Cilvēks- amfībija

TAS IR «JŪRAS VELNS»!

Pedro Zuritas māte Doloresa bija resna, izblīdusi vecene ar kāsim līdzīgu degunu un smailu zodu. Bie­zās Osas piešķīra viņas sejai dīvainu un nepievilcīgu izskatu. Sī sievietei neparastā rota arī bija par cēloni, kāpēc visā novadā viņu dēvēja «ūsainā Doloresa».

Kad dēls ieradās ar jauno sievu, vecene nekautri no­skatīja Gutiēri no galvas līdz kājām, Doloresa vispirms mēdza cilvēkos meklēt trūkumus. Gutiēres skaistums pārsteidza veceni, kaut viņa to neizrādīja. Bet tāda jau bija ūsainā Doloresa: apdomājusies virtuvē, viņa no­sprieda, ka pats Gutiēres skaistums ir trūkums, v Palikusi divatā ar dēlu, vecene neatzinīgi nogrozīja galvu un noteica:

— Skaista! Pat pārāk skaista! — Un nopūtusies pie­metināja: — Gan tu iedzīvosies nepatikšanās ar tādu skaistuli … Jā. Labāk būtu apprecējis spānieti. — Mirkli padomājusi, viņa turpināja: — Un lepna arī. Rokas tik mīkstas un maigas — īsta baltrocīte.

— Izdresēsim, — Pedro atbildēja un iedziļinājās saimniecības rēķinos.

Doloresa nožāvājās un, lai netraucētu dēlu, izgāja dārzā baudīt vakara dzestrumu. Viņai patika pasapņot mēnesnīcā.

Mimozas piepildīja dārzu ar patīkamu aromātu. Bal­tās lilijas vizēja mēness staros. Tikko manāmi līgojās lauru un gumijkoku lapas.

Doloresa atsēdās uz sola starp mirtēm un iegrima savos sapņos: kā viņa piepirks klāt jaunu zemes gabalu, sāks audzināt smalkvilnas aitas, uzcels jaunus šķūņus.

— Sasodītie! — vecene pikti iesaucās, iesizdama sev pa vaigu. — Tie moskīti cilvēkam neļauj pat mierīgi pa­sēdēt.

Nemanot mākoņi aizklāja debesis, un viss dārzs iegrima krēslā. Apvārsnī skaidrāk iezīmējās gaišzila svītra — Parānas pilsētas uguņu atspulgs.

Pēkšņi virs zemā mūra žoga Doloresa ieraudzīja cilvēka galvu. Kāds pacēla važās saslēgtas rokas un pārlēca žogam pāri.

Vecene nobijās. «Dārzā ielavījies katordznieks,» viņa nodomāja. Viņa gribēja kliegt, bet nevarēja, mēģināja piecelties un bēgt, bet kājas neklausīja. Sēdēdama uz sola, viņa vēroja svešinieku.

Važās sakaltais cilvēks, piesardzīgi soļodams starp krūmiem, tuvojās namam un ieskatījās logos.

Un piepeši — vai viņa būtu pārklausījusies? — ka­tordznieks klusu sauca:

— Gutiēre!

«Skat, ko dara skaistums! Skat, ar ko viņa pazīs­tama! Šī skaistule vēl nogalinās mūs ar dēlu, aplaupīs hasiendu un aizbēgs ar katordznieku,» Doloresa domāja.

Veceni piepeši sagrāba dziļš naids pret vedeklu un rūgts, ļauns prieks. Šīs jūtas deva viņai spēku. Viņa uz­lēca kājās un iesteidzās namā.

— Ātrāk! — viņa čukstēdama uzrunāja dēlu. — Dārzā iezadzies katordznieks. Viņš sauc Gutiēri.

Pedro izmetās ārā tādā steigā, it kā nams jau būtu liesmas, paķēra lāpstu, kas gulēja uz celiņa, un apskrēja ap namu.

Pie sienas stāvēja svešinieks netīrās, saburzītās drē­bēs ar važās saslēgtām rokām un skatījās logā.

— Nolādēts! — nomurmināja Zurita un trieca ar lāpstu jauneklim pa galvu. Jauneklis pakrita, neizdvesis nevienas skaņas.

— Gatavs… — Zurita klusu noteica.

— Gatavs, — apstiprināja Doloresa tādā balsī, it kā dēls nupat būtu saminis indīgu skorpionu.

Zurita uzmeta mātei jautājošu skatienu.

— Kur viņu liksim?

— Dīķī, — vecene norādīja. — Dīķis ir dziļš.

— Uzpeldēs virs ūdens.

— Piesiesim akmeni. Es tūliņ…

Doloresa ieskrēja namā un steigšus sāka meklēt maisu, kur varētu iebāzt nosistā līķi. Taču jau no rīta viņa bija visus maisus ar kviešiem aizsūtījusi uz dzir­navām. Tad viņa paķēra spilvendrēbi un garu auklu.

— Maisu nav, — viņa sacīja dēlam. — Se, ieliec spil- vendrēbē akmeņus un piesien ar auklu pie važām …

Zurita piekrītoši pamāja, uzvēla līķi uz pleciem un stiepa uz dārza viņu galu, uz nelielu dīķi.

— Nenotriep drēbes, — Doloresa čukstēja, steberē- dama dēlam nopakaļ ar spilvendrēbi un auklu.

— Izmazgāsi, — Pedro atbildēja, tomēr nolaida jaunekļa galvu zemāk, lai asinis tecētu zālē.

Pie dīķa Zurita ātri piebāza spilvendrēbi ar akme­ņiem, cieši piesēja pie jaunekļa rokām un iemeta ķer­meni dīķī.

— Nu jāiet pārģērbties. — Pedro paskatījās uz de­besīm. — Lietus taisās. Tas līdz rītam noskalos visas asiņainās pēdas.

— Bet vai dīķī… ūdens nepaliks sarkans no asi­nīm? — ūsainā Doloresa iejautājās.

— Nē jel! Tas ir caurteces dīķis… O-o, nolādētā! — Zurita nosēcās, iedams uz māju un padraudēdams ar dūri kādam logam.

— Tā jau ir ar to skaistumu! — vecene činkstēja, kuldamās dēlam nopakaļ.

Gutiērei bija ierādīta istaba augšstāvā. Viņa tonakt nevarēja iemigt. Gaiss bija smacīgs, moskīti nedeva miera. Skumjas domas mācās virsū. Gutiēre nespēja aizmirst Ihtiandru un viņa nāvi. Vīru viņa nemīlēja, vīramāte modināja riebumu. Un ar šo ūsaino veceni vajadzēs kopā dzīvot…

Tonakt Gutiēre šķitās dzirdam Ihtiandra balsi. Viņš sauca Gutiēri vārdā. No dārza atskanēja čaboņa un ap­spiesti čuksti. Gutiēre nosprieda, ka šonakt tik un tā neizdosies aizmigt, un izgāja dārzā.

Saule vēl nebija uzlēkusi. Dārzs bija iegrimis agrīnā rīta krēslā. Mākoņi izklīduši. Zālē un uz kokiem laistījās bagātīga rasa. Vieglā rītatērpā, basām kājām Gutiēre brida pa zāli. Pēkšņi viņa apstājās un sāka vērīgi ap­lūkot zemi. Uz celiņa pie viņas loga smiltis bija notrai­pītas asinīm. Turpat mētājās asiņaina lāpsta.

Nakti te izdarīts kāds noziegums. Kur tad citādi va­rēja rasties šīs asiņainās pēdas?

Gutiēre neapzinoties sāka iet pa pēdām, un tās no­veda viņu pie dīķa.

Bailīgi ielūkodamās zaļganajā ūdenī, viņa domāja, vai tikai šai dīķī nav paslēptas nozieguma pēdas. No zaļganā ūdens viņā vērās Ihtiandra seja. Deniņos āda bija pāršķelta. Sejā izpaudās ciešanas un reizē prieks.

Gutiēre lūkojās, acu nenolaizdama, noslīkušā Ihti­andra sejā. Vai viņa patiešām zaudējusi prātu?

Gutiēre gribēja bēgt, taču nespēja atraut acu no slīkoņa.

Bet Ihtiandra seja lēnām pacēlās virs ūdens. Tā jau parādījās virs līmeņa, sašūpojot rāmo ūdeni. Ihtiandrs izstiepa pretī Gutiērei saslēgtās rokas un ar bālu smaidu sacīja, pirmo reizi uzrunādams viņu ar «tu»:

— Gutiēre! Mana dārgā! Beidzot es esmu pie tevis, Gutiēre… — viņš nepabeidza, jo Gutiēre saķēra galvu un bailēs iekliedzās:

— Pazūdi! Izgaisti, nelaimīgais rēgs! Es taču zinu, ka tu esi miris. Kāpēc tu man parādies?

— Nē, nē, Gutiēre, es neesmu miris, — rēgs steigšus attrauca, — es nenoslīku. Piedod man … es tev no­slēpu … Pats nezinu, kāpēc tā darīju… Neej projām, uzklausi mani. Es esmu dzīvs — pieskaries pie manām rokām…

Jauneklis stiepa viņai pretī saslēgtās rokas. Gutiēre stingi raudzījās viņā.

— Nebaidies, es patiešām esmu dzīvs… Es varu dzīvot zem ūdens. Es neesmu tāds kā citi cilvēki. Es viens varu dzīvot zem ūdens. Es toreiz nenoslīku, kad ielēcu jūrā. Es ielēcu tāpēc, ka man bija grūti elpot uz sauszemes.

Ihtiandrs sagrīļojās un turpināja tikpat steidzīgi un nesakarīgi:

— Es tevi meklēju, Gutiēre. Šonakt tavs vīrs iesita man pa galvu, kad es piegāju pie tava loga, un iemeta mani dīķī. Ūdenī es atžilbu. Man izdevās atraisīt maisu ar akmeņiem, bet to, — Ihtiandrs norādīja uz važām, — es nepratu noņemt.

Gutiēre sāka ticēt, ka viņas priekšā nav rēgs, bet dzīvs cilvēks.

— Bet kāpēc jums saslēgtas rokas?

— To es tev vēlāk pastāstīšu… Bēgsim projām, Gutiēre. Mēs paslēpsimies pie mana tēva, tur mūs ne­viens neatradīs … Un mēs dzīvosim kopā. Nu, ņem taču mani aiz rokas, Gutiēre… Olsens sacīja, ka mani sau­cot par «jūras velnu», bet es tomēr esmu cilvēks. Kā­pēc tu baidies no manis?

Ihtiandrs iznāca no dīķa, viss vienā dumbrā. Viņš nespēkā noslīga zālē. Gutiēre- noliecās pie viņa un beidzot satvēra viņa roku.

— Manu nabaga zēn, — viņa sacīja.

— Kāda patīkama sastapšanās! — atskanēja zob­galīga balss.

Viņi atskatījās un ieraudzīja Zuritu.

Zurita, tāpat kā Gutiēre, nebija varējis šonakt iemigt. Viņš, izdzirdis Gutiēres iekliegšanos, bija iznācis dārzā un noklausījies visu sarunu. Kad Pedro uzzināja, ka viņa priekšā «jūras velns», kuru viņš tik ilgi un nesek­mīgi medījis, viņš nopriecājās un tūliņ nolēma aizvest Ihtiandru uz «Medūzu». Taču apsvēris viņš nolēma rī­koties citādi.

— Jums, Ihtiandr, neizdosies aizvest Gutiēri pie doktora Salvatora, jo Gutiēre ir mana sieva. Un diezin vai jūs pats atgriezīsieties pie sava tēva. Jūs meklē po­licija.

— Bet es neko neesmu darījis! — Ihtiandrs izsaucās.

— Nevainīgus cilvēkus policija neizrotā ar šādām «rokassprādzēm». Un, ja jūs esat nokļuvis manās rokās, tad mans pienākums nodot jūs policijai.

— Vai tiešām jūs to darīsiet? — Gutiēre sašutumā iesaucās.

— Tā tikai vēl trūka, lai viņš palaistu brīvā ka- tordzniekus! — sarunā iejaucās pienākusī Doloresa. — Un vēl par ko? Par to, ka šis slepkavnieks glūn zem svešiem logiem un grib nolaupīt citu sievas?

Gutiēre piegāja pie vīra, saņēma viņu aiz rokas un mīļi lūdza:

— Atlaidiet viņu. Es jūs lūdzu. Es neesmu vainīga jusu priekšā …

Doloresa, sabijusies, ka dēls varētu piekāpties, sāka vēcināt rokas un saukt:

— Neklausies, Pedro!

— Ja sieviete lūdz, tad es esmu bezspēcīgs, — Zu­rita galanti atbildēja. — Es piekritu.

— Vēl nav lāgā paspējis apprecēties, kad jau no­kļuvis zem sievas tupeles, — vecene kurnēja.

— Pagaidi, māt. Mes pārvīlēsim jūsu dzelžus, jau­nais cilvēk, pārģērbsim jūs pieklājīgākās drēbēs un no­gādāsim uz «Medūzu». Riodelaplatā jūs varēsiet mes­ties pār bortu un peldēt, uz kurieni gribat. Bet es at­brīvošu jūs tikai ar vienu noteikumu: jums jaaizmirst Gutiēre. Un tevi, Gutiere, es ņemšu līdzi. Tā būs drošāk.

— Jūs esat labaks, nekā es domāju, — Gutiēre iz­justi noteica.

Zurita pašapmierināts uzgrieza ūsas un palocījās pret sievu.

Doloresa labi pazina savu dēlu, — viņa ātri noprata, ka tam kāda viltība prātā. Bet, lai atbalstītu dēla spēli, viņa izgudrēm pikti norūca:

— Apburusi tevi, vai? Sēdi nu zem tupeles!