Vainas meklēšana

Ceturtā nodaļa

1

Laiks, par kuru jums tagad stāstu, man bija pārejas posms uz jaunu, vairāk apjēgtu dzīvi. Atkārtojās notikumi, kādus pa vienam gadījās izbaudīt jau agrāk, taču tagad tie it kā apvienojās kodā, iegūdami pilnīgi citu nozīmi. Pa to starpu gadījās arī kaut kas vēl nebijis.

Pirmais tāds notikums bija mana sastapšanās ar Sofiju. Pēc tam Akselonkulis nejauši uzzināja, kas saista mani un manu māsīcu Rozalindu. Akselonkulis (par laimi — viņš — nevis kāds cits) uzdūrās man tieši tad, kad es divtērzēju ar māsīcu.

Iespējams, ka tas bija pašsaglabāšanās instinkts, kurš spieda mūs abus ar Rozalindi cītīgi slēpt no pārējiem mūsu kontaktēšanos, jo ar prātu mēs vēl neaptvērām mums draudošās briesmas. Kad tēvocis mani pārsteidza, es sēdēju līdzās siena kaudzei un skaļi kaut ko pie sevis murmināja. Nemēģināju laisties lapās vai taisnoties. Tēvocis klusēdams pastāvēja man aiz muguras, tad es pagriezos pret viņu, un mūsu acis sastapās.

Akselonkulis bija garš, spēcīgs vīrietis. Kad pirmo reizi ieraudzīju viņu strādājam, man šķita, ka viņa pirksti saplūduši kopā ar instrumenta rokturi. Nu viņš stāvēja man aiz muguras savā iemīļotajā pozā, smagi balstīdamies uz resnas bozes, kuru viņš lietoja nepareizi saaugušās kājas dēļ. Viņa melnās uzacis bija sarauktas, bet iedegusī seja izskatījās rāma, bez naida, ja nu vienīgi zinātkāra ...

— Sveiks, Dāvi! — viņš mīļi uzrunāja. — Ar kuru tad tu tik jautri tērzē? Droši vien ar pašu nelabo vai rūķiem, — sazin nu, ko jūs, puikas, izdomājat? Bet varbūt ar zaķiem, — to mūsu pusē netrūkst! Ko?

Es noliedzoši pakratīju galvu.

Viņš nosēdās līdzās man, pakodīja zāles stiebru un, pētījoši ielūkojies man acīs, jautāja:

— Vai vienam pašam tev nav garlaicīgi?

Es atkal noliedzoši pamāju ar galvu.

— Man šķiet, ka daudz interesantāk ir tērzēt ar citiem bērniem ... Neizsakāmi interesantāk, — viņš piebilda, — nekā tupēt šeit — vientulībā — un murmināt kaut ko zem deguna. Ko?

Mirkli svārstījos ... Bet tas taču ir mans tēvocis — Akselonkulis — pats labākais draugs!

— Es ... nerunāju pats ... pats ar sevi... — nedroši iesāku.

— Ar kuru tad? — tēvocis nobažījies jautāja.

— Ar ... Ar paziņu ... Precīzāk — ar meiteni, — es izlaboju.

— Ar kuru tieši?

— Ar Rozalindi.

Brīdi klusējis, viņš manī tā savādi paskatījās.

— M-mjā ... Bet Rozalindi šeit kaut kā nemana. — Viņš turpināja skatīties tieši man acīs, un tad es nolēmu visu viņam izskaidrot.

— Šeit viņas tik tiešām nav. Viņa ir savā mājā. Atvainojos, es gribēju sacīt — netālu no mājas, uz koka, maziņā zaru būdā, kuru viņas brāļi birzī uzbūvējuši. Viņai ļoti patīk slēpties tur! — izsaucos.

Sākumā tēvocis netika gudrs, ko īstenībā es domāju, un manu stāstījumu uztvēra kā rotaļu. Beigu beigās man tomēr izdevās ieskaidrot viņam lietas būtību. Onkuļa sejas izteiksme acumirklī izmainījās.

Tik nopietnu es viņu vēl nekad nebiju redzējis. Viņš atkal īsu bridi klusēja, kaut ko apdomādams, un tad ievaicājās:

— Klau, Dāvi, vai tu mani neapcel? Tu taču to visu neizdomāji? Tu... tu nupat pastāstīji visu, kā ir?

— Nu, protams, kā ir! — pārliecinoši sacīju.

— Bet tu nevienam ... nevienam, izņemot mani, to visu neesi stāstījis?

— Zināms, ka nē. Tas bija mūsu noslēpums. Tā interesantāk.

Viņš izspļāva zāles stiebru un nopūtās. Man šķita, ka atviegloti. Bet tad viņš no jauna uzlūkoja mani, un tēvoča seja izskatījās pavisam nopietna, drūmi nopietna.

— Dāvi, — Akselonkulis sacīja, — vai tu man vari ko apsolīt?

— Ko tieši apsolīt, tēvocīt? — jautāju.

— Lūk, ko, zēn, — viņš turpināja, lūkodamies manī tikpat nopietni un drūmi. — Vēlos, lai tas arī turpmāk paliktu noslēpums. Apsoli man, ka tu nevienam ... Vai saprati? nevienam nestāstīsi to, ko nupat izstāstīji man. Nevienam un nekad, Dāvi! Ļoti svarīgi, lai tu saprastu, manu zēn, aptvertu, ka tas nav joks. Un tagad ... Un tagad tava uzvedība, Dievs pasarg, nedrīkst būt par ieganstu, lai kāds tevi sāktu turēt aizdomās par to, ko tu man šodien uzticēji. Vai apsoli Akselim, Dāvi? ...

Nu viņa balss bija raižu pilna, drūma, nomācoši uzstājīga. Tas mani izbrīnīja: Akselis agrāk šādi ar mani nemēdza runāt. Tikko es biju apsolījis klusēt, manī uzbangoja sajūta, ka apņemšanās neizpaust noslēpumu faktiski ir kaut kas ļoti nozīmīgs. Kamēr es pārliecināju tēvoci, ka visu turēšu mēmā noslēpumā, viņš nenolaida no manis acis, līdz beidzot piekrītoši pamāja ar galvu, sajutis manu neliekuļoto

attieksmi pret viņa vārdiem. Ar stingru rokasspiedienu mēs abi apstiprinājām mūsu vienošanos, un Akselonkulis sacīja:

— Vispār būtu bijis labāk, ja tu. . . aizmirstu

to... Aizmirstu, kā t о dara. »

— Man, Akselonkul, droši vien neizdosies aizmirst! ... — brīdi padomājis, vaļsirdīgi atzinos. — Jo tas... Tas taču pastāv īstenībā. Tāpēc izdzēst to no atmiņas — tas ir tikpat kā... — Nekādi nevarēju atrast īsto vārdu, lai paskaidrotu viņam manas un Rozalindes «divtērzēšanas» būtību.

— Tas ir tikpat kā aizmirst, ka tu proti runāt vai klausīties? — viņš pajautāja.

— Jā ... gandrīz, — pamāju ar galvu.

Viņš atkal mazliet aizdomājās.

— Tu dzirdi vārdus skanam savas galvas iekšienē? . .. Pašā iekšienē?

— Ne gluži. Nav tā, ka es tos dzirdētu vai redzētu. Tie ... Tie ir kā ēnas, un, ja šos vārdus vēl skaļi izrunā, — ēnas paliek skaidrākas. Es tās varu pat atšķirt!

— Bet varbūt nemaz nav tik nepieciešams skaļi izrunāt vārdus, kā tu to darīji, kad es tevi sastapu, ko? Dāvi?

— Jā, zināms, ka nav... Tikai dažreiz tas palīdz ... Nu ... ir vieglāk noraidīt savu domu!

— Un palīdz šādu divtērzēšanu izvērst līdz pārāk lielām briesmām jums abiem, Dāvi! — smagi nopūtās tēvocis. — Gribu, lai tu man vēl kaut ko apsoli: tu nekad vairs nedrīksti izrunāt šos vārdus skaļi! Saprati?

— Es centīšos, Akselonkuli! Ja tas ir tik svarīgi ... — paraustīju plecus.

— Būsi vecāks — gan jau sapratīsi, kāpēc tas ir tik svarīgi, — viņš domīgi noteica. — Un vēl! Katrā ziņā piespieda Rozalindi, lai viņa apsola tev ievērot šo pašu piesardzību. Dzirdi?

Nolēmu viņam neko neteikt par pārējiem, jo manīju, cik ļoti tēvoci uztrauca mans stāstījums par vienu pašu Rozalindi. Bet sevī nospriedu, ka jāpanāk, lai visi mūsējie apsola man to, ko es pats apsolīju tēvocim Akselim.

Akselonkulis vēlreiz stingri sarokojās ar mani, un es papūlējos atbildēt viņam ar tikpat vīrišķīgu rokasspiedienu: par zīmi tam, ka doto vārdu nemūžam nelauzīšu.

Tās pašas dienas nogalē es pastāstīju Rozalindei un visiem pārējiem par savu sarunu ar tēvoci. Un man likās, ka tā trauksme, ko šī saruna iezvanīja manī, darīja tramīgus arī visus pārējos. Esmu pārliecināts: kāds no mums jau juta sev pievērstu vērojošu skatienu, dzirdēja čukstus izteiktas aizdomas, un tas viss instinktīvi spieda mūs neizrādīt savstarpējo varēšanu apmainīties domām... Kamēr es netiku tērzējis ar onkuli, mēs nekad šo «varēšanu» neapspriedām: katrs neapzināti darīja to, ko uzskatīja par vajadzīgu, un mūsu rīcība nebūt nebija vārdiska iepriekšvienošanās. Tēvocis ar savu uzstājīgumu pastiprināja neskaidro briesmu nojautu. Lai gan mūsu prāts šo nojautu pat nemēģināja izkristalizēt (mēs vēl neaptvērām, no kā jābaidās un kādēļ), — tā kļuva skaudrāka, reljefāka, un, kad es centos iedvest visiem pārējiem to uzstājību, ar kuru Akselis vēlējās izdabūt no manis solījumu paturēt visu noslēpumā, tad nebija nesaprašanas vai pretspara. Gluži otrādi: viņi, ka sarunājuši, tūdaļ pat bez iebildumiem piekrita manam brīdinājumam. Ikviens labprāt apsolīja neizpaust noslēpumu, un visiem bija tāda sajūta, it kā mēs būtu atsvabinājušies no kāda sen uzgūluša smaguma. Lūk, tā bija mūsu pirmā vārdiskā iepriekš vienošanās domās!

Pirmo reizi mēs visi kopā pieņēmām konkrētu lēmumu, un tas, manuprāt, bija sākuma posms to notikumu ķēdē, kas izolēja mūs no vietējiem iedzīvotājiem. Iezīmējās robeža starp mums un viņiem, lai gan toreiz mēs, protams, nesapratām un arī nevarējām saprast, cik izšķirošs bija šis pats pirmais solis ...

Tā nu iznāca, ka jau pieminētais notikums sakrita ar citu notikumu: bruņotu uzbrukumu no džungļiem.

Kā vienmēr līdzīgās reizēs, iepriekš sīki izdomāta pretošanās plāna Vaknukā nebija. Ciema iedzīvotāji bija sadalīti vienībās, un pēc trauksmes signāla visiem pieaugušajiem vīriešiem vajadzēja pulcēties noteiktās vietās un tur arī izlemt, kā atsist uzbrukumu. Ar sīkajām bandām parasti tika galā diezgan viegli, bet, ja džungļu ļaudis apvienoja un vadīja kaujā jēgpilns vadonis, tad gāja smagi. Uzbrucēji jau uz robežas viegli pieveica nelielās zemessargu vienības un, nesastopot nopietnu pretestību, postīja un laupīja bezmaz vai divdesmit piecu jūdžu rādiusā.

Šoreiz vaknukiešus bandītiskais uzbrukums nepārsteidza nesagatavotus: ļoti daudziem bija bises, turpretī sirotājiem galvenokārt naži, stopi un bultas. Viņu nedaudzās reiz nozagtās bises bija vecas un nolietotas. Un tomēr pieveikt džungļu iemītniekus bija grūti: viņi prata daudz veiklāk slēpties mežā, arī kāvās gods godam, tāpēc noķert tos un piespiest uz atklātu cīņu izdevās tikai piecpadsmit jūdzes no robežzonas.

Iebrukums, cīniņš, pakaļdzīšanās — tas taču ir visu zēnu sapnis! Džunglisti atradās ne tālāk kā septiņas jūdzes no Vaknukas, un mūsu pagalms bija zemessargu pilns. Pašā pirmajā uzbrukuma dienā tēvu ievainoja rokā. Patlaban viņš palīdzēja organizēt brīvprātīgos; vairākas dienas pagalmā rindojās jaunatnācēju vienības, un sievietes pavadīja zemessargus uz cīņu ar asarām acīs. Lūk, aizsoļo pēdējā vienība, un tai līdzi — visi mūsu fermas strādnieki! Pagalmā iestājās dīvains klusums... Pēc kāda laika ataulekšoja vientuļš jātnieks un aizelsies pavēstīja mums par sekmīgu kauju un bandītu bēgšanu un par to, ka daži laupītāju barveži esot saņemti gūstā.

— Laidās lapās! Pēdas vien nozibēja! — jātnieks beidza savu īso stāstu un auļoja tālāk ar priecīgo ziņu.

Tajā pašā dienā neliela jātnieku vienība iegriezās mūsu pagalmā. Viņiem līdzi bija divi sagūstītie barveži. To padzirdējis, metu pie malas darāmo un skrēju skatīties gūstekņus. Sākumā jutos vīlies, viņus ieraudzījis. Pēc tā, ko biju dzirdējis par piedzīvojumiem Džungļos, es cerēju ieraudzīt nezvērus ar vismaz divām galvām, spalvām apaugušus, ar duci roku un kāju, līdzīgus astoņkājiem. Bet ieraudzīju divus no skata parastus bārdaiņus, — tiesa, baismīgi netīrus un noskrandušus. Viens no viņiem bija īsts sīku-lis ar sarainiem kušķainiem matiem: mati slējās gaisā, it kā kāds būtu mēģinājis tos apgriezt ar trulu nazi. Otro gūstekni ieraugot, man pat elpa aizravas. Es burtiski apstulbu un nenovērsu no viņa acis, jo... Jo, ja viņu apģērbtu daudzmaz pieklājīgi un rūpīgi noskūtu bārdu, viņš būtu mana tēva precīza kopija ...

Barveža skatiens mirkli kavējas pie manis. Viņš stingri ieskatījās man sejā, un viņa acīs uzplaiksnīja dīvaina izteiksme, kas mani vienlaicīgi atbaidīja un saistīja ...

Radās sajūta, ka viņš tūdaļ man kaut ko sacīs, taču šajā brīdī no mājas iznāca tēvs ar ļaužu pulciņu.

Tēvs apstājās uz lieveņa pakāpiena un ar veselo roku pamāja jātniekiem. Tad viņš tāpat kā es ieraudzīja šo cilvēku. Pāris sekundes tēvs cieši jo cieši lūkojās gūsteknī, un pēkšņi asinis atplūda no viņa sejas: manu acu priekšā tēvs kļuva pelēks.

Es zibenīgi pavēros uz tēva «dubultnieku»: barveža vaibsti mani šausmināja. Nekad agrāk nebiju sastapis tādu niknsirdību, — tik mežonīgu savā kailajā atklātībā: grumbas izķēmoja seju ap acīm un lūpām, zvēriskā naidā atņirdzās zobi. Šo pēkšņo ļaunuma uzliesmojumu sajutu kā pļauku. Biju sastapies ar kaut ko tādu, ko vēl nepratu apzīmēt, ar kaut ko neizprotamu un tik drausmīgu, ka šī nezvēram līdzīgā seja uz visiem laikiem iespiedās manā atmiņā.

Tēvs — joprojām bāls kā kaļķis, ar veselo roku ieķēries durvju stenderē, pievērtām acīm — dažas sekundes vēl palika šai pozā, tad pagriezās un veča soļiem ievilkās mājā.

Viens no sargiem pārgrieza virvi, ar kuru gūsteknis bija savaigots. Džungļu vīrs izstaipīja rokas un plecus, un es tikai tagad sapratu, ar ko viņš atšķīrās no normāliem ļaudīm. Viņš bija vismaz centimetrus četrdesmit garāks nekā visi apkārtstāvošie. Tomēr slaidais un spēcīgais augums vēl nebija nekāda «velna būšana». Velna būšana slēpās kājās: nedabiski garās un tikpat tievās kā rokas! Arī rokas bija neproporcionāli izstīdzējušas. Garās ekstremitātes vērta gūstekni līdzīgu zirneklim.

Gūsteknis neatteicās no sargu atnestā ēdiena un alus, bet, kad viņš apsēdās uz sola pie lieveņa, viņa kaulainie ceļi gandrīz aizsniedza plecus. Siermaizi košļādams, viņš cītīgi nopētīja pagalmu, nepalaizdams garām nevienu sīkumu. Tad viņa skatiens apstājās pie manis. Viņš paaicināja mani sev klāt, taču es izlikos, ka neesmu to pamanījis. Viņš no jauna pameta ar pirkstu, un man kļuva neērti par savu baiļošanos. Gāju tuvāk, domās izvēlēdamies apstāšanās vietu, līdz kurai «zirnekļa» rokas nespētu aizsniegties.

— Kā tevi sauc, puisi? — viņš jautāja, kad biju apstājies.

— Dāvids, — atbildēju. — Dāvids Strorms!

Viņš pamāja ar galvu, it kā es būtu apstiprinājis to, ko viņš tāpat jau zināja.

— Un cilvēks ar pārsieto roku uz lieveņa — tavs tēvs Džozefs Strorms, vai ne? — viņš no jauna vaicāja.

— Kā tad, — atbildēju.

Viņš atkal pamāja ar galvu, un pētījošs skatiens lēni pārslīdēja mūsu mājai un visam pagalmam.

— Tātad šī ir Vaknuka? — pa pusei taujādams, pa pusei secinādams, viņš noteica.

— Jā! — nodārdināju trešo reizi un sāku gaidīt ceturto jautājumu. Iespējams, ka barvedis man kaut ko vēl pavaicātu, taču kāds no sargiem uzkliedza, lai paeju nostāk. Nelielā vienība drīz vien devās tālāk Kentakas virzienā, un es, jāteic godīgi, atviegloti uzelpoju. Mana pirmā tikšanās ar Džungļu ļaudīm izrādījās daudz neinteresantāka, nekā biju to iztēlojies, un sirdī pēc tās palika derdzīgas nogulsnes ...

Vēlāk uzzināju, ka abiem gūstekņiem izdevies izbēgt tajā pat naktī. Neatminu, kurš man to teica, katrā ziņā tēvs tas nebija: viņš nekad pat neieminējās par dubultnieku, un arī man neradās drosme pavaicāt, kas tad īsti bija šis «zirneklis».

Uzbrukums sāka aizmirsties, un vaknukieši atkal pievērsās mājas darbiem un rūpēm. Tēvs atkal sastrīdējās ar manu onkuli Angusu Mortonu. Jāteic, ka abu uzskati tik pamatīgi atšķīrās, ka jau daudzus gadus viņu attiecības bija visai saspīlētas. Tēvs pastāvīgi apgalvoja, ka Anguss esot Vaknukas tikumiskās pagrimšanas vaininieks, bet Anguss neatlaidīgi atkārtoja, ka Džozefs Strorms ir īsts varapiere un dogmatiķis, ka viņa galvā nav ne drusciņas veselā saprāta. Šoreiz kārtējo ļembastu izraisīja Angusa pirkums: diženu zirgu pāris. Par šiem zirgiem pie mums runāja jau sen, bet neviens tos vēl nebija redzējis. Taču fakts, ka zirgi uzradās tieši Angusa Mortona fermā, padarīja manu tēvu aizdomīgu, un viņš izbrīvēja laiku, lai aizbrauktu tos apskatīt.

Pietika tēvam tikai reizi uzmest acis šiem milzeņiem, lai viņš nekavējoties pasludinātu tos par nepareiziem. Pilns nicinājuma tēvs uzgrieza dzīvniekiem muguru un devās taisni pie inspektora pieprasīt «izdzimteņu tūlītēju izdeldēšanu»! Taču rezultāts bija pavisam negaidīts.

— Šoreiz jums nebūt nav taisnība, — inspektors sacīja, indīgi smīnēdams, un, kā izrādījās, pilnīgi drošs par to, ka noprotestētais gadījums nekādus strīdus un iebildumus neizraisīs. — Attiecībā uz dzīvniekiem ir valdības atļauja, tātad tur nav par ko runāt!

— Tie ir meli! — tēvs dusmās nošņācās. — Vēl nekad Dievs nav radījis tik lielus zirgus, tāpēc valdība neko tādu nevarēja atļaut.

— Un tomēr atļauja ir, — inspektors nelokāmi palika pie sava. — Vēl jo vairāk, jums jāzina, ka Angusa kungs, labi pazīdams savus kaimiņus, šiem zirgiem dabūja speciālu atļauju, rakstiski noformētu.

— Tādā gadījumā tie, kas šādas atļaujas izsniedz, nav godīgi cilvēki! Pasarg' Dievs mūs no nešķīsteņiem! — tēvs vairs nevaldīja pār sevi.

— Jūs apšaubāt oficiāla dokumenta likumību? — inspektora balss kļuva ledaina. Taču tēvs pat nesamulsa.

— Neesmu muļķis, saprotu, kāpēc dažs labs caur pirkstiem raugās uz šo lietu, — viņš turpināja. — Šitāds izdzimtenis taču padara divu, varbūt arī trīs zirgu darbu un izmaksā daudz lētāk! Bet tas, kas ir ļoti izdevīgi, tūlīt rada arī nelikumības. Vēlreiz atkārtoju: šie zirgi ir novirze! Šie dzīvnieki nav Dieva radījumi un kā nešķīsteņi bez vilcināšanās jāiznīcina!

— Valdības slēdzienā minēts, ka tāda šķirne radīta normālos apstākļos, bet neviens jums neaizliedz meklēt tajos novirzi no svētās normas, — inspektors draudzīgā tonī aizrādīja.

— Un viss tikai tāpēc, ka ir ļoti izdevīgi iegādāties tādus monstrus, — tēvs stūrgalvīgi atkārtoja. — Bet jūs! Jūs taču pats redzat, ka šie zirgi ir nepareizi, lai arī kā to censtos noliegt. Aizdomājieties, kas notiks, ja mēs neliksimies zinis par vainīgajiem, labi saprotot: tas nav no Dieva! Nedrīkst pieļaut grēku tikai tāpēc, ka dažam nez ka izdevies sagādāt atļauju! Svētais Gars palīdz mums saprast, kas nāk no tā Kunga un kas no paša nelabā, tāpēc īsteni ticīgais nekad nekļūdās un žēl, ka valdība mūs ignorē!

— Vai neiznāks tāpat kā toreiz ar Deikera runci? — inspektors pavīpsnāja. Tēvs nosarka un sāka cītīgi klepot.

... Lieta bija šāda: pirms gada tēvs uzzināja, ka Bena Deikera sieva pārnesusi mājās kaķi bez astes. Noskaidrojis, ka dzīvnieciņš tāds ir kopš dzimšanas, tēvs palūdza inspektoram sankciju kaķa likvidēšanai. Atļauja tika izsniegta. Taču Deikeri iesniedza protestu, kas tik pamatīgi saniknoja tēvu, ka viņš ņēma un pašrocīgi izpildīja runcim nāvessodu, negaidot

oficiālu tiesas lēmumu. Taču tēvs bija pārcenties! Tika saņemts oficiāls paziņojums, ka pastāv atzīta un apstiprināta bezastes kaķu suga, pie tam — ļoti izcila, un tēvam nācās ne vien publiski atvainoties Deikeriem, bet ari samaksāt par nodarīto zaudējumu ...

— Šī lieta ir daudz nopietnāka, — atguvies no samulsuma, tēvs stingri iesāka.

— Klausieties, Strorm! — inspektors, pacietību zaudēdams, uzbrēca. — Šķirnei ir oficiāls apstiprinājums. Zirgu pāra iegādei tika dota rakstiska atļauja. Ja vēl ar to jums nav gana, ejiet un nošaujiet zirgus pašrocīgi: pats atbildēsiet! Taču pieminiet manus vārdus: ar atvainošanos vien cauri netiksiet!

— Jūsu pienākums ir izdot man atļauju nogalināt šos izdzimteņus! — tēvs nekādi nevarēja rimties un nokaitināja inspektoru tiktāl, ka tas uzkliedza:

— Mans pienākums ir pasargāt tos no dogmati-ķiem un kretīniem!

Nemāku teikt, vai viņi nonāca līdz kautiņam, — domāju, ka nē. Taču pāris dienas tēvs spļāva zilu zēveli... Nākošajā sestdienā viņš lika mums visiem nolādēt tos, kuri slēpj mutantus un apgāna šķīstos iedzīvotājus. Viņš aicināja boikotēt mutantu īpašniekus, sprediķoja par varas orgānu korupciju un nolaidību, bet nobeigumā dažas oficiālas personas pasludināja par Ļaunā un Netiklā aizstāvjiem.

Inspektors nesarīkoja publisku skandālu, taču viņa replikas par reliģioziem fanātiķiem un kretīniem aizsniedza tēva ausis. Šis pēdējais piliens pārpildīja tēva pacietības kausu. Tas nekas, ka Deikeru bezastaiņa dēļ viņš bija līdz ausīm nepatikšanās, — Angusa zirgi viņam derdzās kā vēl nekad ... Iespējams, ja Angusa vietā zirgu īpašnieks būtu kāds cits ... Tēva niknums meklēja upuri...

Kaislību vilnis mūsmājās sita augstu vilni, taču man tas ļāva dzīvot pilnīgi brīvi. Mani neviens neuzmanīja.

Ilgāku laiku nebija nekādu uzbrukumu, un vecāki atļāva Sofijai iziet no mājas pastaigāties. Es bieži satiku viņu pie uzbēruma.

Par to, ka Sofija varētu apmeklēt skolu, nevarēja būt ne runas: viss zibenīgi nāktu gaismā, kaut arī viņa uzrādītu viltotu dzimšanas apliecību. Tēvs ar māti bija iemācījuši meitu lasīt un rakstīt, lai gan viņiem nebija nekādu grāmatu. Tāpēc es, kamēr mēs pastaigājāmies vai spēlējāmies, centos meitenei pēc iespējas vairāk izstāstīt no tā, ko biju apguvis skolā vai patstāvīgi uzzinājis no grāmatām.

— Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir ļoti liela, — stāstīju Sofijai. — Tās civilizētā daļa, kurā ietilpst arī mūsu Vaknuka, ir tikai niecīgs gabaliņš. Nez kāpēc to sauca par Labradoru. Runā, ka šādi to nosaukuši Izmirušie, taču īsti neviens to nezina. Apkārt Labradorai viļņojas ūdeņi, ko dēvē par jūru, un tajā dzīvo dažādas zivis. Neviens no tiem, kurus es pazīstu, nav redzējis jūru. Vienīgi — Akselonkulis. Jūra atrodas ļoti tālu no šejienes: kādas trīssimt jūdzes uz austrumiem vai ziemeļaustrumiem. Ja dosimies uz dienvidiem vai dienvidrietumiem — mēs nokļūsim Džungļos, bet tālāk — Ļaunajā Zemē, kura nogalina.. .

Vēl mums tika stāstīts, lai gan arī to neviens droši nezina, ka Izmirušo dzīves laikā Labradora bijusi mūžīgā sasalumzeme, tāpēc šeit neviens neesot dzīvojis. Pēcāk sākuši audzēt kokus; un vēl senie zinājuši kaut kādus svarīgus noslēpumus. Taču tas viss bijis ļoti sen. Pirms tūkstoš vai diviem tūkstošiem gadu. Kas to lai zina... Varbūt vēl daudz, daudz senāk. Neskaitāmas cilvēku paaudzes dzīvoja_ kā zvēri, kamēr iestājās šķīstīšanās un Rakstītā Vārda ēra. Kā atbalss no tiem laikiem saglabājušās «Nikol-sona «Nožēlas»» (tautā šo darbu dēvē par «Grēksūdzēm»), un ari vienīgi tāpēc, ka, daudzus gadsimtus pamatīgi noglabātas, tās nogulējušas klints alā... Vēl mums ir dota pati vecākā grāmata pasaulē — Bībele. Tā bijusi Izmirušo ceļvedis.

Viss, par ko stāstīts šais divās grāmatās, noticis ļoti, ļoti sen. Bet to, kas tad atgadījies laika sprīdī starp Sodu, kurš nāca pār Izmirušo pašpārliecinātajām un grēcīgajām galvām, un mūsdienām, — neviens lāgā nezina. Par šo laiku ir milzums ticējumu un leģendu. Leģendu radīts ir arī pats nosaukums «Labradora»: Bībelē un «Nožēlās» tāda zeme nav minēta. Iespējams, ka tā patiešām reiz bijusi šausmīgi auksta zeme, kaut gan tagad mēs salstam tikai divus mēnešus gadā. Viss var būt!

Ilgu laiku strīdējušies par to, vai senāk ir bijušas apdzīvotas citas pasaules daļas, izņemot Labradoru un lielo Ņūfas salu. Uzvarējis viedoklis, ka visās citās pasaules daļās plosījies grēks, tādēļ Dieva sods tās ķēris vissmagāk. Reizēm tur uzgājuši kaut ko līdzīgu Džungļu zemei. Skaidra lieta, ka tur viss ir pavisam nepareizi! Un dzīvot tur nedrīkst, vismaz šobrīd ...

Neko jau daudz par pasauli, kurā mēs dzīvojām, vēl nevarēju pateikt, taču katrā ziņā runāt par to bija daudz saistošāk nekā par Etiķu, kuru mums svētdienas skolā mācīja liela auguma sirmgalvis. Etiķa!... Skolotājs monotoni skaidroja, ko drīkst un ko nedrīkst darīt: vairums aizliegumu bija tie paši, ko diendienā tēvs ar bardzību dzina mūsu galvās ... Bet paskaidrojumi reizēm atšķīrās.

Etiķa mācīja, ka cilvēcei, tas ir, tiem cilvēkiem, kuri dzīvo civilizētās vietās, lemta mājāspārnākšana, atgriešanās zaudētajā paradīzē. Ērkšķaini asiņaina būs mūsu pacelšanās tuvāk virsotnēm, kuras reiz pazau-

dējām. Bez Patiesības ceļa kalnup ir vēl tūkstošiem viltus ceļu: reizēm tie liekas daudz ērtāki un tāpēc daudz vilinošāki, taču melu takai lemts aprauties bezdibeni. Ētika brīdina — ir glumi kāpieni un negaidīti slazdi; tā mudina acīgāk doties uz priekšu, izšķirošā brīdī nepaļauties vienīgi uz sevi. Jo Dievišķā pacietība un mīla uzmana katru mūsu soli, atver īstos vārtus un paglābj no elles.

Lielais Sods, kas nāca pār Izmirušajiem, liek mums bruņoties ar ticību Visaugstajam un stāties pretī velna viltībām: tad mēs saņemsim Piedošanu un Balvu — Zelta laikmetu.

Cilvēki izcieta tādus sodus kā zemestrīces, plūdus, mēri, pilsētu un tautu bojāeju. Lielais Sods bija pats pēdējais un pats briesmīgākais, tajā it kā apvienojās visi iepriekšējie sodi. Kāpēc un par ko ļaudīm tika lemtas šīs mocības? Skaidri nav zināms, taču, spriežot pēc visa, toreiz valdīja slepkavas un netikļi, Svētā Vārda apgānītāji.

Katrs Ētikas bauslis un liecība uzsver: cilvēks piedzimst, lai cīnītos pret ļaunumu un netikumiem. Ikvienam jāpiedalās vainas meklēšanā, ikvienam jāiznīcina novirzes no NORMAS!

Šo mācības daļu es Sofijai noklusēju. Ne jau tāpēc, ka pieskaitītu viņu mutantiem, — man pat tādas domas nebija. Un tomēr, sarunādamies ar viņu, šādas tēmas neskāru.