Cilvēks- amfībija

CIETUMĀ

Eksperti, kas bija pārbaudījuši Ihtiandru, bija spiesti pievērst uzmanību ne vien jaunekļa fiziskajām īpašibām, bet arī viņa gara spējām.

— Kāds inums tagad gads? Kāds mēnesis? Datums? Nedēļas diena? — viņi taujāja.

Bet Ihtiandrs nemainīgi atbildēja:

— Nezinu.

Viņam grūti nācās atbildēt uz pašiem parastākajiem jautājumiem. Taču par nenormālu nosaukt viņu arī ne­varēja. Viņš daudz ko nezināja aiz savas eksistences un audzināšanas īpatnējiem apstākļiem. Viņš bija līdzīgs lielam bērnam. Un eksperti nāca pie slēdziena: «Ih­tiandrs nav rīcības spējīgs.» Tas atbrīvoja Ihtiandru no atbildības tiesas priekšā. Tiesa izbeidza pret Ih­tiandru vērsto apsūdzību un iecēla viņam aizbildni. Divi vīri izsacīja vēlēšanos būt par Ihtiandra aizbildņiem: Zurita un Baltazars.

Salvatoram bija taisnība, kad viņš apgalvoja, ka Zurita viņu apsūdzējis aiz atriebības. Taču Zurita ne tikai atriebās Salvatoram par to, ka bija pazaudējis Ih­tiandru. Viņam bija arī cits mērķis: viņš gribēja atgūt Ihtiandru un tāpēc centās kļūt par jaunekļa aizbildni. Zurita netaupīja vairākus desmitus vērtīgu pērļu un bija uzpircis tiesas uri aizbildņu padomes locekļus. Tagad Zurita bija tuvu mērķim.

Baltazars, atsaukdamies uz savām tēva tiesībām, pie­prasīja, lai aizbildņa tiesības piešķir viņam. Tomēr viņam neveicās. Par spīti visām Larras pūlēm, eksperti paziņoja, ka viņi nevarot tikai uz viena liecinieka Kristo liecības pamata konstatēt, ka Ihtiandrs un pirms divdes­mit gadiem dzimušais Baltazara dēls esot viena un tā pāti persona. Turklāt Kristo vēl bija Baltazara brālis un tāpēc neiedvesa ekspertiem pilnīgu uzticību.

Larra nezināja, ka šai lietā iejaukušies prokurors ar bīskapu. Baltazars ka cietušais, kā tēvs, kam nolau­pījuši un izkropļojuši deiu, tiesai bija vajadzīgs procesa laikā. Taču atzīt Baltazaru par tēvu, atdot viņam Ih­tiandru — tas neietilpa tiesas un baznīcas apsvērumos: bija nepieciešams pilnīgi atbrīvoties no Ihtiandra.

Kristo, kas bija pārcēlies uz dzīvi pie brāļa, sāka ba­žīties par viņu. Baltazars sēdēja dziļās domās stundām ilgi, aizmirsis par ēdienu un dzērienu, bet tad uzreiz viņam uznāca ārkārtīgi stiprs uzbudinājums, viņš sāka mētāties pa veikalu un saukt: — Mans dēls, mans dēls! — Tādos mirkļos viņš mēdza lamāt spāniešus vi­sos lamu vārdos, kādus vien atrada viņam zināmajās valodās.

Reiz pēc tādas lēkmes Baltazars negaidot paziņoja Kristo:

— Zini ko, brāl, es iešu uz cietumu. Es atdošu savas labākās pērles sargiem, lai viņi atļauj man satikties ar Ihtiandru. Es parunāšu ar viņu. Viņš pats atzīs mani par savu tēvu. Dēls nevar neatzīt tēvu. Viņā jāsāk runāt manam asinīm.

Lai kā Kristo pūlējās atrunāt brāli, nekas nepalī­dzēja. Baltazars bija nelokāms.

Baltazars devās uz cietumu. Lūgdamies sargus, viņš raudāja, vārtījās viņiem pie kājām, diedelēja un, nokai­sīdams ar pērlēm ceļu no vārtiem līdz cietuma iekšējām telpām, beidzot nokļuva Ihtiandra kamerā.

Sai nelielajā kamerā, ko trūcīgi apgaismoja šaurs, restots logs, bija smacīgs gaiss, slikti oda; cietuma sargi reti mainīja ūdeni tvertnē un nevīžoja novākt uz grīdas pūstošās zivis, ar kurām baroja neparasto ieslo­dzīto.

Pie sienas iepretim logam stāvēja dzelzs tvertne.

Baltazars piegāja pie tvertnes un paskatījas uz tumšo ūdens līmeni, kurā slēpās Ihtiandrs.

— Ihtiandr! — Baltazars klusu pasauca. — Ih­tiandr …

Ūdens virsma virmoja, bet jauneklis neparādījās.

Pagaidījis vēl mirkli, Baltazars pastiepa trīcošo roku un iegremdēja to siltajā ūdenī. Roka pieskārās pie pleca.

No tvertnes pacēlās Ihtiandra slapjā galva. Viņš iz­slējās līdz pleciem un jautāja:

— Kas jūs esat? Ko jums vajag?

Baltazars nometās ceļos un izstiepa rokas. Vārdi ātri plūda pār viņa lūpām:

— Ihtiandr! Pie tevis atnācis tavs tēvs. Tavs īstais tēvs. Salvators nav tev tēvs. Salvators ir ļauns cilvēks. Viņš tevi sakropļojis… Ihtiandr! Ihtiandr! Nu, paska­ties taču manī uzmanīgi. Vai tu patiešām nepazīsti savu tēvu?

Ūdens lēni ritēja no jaunekļa biezajiem matiem uz bālajiem vaigiem un pilēja nost no zoda. Skumjš un mazliet izbrīnījies viņš lūkojās vecajā indiānī.

— Es jūs nepazīstu, — viņš beidzot sacīja.

— Ihtiandr! — Baltazars iesaucās. — Apskati mani labi pamatīgi! — Un vecais indiānis pēkšņi satvēra jau­nekļa galvu, piespieda sev klāt un sāka skūpstīt, liedams karstas asaras.

Ihtiandrs, atvairīdams šos negaidītos glāstus, sakus­tināja ūdeni tvertnē, un tas sāka līt pāri malām uz akmens klona.

Te kāda roka sagrāba Baltazaru aiz apkakles, pa­cēla gaisā un iesvieda kaktā. Baltazars novēlās uz grī­das, sāpīgi nodauzīdams galvu pret mūri.

Atvēris acis, Baltazars ieraudzīja sev blakus Zuritu. Cieši savilcis labo roku dūrē, Zurita kreisajā turēja kādu papīru un uzvaroši vēcināja to.

— Redzi? Pavēle, kas mani ieceļ par Ihtiandra aiz­bildni. Tev nāksies pameklēt bagatu dēliņu citā vietā. So jaunekli es rīt aizvedīšu sev līdzi. Saprati?

Baltazars, gulēdams uz grīdas, dobji un draudoši ierūcās.

Nākošajā mirklī viņš uzlēca kājās un ar mežonīgu brēcienu metās virsū ienaidniekam, notriekdams to gar zemi. Indiānis izrāva Zuritam no rokas papīru, iebāza mutē un joprojām zvēla spānietim ar dūrēm. Sākās ne­žēlīga cīņa.

Cietuma sargs, kas stāvēja pie durvīm ar atslēgam rokā, turēja par savu pienākumu ievērot stingru neitra­litāti, jo bija saņēmis kārtīgus kukuļus no abām pusēm un negribēja iejaukties kautiņā. Tikai, kad Zurita sāka žņaugt veco, sargs kļuva nemierīgs:

— Nenožņaudziet viņu!

Tomēr niknuma pārņemtais Zurita nepievērsa uzma­nības sarga brīdinājumam, un Baltazaram būtu slikti klājies, ja kamerā nebūtu parādījusies jauna persona.

— Lieliski! Aizbildņa kungs vingrinās savu aizbil­dņa tiesību realizēšanā! — atskanēja Salvatora balss. — Ko jūs blisināt acis? Vai zināt savus pienākumus? — viņš uzsauca sargam tādā tonī, it kā būtu pats cietuma priekšnieks.

Salvatora uzsauciens palīdzēja. Sargs metās izšķirt kaušļus.

Troksni padzirdējuši, atskrēja vēl citi sargi, un drīz vien Zuritu un Baltazaru atvilka katru uz savu pusi.

Zurita varēja uzskatīt sevi par uzvarētāju šai cīņā, taču uzvarētais Salvators tomēr bija stiprāks par saviem sāncenšiem. Pat šeit, šai kamerā, būdams arestants, Salvators joprojām valdīja par notikumiem un cil­vēkiem.

— Izvediet kaušļus no kameras! — Salvators pavē­lēja sargiem. — Man jāpaliek vienatnē ar Ihtiandru.

Un sargi paklausīja. Par spīti protestiem un la­mām, Zuritu un Baltazaru izveda ārā. Kameras durvis aizcirtās.

Kad gaitenī attālinoties apklusa balsis, Salvators pienāca pie baseina un sacīja Ihtiandram, kurš palūko­jās ārā no ūdens:

— Piecelies, Ihtiandr. Iznāc kameras vidū, es t

Jauneklis paklausīja.

— Tā, — Salvators turpināja, — tuvāk gaismai. Elpo. Dziļāk. Vēl. Aizturi elpu. Tā …

Salvators izklauvēja Ihtiandra krūtis un klausījās jaunekļa saraustītajā elpā.

— Trūkst gaisa?

— Jā, tēv.

— Pats esi vainīgs. Tu nedrīkstēji tik iigi uztureties uz sauszemes.

Ihtiandrs nokāra galvu un iegrima domās. Tad pēkšņi pacēla galvu, ieskatījās Salvatoram taisni acīs un jautāja:

— Tēv, bet kāpēc nevar? Kāpēc visiem brīv, bet man ne?

Izturēt šo skatienu, kas saturēja slēptu pārmetumu, Salvatoram bija daudz grūtāk nekā atbildēt tiesā. Bet Salvators izturēja.

— Tāpēc, ka tev ir tas, kas nav nevienam cilvēkam: spēja dzīvot zem ūdens… Ja tev liktu izvēlēties, Ih­tiandr, vai nu but tādam kā visi un dzīvot uz sausze­mes, vai dzīvot tikai zem ūdens, ko tad tu izvēlētos?

— Nezinu, — jauneklis atbildēja, brītiņu pado­mājis.

Viņam bija vienādi dārga ir zemūdens pasaule, ir zeme, Gutiēre. Bet Gutiēre viņam tagad ir zudusi…

— Tagad es dotu priekšroku okeānam, — viņš bei­dzot sacīja.

— Tu jau agrāk esi izvēlējies, Ihtiandr, jo ar savu nepaklausību esi pārkāpis organisma līdzsvara noteiku­mus. Nu tu varēsi dzīvot tikai ūdenī.

— Bet ne šinī briesmīgajā, netīrajā ūdenī, tēv! Es te nomiršu. Es gribu okeāna plašumā!

Salvators apspieda nopūtu.

— Es darīšu visu, lai jo drīzāk atbrīvotu tevi no cie­tuma, Ihtiandr. Esi vīrišķīgs! — Un, uzmundrinoši uzsi­tis jauneklim uz pleca, Salvators pameta Ihtiandru un atgriezās savā kamerā.

Nosēdies uz taburetes pie šaurā galda, Salvators iegrima pārdomās.

Kā ikviens hirurgs, viņš pazina arī neveiksmes. Ne mazums cilvēku dzīvību bija gājušas bojā no viņa naža, iekams viņš bija sasniedzis pilnību. Tomēr viņš nekad nebija daudz domājis par šiem upuriem. Gāja bojā des­miti, toties izglābti tūkstoši. Sī aritmētika viņu pilnīgi apmierināja.

Taču par Ihtiandra likteni viņš jutās atbildīgs. Ihtiandrs bija viņa lepnums. Viņš mīlēja jaunekli kā savu

labāko darbu. Bez tam viņš bija pieķēries Ihtiandram un iemīlējis viņu kā savu dēlu. Un tāpēc tagad Ihtiandra slimiba un turpmākais liktenis modināja Salvatorā rai­zes un bažas.

Pie kameras durvīm pieklauvēja.

— Iekšā! — Salvators uzsauca.

— Vai es jūs netraucēju, profesora kungs? — cie­tuma uzraugs klusu apvaicājās.

— Nebūt ne, — Salvators atbildēja pieceldamies. — Kā jūtas jūsu sieva un bērns?

— Pateicos, ļoti labi. Es viņus nupat aizsūtīju tālu no šejienes, uz Andiem…

— Jā, kalnu klimats viņiem noderēs, — Salvators piekrita.

Uzraugs^negāja projām. Mezdams skatienus uz dur­vīm, viņš tuvojās Salvatoram un klusu čukstēja:

— Profesor! Esmu gatavs savu dzīvību atdot jums par to, ka izglābāt manu sievu. Es viņu mīlu kā…

— Nav ko pateikties, tas ir mans pienākums.

— Es negribu palikt jūsu parādnieks, — uzraugs turpināja. — Un ir arī vēl kas cits. Esmu neizglītots cilvēks, bet es lasu avīzes un zinu, ko nozīmē profesors Salvators. Nevar pieļaut, ka tādu cilvēku tur cietumā kopā ar klaidoņiem un laupītājiem.

— Mani mācītie draugi, — Salvators smaidīdams piezīmēja, — liekas, panāks, lai mani ievieto sanatorijā kā vājprātīgu.

— Cietuma sanatorija nav labāka par cietumu, — uzraugs attrauca, — pat sliktāka: laupītāju vietā ap jums būs vājprātīgie. Salvators starp trakiem! Nē, nē, tas nedrīkst notikt!

Pazeminājis balsi līdz čukstam, uzraugs turpināja:

— Esmu visu apdomājis. Es ar nolūku aizsūtīju ģi­meni kalnos. Tagad nokārtošu jums bēgšanu un tad no- zudīšu pats. Trūkums iedzina mani šeit, bet es neciešu šo darbu. Mani neatradīs, un jūs … jūs aizbrauksiet no šīs nolādētās zemes, kur viss atrodas garīdznieku un tirgoņu rokās. Un vēl ko es jums gribēju pateikt, — viņš piebilda vilcinādamies. — Es nododu dienesta no­slēpumu, valsts noslēpumu …

— Varat to nedarīt, — Salvators pārtrauca.

— Jā, bet… es pats nevaru… vispirms — es ne­varu izpildīt briesmīgo pavēli, ko esmu saņēmis. Sirds­apziņa mocītu mani visu mūžu, bet, ja es atklāšu šo noslēpumu, sirdsapziņa man nepārmetīs. Jūs tik daudz esat darījis manā labā, kamēr viņi… Es neesmu patei­cību paradā priekšniecībai, kura turklāt spiež mani uz noziegumu.

— Pat uz noziegumu?

— Jā, es uzzināju, ka Ihtiandru neatdos ne Balta- zaram, ne aizbildnim Zuritam, kaut gan Zuritam jau izsniegti papīri. Taču arī Zurita, par spīti bagātīgajiem kukuļiem, nedabūs neko, jo… Ihtiandru nolēmuši no­nāvēt.

Salvators viegli sakustējās.

— Tā? Turpiniet!

— Jā, nonāvēt Ihtiandru, — visvairāk par to uzstā­jas bīskaps, lai gan viņš, manuprāt, ne reizi neizsacīja vārdiņu «nonāvēt». Man iedeva indi, liekas, ciānkāliju. Šonakt man jāieber inde Ihtiandra tvertnes ūdenī. Cie­tuma ārsts ir uzpirkts. Viņš konstatēs, ka Ihtiandru pa­zudinājusi jūsu izdarītā operācija, kas pārvērta viņu amfībijā. Ja es neizpildīšu pavēli, ar mani rīkosies ne­žēlīgi. Bet man taču ir ģimene… Tad viņi nogalinās arī mani, un neviens neko neuzzinās. Es esmu pilnīgi viņu rokās. Man pagātnē ir noziegums… neliels… gandrīz vai nejaušs… Tik un tā es esmu nolēmis bēgt, un jau viss ir sagatavots, bet es nevaru un negribu no­galināt Ihtiandru. Izglābt abus — jūs un Ihtiandru — tik īsā laika sprīdī grūti, gandrīz neiespējami. Bet jūs vienu izglābt es varu. Esmu visu izdomājis. Man žēl Ihtiandra, taču jūsu dzīvība ir vērtīgāka. Jūs ar savu mākslu varēsiet radīt citu Ihtiandru, bet neviens pa­saulē neradīs otru tādu Salvatoru.

Salvators piegāja pie uzrauga, spieda viņam roku un sacīja:

— Es jums pateicos, bet nevaru pieņemt jūsu upuri. Jūs var noķert un tiesāt.

- — Nekāda upura nav! Man viss izdomāts.

— Pagaidiet. Es pats nevaru šo upuri pieņemt, bet, ja jus izglābsiet Ihtiandru, tad izdarīsiet man lielāku pakalpojumu, nekā izglābdams mani. Es esmu vesels, spēcīgs un visur atradīšu draugus, kas man palīdzēs izrauties brīvībā. Taču Ihtiandru nepieciešams atbrīvot tūliņ.

— Es to izpildīšu kā jūsu pavēli, — uzraugs noteica.

Kad viņš izgāja, Salvators pasmaidīja un noteica:

— Tā būs labāk. Lai strīdus ābols netiek nevienam.

Viņš pastaigāja pa istabu, klusu nočukstēja: — Na­baga zēns! — piegāja pie galda, kaut ko uzrakstīja, tad pieklauvēja pie durvīm.

— Pasauciet pie manis cietuma uzraugu.

Kad uzraugs ieradās, Salvators uzrunāja viņu:

— Vēl viens lūgums. Vai nevarat izgādāt man tik­šanos ar Ihtiandru — pēdējo tikšanos!

— Tas ir pavisam viegli. No priekšniecības neviena nav, viss cietums jūsu rīcībā.

— Lieliski. Jā, vēl viens lūgums.

— Esmu gatavs pakalpot.

— Atbrīvodams Ihtiandru, jūs izdarīsiet manā labā ļoti daudz.

— Bet jūs, profesor, esat izdarījis man tādu pakal­pojumu . ..

— Pieņemsim, ka esam norēķinājušies, — Salvators pārtrauca, — bet es varu un gribu palīdzēt jūsu ģime­nei. Te ir zīmīte. Tanī ir tikai adrese un viens burts «S» — Salvators. Meklējiet pēc šīs adreses. Tas ir uzti­cams cilvēks. Ja jums vajadzēs uz laiku paslēpties vai vajadzēs naudas …

— Bet …

— Nekādus «bet». Vediet mani drīzāk pie Ihtiandra.

Ihtiandrs izbrīnījās, kad kamerā atkal parādījās Sal­vators. Ihtiandrs nekad nebija viņu redzējis tik skumju un maigu kā šoreiz.

— Ihtiandr, mans dēls, — Salvators sacīja. — Mums jāšķiras ātrāk, nekā biju domājis, un varbūt uz ilgu laiku. Tavs liktenis darīja man raizes. Tevi ielenc tūkstošiem briesmu. Ja tu paliksi te, tu iesi bojā, labākā gadījumā paliksi par Zuritas vai viņam līdzīga plēsoņas gūstekni.

— Bet tu, tēv?

— Mani, protams, notiesās un iesedinas cietuma, kur man b.ūs jānosēž gadi divi vai pat vairāk. Kamēr es būšu cietumā, tev jāatrodas drošā vietā un iespējami tālāk no šejienes. Tāda vieta ir, bet tā ir ļoti tālu, otrpus Dienvidamerikas, uz rietumiem no tās, Lielajā okeānā, kādā no Tuamotu jeb Zemajām salām. Nokļūt līdz turie­nei nebūs viegli, taču visas ceļa briesmas nav salīdzi­nāmas ar tām, kādām tu pakļausies te, mājās, Laplatas līcī. Vieglāk nokļūt turp un uzmeklēt šīs salas nekā iz­vairīties te no viltīgā ienaidnieka tikliem un lamatām.

Kādu ceļu tev norādīt? Tu vari doties turp uz rietu­miem, apejot Dienvidameriku no ziemeļiem vai dienvi­diem. Abiem ceļiem ir savas labās puses un savi trū­kumi. Ziemeļu ceļš mazliet garāks. Bez tam, izraugoties šo ceļu, tev vajadzētu peldēt no Atlantijas uz Kluso okeānu cauri Panamas kanālam, un tas ir bīstami: tevi var notvert, it sevišķi slūžās; vai atkal pie mazākās ne­uzmanības tevi var saspiest kuģis. Kanāls nav pārāk plats un dziļš: vislielākais platums — deviņdesmit viens metrs, dziļums — divpadsmit ar pusi metra. Jaunākie, dziļi peldošie okeāna tvaikoņi var gandrīz skart dibenu ar ķīli.

Toties tu visu laiku būtu siltajos ūdeņos. Bez tam no Panamas kanāla iet uz rietumiem trīs lieli okeāna ceļi: divi uz Jaunzēlandi, trešais uz Fidži salām un vēl tālāk. Izraudzījies vidējo ceļu un sekodams tvaikoņiem un var­būt pat pieķerdamies zem tiem, tu gandrīz sasniegtu mērķi. Vismaz abi ceļi uz Jaunzēlandi aizķer Tuamotu arhipelaga joslu. Tev vajadzētu tikai mazliet novirzīties uz ziemeļiem.

Ceļš gar dienvidu krastu tuvāks, toties tur tev būs jā­peld aukstos ūdeņos, pie peldošā ledus robežas, it se­višķi, ja tu peldēsi gar Dienvidamerikas vistālāko punktu dienvidos — Horna ragu Ugunszernē. Magelāna līcis ir ārkārtīgi vētrains. Tev, protams, tas nav tik bīs­tams kā kuģiem un tvaikoņiem, taču bīstams tomēr. Buru kuģiem tas bija īsta kapsēta. Austrumos tas ir plats, rietumos šaurs un piebārstīts ar klintīm un sali­ņām. Spēcīgi rietumu vēji dzen ūdeni uz austrumiem, tātad tev pretī. Šinīs vērpetēs pat tu vari sadauzīties arī zem ūdens.

Tāpēc es tev ieteicu labāk pagarināt ceļu un apiet Horna ragu nekā peldēt caur Magelāna līci. Okeāna ūdens kļūst vēsāks pamazām, un es ceru, ka tu pakāpe­niski pieradīsi un paliksi vesels. Par uzturu tev nav ko bēdāt — tas vienmēr būs pa rokai tāpat kā ūdens. Tu kopš bērnības esi pieradis dzert jūras ūdeni bez kai­tīgām sekām veselībai.

Atrast ceļu no Horna raga uz Tuamotu salām tev būs mazliet grūtāk nekā no Panamas kanāla. No Horna raga uz ziemeļiem nav platu okeāna ceļu ar lielu tvai­koņu kustību. Es tev norādīšu precīzi garumu un pla­tumu; tu tos noteiksi ar speciālu instrumentu, ko esmu licis tev pagatavot. Taču šie instrumenti mazliet apgrū­tinās tevi un saistīs kustības brīvību . ..

— Es paņemšu līdzi Līdingu. Viņš nesīs kravu. Vai tad es varu šķirties no Līdinga? Viņš jau tā droši vien noilgojies pēc manis.

— Nezinu gan, kurš pēc kura vairāk, — Salvators pasmaidīja. — Tātad Līdings. Labi. Līdz Tuamotu sa­lām tu notiksi. Tev vajadzēs uzmeklēt vientuļu koraļļu salu. Pazīme tāda: uz salas masts, bet mastā kā vēja rādītājs — liela zivs. Nav grūti iegaumēt. Varbūt tu izšķiedīsi mēnesi, divus vai trīs, meklēdams šo salu, — nav nekāda nelaime: ūdens tur silts, austeru daudz.

Salvators bija pieradinājis Ihtiandru pacietīgi klau­sīties, nepārtraucot stāstītāju, bet, kad Salvators nonāca šai sava stāsta vietā, Ihtiandrs nenocietās:

— Un ko es atradīšu salā ar vēja rādītāju — zivi?

— Draugus. Uzticamus draugus, gādību un mīles­tību, — Salvators atbildēja. — Tur dzīvo mans vecs draugs — zinātnieks Armans Vilbuā, francūzis, slavens okeanogrāfs. Es iepazinos un iedraudzējos ar viņu, kad pirms daudziem gadiem biju Eiropā. Armans Vilbuā ir ļoti interesants cilvēks, bet tagad man nav laika tev pa­stāstīt par viņu. Ceru, ka tu pats iepazīsies ar viņu un to notikumu, kas novedis viņu uz vientuļās koraļļu sa­las Klusajā okeānā. Pats viņš nav vientulis. Tur dzīvo viņa sieva, jauka, krietna sieviete, dēls un meita — pē­dējā dzimusi uz salas, viņai būs gadi septiņpadsmit, dē­lam ir divdesmit pieci.

Viņi zina par tevi no manām vēstulēm, un esmu pārliecināts, uzņems ģimenē kā savējo… — Salvators sastostījās. — Zināms, tagad tev vajadzēs lielāko daļu laika pavadīt zem ūdens. Taču draudzīgām sarunām tu varēsi uz dažām stundām dienā iznākt krastā. Iespē­jams, ka tava veselība uzlabosies un tu varēsi, tāpat kā agrāk, uzturēties gaisā tikpat ilgi kā ūdenī.

Armana Vilbuā personā tu atradīsi otro tēvu. Tu sa­vukārt būsi viņam neatsverams palīgs viņa zinātniska­jos darbos okeanogrāfijā. Jau no tā vien, ko tu zini par okeānu un tā iemītniekiem, pietiktu kādam desmitam profesoru, — Salvators pasmīnēja. — Jokupēteri eks­perti tincināja tevi pēc šablona, kāda šodien diena, kāds datums, un tu nevarēji atbildēt tikai tāpēc, ka tas viss tavās acīs bija bez nozīmes. Ja viņi būtu pajautā­juši tev par zemūdens straumēm, ūdens temperatūru, sāls saturu Laplatas līcī un tā apkārtnē — no tavām atbildēm varētu sastādīt veselu zinātnisku rakstu sē­jumu. Cik daudz vairāk tu varēsi uzzināt un vēlāk da- rit zināmas savas atziņas cilvēkiem, ja tavas apakš- ūdens ekskursijas vadīs tāds pieredzējis un teicams zi­nātnieks kā Armans Vilbuā! Es esmu pārliecināts, ka jūs abi radīsiet tādu darbu okeanogrāfijā, kurš iezīmēs veselu laikmetu šās zinātnes attīstībā, pārskanēs visu pasauli. Un tavs vārds stāvēs blakus Armana Vilbuā vārdam, — es viņu pazīstu, viņš pats to pieprasīs. Tu kalposi zinātnei un reizē ar to visai cilvēcei.

Bet, ja tu paliksi šeit, tevi piespiedīs kalpot tumso- nīgu, savtīgu cilvēku zemiskajām interesēm. Esmu pār­liecināts, ka atola tīrajos, dzidrajos ūdeņos un Armana Vilbuā ģimenē tu atradīsi klusu ostu un būsi laimīgs.

Vēl viens padoms. Līdzko tu atradīsies okeānā — un tas var notikt šo pašu nakti, — nekavējoties peldi uz mājām caur zemūdens tuneli (mājās pašreiz ir tikai uzticamais Džims), paņem navigācijas instrumentus, nazi un pārējo, uzmeklē Līdingu un dodies ceļā, iekams vēl saule nav pacēlusies pār okeānu.

Ardievu, Ihtiandr! Nē, uz redzēšanos!

Salvators pirmo reizi mūžā apskāva un cieši no­skūpstīja Ihtiandru. Tad viņš pasmaidīja, uzsita jau­neklim uz pleca un sacīja:

— Tāds brašs zēns nekur nepazudīs! — un ātri iz­gāja no istabas.