Cilvēks- amfībija

Otrā daļa CEĻĀ

Ihtiandrs aši saposās ceļā. Viņš paņēma krastā no­slēpto uzvalku un zābakus, piesēja tos uz muguras ar siksnu, kurā karājās-nazis. Uzlika brilles, uzvilka cim­dus un izpeldēja jūrā.

Riodelaplatas līcī bija noenkuroti daudzi okeāna tvaikoņi un kuģi, šoneri un barkasi. Starp tiem šaudījās nelieli kabotāžas kuteri. Raugoties no ūdens, to apak­šas atgādināja ūdens vaboles, kas* traucas pa līmeņa virsu uz visām pusēm. Enkuru .ķēdes un tauvas stiepās augšup no dziļumiem kā tievi zemūdens meža stumbri. Līča dibenu klāja visādi atkritumi, dzelzs lūžņi, izbi­rušu akmeņogļu un izmestu izdedžu grēdas, vecu, satrū­kušu šļūteņu gabali, buru skrandas, kannas, ķieģeļi, sa­sistas pudeles, konservu kārbas, bet tuvāk pie krasta — noslīcināti kaķi un suņi.

Virs ūdens spīguļoja plāna naftas kārtiņa^»Saule vēl nebija norietējusi, bet ūdenī valdīja zaļgariperēka krēsla. Parānas upe nesa daudz smilšu un dūņu, kas saduļķoja līča ūdeni.

Ihtiandrs būtu varējis apmaldīties šai kuģu labi­rintā, bet viņam noderēja par kompasu līcī ietekošās upes vieglā straume. «Apbrīnojami gan, cik netīrīgi ir cilvēki,» viņš domāja, šķebīgi pārlaizdams skatienu līča dibenam, kas atgādināja atkritumu izgāztuvi. Viņš peldēja pa līča vidu, turēdamies zem kuģa ķīļa. Līča pie­mēslotajos ūdeņos viņam bija grūti elpot kā cilvēkam smacīgā istabā.

Sur tur viņam pagadījās ceļā cilvēku līķi un dzīv­nieku skeleti. Kādam līķim bija pāršķelts galvaskauss, bet ap kaklu apmesta virve ar klāt piesietu akmeni. Te bija apglabāts kāds noziegums. Ihtiandrs steidzās ātrāk izpeldēt ārā no šā baismīgā apvidus.

Taču, jo augstāk viņš cēlās līcī, jo stiprāka kļuva pretstraume. Peldēt bija grūti. Okeānā arī bija strau­mes, bet tur tās palīdzēja Ihtiandram, jauneklis tās labi zināja. Viņš tās izmantoja kā jūrnieks ceļa vēju. Te bija tikai viena straume un tā pati plūda pretī. Ihtiandrs bija rūdīts peldētājs, bet viņu kaitināja, ka viņš tik lēni vir­zās uz priekšu.

Kaut kas pēkšņi pašāvās garām pavisam tuvu, tik tikko neskarot viņu. Tur no kāda kuģa izmeta enkuru. Ihtiandrs noprata, ka te peldēt ir diezgan bīstami, un atskatījās. Viņu gandrīz jau panāca liels tvaikonis.

Ihtiandrs nolaidās vēl zemāk un, kad tvaikoņa di­bens atradās virs viņa, pieķērās pie ķīļa. Polipi bija ap­lipuši ap dzelzi kā raupja masa, aiz tās varēja turēties. Gulēt zem ūdens tādā stāvoklī nebija diezin cik ērti, toties tagad Ihtiandrs atradās aizsegā un, tvaikoņa vilkts, ātri peldēja.

Delta beidzās, un tvaikonis iepeldēja Parānas upē. Upes ūdeņi nesa līdzi ļoti daudz dūņu. Sai saldūdenī Ihtiandrs smagi elpoja. Viņa rokas bija notirpušas, bet viņš negribēja laisties vaļā. «Cik žēl, ka nevarēju do­ties šai ceļojumā ar Līdingu,» viņš domāja. Taču del­fīnu varēja uz upes nošaut, Līdings arī nevarētu peldēt visu ceļu zem ūdens, bet Ihtiandrs baidījās pacelties virs ūdens, kur bija liela kustība.

Ihtiandra rokas aizvien vairāk piekusa. Turklāt viņš bija stipri izsalcis, jo nebija ēdis visu dienu. Vajadzēja apstāties. Viņš atlaida ķīli un nolaidās dibenā.

Krēsla biezēja. Ihtiandrs pētīja dūņaino dibenu. Te viņš neatrada ne plakanās butes, ne austeru gliemenes. Gar viņu šaudījās saldūdeņu zivis, bet viņš nezināja to parašas, tās šķita viltīgākas par jūras zivīm. Noķert tās bija grūti. Tikai naktij iestājoties un zivīm iemiegot,

Ihtiandram izdevās noķert lielu līdaku. Tās gaļa bija cieta, ar dumbras piegaršu, bet izsalkušais jauneklis ēda to ar lielu kāri, rīdams veseliem kumosiem ar vi­siem kauliem.

Vajadzēja atpūsties. Sai upē vismaz varēja mierīgi izgulēties, nebīstoties no haizivīm un astoņkājiem. To­mēr vajadzēja parūpēties arī par to, lai straume neaiz­nestu viņu lejup, kamēr viņš guļ. Ihtiandrs sameklēja dūņās vairākus akmeņus, sakrāva tos vienuviet un ap­gulās, pietverdamies pie tiem ar roku.

Tomēr gulēt neizdevās. Drīz vien viņš juta, ka tu­vojas liels tvaikonis. Ihtiandrs atvēra acis un ierau­dzīja signālugunis. Tvaikonis nāca pret straumi. Jau­neklis aši piecēlās un dzīrās pieķerties pie ķīļa. Taču tā bija motorlaiva ar pilnīgi gludu apakšu. Ihtiandrs, vel­tīgi pūlēdamies kaut kur pieķerties, gandrīz vai pakļuva zem skrūves.

Vairaki tvaikoņi devās lejup pa straumi, kamēr bei­dzot Ihtiandram izdevās pieķerties pie pasažieru tvai­koņa, kas brauca augšup pa upi.

Tā Ihtiandrs nokļuva līdz Parānas pilsētai. Pirmā ceļojuma daļa bija beigusies. Taču palika pati grū­tākā — ceļojums pa sauszemi.

Agri no rīta Ihtiandrs izpeldēja 410 pilsētas trokšņai­nās ostas uz neapdzīvotu vietu, piesardzīgi palūkojās visapkārt un izkāpa krastā. Viņš noņēma brilles un cim­dus, ieraka tos piekrastes smiltīs, izžāvēja saulē uz­valku un apģērbās. Saburzītajās drēbēs viņš izskatījās pēc klaidoņa, bet par to viņš nedomāja.

Ihtiandrs soļoja līdztekus labajam krastam, kā Ol­sens bija norādījis, iztaujādams ceļā zvejniekus, kur at­rodas Pedro Zuritas hasienda «Doloresa».

Zvejnieki ar aizdomām noskatījās uz viņu un nolie­dzoši kratīja galvu. Tā pagāja stunda pēc stundas, tveice aizvien pastiprinājās, bet meklēšanai nebija ne­kādu panākumu. Zemes virsū Ihtiandrs nepavisam ne­prata atrast ceļu svešā apvidū. Svelme viņu nogurdi­nāja, galva reiba, un viņš nespēja neko lāgā aptvert.

Lai atspirdzinātos, Ihtiandrs vairākas reizes izģēr­bās un ienira ūdenī.

Beidzot ap pulksten četriem pēc pusdienas viņam palaimējās sastapt vecu zemnieku, pēc izskata algādzi. Noklausījies Ihtiandrā, vecais palocīja galvu un teica:

— Ej tāpat vien uz priekšu, cauri tīrumiem. Nonāksi līdz lielam dīķim, pāriesi pāri tiltiņam, uzkāpsi pakal- niņā, un turpat būs tava ūsainā donna Doloresa.

— Kāpēc ūsainā? «Doloresa» taču ir hasienda.

— Pareizi, bet veco hasiendas saimnieci arī sauc par Doloresu. Doloresa ir Pedro Zuritas māte. Resna, ūsaina vecene^ Nedomā nolīgt pie viņas darbā — dzīvu zemē iedzīs. īsta ragana. Stāsta, ka Zurita pārvedis jaunu sievu. Tai nu dzīves nebūs, vīramāte nories, — valodīgais vīrs stāstīja.

«Viņš runā par Gutiēri,» Ihtiandrs noprata.

— Vai vēl tālu? — viņš jautāja.

— Vakarā būsi klāt, — vecais atbildēja, pamezdams skatienu uz sauli.

Pateicies vecajam, Ihtiandrs sāka ātri solot pa ceļu garām kviešu un kukurūzas laukiem. No ātrā gājiena viņš sāka nogurt. Ce|š stiepās kā bezgalīga, balta lente. Kviešu laukus nomainīja ganības ar garu, leknu zāli; tanīs ganījās aitu bari.

Ihtiandram zuda spēki, pieauga skaudrās sāpes sā­nos. Mocīja slāpes. Tuvumā ne lāses ūdens. «Bijis nu ātrāk dīķis!» viņš domaja. Viņa vaigi un acis bija iekri­tušas, viņš smagi elpoja. Gribējās ēst. Bet kur te ņemt ko ēdamu? Tālu pļavā ganījās aitu bars, ko sargāja gans un suņi. Pāri mūra žogam nokarājās persiku un apelsīnu zari ar nobriedušiem augļiem. Te nav tas, kas okeānā. Te viss svešs, viss sadalīts, viss norobežots, viss apsargāts. Tikai putni ir brīvi, nepieder nevienam, tie laidelējas un klaigā virs ceļa. Bet tos nevar noķert. Un vai drīkst vispār tos ķert? Iespējams, ka arī tie kā­dam pieder. Te viegli nomirt aiz bada un slāpēm starp šiem baseiniem, dārziem un ganāmpulkiem.

Pretī Ihtiandram nāca resns vīrs, rokas salicis uz muguras, baltā formas tērpā ar spožām pogām, baltu cepuri galvā, ar revolvera maksti pie jostas.

— Sakiet, — vai tālu vēl līdz hasiendai «Doloresa»? — jautāja Ihtiandrs.

Resnais vīrs ar aizdomām vēroja Ihtiandru.

— Kas tev tur vajadzīgs? No kurienes tu nāc?

— No Buenosairesas.

Cilvēks formas tērpā sāka ausīties.

— Man te kāds jāsatiek, — Ihtiandrs piebilda.

— Izstiep rokas, — resnais vīrs pavēlēja.

Tas pārsteidza Ihtiandru, bet, nedomādams neko |aunu, viņš paklausīja. Resnais izvilka no kabatas «rokassprādzes» (roku važas) un zibenīgi saslēdza Ih­tiandram rokas.

— Tas bija labs tvēriens, — vīrs ar spožajām pogām nomurmināja un, piegrūdis Ihtiandram pie sāniem, uz­sauca:

— Ej! Es tevi aizvedīšu uz «Doloresu».

— Kāpēc jūs mani saslēdzāt? — Ihtiandrs neiz­pratnē vaicāja, cilādams rokas un pētīdams «rokas­sprādzes».

— Nepļāpā tukšu! — bargi uzbrēca resnis. — Nu, pieliec soli!

Ihtiandrs, nokāris galvu, steberēja pa ceļu uz priekšu. Labi vēl, ka viņam nelika iet atpakaļ. Jauneklis nesaprata, kas ar viņu notiek. Viņš nezināja, ka pagā­jušo nakti tuvīnajā fermā izdarīta slepkavība un laupī­šana un tagad policija meklē noziedzniekus. Viņam arī neienāca prātā, ka savā saburzītajā uzvalkā izskatās vi­sai aizdomīgs. Ihtiandra nenoteiktā atbilde par gājiena mērķi galīgi izšķīra viņa likteni.

Policists arestēja Ihtiandru un tagad veda uz tuvāko ciematu, lai nosūtītu uz Parānas cietumu.

Ihtiandrs saprata tikai vienu: viņam laupīta brīvība, un ceļojumam radies nepatīkams kavēklis. Viņš nolēma pie pirmās izdevības atgūt brīvību par katru cenu.

Resnais policists, apmierināts ar veiksmi, iesmēķēja garu cigāru. Viņš soļoja aiz Ihtiandra, apveltīdams to ar dūmu mutuļiem. Ihtiandrs slāpa vai nost.

— Vai nevar aizturēt dūmus, man grūti elpot, — viņš atskatīdamies sacīja pavadonim.

— Ko? Tu negribi, ka es smēķēju? Ha-ha-ha! — Po­licists sāka smieties, viņa seja savilkās vienās grumbās. — Kāds smalks putns, ko tu neteiksi! — Un, iepūtis ve­selu dūmu mākoni jauneklim sejā, viņš uzbrēca: — Pie­liec soli!

Jauneklis paklausīja.

Beidzot Ihtiandrs ieraudzīja dīķi ar šauru tiltu un neviļus paātrināja gaitu.

— Labāk nesteidzies pie savas Doloresas! — resnais uzsauca.

Viņi uzgāja uz tilta. Tilta vidū Ihtiandrs pēkšņi pārliecās pār margām un ielēca ūdenī.

Policists nekādi negaidīja tādu rīcību no cilvēka, kuram rokas saslēgtas dzelžos.

Toties Ihtiandrs nebija gaidījis no resnā vīra to, ko tas izdarīja nākamajā mirklī. Policists ielēca ūdenī pa­kaļ Ihtiandram, — viņš baidījās, ka noziedznieks var noslīkt. Policists gribēja nogādāt viņu cietumā dzīvu: arestētais, kas noslīcis ar saslēgtām rokām, var sagā­dāt daudz nepatikšanu. Policists tik ātri sekoja Ihtian­dram, ka paspēja sagrābt viņu aiz matiem un nelaida vaļā. Tad Ihtiandrs, riskēdams pazaudēt matus, novilka policistu dibenā. Drīz vien viņš manīja, ka policista roka atlaižas un atbrīvo matus. Ihtiandrs atpeldēja da­žus metrus sānis un paskatījās ārā no ūdens, lai re­dzētu, vai policists jau izniris. Tas ķepurojās ūdens virsū un, pamanījis Ihtiandra galvu, sāka saukt:

— Tu noslīksi, nelieti! Peldi šurp pie manis!

«Tā ir laba ideja,» Ihtiandrs nodomāja un pēkšņi iebrēcās:

— Palīgā! Slīkstu, — un nolaidās dibenā.

Cauri ūdenim viņš vēroja policistu, kā tas nira un meklēja viņu. Beidzot policists izpeldēja krastā, re­dzams, zaudējis cerību atrast Ihtiandru.

Ihtiandrs domāja, ka policists tūliņ ies projām, bet tas nenotika. Policists bija nolēmis palikt pie līķa, ka­mēr ieradīsies izmeklēšanas orgāni. Tas,'ka slīkonis guļ dīķa dibenā, stāvokli negrozīja.

Tobrīd pār tiltu jāja zemnieks uz maisiem apkrauta mūļa. Policists pavēlēja zemniekam nomest maisus un aizvest zīmīti uz tuvāko policijas iecirkni. Lieta pie­ņēma Ihtiandram nelabvēlīgu virzienu. Turklāt dīķī mājoja dēles. Tās piesūcās Ihtiandram pie miesas, un viņš nespēja vien raut tās nost. Tas bija jādara piesar­dzīgi, lai nesakustinātu stāvošo ūdeni un nepievērstu policista uzmanību.

Pēc pusstundas zemnieks atgriezās, pameta ar roku uz ceļa pusi, uzkrāva savus maisus mūlim uz muguras un steigšus jāja projām. Pēc minūtēm piecām krastam tuvojās trīs policisti. Divi nesa uz galvas vieglu laivu, trešais ķeksi un airi.

Laivu nolaida ūdenī, un sāka meklēt slīkoni. Ihtiandrs no tā nebaidijas. Viņam tā bija gandrīz vai rotaļa — viņš tikai pārgāja no vjenas vietas uz otru. Visu dīķa dibenu rūpīgi pārmeklēja ar ķeksi, tomēr slīkoni neatrada.

Policists, kas bija arestējis Ihtiandru, izbrīnā plātīja rokas. Ihtiandru tas pat smīdināja. Tomēr drīz vien vi­ņam sāka klāties bēdīgi. Policisti bija sacēluši ar ķeksi no dīķa dibena dūņu mākoņus, ūdens saduļķojās. Nu Ihtiandrs neko vairs nevarēja saredzēt izstieptas rokas atstatumā, un tas jau kļuva bīstami. Bet galvenais — ar žaunām bija grūti elpot šai ar skābekli nabagajā ūdenī. Un tad vēl šie dūņu mākoņi!

Ihtiandrs smaka nost un juta, ka žaunas svilst aiz­vien stiprāk. Ilgāk ciest nebija iespējams. Viņam nevi­ļus izlauzās vaids, vairāki gaisa burbulīši izskrēja no mutes. Ko lai dara? Jāpamet dīķis — citas izejas nav. Vajadzēja iet krastā, lai notiek kas notikdams. Zināms, viņu tūliņ saķers, varbūt pat piekaus un aizsūtīs uz cie­tumu. Bet viss vienalga. Ihtiandrs grīļodamies brida uz seklāku vietu un pacēla galvu virs ūdens.

— A-a-a-ā! — nelabā balsī iebrēcās policists, mez­damies pāri laivas malai ūdenī, lai ātrāk sasniegtu krastu.

— Jēzus Marija! O-o! — iekliedzās otrs, atkrizdams laivas dibenā.

Abi krastmalā palikušie policisti skaitīja lūgšanas. Bāli un drebēdami aiz bailēm, viņi centās paslēpties viens aiz otra.

Ihtiandrs nebija to gaidījis un uzreiz nesaprata viņu baiļu cēloni. Tad viņš atcerējās, ka spānieši ir ļoti re­liģiozi un māņticīgi. Droši vien policisti domāja, ka redz savā priekšā kādu viņpasaules radījumu. Ihtiandrs nolēma sabiedēt viņus vēl vairāk: viņš atņirdza zobus, pārgrieza acis, ieaurojās briesmīgā balsī, lēni brizdams uz krasta pusi, tad tīšuprāt lēni izgāja uz ceļa un no­svērtā solī devās projām.

Neviens policists ij nepakustējās, lai aizturētu Ihti­andru. Māņticīgās šausmas, bailes no rēgiem neļāva viņiem izpildīt dienesta pienākumu.