Vainas meklēšana

Vienpadsmitā nodaļa

1

Tīrumu kontrole šopavasar uzrādīja pavisam maz noviržu. Mūsu apvidū tikai divu saimniecību ražas iekļuva «melnajā sarakstā». Strorma un Mortona vārdu tajā nebija. Pieminot divus iepriekšējos gadus, sirds notrīsēja šausmās: tie, kuri aizpērngad šaubījās par dažiem asniem, pērngad iznīcināja visu, kas kaut drusciņ atšķīrās no NORMAS. Iespējams, tāpēc šī gada raža gandrīz sasniedza absolūto NORMU. Cilvēkos atkal pamodās cerība, un vietējie vairs neuzlūkoja cits citu ļaunuma un aizdomu pārvērstām sejām, kā tas bija agrāk. Maija beigās viens otrs pat saderēja, ka noviržu procents šajā sezonā būs nedzirdēti zems. Arī vecais Džeikobs piekrītoši māja ar galvu.

— Tas Kungs ir žēlīgs! — Džeikobs sacīja. — Viņš dāvā mums pēdējo iespēju! Dod, Dievs, lai tie tur — austrumos — beidzot atjēgtos! ... Kaut gan, pieminiet manus vārdus, arī šovasar viss vēl var izmainīties!

Taču nekādu melnu priekšvēstnešu nebija. Vēlīno dārzeņu ražu atzina par tikpat normālu kā ziemāju ražu. Saule sildīja katru dienu, un cilvēku skatieni vairs bailīgi nesekoja inspektoram, kurš tagad neiegriezās fermās, novirzes meklēdams, bet miermīlīgi snauda uz savas mājas sliekšņa.

Arī mēs būtu jutuši tādu pašu omulību, ja Petrai «nelaimētos» to visu izjaukt... Reiz kādā karstā, ziedošā jūnija dienā, kad sirds raujas pretim nebijušam, Petra pamanījās izdarīt uzreiz divas lietas, kuras viņai bija stingri noliegtas. Pirmkārt, viņa viena pati izjāja uz sava mazā ponija ārpus mūsu fermas robežām. Otrkārt, Petrai ar to vien bija par maz, — viņa nejādelēja pa līdzenumu, bet aizaulekšoja tieši uz meža biezokni.

Meži ap Vaknuku, kā jau es minēju, nebija nemaz tik briesmīgi. Taču piesardzība, jūs man varat ticēt, nevienam vēl nav kaitējusi. Savvaļas kaķi reti kad uzbruka cilvēkam, tomēr vietējie parasti neuzdrošinājās doties mežā iekšā bez bises: ceļu varēja šķērsot arī kāds lielāks nezvērs. Dzīvnieki šurp mēdza atklīst no Džungļiem.

Petras sauciens atskanēja tikpat negaidīti un tikpat griezīgi kā iepriekšējā reizē. Tiesa, šoreiz tajā nebija to panisko baiļu, kas skanēja pagājušā gada vasarā, taču uztraukums un izmisums, ko izraisīja Petras kliegšana, radīja manā galvā neciešamas sāpes. Petra droši vien bija zaudējusi kontroli pār sevi un nesaprata, ko dara. No viņas iz plat ī-j ā s emociju sabiezinājums, un šīs emocijas pilnīgi pārņēma tos, kuri bija spējīgi uztvert Petras signālus.

Mēģināju kontaktēties ar mūsējiem, darīt zināmu, ka dodos palīgā māsai, taču nespēju izlauzties pat pie Rozalindes. Manus signālus nelaida cauri kāds gigantisks šķērslis: to grūti paskaidrot... Kaut kas līdzīgs tam, ja mēs pūlētos sarunāties šausmīgā troksnī vai arī mēģinātu kaut ko saskatīt biezā miglā ... Sliktākais bija tas, ka Petras signāli nesaturēja nekādu informāciju par to, kas tad īsti ir atgadījies. Signāli līdzinājās šļupstošam palīgā saucienam. Jutu, ka Petra nesaprot, ko dara, jo māše-les uzvedība bija tīri instinktīva.

Izsteidzos no smēdes, kurā strādāju, ieskrēju mājās pēc bises (tā allaž karājās blakus ieejas durvīm) un metos uz stalli. Petras signalizēšana bija viens vienīgs kliedziens-virziena rādītājs, un pēc dažām sekundēm, apseglojis zirgu, es kā negudrs traucos turp, kurp mani bez mitas aicināja Petras kliedziens. Sasniedzis tīrumu, enerģiski uzšāvu zirgam. Aulekšoju Rietumu meža virzienā. Ja Petra kaut uz mazu brītiņu būtu pārstājusi brēkt, es paziņotu pārējiem, ka viņu palīdzība nav vajadzīga. Ļoti ticams, ka tad viss iegrozītos citādāk . .. Bet Petra-signālsvilpe nepārtraukti kauca, un es biju spiests pēc iespējas ātrāk uzmeklēt viņu un nomierināt. Kā par spīti, zirgs paklupa uz ciņa, izlidinādams mani no sedliem. Pagāja labs laiciņš, kamēr es noķēru sabaidīto zirgu. Caur mežu vijās diezgan līdzens ceļš, un es pamatīgu gabalu noauļoju pa to, iekām atskārtu: esmu nevis tuvinājies māšelei, bet attālinājies no viņas... Griezu zirgu apkārt un sāku meklēt citu ceļu, lai pa taisno pēc iespējas drīzāk sasniegtu kliedziena epicentru. Es uzgāju diezgan aizaugušu taku un virzījos pa to, — nu jau pareizajā virzienā, ar pūlēm šķirdams zarus, kuri nemitīgi aizķēra manas drēbes. Paldies Dievam, taka kļuva arvien platāka, un apmēram pēc ceturtdaļjūdzes es izjāju uz plašas stigas.

Petru sākumā es pat nepamanīju. Pirmais, ko ievēroju, bija viņas ponijs. Zirdziņš gulēja uz sāniem ar pārplēstu rīkli. Pār viņu, alkaini plosīdams upura asiņaino kaklu, līkņāja zvērs — baismīgākais mutants no visiem, kurus šajā mežā biju saticis. Nezvēra spalva bija ruda ar diviem plankumiem — dzeltenu un tumšbrūnu — sānos. Pinkaina spalva sedza ķepas. Priekšķepas ar nedabiski gariem nagiem bija asinīm notašķītas. Uz astes vilna nokarājās līdz pat zemei, piešķirdama tai gigantiskas putna spalvas izskatu. Purns šausmonim bija glums, acis zvēroja kā divas dzeltena stikla lauskas. Ausis bija plaši ieplestas, bet par degunu nevarēja pateikt, vai tas bija vai nebija... Divi pamatīgi ilkņi rēgojas no apakšžokļa...

Uzmanīgi cēlu nost no pleca bisi. Plēsoņa pamanīja šo kustību un pavērsa pret mani savu šausmīgi atņirgto purnu, mēmi lūkodamies man tieši acīs. No viņa atplestās rīkles pilēja zemē nelaimīgā ponija asinis ... Milzīgā aste sāka svaidīties no vienas puses uz otru. Biju sagatavojies izšaut, kad kaut kur no sāniem atlidoja bulta un ieurbās nezvēram rīklē. Tas uzvijās gaisā un tūlīt pat piezemējās uz visām četrām ķepām, nenolaizdams no manis savu baigo, dzelteni liesmojošo skatienu. Zirgs sabijās un pasitās sāņus, es aiz pārsteiguma nospiedu gaili un — šāviens netrāpīja mērķī... Taču, pirms nezvērs izdarīja lēcienu, divas jaunas bultas caururba viņa sānus un galvu. Mirkli viņš stāvēja kā sastindzis un tad nogāzās zemē beigts.

No biezokņa izjāja Rozalinde, turēdama rokās loku, no pretējās puses — Mišels ar uzvilktu loku. Viņi nenolaida acis no beigtā zvēra. Petra vēl aizvien turpināja izmisīgi kaukt.

— Kur viņa ir? — Rozalinde skaļi jautāja.

Mēs atskatījāmies un ieraudzījām sīku meitenītes apveidu zaļoksnēja kociņa galotnē metrus trīs no zemes. Viņa sēdēja uz zara, abām rociņām aptvērusi stumbru. Rozalinde piejāja kokam un uzsauca Petrai: «Briesmas ir garām!» Taču skuķēns vēl aizvien krampjaini turējās pie zara. Petra, rādās, bija tik ļoti pārbijusies, ka neko neatģida. Nokāpu no zirga, uzrāpos pie Petras un saudzīgi pārvietoju māšeli Rozalindes izstieptajās rokās. Viņa nosēdināja Petru sedlos sev priekšā un ņēmās to mierināt, cik labi vien prata, taču Petra kā piekalta raudzījās saplosītajā ponijā un, šķita, neko nedzirdēja. Mēs visi jutām, ka viņa aizvien dziļāk un dziļāk grimst izmisumā, un līdzi Petrai cietām arī mēs.

— Jāmēģina izslēgt šo Petras signālsvilp-šanu, — skaļi sacīju Rozalindei. — Pretējā gadījumā viņa saaicinās šurp visus mūsējos.

Pārliecinājies, ka ar nezvēru ir cauri, Mišels pienāca mums klāt. Viņš satraukti vēroja Petru.

— Tava māsa neaptver, ko dara. Normālā viņas vietā no bailēm aurotu pilnā kaklā. Arī Petra pašreiz auro, tikai — domās... Būtu labāk mutiski kaukusi, — Mišels nopūtās un piemetināja: — Jādabū viņa ātrāk prom no šī ponija!

Pavirzījāmies gabaliņu nost, lai starp mums un saplosīto zirdziņu būtu krūmu siena. Mišels mēģināja klusām uzrunāt Petru, mierināja viņu, taču skuķēns, šķiet, aizvien vēl neko nedzirdēja, neko nesaprata, un viņas kaukšana skanēja tikpat griezīgi.

— Pamēģināsim savu veco paņēmienu! — liku priekšā. — Visi kopā, uzreiz! Sākam!

Vienlaicīgi saspringām, taču Petras kauciens tikai uz mirkli pārtrūka un tūlīt pat atjaunojās.

— Metam mieru. Paši redzat: nekas nesanāk, — bilda Rozalinde un atslēdzās.

Tā mēs trijatā stāvējām, bezpalīdzīgi saskatīdamies un nezinādami, ko iesākt. Petras signālos bija mazinājusies baiļu intensitāte, bet izmisums vēl aizvien turējās augstā līmenī. Viņa sāka skaļi raudāt. Rozalinde apskāva Petru un piespieda sev pie krūtīm.

— Lai bērns izraudas! Tas noņem spriegumu! — Mišels rezumēja. — Svilpe pati no sevis izslēgsies!

Stāvējām klusēdami un gaidījām, kamēr Petra nomierināsies, bet šajā brīdī atgadījās tas, no kā es visvairāk baidījos: aiz krūmiem parādījās Reičela uz zirga, un vēl pēc minūtes no otras puses jāšus tuvojās puisis, kuru nekad nebiju skatījis vaigā. Momentāni nopratu, ka tas ir Marks!

Līdz šim vēl nekad nebijām pulcējušies visi kopā, jo nevēlējāmies modināt aizdomas. Skaidrs: arī pārējie — Sallija un Katrine — nav aiz kalniem! ... Tā, lūk, atgadījās tas, ko mēs pirms daudziem gadiem norunājām nekādā gadījumā nepielaist...

Aizgūtnēm, mutiski (Petra vēl traucēja domu pārraidīšanu) mēs paskaidrojām klātpienākušajiem lietas būtību. Likām, lai viņi nekavējoties dodas projām, — pēc iespējas steidzīgāk, katrs uz savu pusi, lai neviens neredzētu tos kopā. Arī Mišels nedrīkstēja uzkavēties, bet mēs ar Rozalindi nolēmām palikt un mierināt Petru.

Pēc desmit minūtēm meža dziļumā atskanēja brīkšķēšana: Katrine un Sallija ar uzvilktiem lokiem tuvojās mūsu trijotnei. Mišels, Marks un Reičela bija aizgājuši pirms laba laika, un mēs cerējām, ka pus-

ceļā tie satiks pārējos un pieteiks viņiem doties atpakaļ. Diemžēl jātnieku ceļi nekrustojās ...

Meitenes apturēja zirgus un ieurbās ar skatieniem Petrā. Ari viņām mēs vārdiski izskaidrojām situāciju un likām nekavējoties pazust. Meitenes jau bija pagriezušas zirgus, kad no biezokņa iznira lempīga izskata milzis. Viņš sēdēja mugurā tikpat dūšīgam rumakam. Lempis pārsteigts pievērsa mums savas izvalbītās acis.

— Kas jums te noticis? — Viņš jautāja, laizdams vērīgu skatienu no mums uz Petru.

Es šo puisi nekad agrāk nebiju saticis un tāpēc īpaši neuztraucos, viņu ieraudzījis. Pajautāju viņam to, ko mežā parasti vaicā svešiniekam. Viņš nekavējoties izvilka dzimšanas apliecību ar šī gada atzīmi un novicināja to mana deguna priekšā. Es izdarīju to pašu, un tādā veidā kļuva skaidrs, ka mēs abi divi esam pilnīgi normāli.

— Kas jums te noticis? — lempis jau paģēroši atkārtoja.

Es gandrīz vai pateicu viņam: «Brauc pupās!», taču pārdomāju: šobrīd nedrīkstēju strīdēties. Paskaidroju, ka manas māsas ponijam uzbruka nezvērs un ka mēs, dzirdēdami Petras kliedzienus, steidzāmies palīgā. Redzēju, ka viņš klausās manī ar neticību. Pievērsdamies Sallijai ar Katrīni, lamzaks pavīpsnāja:

— Varbūt tā tas arī bija, taču kā jūs, meitenes, iemaldījāties šeit?

— Dzirdot palīgā saucienus, neviens normāls cilvēks nevar palikt malā, — Sallija atbildēja, — jo vairāk tādēļ, ka saucējs bija bērns!

— Es atrados pavisam tuvu no šejienes, bet neko tādu nedzirdēju, — puisis aizdomu pilns sacīja.

Sallija saskatījās ar Katrīni.

— Nu, bet mēs dzirdējām! — tas ari bija viss, ko Sallija atjauta pateikt.

Sapratu, ka pienākusi mana kārta iejaukties un mazināt saspringtību.

— Manuprāt, kliegšanu varēja sadzirdēt desmit jūdžu attālumā visapkārt, — es paziņoju. — Bez tam — nabaga ponijs tik šausmīgi brēca!

Aizvedis puisi pie krūmāja, parādīju saplosīto poniju un beigto monstru. Viņu tas stipri izbrīnīja: droši vien lempis nebija gaidījis tik acīmredzamu mūsu taisnības apliecinājumu. Taču līdz galam viņš tomēr nenoticēja. Beidzās ar to, ka svešais pieprasīja, lai Rozalinde un Petra arī parāda savas dzimšanas apliecības.

— Kas vēl nebūs! — es iesaucos.

— It kā jūs nezinātu: visa apkārtne pilna ar sirotājiem no Džungļiem! — puisis kareivīgi atcirta.

— Pirmo reizi dzirdu, — aukstasinīgi sacīju. — Tātad mēs, jūsuprāt, esam līdzīgi džunglistiem?

— Viņu šeit ir vai biezs! — ietiepīgais lamzaks neatlaidās, izlikdamies, ka nav saklausījis manis teikto. — Ir taču speciāla Instrukcija, kas liek mums būt modriem. Briesmas uzglūn no katra stūra, it sevišķi mežā!

Viņš nopētīja Salliju, pēc tam sāka blenzt uz poniju.

— Šitais ponijs ir nosprādzis pirms pusstundas. Tātad arī bļāva šis lops pirms pusstundas! ... Kā tad jūs uzgājāt šo vietiņu, ko?!

Sallija izbrīna pilnām acīm vērās svešiniekā.

— Kliedziens nāca no šejienes, — šurp arī mēs ataulekšojām ... Bet, kad bijām pavisam tuvu, izdzirdējām meitenītes raudas, — Sallija, paraustīdama plecus, atbildēja.

— Un labi darījāt, ka steidzāties palīgā, — es iestarpināju savu sakāmo, — ja mūsu nebūtu, kas zina, kā viss beigtos. Par laimi viss nokārtojās, un meitenītei nav nekādas vainas. Diemžēl Petra ir trakoti pārbijusies, un viņa jānogādā mājās nekavējoties. Paldies jums par palīdzību, — es piemetināju, likdams savā sejā izplaukt smaidam.

Pēkšņās lomas meitenes notēloja itin veiksmīgi. Viņas apsveica mūs ar laimīgu iznākumu, novēlēja, lai Petra drīzāk atspirgtu pēc šoka un atvadījušās aizjāja.

Svešinieks palika. Viņš vēl arvien mums neuzticējās. Tam visu laiku uzmācās neskaidras aizdomas, bet nekā tāda, pie kā varētu piekasīties, nebija. Dažas minūtes puisis mīņājās mūsu tuvumā, kaut ko bubināja sev zem deguna, murkšķēdams ieteica turēties tālāk no meža un tad aizaulekšoja nopakaļus meitenēm.

— Kas viņš ir? — Rozalinde uztraukusies vaicāja.

Es Rozalindei varēju nosaukt vienīgi vārdu: Dže-roms Skiners; šo vārdu izlasīju dzimšanas apliecībā. Nekad agrāk nebija nācies ar viņu satikties. Šķita, ka arī manējais vārds lempim neko neizsaka. Gribēju izprašņāt Salliju, taču Petra joprojām uzturēja barjeru starp mums visiem, un šī barjera manī radīja nepatīkamu atsvešinātības sajūtu ...

Jau kuro reizi pabrīnījos par Annu. Kā viņa spēja labprātīgi nodzīvot aiz šādas barjeras veselus sešus mēnešus?!

Ciešāk apskāvusi Petru, Rozalinde lēnām devās uz māju pusi. Es noņēmu beigtajam ponijam seglus un iemauktus, izrāvu bultas no monstra sāniem un pakauša un sekoju meitenēm.

Pārvedis Petru mājās, tūdaļ noguldīju viņu gultiņā. Petras izmisums turpinājās līdz vēlam vakaram, un es nevarēju to nejust. Taču pakāpeniski tas zaudēja spēku un ap deviņiem vakarā noplaka pavisam.

— Beidzot! Beidzot viņa ir iemigusi! — mūsējo balsis vienlaicīgi ieskanējās manā galvā.

— Vai kāds zina, kas bija šis Skiners? — Rozalinde jautāja.

— Viņš nesen šeit ieradies, — Sallija atbildēja. — Mans tēvs viņu pazīst. Skineru ferma ir pavisam tuvu tai vietai, kur mēs uzgājām Petru. Mums traki nepaveicās, ka viņš redzēja mūs visus kopa .. .

— Kāpēc šim Skineram radās aizdomas? — jautāja Rozalinde. — Un ja nu viņam ienāca prātā, ka ... Varbūt viņš ir dzirdējis kaut ko par kontaktēšanos?... Bet varbūt viņš pats? ...

— Nē, nē, viņš neprot! — Sallija iesaucās. — Es pārbaudīju: viņš nav no mūsējiem!

Šajā brīdī mums pieslēdzās Mišels, taču viņš nebija dzirdējis sarunas sākumu, tāpēc jautāja, ko mes pārspriežam. Kad izstāstījām viņam visu, Mišels kļuva domīgs.

— Patiesību sakot, daži uzskata kontaktēšanos par iespējamu, — Mišels bilda. — Jāsaka gan: viņi ne vienmēr to pareizi izprot, runā par telepātiju vai kaut ko tamlīdzīgu. Taču vairākums noliedz tādu spēju pastāvēšanu.

— Bet tie, kuri nenoliedz ... Vai viņi šīs spējas uztver kā novirzi? — es vaicāju.

— Grūti pateikt. Nav gadījies dzirdēt, ka par to nopietni strīdētos. Faktiski, ja vadāmies pēc vairākuma loģikas, iznāk tā: ja reiz Dievam zināmi mūsu apslēptie nolūki, tad arī cilvēks, būdams tā Kunga ģīmis un līdzība, spēj pārraidīt un uztvert domas. Manuprāt, pastāv iespēja pierādīt, ka Sods, kurš nāca pār cilvēku galvām, daudziem atņēma šo spēju. .. Tomēr es personīgi nevēlētos piedalīties tādā diskusijā. It īpaši, ja diskusija notiks tiesā, — viņš paziņoja.

— Šis cilvēks ... Skiners ... Viņš, šķiet, kaut ko nojauš! Viņš bija gluži kā suns, kas ošņā pēdas! —

Rozalinde uztraukti teica. — Mēģināsim atcerēties, varbūt vēl kāds ... bija tikpat neuzticīgs!

Mēs visi kategoriski atbildējām: «Nē!», un Rozalinde nomierinājās.

— Labs ir, — viņa sacīja. — Mēs nekad vairs nedrīkstam pieļaut tamlīdzīgu situāciju, proti: visu «mūsējo» kopā pulcēšanos! Dāvi, tev vārdos jāpaskaidro Petrai notikušais un jāiemāca māšelei savaldība! Ja nu tomēr Petras saucieni atkārtosies, mēģināsim nepievērst tiem uzmanību, neatbildēt un, vispār: uzticiet šo lietu man un Dāvidam. Signāl-svilpšana var atkārtoties!... Ja kāda spēkos nebūs pretoties svilpes aicinājumam, tad pirmajam, kurš nokļūs pie Petras, jāmēģina visiem līdzekļiem piespiest viņu klusēt, un pašam tūdaļ jāpazūd. Nekad vairs mēs nedrīkstam iekrist visi kopā! ... Vēl viens tāds notikums, un mēs būsim pazuduši!

Visi bija vienis prātis ar Rozalindi. Mūsējie cits pēc cita atslēdzās, bet mēs ar Rozalindi turpinājām pārspriest «Petras problēmu».

Nākošās dienas rītā es pamodos ļoti agri un uzreiz sajutu žēlas: tās izstaroja Petra. Māsas pārdzīvojums bija kļuvis citādāks. Tajā vairs neskanēja bailes un šausmas, — tajā pulsēja viena vienīga bēdāšanās par mirušo poniju. Līdzko viņas emocijas zaudēja spēku — izgaisa nepārvaramā barjera starp visiem mums.

Pamēģināju kontaktēt ar māšeli, un, kaut arī viņa neko nesaprata, tomēr skaidri dzirdēju Petras izbrīnīšanos. Cēlos kājās un gāju uz Petras istabu: māšele nopriecājās par manu ierašanos. Mēs sākām runāties, un žēlas, ko Petra nupat vēl spēcīgi izstaroja, tūlīt kļuva vājākas... Pirms iet projām, es apsolīju Petrai, ka mēs abi šodien dosimies makšķerēt.

Nav nemaz tik vienkārši mutiski paskaidrot mūsu savstarpējo sazināšanos domās. Mēs it kā pieslē-

d z ā m i e s viens otram visi uzreiz, bez vārdu pālī-dzības.. . Sākumā mūsu smadzenes izstaroja vienkāršas frāzes, bet, kontaktiem kļūstot biežākiem, arī mūsu domu valoda pilnveidojās ... Mēs intuitīvi it kā skolojām cits citu, un pēc kāda laika lieliski pārvaldījām šo sazināšanās veidu: mēs varējām iztikt bez vārdiem, — mutiski izteikti vārdi mums likās pelēki un nevajadzīgi... Bet ar mazo Petru bija pavisam citādi. Atšķirībā no mums Petra bija brīnumbērns: jau nepilnu septiņu gadu vecumā skuķēnam piemita tik jaudīga pārraides spēja, kāda mums ne sapņos nerādījās. Tas bija pavisam cits starojuma līmenis! Pati Petra šo savu talantu neapzinājās, tādēļ arī neprata saņemt sevi rokās... Mēģināju viņai iestāstīt pašu svarīgāko, bet arī patlaban, kaut arī māšelei teju teju jau būs astoņi gadi, — viņa pūlējās un tomēr nesaprata. Veselu stundu sēdējām upes krastā un es noņēmos ar skaidrošanu. Vienīgais rezultāts bija tāds, ka Petra nogura un kļuva gražīga. Nē, šādi es neko nepanākšu... Jāizdomā kaut kas interesantāks ...

— Zini ko, uzspēlēsim vienu spēli, — es liku priekšā. — Aizver acis, samiedz tās labi cieši un iztēlojies, ka tu lūkojies dziļā, dziļā, tumšā akā, tādā, kur nekas nav redzams! Saprati?

— Ahā, — Petra bilda un samiedza acis.

— Bet tagad sāc lūkoties! — es turpināju. Un ņēmos domās zīmēt viņai trusīti. Mazu, pūkainu trusīti, kas berzē ar ķepiņu degungalu. Viņa iesmējās. O! Tā bija laba zīme! Tātad Petra ir uztvērusi manu signālu!... Es izdzēsu trusīti un uzzīmēju kucēnu, pēc tam — dažus cālēnus, pēc tam — zirgu ar vezumu. Divas minūtes vēlāk Petra atvēra acis un apjukusi lūkojās apkārt.

— Kur viņi palika? — māšele jautāja.

— Nekur. Es tos biju izdomājis, saproti, — izdo-

mājis, — atbildēju. — Tā ir... Tā ir spēle. Tagad es aizvēršu acis, un mēs abi iztēlosimies, ka lūkojamies melnā akā. Taču šoreiz tu kaut ko iedomājies ... lai tas atrastos akas dibenā! Un lai es to arī varētu ieraudzīt, labi?

Es samiedzu acis un plaši atvēru savas smadzenes, lai tās spētu uztvert Petras «ainiņu». Tā bija briesmīga kļūda! Šķita, ka galvā kaut kas sprāgst, — šī sajūta līdzinājās zibens spērienam. Pasaule sagrīļojās, man kļuva nelabi, trīcēja ceļi. Nekādu «ainiņu», protams, neieraudzīju. Tajā pašā mirklī atskanēja visu mūsējo žēlabas. Izskaidroju viņiem, ko mēs ar Petru darām.

— Mīļo Dāvi! Rīkojies piesardzīgāk! Neļauj viņai to atkārtot!... Gandrīz vai nocirtu ar cirvi sev kāju! — Mišels vaimanāja.

— Es applaucējos ar verdošu ūdeni! No tējkannas! ... — ziņoja Katrine.

— Nomierini Petru! Citādi mēs visi sajuksim prātā! — Rozalinde lūdzās.

— Viņa ir absolūti mierīga. Viņai nekas nekait, — es atbildēju. — Manuprāt, Petra citādi nemaz nespēj ! ...

— Tev jāiemāca viņai šis «citādi»! — Mišels pavēlēja.

— Zinu jau zinu. Bet kā? Varbūt jūs pateiksiet, kā man to izdarīt? — apvaicājos.

— Vismaz brīdini mūs nākamreiz, kad viņa atkal sāks! — lūdzās Rozalinde.

Mēģināju koncentrēties un griezos pie Petras.

— Tu... Tev, māšel, iznāca pārāk stipri! — es teicu. — Tagad to visu izmēģini mazliet klusāk .. . Uzzīmē bildīti, it kā bildīte būtu labi tālu no tevis. Papūlies, lai tavs zīmējums nebūtu tik stiprs, lai tas būtu mazāk spilgts, kā tīmeklītis... Skaidrs?

Petra pamāja ar galvu un samiedza acis.

— Sargieties! — Es nobrīdināju pārējos, un pats aizvēros.

Šoreiz Petrai izdevās vārgāk, arī mēs bijām sagatavojušies. Bet, vienalga, manās smadzenēs kaut kas atkal iespēra, nozibsnīja, un es ieraudzīju izgaismotu ...

— Zivtiņa! — iesaucos. — Zivtiņa ar garu, garu asti!

Petra apmierināti smaidīja.

— Jā, jā, zivtiņa! — atskanēja Mišela balss. — Tu un tava māsa esat īsti burvji! Bet pacenties, lūdzu, nākamreiz iemācīt viņai likt lietā tikai simto daļu savas enerģijas, — pretējā gadījumā šis bērns pār-dedzinās mums visiem smadzenes, līdz iemācīsies kontaktēties.

— Tagad tava kārta zīmēt! — pieprasīja Petra, un mācībstunda turpinājās.

Nākošajā dienā mēs darījām to pašu. Petras smadzeņu mežonīgā jauda galīgi izsūca manus spēkus, taču māšeles panākumi bija neapstrīdami. Tādā veidā Petra iemācījās pārraidīt ne tikai vizuālus tēlus, bet arī domas. Protams, Petras starojuma saturs atbilda bērna fantāzijai. Vislielāko problēmu izraisīja māšeles garīgā jauda, kad viņa kļuva radoša. Tikko viņu pārņēma kāda iecere, mūsējo smadzenēm bija jāiztur smags pārbaudījums: visi žēlojās, ka nodarbības laikā jūtoties kā paralizēti; galvās nemitīgi dārdot milzīgas bungas . .. Otrās nodarbības beigās es paziņoju Petrai:

— Un tagad tev kaut ko uzzīmēs Rozalinde!

— Kur ir tava Rozalinde? — Petra jautāja, lūkodamās visapkārt.

— Viņas te nav. Viņa atrodas... tālu no mums.

Bet tas netraucē viņai uzburt ainiņas. Un tagad ielūkojies melnajā akā un ne par ko nedomā. Bet jūs, — es uzrunāju mūsējos, — netraucējiet! Runās vienīgi Rozalinde. Sāc, mīļā!

Mēs visi apklusām.

Rozalinde uzzīmēja meldriem apaugušu dīķi un ielaida tajā mazus, ļoti smieklīgus dažādas krāsas pīlēnus. Pīlēni peldēja ūdenī un vienlaicīgi draiski gāzelējās dejas ritmā. Taču viens, pats mazākais pīlēn-tiņš, visu laiku atpalika no citiem. Petra par šo ainu bija sajūsmā, viņa burtiski mirdzēja aiz sajūsmas. Un pavisam negaidot šī pāri malām plūstošā sajūsma pārraidījās mums. Momentāni izdzisa Rozalindes zīmētā ainiņa, un mēs visi gandrīz zaudējām samaņu ... Tādi Petras emociju uzplūdi mums bija diezgan mokoši. Bet par panākumiem vairs neviens nešaubījās.

Ceturtajā nodarbībā Petra iemanījās uztvert «ainiņas», nesamiedzot acis. Arī tas bija solis uz priekšu. Nedēļas beigās jau varēja runāt par progresu: Petra pārraidīja vienkāršas domas, taču viņas domu vibrācija izpaudās dažādi. Tas, kas izlauzās ar pilnu spēku, aizvien šokēja mūs; pati meitene mūs visus uztvēra bez kādiem traucējumiem, kaut arī daudzko no tā, ko mēs sacījām cits citam, viņa nesaprata.

— Jūs runājat pārāk ātri un visi uzreiz, — Petra žēlojās. — Es, protams, varu atšķirt, kad runā tu, kad — Rozalinde, kad — citi... Bet jums tas izdodas tik strauji, ka man viss sajūk... Taisnību sakot, citiem sajukums ir vēl lielāks... — viņa piebilda.

— Kādiem citiem? Katrīnei? Markam? — es vaicāju.

— Nē. Sitos es pazīstu. Es domāju citus. Tos, kuri atrodas tur, tālu tālu! — viņa steidzīgi paskaidroja.

Nolēmu neizrādīt savu satraukumu.

— Droši vien es viņus nepazīstu, — mierīgi teicu. — Kas viņi tādi ir?

— Es arī nezinu, — Petra atbildēja. — Vai tad tu viņus nedzirdi? Viņi ir tur, — māšele pameta ar roku dienvidrietumu virzienā, — tikai ļoti, ļoti tālu...

Pūlējos koncentrēt domas.

— Bet vai tagad, pašreiz tu viņus dzirdi? — jautāju.

— Jā. Bet... diezgan ... diezgan neskaidri, — Petra atbildēja.

Koncentrēju, cik spēka, savu uzmanību, taču man neizdevās neko uztvert.

— Pamēģini noraidīt man to, ko viņi tev saka, — es ieminējos.

Petra mēģināja. Kaut kas tur, protams, pastāvēja, taču tādā līmenī, kas mūsos neradīja ne mazāko skaidrību ... Pie tam tas bija tik izplūdis, bez formas un satura: droši vien tāpēc, ka māšele centās pārtvert un noraidīt mums to, ko pati nesaprata. Es galīgi apjuku un aicināju talkā Rozalindi: arī viņai nekas nesanāca. Petrai nebija viegli, meitene ātri nogura. Pēc piecām minūtēm mēs nolēmām pārtraukt eksperimentu.

Jā, Petra vēl arvien aizmirsās, un tad mūsu galvās tik tiešām zibeņoja, bet tas nemazināja lepnumu uz viņu. Visiem bija tāda sajūta, it kā mēs būtu atklājuši līdz šim nezināmu dziedātāju, kura nākotnē kļūs slavena, kļūs primadonna... Patiesībā notikumi attīstījās daudz liktenīgāk nekā sapnis par primadonnu...

— Petra ir viens satriecošs smadzeņu centrs, — Mišels izteica mūsu visu domas. — Ja nu vienīgi skuķis nepadarīs mūs visus trakus, pirms viņa apgūs pašregulāciju, — Mišels piebilda.

Desmit dienas pēc atgadījuma ar poniju Akselis pie vakariņu galda lūdza mani nākt talkā salabot vecos ratus, kamēr vēl nav satumsis. Nekas ārkārtējs šajā lūgumā nebija, un tomēr kaut kas Akseļa skatienā darīja mani nemierīgu. Es piekritu. Pēc vakariņām mēs abi kopā iznācām no mājas pagalmā un iegājām šķūnī, lai mūs neviens nevarētu redzēt. Akselis izspļāva no mutes salmiņu, ar kuru nupat bija bakstījis zobus, un cieši ieskatījās man acīs.

— Dāvi, rādās, ka tu kaut kur esi pielaidis kļūdu, — Akselis nopūzdamies teica.

Kļūdu, zināms, es varēju pielaist daudzkur, taču tādā tonī Akselis runāja tikai par vienu vienīgu situāciju ...

— Neatceros ... Domāju, ka nē, — es stomīdamies bildu.

— Nu tad varbūt kāds no jūsējiem? — Akselis pēc brīža vaicāja.

Atkal atbildēju noraidoši.

— M-jā, — Akselis novilka. — Tādā gadījumā tu varbūt zini, kāpēc Džo Darleju tik ļoti ieinteresējusi tava persona!? Ko?

— Es nezinu, — vaļsirdīgi atzinos.

Viņš šaubīdamies pašūpoja galvu.

— Nepatīk man tas, Dāvi! Dikti nepatīk!

— Vai Darlejs interesējās tikai par mani vai arī... par Rozalindi?

— Par tevi un Rozalindi Mortonu, — Akselis nopietni sacīja.

— Ak, šitā... — es stostīdamies novilku. — Nu, vienīgi šis Darlejs .. . Nav izslēgts, ka viņš kaut ko nopratis... Vai arī grib palaist baumas, ka mēs abi ar Rozalindi. .. Vārdu sakot...

— Iespējams, — Akselis mani pārtrauca, — nepatīkamākais ir tas, ka šis Darlejs... Citiem vārdiem sakot, inspektors šad tad uzmeklē Darleju, kad jānoskaidro ... kaut kas konfidenciāls. Kad vajag izostīt kaut ko bez trokšņa ... Saproti? Lūk, tas tad arī man nepatīk!

Man tas nepatika vēl vairāk, kaut ari šo Darleju mēs savā tuvumā nekad nebijām manījuši un es nespēju iedomāties, kādēļ viņam radušās aizdomas.

— Bet klausies, — teicu Akselim, — ja arī tas tā būtu, — viņiem nebūs viegli mūs iegrāmatot savā Noviržu sarakstā!

— Mīļo Dāvi, — Akselis atbildēja, — šo oficiālo Noviržu sarakstu kuru katru bridi var papildināt! Nevar taču paredzēt, kas notiks vainas rezultātā... Kāda jauna mutācija nāks pasaulē... Tālab inspektora pienākums ir uzmanīgi sekot visam, kas darās novadā, un, ja kas viņam liekas grēcīgs, viņam tūdaļ jāuzsāk izmeklēšana. Tas jau ir inspektora tiešais pienākums!

— Mēs sen esam izlēmuši, ko darīsim, ja mums tiks izvirzīta apsūdzība! — paziņoju Akselim. — Šie jautātāji taču pat nezina, kur meklēt mūsu vainu... Un mums atliek tikai izlikties, ka nesaprotam, ko viņi vēlas no mums. Pieņemsim, ka Džo vai kāds cits tur mūs aizdomās, bet viņš taču pat nejaudā nevienam pateikt, kāpēc tur ...

Diemžēl man neizdevās pārliecināt Akseli.

— Nu labi, pieņemsim, ka tev ir taisnība, — tēvocis sacīja. — Bet kā ar Reičelu, ko? Viņa droši vien nespēj tik viegli aizmirst savu māsu... Varbūt viņa?...

— Nē, — atbildēju noteikti. — Reičela nespētu izstāstīt visu par visiem un noklusēt par sevi. Un vēl: ja arī viņa gribētu kaut ko slēpt no mums, mēs

tūdaļ to uzzinātu! Zini, man tev to grūti paskaidrot... Taču melot mūsējiem...

— Skaidrs, — Akselis iejaucās. — Bet ja nu Petra ir pļāpājusi?

— Tu zini?! Par Petru?! — biju pavisam izbrīnījies.

— Es taču nekad ... Ne pušplēsta vārda tev neesmu ...

— Man laimējās uzminēt, — Akselis nosmaidīja.

— Arī viņa ir jūsējā. Viss pareizi.

— Un tomēr: kā tu uzzināji? — satraukts jautāju.

— Vai viņa ... pati tev izstāstīja?

— Nē-ē, — Akselis, redzot manu lielo uztrau-. kurnu, sacīja. — Pavisam nejauši es to uzzināju. Un palīdzēja man, tā sacīt, Anna ... Atceries, Dāvi, es tev kādreiz teicu, ka Annas kāzas ar to puisi ir ļoti bīstama lieta. Saproti, ir tādi bābieši, kas nevar atrast mieru, kamēr nav kļuvuši vīram par kājslauķi. Šīs sievietes nespēj iedomāties dzīvi bez saimnieka. Un Anna bija... viena no tām!

— Tu gribi teikt, ka viņa vīram visu... visu par sevi izstāstīja? — es nomurmināju.

— Vari nešaubīties! — Akselis sacīja. — Un ne tikai par sevi, arī par visiem jums!

— Tas nevar būt! — iesaucos.

— Tici man, mīļo zēn, — nopūtās Akselis, — es tukšu nerunāju! Saproti mani pareizi, — iespējams, ka Anna nemaz negribēja stāstīt par visiem un uzticēja vīram tikai savu noslēpumu, bet viņš ņēma un izdabūja no sievas arī noklusēto. Tas Alans visu zināja!

— Un, ja ... un, ja tas tā arī būtu, kā tad tu to uzzināji? — es pavaicāju, juzdams, ka man paliek nelabi.

Viņš aizdomājās.

— Lai tev to paskaidrotu, būšu spiests šo to pastāstīt. — Viņš brīdi klusēja, tad ar vērtējošu skatienu nomērīja mani no galvas līdz kājām un beidzot izlēma. — Bija reiz krogs ostas pilsētiņā Rigo! Zini, tāds mājīgs pagrabiņš: tas piederēja vienam cilvēkam, kuru sauca par Groufu . .. Šis vīrs bija ellīgs naudas rausējs! Pie viņa dienēja pieci cilvēki: divi vīrieši un trīs sievietes. Un šie pieci izpildīja visu, iedomājies, visu, ko Groufs tiem pavēlēja!... O, šim naudasmaisam pietika tikai īstajam cilvēkam iečukstēt ausī vārdiņu un vienu no viņa kalpiem pakāra par to, ka viņš esot gribējis uz kuģa sarīkot dumpi. Divas sievietes savukārt pakāra par slepkavību. Tā, lūk, šis tirāns valdīja! ... Viņš spieda meičas «uzņemt viesus» — jūrniekus, un visu, ko tās nopelnīja, ielika sev kabatā... Man trāpījās redzēt pat to, kā šis iznirelis apietas ar sievietēm... Kā viņš tās uzlūko — ar kādu sadista smīniņu! Jā, viņš prata uzmaukt citiem sakas, un katrs no viņa baidījās... Groufam neko nenozīmēja iedzīt otru kapā... Viens Groufa acs miedziens — un tūdaļ visi metās dancot! ...

Akselis uz brīdi apklusa un pavīpsnāja.

— Nekad nedomāju, ka atkal nāksies sastapties ar tādu smīniņu! Un kur?! Mūsu pašu baznīcā, Dāvi! Šis smīniņš bija caursūcis visu viņa fizionomiju, saproti! Būtu tu redzējis, kā viņš nopētīja tevi, Rozalindi, pēc tam Petru! ... Nu, arī Reičelu, protams...

— Bet, Akseli, viens pats skatiens vēl... Tu taču varēji kļūdīties... — es murmināju.

— Nē, Dāvi! Sadista smīnu tik viegli nevar aizmirst! Kamēr vien dzīvošu — atcerēšos to! Un tā — kad es ieraudzīju Alanu baznīcā, jutos tāpat kā toreiz ... tajā ostas krodziņā ... Ja, tavuprāt, es maldos, tad esi tik mīļš un pasaki, kā gan es uzzināju par Petru?

— Un ko tu darīji? — mehāniski vaicāju. — Kas notika tālāk?

— Tālāk? — Akselis pārjautāja. — Atnācis mājās pēc dievkalpojuma, nodomāju: skat, kādu paradīzes dzīvi nodrošinājis sev cilvēknīdējs Grouts un viņaņi līdzīgie «normālie»!... un . . . Piesēju savam vecajam lokam stingrāku stiegru ...

— Tātad: tas biji tu?! — pārsteigts iekliedzos.

— Nekas cits man neatlika, Dāvi! Protams, es zināju, ka Anna turēs aizdomās kādu no jums, iespējams, jūs visus kopā. Bet viņa nebūtu varējusi nosūdzēt kādu no jums, nenosūdzot pie viena arī sevi un savu māsu. Risks bija milzīgs, taču es citādi.. . nevarēju!

— Tas nebija vienkārši risks! — es izsaucos, atguvies pēc visa dzirdētā, un pāris vārdos izstāstīju Akselim Annas pirmsnāves zīmītes saturu.

— Jāteic godīgi: es nedomāju, ka tā var sanākt, — Akselis nošūpoja galvu, — bet viss viens... Vajadzēja rīkoties, nedrīkstēja vilcināties! Alans nebija muļķis, viņš zināja, ko dara. Un droši vien būtu uzticējis kādam vēstuli ar nosacījumu, ka tā jāatver viņa nāves gadījumā. Un šī Alana vēstule, tici man, izrādītos neapstrīdams jūsu vainas pierādījums! Dāvi, mīļais, ko tad jūs iesāktu? . ..

Prātā apsvērdams traģisko notikumu, es skaidri sapratu: Akselim ir taisnība.

— Bet tu ... tu taču pats arī riskēji, — sacīju.

— Muļķīt!... — viņš atmeta ar roku. — Vai tad var salīdzināt mani ar jums? ... Un beigsim runāt par to!

— Bet tagadējie notikumi, — es atgriezos pie mūsu sarunas sākuma, — tos taču vairs nevar saistīt ar.. Alanu. Laika ziņā arī ir pamatīga atstarpe!

— Tā iznāk, — Akselis man piekrita, — domāju, ka zellis nepaguva nevienam izstāstīt. .. Spried pats: ja varas iestādes ko zinātu — tiesas izmeklēšana sen būtu sākusies. Bez lietiskiem pierādījumiem jūs nevar sodīt... Inspektors nevēlēsies palikt muļķos, jo sevišķi tāpēc, ka runa ir par tādiem vīriem kā Strorms un Mortons... Un tomēr kaut ko viņi nojauš...

Man iešāvās galvā atgadījums ar Petru un viņas poniju mežā. Akselim bija zināms vienīgi tas, ka uzbrucis nezvērs un saplosījis zirdziņu, — neko vairāk mēs viņam neteicām. Akselim uzticējāmies kā paši sev, bet. .. Bet: jo mazāk viņš zinās — jo vieglāk viņam būs izlocīties tiesas zālē, ja, nedod Dievs, tāds process kādreiz notiktu. Un vēl — notikums skāra arī Petru — šo naivo bērnu... Tagad, kad Akselis bija lietas kursā par Petras spējām, es drīkstēju viņam visu izstāstīt. Onkulim, tapat ka man, šī epizode nelikās pārāk aizdomīga, taču katram gadījumam viņš pierakstīja tā puiša vārdu .. .

— Džeroms Skiners, — Akselis domīgi noteica, — labs ir, mēģināšu kaut ko uzzināt par viņu!

Šo pašu nakti mēs visi sākām apspriest radušos situāciju, bet neko nevarējām izdomāt. Galu galā Mišels paziņoja:

— Labi! Ja tu un Rozalinde esat pārliecināti, ka Vaknukā nav noticis nekas aizdomīgs, tad pie visa vainīgs ir tas... Skiners (Mišels neizrunāja vārdu burts burtā, bet zibenīgi noraidīja viņa tēlu)! Un tur tas suns aprakts: Skiners katrā ziņā jau paguvis par savām aizdomām paziņot tā apriņķa inspektoram, kurš savukārt raportējis tālāk jūsējam inspektoram. Šai gaidījumā daži cilvēki tomēr ir lietas kursā, bet jautāts tiks vispirms šeit — par Katrīni un Salliju. Mums par labu nenāk arī tas, ka tagad katrs tur acis vaļā to velna baumu dēļ par džunglistu gaidāmo uzbrukumu ... Vārdu sakot, rīt pie mums noskaidrošu, ko varēšu, un nevilcinoties ziņošu par to jums.

— Kā mums uzvesties patlaban? — Rozalinde jautāja.

— Patlaban neko jaunu neuzsāciet! — Mišels strikti atbildēja. — Ja esam pareizi uzminējuši, tad pēc aizdomu smaguma visi mēs dalāmies trīs grupās. Pirmā — Katrīne un Sallija, otrā — tu, Dāvids un Petra, pēdējā — mūsu trijotne: es, Marks un Reičela. Uzvedieties, it kā nekas nebūtu noticis, lai neizpro-vocētu normālos uz zibenīgu sodīšanu. Ja izmeklēšana tomēr tiks uzsākta, tad, kā jau norunājām, centīsimies vazāt varasvīrus aiz deguna ... Petra! Viņa diemžēl ir mūsu lielākās briesmas! Ja cilvēku mednieki pa īstam ķersies Petrai klāt, — bērns neizturēs un visu izstāstīs .. . Viņa ir pārāk jauna un neprot melot... Tad mūs visus sterilizēs un aizdzīs uz Džungļiem . .. Iegaumējiet: visu uzmanību Petrai! Okšķeri nedrīkst skuķēnu uzost! Var jau būt, ka viņu neviens netur aizdomās, taču meitene toreiz atradās mežā un dažam labam noteikti iešausies galvā, ka ... Tādā gadījumā mēs visi būsim spiesti bēgt! Dzirdi, Dāvi, tev jābūt modram, tu nedrīksti pieļaut māsas nopratināšanu! Ja vajadzēs kādu nogalināt — dari to!... Nešaubies ne mirkli! Ievēro: viņi nešaubīsies! Liec vērā: kolīdz vainīgo meklēšana ies vaļā, viņi mūs — uzreiz vai pakāpeniski — nogalinās! Un visbeidzot — ja notiks pats briesmīgākais un Petra nokļūs soģu rokās... Tad labāk mums pašiem atvieglot meitenes mokas! ... Nekā pieļaut, lai šie nezvēri viņu sterilizē un izsviež kaut kur Džungļos ... Sapratāt? Varbūt kādam ir iebildumi?

Iebildumu nevienam nebija. Man bija sāpīgi par to visu domāt, bet, līdzko es stādījos sev priekšā Džungļos pamesto Petru, izkropļotu un pusdzīvu, es piekritu Mišelam.

— Tas tad ari būtu viss, — Mišels sacīja, — bet katram gadījumam jūs visi četri līdz ar Petru esiet gatavi: var būt, ka nāksies bēgt! ...

Ar to saruna beidzās. Mišela teiktajam papildinājumi nebija vajadzīgi. Mazākā neuzmanība mūs iegrūstu nelaimē. Visu bijām izsprieduši pareizi, taču ar vienu lietu mums nebija paveicies — ja par šīm aizdomām mēs būtu uzzinājuši dienas trīs ātrāk, viss noritētu pavisam citādi...