Cilvēks- amfībija

MAZA ATRIEBĪBA

Negaidot sastapis zilacaino meiteni pērļu tirgotāja Bnllazara veikalā, Ihtiandrs tā samulsa, ka izskrēja un aizbēga uz jūru. Nu viņam gribējās no Jauna satikt mei­teni, liet viņš nezināja, kā to izdarīt. Visvienkāršāk būtu aicināt palīgā Kristo un iet kopā ar viņu uz pilsētu, taču Ihtiandram negribējās tikties ar meiteni Kristo klātbūtnē. Ik dienas jauneklis peldēja uz jūras krastu, kur pirmo reizi bija meiteni redzējis. Tur viņš sēdēja no rīta līdz vakaram, cerēdams meiteni ieraudzīt. Piepel­dējis pie krasta, viņš atbrīvojās no brillēm un cimdiem un pārģērbās baltajā uzvalkā, lai meiteni nenobiedētu. Ne- reti viņš te pavadīja augu dienu, nakti ienira jūrā, par- tikdams no zivīm un austerēm, iemiga nemierīgā miegā, bet agri no rīta, jau pirms sauleslēkta, atkul atradās savā sargposteni.

Kādu vakaru viņš iedrošinājās noiet līdz pērļu tir­gotājā veikalam. Durvis bija vaļā, uiz letes sēdēja ve­cais indiānis, meitenes nebija. Ihtiandrs atgriezās plud- mafē. Uz klinšainā krasta stāvēja meitene vieglā, baltā tērpā ar salmenīcu galvā. Ihtiandrs apstājiis, neiedro­šinādamies tuvoties. Meitene kādu gaidīja. Viņa nepa­cietīgi .staigāja šurpu turpu, laiku pa laikam palūkoda­mās uz ceļa pusi. Ihtiandru, kas bija piestājies pie klints izciļņa, viņa nepamanīja.

Bet tad meitene pamāja kādam ar roku. Ihtiandrs atskatījās un Ieraudzīja jaunu, staltu vīrieti platiem pleciem, kurš ātri steidzās šurp. Ihtiandrs vēl nekad ne­bija redzējis tik gaišus matus un acis kā šim nepazīsta­majam. Milzis piegāja pie meitenes un laipni sacīja, sniegdams viņai plato plaukstu:

— Labvakar, Gutiēre!

— Labvakar, Olsen!

Nepazīstamais cieši paspieda Gutiēres mazo rociņu.

ihtiandrs ar netīksmi paskatījās uz viņiem. Viņam kļuva skumji, un viņš gandrīz vai apraudājās.

— Vai atnesi? — milzis jautāja, palūkodamies uz Gutiēres pērļu kaklarotu.

Viņa palocīja galvu.

— Vai tēvs neuzzinās? — Olsens ievaicājās.

— Nē, — meitene atbildēja. — Tās ir manas pašas pērles, ar tām es varu darīt, ko gribu.

Gutiēre un Olsens, klusu sarunādamies, pienāca pīe pašas kraujā krasta malas. Tad Gutiēre atraisīja pērļu kaklarotu, satvēra aiz viena gala un tīksminādamās sacīja:

— Redzi, cik skaisti pērles viz rieta staros. Vem, Olsen…

Olsens jau pastiepa roku. te kaklarota izslīdēja no Gutiēres pirkstiem un iekrita jurā.

— Ko es izdarīju! — meitene iesaucās.

Abi apbēdināti stāvēja krastā.

— Varbūt to var izvilkt? — Olsens ierunājās.

— Te ir loti dziļš, — Gutiēre atbildēja un piemeti­nāja: — Kāda nelaime, Olsen!

Ihtiandrs redzēja, ka meitene sarūgtināta. Viņš tū­liņ piemirsa, ka viņa gribējusi dāvāt pērles gaišmatai­najam milzim. Palikt vienaldzīgs pret viņas bēdām Ih­tiandrs nevarēja: viņš iznāca no klints aizsega un ap­ņēmīgi tuvojās Gutiērei.

Olsens sarauca pieri, bet Gutičre ziņkāri un pār­steigta pavērās Ihtiandra, jo pazina viņā to jaunekli, kas bija tik pēkšņi izskrējis no veikala.

— Liekas, jums iekrita jūrā pērles? — Ihtiandrs uz­runāja meiteni. — Ja gribat, es dabūšu tās.

— Pat mans tēvs. labākais pērļu zvejnieks, tās ne­varētu šeit dabūt, — meitene noraidoši atteica.

— Es pamēģināšu. — Ihtiandrs pieticīgi atbildēja un. Gutiērei un tās pavadonim par izbrīnu, pat neizģēr­bies. metās jūrā no augsta krasta un pazuda \'i)ņos.

Olsens palika neziņā stāvot.

— Kas viņš tāds ir? No kurienes gadījies?

Pagāja viena minūte, pagāja otra, bet jauneklis ne­rādījās.

— Pagalam. — nobažījusies sacīja Gutičre, raudzī­damās viļņos.

Ihtiandram negribējās, lai meitene zinātu, ka viņš var uzturēties zem ūdens, tomēr, aizrāvies ar meklē­šanu, viņš neaprēķināja laiku un palika ūdenī ilgāk, nekā nirējs var izturēt. Izniris virspusē, jauneklis smai­dot sacīia:

— Mazliet pacietības! Dziļumā daudz klinšu ga­balu, grūti meklēt, bet gan es atradīšu. — Un viņš atkal ienira.

Gutiēre ne vienreiz vien bija noskatījusies pērju zvejā. Viņa brīnījās, ka jauneklis, pavadījis zem ūdens divas minūtes, elpo mierīgi un nemaz neizskatās pie­kusis.

Pēc divām minūtēm Ihtiandra galva atkal parādijās virs ūdens. Viņa seja staroja priekā. Viņš pacēla roku un parādīja pērļu virkni.

— Bija aizķerusies aiz klints šķautnes. — viņš teica gluži rāmā balsī, neaizelsdamies, it kā būtu iznācis no blakusistabas. — Ja pērles būtu iekritušas kādā plaisā, tad vajadzētu noņemties daudz ilgāk.

Viņš ātri uzrāpās augšā pa klintīm, piegāja pie Gu­tiēres un pasniedza viņai pērles. Cdens straumēm plūda no viņa apģērba, bet viņš likās to nemanām.

— Ņemiet.

— Pateicos.

Iestājās klusums. Visi trīs nezināja, ko darīt talak.

Gutiēre i nebija drosme» pasniegt peries Olscnam Ih­tiandra klātbūtnē.

— Liekas, jūs gribējāt dot pērles viņam, — Ihti­andrs aizrādīja, painajot uz Olsena pusi.

Olsen» pietvīka, bet apmulsusi Gutiēre atbildēja:

— Jā. ja. — un pastiepa pērļu virkni Olsenam, kuri to klusēdams paņēma un noglabāja kabitā.

Ihtiandr» bija apmierināt». No viņa pu»e» tā bija maza atriebība. Milzi» gan saņēma dāvanu no Gutiēre» rokām, taēu ar Ihtiandra palidzibu.

Un. palocljle» pret melleni, Ihtiandrs ātri aizsteidzās pa ceļu.

Taēu Ilgi Ihtiandru nepriecināja viņa veiksme. Vi­ņam radās jauna» domas un jautājumi. Viņi neko nezl- naja par cilvēkiem. Kas bija iis garmatainais milzis? Kāpēc Gutiēre dāvā viņam savas pērles? Par ko viņi sa­runājās uz klints?

Tonakt Ihtiandrs atkal (raucās ar delfīnu pa viļņiem, biedēdams tumsā zvejnieku» ar savām klaigām.

Visu nākošo dienu Ihtiandrs pavadīja zem ūden». Brillēs, bet bez cimdiem lodaja pa smilšaino dibenu, meklēdams pērlenes. Vakara viņš apmeklēja Kristo, kuri viņu sagaidīja ar īgniem pārmetumiem. No rīta Jaunekli* jau apģērbies atrada» pie klints, kur bija sa­stapis Olscnu ar Gutlēri. Vakarā, saulei rietot. Gutiēre Ieradāt pirmā tāpat kā toreiz.

Ihtiandrs IznAca no klintīm un pienāca pie meitene*. Ieraudzījusi viņu. Gutiēre pamāja ar galvu kā vecam paziņ.im un tmaididama apvaicājās:

— Vai jus mani izsekojat?

— Jā. — Ihtiandrs bez aplinkiem atbildēja. — Kopi ieraudzīju jū» pirmo reizi… — Un samulai» turpināja: — JO» Iedāvājāt savu kaklarotu tam… OI»enam. Bet Q> tīksminājāties ar pērlēm, pirms no tām iķlrātles. Vai um» patīk pērle»?

— Jā.

— Tad ņemiet to… no manis. — Un viņi pasniedza meitenei pērli.

Gutiēre labi prata novērtēt pērles. Pērle, kas atradās Ihtiandra saujā, pārspēja visu. ko viņa bija redzēju»! un zināja no tēva nostāstiem. Prāvā nevainojamās formas pērle spodri baltā krāsā svēra ne mazāk par divi simti karātiem un droši vien maksāja ne mazāk par mil­jonu zelta pezo. Pārsteigtā Gutiēre skatijās te uz nepa­rasto pērli, te uz skaisto jaunekli. Spēcīgs, lokans, vese­līgs, bet mazliet kautrs, ģērbies balta, saburzītā uzvalkā, vjņš nelīdzinājās Buenosairesas bagātajiem jaunekļiem. Un viņš pasniedz meitenei, ko gandrīz nemaz nepazīst, tadu dāvanu.

— Ņemiet taču. — Ihtiandrs uzstājīgi atkārtoja.

— Nē, — Gutiēre pakratīja galvu. — Es nevaru pie­ņemt no jums tik vērtīgu dāvanu.

— Tā nemaz nav vērtīga dāvana, — Ihtiandrs de­dzīgi pretojās. — Okeāna dziļumos ir tūkstošiem tādu pērļu.

Gutiēre pasmaidīja. Ihtiandrs apmulsa, pietvīka un pēc īsa klusuma brīža piemetināja:

— Nu, es jūs lūdzu.

— Nē.

Ihtiandrs sadrūma, viņš jutas apvainots.

— Ja negribat ņemt sev, — viņš neatlaidās. — tad ņemiet tam… Olsenam. Viņš neatteiksies.

Gutiēre sadusmojās.

— Viņš neņem sev. — viņa skarbi noteica. — Jiis neko nezināt.

— Tātad neņemsiet?

— Nē.

Tad Ihtiandrs iemeta pērli tālu jūra, klusēdams pa­māja atvadu sveicienu, apgriezās un gāja uz ceļa pusi.

Sada rīcība apstulbināja Gutiēri. Viņa joprojām stā­vēja nekustēdamās. Iemest jūrā miljoniem lielu vērtību ka vienkāršu akmentiņu! Viņu mocīja sirdsapziņas pār­metumi. Kāpēc vajadzēja apbēdināt šo dīvaino jaunekli?

— Pagaidiet, kurp jūs ejat?

Bet Ihtiandrs gāja vien tālāk, zemu nokāris galvu. Gutiēre panāca viņu. satvēra aiz rokas un ieskatījās viņa sejā. Pa jaunekja vaigiem plūda asaras. Viņš ag­rāk nekad nebija raudājis un tagad nesaprata, kāpēc priekšmeti kļuvuši miglaini un izplūduši, it kā viņš pel­dētu zem ūdens bez brillēm.

— Piedodiet, es jūs apbēdināju, — meitene teica, sa­tverdama viņu aiz abām rokām.