Vainas meklēšana

Astotā nodaļa

1

Daudzas naktis pēc kārtas man sapņos rādījās Harjete. Viņa gulēja upes dibenā, spiezdama pie krūtīm baltu tīstoklīti... Acis viņai bija ieplestas, mati viļņojās straumē, marmorsalta vīdēja seja ... Notikušais man bija iedzinis pamatīgas bailes: lūk, kādas ir beigas, ja bērns kaut drusciņ nav tāds kā visi. Harjetes mazulītei kaut kas bija par daudz vai arī par maz, un viņa vairs neskaitījās cilvēks. Šis «nieks» padarīja to par ...

Tēvs viņu nosauca par mutantu . .. Mutants! Prātā uzpeldēja citāti, kurus man vajadzēja iekalt skolā. Atcerējos nez kāpēc pie mums reiz atnākušā mācītāja niknuma un naida pilno uzbļāvienu: «Ak tie nolādētie mutanti!»

Mutants — tātad nolādētais... Mutants — Sātana dzimums, jo velna sēkla nomāc visu daiļo uz Zemes, spiež dzīvot mūs haosā. Velna radījumi alkst sadzīt mūs Džungļos, kur nepastāv likumi, nu gluži kā tais dienvidos, tajās zemēs, par kurām man stāstīja Akselonkulis...

Kvēli un cītīgi lūdzu Dievu vairākas naktis pēc kārtas.

— Tu, kas visu iespēj, — es čukstēju, — izdari tā, lai es neatšķirtos no citiem! Lai es būtu kā visi, bez kādas vainas! Izdari tā, lai jau rīt es pamostos pilnīgi normāls! Izdari, Tev taču tas ir tik viegli!...

Bet katrreiz no rīta es atkal uztvēru Rozalindi vai kādu no mūsējiem un atkal biju spiests pārliecināties, ka manas nakts lūgšanas nav uzklausītas. Pamostoties jutos tikpat noguris kā iemiegot, gāju uz virtuvi, brokastoju un vienlaicīgi urbos ar skatienu saukļiem izraibinātajā sienā, kura man tagad nebija vienkārši daļa no istabas iekārtas, bet gan pastāvīgs pārmetums: «Mutants ir Dieva un cilvēku nolādēts!» Jutos kā nelabā apsēsts...

Dienas piecas vēlāk pēc brokastīm pie manis pienāca Akselis un lūdza palīdzēt viņam salabot arkla lemesi. Dažas stundas mēs klusēdami strādājām, tad viņš lika priekšā atvilkt elpu, un mēs apsēdāmies uz mājas lieveņa, atbalstīdami muguras pret sienu. Viņš uzcienāja mani ar pīrāga gabalu un, kad pēdējās druskas bija apēstas, pavaicāja:

— Nu, Dāvi, klāj vaļā!

— Ko tad? — es nodrebēju.

— Kāda muša tev iekodusi, puis? Tā vien liekas, ka tu kaut ko šais dienās esi pazaudējis un nekādi nevari to atrast, — mierīgi, nesteidzoties turpināja Akselis. — Teic, kas atgadījies, nebaidies! Varbūt kāds kaut ko uzzinājis? ...

Izstāstīju viņam par krustmāti Harjeti un viņas bērniņu. — Tantes seja ... kad viņa brauca prom... — murmināju caur šņukstiem. — Es nekad agrāk nebiju redzējis tādu... seju. Arī tagad es to redzu . .. tur ... ūdenī!

Paraudzījos uz onkuli. Viņa seja bija sadrūmusi. Lūpu kaktiņi nolaidušies. Tādu Akseli redzēju pirmo reizi.

— Ak tad šitā... — viņš novilka caur zobiem.

— Tas notika tāpēc, ka bērns izrādījās savādāks nekā citi, skaidrs? Arī ar Sofiju iznāca ... tāpat... Toreiz es nesapratu ... Bet šodien ... Man ir bail!... Kā viņi izrīkosies ar mani, kad uzzinās?!

— Neviens nekad neuzzinās! — Akselis teica, uzlikdams roku manam plecam. — Neviens un nekad! — viņš pārliecinoši atkārtoja.

— Bet starp mūsējiem bija viens tāds, kas pēkšņi pazuda, — es viņam atgādināju. — Varbūt par viņu kaut ko uzzināja?

Akselis noliedzoši pakratīja galvu.

— Vari neraizēties par viņu, Dāvid! Es noskaidroju, ka netālu no šejienes viens zēns gāja bojā tieši tajā laikā, par kuru tu runāji... Nelaimes gadījums ... Viņa vārds bija Volters. Volters Brents, deviņus gadus vecs! Nepaveicās zēnam — klimta gar mežstrādniekiem, un viņam nejauši uzgāzās virsū koks.

— Un kur tas notika? — es jautāju.

— Kādas desmit jūdzes no mums. Kaimiņu fermā.

Sāku rēķināt: šķiet, viss sakrīt, un tas droši vien

bija toreiz, kad viens no mūsējiem pēkšņi apklusa. Nevēlēdams ļaunu šim nekad nesatiktajam Volteram, sirds dziļumos tomēr alku, lai tieši viņš būtu gājis bojā, viens no mūsējiem . . .

Akselis klusēdams vēroja mani. Tad viņš sacīja:

— Atmet to domu, ka kāds par jums noteikti uzzinās. To taču nevar redzēt... no ārpuses, protams, nevar... Uzzinās vienīgi tad, ja tu pats sevi nodosi. Tāpēc esi ļoti uzmanīgs, manu zēn!

— Ko viņi nodarīja Sofijai? — es jautāju mats matā kā mūsu pirmās sarunas reizē, bet viņš tāpat kā toreiz izlikās, ka nav dzirdējis, un sāka runāt par kaut ko citu:

— Iegaumē to, ko es tev tūdaļ sacīšu, Dāvi. Visi domā, ka viņi ir radīti pēc ģīmja un līdzības, taču neviens to noteikti nezina. Pagājušo reizi es tev jau sacīju, bet tu.. . toreiz tevi interesēja kas cits. Saproti, pat ja Izmirušie arī bija tādi kā es un visi man līdzīgie, nu un tad? Jā, jā, es arī zinu visas tās pasakas par to, cik Izmirušie bija vareni, cik brīnišķīga bija viņu pasaule un ka reiz mēs tomēr atgūsim zaudēto paradīzi. Visos šajos nostāstos ir pilnum pilns ar blēņām! Un ja nu tajā visā arī ir kāda druska patiesības, — spried pats, ko labu var dot viņu ceļa akla atkārtošana: sekot viņiem soli pa solim? Kur tad viņi nonāca? Kur tad šodien ir viņu debešķīgā pasaule?

— Viņus ķēra Sods, — mehāniski atkārtoju daudzreiz dzirdētos sprediķa vārdus.

— Nu jā, tu iegaumēji to, ko teica mācītājs. Arī Svētie Raksti to piemin, un to ir tik viegli atkārtot, bet nav viegli saprast, īpaši tad, kad pats savām acīm kaut ko esi redzējis. Sods nav tikai negaiss vai ugunsgrēks, vai plūdi, par kuriem runāts Bībelē. Sods ir viss pieminētais kopā un tajā pašā laikā — kaut kas sliktāks. Daudz, daudz baismīgāks! ... Līdz mūsdienām no tā visa saglabājušās drupas, kas spīguļo naktīs. Tumšie krasti un Ļaunās zemes... Un man nav saprotamas vienīgi tās dīvainības, kuras pēc Soda tika lemtas dzīvajos palikušiem...

— Bet Sods... — es bildu.

— Tukšs vārds! — Akselis nepacietīgi atgaiņājās.

— Tukša skaņa, kas neko nepaskaidro. Protams, šis vārds sludinātājam ir ļoti izdevīgs: ja nebūtu brīnuma, kas visu izskaidro, daudzi sāktu domāt. Un tad viņi sev jautātu: «Ko mēs darām? Ko pielūdzam? Kam tad tie Izmirušie patiesībā līdzinājušies? Ko viņi tādu izdarīja, ka pār viņu galvām nāca Sods? Un, galvenais, vai nenotiks tā, ka, uzceļot beigu beigās pasauli tādu, kāda tā reiz bijusi, mēs, līdzīgi Izmirušajiem, izpelnīsimies to pašu?!»

— Bet, Akseli, — brītiņu padomājis, es sacīju,

— ja mēs uzskatīsim par nevajadzīgu līdzināties Izmirušajiem un no jauna radīt to, kas viņiem tika atņemts, tad jau mums vairs nepaliek nekādu mērķu?

— Paliek gan: būt uzticīgam pašam sev kopš dzimšanas! Radīt savu pasauli,nevis pakaļķēmoties tam, kas reiz pastāvējis! — Akselis atbildēja. — Savu! Iegaumē to, Dāvi!

— Nezinu, — godīgi atzinos. — Tu gribi teikt, ka nav vērts meklēt novirzes un dzīties pēc tīrasiņu ...

— Ne gluži, — onkulis domīgi teica. — Vienu ķecerību tu jau esi dzirdējis no tantes, tad nu uzklausi otru no onkuļa!... Kā tev šķiet, Dāvi, kas cilvēku dara par cilvēku?

Es kā papagailis sāku skandināt definīcijas. Viņš tūdaļ pārtrauca manu kaismīgo runu:

— Nav trāpīts, Dāvi! Var jau izveidot vaska lelli, kurā viss atbildīs tavām definīcijām, taču šī precīzā lelle būs skaista vaska figūriņa un tikai!

— Nu, jā, — piekritu Akselim.

— Tātad: brīnumspēks, kas cilvēku dara par cilvēku, slēpjas viņā pašā!

— Dvēsele? — nedroši ieminējos.

— Nē, — Akselis dzedri sacīja, — neatkārto svešus vārdus, mācītāju sprediķus un . .. dažādus saukļus ... Lieta, draudziņ, ir daudz sarežģītāka! Mēģini saprast mani, klausies uzmanīgi: jo pamatīgāk tev strādā smadzenes, jo interesantāks un vērtīgāks tu esi cilvēka lomā. Tu vairs neesi pliekans! Skaidrs?

— Nē, — vaļsirdīgi atzinos.

— Labs ir, sākšu no otra gala. Redzi, Dāvi, cilvēks dabūja savu ārējo veidolu krietnu laiku pirms tam, kad viņš apjēdza: esmu cilvēks. Viņam iek-š i e n ē atgadījās kaut kas tāds, kas pārvērta cilvēku ar mazo burtu cilvēkā ar lielo burtu. Viņš saprata, ka atšķirībā no pārējām dzīvām būtnēm vienīgi Cilvēkam uz Zemes dots saprāts. Saprāts piešķir viņam augstāku stāvokli par citiem, it kā paceļ kāpienu augstāk... Un patlaban, manuprāt, tādā vai citādā veidā, bet tev, Rozalindei un visiem jūsējiem piemīt jauna īpašība, lēciens... prāta sfērā! Un tādēļ lūgt Dievu, lai Viņš atņem tev šo īpašību, ir tikpat bezjēdzīgi, kā lūgt, lai Viņš dāvā tev kurlumu vai aklumu! Zinu jau zinu, Dāvi, kāds sakāmais tev ir mēles galā, un tomēr dzīvot visu laiku vienās bailēs — tas nav gudri. Nav arī nepieciešams. Protams, tas ir sarežģīti, drusku ... arī bīstami. Bet tev, manu zēn, reāli jāpaskatās uz dzīvi, pašam jātiek skaidrībā par to, cik noderīga tev un pārējiem ir spēja ... divsarunāties. Bet, bez šaubām, piesardzība nekad nav lieka!

Atzīšos: daudz ko no Akseļa teiktā es nesapratu. Taču bija spriedumi, kas lika man domāt. Krietni vēlāk izgaismojās arī viss pārējais.

Tajā vakarā pēc sarunas ar Akseli es izstāstīju mūsējiem par Volteru Brentu. Mums zēna bija gaužām žēl, taču visi jutāmies atviegloti, ka tas izrādījās nelaimes gadījums, liktenīga nejaušība... Starp citu, pēcāk es noskaidroju dīvainu sakritību: starp mani un Volteru pastāvēja attāla radniecība — manas mātesmātes uzvārds bija В r e n t a.

Pēc gadījuma ar Volteru mēs nolēmām savstarpēji iepazīties un pateicām katrs savu vārdu, lai turpmāk nebūtu jāmokās nezināšanas dēļ.

Bijām palikuši tikai astoņi. Pareizāk sakot, astoņi tie, kuriem bija dots brīvi sarunāties, pārvarot jebkurus šķēršļus. Reizēm mums piepulcējās citi, kurus mēs šad tad uztvērām, taču viņu mēģinājumi bija pārāk vārgi un nemākulīgi, un mēs viņus neņēmām vērā. Viņi bija it kā ... it kā redzīgi, taču tik vien, ka varēja atšķirt dienu no nakts...

Bez manis un Rozalindes vēl eksistēja Mišels, kas dzīvoja jūdzes trīs no mums uz ziemeļiem, Sallija un Katrīna, kas dzīvoja divas jūdzes no Mišela, un gandrīz uz pašas robežas ar kaimiņu provinci atradās Marka mājas; divas māsas — Anna un Reičela — dzīvoja lielajā fermā, kura no mūsmājām nebija tālāk par pusotru jūdzi. Anna bija pati vecākā no mums: viņa nesen bija kļuvusi trīspadsmit gadus veca. Bojā gājušais Volters bija pats jaunākais.

Nosaukuši savus vārdus, mēs faktiski spērām nākošo soli pretim savas savrupības apjēgai. ŠI drosmīgā rīcība zināmā mērā gaisināja mūsu bailes: ikviens tagad vairs nejutās vientuļš un varēja cerēt uz pārējo atbalstu. Ritēja laiks, un saukļi uz sienām, kuri aicināja meklēt un nolādēt mutantus, vairs nelika man trīcēt bailēs. Es atkal uztvēru šos saukļus kā nepieciešamu, kaut arī ne visai tīkamu mājas iedzīves sastāvdaļu. Saprotams, domas par Sofiju un Harjeti neizgaisa, taču tās vairs nebija tik mokošas. Un pavisam drīz manā dzīvē sākās tāda vētra, ka man vienkārši vairs nebija laika ļauties dvēseli plosošām atmiņām.

Skolā, kā jau teicu, mēs galvenokārt izrakstījām tekstus no Bībeles un «Nožēlām», kurus bieži pat nesapratām un iekalām tos no galvas. Aritmētikai atlika pavisam maz laika. Spriediet paši, cik zinoši mēs augām! Mišela vecākus tas neapmierināja, un viņi aizsūtīja dēlu mācīties citur — uz Kentaku. Tur arī viņš uzzināja daudz ko tādu, par ko mūsu večiņas ar savu «divreiz divi ir četri» nebija pat domājušas. Saprotama lieta, ka Mišels visu, ko pats apguva, gribēja iemācīt arī mums. Bet sākumā viņam tas slikti izdevās, jo attālums starp mums bija kļuvis daudz lielāks nekā agrāk un uztvert balsi nācās grūti. Taču pēc nedēļām divām viss pats no sevis nokārtojās, un Mišels sīki izklāstīja mums to, ko bija uzzinājis. Ja arī viņš pats kaut ko līdz galam nesaprata, tad visi kopā mēs grūtos jautājumus atrisinājām itin viegli.

Tas bija šausmīgi kolosāli: uzzināt aizvien jaunas un jaunas lietas! Nu es sāku arī saprast daudz ko no tā, ko man reiz pūlējās ieskaidrot Akselonkulis un kas man agrāk bija paslīdējis garām. Skaidrs, ka mums tagad vēl jo pamatīgāk vajadzēja slēpt savu kontaktēšanos un nezaudēt modrību. No šīs sajūtas es vairs nekad netiku vaļā. Nebija arī viegli visu laiku atcerēties, ko drīkst runāt un ko nedrīkst. Nācās savaldīties, klausoties pieaugušo naivo spriedelēšanu, dzirdot bezjēdzīgos paskaidrojumus par acīm redzamām un vienkāršām lietām, primitīviem paņēmieniem, risinot uzdevumus.

Tomēr reizēm kļuvām neuzmanīgi, un tikai pēc blakusstāvošā kaimiņa neizpratnē sarauktajām uzacīm varējām secināt, ka atkal mums pasprucis negribēts vārds vai teiciens... Taču tamlīdzīgas kļūdas trāpījās arvien retāk un retāk, jo briesmu nojauta mūsos ar katru dienu kļuva asāka. Un šādā pastāvīgā sasprindzinājumā, turot acis vaļā, mēs nodzīvojām veselus sešus gadus: nevienam nekādas aizdomas par mums neradās. Iespējams, ka viss tā arī turpinātos, ja kādā jaukā dienā mēs pēkšņi ne-konstatētu: mums piebiedrojies vēl viens — devītais!