Cilvēks- amfībija

KAUJA AR ASTOŅKĀJIEM

Ihtiandrs, ielēcis jūrā, aizmirsa uz brīdi visas savas sauszemes likstas. Pēc tveicīgās un smacīgās zemes ūdens dzestrums viņu nomierināja un atspirdzināja. Durstošās sāpes mitējās. Viņš elpoja dziļi un vienmē­rīgi. Viņam bija vajadzīga pilnīga atpūta, un viņš centās nedomāt par to, kas bija noticis zemes virsū.

Ihtiandrs alka strādāt, kustēties. Bet pie kā ķerties? Viņam patika tumšās naktīs mesties no augstas klints ūdenī tā, lai uzreiz sasniegtu dibenu. Bet tagad bija dienvidus un jūrā šaudījās zvejnieku laivu melnie dibeni.

«Lūk, ko es izdarīšu — es savedīšu kārtībā alu,» Ih­tiandrs nolēma.

Līča kraujajā klintī atradās ala ar lielu arku, no kuras pavērās skaists skats uz zemūdens līdzenumu, kas slīpi nolaidās jūrā. Ihtiandram s.u bija iepatikusies šī ala. Taču, iekams te apmetās, vajadzēja to iztīrīt no sensenajiem iemītniekiem — neskaitāmajām astoņkāju ģimenēm.

Ihtiandrs uzlika brilles, apbruņojās ar garu, mazliet izliektu, asu dunci un drosmīgi peldēja uz alu. Ieiet alā bija diezgan bīstami, un Ihtiandrs nolēma izaicināt ienaidniekus ārā. Pie nogrimušas laivas viņš sen jau bija pamanījis garu žebērkli. Viņš paņēma to un, nostā­jies pie alas ieejas, sāka ar žebērkli bikstīt pa alu. Astoņkāji, neapmierināti ar sveša radījuma ielaušanos, sāka kustēties. Gar arkas malām parādījās gari, līku­moti taustekļi. Tie piesardzīgi tuvojās žebērklim. Ihti­andrs atrāva žebērkli, iekams tie paguva pieskarties. Šāda rotaļa turpinājās vairākas minūtes. Nu jau desmi­tiem taustekļu kā daudzinātās Gorgonas mati sāka lo­cīties ap arku. Beidzot vecs, liels astoņkājis, zaudējis, pacietību, nolēma izrēķināties ar pārdrošo iebrucēju. Viņš izlīda no plaisas, draudīgi kustinādams taustekļus, un lēni peldēja uz Ihtiandra pusi, ik mirkli mainīdams krāsu, lai iebiedētu ienaidnieku. Ihtiandrs atpeldēja ga­baliņu nost, nometa žebērkli un sagatavojās uz cīņu. Jauneklis zināja, cik grūti cīnīties cilvēkam ar divām rokām, ja viņa ienaidniekam ir astoņas garas kājas. Ne­paspēj nocirst vienu, kad jau septiņas pārējās saķer un apvij uzbrucēja rokas. Un jauneklis centās virzīt sava naža triecienu tā, lai tas ķertu astoņkāja ķermeni. Pie­laidis briesmoni tik tuvu, ka tā taustekļu gali jau skā­rās klāt, Ihtiandrs negaidot metās uz priekšu, pašā šau­dīgo taustekļu mudžeklī pie astoņkāja galvas.

šis negaidītais paņēmiens vienmēr pārsteidza astoņ- kājus. Pagāja vismaz četras sekundes, iekams dzīvnieks paspēja atraut atpakaļ taustekļu galus un apvīt ienaid­nieku. Tikmēr Ihtiandrs paspēja ar ātru un nekļūdīgu triecienu pāršķelt astoņkāja ķermeni, ķert sirdi un pārgriezt kustību nervus. Milzīgie taustekļi, kas jau bija apvijusies ap viņa augumu, pēkšņi nedzīvi atlaidās un ļengani nošļuka lejup.

— Viens beigts!

Ihtiandrs no jauna ķērās pie žebērkļa. Šoreiz viņam pretī izpeldēja divi astoņkāji. Viens peldēja tieši uz Ih­tiandru, otrs ar apiešanas manevru centās uzbrukt no mugurpuses. Tas bija bīstami. Ihtiandrs drosmīgi me­tās pretī pirmajam astoņkājim, taču, iekams paguva to nogalināt, otrs astoņkājis no mugurpuses sažņaudza viņam kaklu. Jauneklis ātri pārgrieza taustekli, kas bija apvijis viņa kaklu, tad apsviedās un atcirta astoņkājim pārējos taustekļus. Sakropļotais nezvērs, lēni līgoda­mies, nogrima, bet jauneklis tikmēr jau uzveica astoņ­kāji, kas nāca tiešā uzbrukumā.

— Trīs, — Ihtiandrs skaitīja.

Taču uz laiku nācās pārtraukt kauju. No alas izpel­dēja vesels bars astoņkāju, bet izlietās asinis bija saduļ­ķojušas ūdeni. Šādā rūsganā dūmakā parsvars varēja palikt astoņkāju pusē, jo tie spēja ar taustekļiem atrast ienaidnieku, kamēr Ihtiandrs neko nespēja saredzēt. Viņš aizpeldēja no cīņas vietas tālāk, kur ūdens bija tīrs, un šeit uzveica vēl vienu astoņkāji, kas izpeldēja no asiņainā mutuļa.

Kauja ar pārtraukumiem turpinājās vairākas stundas.

Kad beidzot pēdējais ienaidnieks bija uzveikts un ūdens noskaidrojies, Ihtiandrs ieraudzīja, ka alas dibenā guļ nedzīvie astoņkāji un kustas nocirstie taustekļi. Ihtiandrs iegāja alā. Te vēl bija palikuši dzīvi daži mazi astoņkāji — dūres lielumā ar pirksta resniem taustek­ļiem. Ihtiandrs gribēja tos nonāvēt, bet tad viņam kļuva to žēl. «Jāmēģina tie pieradināt. Tādus sargus ieman­tot nav par sliktu.»

Iztīrījis alu no lielajiem astoņkājiem, Ihtiandrs sāka apgādāt savu zemūdens dzīvokli ar mēbelēm. Viņš at­nesa no mājām galdu ar dzelzs kājām un marmora virsu un divas ķīniešu vāzes. Galdu viņš novietoja alas vidū, vāzes nolika uz galda, iebēra tanīs zemes un iestā­dīja jūras puķes. Zeme, ko skaloja ūdens, labu brīdi vir­moja virs vāzēm kā dūmi, bet tad ūdens kļuva dzidrs.

Tikai puķes, ko līgoja vieglā ūdens viļņošanās, klusu šūpojās kā no vēja pūsmas.

Alas sienā bija izcilnis, it kā dabisks akmens sols. Jaunais alas saimnieks ar patiku atgulās uz šā sola. Kaut gan tas bija no akmens, tomēr ķermenis ūdenī to gandrīz nemaz nejuta.

Tā bija dīvaina zemūdens istaba ar ķīniešu vāzēm uz galda. Daudz ziņkārīgu zivju ieradās paskatīties uz ne­redzēto, jauno mītni. Tās šaudījās starp galda k a i a m, piepeldēja pie puķēm, it kā gribētu tās paostīt, lumstījās ap Ihtiandra galvu, ko viņš bija atspiedis rokā. Mar- morains bullītis ielūkojās alā, sabijies pasita asti un aizpeldēja. Pa baltajām smiltīm atlīda liels krabis, pa­cēla un nolaida knaibli, it kā apsveikdams namatēvu, un ērti ierīkojās pagaldē.

Ihtiandru uzjautrināja šis pasākums. «Ar ko es vē! varētu izrotāt savu mājokli?» viņš prātoja. «Pie ieejas sastādīšu visskaistākās zemūdens puķes, nobēršu grīdu ar pērlēm, bet gar sienām izlikšu gliemežnīcas. Ja nu Gutiēre redzētu šo zemūdens istabu … Bet viņa mani krāpj. Taču var būt, ka nekrāpj. Viņa jau nepaspēja iz­stāstīt man visu par Olsenu.» Ihtiandrs sadrūma. Līdzko viņš bija pabeidzis darbu, kad atkal jutās vientuļš, svešs pārējiem cilvēkiem. «Kāpēc neviens nevar dzīvot zem ūdens? Es viens pats. Kaut drīzāk pārbrauktu tēvs! Es pavaicāšu viņam …»

Ihtiandram gribējās parādīt jauno zemūdens mitekli vismaz vienarfi dzīvam radījumam. «Līdings!» viņš at­cerējās delfīnu. Ihtiandrs paņēma spirālveida gliemež­nīcu, uzpeldēja virs ūdens un uztaurēja. Drīz vien at­skanēja pazīstamā sprauslošana — delfīns vienmēr uz­turējās līča tuvumā.

Kad delfīns atpeldēja, Ihtiandrs mīļi apskāva viņu un teica:

— Nāc pie manis, Līding, es tev parādīšu jaunu is­tabu. Tu nekad neesi redzējis Ķīnas vāzes un galdu.

Un, ieniris ūdenī, Ihtiandrs pavēlēja delfīnam sekot.

Taču delfīns izrādījās pārāk nemierīgs viesis. Liels un tūļīgs viņš tā saviļņoja ūdeni alā, ka vāzes uz galda sāka līgoties. Piedevām viņš pat uzdūrās ar purnu galda kājai un apgāza galdu. Vāzes nokrita un, ja tās būtu zemes virsū, tad noteikti saplīstu, bet te viss beidzās labi, ja neskaita nobiedēto krabi, kurš neparasti ātri, kaut kā sāniski kustēdamies, aizbēga uz klinti.

«Cik tu esi neveikls,» Ihtiandrs nodomaja par savu draugu, nostādīdams galdu alas dibenā un paceldams vāzes.

Un, apskāvis delfīnu, Ihtiandrs centās viņu pierunāt:

— Paliec te pie manis, Līding.

Bet delfīns drīz vien sāka purināt galvu un visādi izrādīt nemieru. Viņš nevarēja ilgi uzturēties zem ūdens, viņam bija nepieciešams gaiss. Un, pavēcinājis peldspu-' ras, delfīns izpeldēja no alas un pacēlās virs ūdens.

«Pat Līdings nevar palikt kopā ar mani zem ūdens,» Ihtiandrs noskuma, palicis viens. «Tikai zivis, bet tās ir muļķes un bailīgas …»

Un viņš atlaidās savā akmens gultā. Saule bija no­rietējusi. Alā iestājās tumsa. Vieglā ūdens šūpošanās iežūžināja Ihtiandru. Noguris no dienas uztraukumiem un darba, viņš iesnaudās.