Cilvēks- amfībija

PAMESTĀ «MEDŪZA»

Zurita stāvēja pie borta, iepretim fokmastarn. Pēc stūrmaņa mājiena vairāki matroži reizē metās viņam klāt. Viņi nebija apbruņoti, toties viņu bija daudz. Taču uzveikt Zuritu nebija vis tik viegli. No mugurpuses viņā bija ieķērušies divi matroži. Zurita izrāvās no uzbrucē­jiem, atkāpās pāris soļu un visā spēkā atsviedās atpa­kaļ pret borta malu.

Ievaidoties matroži palaida vaļā savu upuri un pa­krita uz klāja. Zurita izslējās un sāka atsist ar dūrēm jaunu ienaidnieku uzbrukumu. Viņš nekad nešķīrās no revolvera, bet šoreiz uzbrukums nāca tik negaidīts, ka Zurita nebija paspējis izvilkt revolveri no maksts. Viņš lēni kāpās uz fokmasta pusi un piepeši mērkaķa veiklībā sāka rāpties augšā pa vantīm.

Kāds matrozis nogrāba viņu aiz kājas, bet Zurita ar otru kāju iespēra viņam pa galvu, un apdullinātais matrozis pakrita uz klāja. Zurita paguva uzrāpties līdz marša burai un atsēdās tur, neganti lamādamies. Te viņš varēja justies zināmā drošībā. Viņš izvilka revol­veri un uzsauca:

— Pirmajam, kas iedrošināsies nākt pie manis, es sadragāšu galvu.

Matroži apakšā trokšņoja, apspriezdamies, kā rīko­ties tālāk.

— Kapteiņa kajītē ir bises! — sauca stūrmanis, pū­lēdamies pārkliegt citus. — Iesim uzlauzt durvis!

Vairāki matroži devās uz lūku.

«Pagalam,» Zurita nodomāja, «nošaus!»

Viņš pameta acis uz jūru, meklēdams negaidītu pa­līdzību. Un, neticēdams pats sev, Zurita ieraudzīja, ka «Medūzai» neparastā ātrumā tuvojas zemūdene, šķel­dama okeāna līmeni.

— Kaut nu tā neienirtu ūdenī! — Zurita čukstēja. — Uz tiltiņa ir cilvēki. Vai tiešām tie mani nepamanīs un pabrauks garām?

— Palīgā! Ātrāk! Slepkavas! — Zurita sāka kliegt visā spēkā.

Acīm redzot uz zemūdenes bija viņu pamanījuši. Laiva, nesamazinot ātrumu, nāca tieši uz «Medūzu».

No šonera lūkas jau parādījās apbruņotie matroži. Viņi izbira uz klāja un tagad neapņēmīgi apstājās. «Me­dūzai» tuvojās apbruņota zemūdene — acīm redzot mi­litāra laiva. Nevar taču nogalināt Zuritu šādu nelūgtu liecinieku acu priekšā.

Zurita triumfēja. Taču viņa gaviles nebija ilgas. Kristo un Baltazars stāvēja uz tiltiņa un tiem blakus stalts vīrs ar plēsīga putna degunu un ērg|a skatienu. No zemūdens klāja viņš uzsauca:

— Pedro Zurita! Jums nekavējoties jāizsniedz mums jūsu nolaupītais Ihtiandrs! Dodu jums piecas minūtes laika, jeb es nogremdēšu jūsu šoneri!

«Nodevēji!» Zurita nodomāja, nikni noraudzīdamies uz Kristo un Baltazaru. «Taču labāk pazaudēt Ihtiandru nekā savu galvu.»

— Es viņu tūliņ atvedīšu, — Zurita atsaucās, kāp­dams lejā pa vantim.

Matroži jau saprata, ka jāglābjas. Viņi aši laida lejā laivas vai metās ūdeni un peldēja uz krastu. Katrs rū­pējās tikai par sevi.

Zurita noskrēja pa trapu savā kajītē, steigšus izņčhna maisiņu ar pērlēm, aizbāza aiz krekla, paķēra siksnas un Iaķatiņu. Jau nākamajā mirklī viņš atvēra Gutiēres kajītes durvis, pacēla sievu uz rokām un iznesa uz klāja.

— Ihtiandrs nav gluži vesels. Jūs viņu atradīsiet kajītē, — Zurita ātrumā pateica, neizlaizdams Gutiēri no rokām. Viņš pieskrēja pie borta, iesēdināja Gutiēri laivā, nolaida to ūdenī un ielēca tanī pats. Tagad zem­ūdene nevarēja viņus vajāt: tuvāk krastam bija pārāk sekls. Bet Gutiēre jau bija pamanījusi Baltazaru uz zemūdenes klāja.

— Tēv, glāb Ihtiandru! Viņš ir… — Bet viņa ne­spēja pabeigt. Zurita aizbāza viņai muti ar lakatiņu un steidzās sasiet rokas ar siksnu.

— Laidiet vaļā sievieti! — Salvators uzsauca, re­dzēdams šo izrēķināšanos.

— Sī sieviete ir mana sieva, un nevienam nav tiesību iejaukties manās darīšanās! — Zurita atsaucās par at­bildi, spēcigi irdamies tālāk.

— Nevienam nav tiesību tā izturēties pret sievieti! — Salvators sadusmots sauca. — Apstājieties, vai es šaušu!

Taču Zurita airēja joprojām.

Salvators izšāva. Lode atsitās pret laivas malu.

Zurita pacēla Gutiēri uz rokām un, aizsargādamies ar viņas augumu, ņirgājās:

— Turpiniet vien!

Gutiēre raustījās viņa rokās.

— Neiedomājams nelietis, — Salvators noteica, no­laizdams ieroci.

Baltazars metās no zemūdens tiltiņa ūdenī un mēģi­nāja panākt laivu, bet Zurita jau bija krasta tuvumā. Viņš airēja, cik jaudas, un drīz vien vilnis izmeta laivu smilšainajā krastā. Pedro paķēra Gutiēri uz rokām un nozuda aiz piekrastes akmeņiem.

Redzēdams, ka Zuritu nepanāks, Baltazars peldēja atpakaļ uz šoneri un uzrāpās pa enkura ķēdi uz klāja. Viņš nokāpa pa trapu un sāka visur meklēt Ihtiandru. Baltazars apstaigāja visu kuģi līdz pat tilpnei. Uz šo­nera nebija nevienas dzīves dvēseles.

— Ihtiandra nav uz šonera! — Baltazars uzsauca Salvatoram.

— Bet viņš ir dzīvs un kaut kur tuvumā! Gutiēre teica: «Ihtiandrs ir…» Ja šis nelietis nebūtu aizbāzis viņai muti, mēs zinātu, kur Ihtiandru meklēt, — Kristo aizrādīja.

Aplūkojot jūras līmeni, Kristo pamanīja, ka no ūdens rēgojas ārā mastu gali. Droši vien te nesen nogrimis kāds kuģis. Vai tikai Ihtiandrs neatrodas uz šā kuģa?

— Varbūt Zurita sūtījis Ihtiandru meklēt nogri­mušā kuģa mantas? — Kristo prātoja.

Baltazars pacēla ķēdi ar stīpu galā, kas gulēja uz klāja.

— Acīm redzot Zurita laidis Ihtiandru jūrā, piesietu šai ķēdē. Bez ķēdes Ihtiandrs būtu aizbēdzis. Nē, viņš nevar atrasties nogrimušajā kuģī.

— Jā, — domīgi noteica Salvators. — Zuritu mēs uzvarējām, bet Ihtiandru neesam atraduši.