Cilvēks- amfībija

ATKAL JŪRĀ

Ihtiandrs aizelsdamies skrēja gar jūras krastu. Iz­lauzies no šīs briesmīgās pilsētas, viņš bija krasi nogrie­zies no ceļa un devies uz jūrmalu. Viņš paslēpās starp piekrastes akmeņiem, apskatīja apkārtni, aši izģērbās, noglabāja drēbes akmeņos, pieskrēja pie ūdens un me­tās tanī.

Par spīti nogurumam, viņš nekad nebija peldējis tik strauji. Zivis izbailēs spruka, kur pagadījās. Tikai no­peldējis vairākas jūdzes, Ihtiandrs pacēlās augstāk un peldēja līdztekus krastam. Te viņš jau jutās kā mājās. Katrs zemūdens akmens, katra iedobe jūras dibenā bija viņam pazīstama. Seit, izšlaukus izlaidušās smiltīs, dzīvo mājas mīļotājas butes, tālāk slienas sarkanie ko­raļļu krūmi, slēpdami savos zaros sīkas, sarkanspuro- tas zivtiņas. Tai nogrimušajā zvejnieku barkā iemājoju­šas divas astoņkāju ģimenes, nesen tiem bija izšķīlušies mazuļi. Zem pelēkajiem akmeņiem mājo krabji. Ihti­andrs mēdza stundām ilgi vērot viņu dzīvi. Viņš zināja krabju mazos priekus, ko sniedza veiksmīgas medības, un mazās bēdas — knaibles pazaudēšanu vai astoņkāia uzbrukumu. Bet piekrastes klinšu tuvumā ir daudz austeru.

Beidzot, nonācis jau pie līča, Ihtiandrs pacēla galvu virs ūdens. Viņš ieraudzīja delfīnu baru, kas rotaļājās viļņos, un skali, stiepti uzsauca. Liels delfīns jautri no­spraustajās un ātri peldēja šurp pie sava drauga, te ienirdams, te atkal parādīdams starp viļņu korēm melno, spīdošo muguru.

— Ātrāk, Līding, ātrāk! — Ihtiandrs uzsauca, steigdamies delfīnam pretī. Viņš pieķērās pie tā. — Pel­dēsim tālāk, labi ātri, uz priekšu!

Un, pakļaudamies jaunekļa rokai, delfīns strauji traucās klajā jūrā pfetī vējiem un viļņiem. Saceldams putas, viņš šķēla viļņus un auļoja, bet Ihtiandram šis ātrums aizvien vēl likās par mazu.

— Nu, kas ir, Līding?-Ātrāk, ātrāk!

Ihtiandrs pavisam nokausēja delfīnu, tomēr šis brau­ciens pa viļņiem nespēja viņu nomierināt. Viņš pameta draugu pilnīgā neizpratnē, noslīdēja no spīdīgās mu­guras un iegrima jūrā. Delfīns mirkli pagaidīja, no­spraustajās, ienira, izpeldēja, vēlreiz neapmierināts no­spraustajās un, krasi apsviezdamies, devās m krastu, ik pa brīdim atskatīdamies. Viņa draugs neparādījās virs ūdens, un Līdings pievienojās baram, kur jaunie delfīni viņu līksmi sagaidīja. Ihtiandrs nira aizvien dzi­ļāk okeāna krēslainajās dzīlēs. Viņam gribējās palikt vie­nam, attapties no jaunajiem iespaidiem, tikt skaidrībā par visu uzzināto un redzēto. Viņš aizpeldēja tālu, nedo­mādams par briesmām. Viņš gribēja saprast, kāpēc nav tāds kā citi, kāpēc ir svešs jūrai un zemei.

Viņš nira dziļumā aizvien lēnāk. Ūdens kļuva blīvāks, tas jau spieda kā slogs, elpot kļuva arvien grūtāk. Vis­apkārt bija bieza, zaļganpelēka krēsla. Jūras iemītnieku bija mazāk, un daudzi no tiem bija Ihtiandram sveši — viņš vēl nekad nebija niris tik dziļi. Un pirmo reizi Ih­tiandram sametās baigi no šās mēmās, krēslainās pa­saules. Viņš žigli pacēlās virs ūdens un peldēja uz krastu. Saule rietēja, piestrāvodama ūdeni ar sarkaniem stariem, ūdenī šie stari, sajaukdamies ar ūdens zilgm-i, laistījās maigos mēļi sārtenos un zaļganzilos toņos.

Ihtiandrs bija bez brillēm un tāpēc no apakšas re­dzēja jūras virsmu tādu, kādu to redz zivis: virsma šķita nevis plakana, bet konusveidīga, it kā Ihtiandrs atrastos milzu piltuves dibenā. Sā konusa malas likās apmargo­tas ar sarkanām, dzeltenām, zaļām, zilām un mēļam apmalītēm. Aiz konusa pletās spīdošais ūdens līmenis, kura kā spogulī atmirdzēja zemūdens priekšmeti: klintis, aļģes un zivis.

ihtiandrs nogulās uz krūtīm, aizpeldēja līdz krastam un atsēdās starp kiintim, netālu no sēkļa. Zvejnieki bija izkāpuši no laivas jūrā un vilka laivu uz krastu. Viens no viņiem bija iemērcis kājas līdz ceļgaliem ūdenī. Ih­tiandrs redzēja virs ūdens bezkājaiņu zvejnieku, bet ūdenī tikai viņa kājas, kuras savukārt atplaiksnījās lī­meņa spogulī. Otrs zvejnieks bija iebridis līdz pleciem. Un ūdenī parādījās ērmīga būtne bez galvas, bet ar čet­rām kājām, it kā diviem vienādiem cilvēkiem būtu no­cirtuši galvas un viena plecus uzlikuši uz otra pleciem. Kad ļaudis tuvojās krastam, Ihtiandrs redzēja viņus tā, kā redz zivis: atspoguļotus it kā bumbā, redzēja viņus

no galvas līdz kājām, iekams tie vēl piegāja klāt piē krasta. Tāpēc viņš vienmēr paspēja aizpeldēt, iekams cilvēki viņu pamanīja.

Sie dīvainie ķermeņi ar četrām kājām bez galvas un galvas bez ķermeņiem tagad Ihtiandram likās nepatī­kami. Cilvēki… Viņi tik skaļi trokšņo, smēķē briesmī­gus cigārus, viņiem nejauka smaka. Nē, pie delfīniem labāk — tie ir tīri un līksmi. Ihtiandrs pasmaidija, viņš atcerējās, kā reiz bija padzēries delfīna pienu.

Tālu dienvidos ir neliels līcis. Smailās zemūdens klintis un smilšu sēre aizsprosto kuģiem pieeju no jūras. Krasts tur klinšains un kraujš. So līci neapmeklē ne zvejnieki, ne pērļu meklētāji. Paseklo dibenu sedz biezs augu paklājs. Siltajā ūdenī daudz zivju. Te vairākus gadus no vietas mēdza atpeldēt delfīnu mātīte, un te, šai siltajā līcī, viņai piedzima bērni — divi, četri, daž­reiz pat seši. Ihtiandru ļoti uzjautrināja mazie delfīni, un viņš stundām vēroja tos, nekustīgi noslēpies augos. Delfīnēni te smieklīgi kūleņoja virs ūdens, te zīda māti, stumdami ar purniņiem cits citu nost. Ihtiandrs sāka uzmanīgi pieradināt tos: ķēra zivtiņas un mieloja mazos delfīnus. Pamazām tiklab māte, kā mazuļi pierada pie Ihtiandra. Viņš jau draiskuļojās kopā ar mazuļiem, tvarstija tos, meta gaisā, burzīja, plucināja. Viņiem, re­dzams, tas patika — viņi neatkāpās no tā ne soli un katrreiz barā traucās pretī, kad viņš parādījās līcī ar dāvanām — garšīgām zivtiņām vai vēl gardākiem ma­ziem, maigiem astoņkājiem.

Reiz, kad pazīstamajai delfīnu mātītei piedzima bērni un tie bija pavisam vēl mazi zīdaiņi, — viņi neko citu neēda, tikai pārtika no mātes piena, — Ihtiandram ienāca prātā pašam nogaršot delfīna pienu.

Viņš nemanīts pielavījās pie delfīnu mātes, sa­tvēra to un sāka zīst pienu. Delfīniete nebija gaidījusi tādu uzbrukumu un šausmās drāzās ārā no līča. Ih­tiandrs tūliņ palaida vaļā pārbiedēto dzīvnieku. Pienam bija stipra zivju piegarša.

Pārbiedētā māte, atbrīvojusies no negaidītā zīdaiņa, iespruka kaut kur dziļumā, mazuļi apjuka un sāka šau­dīties uz visām pusēm. Ilgi dzenāja Ihtiandrs muļķa

dclfinenus, kamēr Ieradās māte un aizveda tos uz bla- kuslīci. Tikai pēc vairākām dienām atjaunojās viņu vecā draudzība …

Kristo bija noraizējies ne pa jokam. Ihtiandrs trīs dienas nebija rādījies mājās. Viņš Ieradās noguris, no­bālējis, bet apmierināts.

— Kur tu klaiņoji? ~ indiānis skarbi noprasīja, iepriecināts par Ihtiandra Ierašanos.

— Okeāna dibenā, — Ihtiandrs atbildēja.

— Kāpēc tu esi tik bāls?

— Es… es i tik tikko izglābos no nāves, — Ihtiandrs irmo reizi mūžā samelojās un izstāstīja Kristo notikumu, ko bija piedzīvojis daudz agrāk.

Okeāna dziļumos paceļas klinšaina plakankalne, bet augšā, tās vidū — liela ovāla iedobe, īsts zemūdens kalnu ezers.

Ihtiandrs peldēja pāri šim zemūdens ezeram. Viuu pārsteidza dibena neparastā, gaišpelēkā krāsa. Ieuiris dziļāk un ielūkojies. Ihtiandrs nobrīnījās: zem viņa atra­dās īsta dažādu jūras dzīvnieku kapsēta — sākot no sī­kām zivtiņām līdz haizivīm un delfīniem. Tur bija ne­seni upuri. Taču ap tiem nečumēja, ka parasts, šikie plēsoņas — zivis un krabji. Viss bija nedzīvs un nekus­tīgs. Tikai šur tur no dibena cēlās augšup gāzes bur- buliši. Ihtiandrs peldēja pār ieplakas maiu. Nolaidās vēl zemāk un pēkšņi sajuta asas sāpes žaunās, elpas trūkumu, reiboni. Gandrīz vai samaņu zaudēdams, viņš nespēcīgi krita lejup un beidzot atslīga uz ieplakas ma­las. Deniņos sila, sirds dauzījās, acis aizsedza sarka­nīga migla. Un neviena. no kā gaidīt palīdzību.' Pēkšņi viņš pamanīja, ka blakus, krampjaini locīdamās, no­slīgst haizivs. Droši vien tā bija medījusi viņu, kamēr pati iekļuva šai drausmīgajā, indīgajā apakšūdens ezerā. Tās vēders un sāni cilājās un krita, mute bija vajā, baltās, slīpētās zobu plates atsegtas. Haizivs bei­dzās nost. Ihtiandrs nodrebēja. Sakodis žokļus, pūlēda­mies neievilkt ūdeni žaunās, Ihtiandrs četrrāpus izvil­kās no ezera ārā, tad piecēlās un gāja talak. Galva no­reiba, viņš atkal pakrita. Tad atstūinas ar kājām no

pelēkajiem akmeņiem, atvēzēja rokas, un nu jau bija metrus desmit no ezera malas…

Pabeidzis stāstu, Ihtiandrs piemetināja to, ko bija kādreiz dzirdējis no Salvatora:

— Droši vien šai tep'.akā bija uzkrājušās kādas kai­tīgas gāzes — varbūt sērūdeņradis vai ogļskābais an- htdrids. Saproti, okeāna virsū šim gāzēm pievienojas skābeklis un tās nav nemaz jūtamas, bet pašā ledobē, knr gāzes izdalēs, tās ir stipri koncentrētas. Nu, bet ta­gad dod man brokastis — esmu izsalci3.

Uz ātru roku paēdis, Ihtiandrs uzlika brilles, uzvilka cimdus un devās āra.

— Vai tu tikai tāpēc vien pārnāci? — Kristo jautāja, norādot uz brillēm. — Kāpēc tu negribi pateikt, kas tev kait?

Ihtiandra raksturā bija radusies jauna iezime: viņš bija tapis noslēgts.

— Neprasi. Kristo, es pats nezinu, kas man kait. — Un jauneklis ātri izgāja no istabas.