Vainas meklēšana

Sešpadsmitā nodaļa

1

Divas jaunas sievietes pētījoši un uzmanīgi vēroja viena otru. Sofijas skatiens lēnām pārslīdēja Rozalindes saplēstajai vilnas jakai ar uzšūto brūno krustu, viņas ādas kurpītēm. Pēc tam Sofija palūkojās uz saviem rēpuļainajiem un izļodzītajiem zābakiem, uz savu dubļiem notašķīto bruncīti. Šajā brīdī viņa pamanīja dažus asins traipus uz savas jakas un tūdaļ — bez kautrēšanās — novilka to un sāka mazgāt aukstajā ūdenī. Pagriezusies pret Rozalindi, viņa izmeta:

— Noārdi savai kleitai krustu! Un viņas kleitai arī! — Sofija pašķielēja uz Petru. — Krusts jūs nodos! Šeit, Džungļos, sievietes nenēsā krustu! Viņas nedomā, ka tas dzīvē īpaši palīdz. Vīriešiem arī krusts nepatīk. Še, turi! — viņa pastiepa Rozalindei mazu nazīti ar šauru asmeni. Rozalinde nesapratnē grozīja to rokās, paskatījās uz krustu un atkal pievērsās nazītim .. . Līdz šim viņa nekad nebija uzdrošinājusies apģērbt kleitu bez krusta ... Sofija vēroja Rozalindi.

— Arī es reiz valkāju kleitu ar krustu, — viņa piezīmēja vīpsnājot. — Man, kā redzi, tas nelīdzēja.

Rozalinde bikli palūkojās uz mani. Es piekrītoši pamāju.

— Šeit, liekas, ne sevišķi mīl pateikties Dievam par savu likteni, — es sacīju, — un... iespējams, ka džunglistiem ir taisnība. Ardi nost krustu!

Rozalinde nedroši ķērās pie ārdīšanas.

— Ko tagad? — jautāju Sofijai. — Vai nebūtu labāk aizmukt tūlīt, pirms gaismas?

— Nē, — Sofija aizkritušā balsī sacīja. Galvu nepacēlusi, viņa skutulī turpināja berzt savu jaku. — Līdzko viņi atradīs līķi, tā uzreiz nospriedīs, ka tas ir jūsu darbs, un steigsies meklēt jūs mežā! Nevienam pat prātā neiešausies meklēt jūs šeit. Bet mežu viņi izvandīs kā nākas, vari būt drošs!...

— Tātad mums labāk ir palikt tepat? — jautāju.

— Divas vai trīs dienas! — Sofija atbildēja. — Kad viņi rimsies, es jūs izvedīšu no šejienes.

Rozalinde, kas aizvien vēl ārdīja nost krustu, uzmanīgi palūkojās Sofijā.

— Kāpēc tu par mums tik loti gādā? — viņa ar aizdomām jautāja.

Ieslēdzu domas un pastāstīju viņai par Sofiju: daudz ātrāk, nekā tas izdarāms vārdos. Laikam — pārāk ātri... Rozalinde sajuta, ka tas vēl nav viss, un nenovērsa acis no Sofijas.

Sofija iesvieda pusmazgāto jaku toverī ar ūdeni, iztaisnojās un lēnām tuvojās Rozalindei. Viņa piegāja Rozalindei pavisam klāt. Tumšās matu cirtas juku jukām krita pār viņas kailajām krūtīm, bet acis bija kļuvušas šauras jo šauras:

— Klusē, nolādētā! — viņa mežonīgā niknumā izgrūda. — Vai dzirdi! Liec mani mierā, citādi es! ...

Rozalinde saspringa kā stīga, taču neizbijās un neizkustējās no vietas. Pavirzījos tuvāk, lai vajadzības gadījumā spētu viņas izšķirt. Uz dažām sekundēm mēs visi sastingām: naidā zvērojošā Sofija, gatava panteras lēcienam; sasprindzinātā Rozalinde brūnajā kleitā ar pusnoārdīto krustu, niknumā izķēmotu seju, sveču gaismā blāvojošiem bronzas krāsas matiem. Pakāpeniski spraigums mazinājās. Ļaunums un naids, kuri staroja Sofijas acīs, pazuda ...

Drebēdams no aukstuma, pamodos uz kailas grīdas, un mani tūlīt sāka strostēt Mišels.

— Vai tu, miegamice, visu dienu krāksi? — viņš aizkaitināts vaicāja.

Palūkojies ieraudzīju uzausušās dienas gaismu: tā spraucās garām ādas priekškaram.

— Cik pulkstenis? — jautāju Mišelam.

— Tūlīt būs astoņi! Saule uzlēca pirms trim stundām. — Viņš brīdi klusēja un tad turpināja: — Kauja jau notika.

— Un kā? — es vaicāju.

— Mēs jutām, ka viņi tup paslēptuvē, un sūtījām pa priekšu izlūkus, bet paši tikmēr nobēdzinājāmies un sākām gaidīt. Džunglisti noturēja izlūkus par triecienvienību un visi barā gāzās tiem virsū... Šajā mirklī piesteidzās triecienvienība... Džunglisti nepaguva pat aci pamirkšķināt, kad cīņa bija galā. Bet mums ir tikai divi vai trīs ievainotie ...

— Tātad jūs esat pavisam tuvu?

— Jā. Tie džunglisti, kurus nenogalināja, glābjas pa vienam. Mūsējos nekas vairs nekavē...

Stāvoklis nebija no spožajiem. Mēs nevarējām pamest alu pirms tumsas iestāšanās... Bet, ja šeit ielauzīsies «normālie», — viņi mūs uzies!

— Vai no Petras draugiem ir kāda ziņa? No tās... jūrzemietes? — Mišels pēc kāda brīža jautāja. — Kā tu domā: varam mēs nopietni rēķināties ar viņu palīdzību?

— Jus katrā ziņa varat paļauties uz mums, — pēkšņi skaidri un nelokāmi pateica Petras draudzene.

— Kad tas notiks? — Mišels viņai jautāja.

— Viss būs tā, kā es teicu, — viņa sacīja, — jums atlicis gaidīt kādas astoņas stundas.

Šai mirklī manas smadzenes taustāmi uztvēra pretīguma un... baismu viļņus: tie plūda no viņas...

— Jūsējā zeme ... ir atbaidoša ... — sieviete paziņoja. — Esam redzējuši ne vienu reizi vien sliktu zemi, taču mums pat prātā neienāca, ka var pastāvēt kaut kas tāds! Simtiem jūdžu visapkārt skatāms vienīgi šis... izkausētais melnais stikls! Dažreiz pazib dzīvs gabaliņš sliktas zemes, bet tad atkal šis... briesmīgais melnais! ... Kā viņi to uzdrīkstējās?! Neviens no mums agrāk šeit nebija bijis... Jūsu zeme mūs satrieca: viss izdedzināts uz mūžu mūžiem!... Nekad šeit nekas dzīvs vairs neradīsies ... Kā vārdā? Kā vārdā viņi to izdarīja? Mēs ... Mēs zinām, ka sātanisks spēks nokļuva kaut kādu... ārprātīgo rokās: kalni pārvērsti pelnos, bet līdzenumi — šajā ... nedzīvajā ... melnumā ... Kaut jau aizritējuši tik daudzi gadu simti! Nevar mierīgi uzlūkot šo postažu. Tā vien šķiet, ka viņi bija... sajukuši! Tādu slepkavību var pastrādāt vienīgi prātu izdzīvojušais! ... Ja mēs nebūtu sadzirdējuši jūs, mēs grieztos atpakaļ, mājup!... Jūsu zemi nevar, nevar uzlūkot bez pretīguma!...

Sievietes vārdus asi pārtrauca Petras izmisuma uzbangojums. Tas sprāga arī mūsu smadzenēs. Mēs nebijām pamanījuši meitenes atmošanos un nezinājām, vai viņa ir sapratusi dzirdēto. Taču Petra, rādās, bija uztvērusi jūrzemietes slēpto vēlēšanos doties atpakaļ... Es sāku Petru mierināt: māšeles izmisums pieklusa. Arī jūrzemiete pārslēdzās uz Petru un apsolīja, ka viņi mūs nekad nepametīs. Kad Petra pavisam nomierinājās, Mišels vaicāja:

— Dāvid ... kā būs ar Reičelu?

— Petra, cālēn, — es iesāku, — mēs šeit esam ļoti tālu no mājām, un neviens nespēj aizkļūt līdz Reičelai! Vai tu nepamēģinātu?

Petra piekrita.

— Uzprasi viņai, vai Marks nav atsaucies? — es palūdzu.

Petra pērkondārdiski uzdeva jautājumu un jau pēc brīža noliedzoši purināja galvu.

— Nē, —viņa teica, — Reičelu Marks nav uzmeklējis! Viņa ... Viņa, es domāju, ir ļoti nelaimīga . .. Viņa grib zināt, kā Mišelam klājas.

— Saki viņai: mēs esam drošībā, mēs ārkārtīgi uztraucamies viņas dēļ, viņa nedrīkst pielaist kļūdu, saprati? Saki, lai viņa nejauši neatklāj savu uztraukumu! ...

— Viņa saprata! Viņa centīsies! — Petra mirkli padomāja un tad sacīja man mutiski:

— Zini, Reičela ir nobijusies. Viņa raud... Viņa mīl... Mišelu!

— Vai Reičela pati tev to pateica? — jautāju.

Petra pakratīja galvu.

— Nē. Viņa to slēpj ... nu, saproti... aiz savām domām un bildītēm... Es to ieraudzīju!...

Ne viss Petras sacītajā man bija skaidrs, un tieši tas man nepatika. Ja nu ne tikai Petra, bet arī, piemēram, Rozalinde spēj ieraudzīt aiz domām, ko tad?!

— Cālēn, nestāstīsim nevienam par to! — mazliet padomājis, ieminējos.—Uz mums abiem viss, kas slēpjas aiz domām, neattiecas, vai ne? Labāk izliksimies, ka mums tas nav zināms! Norunāts!

Pēc kādām piecām minūtēm pamodās Sofija: visa viņas būtne izstaroja mieru un dzīvesprieku, it kā vakardienas sadursmes nebūtu bijis. Viņa lika mums pārvākties alas dziļumā, atbīdīja zvērādu, lai ielaistu gaismu, un iekūra uguni; dūmi negāja vilkmes caurumā, bet gāzās laukā pa ieeju, pilnīgi noslēpdami mūs no svešām acīm ... Iebērusi kaut ko čuguna katliņā no diviem vai trim maisiņiem, kurus es nebiju pamanījis, Sofija ielēja katliņā ūdeni un novietoja to uz uguns.

— Uzmani to! — Sofija pabrīdināja Rozalindi, kad atradās pie izejas, un sāka rāpties pa kāpnēm lejup. Pēc divdesmit minūtēm viņas galva atkal parādījās ieejā. Sofija iemeta alā pāris gabalu sažuvušas maizes un pēc tam ierāpās pati. Ūdens katliņā jau vārījās. Sofija metās pie tā un nocēla katliņu no uguns.

— Viss kārtībā? — es vaicāju, mezdams ar galvu katliņa virzienā.

— Tie ir nieki, — viņa atbildēja. —Toties tur... — Viņa pamāja ar galvu izejas virzienā. —Nogalinātais ir atrasts ... Visi domā, ka tu izdarīji to ... Jūs meklēja jau no paša rīta, taču... patlaban ir svarīgākas lietas ... Pēc kaujas ar jūsējiem pa vienam atgriežas dzīvi palikušie. Tādu nav daudz! Vai tu zini, kas tur notika?

Es izstāstīju visu, ko man pateica Mišels.

— Un kur šobrīd ir... jūsējie? Tālu?

Sazinājos ar Mišelu, un viņš pateica:

— Nupat mēs iznācām no meža līdzenumā.

Pateicu to Sofijai. Viņa pamāja ar galvu.

— Tas ir triju stundu gājienā no upes, — viņa sacīja un ķērās pie «galda klāšanas»: salēja katliņa saturu četrās krūzēs, cenzdamās iepildīt visiem vienādi. Putra, kas no skata likās nebaudāma, garšoja itin labi. Turpretī maize bija tik cieta, ka nācās kādu laiku to mērcēt ūdenī. Petra sāka gražoties un purpināt, ka mājās viņu ēdinājuši savādāk. Doma par mājām viņai kaut ko atgādināja, un Petra piepeši ievaicājās:

— Mišel, vai mans tētis ir kopā ar jums?

Mišels tik ļoti apjuka, ka nepaguva savaldīties: viņa «jā!» noskanēja vāji un neskaidri. Es zibenīgi paraudzījos uz Petru cerībā, ka viņa palaidusi šo j ā gar ausīm. Par laimi, nebiju kļūdījies. Rozalinde, kas dzirdēja Mišela atbildi tikpat skaidri kā es, sēdēja, nepaceldama acis no savas krūzes ...

Dīvaina lieta: aizdomas, kaut arī pašas ļaunākās, tomēr ir nulle salīdzinājumā ar kategorisku pārliecību. Man šķita, ka es atkal dzirdu tēva balsi, nepielūdzamu un bezsirdīgu. «Bērns,» svinīgi sludināja šī balss, «augs lielāks un inficēs citus sev apkārt, līdz visi pārtaps pretīgos mutantos! Tā tas jau ir noticis tur, kur svārstījās ļaužu griba un ticība. Mūsu vidē nekas tāds netiks pieļauts! Nekad! ...»

Atminējos nabaga Harjeti. Viņas lūgšanas netika uzklausītas, viņas cerībām nebija lemts piepildīties... Pasaule, kurā vecāki-vampīri medī paši savus bērnus! Vai tā maz ir pasaule? Un vai tie vispār ir cilvēki?!

Rozalinde maigi pieskārās manai rokai. Sofija nodrebēja, it kā būtu saņēmusi dzēlienu, tad paskatījās uz mani un nomierinājās.

— Kas noticis? — viņa jautāja.

Rozalinde pateica, un Sofijas acis šausmās izpletās. Viņas skatiens slīdēja no manis uz Petru, tad atkal uz mani. Viņa pavēra muti, kā gribēdama ko sacīt, bet acīmredzot pārdomāja... Arī es pavēros Petrā, tad Sofijā, — lanckaros, kas piesedza viņas augumu, drausmīgajā alā, kurā viņa dzīvoja ...

— Rases tīrība ... — izgrūdu caur zobiem. — Godā savu tēvu!!! Kā tad man šobrīd rīkoties evolūcijas vārdā: piedot miesīgam tēvam vai censties viņu nobendēt? ...

Atbilde, kuru saņēmu, bija brīnums: mans pārdzīvojums ir sadzirdēts.

— Lai paliek viss, kā ir! — ļoti skaidri un mierīgi paziņoja jūrzemiete. — Tev jādzīvo! Tādi agresīvi vampīri kā tavs tēvs vienalga ies bojā. Viņi savas smadzenes ir izsmēluši līdz galam. Nākotnes ceļš nav domāts viņiem! Dzīve taču ir nemitīga pārdzimšana! Tieši ar to dzīve atšķiras no visa stingā, nedzīvā. Nav jābaidās riskēt un zaudēt. Izmirušie liktenīgi kļūdījās, alkdami laiku laikos palikt pie tā, ko viņi sasnieguši. Bioloģiskā evolūcija pastāvīgi apdraud Zemes iemītniekus: tie, kas cīnās, izdzīvo. Izmirušie domāja, ka viņi ir Visuma smadzenes, un tos, jūsu vārdiem runājot, ķēra SODS! ... Viņi iznīcināja paši sevi, pārvērta savu civilzāciju par neko. Tavs tēvs un viņam līdzīgie pat neatskārš, ka jau pieder pagātnei. Šie monumenti ir pārliecināti par savu izredzētību Dabas mātes bērnu vidū... Nu ko, ļoti drīz viņi iemantos to stabilitāti, par kuru sapņo! Iemantos vienīgā iespējamā veidā: pārtapdami izrakteņos...

Viņas balss ledaini bezjūtīgais tonis pakāpeniski kļuva siltāks: es saklausīju jūrzemietes maigumu un līdzcietību. Un tomēr manā uztverē viss sacītais bija lekcija «garīgi atpalikušajiem».

— Saprotiet taču, — viņa turpināja, — bērnam, kurš saradis ar mātes krūti, šī krūts agri vai vēlu tiek atņemta ... Briesmonīgā neiecietība, kas piemīt jūsu vajātājiem, var būt gan aizsargreakcija no pašu bailēm un stomīguma, gan maska, zem kuras slēpjas sadisti un slepkavas. Taču jebkurā gadījumā šie cilvēki nīst patiesību. Neko vairs nevar saglābt:

jūsu ceļi ir šķīrušies! Mums kopā ar jums jārada jauna pasaule un jādzīvo tajā, viņiem — jāaiziet pagātnē.

Nebija viegli visu apjēgt. Es pavēros Rozalindē, — viņa arī izskatījās norūpējusies. Petra savukārt neslēpti garlaikojās.

Sofija ziņkāri lūkojās mūsos.

— Klusētāji! ... — viņa teica. — Gribētos zināt, kas jūsu galvās notiek!

— Redzi... — es iesāku un sastomījos: neatģidu, ko Sofijai sacīt.

— Viņa teica, — sarunā iejaucās Petra, — ka mums nav jārūpējas par manu tēvu, jo viņš mūs tik un tā nesapratīs!

Es tobrīd nodomāju, ka tas ir tīri labs un katra ziņa diezgan precīzs jūrzemietes nolasītās lekcijas izskaidrojums.

— Viņa? — Sofija neizpratnē sabozās. — Kas ir šī «viņa»?

Nopratu, ka meitenei nav nekādas sajēgas par mūsu jūrzemieti, tāpēc ar mākslotu dabiskumu atbildēju:

— Tā-ā ir mūsu Petras draudzene ...

Mēs visi sēdējām uz grīdas: Sofija — pie pašas izejas, pārējie — alas dziļumā, — lai tie tur laukā mūs nesazīmētu. Šai brīdī lejā atskanēja daudzbalsīga kņada. Sofija paraudzījās lejup.

— Mūsu vīrieši atgriežas, — viņa paziņoja, — tie, kurus nenogalināja. Daži pulcējas pie Gordona mājas, citi dodas tālāk. Gordons, šķiet, arī pārradies.

— Iešu noskaidrot, kas tur darās!

Ar šiem vārdiem viņa izrāpās no alas un sāka laisties lejup pa kāpnēm.

Veselu stundu viņas nebija. Nevarēdams izturēt, es reizes divas vai trīs palūkojos laukā.

— Nu, kas tur notiek? — iesaucos, līdzko Sofija pārradās.

Viņa vilcinājās ar atbildi un vairījās no mana skatiena.

— Ko tu šaubies? — es pajautāju. — Mēs arī gribam, lai jūs uzvarētu, saproti jel! Mums tikai jāizglābj Mišels!

— Mūsējie nolēmuši sarīkot lamatas fermeriem šajā krastā, — Sofija beidzot izteica.

— Tātad viņi ļaus normālajiem šķērsot upi? — uzmanīgi pavaicāju.

— Jā. Tajā krastā nav kur ierīkot nometni.

Sofijas teikto noraidīju Mišelam. Ieteicu viņam

palikt tajā krastā un nelīst upē līdz ar citiem. Ja nu tas viņam neizdodas, — lai pamanās atpalikt pārcelšanās laikā un peld lejup pa straumi. Mišels teica, ka domājis līdzīgi un, ja nekas labāks neiešaušoties prātā, viņš tieši tā rīkošoties.

Kāda balss lejā pasauca Sofiju.

— Paejiet nostāk! — Sofija sacīja. — Tas ir viņš!

Meitene nekavējoties rāpās lejā. Veselu stundu

mēs nosēdējām klusi kā pelītes, līdz ierunājās jūr-zemiete.

— Lūdzu atbildiet man! — viņa iesāka. — Mums vajadzīgs precīzs orientieris! Jūsu balss rādīs mums ceļu! Varat vienkārši skaitīt: viens, divi, trīs ... un tā uz priekšu! Tikai pēc iespējas skaidrāk! ...

Petra enerģiski ķērās pie lietas. Kā izrādījās — pat pārāk enerģiski.. .

— Pietiek!—jūrzemiete pārtrauca viņu.—Drusku pagaidi... — Viņas «balss» izgaisa, bet pēc sekundes uzradās atkal. — Izrādās, ka mēs esam daudz tuvāk jums, nekā domājām. Apmēram pēc stundas mēs pateiksim precīzi...

Pusstunda pagāja nomācošā gaidīšanā. Dažas reizes es atļāvos palūkoties laukā, taču nevienu nekur nemanīju: šķita, ka apmetne izmirusi. Pāris veceņu čurnēja pie savām būdām.

— Esam iznākuši pie upes, — atskanēja Mišela «balss».

Pēc ceturtdaļstundas Mišels atkal saistījās ar mums.

— Ir gan tie džunglisti dumji kā zābaki! — viņš teica. — Mūsu vīri pamanīja, ka šie lien ārā no aizas un rāpjas klintīs ... Lai gan... kāda tur starpība? Šī aiza jūsu krastā šā vai tā ir slazds. Patlaban mūsējie spriež, ko darīt...

Apspriede nebija gara. Jau pēc desmit minūtēm Mišels ziņoja:

— Ir izlemts: mēs drusciņ atkāpsimies un tad visi sapulcēsimies iepretim aizai: pēc tam tur paliks neliela grupa, kādi desmit vīri: tie rēgosies acu priekšā, dedzinās ugunskurus, darīs visu, lai džunglistiem liktos, ka šī te ir triecienvienība. Tikmēr pārējie pārcelsies upei divās vietās: mazliet zemāk un mazliet augstāk par ieeju aizā. Ja vari, paziņo to džunglistiem!

Ciematiņš atradās tuvu upei. Ja fermeriem izdosies aplenkt tos, kuri tup slēpnī, — mums ir beigas! ... Ciematā vīriešu nebija — palikušas vienīgi sievietes un večiņas. Man šķita, ka mēs nepamanīti varētu aizlavīties uz mežu un tur paslēpties. Taču mežā mēs varējām uzskriet «savējiem». Brīdi domāju, taču, kad atkal palūkojos laukā, ieraudzīju, ka sievietes stiepa bultas un sprauda tās zemē, lai būtu pie rokas ... Bēgt vairs nevarēja ...

«Ja vari, paziņo...» Viegli pateikt! Kā lai to izdara. Pat ja riskēju un pametu Rozalindi ar Petru vienas alā, — kam lai es pasaku par uzbrucēju viltību. Bez tam, jau pa gabalu varēja redzēt, ka es Džungļos nedzīvoju... Pašlaik ar to pilnīgi pietika, lai bez vārda runas iešautu man rīklē bultu.

— Kaut ātrāk_ pārnāktu Sofija! — es sevi atkārtoju. — Ātrāk! Ātrāk!

Apritēja stunda, un no jauna ierunājās Mišels.

— Mēs esam tikuši upei pāri: mazliet zemāk par ieeju aizā, — viņš paziņoja. — Bez kavēkļiem virzāmies uz priekšu!

Dažas minūtes visi klusējām. Valdīja baismīgs miers... Pēkšņi mežā pavisam tuvu atskanēja šāviens. Pēc īsa brīža — vēl divi šāvieni!

No meža biežņas izdrāzās bars vīriešu un sieviešu: tie bija gaidījuši slēpnī. Pēc izskata viņi pilnīgi līdzinājās mums, izņemot divus vai trīs ar acīm redzamām novirzēm. Pa visiem kopā viņiem bija tikai piecas vai sešas šautenes: pārējais bruņojums sastāvēja no lokiem un īsiem dunčiem. Zirneklis bija starp viņiem: tēvoča pārliekais augums izcēlās pūlī. Līdzās viņam es sazīmēju Sofiju ar uzvilktu loku ...

Bars izskatījās apjucis, un es nodomāju, ka sakaut to patlaban būtu tīrais nieks.

— Kas noticis? — jautāju Mišelam. — Jūsējie, vai, šāva?

— Nē, — Mišels atbildēja, — šāva otrā vienība. Viņi gribēja maldināt slēpnī esošos, lai mēs pa to laiku iekļūtu aizā un saņemtu džunglistus knaiblēs.

— Liekas, ka viņiem tas izdevies, — sacīju.

No meža skanēja šāvieni un izmisuma pilni kliedzieni. Pār līdzenumu nosvilpa bultas, tām sekoja panikā bēgošie Džungļu ļaudis. Un šai mirklī es skaidri saklausīju jūrzemietes skaidro un noteikto balsi:

— Jūs esat dzīvi? — viņa jautāja.

Mēs gulējām uz grīdas pie pašas izejas un vērojām lejā notiekošo. Bijām pārliecināti, ka tur, apakšā — baismīgajā sajukumā — mūs neviens nepamanīs. Mēs savukārt redzējām visu kā uz delnas ... Pat Petra sajuta mums draudošās briesmas un reaģēja uz savas draudzenes jautājumu ar pēr-konskaļu, uztraukuma pilnu sajūsmu.

— Klusāk, mazulīt, klusāk, — jūrzemiete sacīja, — mēs jau esam pavisam tuvu...

Vēl dažas bultas nosvilpa pa kreisi virs līdzenuma, un mēs redzējām, kā no meža panikā bēg un bēg cilvēki. Diemžēl vajātāju ar uzvilktiem lokiem rokās bija krietni vairāk. Džungļu ļaudis skraidīja pa pļavu, meklēdami patvērumu, no kurienes varētu atšaudīties. Pēkšņi bultu mākonis gāzās pār viņiem arī no otras puses. Džunglisti saprata, ka ir ielenkti, un panikā metās bēgt kur kurais. Daži brāza uz alām, tieši uz mūsu pusi: es pierāpoju pie pašas ieejas, lai nepieciešamības gadījumā pagūtu novākt kāpnes ... Labajā pusē no meža iznira daži jātnieki. Zirneklis ar loku rokās stāvēja pie savas telts un saspringti vērās jātniekos. Sofija atradās viņam līdzās un raustīja Zirnekli aiz jakas, acīmredzot pierunādama viņu bēgt uz alām. Nenolaizdams skatienu no jātniekiem, Zirneklis atgrūda meiteni ar savu roku-pātagu un uzvilka loku. Viņa acis šaudījās, meklēdamas upuri, — konkrētu upuri: tas bija skaidri redzams ...

Pēkšņi viņš saspringa kā dzelts, atvilka stiegru tā, ka šķita — loks tūlīt lūzīs, un izšāva! Bulta trāpīja manam tēvam. Tēvs sarāvās, ietriecās ar galvu zirgam (tā bija Šeba) kaklā un lēni noslīdēja zemē. Viņa labā kāja iestrēga seglu kāpslī, bet rokas vilkās pa zemi...

Zirneklis aizsvieda loku un uzgrieza jātniekiem muguru: rokas-taustekļi satvēra Sofiju, un viņš milzu lēcieniem devās alu virzienā. Tālu tēvocis netika: trīs bultas ieurbās viņam mugurā, un viņš pakrita bez dzīvības. Sofija veikli atsvabinājās no mirušā skavām, pielēca kājās un drāzās prom. Bulta tūlīt iedūrās Sofijas labajā rokā, taču viņa turpināja skriet, līdz otra bulta trāpīja viņai kaklā. Sofija pakrita ar seju pret zemi; viņas augums pāris reižu konvulsīvi noraustījās un sastinga ...

Par laimi, Petra neko nebija manījusi. Viņa izbiedēti raudzījās apkārt.

— Kas tas?! — viņa piepeši iekliedzās. — Tāda neparasta dunoņa!

— Nebaidieties! — sadzirdēju jūrzemietes balsi. — Tie esam mēs! Palieciet savās vietās!

Nu arī es sadzirdēju dīvainu skaņu, kas aizvien pastiprinājās. Nesapratu, no kurienes tā plūst. Šķita, ka skaņa piepilda visu telpu ap mums.

Vēl bars ļaužu iznira no meža. Vairums bija uz zirgiem. Daudzus no viņiem es pazinu: mani kaimiņi, ar kuriem plecu pie pleca dzīvots un ciests, bet tagad tie alka manu nāvi... Džunglisti bija paslēpušies alās un šaudījās no turienes, liekas, diezgan sekmīgi.

Pēkšņi viens no jātniekiem necilvēcīgi iekliedzās un sastinga, ar augšup pavērstu rādītājpirkstu bakstīdams debesīs.

Debesis aizsedza savāda migla, kas laistījās visās varavīksnes krāsās. Pašā augšā, virs šīs miglas, es ieraudzīju dīvainu — ļoti līdzīgu gigantiskai zivij — mašīnu. Tā bija gluži tāda pati kā manos bērnu dienu sapņos. Mašīna nekustējās, tā karājās gaisā. Migla neļāva to kārtīgi aplūkot, tomēr es saskatīju mirdzoši baltu korpusu un tādu kā izplūdušu kontūru zem šī korpusa. Brīdi pakarājusies gaisā, mašīna sāka tuvoties pļavai. Tā kļuva aizvien lielāka; arī dīvainā skaņa, kas acīmredzot nāca no mašīnas, kļuva aizvien stiprāka un stiprāka.

Kad pavēros lejup, ieraudzīju atpaliem mirgojošu pavedienu: tie stiepās no augšas, garām ieejai mūsu alā... Ar katru sekundi pavedienu tapa vairāk, — tie vijās dancodami, spoži uzplaiksnīdami saules staros. Apšaude lejā mitējās, un cilvēki, galvas atgāzuši, vērās debesīs. Iesākumā vēl varēja dzirdēt satrauktu balsu dunu, pēc tam tie, kuri atradās pa kreisi, šausmās metās bēgt, mežonīgi vaimanādami. Gārdza zirgi, saslējušies pakaļkājās. Pāris sekundēs klajums pārvērtās ellē: panikā skraidošie cilvēki uzgrūdās cits citam, klupa un krita; zirgu pakavi bradāja zemē nosviestos jātniekus un sagrauto būdiņu atliekas...

Mans skatiens meklēja Mišelu. Viņu nekur nemanīja.

— Nāc šurp! — sacīju.

— Nāku! — viņš atsaucās.

Beidzot es viņu pamanīju! Mišels slējās kājās līdzās savam zirgam, kurš gulēja uz sāniem, raustīdamies pirmsnāves krampjos. Puisis, mūs ieraudzījis, sāka māt ar roku. Tad viņš palūkojās augšup: turp, kur debesīs karājās mašīna. Mašīna lēnām sāka nolaisties un atradās tikai kādus trīsdesmit metrus virs pļavas; zem mašīnas virmoja dvaina migla...

— Nāku! — atkārtoja Mišels.

Mišels sparīgi devās mūsu virzienā, bet pēkšņi strauji apstājās un ar plaukstu pieskārās plecam. Plauksta tur arī palika, tā it kā pieauga plecam.

— Savādi, — viņš paziņoja, — šausmīgi dīvaini... It kā tīmeklis, taču ciets!... — Baiļu pieveiktas, Mišela domas sāka putroties un zibēt. — Kāds manu roku ir pielipinājis!... Nespēju to pakustināt! Roka ir sacietējusi!...

— Nepretojies!—jūrzemiete rāmi iejaucās.—Tādējādi var zaudēt spēku. Mēģini nogulties un savaldīt sevī bailes. Nesvaidies! Gaidi!

Vērojām Mišelu, kurš paklausīgi izpildīja viņas norādījumus. Taču puiša domās vēl aizvien valdīja haoss. Ļaudis, kas atradās pļavā, arī sāka aptaustīt sevi, un tur, kur viņu rokas pieskārās augumam, tās neglābjami sastinga... «Normālie» un «nenormālie» līpējās kā mušas sīrupā un, jo vairāk viņi raustījās, jo vairāk no augšas plūstošo pavedienu apvijās tiem apkārt. Viņu pūles atsvabināties bija nesekmīgas, un tad viņi visi sakustējās, lai bēgtu uz mežu, bet — nepaguva spert pat divus soļus: kājas sastinga (to varēja redzēt), un cilvēki krita zemē kā nopļauti. Pavedieni veikli ķerstīja visu dzīvo un sakala to. Jo drudžaināk cilvēki raustījās, jo negantāk pavedienu taustekļi viņus medīja. Zirgus piemeklēja tas pats liktenis. Redzēju, kā viens ar muguru aizķēra nelielu krūmu. Kad zirgs metās uz priekšu, tas izrāva krūmu ar visām saknēm: zirgs bailēs pasviedās sānis, taču ar pakaļkāju skāra krūmu. Kāja momentāni piesala krūmam. Zirgs pakrita, kādu brīdi raustījās un tad sastinga...

Viens pavediens pieķērās manas plaukstas virspusei. Liku Petrai un Rozalindei paslēpties dziļāk alā, bet pats, acis iepletis, lūkojos uz pavedienu, baidīdamies pieskarties tam ar otru roku. Uzmanīgi pagrozīju plaukstu un sāku rīvēt to gar akmens sienu pie ieejas, vēlēdamies notraukt pavedienu... Šī mana kustība tūdaļ piesaistīja citus pavedienus. Viegli vibrēdami, tie tuvojās no visām pusēm un pēc mirkļa mana roka «piesala» klintij.

— Skatieties! Viņi jau klāt! — domās un mutiski sauca Petra.

Es palūkojos ārā un ieraudzīju balti mirdzošo «zivi», kas bija nosēdusies pašā pļavas vidū. Mašīnas piezemēšanās sacēla veselu pavedienu viesuli... Pavedienu mākonis tuvojās mūsu alai. Daži pavedieni sastinga pie alas ieejas, pēc tam palēkdamies iepeldēja alā .. . Es instinktīvi aizvēru acis. Pavediens maigi pieskārās manai sejai. Pūlējos atvērt acis, bet neizdevās...