisko dižumu, uzsita ar tauk delnu pa galdu un iesaucās:

— Kad tevi miljons velnu!

Pieskrēja zēns baUā priekšautā ar netīru salveti rokā:

— Ko pavēlēsiet?

— Divas pudeles soterna ar ledu! — Un, pievērsies Baltazaram, Larra sacīja:

— Vareni! Lieliska lietiņa! Vai tu pats to visu iz­domāji? Kaut gan, atklāti runājot, pats vājākais punkts ir taisni tavas pretenzijas uz tēva godu.

— Tu apšaubi, ka esmu Ihtiandra tēvs? — Balta­zars pietvīka aiz dusmām.

— Nu, nu, nesirdies, vecais. Es runāju kā jurists no pierādījumu svarīguma viedok|a: pierādījumi pavāji. Taču arī tas ir labojams. Jā. Un te var iedzīvoties lielā naudā.

— Man vajag dēla, nevis naudas, — Baltazars at­trauca.

— Nauda vajadzīga visiem, it īpaši tiem, kam gai­dāms ģimenes pieaugums, kā tas būs tev, — Larra pa­mācoši paskaidroja un, viltīgi piemiedzis acis, turpi­nāja:— Pats vērtīgākais un drošākais ir tas, ka mums iz­devies uzzināt, ar kādiem mēģinājumiem un operācijām Salvators nodarbojas. Te var parakt zem viņa tādu mīnu, ka no šī zelta maisa birs ārā pezetas kā nobrie­duši apelsini kārtīgā vētrā.

Baltazars tikko pieskārās Larras ielietajam vīnam un atkārtoja:

— Es gribu saņemt savu dēlu. Tev jāuzraksta iesnie­gums tiesai.

— Nē, nē, nē! Nekādā gadījumā! — Larra iesaucās gandrīz vai nobijies. — Ja mēs sāksim ar to, tad varam visu pasākumu sabojāt. Tas jāpataupa uz beigām.

— Ko tad tu ieteiksi? — Baltazars jautāja.

— Pirmkārt, — Larra nolieca resno pirkstu, — mēs nosūtīsim Salvatoram visai smalkā tonī uzrakstītu vēs­tuli. Mēs paziņosim, ka mums zināmas visas viņa neli­kumīgās operācijas un mēģinājumi. Un, ja viņš grib, lai šo lietu nedara zināmu atklātībai, tad lai samaksā mums apaļu summiņu. Simts tūkstošu. Jā, simts tūk­stošu — tas ir pats mazākais. — Larra uzmeta Balta- ' zaram jautājošu skatienu.

Tas rauca pieri un klusēja.

— Otrkārt, — Larra turpināja, — līdzko mēs sa­ņemsim minēto summu — un mēs to noteikti saņem­sim, — tā nosūtīsim profesoram Salvatoram otru, vēl smalkākā tonī uzrakstītu vēstuli. Mēs paziņosim viņam, ka atradies Ihtiandra īstais tēvs un ka mūsu rīcībā ir neapstrīdami pierādījumi. Mēs rakstīsim, ka tēvs vēlas saņemt dēlu un nebaidās no tiesas prāvas, kurā var at­klāties, kā Salvators sakropļojis Ihtiandru. Ja Salvators gribētu iztikt bez tiesas ceļa un atstāt zēnu sev, tad viņam jāsamaksā mūsu norādītām personām norādītā vietā un laikā viens miljons dolāru.

Baltazars vairs neklausījās. Viņš paķēra pudeli un gribēja laist Larram pa galvu. Larra vēl nekad nebija redzējis indiāni tik stipri sadusmotu.

— Nedusmojies. Rimsties, es taču tikai pajokoju. Liec nost pudeli! — Larra lūdzās, aizsargādams ar roku pliko pauri.

— Tul… Tul… — brēca saniknotais Baltazars. — Tu man ieteic pārdot miesīgu dēlu, atteikties no Ih­tiandra? Vai tev nemaz nav sirds? Jeb vai tu neesi cil­vēks, bet skorpions, tarantuls? Vai tev nemaz nav pa­zīstamas tēva jūtas?

— Piecas! Piecas! Piecas! — Larra savukārt noskai­ties brēca. — Piecas tēva jūtas! Man ir pieci dēli! Pieci dažāda izmēra velnēni! Piecas mutes! Zinu, saprotu, jūtu! Nekur jau tavējais nepaliks. Pieņemies tikai pacie­tībā un noklausies līdz galam.

Baltazars nomierinājās. Viņš nolika pudeli uz galda, nolaida galvu un paskatījās uz Larru.

— Nu, runā!

— Āre nu! Salvators samaksās mums miljonu. Tas būs tavam Ihtiandram pūra tiesai. Nu, arī man šis tas atkritis. Par manām pūlēm un autora tiesībām uz izgud­rojumu — kādi simts tūkstoši. Mēs jau abi sapratīsi­mies. Salvators miljonu samaksās, lieku galvu ķīlā! Un līdzko samaksās …

— Tā iesūdzēsim viņu tiesā.

— Vēl mazliet pacietības. Mēs pieprasīsim paša lie­lākā laikrakstu koncerna izdevējiem un redaktoriem samaksāt mums, nu, teiksim, divdesmit trīsdesmit tūk­stoši — noderēs sīkiem izdevumiem — par tiesībām iespiest vissensacionālākā nozieguma aprakstu. Varbūt mums atkritīs arī šis tas no slepenpolicijas slepena­jām summām. Sādā lietā taču policijas aģenti var tai­sīt karjeru. Kad izspiedīsim no Salvatora visu, ko vien var izspiest, tad manis pēc griezies tiesā, nāc klajā ar savām tēva jūtām, un lai pati Femida 1 palīdz tev pie­rādīt savas tiesības un slēgt savos tēva apkampienos karsti mīļoto dēlu.

Larra vienā paņēmienā izdzēra glāzi vīna, ar troksni uzmeta glāzi uz galda un triumfējoši paskatījās uz Bal- tazaru.

— Nu, ko tu teiksi?

— Es dzīvoju bez ēšanas, bez gulēšanas, bet tu ieteic vilkt visu vēl vairāk garumā, — Baltazars iesāka.

— Bet kāpēc? Padomā taču — kāpēc? — Larra de­dzīgi pārtrauca. — Miljonu dēļ! Mil-jo-nu! Vai tev vairs nemaz nav saprašanas? Tu taču gluži labi iztiki div­desmit gadus bez Ihtiandra!

— Iztiku. Bet tagad… Vārdu sakot, raksti sūdzību.

— Viņam nudien nav visi pieci mājās! — Larra iesaucās. — Atjēdzies, attopies, nāc pie prāta, Baltazar! Saproti! Miljoni! Nauda! Zelts! Var nopirkt visu ko pa­saulē. Labāko tabaku, automobili, divdesmit šoneru, šo pašu pulkēriju …

— Raksti sūdzību, vai es griezīšos pie cita, — Bal­tazars kategoriski noteica.

Larra saprata, ka nav vairs vērts runāt pretī. Viņš nogrozīja galvu, nopūtās, izņēma no 'apdilušā portfeļa papīru un izrāva no krūšu kabatas pildspalvu.

Pēc dažiem mirkļiem bija uzrakstīta sūdzība par Sal- vatoru, kurš nelikumīgi piesavinājies un sakropļojis Baltazara dēlu.

— Pēdējo reizi es tev saku: apdomājies! — Larra brīdināja.

— Dod šurp! — Baltazars pastiepa roku pēc sū­dzības.

— Iesniedz galvenajam prokuroram, saproti? — Larra nosauca pakaļ klientam un norūca zem deguna: — Kaut tu pakluptu un pārlauztu kāju!

Iznācis no prokurora, Baltazars uz lielajām, baltajām kāpnēm sastapās ar Zuritu.

— Ko tu te staigā? — Zurita jautāja, ar aizdomām uzlūkodams indiāni. — Vai tikai nebiji mani sūdzēt?

— Visi jūs esat apsūdzami, tikai nav kam sūdzēt, — Baltazars atbildēja, domādams par spāniešiem. — Kur tu glabā manu meitu?

— Kā tu drīksti sacīt man «tu»? — Zurita aizsvilās. — Nebūtu tu man sievastēvs, es tev zveltu ar rungu.

Rupji pastūmis sānis Baltazaru, Zurita devās aug­šup un pazuda aiz lielajām ozolkoka durvīm.