Vainas meklēšana

Septītā nodaļa

1

Māsiņas Petras piedzimšana un ar to saistītās pieaugušo izdarības man šķita kaut kas neparasts un noslēpumains. Jau divas nedēļas iepriekš mūsu mājā valdīja gaidu atmosfēra. Kaut kam ir jānotiek! — Šī doma nelika mani mierā. Skaidra lieta, ka no manis visi kaut ko slēpj!... Jutos šausmīgi neomulīgi: lieks, nevienam nevajadzīgs, tāds, kas maisās pa kājām. Tad mātes istabā atskanēja bērna kliedziens. Šo skaņu ne ar ko nevarēja sajaukt: tā brēc vienīgi jaundzimušais. Bet vēl vakar neviena jaundzimušā mūsu mājā nebija. Nākošās dienas rītā mājinieki neteica ne pušplēsta vārda par notikušo. Tas bija pilnīgi dabiski: pirms nebija ieradies inspektors un pārliecinājies, ka jaundzimušais simtprocentīgi atbilst NORMAI, neviens par notikušo nerunāja. Ja konstatēja kādu nepareizību un dzimšanas apliecību neizsniedza, tad uzskatīja, ka neviens it kā nav piedzimis.

Gaismai svīstot, mans tēvs lika fermas strādniekam apseglot zirgu un jāt pēc inspektora: līdz varasvīra atbraukšanai mājinieki cītīgi slēpa savu uztraukumu un neziņu, izlikdamies, ka sākusies parasta darba diena, tāda pati kā vakarējā.

Un tomēr uztraukums lauzās uz āru. Tas kļuva acīm redzams, kad fermas strādnieks nevis atveda sev līdzi inspektoru (tā tas allaž notika, kad runa bija par tik cienījamu vaknukieti kā mans tēvs), bet parradas ar zīmīti rokā. Pieklājīgajā, bet ļoti oficiālajā zīmītē bija teikts, ka inspektors pacentīsies izbrīvēt laiku, lai vēl šodien mūs apciemotu.

Pat viscienījamākais un ietekmīgākais vaknukietis simtkārt apdomāsies, pirms saies ragos ar vietējo inspektoru un publiski apvainos viņu: varas pārstāvim taču ir plašas iespējas izrēķināties ar gānītāju ...

Tēvs noskaitās ne pa jokam, un niknums kļuva arvien briesmīgāks tāpēc, ka vajadzēja savaldīties. Viņš nekādi nedrīkstēja ļaut vaļu dusmām, jo lieliski saprata, ka inspektors tīšām provocē viņu uz skandālu. Rīts tēvam pagāja bezdarbībā, klīstot pa māju un izgāžot dusmas uz tiem, kas trāpījās viņa ceļā, — tāpēc visi mājnieki vārda pilnā nozīmē staigāja uz pirkstgaliem. Neviens neuzdrošinājās ierunāties par jaundzimušo, pirms tam nebija izdota dzimšanas apliecība. Un, jo ilgāk aizkavējās oficiālā inspekcija un dokumentu izsniegšana, jo vairāk bija laika apcerēt šīs bremzēšanas cēloņus. Mēs bijām spiesti izvairīties no katras sarunas par notikušo un izlikāmies, ka māte ir mazliet savārgusi un tāpēc palikusi gultā.

Mērija ik brīdi gāja iekšā mātes istabā, bet iznākusi pikti izrīkoja kalpones, tā cenzdamās slēpt savu uztraukumu un šaubas. Todien arī es ne mirkli neizgāju no mājām, jo baidījos palaist garām jaundzimušā oficiālo pasludināšanu. Tēvs joprojām klīda pa māju, meklēdams kādu, uz kuru izgāzt dusmas.

Visaptveroša trauksme un nemiers pieņēmās spēkā arī tāpēc, ka divās iepriekšējās reizēs dzimšanas apliecību neizsniedza. Tēvs labi zināja (arī inspektors bija lietas kursā), ka ciema ļaudis trin mēles gar Strormu laulāto pāri: vai tas Džozefs izmantos tiesības, kuras dcd Nolikums, un izdzīs sievu no mājām, ja trešo reizi gadīsies novirze? Ķert inspektoru rokā tēvs nevarēja (tas būtu nepieklājīgi un, pēc tēva domām, arī viņa necienīgi), tāpēc nācās pacietīgi gaidīt un cerēt, ka iznākums būs labvēlīgs.

Inspektors atbrauca ap pusdienlaiku. Tēvs saņēmās un, pūlēdamies pēc iespējas laipnāk smaidīt, gāja to sagaidīt. Nepieciešamība izrādīt viesmīlību padarīja viņu vai traku. Inspektors bija ledaini mierīgs, jo saprata, ka šoreiz tēvs ir pilnīgi viņa varā. Pļāpādams par laiku, inspektors pārkāpa slieksni. Tēvs nosarka kā vēzis, pasauca Mēriju, un viņa ar inspektoru iegāja mātes istabā. Visi mēs mocījāmies gaidās, bet nu šīs gaidas kļuva nepanesamas.

Mērija vēlāk stāstīja, ka visu laiku, kamēr inspektors esot bērnu pētījis, viņš kaut ko pie sevis murdējis un nievājoši smīkņājis ... Galu galā apskate bija pabeigta, taču inspektora aukstā un bezkaislīgā seja vēl arvien neko neizteica.

Viesistabā, kurā reti kāds iegriezās, viņš apsēdās pie galda un, žēlodamies par nodilušo spalvu, izņēma no somas veidlapu, kurā ar stingru roku ierakstīja, ka, apskatījis jaundzimušo, oficiāli apliecina: šis bērns ir radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības un nācis pasaulē bez jebkādas novirzes no normas. Pēdējos vārdus inspektors apdomāja ilgi un pamatīgi, it kā viņā patiešām būtu modušās aizdomas. Tad viņš parakstījās, atzīmēja datumu un kādu laiku vēl turpināja sēdēt, neizlaizdams spalvu no pirkstiem. Pēc tam inspektors uzkaisīja papīram smiltis un pasniedza to manam tēvam, kurš tikko valdījās . .. Patiesībā inspektoram nekādu aizdomu nebija, jo pretējā gadījumā viņam noteikti būtu jākonsultējas ar augstāka ranga inspektoru, un tēvs to ļoti labi zināja.

Beidzot varēja skaļi runāt par mūsu ģimenes pieaugumu. Mani oficiāli apsveica ar to, ka tagad man ir maza māsiņa — Petra — un ieveda pie mātes palūkoties uz jaundzimušo. Ieraudzīju meitenīti — sīku, sīciņu, visu vienās krunkās. Taisni brīnums, kā inspektoram izdevās tik ātri pabeigt apskati! Jā, bet ja nu reiz Petrai izdeva dzimšanas apliecību, tad jau viņa ir pilnīgi normāla!

Kamēr mēs visi pēc kārtas gājām apraudzīt mazuli, zirgu stallī kāds ieskandināja zvanu — tāds bija paradums. Fermā visi pārtrauca darbu un sapulcējās virtuvē, lai skaitītu lūgšanu un slavētu to Kungu.

Dienas divas vai trīs pēc tam, kad Petra tika oficiāli reģistrēta, es dabūju zināt šo to par mūsu ģimenes vēsturi — kaut ko tādu, kam labāk gan būtu bijis palikt nezināmam.

Klusiņām sēdēju istabiņā, kura atradās blakus vecāku guļamistabai. Sēdēju tur ne jau gadījuma pēc: šī nelielā, manis sen nolūkotā telpa noteikti bija pati pēdējā vieta, kur pieaugušie dienas otrajā pusē iedomātos mani meklēt, lai pieliktu pie darba. .. Vismaz pusstundu vajadzēja tur uzturēties, — līdz pagalms kļūst tukšs, lai pēc tam varētu mierīgi doties savās gaitās. Agrāk tupēšana šeit bija diezgan ērta un droša, taču patlaban nācās ievērot piesardzību: skalu pinuma starpsiena, kas atdalīja istabiņu no guļam-telpas, bija pamatīgi izļodzījusies, tālabad sēdēju klusu kā pelīte, lai māte neko nesaklausītu.

Todien es šeit biju nosēdējis, kā pašam likās, pietiekoši ilgi un jau grasījos klusām aizšmaukt. Pēkšņi ieraudzīju mūsu mājai tuvojamies divričus. Kad tie pabrauca gar manu logu, es pazinu krustmāti Harjeti: viņa turēja rokās grožus. Savu krustmāti biju redzējis tikai pāris reizes (viņa dzīvoja jūdzes piecpadsmit no mums, kaut kur pie Kentakas), tomēr

man viņa nez kāpēc ļoti patika. Lai gan tante un mana māte ārēji līdzinājās viena otrai kā divi ūdens pilieni, Harjete bija trīs gadus jaunāka un viņas seja bija daudz maigāka nekā Emīlijai. Kaut arī ārēji abas līdzinājās viena otrai, tomēr, kad viņas stāvēja blakus, nelikās, ka tās ir miesīgas māsas. Raugoties Har-jetē, es allaž iedomājos, ka redzu savu māti — tādu, kāda viņa varētu būt, un, galvenais tādu, kādu es vēlējos, lai viņa būtu. Arī sarunas ar krustmāti raisījās brīvāk nekā ar māti, kura parasti klausījās tevī tā, it kā meklētu iemeslu piesieties.

Stāvēju basām kājām pie loga un vēroju: lūk, Harjete piesien zirgu pie žoga, lūk, izceļ no ratiem baltu tīstokli, lūk, dodas iekšā mājā! Priekšnamā viņu neviens nesagaidīja, un jau pēc pāris sekundēm Harjetes soļi atskanēja pie guļamistabas durvīm. Noklikšķēja aizbīdnis, un māte izbrīna pilnā, ne sevišķi laipnā balsī iesaucās:

— Harjete! Tu? Jau klāt? Droši vien atbrauci ar visu bērnu? Tas taču ir neprāts likt mazulim mērot garo ceļu no jūsmājām uz šejieni!

— Es zinu, tas nebija sevišķi gudri, — stostīdamās iesāka krustmāte, — bet. . . Man nekas cits neatlika! Man to vajadzēja izdarīt, Emīlij, dzirdi, vaja- i dzējal... Tava mazulīte piedzima nedaudz ātrāk par manu un ... Vai! Lūk, viņa! Viņa ir . . . Viņa ir debešķīga, Emīlij!...

Guļamistabā uz mirkli iestājās klusums. Tad Наг- ļ jete bilda:

— Tu zini, arī mana meitiņa ir ļoti mīļa. Palūkojies, Emīlij! Kā tev šķiet?

Atkal uz mirkli viss apklusa, un tūdaļ no jauna ļ ieskanējās sieviešu ķiķināšana (man šī «apbrīnošana» ļ pēdējās dienās, godīgi runājot, bija apnikusi līdz kaklam . ..). Pēc manām domām, abi zīdaiņi nevarēja _?

tik krasi atšķirties viens no otra, lai par to bez mitas čivinātu. Beidzot mana māte teica:

— Man ir liels prieks, Harjet! Henrijs droši vien jutās kā septītās debesīs!

— Un kā vēl, — Harjete atbildēja, taču krustmātes balsī bija jaušams nemiers. — Viņa piedzima pirms nedēļas, — Harjete uztraukti turpināja, — un es ... es nezināju, kā rīkoties, un tad man pateica, ka tev arī ir priekšlaicīgas... Un arī meitenīte ... Un es nodomāju...

Krustmāte apklusa, taču tūlīt, pūlēdamās, lai jautājums izskanētu pēc iespējas dabiskāk, it kā starp citu, noprasīja:

— Jūs jau esat saņēmuši dzimšanas apliecību savai mazulītei?

— Pats par sevi saprotams! — māte atcirta. Nevilšus iztēlojos, ar kādu sejas izteiksmi viņa to pateica. Kad māte no jauna ierunājās, balss skanēja vēl ledaināk.

— Harjet! Tu gribi teikt, ka jūs neesat saņēmuši?!

Šis jautājums palika neatbildēts, — dzirdēju vienīgi šņukstus. Un tad māte dzelžainā balsī teica:

— Harjet! Ļauj tagad man kā nākas apskatīt tavu bērnu!

Dažas sekundes neko nedzirdēju, izņemot tantes elsas. Tad Harjete klusi un nedroši ieminējās:

— Tas taču ir tāds nieks, Emīlij!... Man šķiet: nav nekas briesmīgs ...

— Nekas briesmīgs?! — māte iebrēcās tā, ka es nedrebēju. — Un tu .. . Tu uzdrīkstējies stiept savu monstru pie mums un vēl tik bezkaunīgi teikt: «Nav nekas briesmīgs!»

— Mo... monstru? Tu saki: mo ... — Harjetes balsī skanēja tādas sāpes, it kā viņu spīdzinātu ar karstu dzelzi.

— Tagad skaidrs, kāpēc tu neuzdrīkstējies aicināt inspektoru, — mātes balss kļuva pavisam ledaina. Nogaidījusi dažas sekundes, kamēr māsa nomierinās, māte turpināja: — Es vēlos zināt, Harjet, kāpēc tu atbrauci... ar šito pie mums?! Kāpēc tu ieradies ar ... šito? Ko, Harjet?

Atbildes vietā krustmāte dažas reizes iešņukstējās, bet, kad sāka runāt, viņas balss bija kā bez dzīvības:

— Kad viņa... Kad es pirmo reizi viņu ieraudzīju, gribēju sevi nogalināt. Sapratu, ka nekad, nekad viņu neatzīs par normālu, kaut arī novirze ir gluži nemanāma. Bet es to neizdarīju, jo nolēmu: mazulīte kaut kādā veidā ir jāglābj. Es ... Saproti taču, es viņu mīlu, viņa... viņa ir burvīgs bērniņš, pavisam vesels, izņemot... izņemot šito. Nu, paraugies, Emīlij... Es taču nemeloju!

Māte klusēja. Tante nopūtās un turpināja tajā pašā bēdnieces balsī:

— Es tik tiešām nezināju, man nebija ne jausmas, kā to izdarīt. Es vienkārši... vienkārši cerēju. Zināju, ka varu paturēt viņu mazliet pie sevis, kamēr nav atbraukuši pakaļ... Likums to atļauj! Vesels mēnesis. .. viens mēnesis, un tad jāreģistrējas, un... es nolēmu izmantot šo laiku. Neatdot bērniņu līdz pēdējam ...

— Ko tad Henrijs? — māte viņu pārtrauca. — Ko viņš saka?

— Viņš . .. viņš teica, ka mums tūlīt pat jāpaziņo iestādēm. Bet es viņam aizliedzu... Es nespēju! Emīlij, es nespēju! Tā taču jau trešā reize! Es turēju mazulīti rokās un lūdzu Dievu, lūdzu un cerēju. Pēcāk uzzināju, ka tev ir priekšlaicīgas... un arī meitenīte, tāpēc nolēmu ...

— Ko tad tu nolēmi? — māte ledaini un izbrīnīti vaicāja. — Kāds tam sakars ar mani? Dzirdi, Harjet, ko tu biji sadomājusi? ...

— Biju sadomājusi, — krustmāte gandrīz nedzirdami izdvesa, — ja es varētu savu mazulīti atstāt pie tevis, bet sev līdzi paņemt tavējo...

Brēciens, kas izlauzās no mātes krūtīm, liecināja, ka viņa pat neatrada vārdus, lai izteiktu savu riebumu un šausmas.

— Tikai uz pāris dieniņām, ne ilgāk! — Harjete steigšus lūdzās. — Kamēr dabūšu dzimšanas apliecību! Tu... tu taču esi mana māsa, miesīgā māsa! Emīlij, tev šoreiz jāpalīdz man! Jāpalīdz saglabāt manu meitiņu!... — Viņa izplūda asarās.

Māte kādu brīdi klusēja. Un tad sāka runāt.

— Pirmo reizi savā mūžā, — viņa, akcentējot katru vārdu, skandēja, — es dzirdu tamlīdzīgas ģeķības! Ierasties pie manis cerībās, ka es... es būšu līdzdalībniece tavās sātaniski pretlikumīgajās izdarībās! ... Tev, rādās, prāts aptumšojies, Harjet! Domāt, ka es varu aizdot... — Visu līdz galam viņa nepaguva izteikt: atskanēja tēva smagie soļi. Viņš pagāja manam kambarim garām un apstājās uz guļamistabas sliekšņa.

— Džozef! — māte patētiski iesaucās. — Saki viņai, lai tūlīt iet prom! Saki viņai, lai vācas projām kopā ar šito!

— Bet viņa ... — tēvs apjucis nomurmināja, — tā taču ir Harjete!

Tad māte bez kautrēšanās visu līdz pēdējam sīkumam izstāstīja tēvam.

— Tā... Tā ir taisnība, Harjet? — nenoticējis dzirdētajam, tēvs griezās pie krustmātes.

Viņa brīdi klusēja un tad gurdi un bezcerīgi sāka stāstīt:

— Šī būs trešā reize. Viņi atkal paņems manu meitu, ka paņēma pirmos divus, bet es... es to neizcietīšu. Un Henrijs . . . Esmu pārliecināta: viņš mani padzīs un atvedīs mājās sievu, kura dzemdēs viņam normālus bērnus. Tās tad arī būs manas beigas. Tāpēc steidzos šurp, jo cerēju... nācu pēc palīdzības vai... kaut vai pēc līdzjūtības. Ja vispār man kāds varēja palīdzēt, — tā bija Emīlija... Taču tagad saprotu, cik tas ir bērnišķīgi — lūgt jums palīdzību! ... Es kļūdījos, paļaudamās uz jums!...

Neviens neko neteica.

— Nu ko, viss skaidrs, — Harjete klusiņām noteica. — Es ... iešu!

Taču mans tēvs nebija no tiem, kas ļauj cilvēkam mierīgi aiziet. Viņš arī nevarēja neizmantot izdevību paust savu attieksmi pret tamlīdzīgām lietām.

— Tas ir kaut kas vēl nepieredzēts, Harjet, — viņš iesāka lēnām, pakāpeniski uzkurinādams pats sevi,

— kā tu varēji ierasties te, mājā, kurā godina un mīl Dievu, ar tik neķītru lūgumu!? Kur nu! Tava sejā nav ne mazākās nožēlas! Būtu jel kaunējusies!

— No kā tad man jākaunas? — krustmāte negaidot itin mierīgi pavaicāja. — Neko bezkaunīgu neesmu izdarījusi. Nācu kā māte pie mātes, un nu man ir sāpīgi. Bezgala sāpīgi, un tikai.

— No kā tev jākaunas? — tēvs draudoši jautāja.

— Nejust kaunu par to, ka laidi pasaulē Dieva zaimu?! Nejust kaunu par to, ka mēģināji miesīgu māsu iesaistīt noziegumā, pakļaut grēkam?! — Viņš atvilka elpu un tad laida vaļā sprediķi. — Sātans un viņa palīgi nesnauž: tie to vien gaida, lai mēs pakluptu, zaudētu ceļu. Bez atelpas viņi pūlas sašķobīt mūsu priekšstatu par Radītāja patieso vaigu un līdzību. Melnie spēki izmanto mūsu nepilnīgās dvēseles, lai grautu un aptraipītu rases tīrību. Tu, sieviete, esi grēkojusi! Ieskaties savā sirdī — un tu apjautīsi, cik smaga ir tava vaina! Tavas vainas kauna traips izpleties pāri mums visiem! Tu aizmirsi: katra novirze no Dieva ģīmja un līdzības ir tā Kunga pulgošana! Tas, ko tu dzemdēji, ir nešķīstenis . ..

— Nešķīstenis? Kunga pulgošana? — Harjete čukstēja. — Šī nelaimīgā mazulīte?!

— Mazulīte, kura, ja notiktos tā, kā tu biji iecerējusi, — izaugtu un atkal dzemdētu sev līdzīgus! Vairotu ģeķus no audzes uz audzi, līdz viss apkārt mums čumētu no mutantiem, pretīgiem un nolādētiem! Tāda elle jau ir piemeklējusi vietas, kur cilvēki zaudē ticību, bet šeit tas nekad nenotiks! Kaunies, sieviete!... Un tagad ej! Lai pazemība un nevis lepnums iemājo tavā dvēselē! Dari zināmu savu vainu varas iestādēm, kā to pieprasa Likums, un lūdz Dievu, lūdz, lai viņš tevi šķīstī!

Noskanēja divi viegli soļi. Iekunkstējās bērns, kad Harjete paņēma viņu rokās. Krustmāte piesteidzās ar tīstokli pie durvīm, atbultēja tās un pēkšņi apstājās uz sliekšņa.

— Es lūgšu Dievu! — viņa pārliecinoši teica. — Jā, es lūgšu to Kungu, varbūt viņš apžēlosies par šo murgaino pasauli! Lai Viņš dāvina vaknukiešiem spēju līdzijust vājākam, mīlēt grūtdieni, tādu, kam šai dzīvē nav paveicies! Savukārt, es Viņam vaicāšu: vai no tiesas Visaugstākā griba ir likt bērnam ciest, pieļaut to, ka nevainīga dzīvība tiek nolādēta uz mūžu mūžiem niecīgas kļūmes dēļ miesā?! Un vēl es lūgšu to Kungu, lai dara tā, ka pušu plīst sirdis... sirdis šiem irdsskaidriem soģiem!...

Durvis aizcirtās. Dzirdēju Harjetes soļus klaudzam koridorā. Uzmanīgi virzījos tuvāk logam: lūk, tante iznāk no mājas, piesteidzas divričiem, lūk, saudzīgi nogulda balto tīstokli ratos. Tad it kā sastingst uz dažām sekundēm un cieši veras vienā punktā. Pēc tam atsien zirgu un raušas uz sēdekļa, noliek tīstokli sev uz ceļiem, — ar vienu roku pieturēdama grožus, ar otru saudzīgi spiezdama bērnu pie krūts.

Harjete atskatījās, un šo ainu es nemūžam neaizmirsīšu: cieši pie krūtīm piekļautā meitenīte, atpogātais apmetnis, neko neredzošās acis sastingušajā sejā...

Viņa paraustīja grožus, un divriči aizripoja.

Guļamistabā vēl arvien dārdēja tēva balss.

— Ķecerība! Bezkaunīga sacelšanās pret Dievu! — viņš nekā nevarēja rimties. — To domu samainīt bērnus vēl var saprast, tādos brīžos bābiešiem nāk galvās visstulbākās idejas. Bet zaimot Dievu — to nevar piedot! Viņa ir ne tikai zaudējusi kaunu, viņa ir bīstama! Kas to būtu domājis, ka tava miesīgā māsa ir ķecere! Un vēl cerēt, ka tu visam piekritīsi ... Viņa taču zināja, ka tu pati divas reizes biji spiesta... nu tu saproti, par ko es... M-jā, tik atklāti zaimot Dievu šeit... manā mājā! Nu, paga, es to bezgodi pārmācīšu!

— Džozef, viņa droši vien neaptvēra, ko runā! — māte bikli mēģināja iebilst.

— Tagad viņai nāksies aptvert! Un mūsu pienākums — likt viņai izciest sodu, — tēvs bargi atbildēja.

Māte gribēja vēl kaut ko iebilst, taču asaras ņēma virsroku. Nekad agrāk nebiju dzirdējis viņu raudam, bet nu viņa mirka vienās asarās. Tēvs mātes gaudām nepievērsa ne mazāko uzmanību, viņš turpināja sprediķot par granītcietu ticību un par domu šķīstību, kas sevišķi vajadzīga sievietēm... To visu biju dzirdējis ne reizi vien, tāpēc liela vēlēšanās klausīties tālāk man neradās. Neviena nepamanīts izšmaucu cauri koridoram un devos prom no mājām.

Godīgi runājot, toreiz man ļoti gribējās uzzināt: kādu gan niecīgu kļūmi slēpa Harjetes meitiņas miesa!? Varbūt, es prātoju, viņai tāpat kā Sofijai ir kāds lieks pirksts? Diemžēl es to nekad neuzzināju...

Nākošajā dienā līdz mums nonāca vēsts, ka upē atrasts krustmātes Harjetes līķis; neviens pat neieminējās par bērnu, it kā mazulītes nekad nebūtu bijis...