Cilvēks- amfībija

PILNU GAITU!

— Rīt pārbrauc Salvators. Drudzis mani aizkavēja, bet mums abiem par daudz ko jaaprunajas, — Kristo sacīja Baltazaram. Viņi sēdēja Baltazara veikalā. — Klausies, brāl, klausies uzmanīgi un nepārtrauc mani, lai es neaizmirstu, par ko man jāstāsta.

Kristo mirkli klusēja, sakopodams domas, un tad turpināja:

— Mēs abi esam daudz pūlējušies Zuritas labā. Viņš ir daudz bagātāks par mums, bet grib būt bagātāks par sevi. Viņš grib noķert «jūras velnu»…

Baltazars sakustējās.

— Klusu, brāl, klusu, citādi es aizmirsīšu, ko gri­bēju teikt. Zurita grib, lai «jūras velns» vergotu viņam. Bet vai tu zini, kas ir «jūras velns»? Tas ir dārgums.

Tā ir neizsmeļama bagātība. «Jūras velns» var savākt jūras dibenā pērles — daudz skaistu pērju. Bet «jūras velns» var izcelt no jūras dzīlēm ne tikai pērles vien — jūrā ir daudz nogrimušu kuģu ar neskaitāmiem dārgu­miem. Viņš var tos iegūt mums. Es saku — mums, nevis Zuritam. Un vai tu zini, brāl, ka Ihtiandrs mīl Gutiēri?

Baltazars gribēja ko sacīt, bet Kristo nelaida viņu pie vārda.

— Nerunā un klausies. Es nevaru runāt, ja mani pārtrauc. Jā, Ihtiandrs mīl Gutiēri. No manis neko ne­var noslēpt. Kad es to uzzināju, es sacīju: «Labi. Lai Ihtiandrs vēl stiprāk iemīl Gutiēri. Viņš būs labāks vīrs un znots nekā Zurita.» Un Gutiēre mīl Ihtiandru. Es se­koju viņiem, bet netraucēju Ihtiandru. Lai satiekas.

Baltazars nopūtās, bet nepārtrauca stāstītāju.

— Tas vēl nav viss, brāl. Klausies tālāk. Es gribu tev atgādināt, kas notika pirms daudziem gadiem. Es pavadīju tavu sievu — tas bija pirms gadiem divdesmit, kad viņa griezās atpakaļ no piederīgajiem. Atceries, viņa brauca uz kalniem apbedīt savu māti. Ceļā tava sieva nomira dzemdībās. Nomira arī bērns. Toreiz es tev nepateicu visu, jo negribēju tevi apbēdināt. Tagad es pateikšu. Tava sieva nomira ce]ā, bet bērns palika dzīvs, kaut bija loti vārgs. Tas notika kādā indiāņu ciemā. Veca indiāniete man pateica, ka netālu no viņiem dzī­vojot liels brīnumdaris, dievs Salvators…

Baltazars sāka ausīties.

— Un viņa ieteica man aiznest bērnu pie Salvatora, lai tas paglābj mazuli no nāves. Es paklausīju labam padomam un aiznesu bērnu Salvatoram. «Glābiet viņu,» es teicu. Salvators paņēma zēnu, aplūkoja viņu, pakra­tīja galvu un sacīja: «Grūti būs viņu glābt.» Un aiz­nesa. Es gaidīju līdz vakaram. Vakarā iznāca nēģeris un pavēstīja, ka bērns miris. Tad es devos projām.

— Redzi, — Kristo turpināja, — Salvators lika nē­ģerim pateikt, ka bērns ir miris. Jaunpiedzimušajam bēr­nam, tavam dēlam, es ievēroju uz pleca dzimumzīmi. Es labi atceros, kāda šī dzimumzīme izskatījās. — Mirkli klusējis, Kristo runāja tālāk: —ļ Nesen kāds bija ievai­nojis Ihtiandru kaklā. Pārsienot brūci, es attaisīju viņa zvīņu tērpa apkakli un ieraudzīju tādu pašu dzimum­zīmi kā toreiz tavam dēlam.

Baltazars pavērās Kristo plati ieplestām acīm un uztraukts jautāja:

— Tu domā, ka Ihtiandrs ir mans dēls?

— Klusu, brāl, klusu un klausies. Jā, es tā domāju. Es domāju, ka Salvators nav teicis man patiesību. Tavs dēls nav miris un Salvators iztaisījis no viņa «jūras velnu».

— O-o! — Baltazars iebrēcās, nespēdams valdīties. — Kā viņš to drīkstēja! Es nositīšu Salvatoru pats ar savām rokām!

— Klusu! Salvators stiprāks par tevi. Un bez tam var jau būt, ka esmu maldījies. Pagājuši divdesmit gadi. Dzimumzīme uz kakla var būt arī citiem cilvēkiem. Varbūt Ihtiandrs ir tavs dēls, bet var būt, ka nav. Te jārīkojas piesardzīgi. Tu iesi pie Salvatora un teiksi, ka Ihtiandrs ir tavs dēls. Es būšu tavs liecinieks. Tu pie­prasīsi, lai Salvators atdod tev dēlu. Un, ja neatdos, tad tu teiksi, ka iesūdzēsi viņu tiesā par to, ka viņš kropļo bērnus. No tā viņam būs bail. Un, ja tas nepalīdzēs, tad griezīsimies tiesā. Ja mums tiesā neizdosies pierādīt, ka Ihtiandrs ir tavs dēls, tad vismaz viņš apprecēs Gutiēri; Gutiēre ir taču tava audžumeita. Tu toreiz tā skumi pēc sievas un dēla, un tad es tev pagādāju šo bārenīti Gu­tiēri …

Baltazars uzlēca kājās. Viņš tagad skraidīja pa vei­kalu, uzgrūzdamies uz krabjiem un gliemežnīcām.

— Mans dēls! Mans dēls! Ak, kāda nelaime!

— Kāpēc nelaime? — Kristo brīnījās.

— Es tevi nepārtraucu un uzmanīgi klausījos, tagad uzklausi mani. Kamēr tu slimoji ar drudzi, Gutiēre iz- gaja par sievu pie Pedro Zuritas.

5ī jaunā vēsts pārsteidza Kristo.

— Un Ihtiandrs… mans nabaga dēls… — Balta­zars nokāra galvu. — Ihtiandrs atrodas Zuritas rokās!

— Nevar būt!

— Jā, jā. Ihtiandrs atrodas uz «Medūzas». Šorīt pie manis atnāca Zurita Viņš smējās par mums, ņirgājās un lamāja mūs. Viņš apgalvoja, ka mēs esot viņu krā­puši. Padomā vien, viņš pats bez mūsu palīdzības no­tvēris Ihtiandru! Tagad viņš mums neko neatlīdzinās.

Un es arī pats neņemtu naudu no viņa. Vai tad var pār­dot pats savu dēlu?

Baltaza rs bija izmisuma. Kristo nopeldams vēroja brāli. Tagad vajadzēja rīkoties enerģiski, bet Baltazars drīzāk varēja kaitēt nekā palīdzēt. Pats Kristo diezin kā neticēja Ihtiandra radniecībai ar Baltazaru. Tiesa, Kristo bija redzējis jaunpiedzimušajam dzimumzīmi, bet vai tad tas ir neapstrīdams pierādījums? Ieraudzījis dzimumzīmi uz Ihtiandra kakla, Kristo bija nolēmis iz­mantot šo apstākli un iedzīvoties. Bet vai viņš varēja iedomāties, ka Baltazars tā izturēsies pret viņa stāstu? Toties Baltazara pavēstītās jaunās ziņas nobiedēja Kristo.

— Tagad nav laika asarām. Jārīkojas. Salvators ierodas rīt agri. Esi vīrišķīgs. Gaidi mani, saulei lecot, uz mola. Jāglābj Ihtiandrs. Tikai pielūko, nestāsti Sal- vatoram, ka esi Ihtiandra tēvs. Uz kurieni devās Zurita?

— Viņš neko nesacīja, bet es domāju, ka uz zieme­ļiem. Zurita jau sen dzīrās braukt uz Panamas pie­krasti.

Kristo pamāja ar galvu.

— Iegaumē: rit pirms saules lēkta tev jābūt krastā. Sēdi un neej projām, kaut tev vajadzētu gaidīt līdz pa­šam vakaram.

Kristo steidzās uz mājām. Viņš visu nakti bija do­mājis par sastapšanos ar Salvatoru. Vajadzēja sevi at­taisnot Salvatora acīs.

Salvators atbrauca rīta agrumā. Kristo ar sarūgti­nātu un padevīgu seju sacīja, apsveicinājies ar doktoru

— Mums notikusi nelaime… Es daudzkārt brīdi­nāju Ihtiandru, lai viņš nepeld pa līci…

— Kas viņam noticis? — Salvators nepacietīgi pār­trauca.

— Viņu nolaupījuši un aizveduši ar šoneri… Es…

Salvators saspieda Kristo plecu kā knaiblēs un cieši

ielūkojās viņam acīs. Tas ilga vienu mirkli, bet Kristo nevi|us pārmainījās sejā no šā pārbaudošā skatiena. Salvators sadrūma, kaut ko nomurmināja un, atlaidis Kristo plecu, aši noteica:

— Par to tu man vēlāk sīki izstāstīsi.

Salvators pasauca nēģeri, pateica tam dažus vārdus

Kristo nesaprotamā valodā un, pagriezies pret indiāni", pavēloši uzsauca:

— Nāc man līdzi!

Ne atpūties, ne pārģērbies pēc ceļa, Salvators iz­gāja no mājas un strauji devās dārzā. Kristo tikko spēja izsoļot viņam līdzi. Pie trešās sienas viņus panāca divi nēģeri.

— Es sargāju Ihtiandru kā uzticams suns, — Kristo runāja, aizelsdamies no ātrā gājiena. — Es neatkāpos no viņa ne soli… — Tomēr Salvators neklausījās. Dok­tors jau stāvēja pie baseina un nepacietīgi sita ar kāju, kamēr ūdens iztecēja slūžās, kas atvērās baseinā.

— Nāc man līdzi, — Salvators atkal pavēlēja, kāp­dams lejup pa akmens kāpnēm. Kristo un abi nēģeri se­koja pilnīgā tumsā. Salvators lēca pāri vairākiem kāpie­niem uzreiz kā jau cilvēks, kas labi pazīst apakšzemes labirintu.

Nonācis apakšējā laukumiņā, Salvators nepagrieza ieslēdzēju kā viņreiz, bet, pataustījis tumsā ar roku, atvēra durvis labajā pusē un gāja tālāk pa tumšo gai­teni. Te nebija pakāpienu, un Salvators soļoja vēl ātrāk, neuzdedzinājis uguni.

«Ja nu es iegāžos kādos slazdos vai noslīkstu akā?» Kristo domāja, pūlēdamies tikt līdzi Salvatoram. Viņi gāja ilgi, un beidzot Kristo juta, ka grida slīpi sliecas lejup. Dažreiz Kristo likās, ka viņš dzird ūdeni klusi šļakstam. Beidzot gājēji apstājās. Salvators, kas bija gabalu priekšā, aizdedzināja uguni. Kristo redzēja, ka viņi atrodas lielā, ar ūdeni pilnā, garā zemūdens alā ar ovālu velvi. Sī velve, tālāk stiepdamās, pakāpeniski pazeminājās līdz pašam ūdenim. Pie akmens grīdas ma­las, uz kuras viņi stāvēja, Kristo ieraudzīja nelielu zem­ūdeni. Salvators, Kristo un abi nēģeri iesēdās tanī. Salvators iededzināja kajītē gaismu, viens nēģeris aiz­cirta lūku, otrs jau stradāja pie motora. Kristo juta, ka laiva notrīcēja, lēni pagriezās, nolaidās lejup un tik­pat lēni virzījās uz priekšu. Pagāja ne vairāk par divām minūtēm, un viņi uzpeldēja. Salvators un Kristo izgāja uz tiltiņa. Kristo nekad nebija gadījies braukt zemūde­nēs, taču šī laiva, kas tagad slīdēja pa okeāna līmeni, pārsteigtu pat kuģu būvētāju. Tā bija neparastas konstrukcijas un motors acīm redzot ar lielu jaudu. Tā ātri virzījās uz priekšu, kaut vēl nebija palaista pilnā gaitā.

— Kurp devās Ihtiandra nolaupītāji?

— Gar krastu uz ziemeļiem, — Kristo atbildēja. — Es iedrošināšos ieteikt jums paņemt līdzi manu brāli. Es viņu brīdināju, un viņš gaida mūs krastā.

— Kāpēc?

— Ihtiandru nolaupījis pērļu zvejnieks Zurita.

— Kā tu to zini? — Salvators jautāja, aizdomu pilns.

— Es izstāstīju brālim, kāds bija šoneris, kas no­tvēra Ihtiandru līcī, un brālis pazina Pedro Zuritas «Medūzu». Zurita droši vien nolaupījis Ihtiandru pērļu zvejošanai. Mans brālis Baltazars labi pazīst pērļu zve­jas vietas. Viņš būs mums noderīgs.

Salvators mirkli padomāja.

— Labi! Mēs paņemsim tavu brāli.

Baltazars gaidīja brāli uz mola. Laiva piegriezās pie krasta. Baltazars no krasta, pieri saraucis, sadrūmis skatījās uz Salvatoru, kurš bija atņēmis un izkropļojis viņa dēlu. Tomēr indiānis pieklājīgi palocījās pret Sal­vatoru un peldus sasniedza laivu.

— Pilnu gaitu! — Salvators pavēlēja.

Salvators stāvēja uz kapteiņa tiltiņa un skadri lū­kojās okeāna klaidā.