Cilvēks- amfībija

ĢENIĀLAIS BEZPRĀTIS

Doktora Salvatoru nesalauza tiesas process. Cie­tumā viņš palika tikpat aukstasinīgs, izturējās ar paš­cieņu, ar izmeklētājiem un ekspertiem runāja augstprā­tīgā pielaidībā, kā pieaugušais mēdz sarunāties ar bērniem.

Viņa raksturs nepanesa bezdarbību. Viņš daudz rakstīja, izdarīja dažas spožas operācijas cietuma slim­nīcā. Viņa pacientu vidū bija arī cietuma uzrauga sieva. Ļaundabīgs audzējs draudēja viņai ar nāvi. Salvators izglāba viņai dzīvību tai brīdī, kad konsultācijai atsauk­tie ārsti atteicās palīdzēt, paziņodami, ka te medicīna ir bezspēcīga. Pienāca tiesas diena.

Milzīgā ti e sas zāle nespēja uzņemt visus, kas vēlējās noklausities prāvā. Publika drūzmējās gaiteņos, pildīja laukumu ēkas priekšā, raudzīja ieskatīties pa vaļējiem logiem. Daudz ziņkārīgo bija sakāpuši kokos, kas auga ap tiesas ēku.

Salvators mierīgi ieņēma vietu uz apsūdzēto sola. Viņš izturējās ar tādu cieņu, ka nezinātājiem varētu lik­ties, ka viņš ir nevis apsūdzētais, bet tiesnesis. No aiz­stāvja viņš atteicās.

Simtiem kāru acu vērās viņā, bet maz bija tādu, kas varēja izturēt Salvatora ciešo skatienu.

Ihtiandrs modināja ne mazāku interesi, bet viņa ne­bija tiesas zālē. Pēdējās dienas viņš jutās slikti un gan­drīz visu laiku pavadīja ūdens tvertnē, slēpdamies no apnicīgajām ziņkārīgo acīm. Salvatora procesā Ihti­andrs bija tikai apsūdzības liecinieks — viens no lie­tišķiem pierādījumiem, kā izsacījās prokurors.

Prāvu par paša Ihtiandra apsūdzēšanu noziedzīgā rīcībā bija domāts sarīkot atsevišķi, pēc Salvatora procesa.

Prokuroram bija tā jādara tāpēc, ka bīskaps steidzi­nāja Salvatora lietu, bet pierādījumu savākšana pret Ihtiandru prasīja laiku. Prokurora aģenti rosīgi, bet piesardzīgi vervēja pulkērija «Palma» lieciniekus turp­mākajam procesam, kurā Ihtiandram bija jākļūst par apsūdzēto. Tomēr bīskaps nemitējās atgādināt proku­

roram, ka vislabākā izeja būtu, ja dievs pieņemtu ne­veiksminieku Ihtiandru. Tāda nāve būtu labākais pie­rādījums, ka cilvēka roka spējīga vienīgi sabojat to, ko dievs radījis.

Trīs māciti eksperti, universitātes profesori, nolasīja savus «slēdzienus. Ar lieiu uzmanību, cenzdamās nepa­laist garām neviena varda, tiesas auditorija klausījās zinātnieku domas.

— Pēc tiesas pieprasījuma, — iesāka runu profesors Seins, tiesas galvenais eksperts, vīrs jau pusmūža ga­dos, — mēs apskatījam dzīvniekus un jaunekli Ihti­andru, kuriem profesors Salvators izdarījis operācijas savās laboratorijas. Mēs izpētījam viņa nelielās, bet prasmīgi iekārtotas laboratorijas un operāciju zāles. Profesors Salvators lietojis savās operācijās ne tikai pēdējos hirurģiskas tehnikas papildinājumu^kā elek­triskos nažus, dezinficējošos ultravioletos staras un tam­līdzīgi, bet arī tādus instrumentus#kas vēl hirurgiem nav pazīstami. Acīm redzot tie pagatavoti pēc viņa paša norādījumiem. Es negribu ilgi kavēties pie mēģināju­miem, ko profesors Salvators izdarījis ar dzīvniekiem. Sie mēģinājumi būtībā ir ieceres ziņā ārkārtīgi pārdro­šās un izpildījuma ziņā spožas operācijas: audu un ve­selu orgānu pārvietošana, divu dzīvnieku saaudzēšana vienā, divējādi elpojošu būtņu pārvēršana vienējadi el­pojošā, mātīšu pārvēršana tēviņos un otrādi, jaunas atjaunošanas metodes. Salvatora dārzos rnes atradām bērnus un pusaudžus vecumā no dažiem mēnešiem līdz četrpadsmit gadiem, kuri piederēja pie dažadam indiāņu ciltīm.

— Kādā stāvoklī jūs atradāt bērnus? — jautāja pro­kurors.

— Visi bērni veseli un mundri. Viņi draiskojas dārzā un rotaļājas. Daudzus no viņiem Salvators izglā­bis no nāves. Indiāņi ticēja viņam un veda šurp bērnus no vistālākajām vietām — no Aļaskas līdz Ugunszemei: eskimosi, jagani, apači, taulipangi, sanapani, botokudi, pano, araukaņi.

Zālē kļuva dzirdama kāda nopūta.

— Visas ciltis veda savus bērnus pie Salvatora.

Prokurors kļuva bažīgs. Pēc sarunas ar bīskapu, kad

viņa domas bija dabūjušas jaunu virzienu, viņš nevarēja mierīgi klausīties Salvatora cildināšanā un prasīja ekspertam:

— Jūs laikam domājat, ka Salvatora operācijas bija vajadzīgas un lietderīgas?

Bet tiesas priekšsēdētājs, sirmgalvis ar skarltu seju, baidīdamies, ka eksperts atbildēs apstiprinoši, pastei­dzās iejaukties:

— Tiesu neinteresē eksperta personīgie uzskati zi­nātniskos jautājumos. Lūdzu turpināt. Ko deva arau- kāņu cilts jaunekļa Ihtiandra apskate?

— Viņa miesa bija pārklāta ar mākslīgām zvī­ņām, — eksperts turpināja, — no kādas nezināmas, elas­tīgas un ārkārtīgi_ izturīgas vielas. Sis vielas analīze vēl nav pabeigta. Ūdenī Ihtiandrs dažreiz lietoja īpašas brilles no smaga flintstikla, kura staru laušanas koefi­cients ir gandrīz divi. Tas deva viņam iespēju labi re­dzēt zem ūdens. Kad mēs novilkām Ihtiandram zvīņas, tad atklājām zem abām lāpstiņām apaļus caurumus desmit centimetru diametrā, aizsegtus ar piecām plānām strēmelēm, līdzīgām haizivju žaunām.

Zālē atskanēja apspiests izbrīnās sauciens.

— Jā, — eksperts turpināja, — tas var likties neti­cami, bet Ihtiandram ir cilvēka plaušas un tai pašā laikā haizivs žaunas. Tāpēc viņš var dzīvot ir uz sauszemes, ir ūdenī.

— Cilvēks-amfībija? — prokurors ironiski iejautājās.

— Jā, zināmā mērā cilvēks-amfībija, divējādi elpo­jošs abinieks.

— Bet kā Ihtiandram varēja gadīties haizivs žau­nas? — jautāja priekšsēdētājs.

Eksperts plati noplātīja rokas un atbildēja:

— Tā ir mīkla, kuru varbūt vēlēsies noskaidrot mums pats profesors Salvators. Mūsu domas bija tādas: pēc Hekeļa bioloģiskā likuma katra dzīva būtne savā attīs­tībā atkārto visas tās formas, kurām gājis cauri attiecī­gais dzīvās būtnes veids visā tai gadsimti?' < ilgajā laikā, kamēr šis veids dzīvo virs zemes. Var ar drošu pārliecību sacīt, ka cilvēks cēlies no senčiem, kuri kād­reiz elpojuši ar žaunām.

Prokurors saslējās sēdeklī, bet priekšsēdētājs ar žestu apvaldīja viņu.

— Cilvēku dzimuma embrijam divdesmitajā attīstī­bas dienā iezīmējas četras cita aiz citas guļošas žaunu krociņas. Vēlāk cilvēka embrijam žaunu aparats pārvei­dojas: pirmais žaunu loks pārvēršas par dzirdes eju ar dzirdes kauliņiem un Eistahija cauruli; apakšējā daļa izveidojas par apakšējo žokli; otrais loks — zemmēles kaula piedēkli un miesa; trešais loks — rīkles vairog- veidigais krimslis. Mēs nedomājam, ka profesoram Sal- vatoram būtu izdevies aizturēt Ihtiandra attīstību em­brija stadijā. Tiesa, zinātnei ir zināmi gadījumi, kad pat pilnīgi pieaugušam cilvēkam paliek neaizaudzis žaunu caurums uz kakla, zem žokļa. Tās ir (ā saucamās kakla fistulas, bet ar tādām žaunu paliekām, protams, nevar dzīvot zem ūdens. Embrijam nenormāli attīstoties, vajadzēja rasties vienai no divām iespējām: vai nu žau­nas turpinātu attīstīties, bet uz dzirdes orgāna un citu anatomisku izmaiņu rēķina, un tad Ihtiandrs pārvēr­stos par monstru ar neattīstītu puszivs, puscilvēka galvu, vai uzvarētu cilvēka normālā attīstība, bet tad uz žaunu iznicināšanas rēķina. Tomēr Ihtiandrs ir nor­māli attīstīts jauneklis ar labu dzirdi, pilnīgi attīstītu apakšžokli un normālām plaušām, bet bez tam viņam ir pilnīgi izveidojušās žaunas. Kā tieši funkcionē žau­nas un plaušas, kāda to savstarpējā sakariba, vai ūdens ieplūst caur muti un plaušām žaunās, vai varbūt ūdens iekļūst žaunās pa nelielu spraugu, ko mēs atklājām Ihti­andra ķermenī virs apaļā žaunu cauruma, to mēs nezi­nām. Mēs varētu atbildēt uz šiem jautājumiem tikai tad, ja būtu izdarījuši anatomisku sekciju. Atkārtoju, ka mums tā ir mikla, uz kuru atbilde jādod pašam profe­soram Salvatoram. Tapat profesoram Salvatorain jāpa­skaidro mums, kā radušies jaguariem lidzīgie suņi, dī­vainie, . neparastie dzīvnieki un abinieki pērtiķi — šie Ihtiandra dubultnieki.

— Kāds jūsu vispārīgais slēdziens? — jautāja tie­sas pr ikšsēdētājs.

Profesors Seins, kurš pats bija plaši pazīstams zi­nātnieks un hirurgs, atklāti atbildēja:

— Atzīstos, ka es šai lietā neko nesaprotu. Varu teikt tikai to, ka tas, ko darījis doktors Salvators, ir pa spēkam tikai ģēnijam. Salvators acīm redzot nācis pie atziņas, ka savā hirurga mākslā sasniedzis tādu pilnību, ka var izjaukt, salikt un pielāgot dzīvnieka un cilvēka ķermeni pēc vēlēšanās. Un, kaut viņš to patiešām spoži realizējis, tomēr viņa drosme un ieceres plašums robe­žojas ar … bezprātu.

Salvators nicinoši pasmīnēja.

Viņš nezināja, ka eksperti nolēmuši atvieglināt viņa likteni un ierosināt jautājumu par viņa nepieskaitāmību, lai būtu iespējams aizstāt cietuma režīmu ar slimnīcas režīmu.

— Es neesmu pārliecināts, ka viņš ir ārprātīgs, — eksperts turpināja, pamanījis Salvatora smīnu, —■ bet katrā gadījumā, pēc mūsu domām, apsūdzētais ievieto­jams garīgi slirņo sanatorijā un nododams ilgstošā ārstu psihiatru uzraudzībā.

— Tiesa nav ierosinājusi jautājumu par apsūdzētā nepieskaitāmību. Tiesa apspriedīs šo jauno apstākli, — priekšsēdētājs sacīja. — Profesor Salvator, vai jūs vē­laties sniegt paskaidrojumu sakarā ar dažiem ekspertu un prokurora jautājumiem?

— Jā, — Salvators atbildēja. — Es sniegšu paskaid­rojumus, bet lai tas reizē ir arī mans pēdējais vārds.