Vainas meklēšana

Sestā nodaļa

1

Pret vakaru jutos mazliet labāk un sadzirdēju, ka Rozalinde vēlas divtērzēt ar mani. Jutu arī, ka visi mūsējie ir noraizējušies. Un es viņiem pastāstīju par Sofiju: tagad tas vairs nebija noslēpums. Šis stāsts viņus sabiedēja, un es pūlējos izskaidrot tiem, ka Sofijas vaina katrā ziņā ir ļoti sīka un nebūtiska: tā nav nekāda apgrēcība. Un tomēr viņi bija šokēti. Jo viss, ko es runāju, bija krasā pretstatā ar vispārpieņemtajiem NORMAS kritērijiem. Viņi ticēja, ka esmu patiess, un citādi arī nevarēja būt: sarunājoties domās, nav iespējams melot. Taču viņus pārsteidza mans prātojums, ka novirze no normas var nebūt pretīga... Arī man palīdzēt šobrīd nebija viņu varā, tāpēc es nemaz nebēdājos, kad viņi cits pēc cita apklusa.

Lai gan jutos galīgi pārmocīts, ilgi nevarēju iemigt. Gulēju gultā un iztēlojos, ka Sofija ar vecākiem jau ir sasniegusi Džungļus, bet viņu vajātāji, izvandījušies kā velni pa brikšņiem, griež zirgus atpakaļ.

Beigu beigās mani uzveica miegs, pilns šaušalīgu sapņu. Murgainas ainas jaucās acu priekšā: mēs visi esam sapulcējušies pagalmā; mans tēvs satver Sofiju cieši pie rokas un grasās izpildīt šķīstīšanās procedūru ... Atmodos pats no sava kliedziena: lūdzu tēvu pārstāt... Bija bail vēlreiz iemigt, — nevēlējos no jauna skatīt šos murgus. Un tomēr es iemigu ... Tagad man nosapņojās kas cits: atkal kā bērnībā manā priekšā pletās Pilsēta ar saviem namiem, ielām un mirdzošiem, augstu debesīs lidojošiem ķermeņiem! Daudzus gadus nebiju redzējis šo sapni. Taču Pilsēta bija mats matā tāda pati kā agrāk, un nez kāpēc šis senaizmirstais sapnis mani nomierināja...

Māte ienāca pie manis nākošajā dienā. Viņas acīs nemanīju ne mazākās līdzjūtības vai nožēlas, vienīgi nicinājumu. Mani pieskatīja Mērija. Viņa man aizliedza celties no gultas: visu dienu gulēju uz vēdera, lai dotu mieru jēlajai, brūcēm pārklātajai mugurai. Domās pārcilāju bēgšanas variantus. Izlēmu, ka jāsadabū zirgs, un visu rītu prātoju, kā nozagt kādu no mūsu zirgiem, lai aulekšiem liktos prom uz Džungļiem.

Pa dienu pie manis iegriezās inspektors. Viņš atnesa tūtu ar saldumiem. Sākumā gribēju neuzkrītoši izprašņāt viņu par Džungļiem, zināms, tā, lai viņš neko nenojaustu par manu nodomu: labi pārzinādams «noviržu jautājumu», inspektors droši vien arī par Džungļiem varēs pastāstīt daudz vairāk nekā kāds cits. Taču no šīs domas tūlīt atteicos: viņš taču uz vietas sapratīs, ko gribu darīt!

Inspektors sarunājās ar mani iejūtīgi, pat ar žēlumu, kaut gan mīlestība uz cietušo neietilpa viņa plānos. Sapratu to uzreiz, līdzko viņš pavēra muti.

— Saki man, Dāvid, — inspektors vaicāja, gremodams konfektes, — vai tu Venderu meitu sen pazīsti?

Tā kā neko slēpt vairs nevajadzēja, pateicu visu, kā ir.

— Un vai sen tu pamanīji tās... Sofijas novirzi? — viņš uzdeva otro jautājumu.

— Sen, — nočukstēju.

— Nu, aptuveni, cik ilgi tev tas bija zināms?

— Kādus sešus mēnešus.

Viņš savilka uzacis, kļuva nopietns un raižu pilns.

— Ļoti slikti, Dāvid, — viņš teica. — Pagalam slikti. To sauc par nozieguma slēpšanu, un tu nevarēji to nezināt, vai ne?

Viņa neatlaidīgā skatiena vajats, sāku grozīties, mēģināju novērst acis. Sāpes kļuva stiprākas: tās pārvarēdams, pūlējos inspektoram skaidrot:

— Viss ... viss ir gluži citādi nekā mums māca baznīca . .. Šie ... pirksti... viņi ir tik maziņi...

— «Un katrai pēdai ir tikai pieci pirksti...» — inspektors nodeklamēja, pavirzīdams man tuvāk tūtu ar konfektēm. — Vai tev ir atmiņā šī vieta no Definīcijām?

— M-jā, — izspiedu no sevis.

— Saproti jel, Dāvid: katrs Definīcijas paragrāfs ir nozīmīgs, un būtnes, kas neatbilst kaut vismazākai

Definīciju daļai, nav cilvēki! Tātad tiem nav dvēseles. Tātad tiem nav Dieva ģīmja un līdzības, viņi ir imitācija, viltojums. Bet katrā viltojumā ir kāda kļūda. Vienīgi Dievam dots reāli iemiesot savu līdzību, bet viltojumi, kaut arī daudzi no tiem ārēji ir gandrīz tādi paši kā mēs, — nāk no velna! — Būsi vecāks, — viņš turpināja, — tu daudz ko sapratīsi labāk nekā tagad! Man pašreiz svarīgs ir viens: tu zināji par Sofijas vainu, sen zināji, bet nesteidzies paziņot man vai savam tēvam . .. Kāpēc?

Brīdi vilcinājos, tad izstāstīju viņam visas šausmas, kuras biju redzējis sapnī labu laiku iepriekš un kuras šonakt atkārtojās. Inspektors domīgs palūkojās manī un pakratīja galvu.

— Nu es saprotu, — viņš teica. — Taču ar Dieva zaimotājiem mēs apejamies citādāk nekā ar noziedzniekiem ...

— Kā tad jūs apejaties? — veikli pavaicāju.

Atstādams jautājumu neatbildētu, viņš turpināja:

— Tā vai citādi, — mans pienākums bija minēt tavu vārdu ziņojumā. Bet nerunāsim vairs par to: tēva sods jau ir piemeklējis tevi. .. Un tomēr, Dāvid, es vēlos, lai tu saprastu: Sātans vairo novirzes un zaimus starp cilvēkiem tādēļ, ka grib graut mūsu ticību, iegrūst ļaudis peklē. Šad tad viņš savā apķē-rīgumā un nodevībā pamanās radīt gandrīz precīzas Dieva ģīmja un līdzības kopijas, tādēļ mēs nedrīkstam zaudēt modrību. Katra cilvēka svēts pienākums ir bez atelpas meklēt vainu, lai arī cik maza tā būtu, un tūlīt slepeni paziņot par to. Neaizmirsti, zēn! Esi acīgs! Skaidrs?

Nodūru acis. Inspektors ir inspektors, viņš pārstāv valsts varu un likumus... Bet es nespēju, nespēju noticēt, ka Sofiju radījis Sātans ... Tāpat nevarēju piekrist, ka viens mazs pirkstiņš slēpj sevī zaimu...

Inspektors gaidīja atbildi, un man izspruka:

— Sofija ... viņa ir mans draugs ... Labākais draugs! ...

Inspektors nopūtās un pašūpoja galvu.

— Uzticība — tas ir lieliski. Uzticība, goda jūtas. — Viņš domīgi pakasīja zodu. — Taču pastāv maldu uzticība, lepnība. Pienāks laiks, un tu izpratīsi augstākās uzticības jēgu, Pilnvērtīgas Rases nozīmi, un tad ...

Tālāk viņš vairs netika, jo pēkšņi atsprāga durvis un istabā ieskrēja mans tēvs.

— Viņi ir noķerti! — tēvs triumfējošā balsī paziņoja inspektoram, veltīdams man paviršu, derdzī-bas pilnu skatienu.

Inspektors piecēlās, un viņi abi izgāja no istabas, piecirzdami durvis. Bezcerība un sāpes no jauna uzviļņoja manī: es gandrīz aizrijos, liedams rūgtas asaras, — ķermenis krampjaini raustījās, tādēļ neciešami smeldza mugura, taču tas nebija pats briesmīgākais. Pats briesmīgākais slēpās tēva atnestajā vēstī. Sirds sažņaudzās sāpēs, kļuva grūti elpot, un galvā viss aptumšojās. Nezinu, cik ilgi tas turpinājās, — atkal vērās durvis un skanēja soļi. Gulēdams ar seju pret sienu, dzirdēju kādu ienākam istabā: viņš pienāca pie gultas un uzlika roku man uz pleca.

— Tu neesi vainīgs, zēn, vari man ticēt, — saklausīju inspektora balsi. Jātnieku patruļa uzdūrās viņiem pavisam nejauši!

Dažas dienas vēlāk nolēmu parunāt par bēgšanu ar Akselonkuli. Notvēru izdevīgu brīdi, kad viņš strādāja dārzā, piegāju tēvocim klāt un, nezinādams, ar ko sākt, izgrūdu:

— Gribu aizbēgt no šejienes... Pavisam!

Viņš pameta darāmo un kapļa vietā tagad uzlūkoja mani.

— Es gan tā nedarītu, Dāvi, — viņš mierīgi un lietišķi sacīja. — No tā nekas jēdzīgs neiznāks. Un vēl: uz kurieni tu esi sadomājis bēgt?

— Gribēju, lai jūs man ko ieteiktu, — atbildēju.

— Ieteikt jau var, bet tālāk? — viņš paraustīja plecus. — Dodies kurp dodamies — visur tev pieprasīs uzrādīt dzimšanas apliecību: un tajā ne tikai apliecināta tava norma, bet arī norādīts, kas tu esi un no kurienes. Lai kur tu atrastos, tev nāksies to uzrādīt...

— Izņemot Džungļus! — paziņoju.

— Džungļi?! Klausies, puis ... Tur ... Tur taču nav ko ēst un dzert... Viņi... mūžīgi ir badā, tāpēc uzbrūk un aplaupa mūs. Džungļos ikbrīd nākas glābt savu ādu, un tev nudien paveiksies, ja sveikā tiksi cauri.

Sāku domāt. Tēvocim bija taisnība. Es to jutu. Taču mans lēmums par bēgšanu palika spēkā.

— Nu tad, — es teicu, — ir taču jābūt vēl kādai citai vietai... kādai citai zemei!

— Ja nu vienīgi tev izdodas aizlaisties ar kādu kuģi, — tēvocis ieminējās bez kādas pārliecības, — un arī tad ... Nē, — viņš pakratīja galvu, — klausi mani, Dāvid, — šādā veidā tu neko nepanāksi! Ja cilvēks bēg no tā, kas viņu sāpina, — viņam vienalga nekur nebūs labi. Pašreiz tu jūti tikai to, pret ko tu esi, kam tava sirds nevar piekrist, un neko vairāk. Būtu pavisam citādi, ja tu zinātu, ko tu gribi, par ko tu esi! Ko meklē? Pēc kā ilgojies? Tu taču to nezini... Bez tam, tici man — sirmgalvim — Vaknuka nav pati šausmīgākā vieta pasaulē. Ir vēl šausmīgākas ... Tik šausmīgas, ka ... Ja tu gribi zināt manas domas, Dāvi, — es esmu pret! Varbūt pēc dažiem gadiem, kad tu paaugsies, es pirmais tev pateikšu: «Ej!» Bet patlaban... Patlaban paklausi mani, dēls, nedari to! Tevi notvers un atstieps šurp kā kucēnu, skaidrs?!

Onkulim atkal bija taisnība. Kurp? Kurp lai dodos? ... Varbūt labāk ievākt pēc iespējas vairāk ziņu par pasauli, kas eksistē tur, aiz Labradoras! Kad pavaicāju par to Akselonkulim, viņš strupi un sausi atcirta:

— Bezdievju zeme!

Ja šādi būtu atbildējis mans tēvs, es nebūtu pārsteigts. Bet tēvocis ... Savas domas pateicu tēvocim tieši acīs. .. Piepeši viņš man sazvērnieciski pamirkšķināja un iesmējies bilda:

— Lai notiek, Dāvi, sarunāts... Ja apsoli turēt mēli aiz zobiem, es tev šo to pastāstīšu. Taču sargies to izpļāpāt. Saprati, dēliņ?

— Nē, — godīgi atzinos. — Tas arī ir noslēpums?

— Nu ... ne gluži noslēpums, — viņš sāka stomīties, — bet, redzi, kad ļaudis pierod... Pierod domāt, ka viss notiek tā, kā viņiem to iegalvo spredi-ķotāji un valdība, — ir grūti viņus pārliecināt par pretējo... Domāju, ka tev nav pat jāpūlas to darīt! Jūrnieki — turp, Rigo — to ļoti ātri saprata un tagad runā par tamlīdzīgām lietām tikai savā starpā. Ja reiz visiem citiem sagādā baudu domāt, ka apkārt Labradorai ir Ļaunā zeme, nu ko, — lai viņi tā domā. Tā ir viņu personiskā lieta, kaut gan tas nenozīmē, ka tāda ir īstenība. Vienkārši viņiem ir mierīgāk domāt tā... Lai domā vien! ...

— Bet grāmatā, pēc kuras mēs patlaban mācāmies, teikts, ka tur patiešām atrodas Ļaunā zeme. Vai arī Džungļi. Tātad tie ir meli? — jautāju viņam bez aplinkiem.

— Pasaulē ir tūkstošiem grāmatu, kurās rakstīts kaut kas cits, — tēvocis mierīgi atbildēja. — Taču

nedomāju, ka tu tās dabūsi redzēt, pat Rigo ... Un vēl, Dāvi, atceries, ka jūrnieki par daudz ko stāsta dažādi: visam uzreiz nav jātic. Viņu kompānijā bieži netiec gudrs: katrs no viņiem par vienu un to pašu vietu stāsta kaut ko savu. Pavisam cita lieta, kad pats būsi šo to redzējis... Tad sapratīsi, ka pasaule, visa pasaule, ir daudz mīklaināka lieta, nekā tas liekas mums šeit, Vaknukā ... Dīvaina lieta ... Dīvaina un interesanta... Vai apsoli turēt mēli aiz zobiem? Citādi es neko nestāstīšu, — attapās tēvocis.

Es apsolīju.

— Tas, ko es droši zinu, — Akselis turpināja, — ir ceļš uz dienvidiem. Trīs reizes nācās to mērot. Mēs sākām no upes grīvas un kādas simt jūdzes gājām gar krastmalu līdz Isfūfas jūras šaurumam. Šauruma visplatākajā vietā ir neliels ciemats — Larka. Tajā varēja papildināt ūdens un pārtikas krājumus, protams, ja vietējai varai nebija iebildumu. Pēc Larkas virzījāmies vairāk uz dienvidaustrumiem, tad atkal uz dienvidiem, līdz sasniedzām kontinentu: kaut ko vidēju starp Ļauno zemi un Džungļiem. Es to sauktu par Ļauno Džungļu zemi. Tur ir papilnam dažnedažādu augu un dzīvnieku, tomēr tie visi ne drusku nelīdzinās NORMAI.. . Nu, vismaz tādai, kā mēs to iedomājamies. Vairums dzīvnieku izskatās tik ačgārni, ka tos pat nevar saukt par Noziegumu, — tiem vispār nav iespējams piemeklēt apzīmējumu: tik ļoti viņi visi atšķiras no Vaknukas dzīvās radības. Kad ceļā pavadītas vēl dienas divas, sākas Absolūti Ļaunā zeme. Vārdos nav iespējams izteikt to, ko es tur jutu... īpaši, ja nokļūsti šajā absolūtajā ļaunumā pirmo reizi. Stādies priekšā, Dāvid, kviešu vārpas, katra no kurām ir koka augstumā! Klintis, kuras sedz zāle un krūmi, kas aug ar saknēm uz āru, — tās plandās vējā! Sēņu gūzmu kā milzīgus, baltus akmeņus! Kaktusus mucas lielumā ar desmit pēdas gariem dzeloņiem: tādi tur aug!... Pat nezinu, kā tos lai nosauc... Nav vārdam vietas, tas viss tur zaļo un vairojas uz klintīm, kuras izslējās no jūras, un garu garās liānas nokarājas lejup, aizvīdamās ūdenī simtiem pēdu dziļumā, un nav skaidrs, vai tas viss aizsācies zemē un barojas no ūdens vai arī otrādi — jūras augs nezin kāpēc izlīdis uz sauszemes... Tā ir Ļaunuma zeme, un daudzi, kas redzēja to, saprata, kas būtu noticis ar mums, ja nebūtu likumu, kuri mūs vada. Jā, par slikto neko labu nepateiksi. Lai gan — arī sliktais ir visvisāds. Cilvēki tur... atkal nezinu, kā pateikt . . . Nu, tā kā to saprotam mēs, — viņi, bez šaubām, nav cilvēki... Redzēju tādus ar diviem roku pāriem, ar septiņpirkstu rokām un kājām . .. Ļoti dīvainas, neiedomājamas lietas tur darās! Viņi, tāpat kā mēs, saglabājuši leģendas par Izmirušajiem — kā tie pratuši pacelties gaisā un lidot, būvēt peldošas pilsētas, sarunāties cits ar citu simtiem vai tūkstošiem jūdžu attālumā... Taču galīgi neizprotami un... šausmīgi ir tas, ka gan tie, kam ir septiņi pirksti, gan tie, kam ir četras rokas... Vārdu sakot, visi viņi uzskata, ka ir vienīgie īstie un pareizie, ka Izmirušie bijuši tādi paši.

Sākumā likās absurdi, bet, jo biežāk tu sastopies ar visneiedomājamākām novirzēm un viņu stingro pārliecību par savu vienīgo pareizību, jo retāk... Jo retāk tev gribas pļāpāt par dīvainībām! Tu... tu sāc sev uzdot jautājumu: kādi man pašam ir pierādījumi par manu nemaldību? Kāpēc es domāju, ka mani, lūk, radīja pēc ģīmja un līdzības? ... Un vispār... no kurienes manī šīs zināšanas par ģīmi un līdzību? Par veidolu? Bībelē nav cilvēka definīcijas. Definīcija ir Nikolsona «Nožēlās», taču viņš pats apgalvo, ka rakstījis tās vairākus simtus gadu pēc Lielā Soda. Un tad es jautāju — kur gan viņš, Nikolsons, smēlies ziņas, ka viņš pats radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības? Un.. . vai maz ir smēlies?

Akselonkulis toreiz man piestāstīja pilnu galvu. Viss likās vienreizējs un interesants, taču pašu galveno, ko gribēju uzzināt, es tā arī neizdzirdēju. Beidzot pajautāju viņam bez aplinkiem:

— Tēvoci, vai tur ir pilsētas?

— Pilsētas? — viņš pārjautāja. — Nu ... šad tad gadās pa ciematam, tā kā pie mums. Atgādina Ken-taku, tikai mājas tur būvē pavisam savādāk.

— Nē, nē, tā es nebiju domājis, — sacīju, — tādas ... lielas ...

Mēģināju aprakstīt viņam Pilsētu, kura man tik bieži rādījās sapņos. Viņš lūkojās manī ar izbrīnu.

— Kaut ko tādu, Dāvid, man nekad nav nācies redzēt, — viņš lēnām sacīja un pakratīja galvu.

— Varbūt Pilsēta ir vēl tālāk? — jautāju.

— Tālāk tikt nevar, — viņš nopūtās. — Jūra pilna ūdensaugu: kuģis tiem vienkārši netiek cauri, apstājas.

— Tātad tu esi pārliecināts, ka... ka tur nav Pilsētas? — es uzprasīju vīlies.

— Jā, esmu, — Akselis stingri teica.—Ja tāda pastāvētu, mēs par to kaut ko būtu dzirdējuši.

Kļuvu bēdīgs. Iznāk, ka bēgt uz dienvidiem, kaut arī atrastos kuģis, uz kura man izdotos nokļūt, bija tikpat nejēdzīgi kā laisties uz Džungļiem. Līdz sarunai ar Akseli mani vēl māca šaubas, bet nu es biju cieši pārliecināts: Pilsēta, kas man rādījās sapņos, bija Izmirušo pilsēta.

Tēvocis pa to laiku kaut ko purpināja pie sevis par īstām un neīstām līdzībām, tad apklusa, uzmeta man vērīgu skatienu un pajautāja:

— Dāvi! Vai tu maz aptver, kāpēc es tev to visu stāstu?

Nebiju īsti pārliecināts, ka aptveru, un godīgi viņam to pateicu.

— Lūk, ko gribēju tev pateikt, — viņš iesāka, raukdams pieri, — neviens, dzirdi, neviens patiesībā nezina, kas tā tāda — īstenā NORMA. Dzirdi?! Neviens! Viņi visi, — tēvocis nicīgi atmeta ar roku, — visi, sevišķi tie, kas uzdodas par svētuļiem, tikai domā, ka zina. Arī mēs, mēs abi tikai domājam, ka zinām. Diemžēl mēs pat nevaram galvot, ka arī Izmirušie bija īstenais Dieva ģīmis un līdzība! ... — To izteicis, viņš burtiski ieurbās manī ar skatienu. — Jā, kurš tad īstenībā zina? Un ja nu savādība... tās spējas, kuras piemīt tev un Roza-lindei, neattālina jūs no NORMAS, bet gluži otrādi — tuvina tai? Stāsta, ka Izmirušie spējuši sarunāties cits ar citu simts un tūkstoš jūdžu attālumā. Mēs to neprotam, bet jūs abi ar Rozalindi — protat. Tu... Tu pārdomā visu, Dāvi! Iespējams, jūs abi esat daudz tuvāk NORMAI nekā mēs.

Brīdi svārstījos, tad nolēmu pateikt.

— Ne tikai mēs ar Rozalindi, tēvoc, — sacīju, — arī citi!

Viņš nodrebēja.

— Citi? Kurš tad vēl? Cik viņu ir?

— Nezinu. Tas ir, es nezinu, kā viņus sauc, — paraustīju plecus. — Vienkārši es zinu, ar ko sarunājos, it kā... nu, it kā mēs atrastos līdzās, ar seju pret seju ... Bet par Rozalindi... Ka tieši viņa, ka tā viņu sauc, es uzzināju nejauši.

Akselis neatlaidīgi turpināja raudzīties manī, — man pat kļuva neomulīgi no šī nopietnā skatiena.

— Cik jūsu ir? — viņš atkārtoja savu jautājumu.

— Astoņi, — atbildēju. — Bija deviņi, taču viens apklusa pirms mēneša. Es tieši gribēju tev par to pavaicāt, Akselonkul. Vai tev nešķiet, ka kādam ir radušās aizdomas? ... Viņš tik negaidīti apklusa, un mēs... Mēs gribam zināt, vai kāds nav noģidis ... ? Saproti, ja kāds uzzinās par to vienu... — Es apklusu: Akselis arī bez manis labi zināja, kas tādā gadījumā būtu.

Viņš brīdi klusēja. Tad pakratīja galvu.

— Nē, Dāvi, domāju, ka neviens nezina. Citādi būtu kaut kas dzirdēts. Un ja nu viņš ir aizbraucis prom? Pag, vai viņš dzīvoja kaut kur blakus?

— Domāju, ka jā. Lai gan... precīzi nezinu, — atbildēju. — Katrā ziņā viņš noteikti brīdinātu mūs par savu aizbraukšanu.

— Bet viņš taču jūs brīdinātu arī tad, ja jūsu noslēpums būtu ticis atklāts, vai ne? — sacīja Akselis. — Domāju, ka viņam atgadījies... Ar puiku daudz kas var notikt. Tātad tu vēlies, lai es mēģinu to noskaidrot, Dāvi?

— Jā, lūdzu, tēvocīt! Mēs... Mums visiem ir bail! — es godīgi atzinos.

— Nu, nu nevajag uzreiz tik ļoti pārdzīvot, — Akselis noteica. — Gan jau kaut ko uzzināšu. Tu saki, ka tas bija puika un dzīvoja kaut kur pavisam tuvu, pareizi? Pazuda pirms mēneša... Varbūt vēl kaut ka atceries?

Pastāstīju viņam visu, ko zināju, bet zināju es pārāk maz. Tomēr jāsaka: Akselonkuļa piedāvātā palīdzība bija man milzīgs atvieglojums.

Pirms izšķīrāmies ar onkuli, viņš vēl brīdi kaut ko purpināja par NORMU, par to, ka neviens neko īsti nezina ... Vai viņam toreiz vajadzēja ielaisties šajā sarunā? Nezinu... Var jau būt, ka vajadzēja nogaidīt, ļaut man drusku nobriest... Bet, no otras puses, viņa vārdi man krietni palīdzēja ... nē, ne jau toreiz, — krietni vēlāk ... Nu, bet pagaidām es viņam piekritu, ka bēgšana no mājām nav nekāda bērnu spēle.