Cilvēks- amfībija

ZURITAS NEVEIKSME

«Medūzas» kapteinis nokāpa kajītē, lai pārdomātu notikušo.

— Vai traks var kļūti — Zurita noteica, uzgāzdams uz galvas krūzi remdena ūdens. — Jūras briesmonis runa visskaidrākajā kasttliešu dialektāl Kas tas ir? Bur­vestība? Ārprāts? Bet ārprāts taču nevar piepeši pār­ņemt visu kuģa komandu. Pat vienādu sapni divi cilvēki nevar nosapņot, taču «jūras velnu» redzējām mēs visi. Tas nav apstrīdams. Tātad «velns» eksistē, lai cik (as neticami. — Zurita atkal aplaistījās ar ūdeni un izbāza galvu pa iluminatoru, lai atsvaidzinātos. — Lai nu kā, — viņš turpināja mazliet nomierinājies, — šai ērmī­gajai būtnei ir cilvēka saprāts, un tā spējīga uz prātigu rīcību. Tā, redzams, jūtas tikpat labi ūdeni, ka ārpus tā. Un prot runāt spāniski — tātad ar šo ērmu var saruna ties. Kā būtu, ja… Kā būtu, ja noķertu šo ērmu, piera­dinātu un liktu zvejot pērles! Viens pats šāds rupucis. k"as spēj dzīvot ūdeni, atsver veselu zvejnieku arteli. Un turklāt tik izdevīgi: katram pērļu zvejniekam jādod ce­turta da',a no loma, bet lād» rupucis neizmaksātu ne­nieka. Ta es īsā laikā iedzīvotos simtos tūkstošos un pat miljonos!

Zurita iegrima sapņos. Līdz 5im viņš bija cerējis tikt pie bagātības, meklēdams pērlenes tur, kur neviens tas nozvejoja. Pcrsijas līcis, Cei?onas rietumu piekraste, Sarkanā jūra, Austrālijas ūdeņi — visas šis izdaudzinā­tās pērļu vietas atrodas tālu. un cilvēki jau sen meklē tur pērles. Doties uz Meksikas vai Kalllornijas līci, uz Toma un Margaritas salām? Braukt uz Venecuēlas pie­krasti, kur iegūstamas Amerikas labākās pērles, Zurita

nevarēja. Šoneris bija pārāk vecs, nirēju par maz — (ad vajadzēja rīkoties ar plašu vērienu, bet Zuritam nebija tik daudz naudas. Tāpēc viņi turējās Argentīnas krastu tuvumā, bet tagadl Tagad viņš varētu kļūt ba­gāts vienā gada. Ja vien izdotos notvert «juras velnu».

Viņš kļūs pats bagātākais virs Argentīnā, varbūt pat visā Amerika. Nauda palīdzēs tikt pie varas. Pedro Zuritas vārds būs visu mutē. Tikai jābūt loti piesardzīgam un galvenokārt jāprot glabāt noslēpumu.

Zurita uzgāja uz klāja un, sasaucis visu komandu, ieskaitot pavāru, teica:

— Jūs zināt, kāds liktenis piemeklējis visus tos, kuri izplatīja baumas par «jūras velnu». Viņus arestēja po­licija. viņi sēž cietumā. Es jūs brīdinu, ka tas notiks ar katru no jums, kuri kaut ar pušplēstu vardu izrunāsies, ka redzējis «jūras velnu». Jūs sapūdēs cietumā. Vai sa­protat? Ja jums dzīvība dārga, ne vārda par «velnu»! '

«Viņiem tik un tā neticētu, jo tas viss Izklausās pēc pasakas,» Zurita nodomāja un, iesaucis kajītē Baltazaru, uzticēja viņam vienīgajam savu piānu.

Baltazars uzmanīgi noklausījās saimniekā un, brīdi klusējis, sacīja:

— Jā, tas ir labi izdomāts. «Jūras velns» atsver simt zvejnieku. Labi tam, kam «velns» kalpo. Bet kā lai viņu noķer?

— Ar tīklu. — Zurita atbildēja.

— Viņš pārgriezis tīklu tapat ka haizivs vēderu.

— Mēs pasūtīsim met ala tīklu.

— Bet kas viņu ķers? Mūsu nirējiem vajag tikai pa­dzirdēt par «velnu», tad viņiem kājas vairs neklausa. .Viņi nebūs ar mieru piedalīties pat par maisu zelta.

— Bet tu, Baltazar?

Indiānis paraustīja plecus.

— Es vēl nekad neesmu medījis «jūras velnus». Droši vien nebūs viegli sadzīt viņam pēdas, toties no­nāvēt nav grūti, ja vien viņš sastāv no kauliem un mie­sas. Taču jums vajadzīgs dzīvs «velns».

— Vai tu nebaidies no viņa, Baltazar? Ko tu domā par šo «jūras velnu»?

— Ko es varu domāt par jaguāru, kas lido pār jūru, vai par haizivi, kura rāpjas kokos? Jo zvērs neizprotamāks, jo briesmīgāks, bet man patīk medīt bīstamus zvērus.

— Es tev bagātīgi atlīdzināšu, — Zurita paspieda Baltazaram roku un klāstīja tālāk savu plānu. — Jo mazāk dalībnieku pasākumā, jo labāk. Aprunājies ar vi­siem araukāņiem. Viņi ir drosmīgi un apķērīgi. Izrau- gies kādus piecus, ne vairāk. Ja mūsējie nav ar mieru, sadabū kur citur. «Velns» turas krasta tuvumā. Vis­pirms būs jāizseko, kur atrodas viņa midzenis, tad mums būs viegli notvert viņu tīklā.

Zurita un Baltazars naigi stājās pie darba. Pēc Zu- ritas pasūtījuma pagatavoja stiepļu murdu, kas atgādi­nāja lielu mucu ar vaļējiem galiem. Murda iekšienē Zurita novietoja kaņepāju tīklus, lai «velns» sapītos tanīs kā zirnekļa audumā. Nirējus atlaida. No «Medū­zas» ekipāža Baltazaram izdevās pierunāt tikai divus araukāņus piedalīties «velna» medībās. Trīs pārējos viņš savervēja Buenosairesā.

Izsekot «velnu» nolēma tai pašā līcī, kur «Medūzas» ekipāža bija viņu pirmo reizi ieraudzījusi. Lai nemodi­nātu «velna» aizdomas, šoneris izmeta enkuru vairākus kilometrus tālu no nelielā līča. Zurita un viņa pavadoņi laiku pa laikam nodarbojās ar zivju zveju, it kā tas būtu viņu brauciena mērķis. Trīs indiāņi slapstījās aiz pie­krastes klintīm un modri vēroja, kas notiek līča ūdeņos.

Otrā nedēļa gāja uz beigām, bet «velns» vēl nebija manāms. Baltazars tikmēr nodibināja pazīšanos ar pie­krastes iedzīvotājiem, indiāņu fermeriem, lēti pārdeva viņiem zivis un, sarunādamies par dažādiem sīkumiem, nemanot virzīja sarunu uz «jūras velnu». No šīm saru­nām Baltazars uzzināja, ka viņi pareizi izraudzījušies medību vietu: daudzi indiāņi, kas dzīvoja līča tuvumā, bija dzirdējuši taures skaņas un redzējuši kāju nospie­dumus smiltīs. Viņi apgalvoja, ka «velnam» kāja kā cilvēkam, tikai pirksti krietni garāki. Dažreiz indiāņi bija redzējuši smiltīs «velna» muguras nospiedumu, kad viņš bija gulējis pludmalē.

«Velns» nedarīja pāri vietējiem iedzīvotājiem, tāpēc tie nepievērsa vairs uzmanības pēdām, ko viņš šad tad atstāja, tā atgādinādams sevi. Pašu «velnu» neviens nebija redzējis.

«Medūza» stāvēja jau divas nedējas līcī, izskata pēc nodarbojoties ar zveju. Zurita, Baltazars un nolīgtie indiāņi, acu nenolaizdami, vēroja okeāna klaidu, bet «jūras velns» nerādījās. Zurita kļuva nemierīgs. Viņš bija nepacietīgs un skops. Katra diena maksāja naudu, bet uz «velnu» vajadzēja ilgi gaidit. Pedro jau sāka mākt šaubas. Ja «velns» ir pārdabiska būtne, tad to ne­noķers ne ar kādiem tīkliem. Un bīstami arī sapīties ar velniem. Zurita bija māņticīgs. Vai neataicināt katram gadījumam uz «Medūzu» garidznieku ar krustu un svēto vakarēdienu? Jauni izdevumi. Bet varbūt «jūras velns» nemaz nav velns, tikai kāds jokupēteris, labs peldētājs, kam uznākusi kāre pabiedēt ļaudis. Varbūt kāds del­fīns — to kā jebkuru dzīvnieku var pieradināt un izdre­sēt. Vai tikai nemest pie malas visu šo blēņošanos?

Zurita apsolīja balvu tam, kas pirmais pamanīs «velnu», un nolēma pagaidīt vēl divas dienas.

Viņam par prieku, trešās nedēļas sākumā «velns» atkal sāka parādīties.

Pēc dienas zvejas Baltazars bija atstājis ar zivīm pilno laivu krastā. Rīt agri vajadzēja ierasties pircē­jiem. Baltazars aizgāja uz fermu apmeklēt pazīstamu indiāni, bet, atgriezies krastā, atrada laivu iztukšotu. Viņš tūliņ noprata, ka to izdarījis «velns».

— Vai patiesi viņš būtu aprijis tik daudz zivju? — Baltazars brīnījās.

To pašu nakti kāds no sardzē nostādītajiem indiā­ņiem izdzirdēja taurēšanu līča dienvidos. Vēl pēc divām dienām agrā rītā jauns araukānis paziņoja, ka viņam beidzot izdevies izsekot «velnu». Tas atpeldējis ar del­fīnu. Šoreiz «velns» nav jājis uz delfīna, bet peldējis tam blakus, turēdamies pie «iejūga» — platas kakla siksnas. Līcī «velns» noņēmis delfīnam siksnu, paplik­šķinājis dzīvnieku un nozudis līča dziļumā, stāvas klints pakājē. Delfīns pacēlies virs ūdens un peldējis projām.

Zurita, noklausījies araukāni, pateicās, apsolījās viņu apbalvot un sacīja:

— Šodien «velns» diezin vai nāks ārā no paslēptu­ves. Mums vajadzētu izpētīt līča dibenu. Kas apņemsies to izdarīt?

Nevienam negribejas nirt okeana dziļumos, riskējot sastapt nezināmo briesmoni.

Baltazars panācās uz priekšu.

— Te es esmu! — viņš īsi teica. Baltazars prata tu­rēt vārdu.

«Medūza» joprojām stāvēja noenkurota. Visi, izņe­mot sardzi, izkāpa krasta un devās uz stāvo klinti līča malā. Baltazars apsējās ar virvi, lai viņu varētu izvilkt, paņēma nazi, iežmaudza starp kājām akmeni un laidās lejup.

Araukāņi ar nepacietību gaidīja viņu atgriežamies, nenolaizdami acu no plankuma, kas vīdēja klinšu aiz­ēnotā līča zilganajā dūmakā. Pagāja četrdesmit sekun­des, piecdesmit, vesela minūte, bet Baltazars nerādījās. Beidzot viņš paraustīja virvi, un viņu izvilka ārā. Atgu­vis elpu, Baltazars sacīja:

— Šaura eja ved zemūdens alā. Tur tumšs kā hai­zivs vēderā. «Velns» varēja noslēpties vienīgi šai alā. Citur visur ir gludas klinšu sienas.

— Lieliski! — Zurita izsaucās. — Ja tur ir tumšs, tas vēl jo labāk. Mēs izmetīsim tīklus, un zivtiņa būs rokā.

Drīz pēc saules rieta indiāņi nolaida garās virvēs stiepļu tīklus pie alas ieejas. Virvju galus piestiprināja krastā. Baltazars piesēja pie virvēm zvārgulīšus, kuri šķindēs, līdzko tīklam kāds pieskarsies.

Zurita, Baltazars un pieci araukāņi nosēdās krastā un sāka gaidīt.

Uz šoner? nepalika neviena.

Tumsa ātri sabiezēja. Uzlēca mēness, un tā gaisma atspoguļojās okeāna līmenī. Valdīja klusums. Visus pār­ņēma neparasts satraukums. Varbūt tūliņ viņi ieraudzīs dīvaino radījumu, kas viesa šausmas zvejniekos un pērļu meklētājos.

Nakts stundas gausi virzījās uz priekšu. Ļaudis sāka snaust.

Pēkšņi iešķindējās zvārgulīši. Visi pietrūkās kājās, metās pie virvēm un sāka vilkt tīklu ārā. Tas bija smags. Virves raustījās. Kāds spirinājās tīklā.

Tīkls pacēlās virs ūdens. Mēness blāvaja gaismā va­rēja saskatīt ķepurojamies kādu augumu — puscilveku, pusdzīvnieku. Milzīgās acis un zvīņu sudrabs laistījās mēnesnīcā. «Velns» pulējās visiem speķiem atbrīvot tiklā sapinušos roku. Tas viņam izdevās. Viņš izvilka nazi no maksts tievā siksniņā pie sāniem un saka griezt tīklu.

— Nieki, nepārgriezīsi! — Baltazars klusu noteica, aizrāvies medību priekā.

Taču, viņam par brīnumu, nazis uzveica metālu. Ar veiklām kustībām «velns» paplašināja spraugu, kamēr zvejnieki traucās ātrāk izvilkt tīklu krasta.

— Dūšīgāki Viens, divi! — Baltazars sauca.

Bet tai pašā mirklī, kad laupījums jau šķita tikpat kā rokās, «velns» iemetās pārgrieztajā spraugā, iekrita ūdenī, augstu saceldams dzirkstošas šļakatas, un pa­zuda dzīlē.

Zvejnieki izmisumā atlaida tīklu.

— Labs nazītis, pat stiepli griež! — Baltazars sa­jūsmināts noteica. — Zemūdens kalēji labāki par mū­sējiem.

Zurita, galvu nokāris, skatījās ūdenī ar tādu iz­teiksmi, it kā jūrā būtu nogrimusi visa viņa bagātība.

Tad viņš saslējās, paraustīja kuplās ūsas un piespēra kāju pie zemes.

— Nekas nebūs! — viņš izsaucās. — Drīzāk tu no­beigsies savā zemūdens alā, nekā es atkāpšos. Es nežē­lošu naudu, es atsaukšu ūdenslīdējus, es pielikšu visu līci pilnu ar tīkliem un slazdiem, un tu neizspruksi no manām rokām!

Viņš bija drosmīgs, neatlaidīgs un stūrgalvīgs. Ne par velti Pedro Zuritas dzīslās plūda spāniešu iekāro­tāju asinis. Un bija jau arī par ko cīnīties.

«Jūras velns» nebija ne pārdabiska, ne visuvarena būtne. Tā acīm redzot sastāv no miesas un kauliem, kā bija izteicies Baltazars. Tātad «velnu» var noķert, pie­siet ķēde un piespiest gādāt Zuritam bagātību no okeāna dzīlēm. Baltazars sagūstīs «jūras velnu», kaut arī pats juras dievs Neptuns ar savu trejdeksni nostātos Dar viņa aizstavi.