Cilvēks- amfībija

DOKTORS SALVATORS

Zurita izpildīja savus draudus^ Viņš ierīkoja līcī daudz stiepļu aizsprostu, izvilka visos virzienos tīklus, izlika slazdus. Tomēr pagaidām par viņa upuriem krita tikai zivis. «Jūras velns» bija kā zemē iegrimis. Viņš nekur vairs neparādījās un nekādi nebija manāms. Pie­radinātais delfīns veltīgi ik dienas'ieradās līcī, nira un sprausloja, it kā aicinādams neparasto draugu uz pa­staigu. Draugs tomēr nenāca, un delfīns, pēdējo reizi sirdīgi nosprauslodamies, aizpeldēja klajā jūrā.

Laiks kļuva slikts. Austrumu vējš sabangoja okeāna klaidu; līča ūdeņus saduļķoja no dibena uzvandītās smiltis. Putainās viļņu kores noslēpa dzīles. Neviens nevarēja saskatīt, kas notiek zem ūdens.

Zurita varēja stundām ilgi stāvēt krastā, vērodams viļņu grēdas. Milzu viļņi sekoja cits citam, sabruka līdzīgi krācošiem ūdenskritumiem, bet apakšējie ūdens slāņi šņākdami vēlās tālāk pa mitro smilti, raudami līdzi oļus un gliemežvākus un apskalodami Zuritas kājas.

— Nē, tā mēs neko nepanāksim, — Zurita runāja.

— Jāizdomā kaut kas cits. «Velns» dzīvo jūras dibenā un nevēlas pamest savu mitekli. Lai viņu noķertu, jā­dodas pie viņa, jānolaižas jūras dzelmē. — Un Zurita pievērsās Baltazaram, kas meistaroja jaunus, sarežģī­tus slazdus: — Dodies nekavējoties uz Buenosairesu un atved no turienes divus ūdenslīdēju tērpus ar skā­bekļa rezervuāriem. Parastais ūdenslīdēja tērps ar šļū­teni gaisa iesūknēšanai neder. «Velns» var šļūteni pār­griezt. Turklāt iespējams, ka mums vajadzēs doties nelielā zemūdens ceļojumā. Un nepiemirsti paķert elek­triskos lukturus.

— Vai jūs gribat apciemot «velnu»? — Baltazars apvaicājās.

— Protams, kopā ar tevi, veco zēn.

Baltazars pamāja un devās ceļā.

Viņš atveda ne vien ūdenslīdēju tērpus un lukturus, bet arī pāri garu, ērmīgi izliektu bronzas dunču.

— Tagad tādus neprot vairs taisīt, — viņš sacīja.

— Tie ir senie araukāņu dunči, ar kuriem mani senči

kādreiz šķērduši vēderus baltajiem — jūsu senčiem, neņemiet ļaunā.

Sl vēstures izziņa Zuritam nebija pa prātam, taču dunči gan.

— Tu esi ļoti tālredzīgs, Baltazar.

Otrā dienā, gaismai austot, par spīti stiprajiem viļ­ņiem, Zurita un Baltazars apģērba ūdenslīdēju tērpus un nolaidās jūras dzelmē. Viņi ar pūlēm atraisīja tīk­lus pie zemūdens alas un iespraucās šaurajā ejā. Viņus apņēma pilnīga tumsa. Piecēlušies kājās, ūdenslīdēji izvilka dunčus un iededzināja lukturus. Gaismas nobie­dētās, sīkās zivtiņas spruka uz visām pusēm, bet tad sāka pulcēties ap lukturiem, šaudīdamās to zilganajos staros kā kukaiņu spiets.

Zurita atstūma tās ar roku: to spožās zvīņas žilbi­nāja viņam acis. Ala bija diezgan liela, vismaz četrus metrus augsta un piecus sešus metrus plata. Ūdenslīdēji izpētīja visus kaktus. Ala bija tukša un neapdzīvota. Acīm redzot tikai sīko zivtiņu bari te mēdza patverties no jūras bangām un plēsoņām.

Piesardzīgi sperdami soļus, Zurita un Baltazars vir­zījās uz priekšu. Ala pamazām sašaurinājās. Piepeši Zurita pārsteigumā apstājās. Lukturis apgaismoja res­nas dzelzs restes, kas aizsprostoja ceļu.

Zurita negribēja ticēt savām acīm. Viņš saķēra stie­ņus un sāka tos raustīt, pūlēdamies atdarīt dzelzs aiz­sprostu. Taču restes nepadevās. Zurita pārliecinājās, ka tās stingri iekaltas alas aptēstajās sienās un ka tām ir viras un atslēga otrā pusē.

Tā bija jauna mīkla.

«Jūras velns» acīm redzot ir ne vien saprātīga, bet arī izcili apdāvināta būtne. Viņš pratis pieradināt del­fīnu, viņš pazīst metālu apstrādāšanu. Beidzot — viņš pratis radīt jūras dzīlēs stiprus dzelzs aizsprostus, kas apsargā viņa mājokli. Bet tas taču ir neticami! Viņš jau nevarēja kalt dzelzi zem ūdens! Tātad viņš vienmēr nedzīvo ūdenī vai vismaz krietnu laika sprīdi pavada uz sauszemes.

Zuritam deniņos tik stipri sita pulss, it kā rezer­vuārā trūktu skābekļa, kaut gan viņš bija pavadījis zem ūdens tikai dažas minūtes. Viņš pamāja Baltazaram, un abi pameta alu — te viņiem nebija vairs ko da­rīt — un pacēlās virs ūdens.

Araukāņi, kas ar nepacietību viņus gaidīja, ļoti no­priecājās, ieraudzījuši ūdenslīdējus sveikus un veselus.

Zurita, noņēmis skafandru un atvilcis elpu, jautāja:

— Ko tu par to teiksi, Baltazar?

Araukānis noplātīja rokas:

— Teikšu, ka mums vēl ilgi vajadzēs te dirnēt. «Velns» laikam pārtiek no zivīm, un alā to bez skaita. Bads viņu no alas neizdzīs. Cits nekas neatliks kā uz­spridzināt alu ar dinamītu.

— Bet vai tev neliekas, Baltazar, ka alai var būt di­vas izejas: viena no līča, bet otra no sauszemes?

— Par to neesmu domājis.

— Tad padomā. Kā mums agrāk neienāca prātā izT lūkot apkārtni?

Nu viņi sāka pētīt piekrasti.

Staigājot pa piekrasti, Zurita drīz vien uzduras uz augstu, no baltiem akmeņiem mūrētu žogu, kas ietvēra prāvu zemes gabalu, ne mazāku par desmit hektāriem. Zurita apgāja mūrim apkārt. Viņš atrada tikai vienus vārtus no biezām dzelzs plāksnēm. Vārtos bija mazas dzelzs durtiņas ar «actiņu», kas no iekšpuses bija aiz­segta.

«īsts cietums vai cietoksnis!» Zurita nodomāja. «Dīvaini. Fermeri nemēdz celt tādus biezus un augstus mūrus. Zogā nav ne spraugas, ne plaisas, pa kuru va­rētu ieskatīties.»

Visapkārt neapdzīvota, mežonīga apkārtne: kailās, pelēkās klintis šur tur apaugušas ar dzelkšņainiem krūmiem un kaktusiem. Lejā līcis.

Zurita vairākas dienas noklejoja gar mūri un ilgi vēroja vārtus. Tie ne reizes neatvērās, neviens nenāca ārā un negāja iekšā; nebija dzirdama ne skaņa.

Atgriezies vakarā uz «Medūzas» klāja, Zurita pa­sauca Baltazaru:

— Vai tu zini, kas dzīvo cietoksnī līča krastā?

— Zinu, es iztaujāju indiāņus, kas strādā fermās. Tur dzīvo Salvators.

— Kas viņš tāds ir, šis Salvators?

— Dievs, — Baltazars atbildēja.

Zurita izbrīnā uzrāva biezās, melnās uzacis.

— Vai tu joko, Baltazar?

Indiānis tikko manāmi pasmīnēja.

— Es runāju to, ko esmu dzirdējis. Daudzi indiāņi dēvē Salvatoru par dievu un glābēju.

— No kā viņš tos paglābis?

— No nāves. Pēc indiāņu nostāstiem, Salvators var visu. Viņš dara brīnumus. Viņa rokās ir dzīvība un nāve. Klibiem viņš dod jaunas kājas, īstas kājas, akliem dod acis, tik skaidras kā ērglim, un pat mirušos ceļ augšā.

— Nolādēts! — norūca Zurita, bužinādams kuplās ūsas. — Līcī «jūras velns», virs līča «dievs». Kā tu domā, Baltazar, vai «velns» ar «dievu» nestrādā uz vienu roku?

— Es domāju, ka mums vajadzētu lasīties projām, cik ātri vien var, kamēr mūsu smadzenes aiz visiem šiem brīnumiem nav sarāvušās čokurā.

— Vai-tu esi redzējis kadu, ko Salvators izārstējis?

— Jā, esmu. Man parādīja cilvēku ar lauztu kāju. Uzturējies kādu laiciņu pie Salvatora, šis vīrs tagad skrien kā mustangs. Vēl es redzēju indiāni, ko Salvators uzcēlis no miroņiem. Viss ciems stāsta, ka indiānis bijis auks'ts līķis, kad viņu nesuši pie Salvatora, — galvas­kauss pārsists, smadzenes redzamas. Bet no Salvatora viņš atgriezies dzīvs un vesels. Pat apprecējies pēc nā­ves. Apņēmis skaistu meiteni. Un vēl es redzēju indiāņu bērnus…

— Tātad Salvators pieņem slimniekus?

— Tikai indiāņus. Un tie nāk no malu malām: no Ugunszemes un Amazonas, no Atakamas tuksneša un Asunsionas.

Saņēmis šādas ziņas, Zurita nolēma aizbraukt uz Buenosairesu.

Tur viņš uzzināja, ka Salvators ārstējot indiāņus un tie viņu uzskatot par brīnumdari. No ārstiem Zurita dzirdēja, ka Salvators esot talantīgs un pat ģeniāls hi- rurgs, bet viņam piemītot lielas savādības kā daudziem izciliem vīriem.

Izrādījās, ka Salvatora vārds plaši pazīstams Vecās un Jaunās pasaules zinātnieku aprindās. Amerikā viņš bija iemantojis slavu ar drosmīgām hirurģiskām operā­cijām. Kad slimnieka stāvokli uzskatīja par bezcerīgu un ārsti atsacījās izdarīt operāciju, aicināja Salvatoru. Viņš nekad neatteicās. Viņa drosmei un attapībai nebija robežu. Imperiālistiskā pasaules kara laikā viņš bija atradies franču frontē, kur galvenokārt no.darbojies ar galvaskausa operācijām. Daudzi tūkstoši cilvēku bija vi­ņam pateicību parādā par dzīvības glābšanu. Pēc miera noslēgšanas viņš bija atgriezies savā dzimtenē Argen­tīnā. Ārsta prakse un veiksmīgas spekulācijas ar grunts­gabaliem padarīja Salvatoru bagātu. Viņš nopirka lielu zemes gabalu netālu no Buenosairesas, norobežoja to ar augstu mūri — viena no viņa savādībām, pārtrauca ārsta praksi un apmetās tur. Viņš tagad strādāja tikai zinātnisku darbu savā laboratorijā un ārstēja indiāņus, kuri dēvēja viņu par dievu, kas nonācis zemes virsū.

Zuritam izdevās vēl šo to uzzināt par Salvatora dzīvi. Tur, kur tagad pletās Salvatora plašais zemes gabals, pirms kara atradies neliels namiņš ar dārziņu, ko tāpat ielencis mūris. Visu laiku, kamēr Salvators bijis frontē, namiņu apsargājis nēģeris un vairāki prāvi suņi. Sie uzticamie sargi nav laiduši pagalmā neviena cilvēka.

Pēdējā laikā Salvators izturoties vēl noslēpumaināk. Viņš nepieņemot pat savus universitātes biedrus.

Uzzinājis to visu, Zurita nolēma:

«Ja Salvators ir ārsts, viņam nav tiesību noraidīt slimnieku. Kāpēc lai es nesaslimstu? Es piekļūšu pie Salvatora kā slimnieks, un tad jau redzēsim, ko darīt.»

Zurita devās pie dzelzs vārtiem, kas sargāja Salva­tora īpašumu, un sāka klauvēt. Viņš klauvēja ilgi un ne­atlaidīgi, taču neviens nevēra durtiņas vaļā. Pārskaities viņš paķēra lielu akmeni un sāka dauzīt vārtus, sacel­dams tādu troksni, kas uzmodinātu pat mirušus.

Tālu aiz mūra sāka riet suņi, un beidzot «actiņa» vārtos pavērās.

— Ko vajag? — kāds uzprasīja lauzītā spāniešu Valodā.

— Slimnieks, taisiet ātrāk durvis vaļā, — Zurita at­saucās.

— Slimie tā neklauvē, — balss mierīgi noteica, un kāda acs palūkojās ārā. — Doktors nepieņem.

— Viņš nedrīkst atteikties palīdzēt slimniekam, — Zurita iekaisa.

«Actiņa» aizdarījās, soļi attālinājās. Tikai suņi rēja jo neganti.

Zurita, izsmēlis visu lamu vārdu krājumu, devās at­pakaļ uz šoneri.

Vai sūdzēties par Salvatoru Buenosairesā? Tas neko nepalīdzēs. Zurita trīcēja aiz dusmām. Viņa kuplajām, melnajām ūsām draudēja nopietnas briesmas, jo viņš uztraukumā raustīja tās vienā laidā, un to gali sāka liekties lejup kā barometra bulta, rādot zemu spiedienu.

Pamazām viņš nomierinājās un sāka apsvērt, kā rī­koties tālāk.

Jo ilgāk viņš domāja, jo biežāk viņa iedegušie, brū­nie pirksti stūma uz augšu izspūrušās ūsas. Barometrs cēlās.

Beidzot viņš iznāca uz klāja un negaidot pavēlēja pacelt enkuru.

«Medūza» devās uz Buenosairesu.

— Labi, — noteica Baltazars. — Tik daudz laika veltīgi izšķiests! Lai pekle aprij šo «velnu» kopā ar

- «dievu»!