Vainas meklēšana

Divpadsmitā nodaļa

1

Mišela konkrētie, maksimāli skaidrie norādījumi vērta miglainos, no mums tik tālos draudus atmaskot vainīgos reāli uzglūnošā īstenībā. Viņa vārdi satricināja mani daudz stiprāk nekā saruna ar Akseli. Pēkšņi sapratu: vienā jaukā dienā mēs katrā ziņā sadursimies ar situāciju, kuras iznākums vairs nebūs tik labvēlīgs kā visās iepriekšējās reizēs.

Bija skaidrs, ka Mišels jau labi sen juta mums uzglūnošās briesmas, bet šodien arī es inficējos ar šo sajūtu. Pirms doties gulēt, es šo to sagatavoju: noliku līdzās gultai loku ar bultām, somu ar maizi un sieru. Izlēmu no rītdienas palēnām vākt siltas drānas, zābakus un pārējās lietas, kas būs nepieciešamas; domās pārcilāju slēptuves, kurās es to visu pagaidām varētu noglabāt, lai šīs mantas neatrastos mājās, bet gan kādā citā sausā, drošā un ērti sasniedzamā vietā.

Jā, Petrai taču arī būs vajadzīgs apģērbs, tad vēl segu sainis un kaut kas, kur uzglabāt dzeramo ūdeni, un ...

Prātodams par to, nemaz nemanīju, ka aizmigu.

Pēc kādām trim stundām mani uzmodināja durvju aizšaujamā knakšķis istabā. Nakts bija bez mēness, taču ari tumsā es pie durvīm uzreiz sazīmēju Petras sīko augumu baltā krekliņā.

— Dāvi, — viņa čukstēja, — Rozalinde! ...

Petra varēja neturpināt. Rozalinde burtiski ielauzās manās miegainajās smadzenēs.

— Dāvi! — es izdzirdēju. — Dāvi! ... Mums nekavējoties jābēg! Viņi saķēruši Salliju un Katrīni!...

Tūdaļ pēc Rozalindes manā apziņā ielauzās Mišels.

— Nezaudējiet laiku! Var gadīties, ka jums šī laika jau nav. Viss notika pēkšņi... Ja viņi zinātu ko vairāk, viņi tūdaļ sūtītu ļaudis apcietināt jūs! Pie Katrīnes un Sallijas viņi ieradās pirms desmit minūtēm ...

— Satiksimies aiz dzirnavām! Nekavējies, Dāvi! — sauca Rozalinde.

Pateicu Petrai vārdiem:

— Ātri saģērbies! Tikai klusiņām!

Petra droši vien gandrīz neko nesaprata no mūsu sasteigtās sarunas, taču trauksmi viņa nepārprotami bija uztvērusi. Māšele pamāja ar galvu un izgaisa durvju tumšajā kvadrātā. Es veikli apģērbos un sasēju savas gultas segas paunā. Taustoties, lampu neaizdegdams, uzmeklēju loku ar bultām, somu ar ēdamo un izlavījos no istabas.

Petra mani jau gaidīja. Paķēru no viņas lādītes pirmos apģērba gabalus, kas trāpījās pa rokai, un iebāzu tos segu paunā.

— Pagaidām nevelc zābakus, — es čukstēju, — turi tos rokās un seko man uz pirkstgaliem, klusu kā runcītis!

Mēs izgājām pagalmā un tur apāvām zābakus. Petra gribēja kaut ko teikt, bet es pieliku pirkstu lūpām un uzzīmēju viņai Sebu — pašu spriganāko mūsu ķēvi. Viņa pamāja ar galvu, un mēs uz pirkstgaliem steidzāmies staļļa virzienā. Biju tikko atvēris staļļa durvis, kad saklausīju tālumā kaut ko līdzīgu dipoņai. Es sastingu.

— Zirgi... Šurp auļo zirgi! — Petra čukstēja.

Tik tiešām, tālumā bija dzirdama zirgu pakavu

dipoņa un iemauktu žvadzēšana. Šeba, protams, bija bez segliem un iemauktiem, taču meklēt tos vairs neatlika laika. Izvedām Šebu pagalmā, uzcēlām ķēvei mugurā segu paunu un paši apsēdāmies uz tās. Petra iekārtojās man aiz muguras, apskaudama mani ar savām rociņām. Bez nevienas skaņas mēs pametām fermu un devāmies pa taku uz upes pusi. Kaut kur pavisam līdzās mūsu mājai varēja saklausīt pakavu dipoņu ...

— Rozalinde! — es pasaucu.

— Jau desmit minūtes gaidu jūs, — Rozalinde atsaucās. — Man viss bija sagatavots. Mēs bez mitas pūlējāmies sazināties ar tevi... Par laimi, Petra īstajā brīdī uzmodās!

Petra, izdzirdējusi, ka tiek pieminēts viņas vārds, tūlīt pat iejaucās, vaicādama: kas noticis. Māšeles uztraukums kā vienmēr pērkonveidīgi atsaucās manā galvā, kļuva pat nelabi.

— Mazliet klusāk, mīļā! — Rozalinde lūdzās. — Ne tik stipri, lūdzu! — Rozalinde nogaidīja, kamēr trieciens mazināsies, un tad sacīja: — Tu visu uzzināsi, pacieties!... Šallij, Katrīn! — viņa pasauca meitenes.

Meitenes tūdaļ pieslēdzās.

— Mūs atveda pie inspektora. Mēs, protams, neko nesaprotam un par kaut ko tādu nekad neesam dzirdējušas! Pareizi?

Mišels ar Rozalindi vienlaicīgi apstiprināja, ka taisni tā jāizturas.

— Būs labāk, ka mēs atslēgsimies no jums, — Sallija turpināja, — tad spēsim pārliecinošāk melot!

Nemēģiniet stāties ar mums kontaktā, apsoliet?

— Jā, bet... Mēs visi paliekam jums abām atvērti, — Rozalinde sacīja. — Dāvi, nekavējies! — viņa pārslēdzās uz mani. — Fermā iedegās ugunis!

— Tūlīt būsim klāt! — atsaucos. — Tumsā viņi tik ātri nesapratīs, kādā virzienā mūs meklēt.

— Viņi jenāks stallī un aptvers, ka jūs esat tepat tuvumā! Ātrāk!

Es atskatījos. Mūsu mājas logos dega gaisma un kāda rokās lukturis cilājās augšup lejup. Nokļuvuši upes krastā, izdzirdējām ūjināšanu. Bijām jau pietiekoši tālu, tādēļ palaidu zirgu rikšiem. Vēl pēc pusminūtes mēs jau aulekšojām. Dzirnavas sasniedzām pavisam drīz: es sajutu Rozalindes atvieglojumu un sapratu, ka viņa ir kaut kur līdzās, mazliet mums priekšā. Rikšojām tālāk, un pēkšņi es sadzirdēju zaru brīkšķēšanu. Devos brīkšķa virzienā un ieraudzīju Rozalindi, kura mūs jau gaidīja, un divus viņas tēva milzīgos zirgus. Gigantiskie rumaki līdzīgi torņiem slējās pāri mums, un katram no šiem milzeņiem mugurā bija divi pamatīgi grozi. Vienā no groziem stāvēja Rozalinde ar uzvilktu loku.

Tuvojos Rozalindei, un viņa noliecās apskatīties, ko labu esmu paķēris sev līdz.

— Dod šurp segas! Kas tev tajā somā? — viņa vaicāja. — Un tas ir viss, ko paguvi paņemt? — Viņas balsī jautās pārmetums.

— Man taču nebija laika sakravāties, kā nākas!

Viņa veikli izveidoja no segām kaut ko līdzīgu

mīkstiem segliem starp abiem groziem. Pacēlu Petru virs galvas: Rozalindes rokas satvēra meitenīti un apsēdināja viņu uz segām.

— Mēs ar viņu paliksim šajā grozā, bet tu ieņem vietu no otras puses — grozā pa kreisi! Šausi ar loku no turienes!

Viņa veikli pārsvieda gigantiskā zirga mugurai kaut ko līdzīgu no virvēm savītam seglu kāpslim: lai gan ar grūtībām, tomēr es varēju aizsniegties līdz šim kāpslim ... Nokāpis no Šebas, es pagriezu ķēvi ar purnu māju virzienā un uzšāvu lopiņam ar plaukstu: ķēve tūdaļ aizaulekšoja. Pēc tam pats lēnām ierāpos grozā. Kolīdz mana kāja bija izcelta no pašdarinātā kāpšļa, Rozalinde uzvilka kāpsli augšā. Vēl nebiju kā nākas iekārtojies grozā, kad Rozalinde satvēra pavadu un mēs spēji devāmies uz priekšu.

Laiciņu rikšiem jājām pa platu, iebrauktu ceļu, tad nogriezāmies uz daudz šaurāka ceļa, kurš virzījās gar strautu. Tur, kur šis strauts krustojās ar citu strautu, mēs no jauna pagriezāmies un tagad jājām gar otro strautu. Pēc kādas pusjūdzes atkal pagriezāmies un devāmies tālāk gar trešo strautu. Tā tas turpinājās vēl pāris reižu, līdz zeme zem zirgu pakaviem kļuva cietāka: nu mēs jājām pa akmeņainu ceļu. Nopratu, ka Rozalinde jau iepriekš izdomājusi speciālu maršrutu pēdu jaukšanai. Rozalinde uztvēra manas domas un tūdaļ ne bez ironijas atsaucās:

— Žēl, Dāvi, ka tu gulēji kā sists, it nemaz nedomādams par mūsu nākotni!

— Es taču pirmais uzzināju, ka mums draud briesmas, — taisnodamies sacīju, — bet man neienāca prātā, ka viss tik ātri piepildīsies! ...

— Un tāpēc tai laikā, kad es ar pēdējiem spēkiem pūlējos sazināties ar tevi,tu mierīgi krāci. Mēs ar mammu veselas divas stundas darījām, ko varējām, lai piepildītu šos velna grozus ar provīziju, bet tu pa to starpu baudīji saldus sapņus ...

— Ar māti?! — iesaucos. — Tātad tava māte arī to zina?

.

— Šo to zina, šo to tikai nojauš. Nevaru droši pateikt, ko viņa patiesībā domā, jo mēs abas šo lietu nekad neesam pārspriedušas. Māte noteikti uzskata: vajag tikai klusēt un izlikties, ka nekas slikts nav atgadījies, un viss nokārtosies pats no sevis ... Tāpēc, kad vakar pateicu, ka, iespējams, man nāksies steidzami doties projām, viņa nemaz nebrīnījās ... Tikai sāka raudāt! Zini, man šķiet, ka mamma klusībā jau sen gatavojās brīdim, kad vienā jaukā dienā viņai būs jāpalīdz man bēgt... Nu tā diena ir klāt, un viņa man palīdzēja! ...

Pārdomāju notikušo, taču nekādi nevarēju iedomāties savu māti darām to pašu Petras labā. Bet tomēr viņa slepus raudāja, kad tika padzīta Harjete ... Un krustmāte sava bērna dēļ devās pašnāvībā ... Arī Sofijas māmiņa bija gatava uz visu ...

Braucu un visu laiku pats sev jautāju: ko gan tagad jūt mana māte... Vai viņa slepus priecājas par Petras izglābšanos, vai arī ir nikna par to ...

Vēl arvien mēs metām cilpas saskaņā ar Rozalindes izdomāto maršrutu. Akmeņi un strautiņi aizvien biežāk trāpījās mūsu ceļā. Kad bijām sasnieguši upes krastu, devāmies meža virzienā. Ja nāksies bēgt — bēgsim uz dienvidrietumiem! Šo variantu zināja ikviens no mūsējiem: tā bija droša vieta cilvēkiem ar nоvirzi un viņu nepareizajiem zirgiem. Es, Rozalinde un Petra jājām precīzi šajā virzienā. Ausa rīts. Bijām nokļuvuši pašā meža biezoknī. Sameklējām pļavu ar sulīgu zāli, noseglojām zirgus un palaidām tos ganīties. Mūsu brokastis sastāvēja no maizes un siera. Un tad Rozalinde sacīja:

— Tu, Dāvi, esi labi izgulējies, tāpēc tagad ir tava kārta sargāt mūs!

Abas meitenes ātri vien ieritinājās segās un tūdaļ aizmiga. Es atsēdos pļaviņā, noliku sev uz ceļiem loku, bet labajā pusē pa rokai — sešas bultas. Vis-

apkārt valdīja dziļš klusums, ja neskaita putnu čivināšanu, zara lūšanu zem meža zvēriņa ķepām un meļņu nesteidzīgo grudzināšanu. Saulei uzlecot, kļuva siltāks. Lai neiesnaustos, ik pēc brīža cēlos kājās un ar uzvilktu loku pārstaigāju pļavu.

Pēc dažām stundām atskanēja Mišela balss.

— Kur jūs patlaban atrodaties? — viņš jautāja.

Es paskaidroju.

— Kurp dosieties tālāk?

— Un dienvidrietumiem, — atbildēju. — Pa nakti jāsim, pa dienu — atpūtīsimies.

Viņš man piekrita, ka tas ir prātīgi, un piemetināja:

— To baumu dēļ par džunglistu drīzu uzbrukumu vietējie biezgalvji, šautenes paķēruši, tūdaļ jozīs uz mežu. Man nepatīk, ka Rozalinde izvēlējās lielos zirgus. Tos viegli var sazīmēt, bet tas sacels kājās visus iedzīvotājus. Pēc viena vien pakava nospieduma viņi...

— Ātruma ziņā šie meļņi nav pārāki par citiem zirgiem, — es sacīju, — bet izturības ziņā gan!

— Jā, tas jums var noderēt, — Mišels, brīdi domājis, piekrita. — Un vispār — tu drīz būsi spiests daudz ko izdomāt. Godīgi sakot, man bail prātot par to, kas notiks rīt... Mani un Reičelu vēl nav atšifrējuši. Arī Marku vēl netur aizdomās ... Taču uzbudinājums ir pamatīgs! Jau noorganizētas vienības, kas dzīsies jums pakaļ. Es mēģināšu iekļūt kādā no tām un pārliecināt, ka jūs aizbēgāt dienvidrietumu virzienā. Līdzko viņi būs aptvēruši savu kļūdu, Marks centīsies aizvilināt tos uz ziemeļrietumiem... Ja gadījumā jūs tomēr kāds pamana, neļaujiet viņam aiziet! Tikai nešaujiet! Ķērājiem pavēlēts nelietot bises, tāpēc tavs šāviens var jūs nodot!

— Mums nav bises! — paziņoju.

— Ļoti labi. Tev nekārosies... Zini, ķērāji ir pārliecināti, ka jums ir bises ...

Atceros: kad nepatikšanas vēl tikai sākās, es cieši izlēmu atstāt bisi mājās. Protams, bises raidītā lode aizlido tālāk, taču bulta nerada troksni un, kamēr tu pārlādē bisi, var izšaut savas desmit bultas...

Manu kontaktēšanos ar Mišelu pārtrauca Marks.

— Zēni, tagad man viss ir skaidrs, — Marks paziņoja. — Ja vajadzēs, likšu tiem āmurgalvām kā paklausīgām aitām vicot man līdzi uz ziemeļrietumiem!

— Pagaidām liec tos mierā, Mark! Es brīdināšu, kad vajadzēs! — Mišels sacīja. Viņš atkal pieslēdzās man: — Dāvi, vai Rozalinde vēl guļ? Kad viņa pamodīsies, — lai uzņem ar mani sakarus!

Mišels atslēdzās. Vēl pāris stundas klīdu pa pļavu ar loku rokā, tad uzmodināju Rozalindi. Petra arvien vēl gulēja ciešā miegā. Es nogūlos līdzās māšelei un pēc sekundes jau krācu...

Vai nu mans miegs bija pārāk caurs, vai arī es pa sapņiem izdzirdēju Rozalindes saucienu:

— Es viņu nogalināju, Mišel! Viņš... viņš ir beigts! — Rozalindes domas bija satrauktas un neskaidras.

— Lūdzu neuztraucies! Esi mierīga! — ieskanējās Mišela nosvērtā balss. — Tev nebija citas izejas, Rozalinde! Tu biji spiesta to izdarīt! Saproti jel: mums visiem pieteikts karš! Asiņains karš! Mēs šo karu pirmie neiesākām. Un mums tāpat kā viņiem arī ir tikai viena dzīvība. Lai tevi nemoka sirdēsti!

— Kas noticis? — vaicāju, neko nesaprazdams.

Abi runātāji vai nu nedzirdēja mani, vai ari negribēja, lai kāds jaucas pa vidu ... Paraudzījos sev visapkārt: Petra aizvien vēl gulēja, ari zirgi ganījās tepat tuvumā. Atkal uztvēru Mišelu:

— Aizvāc viņu, Rozalinde! Sameklē dziļu bedri, iegrūd to nelaimīgo šai bedrē un saber pa virsu lapas!

Sajutu, ka Rozalinde jau saņēmusi sevi rokās un darīs visu, kā Mišels viņai liek. Pielēcu kājās, paķēru loku un traucos meklēt Rozalindi. Kad šķērsoju pļavu, pēkšņi iedomājos: nedrīkstu atstāt bez uzraudzības Petru! Steidzos atpakaļ pie māšeles.

Dažas minūtes vēlāk no biezokņa grīļodamās iznāca Rozalinde. Viņa gāja lēni, tik tikko vilkdama kājas, pa ceļam ar lapu vīšķi kaut ko tīrīdama nost no bultas ...

— Kas noticis?! — uztraukts jautāju.

Rozalinde, šķiet, bija pilnīgi zaudējusi kontroli par

sevi un savām domām: viņas galvā bija pilnīgs juceklis. Pienākusi tuvāk, Rozalinde izdvesa:

— Tas bija vīrietis ... Viņš bija atradis mūsu zirgu pakavu nospiedumus. Būtu tu, Dāvi, redzējis, kā viņš zagās mums pa pēdām... Mišels teica, lai es šo vīrieti ... Mīļo Dāvi, es negribēju! Man taču nekas cits neatlika, vai ne?

Viņas acis bija asaru pilnas. Apskāvu meiteni un ļāvu viņai izraudāties man uz pleca. Kā vēl varēju viņu mierināt? Ja nu vienīgi atkārtot Mišela sacīto ...

Abi lēnām tuvojāmies mūsu apmešanās vietai. Kad Rozalinde nosēdās līdzās vēl arvien guļošajai Petrai, es pavaicāju:

— Bet tā cilvēka zirgs? Aizskrēja projām?

— Nezinu... — Rozalinde paraustīja plecus. — Droši vien, ka viņam bija zirgs. Kad es šo vīrieti ieraudzīju, viņš gāja kājām . ..

Nolēmu atgriezties, lai palūkotos, vai svešinieks tepat tuvumā nav atstājis pie koka piesietu savu zirgu. Nosoļoju labu pusjūdzi, taču ne zirgu, ne šī zirga pēdas nekur nemanīju: uzdūros vienīgi gigant-pakavu nospiedumiem, — tādus ar citiem nesajauksi ... Kad pārnācu, Petra jau bija pamodusies un jautri tērzēja ar Rozalindi.

Tuvojās dienas vidus. No Mišela un pārējiem ziņu nebija. Pēc visa notikušā jutāmies ļoti apdraudēti. Un tomēr nolēmām palikt un sagaidīt šeit nakts iestāšanos.

Ap pusdienlaiku mēs sadzirdējām ... Tas nebija domu grūdiens! Tā bija bezdibenīga sāpe, cīņa, stāvoklis pirms nāves iestāšanās. Petra pielēca kājās un raudādama paslēpa seju Rozalindes klēpī. Uztverto ciešanu starojums bija ļoti spēcīgs: tas sagādāja mums nežēlīgas mokas. Mēs ar Rozalindi izbailēs uzlūkojām viens otru un mums abiem drebēja rokas. Šoks bija tik spēcīgs, ka mēs pat nespējām atšķirt, kurš no mūsējiem patlaban signalizē.

Pēc pāris sekundēm atkal atkārtojās sāpju, bezpalīdzības un izmisuma uzvilnījums. Taču šoreiz mēs skaidri zinājām starojuma avotu ... Nav šaubu — tā bija Katrīne! Rozalinde iecirtās nagiem manā rokā: klusēdami cietām, līdz sāpju uzliesmojums kļuva arvien bālāks un izzuda pavisam.

Vēl pēc brīža mēs izdzirdējām Salliju: no viņas uz Katrīni plūda mīlas un līdzjūtības viļņi, jaukti ar izmisumu. Kad Sallija uzrunāja mūs, viņas balss aiz šausmām un kauna dzirksteļoja:

— Ko viņi ir izdarījuši ar Katrīni! Augstais Dievs, ko viņi izdarījuši. .. Mīļā Ket! ... Jūs nedrīkstat viņu vainot, dzirdat! Nedrīkstat!... Ja tikai jūs zinātu, kā viņi to spīdzināja! ... Neviens mūsējais to neizturētu . .. Viņa zaudēja samaņu .. . Viņa nedzird mūs ... Ket! Dārgumiņ! ... — Sallijas domas

zaudēja konkrēto apveidu: tās pārvērtās sāpju un izmisuma receklī.

Šai brīdī mēs izdzirdējām Mišelu. Nekad mūžā nebiju sadūries ar tādu niknumu, kaut arī viņš visiem spēkiem centās savaldīties.

— Tas ir karš ... karš! — viņš izspieda no sevis, griezdams zobus. — Agri vai vēlu, bet es nositīšu tos, kuri mocīja Katrīni! Viņi man samaksās par visu!

Vairāk nekā stundu sēdējām pilnīgā klusumā. Pa to laiku mums izdevās nomierināt Petru. Viņa neko nesaprata no mūsu sarunām, taču nekļūdīgi bija uztvērusi Katrīnes sāpi un ciešanas: aiz bailēm meitenei pamira sirds ...

Pēc kādas pusotras stundas mēs atkal izdzirdējām Salliju.

— Katrine viņiem visu izstāstīja ... Visu! — Sallija ar piepūli, stostīdamās runāja. — Un es .. . apstiprināju viņas teikto. Šie nezvēri vienalga būtu mani piespieduši. Es... es nespēju ilgāk vairs noraudzīties Katrīnes mokās. Nokaitētas adatas! ... Arī.. . pārējais ... Es neizturēju! Piedodiet man! Dieva dēļ, piedodiet mums! ...

— Sallij, mazulīt, — Mišels iejaucās, — mēs jūs nevainojam! Jūs abas esat bez vainas, draudziņ! Mēs . .. tevi ļoti labi saprotam. Saki, ko jūs viņiem teicāt! Ko viņi par mums uzzināja?

— Visu . .. Par Dāvidu un Rozalindi. Viņi nebija pārsteigti, taču spieda mūs apstiprināt...

— Un Petra?

— Jā... Ak, Petra!... — šai brīdī skaudri sajutām Sallijas sirdsapziņas pārmetumus. — Citādi nevarējām. Viņi mūs nogalinātu ... Nabaga bērns! ... Viņi sen turējuši Petru aizdomās: ne velti Dāvids un Rozalinde «paķēruši skuķi sev līdz»... Šie mocītāji! ...

— Ko vēl?

— Neko. Neko vairs. Mēs teicām, ka visu izstāstījām. Šķiet, viņi mums noticēja. Bet pratināšana turpinās. Grib vēl kaut ko izvilkt no mums ... Jautā, к ā mēs t о darām? ... Vēlas noskaidrot, kādā attālumā tas darbojas. Teicu: ne vairāk kā piecu jūdžu attālumā ... Pārāk liels tuvums domu uztverei ari neder . .. Katrine! Viņa ir nākusi pie samaņas! ... Viņa vēl nevar runāt ar jums... Būtu jūs viņu redzējuši! ... Ak Dievs! Nabadzīte!... Viņas kājas!... Mišel! Ja tu būtu redzējis viņas kājas! .. .

Sallijas domas sāka jukt, kļuva neskaidras, — tagad mūs tirdīja izmisums, taču arī tas drīz pazuda. Mūsējie klusēja, valdīja sāpes. Būtu bijis labāk, ja mēs to visu uzzinātu no Sallijas vārdiem! Jo vārdus var piemeklēt, apdomāt un tikai tad — izteikt... Bet mēs visu uzzinājām pa tiešo... Mēs visi bijām saistīti savā starpā uz dzīvību un nāvi...

Saule jau rietēja, kad mēs sākām gatavoties ceļam. Šai brīdī izdzirdēju Mišelu.

— Draugi! — Mišels teica, — būtu jūs redzējuši viņu paniku! Mēs tos ne pa jokam esam nobiedējuši. Parasti... ja kāds ar novirzi aizvācas, vietējai varai ar to pilnīgi pietiek. Inspektoram rūp tikai viņam uzticētā apvidus šķīstība, — par citām vietām tam nospļauties! Bēglis tāpat nekur tālu netiks: visur nelaimīgajam pieprasīs dzimšanas apliecību vai arī viņu pārbaudīs, kā nākas. Tādējādi «nepareizais» vienalga nonāks Džungļos. Diemžēl mūsu gadījumā viss ir savādāk. Viņus līdz nāvei pārbaidījis tieši tas, ka šo grēku nevar redzēt! Divdesmit gadus esam nodzīvojuši viņu vidū un esam šķituši normāli. Tātad arī citur mūs uzskatīs par NORMU!

Patlaban uz visām pusēm sūta depešas, kurās jūs oficiāli tiekat izsludināti par mutantiem. Tas nozīmē: jūs esat ārpus likuma, nešķīsteņi, par kuriem nemēdz apžēloties!... Ja arī atradīsies kāds, kas gribēs jums palīdzēt, viņš ar to pašu parakstīs sev nāves spriedumu. Arī tie, kas slēps jūsu atrašanās vietu, tiks bargi sodīti... Saskaņā ar Likumu! Reāli tas nozīmē, ka jebkurš pretimnācējs drīkst ielaist jums lodi pierē... Ir izsludināta balva par jums — nogalinātiem. Bet daudz vērtīgāka balva apsolīta tam, kurš saņems jūs dzīvus!

— Nesaprotu, — brīdi klusējusi, Rozalinde sacīja. — Un ja nu mēs apsolām pamest šīs vietas un nekad vairs neatgriezties ...

— Viņiem ir bail no mums! — Mišels pārtrauca Rozalindi. — Viņi alkst uzzināt, kā mēs to darām. Tāpēc mēs tiem esam vajadzīgi dzīvi. Viņiem nerūp, cik pareizi vai nepareizi mēs atbilstam Dieva ģīmim un līdzībai; šīs tā saucamās «rūpes» ir viņu maska!... Īstenībā viņi ir briesmīgi nobijušies... Spriediet paši: ja bez mums atradīsies vēl citi, kas arī pratīs sazināties viens ar otru bez vārdiem, zīmītēm, vēstulēm... Tad jau mēs ar laiku tos normālos vienkārši izkvēpināsim no šejienes... To viņi negrib pieļaut. Lūk, tāpēc normālie alkst mūs nogalināt. Viņiem tas ir dzīvības vai nāves jautājums ... Vai nu mēs — vai viņi! Un, ziniet, iespējams, ka tas jūs šokēs, taču ... viņiem savā ziņā ir taisnība ...

— Viņi... Vai viņi nonāvēs Katrīni un Salliju? — Rozalinde pēkšņi iesaucās. Elpu aizturējuši, mēs gaidījām, vai kāda no meitenēm neatbildēs. Taču viņas klusēja. Var jau būt, ka meitenes bija atslēgušās no mums, iespējams, atradās bezsamaņā vai arī jau bija ... mirušas ... Mazliet padomājis, Mišels šo pēdējo variantu noraidīja:

— Maz ticams, ka to darīs patlaban, kad abas mei

tenes atrodas viņu rokās! Daudziem tas var nepatikt. Viena lieta ir pasludināt jaundzimušo par mutantu acīm redzama defekta dēj, bet pavisam cita lieta — mēs: šai gadījumā nevar kā ar cirvi nocirst.

Vietējie ļaudis daudzus gadus meitenes uzskatīja par NORMU, — nav nemaz tik viegli šodien viņiem iestāstīt pretējo. Ja meitenes nogalinās, cilvēki sāks apšaubīt Likuma taisnīgumu ... Iznāks, ka meitenēm konstatēta novirze it kā ar atpakaļejošu datumu.

— Toties mūs viņi droši vien nobeigs? — Rozalinde vaicāja.

— Viņi jūs vēl nav sagūstījuši. Jūs aizbēgāt un šobrīd atrodaties starp svešiem, kuru acīs jūs esat dzīvi monstri...

Mums nebija ko iebilst. Visi klusējām. Pēc kāda laika Mišels jautāja:

— Kurp tagad dosieties?

— Uz dienvidrietumiem, kā jau izlēmām! — atbildēju. — Zini, bijām domājuši apmesties kaut kur Neapdzīvotajās Zemēs, taču pašreiz, kad katrs nejaušs pretimnācējs, katrs mednieks bez vārda runas var mūs nošaut, — šķiet, ka virzīsimies uz Džungļiem.

— Citas izejas laikam nav, — Mišels novilka. — Pacentieties tur kādu laiku noturēties, bet mēs šeit darīsim visu, lai apkārtnē sāktu klīst valodas par jūsu bojāeju... Rīt izlūkvienības sastāvā es dodos uz dienvidaustrumiem. Centīšos jūs par tālāko informēt. Atcerieties: ja kāds aizšķērso jums ceļu, — nesvārstieties, šaujiet pirmie!

Vilcināties vairs nedrīkstēja. Rozalinde beidza kravāties, un mēs ierāpāmies grozos. Izvietojāmies pa vecam: es — kreisajā grozā, Rozalinde ar Petru — labaja, un — aiziet! Šai bridi Petra, kas visu laiku bija klusējusi, sāka skaļi raudāt.

Mana mazā māšele neparko negribēja doties uz Džungļiem: tur dzīvojot Ragana Megija un Spalvainais Džeks (ar šiem briesmoņiem apkārtnes iedzīvotāji baidīja savus resgaļus, lai tie neaizklīstu tālu no mājām)! Ko lai dara? Pat mums, kas sen vairs neticējām pasakām, arī nenācās viegli izdzēst no atmiņas visus nostāstus par Džungļiem. īstenībā mēs gandrīz neko nezinājām par vietām, kurp šobrīd virzījāmies. Petra jūtīgi reaģēja' uz mūsu apjukumu: viņa izstaroja bailes un izmisumu. Skuķēns gan bija iemācījies nedaudz valdīt pār sevi, bet mēs — iemanījušies automātiski radīt barjeru skuķēna kosmisko katastrofu laikā. Un tomēr — no Petras signāl-kaucieniem nebija glābiņa! Pēc pusstundas Rozalin-dei izdevās nomierināt Petru. Iestājās klusums, kuru pārtrauca Mišela balss:

— Kas tai Petrai atkal lēcies? — viņš aizkaitināts vaicāja.

Izskaidrojām lietas būtību, un Mišels tūdaļ apdzēsa savu uzbudinājumu: viņš sāka Petrai zīmēt «ainiņas», lai parādītu, kāda Džungļos klusa un mierīga dzīve. Tur, viņš uzsvēra, dzīvo tie, kam nav paveicies. Ja arī daži no tiem ir mazliet ērmotāki pēc izskata, — tā nav šo cilvēku vaina. Mums tie ir jāžēlo, nevis jābaidās no viņiem. Cilvēka ārējais izskats dzīvē nav galvenais, — pie visa ar laiku var pierast, un ...

Šai mirklī Petra pārtrauca Mišelu.

— Kurš vēl tagad runā? — viņa jautāja visiem mums.

— Kurš runā? Petra! ... Klau! — Mišels nesaprata.

— Es dzirdu vēl kādu ... Tā arī ir balss, tikai ļoti atšķirīga!... Šī balss pārklāj tavu balsi, Mišel, — meitēns domīgi sacīja.

Apklusām un ieklausījāmies. Es sasprindzināju visus spēkus, taču neko nesaklausīju. Šķiet, ka citi — arī.

— Ne velna nedzird! — Mišels iesaucās. — Nevar zināt.. .

Pēkšņi sarāvāmies no Petras domu apsau-ciena (mutiski tas skanētu kā: «Aizveries!»). Mēs «aizvērāmies». Pametu skatienu uz grozu, kurā sēdēja Rozalinde: viņa glāstīja Petras plecus un vērīgi lūkojās tai acīs. Skuķēns tupēja samiegtām acīm, uzvilkts kā stīga. Beidzot viņa atslābinājās.

— Nu? Kas tas bija? Ko tu dzirdēji? — jautāja Rozalinde.

— Kāds uzrunāja mani... Šķiet, ka sieviete ... — Petras domas vēl bija ļoti neskaidras, — tās mijās ar izbrīnu un nesaprašanu, — ļoti, ļoti tālu no mums ... Sieviete sacīja, ka jau labi sen uztverot manas bailes. Viņa gribot noskaidrot, kas es esmu... un kur es atrodos ... Vai pateikt?

Bijām šausmīgi apjukuši. Pirmais atguvās Mišels.

— Lai notiek, Petra! — viņš sacīja, — mēģini pateikt viņai...

— Bet vai jūs izturēsiet manu skaļumu? — Petra brīdināja, — jo tā sieviete ... viņa ir bezgala tālu no šejienes ...

Tas tik bija sprādziens! Ja skuķēns nebūtu mūs brīdinājis un mēs nepagūtu «noslēgties», mūsu smadzenes droši vien tiktu izkausētas .. . Petras pārraide nebija nekas sevišķs, taču tās jauda!... Mišels pat ievaidējās, un tūdaļ uzdzirdēja: «Aizveries!»

Iestājās pauze, tad nogranda vēl viens apdullinošs seanss. Kad viss apklusa, Mišels pavaicāja:

— Nu? Kur viņa ir... tā tava sieviete?

— Tur, — skuķēns atbildēja, pavicinādams ar roku.

— Skat, kāda! Kur tieši? Jautājiet jūs!

— Petra rāda uz dienvidrietumiem, — es paskaidroju.

— Petra, dārgumiņ, vai tu pajautāji, kā sauc to vietu, kur viņa ... nu, šī sieviete dzīvo? — Rozalinde mīlīgi vaicāja.

— Es jautāju, taču vietas nosaukums... tas neko nenozīmē... — Petra mutiski paziņoja. — Neko nevarēju saprast, vienīgi to, ka tur ir daudz ūdens ... Arī viņa neaptvēra, kur es atrodos.

— Palūdz, lai viņa nosauc atsevišķus burtus, — ieteica Rozalinde.

— Es taču nepazīstu burtus! — Petra gandrīz vai iešņukstējās.

— Ko nu lai darām?! — Rozalinde noskuma, bet pēc brīža jau sauca: — Petra, cālīt!... tūdaļ uzzīmēšu tev burtus pēc kārtas, un tu pārraidīsi šīs bildītes tai sievietei, labi?

Petra padomāja un piekrita.

— Visiem sagatavoties! — Rozalinde pavēlēja. — Tūdaļ sāksies!

Rozalinde domās uzzīmēja burtu «L», un Petra momentāni ar varenu grāvienu šo burtu noraidīja; Rozalinde uzzīmēja «A» un pēc tam — visus pārējos vietas nosaukuma burtus. Petra iesaucās:

— Viņa saprata. Taču viņa nezina, kur atrodas šī Labradora. Viņa to noskaidrošot. Vēl viņa vēlas burtveidīgi paziņot savu dzīvesvietu... Tās nosaukumu! Bet es teicu, ka šādi mēs neko nesapratīsim...

— Lieliski sapratīsim! Klausies: tu uztver viņas noraidīto bildīti un informē mūs, tikai vidēji stipri, es tevi lūdzu! Citādi mēs kļūsim kurli!

Pirmais burts bija «Z». Mēs jutāmies vīlušies.

— Kur tas varētu būt? — visi reizē pajautājām.

— Un ja nu Petra ir sajaukusi? Tas droši vien bija «J»! — Mišels sacīja.

— Nē, nekāds «J», bet «Z»! Un neko es neesmu sajaukusi! — Petra atkal gandrīz vai raudāja.

— Cālīt, neņem viņus galvā! — Rozalinde lūdza.

— Tev taču lieliski izdodas. Šifrē vien tālāk!

Kad bijām «dabūjuši» visu vārdu, Mišels noteica:

— Pārējie burti ir vietā, — droši vien tā ir Jūr-zeme .. .

— Pirmais burts ir «Z», nevis «J»! — Petra stūrgalvīgi palika pie sava.

— Bet, cālēn, — Rozalinde iejaucās, — tavā variantā putra vien iznāk. Jūrzeme — tā ir vieta, kur netrūkst jūras, saproti? Zeme jūras vidū...

— Akselis man stāstīja, ka jūru... vārdu sakot, ūdens uz zemes ir krietni vairāk, nekā mums šķiet... — es šaubīdamies piebildu. — Bet arī tad ...

Nebiju visu vēl izteicis, kad piepeši mūs apdullināja Petra: viņa atkal bija saistījusies ar nepazīstamo sievieti... Līdzko seanss beidzās, Petra svinīgi paziņoja:

— Teicu taču, ka «Z»! Sieviete sacīja: burts skan tā, it kā . .. It kā bite dūktu .. .

— Labi jau labi, — Mišels samierinoši piezīmēja.

— Tev taisnība. Un tagad pajautā sievietei, vai tur ir jūra?

— Ir! — pēc neilga laika (kamēr mēs sēdējām, tēlaini izsakoties, ar vati ausīs) Petra paziņoja.—Tur ir ... divas zemes ... divi gabali... Un visapkārt — jūra! Un vēl... tur saule mirdz cauru dienu un nakti un ... gaiši zils plašums visus apņem ...

— Saule pa nakti? — Mišels pārjautāja. — Tā sieviete droši vien murgo ...

— Tādas nakts tur nemaz nav... Viņa man parādīja, — Petra pārtrauca Mišelu, — skaidrs? Parādīja!... Tur ir daudz, daudz namu, — tie nav tādi kā mājas Vaknukā, tie ir īsti milzeņi. Un vēl tur kustas tādas smieklīgas ekipāžas: bez zirgiem... Un savādi ķermeņi debesīs: ar tādiem, lūk, daiktiem augšā... — Petra zibenīgi noraidīja «bildīti».

Izbrīnījies es pazinu savu bērnu dienu sapni, — sen aizmirstu un nule tik dzīvu! Atkārtoju šo «ainiņu», tikai daudz skaidrāk.

— Jā, jā, tieši tāda! — Petra nopriecājās.

— Neko nesaprotu, — Mišels murmināja. — Paklau, Dāvi, bet kā tev to izdevās uzzināt?!

— Lai Petra ievāc no viņiem faktus pēc iespējas vairāk! — es sacīju. — Vēlāk mēs visu pārrunāsim.

Kārtējo reizi «aizkorķējām» ausis un pūlējāmies norobežoties no Petras «seansa»: skuķēns uz savu galvu bija nodevies divsarunai, — cits pakaļ citam spēra «zibeņi» un dārdēja «pērkoni» .. .

Mēs pa to laiku lēnām jājām, vairīdamies no lielceļiem, lauzdamies cauri brikšņiem. Lokus turējām pa ķērienam: šajās pamestajās vietās mēs mazāk baidījāmies no cilvēkiem, vairāk — no mežonīgiem zvēriem. Mums veicās: uzdūrāmies tikai vienam vienīgam zvēram, un tas, ieraudzījis mūs, aizmuka. Dzīvnieks droši vien izbijās no zirgiem-milzeņiem .. .

Vasaras naktis šeit bija īsas. Līdz ar pirmajiem saules stariem mēs apstājāmies nelielā pļaviņā. Zirgiem seglus nenoņēmām: bija žēl tērēt laiku un cilāt smagos grozus. Pie tam, ja mums negaidīti uzbruktu, nāktos pamest grozus, bet tajos bija mūsu ēdamais un drēbes.

Kamēr mēs brokastojām, es klusiņām iztaujāju Petru par «bildītēm», kuras viņai rādīja nepazīstamā «tante». Jo vairāk Petra pastāstīja, jo spilgtāk mana atmiņa izgaismoja bērnībā nosapņoto. Viss sakrita: līdz pēdējam sīkumam! . .. Tātad tie nav bijuši tukši sapņi par nekur neeksistējošu Izmirušo Pilsētu, — man bija parādījusies vieta, kura reāli eksistē uz Zemes! Varbūt šī vieta atrodas ļoti tālu no manis, bet tā pastāv!... Petra jutās nogurusi, un es nolēmu viņu vairāk nemocīt ar savu jautāšanu. Lai izguļas abas ar Rozalindi!...

Uzausa gaisma, un mani sapurināja Mišela balss.

— Viņi ir uzoduši jūs, Dāvi! Suņi atrada puisi, kuru nošāva Rozalinde ... Un tad vajātāji pamanīja jūsu zirgu pakavu nospiedumus ... Vienība dodas uz dienvidrietumiem. Jūs nedrīkstat vairs vilcināties! Kur jūs atrodaties?

Atbildēju aptuveni: atrodamies kaut kur netālu no Savvaļas mežiem.

— Ātrāk uz priekšu! Nezaudējiet ne minūti! — Mišels atkārtoja. — Viņi ielenks jūs un tad!...

Viņam bija taisnība. Es pamodināju Rozalindi, un pēc desmit minūtēm mēs jau devāmies ceļā. Petra snauda starp segām.

Vairs nebija laika meklēt apkārtceļu, un mēs izjājām uz ceļa, kurš pirmais patrāpījās un veda dienvidu virzienā: palaidām zirgus rikšiem. Kādas desmit jūdzes rikšojām bez starpgadījumiem, bet tad vaigu vaigā sadūrāmies ar jātnieku: viņš auļoja kā vējš, taisni mums virsū! Ieraudzījām cits citu vienlaicīgi, kad starp mums bija kādi trīsdesmit metri...