Vainas meklēšana

Desmita nodaļa

1

Kad Anna pirmo reizi mums par to paziņoja, mēs uzreiz sajutām, cik izaicinošs ir viņas tonis. Sākumā domājām, ka viņa joko, tāpēc jauno ziņu uzņēmām ar smaidu. Grūti bija noticēt, ka Anna iziet pie vīra, jo, pirmkārt, viņas sirdsmīļotais, kā viņa pati teica, bija Alans Ervins, tas pats Alans, kurš nosūdzēja Sofiju. Un, otrkārt, Annas vecākiem piederēja milzīga ferma, — tikai nedaudz mazāka par pašu Vak-nuku, bet Alans bija trūcīga kalēja dēls un tādēļ varēja kļūt vienīgi par kalēju. Viņa āriene gan atbilda šim amatam: stalts, plecīgs — taču tās tad arī bija vienīgās viņa labās īpašības. Domājām, ka Annas vecāki nepiekritīs meitas izvēlei, tāpēc sākumā sevišķi neuztraucāmies. Taču izrādījās, ka veltīgi.

Kaut kādā veidā Annai tomēr izdevās pierunāt māti un tēvu, un drīz uzzinājām, ka Annas un Alana kāzas notiks. Tas bija kā zibens no skaidrām debesim! Vai nu mums patika, vai nepatika, bet bijām iejaukti notiekošajā: šis atgadījums skāra ikvienu no mums. Lai gan skaitījāmies zaļknābji, skaidri apzinājāmies, ar ko viss var beigties. Mišels pirmais mēģināja aprunāties ar Annu.

— Anna, mīļā, tas taču ir neprāts! Tu nedrīksti to darīt kaut vai sevis pašas dēļ! — viņš pūlējās to pārliecināt. — Tas ir tāpat kā saistīt savu dzīvi ar... ar kropli. Apdomājies, mēs visi tevi lūdzam! Vai tu maz apjēdz, pie kā tas var novest?!

— Neesmu nekāda muļķe! — Annas atbildē ieskanējās dusmas. — Varat būt pārliecināti, ka es ilgi domāju, pirms izšķīros. Vairāk nekā jūs visi kopā! Bet saprotiet, es esmu sieviete! Es gribu apprecēties, gribu dzemdēt bērnus!... Man ir tiesības uz to! Jūs esat trīs vīrieši, bet mēs, sievietes, esam piecas. Tātad, jūsuprāt, divām no mums jāpaliek vientuļām?! Dzīve bez ģimenes pavarda, bērniem?! Rēķiniet paši: divām no mums jāprec normālie. Es mīlu Alanu un vēlos, lai viņš būtu mans vīrs! ...

— Kāpēc tu steidzies? — Mišels pacietīgi turpināja. — Droši vien kaut kur vēl dzīvo tādi kā mēs. Mēs satiksimies... Iespējams, viņi nedzīvo Vaknukā ... Vai tu nevari mazliet pagaidīt? ...

— Nesaprotu, kāpēc man jāgaida. Tā var gaidīt gadiem ilgi, visu savu dzīvi! Es atradu Alanu, jau esmu atradusi, bet jūs gribat, lai es kā muļķe gaidītu kaut kādu cilvēku, kurš, iespējams, nekad neuzradīsies! . .. Un, ja arī viņš atnāks, var notikt, ka es viņā neiemīlos, varbūt es viņu ienīdīšu. .. Tāpēc jums jāzina, ka es palieku pie sava, jo es tā vēlos! Tā nav mana vaina, ka neesmu tāda kā visi, bet man ir tiesības dzīvot tāpat kā visiem!... Zināms, viegli nebūs. Bet vai jūs nudien uzskatāt, ka man būs vieglāk dzīvot, ja turpināšu vadīt mūžu pa vecam? Stundu pēc stundas, gadu pēc gada lepnā vientulībā ... Pieņemsim, ka jūsu trijotne izvēlēsies trīs no mums par sievām, bet ko darīs divas palikušās? Viņām nebūs vietas ne pie normālajiem, ne pie jums, viņas... Viņas kļūs liekas! Tātad: spriežot pēc jūsu vēlmēm, viņām ir vienkārši. .. vienkārši jāizgaist?! Mišel, mīļais, tev pašam galvā ir putra! Tu pats vairs neproti domāt, jā, jūs visi neprotat domāt! Es vismaz zinu, ko es gribu un ko man darīt, bet pārējie taču nemaz nav domājuši par to, jo neviens no jums nav iemīlējies, ja nu vienīgi Rozalinde un Dāvids. Jūs vienkārši vēl neesat sadūrušies ar to, ar ko sadūros es ...

Sava taisnība Annai bija. Mēs varbūt neatrisinājām visas problēmas, ar kurām nācās sadurties, taču mēs labi apzinājāmies grūtības, kuras mums j a u uzglūnēja, uzglūnēja dienu un nakti.

Neskaidri, zemapziņā mēs lolojām cerību kādreiz atsvabināties no nepieciešamības pastāvīgi melot un izlikties. Kādā veidā? Kad tas notiks? To mēs nezinājām. Taču par vienu lietu mēs bijām pilnīgi pārliecināti: laulības ar normālo, vispār jebkura cieša saskarsme ar NORMU katram no mums kļūs par neciešamām mokām. Jau mūsu pašreizējais stāvoklis, mūsu dzīve mājās, ģimenes lokā — tas bija ļoti grūti. Bet dzīvot laulībā ar. . . ar tādu, kam nav dots divsarunāties — tas būtu vienkārši nepanesami. Pirmkārt, katrs (vai katra) no mums vienalga paliktu tuvāks visiem mūsējiem nekā normālajam, ar kuru kopā viņš (vai viņa) dzīvotu. Tā izrādītos fiktīva laulība, jo starp šiem diviem cilvēkiem būtu lielāka plaisa nekā starp dažādās valodās runājošiem.

Tā būtu nelaime, tuvības parodija, tās būtu pastāvīgas bailes atklāt sevi, nejauši izpļāpāties. Bet izpļāpāties taču ir tik cilvēciski.

Bez tam — citi cilvēki mums arvien šķita garlaicīgi un aprobežoti, ja salīdzinājām tos ar sevi... Normālajam taču nav lemts izprast, ko nozīmē domāt vienkopus: mutvārdiski šis jēdziens

skan diezgan banāli... Normālais vienkārši nevar aptvert, ka divas smadzenes kopā var izdarīt to, kas vienām nekad nebūtu pa spēkam! Mums, piemēram, nav jāizvēlas vārdi, — ja arī mēs sarunājoties gribētu kaut ko noklusēt, pasacīt vienu, bet domāt citu, — tas mums neizdotos. Mēs pat nevaram pārprast viens otru... Kāda gan var būt iemīlēšanās cilvēkā «bez novirzes»? Viņš taču tikai neskaidri apjautīs tuvā līdzcilvēka problēmas... Nē, labāk par to nedomāt, — tādas laulības liktu mums vēl vairāk noslēgties, padarītu izlikšanos neciešamu. Un viss galu galā beigtos ar liktenīgu pārteikšanos ... Pirmajiem nebūtiskajiem, gadījuma pēc pasprukušajiem vārdiem sekotu nākošie, tad vēl un vēl, — līdz beidzot mēs sāktu modināt aizdomas, un tad...

Anna to visu saprata tikpat labi kā mēs. Taču patlaban viņa gribēja apmānīt pati sevi... Lai akcentētu, ka lēmums ir galīgs, viņa pārstāja kontaktēties ar mums, neatsaucās mūsu aicinājumam. Nevarējām saprast, vai viņa pavisam «atslēgusies» no mums vai arī turpina klausīties, taču sarunās neiesaistās? Otrā iespēja mums šķita tuvāka patiesībai, tāpēc izveidojušos situāciju pat neriskējām apspriest savā starpā. Un ko gan mēs varējām uzsākt? Es, piemēram, neko konkrētu nevarēju likt priekšā. Arī Rozalinde bija neziņā.

Sešos gados Rozalinde no stūrainas pusaudzes bija pārvērtusies par staltu jaunavu. Viņa bija ļoti skaista, pareiziem un pievilcīgiem sejas vaibstiem.

Taču pats galvenais, kas Rozalindē mani valdzināja, bija viņas sievišķīgums. Liega maiguma pilns šķita viss, ko viņa darīja, viņas vārdi, viņas izturēšanās... Šī sievišķība vilināja daudzus puišus. Viņi domāja, ka Rozalinde koķetē, un uzmācās tai ar savu maigošanos. Taču Rozalinde spēja pret visiem būt laipna... un tikai. Viņai bija kaut kāds iekšējs aizsardzības paņēmiens. Nezinu kā, taču viņa prata acumirklī norobežoties no pielūdzējiem, iekšēji norobežoties, likdama to manīt pārāk uzmācīgajiem ... Šķiet, ka viņai tuvas attiecības ar kādu «bez novirzes» bija absolūti neiespējamas un nepieņemamas . .. Laikam tāpēc Rozalinde bija tas cilvēks starp musejiem, kuru visvairāk satrieca Annas kāzas.

Mēs ar viņu satikāmies reti un arī tad — slepus, un es domāju, ka neviens, izņemot mūsējos, to nenoģida. Tais retajās stundās, kad mēs varējām nodoties mīlestībai, mēs nekad netikām vaļā no rūgtās apziņas un uzmācīgā jautājuma: vai tiešām mums nekad neizdosies atklāti, neslēpjoties dzīvot kopā? Pēc notikuma ar Annu mūsu rūgtums pieauga: katra doma par iespējamo laulāšanos ar NORMU mums abiem likās nepanesama.

Akselonkulis bija vienīgais cilvēks, kuram es varēju lūgt padomu. Viņš tāpat kā citi zināja par gaidāmajām kāzām. Taču Akselis nezināja, ka Anna ir viena no mūsējām. Kad es viņam to pateicu, Akselis sadrūma. Mazliet apdomājies, viņš paziņoja:

— Nē, Dāvi. Tas nekam neder. Jums ir taisnība! Arī es nojautu, ka tāda reize var pienākt, kaut gan cerēju, ka viss labi beigsies. Bet tagad, skaidra lieta, jūs viņai tik viegli klāt netiksiet. Pareizi, Dāvi? Citādi tu nebūtu nācis pie manis pēc padoma!

— Viņa mūs negrib vairs dzirdēt, — es pamaju ar galvu. — Vēl vairāk: viņa mums neatbild ... Sacīja, ka ar to esot cauri. Viņa vairs nevēloties atšķirties no... no normālajiem — tā arī pateica. Toreiz mēs pirmo reizi sastrīdējāmies .. . Pēdīgi viņa teica... teica, ka ienīst mūs visus! Patiesībā tas, zināms, ir citādāk . .. Annai tik ļoti gribas apprecēties ar Alanu, tik ļoti gribas, ka viņa nav spējīga domāt par sarežģījumiem. Viņa ... viņa ir kā bez acīm vai... Nu, viņa pat nevēlas piespiest sevi iedomāties, kas no tā visa var iznākt. Un es šoreiz nezinu, ko mums tagad iesākt...

— Bet varbūt tomēr ir kāda iespēja, ka viņa sadzīvos ar normālo? Vai arī tas ir pilnīgi izslēgts? — Akselis pajautāja.

— Mēs domājām par tādu iespēju, — es viņam teicu. — Anna, protams, var mums neatbildēt, ko viņa patlaban arī dara. Tas ir tāpat, kā ja es būtu atteicies runāt. Taču ilgi viņa neizturēs: kurš gan var klusēt visu dzīvi. Cilvēks to nespēj. Viņa nekad nevarēs piespiest sevi kļūt «normāla». Mišels saka: tas būtu apmēram tā, kad vienroča vīra dēļ sieva izliekas, ka arī viņai ir tikai viena roka ... Nē, Annai tas neizdosies, tāpēc, Akselonkuli, es ierados pie tevis!

Akselis aizdomājās.

— Saki, — viņš teica, — vai tiešām tu esi pārliecināts, ka viņa sajukusi tā Alana dēļ? Es gribēju sacīt: zaudējusi apjēgu pa īstam, — kad mīlestība padara traku? — Un viņš pagrozīja pirkstu pie deniņiem.

— Jā, viņa ir pavisam citāda, — es domīgi piekritu. — Viņa... it kā zaudējusi spēju domāt... Pēdējās Annas domas, pirms viņa apklusa, bija . . . bija... tās it kā nemaz nebija viņas domas ...

— Sievietes allaž iedomājas, ka mīl, ja lieta grozās ap precībām,—Akselis nopūzdamies sacīja, — tā nebutu liela bēda. Cilvēkam ir jāsapņo, cilvēkam ir jājūt otra plecs ... Taču, ja sieviete ir iemīlējusies pa īstam, — nemēģini tai tuvoties! Visa viņas būtne pakļauta mīlestībai un tās likumiem, — viņa neko sev apkārt neredz un nedzird un jūtas kā no jauna piedzimusi! Viņa ir spējīga uz daudzko, neviens upuris viņai nav par lielu un... Agri vai vēlu, Dāvi... Agri vai vēlu ...

Viņš aprāva domu, taču es sapratu, ko viņš vēlējās sacīt. Arī es domāju par to pašu.

— Ko lai mēs darām?! — izmisis čukstēju.

Akselis palūkojās uz mani, un viņa acīs es ieraudzīju ... lēmumu. Spriedumu . ..

— Tagad klausies mani uzmanīgi, Dāvi, — viņš teica. — Viens no jums apdraud visu pārējo dzīvības, saproti, visu pārējo. Iespējams, ka meiča to nesaprot, bet... Tas ir fakts. Pat tad, ja viņa sirdī ir pārliecināta, ka nenodos savējos, jūs visi patlaban esat atkarīgi no viena vienīga vārdiņa, no jebkuras nejaušības. Vai viņa ir tiesīga vienpersoniski piekarināt septiņas dzīvības trauslam matiņam tāpēc vien, ka viņai sagribējies dzīvot kopā ar šo Alanu? Kā tu domā?

Es svārstījos. Nebija arī ko iebilst.

— Ja tu ... ja tu šādi jauta... — es apjucis murmināju.

— Citādi nedrīkst, Dāvi! Ir vai nav viņa tiesīga?

— Mēs darījām visu, lai pārliecinātu Annu! ... — es ieminējos.

— Un cietāt sakāvi. Ko nu? Sēdēsiet, rokas klēpī salikuši, un gaidīsiet, kad viņa izpļāpāsies?

— Nezinu, — noburkšķēju.

— Reiz es pazinu kādu cilvēku, — Akselis lēnām iesāka, šad tad nomērīdams mani ar greizu skatienu, — viņš bija jūrnieks... Kuģis sāka degt, un visi salēca laivā... Daudzas dienas cilvēki mētājās pa viļņiem neēduši un nedzēruši, un viens no viņiem neizturēja slāpes... Viņš sadzērās jūras ūdeni un

zaudēja prātu. Ārprāta lēkmes laikā viņš sāka lauzt laivu... Tas būtu gals visiem, droša nāve, taču vīri sasēja šo nelaimīgo zelli un izmeta viņu pāri bortam ... Un atlikušie trīs — pavisam viņi bija četri — tomēr sasniedza krastu. Ja viņi nebūtu uzdrošinājušies šādi rīkoties, prātā sajukušais vienalga neizdzīvotu. Taču līdz ar viņu aizietu bojā arī visi pārējie!

Iestājās drūma pauze. Beidzot es noliedzoši pagrozīju galvu.

— Nē, Akseli, mēs uz to neesam spējīgi, — gurdi izrunāju.

— Mūsu pasaule, zēn, nav nekāda paradīze, — Akselis lēni turpināja, — sevišķi tādiem, kuriem ir kādas novirzes. Man jāatzīstas, ka biju pārliecināts par jūsu spējām cīnīties līdz galam un... uzvarēt. Bet var gadīties, ka esmu kļūdījies.

— Saproti jel, — es iesāku, — ja vainīgais būtu Alans, ja viņu nāktos «mest pāri bortam», neviens no mūsējiem neatsacītos. Taču Anna!... Nav pat svarīgi tas, ka viņa ir sieviete... Kaut arī viņas vietā būtu kāds cits no mūsējiem, arī tad mēs neko neuzsāktu. Jo esam pārāk saauguši viens ar otru, saproti? Viņa, Anna, pat pēc visa notikušā man ir tuvāka nekā paša māsas... Es pat nezinu, kā tev to izskaidrot... — Sāku stomīties, jo nekādi nevarēju precizēt savu domu. Jutu, ka vārdi šeit tikai traucē. — Tā... tā būtu ne tikai slepkavība, tas būtu tā, it kā es nocirstu sev kādu miesas daļu... Nē! Mēs nekad nevarēsim to izdarīt!...

— Tad jau Anna kā pacelts cirvis sliesies pāri jūsu galvām līdz tam brīdim... — Viņš tā arī nepateica līdz galam, bet mēs abi sapratām, par ko ir runa.

— Tā ir, — es nopūtos, — taču tas, ko tu piedāvā, ari nav izeja. Ja mēs to izdarītu, šis «cirvis» būtu iestrēdzis katra mūsējā sirdī. Tad dzīve mums kļūtu pavisam nepanesama ...

Šo sarunu ar Akseli es pat nedrīkstēju noraidīt mūsējiem, jo Anna droši vien klausījās ... Taču es skaidri zināju: viņi atbildētu tāpat kā es. Protams, Akselis piedāvāja mums vienīgo reālo izeju no radušās situācijas. Mana atteikšanās sekot viņa padomam nozīmēja mūsu pilnīgu bezspēcību un baismu nolemtību.

Annu no tā laika mēs vairs neuztvērām. Bet vai viņa bija tik stipra, lai neklausītos mūsu balsis, — to mēs nezinājām. Viņas māsa Reičela paziņoja, ka Anna atbildot tikai mutiskai uzrunai un lienot vai no ādas laukā, lai pierādītu pati sev, ka viņa ir tāda pati kā apkārtējie ... Un tomēr mēs vairs nebijām brīvi savās sarunās: mēs baidījāmies.

Pagāja vairākas nedēļas. Viss palika pa vecam. Šķita, ka Anna patiešām iemanījusies nedomāt par savu atšķirību no citiem. Tuvojās viņas kāzu diena, un saderinātie pārbrauca dzīvot mājā, kuru Annas tēvs bija uzcēlis viņiem savas fermas teritorijā. Dažs labs mēļoja, ka fermera meita gan varēja sameklēt kaut ko labāku par vienkārša kalēja dēlu, bet tas neko negrozīja.

Vairākus mēnešus mēs par Annu neko nedzirdējām. Viņa vairījās tikties pat ar savu māsu, acīm redzot, nevēlējās, lai mēs caur Reičelu kaut ko uzzinātu. Nu ko, atlika vienīgi cerēt, ka Annai šīs laulības nesīs laimi un ka mūsu bažas ir bijušas veltas.

Baiļu starojums kļuva rimtāks. Daļēji arī tāpēc, ka es apjautu: tagad vai nekad ir jāizlemj savs un

Rozalindes liktenis. Neatceros, kad tieši mums abiem kļuva skaidrs: jābūt kopā. Tas likās tik dabiski un acīmredzami, tik ļoti sakrita ar mūsu domām un vēlmēm, ka mums šķita: kopš dzimšanas mēs esam lemti viens otram! Šī izjūta dzīvoja mūsos visu laiku, vēl pirms tam, kad mēs sākām apspriest savas attiecības. Nespējām pat iedomāties, ka varētu būt citādi, — divi cilvēki, kas uzauguši un domājuši kopā, kurus abus no visām pusēm žņaudz apkārtējās pasaules naida mūris, jūt vajadzību viens pēc otra.

Bet gadās, ka šie divi, pārliecinājušies par savu mīlestību, pēkšņi saprot, ka viņi atšķiras ne vien no visiem pārējiem, bet arī viens no otra... Tālab arī šiem diviem mēdz būt tādas pašas problēmas kā normālajiem...

Pēc gadījuma ar zirgiem-nešķīsteņiem attiecības starp mūsu ģimenēm pārauga klajā ienaidā, kas pieņēmās spēkā ar katru gadu. Starp manu tēvu un viņa brālēnu Angusu Mortonu, Rozalindes tēvu, izcēlās īsts partizānu karš: ienaidnieki nenolaida acis viens no otra tīrumiem — vai tikai tajos nav kāda novirze ... Vietējie zināja arī to, ka Džozefs ar Angusu izsludinājuši balvu tam vaknukietim, kurš pirmais paziņos par novirzi kaimiņa druvās.

Dziņa pārspēt Mortonus šķīstībā spieda tēvu upurēt pat veselo saprātu. Viņš, piemēram, dievināja tomātus, taču, kad tie vienreiz padevās n e p a r ei z i, viņš vispār pārstāja stādīt tomātus un kartupeļus: no tā laika māte tomātus un kartupeļus pirka no kaimiņiem. Arī dažas garšvielas bija ierindotas «melnajā sarakstā» kā Mortonu, tā Strormu mājās, un, lai gan morālā ziņā abu māju prestižs tādēļ cēlās, labas kaimiņattiecības tas tomēr neveicināja.

Bija pilnīgi skaidrs, ka abas puses drīzāk mirs nekā atļaus man un Rozalindei apprecēties.

Gadiem skrienot, šī situācija kļuva aizvien draudīgāka. Rozalindes māte jau ne reizi vien bija sarīkojusi «līgavas lūkošanas» viesības, arī mana māte_r kā es manīju, nopētīja ne vienu vien jaunavu, it kā «pielaikodama» to vedeklas godam ...

Mēs ar Rozalindi arvien vēl domājām, ka neviens neko nezina par mūsu tuvību. Tā kā Strormu un Mortonu ģimeņu attiecības ierobežojās ar savstarpējiem apvainojumiem, tad vietējie iedzīvotāji uzskatīja, ka arī šo ģimeņu bērni ienīst viens otru. Vienīgā vieta, kur mūs abus varēja redzēt kopā^ bija baznīca: kā jau minēju, mēs ar Rozalindi satikāmies reti un arī tad — slepus.

Izejas no šī strupceļa nebija, un tā vien šķita, ka stāvoklis nekļūs labāks, kamēr mēs paši kaut ko neizlemsim. Vispār jau viens variants bija. Mēs to dēvējām par «kāzām ar šaudīšanos», — kad līgavu it kā nolaupīja, zināms, ar viņas vecāku piekrišanu. Iespējams, mēs par to izšķirtos, ja nežēlīgais ienaids starp abām ģimenēm neliktu mums nopietni domāt par Mortonu bisēm: no to stobriem šajās «kāzās» katrā ziņā trauktos īstas lodes! Bez tam mēs sapratām: pat tad, ja mums izdotos apprecēties, no mūsu vecākiem mēs nedabūtu ne graša un mums nāktos pamest dzimtās mājas plikiem kā baznīcas žurkām.

Kopš Annas kāzām bija aizritējuši seši mēneši, taču viss palika pa vecam.

Ja runājam par pārējiem, tad varēja just, ka pusgada laikā viņu baiļošanās Annas kāzu dēļ bija zaudējusi savu asumu. Tas tomēr nemazināja mūsu modrību: mēs nekad neaizmirsām savu atšķirību un to, kāda nelaime caur šo «vainu» agrāk vai vēlāk varēja izcelties. Tomēr jau kopš bērnu dienām bijām pieraduši dzīvot vienās bailēs, tādēļ pakāpeniski apradām arī ar Annas zaudēšanu. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad Alanu atrada nogalinātu uz ceļa netālu no viņa mājas: viņam kaklā bija ieurbusies bulta.

Šo jaunumu mums paziņoja Reičela, un mēs, baismu pārņemti, elpu aizturējuši, klausījāmies, kā viņa cenšas parunāt ar savu māsu. Taču meitenei tas neizdevās, kaut arī viņa izmisīgi pūlējās un koncentrēja visu savu gribu. Anna bija ievilkusies kā gliemezis gliemežnīcā... Pat necilvēciskais izmisums, kuru patlaban Annai būtu bijis jā jūt, neizraisīja viņā vēlēšanos izrunāties.

— Es iešu pie viņas, — Reičela mums paziņoja.

— Kādam taču patlaban jābūt kopā ar viņu!

Pēc kādas pusotras stundas Reičela atgriezās galīgi izmisusi.

— Viņa nevēlas mani redzēt. Neielaida pat mājā. Viņa pasauca kaimiņieni, bet man uzkliedza, lai es... lai es vācos projām!...

— Viņa droši vien domā, ka to izdarījis kāds no mums, — mēs uztvērām Mišela balsi. — Vai kāds no jums ir iejaukts šai lietā? ... Varbūt jūs turat kādu aizdomās?

Visi atbildēja noliedzoši.

— Annai tas jāuzzina, — Mišels turpināja. — Viņa nedrīkst domāt, ka mēs ... Mēģiniet visi kontaktēties ar viņu!

Maksimāli sasprindzinājām domas, taču Anna neatsaucās.

— Slikti, — Mišels sacīja. — Mums jāatrod iespēja viņai to pateikt. Reičela! Kad jūs satiksieties, bilsti viņai kādu vārdiņu! Bet sargies, lai kāds svešs jūs nenoklausās.

— Es mēģināšu, — Reičela svārstīdamās atbildēja.

Mēs atkal veselu stundu satraukti gaidījām. Annas

māsa atgriezās bez labām vēstīm.

— Man nekas nesanāca, — Reičela nopūtās.

— Mēģināju caur kaimiņieni nodot zīmīti. Kaimi-

ņiene atgriezās un sacīja, ka Anna pat neesot to izlasījusi: tūdaļ saplēsusi. Šobrīd pie Annas atrodas māte. Viņa grib pierunāt meitu atgriezties vecāku mājās ...

— Jābūt gataviem uz visu! — Mišels, brīdi klusējis, noteica. — Iespējams, nāksies bēgt, ja tas pēkšņi kļūs nepieciešams! Taču pagaidām centieties neradīt aizdomas. Bet tu, Reičela, papūlies izdibināt, kas Annai padomā, un tūdaļ ziņo mums!

Man nebija ne mazākās sajēgas par to, ko iesākt. Neviens no mūsējiem ... Bet Petra? ... Viņa taču arī ir mūsējā . .. Petra jau bija gultiņā: pamodināt viņu tā, lai neviens to nepamana, es nevarēju. Bez tam, es vēl arvien neticēju, ka briesmas ir patiesi nopietnas. Nevarēja taču Anna turēt aizdomās par slepkavību bērnu? Mēs jau tikai domājām, ka Petra ir viena no mūsējiem. Vārdu sakot, es nolēmu pagaidām neko neuzsākt. Mājā visi sen jau gulēja, kad Reičela atkal saistījās ar mums.

— Mēs ar mammu dodamies prom, — viņa teica. — Anna mūs abas izdzina no savas mājas un ieslēdzās tur viena pati. Mamma gribēja palikt pie viņas, taču šobrīd sarunāties ar Annu ir veltīgi, viņa ... Viņa nevalda pār sevi. Anna teica mātei, ka zinot, kurš nogalinājis Alanu, taču nevienam to neteikšot.

— Kā tev šķiet, vai viņa domāja mūs? — Mišels vaicāja. — Nav taču izslēgts, ka Alans bija ar kādu sastrīdējies, par ko mēs nezinām, bet Anna ir lietas kursā?!

Reičela brīdi domāja, tad noliedza šo iespēju.

— Ja tas tiešām tā būtu, viņa ielaistu mani. Viņa nebrēktu: «Vācies projām!» Mēģināšu vēlreiz aiziet pie viņas agri no rīta. Dievs dod, lai pa nakti viņa nomierinātos!...

Mēs visi tam piekritām un pirmo reizi šajā dienā atviegloti uzelpojām.

Nākošajā dienā Reičela pastāstīja mums, kas bija noticis no rīta. Viņa piecēlusies līdz ar saullēktu un steigusies pāri tīrumam uz Annas māju. Kad Reičela pienākusi pie durvīm, viņai pēkšņi apreibusi galva ... Ausīs sācis skanēt māsas brēciens: «Vācies!...» Taču stāvēt pie durvīm un neiet iekšā būtu bijis muļķīgi. Viņa saņēmusi sevi rokās un pieklauvējusi. Neviens neesot atbildējis. Viņa pieklauvējusi stiprāk, — klauvējiens atbalsojies visā mājā, taču iekšpusē nebijis dzirdams ne mazākais troksnītis. Tad viņa briesmīgi nobijusies un sākusi no visa spēka dauzīt ar dūrēm pa logiem un durvīm: māja bijusi kā izmirusi. Reičela nolēmusi aiziet pie kaimiņienes, kura vakar atdeva Annai zīmīti.