Cilvēks- amfībija

Pirmā d a ļ a «JŪRAS VELNS»

Argentīnas vasara, tveicīga janvāra nakts. Melnā debess kā pieberla ar zvaigznēm. «Medūza» mierīgi stā­vēja pie enkura. Nakts klusumu netraucēja ne viļņu šļaksti, ne takelāžas čīkstoņa. Likās, okeāns guļ dziļā miegā.

Uz šonera klāja atdusējās puskailie pēr',u zvejnieki. Noguruši darba un saules svelmē, viņi nemierīgi grozī­jās smagajā snaudā, šad tad nopūzdamies vai ieklieg­damies. Rokas un kājas viņiem nervozi raustījās. Varbūt viņi redzēja sapņos savus ienaidniekus — hai­zivis. Sais karstajās bezvēja dienās cilvēki tā nogura, ka. beiguši zveju, nespēja pat laivas uzvilkt uz klāja, īstenībā tas gan nebija vajadzigs. Nekas nevēstīja laika pārmaiņu. Laivas palika nakti ūdenī, piestiprinātas pie enkura ķēdes. Rajas nebija iztaisnotas, takelaža vaļīga, neievilktais kllveris tik tikko trīsēja vieglajā vēsmiņā. Viss klājs starp baku un pūpi bija pilns ar pčrleņU kau­dzēm, koraļļu atlūzām, virvēm, pie kurām nirēji piesie­nas, audekla maisiem, kur viņi liek atrastās pērlencs, un tukšam mučelēm.

Pie bezanmasta bija novietota liela muca ar dzeramo ūdeni un pieķēdētu dzelzs kausiņu. Pie mucas uz klāja rēgojas tumšs plankums, kur bija izlijis ūdens.

Laiku pa laikam te viens, te otrs pērleņu zvejnieks piecēlās, snauda grīļodamies, un. kāpdams gulošajiem uz rokām un kājām, steberēja pie ūdens mucas. Neatda­rījis acu, viņš izdzēra kausu ūdens un pakrita, kur ga­dījās, it kā būtu iedzēris nevis ūdeni, bet tīru spirtu. Zvejniekus mocīja slāpes: no rītiem pirms darba bīstami ēst — cilvēkam ūdenī jāiztur pārāk liels spiediens, tā­pēc viņi strādāja visu dienu bez ēšanas, kamēr ūdeni neko vairs nevarēja saredzēt. Eda tikai pirms gulēt ieša nas, un parastais uzturs bija salīta gaļa.

Nakti stāvēja sardzē indiānis Baltazars. Viņš bija kapteiņa Pedro Zuritas, šonera «Medūza» īpašnieka tu­vākais palīgs.

Jaunība Baltazaru bija daudzinājuši kā izveicīgu pērļu zvejnieku: viņš varēja uzturēties zem ūdens de­viņdesmit un pat simt sekundes, divkārt pārsniedzot parasto normu.

— Kāpēc? Tāpēc, ka tolaik prata mācīt un mācīšanu saka jau no bērnu dienām, — Baltazars mēdza stāstīt jaunajiem zvejniekiem. — Es vēl biju knauķis, gadus desmit vecs, kad tēvs mani nodeva mācībā pie Hozē. Vi­ņam bija divpadsmit šādi mācekļi. Hozē mūs mācīja tā: iemet ūdenī baltu akmentiņu vai gliemežvāku un pavēl: «Lec pakaļ un dabū rokā!» Un katru nākamo reizi met dzi|āk. Kas neprot sameklēt, to noper ar pletni vai lini un iesviež ūdeni ka šuneli. «Meklē vēl!» Tā viņš iemā­cīja mūs nirt. Pēc tam sāka pieradināt ilgāk uzturēties zem ūdens. Vecs, pieredzējis zvejnieks nolaižas dibenā un piesien pie enkura ķēdes grozu vai tīklu. Tad mēs ienirstam un ūdenī atsienam to vaļā. Kamēr nav atrai­sīts, tikmēr augšā nav ko rādīties. Ja kāds parādas — dabū ar pletni vai līni. Sita mūs bez žēlastības. Retais tikai to izturēja. Taču es kļuvu pirmais pērļu zvejnieks visā apvidū. Labi pelnīju.

Kļuvis vecs, Baltazars pameta bīstamo pēr|u zvej­nieka darbu. Viņa kreiso kāju bija sakropļojuši haizivs zobi, sānus nobrāzusi enkura ķēde. Buenosairesā viņam piederēja neliels veikaliņš, kur viņš tirgojās ar pērlēm. kora|Jiem, gliemežnīcām un dažādiem jūras retumiem. Taču krastā viņš garlaikojās un tāpēc bieži vien devās pērļu zvejā. Uzņēmēji viņu augstu vērtēja. Neviens la­bāk par Baltazaru nepazina Laplatas līci, ta piekrasti un tās vietas, kur iegūstamas pērlenes. Pērļu zvejnieki viņu cienīja. Viņš prata iztapt visiem — ir nirējiem, ir viņu darba devējiem.

Jaunajiem zvejniekiem viņš mācīja visus amata no­slēpumus: kā aizturēt elpu, kā atsist haizivs uzbrukumu un — ja bija labā omā — kā noslēpt no saimnieka dārgu pērli.

Uzņēmēji, šoneru īpašnieki, savukārt cienīja Balta­zaru tapec, ka viņš prata ar vienu acu uzmetienu nekļū­dīgi noteikt pēries cenu un aši atlasīt vērtīgākās pērles saimnieka labā.

Tāpēc šoneru īpašnieki labprat ņēma viņu līdzi brau­cienos kā palīgu un padomdevēju.

Baltazars sēdēja uz mučeles un laiski sniēķēia resnu cigāru. Pie masta piekārtais lukturis meta gaismu uz viņa sejas. Tā bija garena, bez izspīlētiem vaigu kau­liem, ar pareizu degunu un lielām, skaistām acīm — araukāņa [1] seja. baltazara plaksti smagi cilājās. Viņš snauda. Tomēr viņa ausis bija nomodā, kaut arī acis iemigušas. Ausis bija modras un brīdināja no briesmām pat dzijā miegā. Patlaban gan Baltazars dzirdēja vie­nīgi gulētāju nopūtas un murmināšanu. No krasta plūda šurp pūstošu molusku smirdoņa — tiem lāva satrūdēt, lai vieglāk būtu tikt pie pērlēm: dzīva moluska vākus grūti atdarīt. Sī smaka nepieradušam liktos riebīga, bet Baltazars to ieelpoja ar patiku. Ta viņam, klaidonim, pērļu meklētājam, sauca atmiņā brīvās dzīves priekus un uzbudinošas dēkas uz jūras.

Kad pērles bija izlasītas, pašus lielākos pērleņu vā­kus atgādāja uz «Medūzu». Zurita bija labs aprēķinā­tājs: tukšās pērlenes viņš pārdeva fabrikām, kuras no vākiem taisīja pogas.

Baltazars gulēja. Drīz vien arī cigārs izkrita no ļen­ganajiem pirkstiem. Galva nokārāt, uz krūtīm.

Pēkšņi līdz viņa apziņai atplūda kāda skaņa no oke­āna tālēm. Skaņa atkārtojās tuvāk. Baltazars atvēra acis. Šķila, kāds pūš tauri, pēc tam moža, jauneklīga balss uzsauc: «A!» — un tad oktāvu augstāk: «A-ā!»

Taures muzikālā skaņa nelīdzinājās tvaikoņu sirēnu skarbajiem pūtieniem, un jautrais sauciens nebūt neat­gādināja slīcēja izmisīgo kliedzienu. Tas bija kaut ka* jauns, nepazīstams. Baltazars pieceļas, viņam likās, it kā gaiss pēkšņi būtu kļuvis vēsāks. Piegājis pie borta, viņi pārlaida skadru skatienu okeāna klaldam. Tuk- Mimv Klusums. Baltaz.irs piebikstīja uz klaja gulošajam indiānim ar kaju un, kad tas paslējas augšup, klusu sacija:

— Kliedza Droši vien viņi.

— Es nedzirdu. — huronis» tikpat klusu atbildēja, uzslējies pussēdus un ieklausīdamies. Piepeši klusumu atkal pārtrauca taures skaņas un sauciens:

— A-al

Huronis, to izdzirdējis, saplaka it kā no pletnes cir­tiena.

— Jā. tas droši vien ir v i ņ š, — huronis izrunāja, bailēs klabinādams zobus.

Pamodās ari citi pērļu zvejnieki. Viņi salida vienu­viet luktura apspīdētajā laukumiņa, meklēdami iedzel­tenas gaismas vārgajos staros glābiņu no tumsas. Visi sēdēja, cieši sak|āvušies. un saspringti klausījās. Tau- rēšana un sauciens vēlreiz atbalsojas tālumā, tad viss apklusa.

— Tas ir viņš… «jūras velns», — zvejnieki čuk­stēja.

— Mēs nedrīkstam te palikt!

— Viņš ir briesmīgāks par haizivi!

— Pasaukt saimnieku šurp!

Viņiem tuvojās basu kāju šļūcošie so]i. Uz klāja iz­nāca saimnieks Pedro Zurita. žāvādamies un kaldams spalvainās krūtis. Viņš bija bez krekla, vienās audekla bllnēs; pie platās ādas jostas karāļās revolvera maksts. Zurita pienāca pie zvejniekiem. Lukturis apgaismoja viņa miegaino, brūni iedeguto seju. biezos, sprogainos matus, kuri šķipsnām nokaras pār pieri, melnas uzacis, kuplās, uzgrieztās ūsas un iesirmo bārdiņu.

— Kas noticis?

Viņa rešņā. mieriga balss un nosvērtās kustības nohuroņi — Ammkas Indinņu cilts Aut)

M

mierināja indiāņus, taču lic sāka runāt visi reizē. Balta­zars pacēla roku, lai viņi apklustu, un sacīja:

— Mēs dzirdējām viņa… «jūras velna» balsi.

— Jums likās, — Pedro miegaini atbildēja. Viņa galva Hektln liecās uz krūtīm.

— Nelikās visi Mēs skaidri dzirdējām kliedzienu «a-ā» un tauri! — zvejnieki sāka saukt cits caur citu.

Baltazars ar to pašu rokas kustību lika viņiem ap­klust un turpināja:

— Es pats dzirdēju. Tā taurēt var tikai «velns». Ne­viens uz juras tā nekliedz un netaurē. Mums ātri jā­brauc projām no Šejienes.

— Pasakas, — tikpat gurdi atbildēja Pedro Zurita. Viņam negribējās vest no krasta uz Šoneri vēl nesatrū­dējušas, smirdošās pērlenes un uzcelt enkuru. Taču pie runāt indiāņus viņam ari neizdevās. Tie uztraukuma platīja rokas un skali draudēja, ka rīt pat izkāpšot krastā un iešot kājām uz Buenosairesu, ja Zurita nepa­celšot enkuru.

— Velns lai parauj to «jūras velnu» reizē ar jums! Labi! Kad austs rīts, celsim augšā enkuru. — Un kurnē­dams kapteinis devas uz kajīti.

Kapteinim vairs negribējās gulēt. Viņš iededzinaja lampu, aizsmēķēja cigāru un sāka staigāt šurpu turpu pa nelielo kajīti. Viņš domāja par šo nesaprotamo būtni, kas kopš neilga laika parādījusies šejienes ūdeņos, bie­dēdama zvejniekus un piekrastes iedzīvotājus.

Neviens vēl nebija redzējis šo briesmoni, kaut gan tas jau vairākkārt bija atgadinājis savu klātbūtni. Par viņu stāstīja leģendas. Jūrnieki atkārloja tās čukstot, bikli skatoties visapkārt, it kā bīdamies, ka briesmonis varētu noklausīties.

Vieniem šī būtne kaitēja, citiem negaidot palīdzēja. — Tas ir jūras dievs, — runāja vecie indiāņi, — viņš iznāk no okeāna dzīlēm reizi pa tūkstoš gadiem, lai at­jaunotu taisnību zemes virsū.

Katojļu garīdznieki centas iegalvot māņticīgajiem spāniešiem, ka tas esot jūras velns, kurš parādoties cil­vēkiem tāpēc, ka tie sākuši piemirst kātoju baznicu.

Baumas, iedamas no mutes mutē, sasniedza ari Bue­nosairesu. Vairākas nedējas no vietas «jūras velns» kļuva par iemīļotu tematu bulvāru avīžu feļetonistiem un hronikas daļas līdzstrādniekiem. Ja aiz nezināmiem iemesliem nogrima šoneri un zvejas kuģi, saplīsa tīkli vai nozuda sazvejotās zivis, tad vainoja «jūras velnu». Taču citi stāstīja, ka «velns» dažkārt iemetot zvejnieku laivās lielas zivis un reiz pat izglābis slīcēju. Vismaz kads slīcējs apgalvoja, ka tad, kad viņš jau iegrimis ūdenī, kads no apakšas atbalstījis viņa muguru un palī­dzējis nokļūt līdz krastam, paslēpdamies bangas tai mirkli, kad izglābtais spēris kāju liedaga smiltis.

Taču vislielākais brīnums bija tas, ka pašu «velnu» neviens nebija redzējis. Neviens nevarēja aprakstīt, kāda izskatās št noslēpumainā būtne. Protams, gadījās ari visādi «aculiecinieki», kas apveltīja «velnu» ar ra­gainu galvu, aža bārdu, lauvas ķetnām un zivs asti vai attēloja viņu ka milzīgu, ragainu krupi ar cilvēka kājām. Buenosairesas valdības ierēdņi sakumā nepie­vērsa uzmanības šiem nostāstiem un avīžu ziņām, uz­skatīdami visu par veiklu izdomu. Tomēr nemiers, gal­venokārt zvejnieku vidū, aizvien pieauga. Daudzi zvej­nieki neiedrošinājās doties jūrā. Lomi samazinājās, un iedzīvotājiem sāka aptrūkt zivju. Tad vietējās varas or­gāni nolēma izmeklēt šo atgadījumu. Piekrastes poli­cijas apsardze izsūtīja vairākus tvaika kuterus un mo­torlaivas gar iīča krastu ar pavēli «aizturēt nepazistamo personu, kas ce| nemieru un paniku piekrastes iedzīvo­tājos».

Policija drasāja pa Laplatas līci un piekrasti divas nedēļas, aizturēja vairākus indiāņus par ļaunprātīgu, nepatiesu baumu izplatīšanu, taču «velns» joprojām pa­lika nenotverams.

Policijas priekšnieks publicēja oficiālu paziņojumu, ka nekāda «velna» nav. ka to izdomājuši neizglītoti ļau­dis, kuri jau aizturēti un saņems pelnīto sodu. un centās pārliecināt zvejniekus, lai netic baumām un stājas pie zvejas.

Uz zināmu laika sprīdi tas palidzēja, tomēr «velna» joki nebeidzās.

Kādu nakti selgā aizbraukušos zvejniekus uzmodi­nāja blējošs kazlēns, kurš nezin kā bija gadījies uz viņu barkasa. Citiem zvejniekiem bija sagraizīti krastā iz­

vilktie tikli. žurnālisti. iepriecināti, ka «velns» atkal parādījies, gaidīja, kā nu to izskaidros zinātnieki. Tie nelikās ilgi lūgties. Viņi domāja, ka okeānā nevar būt zinātnei nepazīstams jūras briesmonis, kas turklāt rī­kojas tā. kā spētu rīkoties vienīgi cilvēks. «Cits stāvok­lis būtu.» viņi rakstīja, «ja šāda būtne parādītos maz iz­pētītas okeāna dzīlēs.» Tomēr arī tad zinātnieki negri­bēja pie]aut hipotēzi, ka tāda būtne spētu rīkoties sa­pratīgi. Zinātnieku vairums bija vienos uzskatos ar poli­cijas priekšnieku, proti, ka viss notikušais ir tikai kāda pargalvja joki.

Visi zinātnieki gan tā nedomāja. Citi atsaucās uz slaveno vācu naturālistu Konrādu Hesnerukurš ap­rakstījis jūras jaunavu, jūras velnu, jūras mūku un jū­ras bīskapu.

«Galu galā daudz kas no tā. ko rakstīja seno un vi­duslaiku zinātnieki, ir attaisnojies, lai gan jaunlaiku zinātne negribēja atzīt šīs vecās mācības. Dieva radī­šanas spējas ir neizsmeļamas, un mums, zinātniekiem, vairak neka jebkuram citam klājas būt pazemīgiem un piesardzīgiem savos slēdzienos.» — tā rakstīja daži veci zinātnieki.

īstenībā gan būtu nepareizi nosaukt šos pazemīgos un piesardzigos vīrus par zinātniekiem. Viņi vairāk ti­cēja brīnumiem nekā zinātnei, un viņu lekcijas atgādi­nāja svētrunas.

Beidzot strīda atrisināšanai nolēma sūtīt zinātnisku ekspedīciju.

Ekspedīcijas locekļiem nelaimējās sastapties ar «velnu», toties viņi uzzināja daudz jauna par «nezināmo personu» (vecie zinātnieki gan uzstājās, ka vārds «per­sona» aizvietojams ar vārdu «būtne»). Avīzēs publicē­tajā ziņojuma ekspedīcijas locekli rakstija:

«1. Dažās vietās smilšu seklos mēs pamanījām šau­rus cilvēka kājas nospiedumus. Pēdas nāca no jūras pu­ses un veda atpaka] uz turieni. Tās varēja atstat cil­vēks. kas piebraucis pie krasta ar laivu.

1 Konrād* Hcsaers — «Iartos vācu linātnicks XVI gadsimta. Sarakstījis «Grāmatu par diivnirJucm», kura ilgu laiku stipri iet.-k-

17

mc ja naturālistus. (Aut.)

2. Apskatītajiem tikliem ir plīsumi, ko varēja radīt saduršanās ar asu, griezīgu priekšmetu. Iespējams, ka tīkli aizķērušies aiz smailām zemūdens klintīm vai no­grimušu kuģu dzelzs atlauzām un tādējādi saplīsuši.

3. Pēc aculiecinieku nostāstiem, delfīns, ko vētra iz­metusi krastā krietnu gabalu no ūdens, nakti ticis ievilkts jūrā, pie kam smiltis redzētas cilvēka kāju un ari garu nagu atstātas pēdas. Ir zināms, ka delfīni, me­dīdami zivis, palīdz zvejniekiem, sadzīdaml tās sēkļos, tāpēc zvejnieki bieži paglābj delfīnus no nelaimes. Švī­kas smiltis varēja ievilkt cilvēka pirksti, bet Iztēle uz­tvēra tās kā nagu zīmes.

4. Kazlēnu varēja atvest laivā un uzmest uz kuģa kads jokupēteris.»

Zinātnieki atrada arī citus, tikpat vienkāršus Iemes­lus, lai izskaidrotu «velna» atstātās zīmes.

IJn tomēr šie Izskaidrojumi nespēja visus apmierināt. Pat starp zinātniekiem atradās tādi, kuriem tie šķilas apšaubāmi. Kā varēja pats veiklākais un neatlaidīgā­kais joku dzinējs izdarīt tādus trikus, palikdams tik ilgu laiku nenotverts? Taču galvenais, ko zinātnieki no­klusēja savā ziņojumā, bija tas, ka «velns», kā tika kon­statēts. veica savus trikus isā laika sprīdī dažādās vie­tās, kas atradās krietni tālu cita no citas. Vai nu «velns» prata peldēt nedzirdētā ātrumā, vai tam bija kādi se­višķi pielāgojumi, vai, beidzot, «velns» nebija viens, bet vairāki. Tadā gadījumā joki kļuva vēl nesaprotamāki un draudošāki.

Pedro Zurita pārcilāja to visu domās, nepārtraukti soļodams pa kajiti.

Beidzot viņš pamanīja, ka sāk jau aust rīts un ilu­minatora logā iespiežas sārts stars. Pedro nopūta lampu un ķērās pie mazgāšanās.

Liedams uz galvas remdeno ūdeni, viņš izdzirdēja klāja baiļu pilnus kliedzienus. Pārtraucis mazgāšanos, Zurita teciņus izskrēja uz klāja.

Kailie nirēji ar audekla jostām ap gurniem stāvēja pie borta, vēcināja rokas un klaigāja cits caur citu. Pedro palūkojas lejup un ieraudzīja, ka laivas, kas pa nakti bija atstātas ūdenī, ir atraisītas. Nakts brīze bija aiznesusi tās diezgan tālu klajā okeānā. Tagad rīta

brize dzina tās lēni uz krasta pusi. Pa ūdeni izsvaidītie airi peldčja pa līci.

Zurita pavēlēja nirējiem atvest laivas, taču neviens neiedrikstējās pamest klaju. Zurita atkārtoja pavēli.

— Lien pats velnam nagos! — kāds atsaucas.

Zurita satvēra revolvera maksti. Nirēju pūlis atkā­pās un sablīvējās ap mastu. Nirēji naidīgi lūkojās Zu- lita. Sadursme šķita neizbēgama, bet tad iejaucās Bal­tazars.

— Araukānis nebīstas ne no kā, — viņš sacīja. — Ja p;:t haizivs nespēja mani aprit, tad art «jūras velnam» mani vecie kauli iesprūdis rīklē. — Un, salicis rokas virs galvas, viņš metās pār bortu ūdeni un pel­dēja pie tuvākās laivas. Nirēji sanāca pie borta un baijii pilni vēroja Baltazaru. Par spīti vecumam un klibajai kājai, viņš peldēja teicami. Ar pāris roku vēzieniem in­diānis aizpeldēja līdz laivai, satvēra ūdenī peldošo airi un iekāpa laivā.

— Virve pārgriezta ar nazi, — viņš uzsauca, — un Šmaugi pārgrieztaf Asmens bij ia ass kā bārdas nazim.

Redzēdami, ka ar Baltazaru nekas briesmīgs nav no­ticis. vairāki zvejnieki sekoja viņa piemēram.