Vainas meklēšana

Pirmā nodaļa

Pavisam agrā bērnībā man sapņos bieži rādījās Pilsēta. Tamlīdzīgs fakts pats par sevi nav nekāds brīnums. Un tomēr pastāv viens «bet»: šie sapņi apciemoja mani labu laiku pirms tam, iekām es aptvēru, ko īsti nozīmē Pilsēta. Manām vīzijām piemita kāda īpatnība: tās stūrgalvīgi atkārtojās. Es skatīju žilbinošu sauli pār debeszilu līci, ielas, namus, krastmalu, milzīgas laivas piestātnē... Nomodā nekad nekas tāds nepastāvēja: ne jūra, ne laivas...

Mājas sapņos neiedomājami atšķīrās no reālajā dzīvē iepazītiem mitekļiem. Arī ielas bija vienreizīgas: ērmotas ekipāžas kustējās pašas no sevis — bez iejūga, bez zirgiem. Dažbrīd debesīs noplaiksnīja gigantiski, spīguļojoši ķermeņi, un, savādi, taču es biju pārliecināts: tie nav putni.

Atkal un atkal šo fantastisko vietu es skatīju gaismas pielijušu: tur valdīja diena. Šad tad, retumis pār Pilsētu nolaidās nakts un nedabiski spilgtas ugunis apspīdēja krastu. O, tas likās tik vilinoši! Unikāla izrāde! .. . Reiz, kad biju vēl tik mazs, lai naivumā kļūdītos, pajautāju savai vecākai māsai Mērijai, kur gan varētu atrasties šī brīnumainā vieta.

Uzklausījusi mani, Mērija noliedzoši pagrozīja galvu un bilda: tādas vietas nekur nav. Nudien, mūslaikos — noteikti nav. Iespējams, Mērija pieme-tinēja, tev ir nosapņojies kaut kas no Izmirušo dzīves pirms daudz, daudz gadu simtiem. Un vispār — sapņi ir diezgan jocīga lieta: tie nepazīst šķēršļus, tāpēc tas, kas parādījies man, varētu būt gabaliņš no senču pasaules, no tās pašas paradīzes, kurā mājoja Izmirušie, līdz tos pārsteidza Sods.

To visu izskaidrojusi, māsa vērīgi palūkojās manī, un viņas seja kļuva domīga. Čukstus, bet uzstājīgi, viņa man piekodināja nevienam neko par tamlīdzīgām vīzijām nestāstīt. Normālus ļaudis, cik viņai zināms, tādi ačgārni sapņi nedz miegā, nedz ārpus miega neapciemojot. Tālab, pasarg' Dievs! Lai es neiedomājos klāstīt savus sapņus nepazīstamiem cilvēkiem!

Padoms nāca laikus, un, man par milzīgu laimi, es šo padomu ņēmu vērā. Mums visapkārt dzīvoja kaimiņi ar pamatīgi ievingrinātu ožu uz visu aizdomīgu. Piemēram, jau tas, ka es biju kreilis, spieda viņus uzlūkot mani diezgan greizi. Tādējādi es ilgi, ilgi nevienam neko nestāstīju par saviem dīvainajiem sapņiem.

Un vecākās māsas padoms lieti noderēja. Nebūtu bijis šī padoma, es droši vien izpļāpātos kādam gan par sapņiem, gan par noslēpumaino kontaktēšanos ar manu māsīcu Rozalindi. Un tas katrā ziņā bēdīgi beigtos mums abiem (zināms, vienīgi tad, ja man noticētu). Lai gan tolaik mēs ar Rozalindi nepievērsām mūsu «divtērzēšanai», kā mēs šo kontaktēšanos dēvējām, nekādu uzmanību, — tā tomēr palika mūsu noslēpums. Hmm ... Esmu sācis steigties, izklāstot notikumus. Par šo manu divtērzēšanu ar Rozalindi jūs uzzināsit vēlāk.

Jā, pastāvēja dīvaini sapņi, pastāvēja tikai mans un Rozalindes noslēpums, taču personīgi sevī es nesaskatīju neko mulsinošu, neko tādu, kas šokētu pārējos. Puika kā puika, uz mata tāds pats del vēris kā citi vienaudži, un vide, kurā es dzīvoju, manā uztverē bija vienīgā normālā un vienīgā iespējamā īstenība.

Tā tas turpinājās līdz dienai, kad satiku Sofiju.

Starp citu, arī tobrīd nekādu īpašu noviržu savā apziņā nejutu. Turpretī patlaban, raidot skatienu pagātnē, smadzenes nekļūdīgi izgaismo katru dienu un stundu, to pēkšņo laika grūdienu, kad manā — bērna — dvēselē ieskanējās pirmās šaubas.

Šai dienā mājinieki pa paradumam atstāja mani paša ziņā, tā sacīt: bez uzraudzības. Biju apmēram desmit gadus vecs ziķeris. Jaunākā no manām māsām bija piecus gadus vecāka par mani, līdz ar to krietnu dienas daļu es vadīju patstāvīgi.

Nolemts — darīts: devos pa lauku ceļu dienvidu virzienā! Pagājis garām vairākiem tīrumiem, pēkšņi atdūros pret varen augstu uzbērumu un rāpos tā korē.

Toreiz daudz neprātoju par uzbēruma rašanās cēloņiem. Uzbērums likās tik monolīts, tik varens, ka bija skaidrs — nē, tas nav cilvēka roku darbs!... Man pat neiešāvās prātā ideja saistīt uzbēruma rašanos ar Izmirušajiem, par kuriem jau biju dzirdējis no tēva un mātes. Sākumā uzbērums virzījās ar ieliekumu pa tādu kā apli, pareizu apli, tad spēji iztaisnojās un bultveidīgi devās kalnu virzienā. Uzbērumu izjutu kā apkārtesošās dabas sastāvdaļu, gluži tāpat kā upi, debesis, kalnus.

Jau agrāk biju iemanījies uzrāpties pašā korē, bet gandrīz nekad nebiju pētījis uzbēruma pretējo pusi. Nezin kāpēc zemi otrpus uzbēruma uzskatīju par svešu, — ne jau naidīgu, vienkārši — svešu, man nepiederošu. Bet pavisam nesen es tur atradu interesantu vietu: lietusūdeņi, tecēdami no kores pa nogāzes pretējo pusi, smiltīs bija izskalojuši prāvu ieplaku. Ja apsēdās ieplakas pašā augšā un enerģiski atgrūdās, varēja šauties lejup īsti ātri un pašās beigās nolidot vairākas pēdas gaisā, pirms iekrist mīkstu, siltu smilšu kaudzē.

Aizrautīgajās vizināšanās reizēs nekad nevienu šeit nebiju saticis. Bet šoreiz, kad rausos ārā no smiltīm pēc trešā lidojuma, izdzirdēju sev aiz muguras kādu balsi uzsaucam:

— Sveiki!

Atskatījos. Sākumā nevarēju aptvert, no kurienes nāk šī balss. Tad manu uzmanību saistīja zaru sakustēšanās krūmājā. Zari pašķīrās, un no tiem izspraucās saulē iedegusi sejiņa tumšu matu cirtu ierāmējumā. Sejiņa nopietni vērās manī, ausīdamās, turpretim acīs mirdzēja gaiša uzticēšanās un ziņkārība. īsu brīdi klusēdami lūkojāmies viens otrā. Tad es pamāju ar galvu un bildu:

— Sveiki!

Pēc nelielas minstināšanās, atvirzījusi zarus sānis, no krūmāja iznāca meitene. Augumā viņa bija sīkāka par mani un laikam arī jaunāka. Knīpas ģērbs sastāvēja no brūnām raupja auduma bikšelēm un dzeltena krekla.

Pārsteigts burtiski ieurbos viņā ar skatienu. Mūsmājās bieži pulcējās dažnedažādi pieaugušie un bērni, tādēļ es pazinu visus bērnus, arī tos, kuri dzīvoja tālu no mums. Jutos kā apstulbis, vaigu vaigā satikdams svešu skuķi.

— Kā tevi sauc? — jautāju.

— Sofija, — viņa atbildēja. — Un tevi?

— Dāvids, — noskandināju. Pēc mirkļa apvaicājos:

— Kur tu dzīvo?

— Tur, — viņa nenoteikti pamāja ar roku svešās zemes virzienā.

Meitēns nespēja atraut skatienu no smilšu renes, pa kuru nupat biju tik braši novizinājies.

— Nav bail? — Sofija jautāja, lūkodamās manī jau daudz uzticīgāk.

— It nemaz. Gribi pamēģināt?

Bez vārda runas viņa veikli uzrāpās korē. Enerģiski atgrūdās un notraucās lejā: mati vien nolīpi-nājās, — kvēlošu seju, aizrautībā degošām acīm.

— Vēlreiz! Labi?! — iesaucās Sofija un, negaidīdama mani, rāpās korē.

Otrais lidojums sajūsmināja viņu vēl vairāk. Taču trešais izrādījās neveiksmīgs. Mazliet kļūdījusies, viņa piezemējās sānis no manas parastās «nosēšanās» vietas. Cerēju, ka skuķis tūdaļ celsies un mēs no jauna rāpsimies korē. Bet Sofija nezin kāpēc palika sēžam smiltīs.

— Nu! Celies taču! — es nepacietībā pastūmu viņu. Līdzko Sofija mēģināja pakustēties, tās seja savilkās sāpju grimasē.

— Nevaru... Ļoti sāp, — meitene vārgi iestenējās.

— Kurā vietā sāp? — jautāju neizpratnē.

— Kāja iestrēga, — Sofija tikko dzirdami nočukstēja.

Tagad arī es manīju: skuķa kreisais zabaks bija apbērts ar smiltīm. Metos rakt smiltis ar rokām, kamēr uzdūros zābakam: tas bija stingri iesprūdis starp diviem lieliem akmeņiem. Mēģināju atvirzīt akmeņus, taču neveiksmīgi.

— Kustini, kustini taču kāju! Parauj ar visu spēku!

Sofija mēģināja un tūdaļ pat aiz sāpēm zobiem

iekodēs lūpā.

— Ļauj, es paraušu!

— Nē, nē, ko tu runā! — viņa izbijās. Arī es pats jau biju sapratis, ka tāda ideja nekam neder — katra kustība sagādāja Sofijai šausmīgas sāpes. «Palīdzēt! Kā vēl varētu palīdzēt?!» — uztraukti prātoju. Un tad man atausa gaisma:

— Klau, jāpārgriež šņores! Zābaks atvērsies, un tu izvilksi kāju!

Meitenes acis iepletās šausmās.

— Nē! — viņa kliedza tā, it kā es būtu piedāvājis kaut ko baismīgu. — Es... Man nav brīv... Es nedrīkstu ...

Sofija bija pārlieku nobiedēta, lai es turpinātu uzstāt. Būtu viņa to kāju vispirms izvilkusi, gan jau pa abiem vēlāk mēs izbrīvētu arī zābaku. Bet nu tik tiešām neaptvēru, ko iesākt.

Sofija apkampa nelaimīgo kāju abām rokām, asaras plūda pa nosmulētajiem vaigiem, taču arī tagad meitene nebrēca pilnā balsī, vienīgi laiku pa laikam iesmilkstējās kā kucēns ...

Pagalam apjucis nosēdos meitenei līdzās. Abām rokām viņa ieķērās man plaukstā, spiezdama to, cik jaudas. Sapratu, ka meitenes ciešanas pieaug ar katru mirkli. Ko tur slēpt: pirmo reizi mūžā biju nonācis situācijā, kad nedrīkstēja vilcināties un bija jāpieņem stingrs lēmums.

— Vai dzirdi! — ierunājos. — Gribi vai negribi, bet zābaks jādabū nost! Ja tu to nedarīsi, tad paliksi šeit un nomirsi...

Atkal tās pašas neizprotamās šausmas izvaibstīja Sofijas sejiņu.

— Nē! — viņa šļupstēja. — Man aizliegts! Es nedrīkstu to darīt! Nemūžam!

Galu galā viņa tomēr piekrita: citas izejas nebija. Ka noburts nepiekāpīgais skuķis vēroja zābakauklu pārgriešanas procedūru. Kad lieta bija darīta, Sofija uzstājīgi sacīja:

— Un tagad pagriezies pret mani ar muguru. Tev nav brīv ... redzēt!

Nevēlējos strīdēties. Pagāju dažus soļus malā un izpildīju meitenes pavēli. Skuķis, cik varēju dzirdēt, šņākdams un elsdams ņēmās ap zābaku, līdz atkal izplūda asarās.

— Nekas nesanāk, — viņa sūrojās.

Atgriezies pie Sofijas, noliecos pār viņas kāju. Mēģināju aptvert, kā izdabūt to laukā no velnišķās spraugas.

— Apsoli nekad nevienam par to nestāstīt! — meitene čukstēja. — Nekad! Nevienai dzīvai dvēselei! Jā?

Es apsolīju, kaut gan neko nesapratu. Man tobrīd rūpēja kas cits. Ar pamatīgām grūtībām beidzot izdevās atsvabināt Sofijas kāju no zābaka. Sāpes, acīm redzot, bija mežonīgas. Bet Sofija ne reizes neiekliedzās. Vienīgi sakostiem zobiem stenēja. Tik dūšīgu skuķi savā mūžā sastapu pirmoreiz.

Paglābtā kāja izskatījās drausmīga: viscaur sarkana, ne pa jokam uztūkusi. Tāpēc es pat neievēroju, ka Sofijas kājai bija vairāk pirkstu nekā manējai...

Ilgi noņēmos, kamēr atsvabināju zābaciņu. Diemžēl Sofijai nekādi neizdevās iedabūt tajā samilzušo kāju. Skaidrs bija arī tas, ka nostāties uz šīs kājas viņa nevarēs. Sākumā cerēju, ka man izdosies aiznest meiteni uz mājām kukuragās. Bet viņa izrādījās daudz smagāka, nekā biju domājis, un pavisam drīz es atskārtu, ka tā mēs tālu netiksim.

— Jāsauc palīgā pieaugušie, — teicu Sofijai.

— Nē! — viņa izmisusi lūdzās. — Es pati... četrrāpus!

Viņa rāpās uz priekšu, uzmanīgi pievilkdama sāpošo kāju. Es vilkos nopakaļ ar nelaimīgo zābaku rokā: nekad agrāk nebiju juties tik bezpalīdzīgs. Meitene rāpoja ilgi. Taču beidzot viņas spēki izsīka. Bikses uz ceļgaliem bija saplosītas skrandās, āda nobrāzta, vienās asinīs. Jebkurš no maniem vienaudžiem, pat puika, Sofijas vietā jau sen būtu palaidis bļāvienu! Šīs trauslās meitenes vīrišķība pārsteidza un sajūsmināja! Toties mana sirds pildījās ar žēlumu.

Atbalstīju Sofiju, lai viņa varētu piecelties un parādīt, kur atrodas viņas māja. Pierunājis Sofiju gaidīt mani tepat, jozu, ko kājas nes, uz māju pusi Sofijas izstieptā pirkstiņa virzienā. Kad atskatījos, redzēju skuķi četrrāpus ievelkamies biezā krūmājā un tur paslēpjamies.

Sasniedzis nama durvis, klauvēju, cik jaudas. Durvis atvēra stalta, glīta sieviete ar laipnu, bet nogurušu seju. Viņas brūnā kleita bija mazliet īsāka nekā mūsu sievietēm, taču uz krūtīm viņai tāpat kā visām bija uzšūts audekla krusts: divas joslas no kakla līdz viduklim un viena šķērsjosla. Zaļas krāsas krusts un tikpat zaļš galvas lakatiņš.

— Jūs esat Sofijas māte? — elpu atguvis, jautāju.

— Kas noticis? — sieviete satraukti iekliedzās. Uzbudinājums darīja viņas balsi spalgu un nelaipnu.

Juceklīgi pastāstīju viņai visu.

— Kāja?! Dievs žēlīgs! — sieviete drudžaini atkārtoja. Un man jau pazīstamās šausmas izvaik-stīja viņas seju: šo pašu baiļu grimasi es jau biju skatījis Sofijas vaigā.

Tomēr sieviete ātri savaldījās, un es vedu viņu sev līdzi pie krūmāja, kurā slēpās Sofija. Sadzirdējusi mātes balsi, meitene steigšus izrāpoja no krūmiem. Kad sieviete ieraudzīja meitas piemilzušo pēdu, saplēstās bikšeles un asiņojošos ceļgalus, viņai acis pieplūda asarām.

— Nabadzīte! — izlauzās sievietei. Viņa saudzīgi pacēla Sofiju uz rokām, apmīļoja un nomierināja to. Pēc tam paklusi uzprasīja:

— Vai viņš redzēja?

— Redzēja, — bilda Sofija. — Māmiņ, lūdzu nedusmojies! Es cietos, cik spēju. Bet bez viņa es neko nevarēju izdarīt. Man ļoti... ļoti sāpēja! ...

Sieviete bridi klusēja, tad smagi nopūtās un, itin kā gaiņādama no sevis prom drūmas domas, noteica: — Ko nu vairs ... Kas noticis — noticis ... Jāiet! Sofija uzrāpās mātei plecos, un mēs devāmies uz mājas pusi.

Baušļi, kurus bērnam dzen galvā no mazotnes, pamatīgi turas viņa atmiņā. Taču šie baušļi mazajam cilvēciņam gandrīz neko nenozīmē, pirms viņš nav sadūries ar reālo pasauli. Un pat šī sadursme vienīgi atsvaidzina galvā kādu no baušļiem: bez darbības piepildījuma tie bija un paliks cēli saukļi. Tikai personiskā rīcība piešķir vārdam jēgu.

Es klusām apsēdos un vēroju, kā sieviete pārsien knīpas satūkušo kājiņu. Tobrīd man nenāca ne prātā saistīt notikušo ar to, ko visu mūžu biju klausījies ik svētdienu:

«Un Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Un vēlējās Dievs, lai cilvēkam būtu viens ķermenis, viena galva, divas rokas un divas kājas. Katrai rokai jānobeidzas ar plaukstu, katrai plaukstai piešķirti pieci pirksti, un katru pirkstu sedz viens nags ...» Un tā joprojām.

Šīs patiesības sen zināju no galvas, bet dīvainā kārtā Sofijas kājiņa ar sešiem pirkstiem man nelikās nekas neparasts. Redzēju knīpas māti vienās asarās, un man pašam gandrīz uznāca raudiens, uz viņām abām skatoties: neko vairāk toreiz neizjutu.

Pārsiešana bija galā, un es ziņkārīgi pavēros apkārt. Māja bija krietni mazāka par mūsu māju, bet daudz patīkamāka. No šīs mājas staroja tāda kā sirsnība, draudzīga labestība pret cilvēku ... Sofijas

и

māte pamatīgi nervozēja, tomēr nekādi neizrādīja, ka esmu nevēlams ciemiņš un ka man līdzi mājās ienākusi nelaime.

Mājas iekārtojums man arī ļoti patika, sevišķi tāpēc, ka uz sienām nemanīju citātus un saukļus, kuri man allaž likušies bezjēdzīgi, apnicīgi un drūmi, kaut arī, iespējams, nepieciešami. Sofijas namā saukļu vietu aizņēma zīmējumi. Zīmējumos bija attēloti zirgi, un tie, manuprāt, izskatījās lieliski.

Venderes kundze lūdza mani pagaidīt šeit, kamēr viņa uznesīs meitu guļamistabā. Pēc neilga laika viņa atgriezās un apsēdās līdzās: satvērusi manu roku, viņa cieši ieskatījās man acīs. Jutu, ka Sofijas māti kaut kas ārkārtīgi uztrauc, tomēr nesapratu, kas tieši. Klusēdams raudzījos viņā, mēģinādams pateikt ar skatienu: esiet bez bažām, būs labi... Viss velti! Sievietes pētījošais skatiens urbās manī aizvien dziļāk .. . Savā izmisumā un bailēs viņa tik ļoti atgādināja Sofiju! Par spīti maniem pūliņiem noraidīt viņai savas mierinošās domas, telpā ap mums būvējās drūmas nojautas un neaizsargātība. Lai kā es centos, manas domas viņu neaizsniedza.

Un tad viņa nopūtās un sacīja:

— Tu esi krietns zēns, Dāvid! Tu nepameti Sofiju nelaimē. Ļauj man pateikties tev par tavu labo sirdi.

Es tik ļoti apmulsu, ka noliecu galvu un sāku pētīt savus zābakus. Mani neviens līdz šim nebija saucis par krietnu zēnu. Saprotiet, nezināju, kas man būtu jāsaka tādā reizē.

— Tev taču iepatikās Sofija, vai ne? — turpināja Venderes kundze, cieši lūkodamās manī.

— Protams, — atbildēju, — Sofija ir ļoti drosmīga. Viņa pat neieraudājās, kaut arī tai drausmīgi sāpēja kāja.

— Vai tu māki glabāt noslēpumu? — sieviete jautāja un steidzīgi piebilda: — Tas ir nepieciešams. Viņas dēļ, Dāvid!

— Katrā ziņā! — nedroši piekritu, jo nebiju skaidrībā, par ko īsti ir runa.

— Vai tu redzēji viņas kāju? Arī pirkstus? — trīcošā balsī iejautājās Venderes kundze. Es pamāju ar galvu.

Sievietes seja tobrīd nobālēja, taču viņa savaldījās un stingri sacīja:

— Dāvid, tas tad arī ir šis noslēpums, par kuru neviens nedrīkst pat nojaust! Vai tu saproti? To zini vienīgi tu, ja neskaita mani un Sofītes tēti. Un vairāk — neviens! Neviens un nekad!

— Skaidrs, — atbildēju.

Viņa apklusa. Kad es atkal pūlējos ietiekties viņas domās, mani pārņēma drūmas nojautas un neizprotamas bailes.

— Dāvid, tas ir ļoti svarīgi, — viņa čukstēja, spiezdama manas rokas. — Kā lai es tev to izskaidroju?!

Patiesībā viņa varēja arī nepūlēties to izskaidrot. Es jau pats ar visu savu būtni sajutu, cik tas viņai ir nozīmīgi. Tā kā mierinājumi, kurus es noraidīju ar domu palīdzību, nekādi neiedarbojās uz Venderes kundzi, man nācās skaļā un noteiktā balsī apliecināt:

— No manis neviens nekad neko neuzzinās... Nekad!

Diemžēl Venderes kundzes uztraukums tāpēc nekļuva mazāks, gluži otrādi — tas pieauga. No viņas mutes izlauzās neskanīgā balsī teikti vārdi:

— Ja kāds dabūs zināt par manu meitu, — viņa stomīdamās izdvesa, — tie... tie izrīkosies ar viņu kā zvēri. Tas nedrīkst notikt!

Piepeši man šķita, ka es skaidri redzu asu dzelzs skabargu Sofijas mātes krūtis: ieurbusies tā plosa un plosa viņas sirdi!

Spalgā balsī noprasīju:

— Tāpēc ka jūsu meitai ir seši pirksti?

— Jā.

— Es apsolu! Ja nepieciešams — varu arī zvērēt...

— Nē, nē. — Sofijas māte nopūtās. — Pietiek, ka apsolīji. Paldies.

Apsteidzot notikumus, varu paziņot, ka es saglabāju uzticību dotajam solījumam un šo noslēpumu neatklāju pat Rozalindei — tik ļoti mani tobrīd iespaidoja Venderes kundzes mīklainais uztraukums.

Viņa turpināja lūkoties manī skumji, man šķita — pat ar aizdomām. Jutos neveikli. Bet piepeši viņas seja atplauka smaidā, it kā dvēsele būtu nosviedusi smagu nastu.

— Viss kārtībā, Dāvid! — viņa paziņoja. — Mēs to turēsim noslēpumā. Arī savā starpā par to nekad nerunāsim. Tu man apsoli?

Es pamāju ar galvu.

Kad biju pie durvīm, apstājos, lai pavaicātu:

— Vai es drīkstu dažreiz nākt šurp un rotaļāties ar Sofiju?

Viņa brīdi svārstījās, kaut ko sevī izlemdama, tad atbildēja:

— Drīksti jau drīksti! Vienīgi... Atceries: nevienam par to — ne vārda!

Kamēr gāju uzbēruma virzienā, manas domas vēl nekādi nesaistīja monotonos svētdienas baušļus ar šīsdienas notikumiem. Un tikai tad, kad uzrāpos krantī, ik bauslis dīvainā kārtā uzmeklēja nule pārdzīvotajā pa faktam, piešķirot tam visam manā apziņā pilnīgi citu jēgu. Cilvēka definīcija lēni, bet griezīgi ieskanējās smadzenēs:

«... Un katrai kājai vidū ir jālokās, un tai ir jābeidzas tikai ar vienu pēdu. Un katrai pēdai ir tikai pieci pirksti, un katra pirksta galā ir tikai viens nags...» Un tālāk: «Tāpēc radība, kurai dots cilvēka izskats, bet nav dota uzbūve saskaņā ar šeit minēto, nav cilvēks. Tas nav vīrietis, un tā nav sieviete. Tam apzīmējums ir: Dieva zaimošana un ņirgāšanās par īsteno Dieva radījumu, un tas mūsu Kunga skatienam nav panesams!»

Jutos gluži satriekts. Dieva zaimošana!... Sava bērna mūžā man līdz nelabumam nācās iegaumēt, ka nav nekā briesmīgāka par to ... Kas gan varētu būt tik briesmīgs mazajā Sofijā? Viņa taču ir visparastākais skuķis, ja nu vienīgi — labāka un drošsirdīgāka par citiem. Bet Radības gramata ir teikts, ka...

Nē, tekstā noteikti ir kļūda! Tas nevar būt, ka viena nieka pirkstiņa dēļ (kaut vai divu! — meitenes otrai kājai droši vien arī ir seši pirksti) Sofija tā Kunga skatienam «nav panesama» ...

Traki dīvaina bija man apkārtesošā pasaule.