Cilvēks- amfībija

JĀŠUS UZ DELFĪNA

Saule bija tikko uzlēkusi, bet jau nežēlīgi svilināja. Sudrabaini zila debess bija skaidra, okeāns nekustīgs. «Medūza» jau atradās divdesmit kilometru uz dienvi­diem 110 Buenosairesas. Pēc Baltazara padoma enkuru bi.a izmetuši nelielā līcītī pie klinšaina krasta, kas terasveidīgi pacēlās no ūdens. Ļaudis izklīda pa lici. Katrā laivā pēc paraduma bija divi zvejnieki: viens nira, otrs vilka nirēju ārā, un pēc tam abi apmainījās ar lomām.

Viena laiva pienāca diezgan tuvu krastam. Nirējs aptvēra ar kājām prāvu koraļļu gabalu, piesietu virves galā, un aši nolaidās dziļumā.

Ūdens bija Joti silts un dzidrs — dibenā varēja skaidri saredzēt katru akmeni. Tuvāk krastam slējās augšup koralli — sastinguši zemūdens dārzu krūmi.

Starp tiem Šaudījās sikas zivtiņas, laistīdamās zeltā un sudrabā.

Nirējs nolaidās dibenā un saliecies sāka naski vākt pērlenes un likt maisā, kas bija piesiets pie sāniem ar siksniņu. Viņa darba biedrs huronis turēja rokās virve* gulu un lūkojās ūdeni, atmeties pret laivas malu.

Pēkšņi viņi Ieraudzīja, ka nirējs strauji pietrūkstas kājas, pasit rokas augšup un saķer virvi, paraudams to tik spēcīgi, ka gandriz ierāva huroni ūdeni. Laiva sašū­pojās. Huronis steigšus izvilka biedru un palīdzēja vi­ņam ierāpties laivā. Nirējs smagi elsoja, plati atplētis muti, acis izvalbījis. Tumšbrūnā seja šķita pelnu krāsā, tik stipri viņš bija nobālējis.

— Haizivs?

Taēu nirējs neko nespēja atbildēt un sabruka laivā.

Kas viņu tā varēja nobiedēt? Huronis pieliecās un ielūkojās ūdeni. Ja, tur norisinājās kaut kas nelāgs. Ma­zas zivtiņas ka putni, pumanljuši plēsigo liju. steidzas slēpties zrmūdens mežu biezajās saaudzēs.

Un pēkšņi huronis ieraudzīja, ka gar zemūdens klints izliekumu plūst kaut kas lldzigs sarkaniem dū­miem. Tie gnusi klida uz visām pusēm, nokrāsojot ūdeni sārtu. Un tad tūliņ parādījās kaut kas tumis. Tas bija haizivs ķermenis. Tas lēni pagriezās un nozuda aiz klints šķautnes. Sarkanie zemūdens dūmi varēja būt vie­nīgi okeāna dziļumos izlietas asinis. Kas tur bija noti­cis? Huronis pameta skatienu uz biedru, bet tas gulēja nekustēdamies uz muguras, tverdams gaisu ar va|ējo muti un stulbi blenzdams debesis Indiānis ķērās pie airiem un veda prkšņi saslimušo nirēju uz «Medūzu».

Beidzot nirējs atžilba, taēu šķitās pazaudējis va­lodu — viņš tikai īdeja, purināja galvu un smagi pūta, pastiepis lūpas uz priekšu.

Uz šonera pēr|u zvejnieki ielenca viņu un nepacie­tīgi gaidīja, ko viņš pastastis.

— Runā! — beidzot uzsauca jauns indiānis, sapu- rinādams nirēju. — Runā, ja negribi, lai tava g]ēvā dvēsele šķiras no miesām.

Nirējs noskurinaja galvu un dobji noteica:

— Es redzēju… «jūras velnu».

— Patiešām?

— Nu, stāsti taču, stāsti! — zvejnieki nepacietīgi skubināja.

— Skatos — haizivs. Peld taisni man virsū. Beigas! Liela, melna, rīkle va]ā, tūliņ ris mani nost. Skatos — vēl peld…

— Otra haizivs?

— «Velns»!

— Kads viņš izskatās? Vai galva ir?

— Galva? Liekas, ir gan. Acis kā glāzes.

— Ja Ir acis, tad galvai ari jābūt. — jaunais indiā­nis pārliecināts sacīja. — Acīm taču pie kaut kā jāturas. Vai ķetnas ari ir?

— Kā vardei. Pirksti gari, zaļi, ar nagiem un peld- plēvi. Pats spīd kā zviņaina zivs. Piepeldēja pie haizivs, nozibināja ķetnu — šviksl Haizivij asinis no vēdera…

— Kādas viņam kājas? — ieprasījās kāds cits.

— Kājas? — nlrēis pūlējās atcerēties. — Kāju ne­maz nav. Gara aste. IJn astes galā divas čūskas.

— No kā tu vairāk nobijies — no haizivs vai no briesmoņa?

— No briesmoņa, — nirējs nevilcinādamies atbil­dēja. — No briesmoņa, kaut arī viņš izglāba man dzī­vību. Tas bija viņš…

— Jā. tas Ir bijis viņš.

— «Jūras velns»…

— Jūras dievs, kurš palīdz tiem, kas posla, — pār­laboja kāds vecs indiānis.

Vēsts strauji Izplatījās pa visām laivām līci. Nirēji steidzās uz šoneri un uzvilka laivas uz klāja.

Visi Ielenca nirēju, ko bija izglābis «iūras velns». Indiānis atkārtoja savu stāstu, pievienodams aizvien jaunus sīkumus. Viņš atcerēiās, ka briesmonim nākušas pa nāsim sarkanas liesmas, ka tam bijuši gari un smaili zobi pirksta resnumā, ausis kustējušās, pie sāniem biju­šas peldspuras un aste kā airis.

Pedro Zurita, kails līdz jostas vietai, īsās, baltās biksēs, uzvilcis basajās kājās baltas tupeles, uzmaucis galvā salmenīcu ar platām malām un augstu dibenu, ŠJūkāja pa klāju, ieklausīdamies sarunās.

Jo vairāk aizrāvās stāstītājs, jo vairāk Pedro pārlie­cinājās, ka nirējs visu izdomājis, nobīdāmies no

haizivs. Tomēr varbūt viss nav izdomāts. Skaidrs, ka indiānis melo, bet daļa patiesibas tur ir. Dīvains gadī­jums, velns lai paraujl

Te Zuritas pārdomas pārtrauca taures skaņas otr­pus klints.

Sīs skaņas pārsteidza «Medūzas» ekipāžu kā pēr­kona grāviens. Visas sarunas apklusa, sejas nobālēja. Zvejnieki māņticīgās Šausmās blenza uz klinti, 110 ku­ras iikās plūstam skaņas.

Netālu no klints ūdeni rotaļājās bars delfīnu. Viens atšķīrās no bara, skaļi nosprauslojās, it kā atbildot tau­res aicinājumam, aizšāvās uz klints pusi un pazuda aiz tās. Vēl daži saspringtu gaidu mirk|i, un zvejnieki atkal ieraudzīja delfīnu. Tam uz muguras jāšus kā uz zirga sēdēja dīvaina būtne — «velns», par kuru vēl nesen bija stāstījis nirējs. Briesmonim bija cilvēka ķermenis, sejā kā automobiļa spuldzes dzirkstīja saules staros milzīgas acis, apaļas kā senlaicīgi kabatas pulksteņi, āda liegi vizēia kā zilgans sudrabs, delnas atgādināja vardes priekškājas — tumšzajas ar gariem pirkstiem, ko savie­noja peldplēve. Kājas līdz ceļgaliem atradās ūdenī, tā­pēc palika nezināms, vai augums beidzās ar asti jeb vai ar parastajām cilvēku kājām. Dīvainā būtne turēja rokā garu. spirālē savītu gliemežragu, vēlreiz Iepūta tani, tad iesmējās jautrus cilvēka smieklus un pēkšņi uzsauca skaidrā spāniešu valodā: — Ātrāk, Līding >, uz priekšu! — Paplikšķināja ar vardes pleznu pa delfina spidošo mu­guru, saspieda ar ceļgaliem tā sānus, un delfīns kā pa­klausīgs zirgs palielināja ātrumu.

Nirēji neviļus Iekliedzas.

Neparastais jātnieks atskatījās. Ieraudzījis cilvēkus, viņš veikli kā ķirzaka noslīdēja 110 delfina muguras un paslēpās aiz tā sāna. Par delfina ķermeni vēl pacēlās vardes plezna un uzsita delfīnam pa skaustu. Paklausī­gais dzīvnieks ienira ūdenī kopā ar briesmoni.

Dīvainais pāris apmeta pusloku zem ūdens un no­zuda aiz klints.

Sl nepieredzētā izjāde aizņēma ne vairāk par minūti, bet skatītāji vēl ilgi nespēja attapties. Zvejnieki klai­gāja, skraidīja pa klāju, tvarstīja galvas. Indiāņi krita ceļos un lūdza juras dievu saudzēt tos. Jaunais meksikā­nis aiz pārbijā uzrāpās grotmastā un brēca. Nēģeri iespruka tilpnē un saspiedās kaktā. Par zveju nebija vairs ko domāt. Pedro un Baltazars ar pūlēm nodibināja kārtību. «Medūza» pacēla enkuru un devās uz zie­meļiem.