Vainas meklēšana

Piektā nodaļa

1

Kamēr es nepinos nevienam pa kājām, mājinieki itin labi iztika bez manis. Kolīdz pagadījos viņiem acīs, mani tūdaļ pielika pie darba.

Vasara iekrita pasakaina, un fermeri strādāja kā skudras. Reizēm tomēr tiem nācās pārtraukt darbu, lai apkarotu nešķīsteņus. Noviržu šogad bija gaužām maz, ja nu tikai aitas: agrā pavasari tām atskrēja pāris aplamu jēru. Ar labību viss bija gods godam, un inspektors izdeva atļauju nodedzināt vienu vienīgu lauku: tas piederēja Angusam Mor-tonam.

Starp dārzeņiem novirzes trāpījās vēl retāk. Jā, tas tiešām bija rekordgads — viss atbilda NORMAI. Mans tēvs staroja aiz laimes un kādā no saviem sprediķiem uzsvēra, ka Vaknukas pretspars Melnajiem Spēkiem ieies vēsturē.

— Slava Visuredzošajam! — tēvs izsaucās. — Lai pateicamies Visuvarenajam, ka par zirgiem-briesmo-ņiem Viņš sodīja tikai zirgu saimnieku, bet ne visu

ciemu.

Ražas novākšana ritēja pilnā sparā, un man vai ik rītu izdevās nepamanītam aizšmaukt no mājām un ilgi, ilgi klaiņot kopā ar Sofiju. Gadījās, ka mēs abi aizklīdām pavisam tālu, taču piesardzību nekad nezaudējām. Sofijai izveidojās īpatnējs instinkts: līdzko tālumā parādījās kāds nepazīstams cilvēks, meitene bez trokšņa pazuda brikšņos. Vienīgais cilvēks, no kura viņa nevairījās, bija Korķijs, tvaikmašīnas uzraugs. Visi pārējie vaknukieši, izņemot mani, viņai šķita ienaidnieki.

Mums bija sava iemīļota vietiņa: pie strauta ar smilšu sērēm. Es ļoti mīlēju noaut kājas, uzrotīt bikses līdz ceļiem un meklēt aizvien jaunas un jaunas peļķes un peļķītes. Sofija pa to laiku sildījās uz viena no milzīgajiem akmeņiem un kāri sekoja visam, ko es daru. Pēcāk mēs sākām ņemt līdzi divus nelielus tīklus — tos nopina Venderes kundze — un dukuru. Man izdevās noķert savos tīklos sīkas, kurkuļiem līdzīgas zivtiņas, bet Sofija, tupēdama uz akmens,

pūlējās tās sagūstīt ar dukuru. Taču nekas prātīgs neiznāca, un viņa to vien darīja kā sēdēja uz akmens, ar visu sirdi dzīvodama līdzi manām veiksmēm. Taču reiz viņas vēlme noķert zivtiņas uzvarēja: pametusi baiļu pilnu skatienu visapkārt, Sofija uzmanīgi novilka vispirms vienu zābaciņu, tad otru. Uzrotījusi bikses labi augstu, meitene iebrida strautā līdz potītēm un kādu brīdi stāvēja ūdenī, pētīdama savas basās kājas.

— Nāc pie manis! — es uzsaucu. — Te mudž no zivīm!

Atmetusi ar roku visam, kas viņu biedēja un šausmināja, meitene, līksmi smiedama, steidzās pie manis... Paguruši traukties no peļķes uz peļķi, mēs izcēlām dukuru pilnu ar zivīm, apsēdāmies uz nošķelta akmens, izstiepām kājas un baudījām dāsno sauli.

— Viņas nemaz nav tik šausmīgas, vai ne? — Sofija iejautājās, norādīdama uz savām mazajām pēdiņām.

— Viņas it nemaz nav šausmīgas. Kad es skatos uz tām, man pat liekas, ka manējām kaut kā pietrūkst, — vaļsirdīgi atbildēju. Viņas seja atplauka smaidā.

Dažas dienas vēlāk mēs atkal ķērām zivis šajā vietā. Dukuru nostiprinājām līdzās akmenim, un sākās skraidīšana turp un atpakaļ, lai iesviestu dukurā izzvejotās zivis. Bijām tā aizrāvušies, ka neko apkārt nemanījām. Pēkšņi sev aiz muguras izdzirdēju balsi:

— Kā sviežas, vecīt?

Es atskatījos bez kādām bailēm, jo tajā brīdī biju pilnīgi aizmirsis par Sofijas noslēpumu.

Zēns, kas man uzsauca, stāvēja krastā līdzās akmenim, uz kura atradās mūsu zābaki. Šo puisi es pazinu: tas bija Alans, kalēja Džordža Ervīna dēls, divus gadus vecāks par mani. Un pēkšņi es atcerējos: Sofijai taču ir basas kājas!

— Prieks tevi redzēt! — noteicu bez sevišķa prieka. Devos pie akmens un satvēru Sofijas zābaciņus.

— Ķer! — iesaucos, pasviezdams meitenei zābaciņus tā, lai zābaciņi pēc iespējas precīzāk nonāktu viņas rokās.

Vienu zābaku Sofija satvēra uzreiz, bet otrais iekrita ūdenī: viņa neveikli noliecās un izvilka to.

— Ar ko tad jūs abi tik aizņemti? — Alans vaicāja.

Sāku skaidrot, cik labi šeit ķeras mazas zivtiņas, pūlēdamies neskatīties Alana smīnošajās acīs: šo to par viņu es zināju, un man bija iemesls sevišķi nepriecāties par mūsu tikšanos.

— Zivtiņas? — Alans nicinoši pavīpsnāja. — Tādus kroplīšus tu sauc par zivtiņām?

No manis viņa skatiens pārmetās uz Sofiju, kura lēnām rāpās krastā, turēdama rokās zābaciņus.

— Kas tā tāda? — viņš iejautājās.

Izlikos, ka esmu ļoti aizņemts, uzvelkot zābakus un klusēju. Kad pacēlu galvu, ieraudzīju, ka Sofija jau paguvusi izgaist krūmos.

— Kas viņa ir? — Alans atkārtoja. — Šķiet, ka agrāk viņu neesmu ...

Pēkšņi viņš aprāvās pusvārdā: kaut kas man aiz muguras saistīja viņa uzmanību. Es apsviedos un ieraudzīju mazas, basas kājiņas nospiedumu mitrās smiltīs. Strauta vidū atradās neliels sēklis, un Sofija bija tam uzminusi, ķerdama otro zābaciņu. Nospiedums bija pavisam svaigs, un tajā skaidri varēja saskaitīt sešus pirkstus ...

Satvēru dukuru un izgāzu visu, kas tajā bija, uz nospieduma. Sauja zivtiņu līdz ar ūdeni momentāni izdzēsa Sofijas kājas nospiedumu, taču tūdaļ man kļuva skaidrs, ka visi centieni noslēpt patiesību ir velti, — es biju nokavējis.

— Tas tik bija ko vērts! — iesaucās Alans, un viņa acīs iegailējās uguntiņa, kas man ļoti nepatika . . . Ļoti. . .

— Kas viņa ir? — nu jau prasīgi Alans jautāja trešo reizi.

— Mana draudzene! — atbildēju cik iespējams stingri un neatkarīgi.

— Nu un kā tad sauc šo tavu draudzeni? — viņš zobgalīgi jautāja.

Es neko neatbildēju.

— Nu labi! Drīz mēs visu uzzināsim! — viņš draudoši apsolīja.

— Bet kāda tev gar to daļa? — atcirtu pretim.

Taču Alans, nelikdamies par mani vairs ne zinis,

uzlēca uz klints atlūzas un cītīgi jo cītīgi sāka pētīt krūmāju, kurā bija paslēpusies Sofija.

Vilcināties vairs nedrīkstēja! Metos viņam virsū ar dūrēm, Alans bija daudz druknāks par mani, bet es viņu pārsteidzu un saķērušies mēs kūleniski novēlāmies no akmens. Nekāds labais kauslis nebiju, taču dusmas man palīdzēja. Smadzenēs bija tikai viena doma: jāaiztur Alans, lai Sofija pagūtu apaut kājas un aizbēgt. Ja meitenei tas izdosies, Alans viņu nekad neatradīs. Biju par to pārliecināts. Atguvies no mana negaidītā uzbrukuma, Alans divas reizes cik jaudas iegāza man pa ģīmi. Uz brīdi tas izdzēsa no manas atmiņas Sofiju un divkāršoja niknumu. Gārgdami un izspļaudami smiltis, kas iekļuva mutē, mēs valstījāmies pa krastu. Taču drīz mani spēki izsīka, un Alans to tūlīt pamanīja. Tomēr uz kādu brīdi man bija izdevies viņu aizkavēt. Beigu beigās viņš_ apsēdās uz manis jāteniski un vienīgais, ko vēl spēju, — centos pasargāt no sitieniem galvu. Pēkšņi Alans dīvaini iekaucās, pareizāk sakot, iestenējās — un vairs nesita: viņa augums sašļuka, un es viegli atsvabinājos no tā. Izberzēju acis, palūkojos visapkārt un ieraudzīju ... Ieraudzīju Sofiju: viņa stāvēja līdzās ar smagu akmeni rokās.

— Es viņam iegāzu! — Sofija lepni paziņoja.—Kā tev šķiet, vai viņš ir miris?

Iegāzts bija tiešām pamatīgi. Puisis gulēja bez kustībām, bālu, asinīm noplūdušu seju. Taču varēja dzirdēt gārdzošu, saraustītu elpu, tātad nositusi viņa to nebija.

— Dieviņ mīļais! — Sofija pēkšņi ieraudājās, un akmens izkrita viņai no rokām.

Mēs paraudzījāmies uz Alanu, tad viens uz otru: kā Sofijai, tā man radās dabīga vēlēšanās palīdzēt smiltīs gulošajam zēnam. Taču bailes guva virsroku.

— Neviens un nekad nedrīkst uzzināt noslēpumu! — tik bieži šos vārdus bija atkārtojusi Venderes kundze. — Neviens un nekad!

Smiltīs gulošais zināja šo noslēpumu. Bailes mūs burtiski paralizēja, bailes neļāva tuvoties Alanam un palīdzēt viņam.

Es piecēlos kājās, paņēmu Sofiju pie rokas un stingri pateicu:

— Ejam!

Džons Venders uzmanīgi noklausījās mūsu steidzīgo un juceklīgo stāstījumu.

— Varbūt viņš tomēr neredzēja? Viņš ... varbūt viņu interesēja Sofija, jo viņš nekad agrāk to nebija saticis?

— Nē, — pārliecinoši atbildēju. — Alans redzēja nospiedumu.

— Skaidrs, — Venders pamāja ar galvu. Mani pārsteidza viņa mierīgā un domīgā seja. Viņš no-

pietni palūkojās uz mums: bailēs drebošo Sofiju ar plaši ieplestām acīm un mani — ar dubļiem nošķaidītu fizionomiju, visu vienos nobrāzumos un zilumos. Tad viņa skatiens pievērsās sievai.

— Baidos, vai tikai tas nav noticis, dārgā, — viņš saudzīgi ierunājās.

— Džonij!... — Venderes kundze nobālēja, viņas rokas bezspēcīgi noslīga.

— Žēl, Marta, taču tā tas ir. Mēs vienmēr gaidījām, ka tas reiz notiks. Paldies Dievam, ka viss notika tagad, kad es esmu mājās. Cik ilgs laiks tev vajadzīgs, lai sagatavotos ceļam?

— Pavisam maz, Džonij. Tev... tev taisnība, es vienmēr, vienmēr domāju par to un allaž biju gatava doties projām.

— Labs ir, jāsteidzas. — Džons Venders piecēlās un piegāja pie sievas. Noliecies viņš to apskāva un saudzīgi noskūpstīja. Sofijas mātes acis pildījās asarām.

— Ak, Džonij!... Tu ... tu vienmēr esi bijis tik labs pret mani!... Nekad neviena vārda... neviena pārmetuma man par visām bēdām, kuras es tev sagādāju! ...

Viņš uzspieda savas lūpas viņas mutei, un dažus mirkļus viņi cieši raudzījās viens otrā, tad abi reizē palūkojās uz Sofiju. Venderes kundze bija atguvusi savu jauko smaidu. Viņa steidzīgi uzklāja galdu.

— Veikli mazgāties un tad pie galda! — viņa mums sacīja. — Paēdiet labi kārtīgi, lai viss būtu pa tīro!

Nomazgājis seju un daudzmaz sakārtojies, es paraudzījos uz Venderes kundzi un pavisam negaidot uzdevu jautājumu, kas jau labu laiku bija uz manas mēles.

— Venderes kundze, — vaicāju, — ja jau visa nelaime pirkstos... Kāpēc jūs viņai nevarējāt nogriezt liekos pirkstus? Kad Sofija vēl bija zīdaiņa vecumā? Toreiz viņai tik ļoti nesāpētu, un neviens pēcāk neuzzinātu par... par šiem liekajiem pirkstiem ... Vai ne?

— Nē, Dāvid, — Venderes kundze nopūtās. — Rētas taču paliktu, cilvēki tās_ ieraudzītu un agri vai vēlu izdibinātu taisnību... Ēdiet, ēdiet veicīgāk! — viņa kļuva nemierīga un ātri izsteidzās no istabas.

— Mēs aizbraucam pavisam! — Sofija man pačukstēja, kad beidzām ēst pīrāgu.

— Aizbraucat? — apjucis pārjautāju.

Viņa pamāja ar galvu.

— Mamma man vienmēr teica: mums nāksies aizbraukt, ja kāds to ieraudzīs. Mēs jau tad gribējām aizbraukt... Nu, kad tu ieraudzīji...

— Pagaidi? ... — tikai tagad īsti sapratu Sofijas sacīto. — Jūs aizbraucat? Pavisam? Un nekad vairs šurp neatgriezīsieties?

— Jā. Tā iznāk, — Sofija skumji teica.

Godīgi sakot, biju izsalcis, taču pēc šiem vārdiem ēst vairs negribējās. Truli sēdēju pie galda, zieķē-dams pa lēzeno šķīvi pīrāgu. Blakusistabā bija dzirdama rosīšanās. Tagad sapratu, ka tur notiek. Palūkojos galdam pāri uz Sofiju. Kaklā iesprūda savāds kamols, es to nekādi nevarēju norīt un izspiedu tikai vienu vārdu.

— Kurp? — aizsmacis noprasīju.

— Nezinu. Šķiet, ka tālu, — Sofija pačukstēja.

Mēs sēdējām viens otram pretim. Klusi šņukstēdama, Sofija beidza notiesāt pīrāgu, bet es nekādi nevarēju norīt kaklā iesprūdušo kamolu. Dzīve pēkšņi likās tik tukša, tik bezmērķīga, un man bija sajūta, ka viss, kas vēl notiks, nekad vairs nebūs tāds, kā bija. Beidzies... Mani pārņēma tāda smeldze, ka tikko valdīju asaras.

Venderes kundze ienesa istabā vairākus saiņus un grozus. Kā pa miglu redzēju, ka viņa tos nolika pie durvīm un izgāja laukā. Tad viņa atgriežas un aizveda līdzi Sofiju. Ienāca Džons Venders ar saiņiem un vīstokļiem .. . Līdzko viņš nolika nesamo pie durvīm un pagriezās, lai dotos prom, es pielēcu kājās un skrēju tam pakaļ. Pagalmā jau stāvēja divi zirgi ar nastām mugurā. Biju pārsteigts, ka tie nav iejūgti ratos. Kad vaicāju par to Vendera kungam, viņš nogrozīja galvu un teica:

— Rati, draudziņ, der braukšanai pa ceļu, bet jāšus var aulekšot, kurp sirds vēlas!

Redzot viņu stiprinām saiņus pie sedliem, es, pats sev par lielu brīnumu, tapu varen drosmīgs un nobēru kā pupas:

— Venderkungs! Vai jūs nepaņemtu mani līdzi?

Viņš uz brīdi sastinga, tad apgriezās, un dažas sekundes mēs raudzījāmies viens otrā: rūgtuma pilns viņš noliedzoši papurināja galvu. Biju gatavs lūgties ar asarām. To manīdams, Sofijas tēvs uzlika roku man uz pleca un sacīja:

— Ienāc mājā, Dāvid!

Tukšās viesistabas vidū stāvēja Sofijas mate, acīm redzot, prātodama, vai kaut kas steigā nav piemirsies.

— Marta! — Venders pasauca viņu. — Vai dzirdi, Marta, viņš ... Zēns grib braukt mums līdzi! . ..

Ne vārda nebilzdama, viņa apsēdās uz krēsla malas un pastiepa man pretim rokas. Piegāju viņai klāt: aiz uztraukuma biju gluži mēms. Viņa palūkojās man garām uz vīru un aizlauztā balsī izsaucās:

— Džonij!... Ak, Džonij! Tas necilvēks, viņa tēvs ... Man bail no viņa! ...

Stāvēju blakus viņai un precīzi v i e d u katru viņas domu: man tās bija saprotamākas par jebkuru vārdu. Es zināju, ko viņa jūt, zināju, cik izmisīgi viņa grib, lai es dotos līdzi, un cik skaidri viņa apzinās, ka es nevaru un nedrīkstu to darīt. Jau pirms atskanēja Džona Vendera skumjā balss, es zināju, ko viņa atbildēs.

— Es visu saprotu, Mārtiņ! Taču vairāk par visu es baiļojos par mūsu meitiņu ... Arī par tevi. Ja viņi mūs noķers, tad apvainos ne vien mutanta slēpšanā, bet arī zēna nolaupīšanā, vai saproti?!

— Džonij! Ja viņi atņems mums Sofiju, vienalga viss būs zaudēts! Kāda tur atšķirība?!

— Būtiska atšķirība, dārgā, — Venders maigi iebilda. — Kad vaknukieši pārliecināsies, ka esam aizvākušies no viņu teritorijas, tie nomierināsies: lai tagad citi atbild par mums. Taču, ja pazudīs Strorma dēls, būs pamatīga brēka un mums zudīs pēdējā iespēja izglābties. Tad mūs atradīs pat zem zemes. Tas vairs nebūs risks, — tās būs beigas!

Viņa stāvēja klusēdama. Man bija skaidrs, par ko viņa domā. Tad viņa apvija rokas man ap kaklu un mierīgi teica:

— Tu taču to saproti, Dāvid? Ja tu aiziesi ar mums, tavs tēvs kļūs negants un mums neizdosies aizbēgt. Es ... es no sirds vēlos, lai tu nāktu mums līdzi, bet... Sofijas dēļ, Sofijas dēļ, manu zēn, tu nedrīksti to darīt. Lūdzu, esi prātīgs! Viņai nav citu draugu, izņemot tevi. Tev jāpaliek Sofijas dēļ. Vai tu ... tu to spēsi, Dāvid? Izpildīsi, ko es lūdzu? ...

Viņas teiktais vēlreiz apstiprināja to, ko man jau bija paziņojušas viņas domas: domas bija daudz skaidrākas nekā vārdi. Izvēles nebija, nebija arī spēka kaut ko atbildēt. Klusēdams pamāju ar galvu . .. Un ilgi, ilgi stāvēju, piekļāvis seju viņas rokām, un viņa glāstīja mani tā, kā vēl nekad agrāk neviens mani nebija glāstījis. Arī mana paša māte nekad dzīvē tā nebija mani glāstījusi.

Kad viņi beidza kravāties, krēsla vēl nebija iestājusies. īsi pirms došanās prom Vendera kungs paveda mani sāņus.

— Dāvid, — brīdi klusējis, viņš iesāka. — Es zinu, ka tu mīli Sofiju. Tu uzvedies kā īsts vīrietis un izdarīji viņas labā visu iespējamo. Taču pastāv vēl kaut kas, ko tu vari izdarīt un kas viņai palīdzēs. Vai... tu to izdarīsi, Dāvid?

— Jā, — apņēmīgi sacīju. — Es darīšu visu, ko jūs man teiksit, Vendera kungs!

— Kad mēs aizbrauksim, — viņš turpināja,—nesteidzies tūlīt mājup: tu vari šeit uzkavēties... Līdz pašam rītam! Mēs iegūtu vairāk laika, saproti, zēn? Tu ... nesteigsies?

— Protams, — atbildēju, un viņš paspieda man roku: kā vīrs vīram. Šis rokasspiediens mani nedaudz nomierināja. Sajutu sevī spēku un, pats svarīgākais, apzinājos, ka esmu kādam vajadzīgs: es, Dāvids Strorms, un mana palīdzība. Kaut ko līdzīgu biju sajutis jau tad, kad pirmo reizi satiku Sofiju un kad viņa sastiepa potīti...

Bijām pienākuši zirgiem klāt. Sofija pastiepa man savu roku: sažņaugtā dūrīte kaut ko slēpa.

— Tas tev, Dāvid, — viņa bilda.

Pastiepu pretim roku, un viņa ielika man plaukstā ar dzeltenu lentīti pārsietu šķipsnu no saviem kastaņbrūnajiem matiem. Tad meitene apvija rociņas man ap kaklu un noskūpstīja mani tieši uz lūpām, bet es stāvēju un raudzījos uz šo smalko cirtu...

Tēvs paķēra Sofiju un uzsēdināja zirgam mugurā. Venderes kundze noskūpstīja mani... tikpat liegi kā nupat to bija izdarījusi viņas meita, dudinādama:

— Ardievu, Dāvid! ... Paliec sveiks, mīļais! — Un, pieskārusies manam nobrāztajam vaigam, pačukstēja: — Mēs... mēs to nekad neaizmirsīsim, Dāvid! Nekad neaizmirsīsim...

Viņi devās ceļā. Ar vienu roku Džons Venders bija satvēris pavadu, ar otru — apkampis sievu. Mežmalā viņi apturēja zirgus un māja man ardievas. Es arī pamāju, un viņi virzījās tālāk. Pēdējais, ko fiksēja mans skatiens, bija Sofijas rociņa: viņa to pavicināja, pirms izgaisa mežā. Dziļa krēsla noslīga pār zemi.

Kad pārnācu mājās, rīts jau bija uzausis: visi atradās uz lauka. Pagalmā nevienu nesatiku, izņemot sprauslājošu inspektora zirgu, un es sapratu: tēvs ir mājās... Biju izpildījis Vendera kunga lūgumu, tāpēc cerēju, ka viņi jau ir tālu prom... Naktij iestājoties, jutos pavisam neomulīgi, lai gan ciešā apņemšanās sagaidīt rītu tepat mani nepameta. Pirmo reizi nakšņoju svešā vietā! Venderu namā viss bija tik labi pazīstams, taču pamestajās istabās pēkšņi saklausīju neskaidrus trokšņus, kaut kādu čīkstināšanu. Uzgājis dažus sveču galiņus, aizdedzināju tos, tad iekūru krāsni: malkas jautrā sprēgāšana izkliedēja manas bailes. Bet vēl joprojām mani vajāja dīvainas skaņas, klaudzēšana. Šie trokšņi drebināja māju no iekšpuses un ārpuses ...

Sēdēju, pieslējis muguru sienai, tā, lai pārredzētu visu istabu. Dažreiz baismas sažņaudza kaklu un trīcēja sirds, bet domas par Sofiju atturēja mani no bēgšanas. Un tomēr kāds visu laiku man čukstēja ausī: ārā ir melna nakts, un tu šeit esi viens un pamests...

Tā aizritēja šī garā nakts, un nekas biedinošs ar mani nenotika. Nakts vidū man radās drosme piecel-ties no sola un atlaisties gultā. Es vēl ilgi raudzījos sveču liesmā, ar šausmām domādams par to, kas notiks, kad tās izdzisīs. Sveces tiešām pēc kāda laika izdzisa un ... Un logu rūtīs atmirdzēja saules gaisma. Šķiet, es patiešām biju aizmidzis.

Venderu namā biju atradis sakaltušu maizes donu, taču, pārradies savās mājās, miru vai nost aiz izsalkuma. Tomēr ēdiens nebija tas svarīgākais. Vienīgais, ko man patlaban tā pa īstam gribējās, bija — nepamanītam iešmaukt savā istabā un izlikties, ka esmu gulējis vienā gulēšanā ... Šoreiz man nepaveicās.

Kad es zagos pāri pagalmam, Mērija virtuvē mani pamanīja un iesaucās:

— Nāc šurp! Ātrāk! Visi sen tevi meklē! Kur tu biji? — Un, nesagaidījusi manu atbildi, piemetināja.

— Tēvs trako kā negudrs: nekavējoties dodies pie viņa, citādi būs vēl sliktāk!

Tēvs ar inspektoru sēdēja istabā, kuru reti kāds izmantoja. Es ienācu visnepiemērotākajā brīdī: inspektors ārēji likās mierīgs, bet tēvs spēra vai zemes gaisā.

Piegāju pie tēva.

— Kur tu biji? — viņa jautājuma tonis neko labu nesolīja.— Visu nakti tevis nebija mājās! Nu! Kur tu biji — atbildi!

Es klusēju. Viņš izkliedza vēl dažus jautājumus, un es ne uz vienu no tiem neatbildēju, lai gan kājas man ļodzījās no bailēm: vēl nekad nebiju redzējis tēvu tik saniknotu.

— Ak šitā! — viņš, zobus griezdams, izrunāja,

— nekāda liegšanās tevi neglābs. Kas bija tā izdzini te ne, ar kuru tevi redzēja kopā vakar?

Turpināju klusēt. Tēvs bija puspiecēlies no krēsla, kad iejaucās inspektors.

— Dāvid, — inspektors iesāka miermīlīgi, — slēpt dievzaimību, īpaši, ja ir runa par cilvēkam līdzīgu būtni, — tas ir nopietns pārkāpums. Es vēlos, lai tu to saprastu. Pie mums par tamlīdzīgu slēpšanu draud cietums. Ikviena pienākums ir nekavējoties informēt mani par mazāko novirzi, arī par katru aizdomīgu gadījumu. Tavā gadījumā, ja vien Ervīna zellis nav kļūdījies, runa ir par acīm redzamu novirzi no normas, par visīstāko velnabērnu! Viņš teica, ka šis ... šis bērns ... Vārdu sakot: viņai ir kāja ar sešiem pirkstiem. Tā ir taisnība, Dāvid?

— Nē, — ar grūtībām izspiedu no sevis.

— Viņš melo! — tēvs iesaucās.

— Labi, — inspektors noteica, — ja tā nav taisnība, nekas šausmīgs nenotiks, un tāpēc pasaki mums godīgi: kas viņa ir un no kurienes? Es klausos, Dāvid!

Neko viņam neatbildēju, un ko gan es būtu varējis atbildēt? Klusēdami mēs lūkojāmies viens otrā.

— Tu taču nevari nepiekrist, Dāvid, — inspektors pacietīgi un uzstājīgi mēģināja izdabūt no manis atbildi, — ja viss ir samelots ...

— Pietiek! — tēvs inspektoru asi pārtrauca. — Beigu beigās viņš ir mans dēls, un mans pienākums — tikt ar viņu galā. Ej uz savu istabu! — tēvs pavēlēja, pat nepaskatījies uz mani.

Brīdi svārstījos, jo labi apzinājos, kas sekos šim «ej uz savu istabu». Taču es zināju, ka tēvs, līdz ārprātam saniknots, sitīs mani neatkarīgi no tā, vai es teikšu taisnību vai neteikšu. Es pagriezos un devos uz durvju pusi. Tēvs metās man pakaļ, paķēris no galda jājamo pātagu.

— Tā ir mana pātaga, — inspektors ledaini piezīmēja. Tēvs, rādās, viņu pat nedzirdēja ... Tad inspektors piecēlās no krēsla un atkārtoja šo frāzi tādā balsi, ka tēvs neviļus apstājās. Vienu vai divas sekundes viņš saniknots raudzījās inspektorā, tad no svieda pātagu uz galda un sekoja man...

Nezinu, kur tajā laikā atradās māte. Var jau būt, ka viņai vienkārši bija bail no vīra dusmām... Pie manis ienāca Mērija, palīdzēja noģērbties un apgulties. Pa māsas vaigiem ritēja lielas asaras. Es turpretī, kamēr viņa atradās man līdzās, visiem spēkiem centos turēties braši. Tomēr, tiklīdz viņa, padzirdījusi mani ar karstu buljonu, izgāja no istabas, asaras straumēm sāka plūst no manām acīm. Es brēcu pilnā kaklā ne jau sāpju vai pazemojuma dēļ, bet aiz kauna un bezpalīdzības; krizdams izmisuma, žņaudzīju rokā kastaņbrūnu matu šķipsnu, pārsietu ar dzeltenu lentīti, un aizvilkdamies raudāju un murmināju:

— Es neko nevarēju izdarīt... Sofīt! ... Es neko... neko nevarēju!...