Cilvēks- amfībija

NEPARASTS JURIDISKS GADĪJUMS

Buenosairesas prokuroru apmeklēja rets viesis — vietējās katedrāles priekšnieks bīskaps Huans de Gar- silasso.

Prokurors, resns, kustīgs cilvēciņš ar aizblīdušām ačelēm, strupi apcirptiem matiem un krāsotām ūsām, pacēlās no krēsla, apsveicot bīskapu. Namatēvs sau­dzīgi apsēdināja dārgo viesi smagā ādas atzveltnī pie rakstāmgalda.

Bīskapam un prokuroram bija maz līdzības. Proku­rora seja bija tukla un sarkana, ar biezām lūpām un bumbierim līdzīgu degunu. Pirksti bija strupi un resni kā apcirsti, bet pogas uz izspīlētā vēdera likās ik mirkli trūks vaļā, nespēdamas savaldīt ļumīgo tauku stihiju.

Bīskapa seja pārsteidza ar savu kalsnumu un bā­lumu. Izdilušais deguns ar kūkumiņu, smailais zods un plānās, gandrīz vai zilās lūpas piešķīra viņam tipisku jezuīta izskatu. Bīskaps nekad nelūkojās acīs sarunu biedram, tomēr jo modri vēroja to. Bīskapa ietekme bija liela, un viņš labprāt atrāvās no garīgām lietām, lai virzītu tālāk sarežģīto politisko spēli. Sasveicinājies ar namatēvu, bīskaps nekavējoties ķērās pie sava apmek­lējuma mērķa.

— Es gribētu zināt, — viņš klusā balsī jautāja, — kādā stāvoklī ir profesora Salvatora lieta?

— Ak, arī jūs esat ieinteresējies par šo prāvu, jūsu eminence, — prokurors laipni atsaucās. — Jā, tas ir izcils process! — Paņēmis no galda biezus aktu vākus un šķirstīdams lapas, prokurors turpināja: — Saņēmuši Pedro Zuritas sūdzību, mēs izdarījām izmeklēšanu pie profesora Salvatora. Zuritas ziņojums, ka Salvators iz­dara dzīvniekiem neparastas operācijas, pilnīgi apstip­rinājās. Salvatora dārzos bija īsta fabrika, kur fabricē dzīvniekus ērmus. Tas ir kaut kas neticams! Piemēram, Salvators…

— Par kratīšanas rezultātiem es zinu no avīzēm, — bīskaps lēnīgi pārtrauca. — Kādus soļus jūs spērāt at­tiecībā uz pašu Salvatoru? Vai viņš ir arestēts?

— Jā, arestēts. Bez tam mēs atvedām uz pilsētu kā lietišķu pierādījumu un apsūdzības liecinieku jaunu cil­vēku, vārdā Ihtiandru, — tas ir tas pats «jūras velns». Kas to būtu domājis, ka daudzinātais «jūras velns», kas tik ilgi nodarbināja mūsu prātus, izrādīsies par vienu no Salvatora zvēru dārza brīnumiem! Patlaban eksperti, universitātes profesori, nodarbojas ar visu šo bries­moņu pētīšanu. Mēs, protams, nevarējām pārvest visu zvēru dārzu, visus lietišķos pierādījumus, uz pilsētu, to­mēr Ihtiandru atvedām un novietojām tiesas ēkas pag­rabā. Viņš mums sagādā daudz raižu. Varat iedomāties, ka mums vajadzēja ierīkot viņam lielu tvertni, jo viņš nevar dzīvo* bez ūdens. Un viņš patiešām jutās ļoti slikti. Acīm redzot Salvators izdarījis>J<ādas neparastas pārmaiņas viņa organismā, pārvēršot jaunekli par cil- vēku-amfībiju. Mūsu zinātnieki noskaidro šo jautājumu.

— Mani vairāk interesē Salvatora liktenis, — bīs­kaps tikpat klusu kā iepriekš sacīja. — Uz kāda panta pamata viņu sauc pie atbildības? Un kādas ir jūsu do­mas: vai viņš tiks notiesāts?

— Salvatora lieta ir reti sastopams juridisks gadī­jums, — prokurors atbildēja. — Atzīstos, ka vēl neesmu skaidrībā, uz kādu pantu attiecināt viņa noziegumu. Visvienkāršāk būtu apvainot Salvatoru par nelikumī­gām vivisekcijām un kropļojumiem, kas nodarīti minē­tajam jauneklim . ..

Bīskaps sāka raukt pieri:

— Vai jūs domājat, ka visā šinī Salvatora rīcībā nav nozieguma pazīmju?

— Noteikti ir vai būs, bet kādas? — prokurors tur­pināja. — Man tika iesniegts vēl kāds ziņojums — no indiāņa Baltazara. Viņš apgalvo, ka Ihtiandrs esot viņa dēls. Pierādījumi pavāji, taču mēs pratīsim izmantot šo indiāni kā apsūdzības liecinieku, ja eksperti konstatēs, ka Ihtiandrs ir patiešām viņa dēls.

— Tātad labākajā gadījumā Salvatoru apsūdzēs tikai par to, ka viņš pārkāpis medicīnas noteikumus, un tiesās tikai par operācijas izdarīšanu bērnam bez vecāku atļaujas?

— Un varbūt par sakropļošanu. Tas jau ir nopiet­nāks arguments. Taču šai lietā ir vēl viens apstāklis, kas visu sarežģī. Eksperti — tiesa, tas nav vēl viņu ga­līgais spriedums — sliecas uz to pusi, ka normālam cilvēkam nebūtu varējusi ienākt prātā doma tā izķēmot dzīvniekus un izdarīt tādu neparastu operāciju. Eks­perti var atzīt Salvatoru par garīgi slimu un nespējīgu atbildēt par savu rīcību.

Bīskaps sēdēja klusēdams, sakniebis plānās lūpas un raudzīdamies galda stūrī. Beidzot viņš noteica pavisam klusu:

— To es no jums negaidīju.

— Ko, jūsu eminence? — jautāja neizpratnē pro­kurors.

— Pat jūs, taisnas tiesas sargs, it kā attaisnojat Sal­vatora rīcību, atrodot, ka viņa operācijas nav bez liet­derības.

— Bet kas tur slikts?

— Un jums ir grūti noteikt nozieguma būtību. Baz­nīcas tiesa — debesu tiesa — raugās citādi uz Salvatora rīcību. Atļaujiet nākt jums palīgā un sniegt padomu.

— Lūdzu, jūsu eminence, — samulsušais prokurors noteica.

Bīskaps iesāka klusu, pamazām paaugstinot balsi kā sludinātājs, kā atmaskotājs:

— Jūs sacījāt, ka Salvatora rīcība nav bez lietde­rības? Jūs uzskatāt, ka viņa izkropļotie dzīvnieki un cil­vēks ieguvuši pat zināmas priekšrocības, kādu tiem trūcis? Ko tas nozīmē? Vai tad pasaules radītājs radījis cilvēkus nepilnīgus? Vai tad vajadzīga kāda profesora Salvatora iejaukšanās, lai piešķirtu cilvēka ķermenim pilnīgāku veidu?

Acis nodūris, prokurors sēdēja nekustēdamies. Baz­nīcas priekšā viņš pats izrādījās apsūdzētā stāvoklī. Viņš to nekādi nebija gaidījis.

— Vai jūs esat aizmirsis, kas sacīts svētajos rak­stos, Vecajā derībā, pirmās Mozus gramatas divdesmit sestajā pantā: «Un dievs sacīja: darīsim cilvēkus pēc mūsu ģīmja, pēc mūsu līdzības,» — un tālāk divdesmit septītajā pantā: «Un dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja, pēc dieva ģīmja viņš to radīja.» Bet Salvators iedrīkstē­jies izķēmot šo ģīmi un šo līdzību, un jūs — pat jūs! — atrodat to pat lietderīgu!

— Piedodiet, svēto tēv … — tik vien prokurors va­rēja izdvest.

— Vai tad tas kungs nav atradis savu radību par skaistu un pilnīgu? — biskaps apgaroti turpināja. — Jūs labi atceraties cilvēku izdoto likumu pantus, bet aiz­mirstat dieva likumu pantus. Atcerieties tās pašas Mo­zus grāmatas pirmās nodaļas trīsdesmit pirmo pantu: «Un dievs uzlūkoja visu, ko viņš bija darījis, un, raugi, tas bija ļoti labs.» Bet jūsu Salvators domā, ka vajag kaut ko pārlabot, pārtaisīt, izkropļot, ka cilvēkiem jā­kļūst par abiniekiem, un jūs arī atrodat, ka tas ir asprā­tīgi un lietderīgi. Vai tā nav dieva nozākāšana? Svē­tuma apgānīšana? Dieva zaimošana? Jeb vai civilie likumi pie mums vairs nesoda par noziegumiem, kas iz­darīti pret ticību? Kas notiks, ja visi sāks kopā ar jums atkārtot: «Jā, dievs cilvēku slikti radījis. Jādod cilvēks doktoram Salvatoram pārtaisīt.» Vai tā nav drausmīga reliģijas pamatu graušana? Dievs atradis visu par labu, ko darījis, — visu savu radību. Bet Salvators sāk pār­

statīt dzīvniekiem galvas, mainīt ādas, radīt patiešām dievam pretīgus riebekļus, it kā ņirgadamies par pasau­les raditaju. Un jums grūti atrast Salvatora rīcībā no­zieguma sastavu!

Biskaps apklusa. Viņš bija apmierināts ar iespaidu, kādu viņa runa atstājusi uz prokuroru, brītiņu nogaidīja, tad atkal sāka klusu, pamazām paceldams balsi:

— Es sacīju, ka mani visvairāk interesē Salvatora liktenis. Bet vai es varu palikt vienaldzīgs pret Ihtian­dra likteni? jsai būtnei pat nav kristīga vārda, jo Ihti­andrs grieķiski nozīmē «cilvēks-zivs». Pat ja Ihtiandrs pats nav vainīgs, ja viņš ir tikai upuris, arī tad viņš ir dievam pretīgs, zaimojošs radījums. Ar savu eksistenci vien viņš var samulsināt cilvēku prātus, vest uz gr^ cigāru domām, kārdināt dažus no šiem mazajiem brā­ļiem, likt svārstīties ticībā vājiem. Ihtiandrs nedrīkst palikt starp dzīvajiem! Vislabāk būtu, ja tas kungs aiz­sauktu viņu pie sevis, ja šis nelaimīgais jauneklis no­mirtu aiz savas izkropļotās dabas nepilnībām, — bīs­kaps uzmeta prokuroram zīmīgu skatienu. — Katrā gadījumā viņš apsūdzams, nošķirams no cilvēkiem, vi­ņam atņemama brīvība. Arī viņš nav brīvs no šādiem tādiem pārkāpumiem: viņš zadzis zvejniekiem zivis, bojājis tiem tīklus un galu galā tā nobiedējis visus, ka, atcerieties, zvejnieki bija atmetuši zveju un pilsēta pa­lika bez zivīm. Bezdievis Salvators un viņa derdzīgais roku darbs Ihtiandrs — tas ir bezkaunīgs izaicinājums baznīcai, dievam, debesīm! Un baznīca nenoliks iero­čus, kamēr šie abi nebūs iznīcināti!

Bīskaps turpināja savu apsūdzības runu, bet pro­kurors sēdēja nomākts, nokāris galvu, nemēģinādams pārtraukt bargo vārdu straumi.

Kad bīskaps pabeidza, prokurors piecēlās, piegāja pie .viņa un teica dobjā balsī:

— Ka kristīgais es nesīšu savu grēku pie jūsu kājām, lai jūs man piedotu to. Bet kā amata persona es izsaku jums pateicību par to palīdzību, ko jūs man sniedzāt. Tagad man ir skaidrs Salvatora noziegums. Salvators tiks apsūdzēts un saņems savu sodu. Arī Ihtiandram neies secen taisnās tiesas zobens.