Vainas meklēšana

Paķērušas pagalmā gulošu dēli, viņas izsitušas loga rūti un ierāpušās mājā: Annu abas atradušas augšā, guļamistabā, — viņas kājas bijušas pusmetru virs grīdas... Anna bija pakārusies uz sijas, kas balstīja jumtu ...

Reičelai ar kaimiņieni izdevies atbrīvot Annas nedzīvo augumu no cilpas un pārnest to uz gultu. Spriežot pēc visa, Anna mirusi stundu vai divas pirms viņu ierašanās. Kaimiņiene apklājusi Annu ar palagu ...

Visu notiekošo Reičela uztvērusi kā murgainu sapni, viņa reizēm pat neapjēgusi, ko runā. Kaimiņiene satvērusi viņas roku un gluži kā bērnu izvedusi Reičelu no mājas. Kad viņas jau tuvojās durvīm, kaimiņiene pēkšņi ieraudzījusi uz galda nosviestu papīra gabaliņu.

— Ņem to, — viņa teikusi un iebāzusi papīru Reičelai rokā. — Anna droši vien pirms nāves rakstījusi tev vai vecākiem.

Reičela mehāniski pagrozījusi lapiņu rokā.

— Nē, tas nav... — viņa iesākusi, taču laikus apķērusies un izlikusies, ka uzmanīgi iedziļinās uz-īii

rakstītajā. — Jā-ā, jums taisnība, vēstule domāta tēvam un mātei... Es viņiem to atdošu! — Reičela veikli paslēpusi vēstuli zem kleitas korsāžas: ne viņai, ne tēvam ar māti, bet gan inspektoram bija adresēta šī vēstule.

Kaimiņienes vīrs pavadījis Reičelu līdz fermai, un viņa pastāstījusi vecākiem par notikušo. Pēc tam, palikusi viena savā istabā, viņa izlasījusi vēstuli. Sājā ziņojumā mēs visi bijām apsūdzēti, Reičelu un Petru ieskaitot. Anna vainoja mūs Alana slepkavībā, jo... Vārdu sakot, viņa bija uzrakstījusi visu, kā ir. Reičela divas reizes pārlasījusi vēstuli un tad to sadedzinājusi.

Pēc pāris dienām valodas par šo notikumu pierima. Annas pašnāvība, zināms, bija traģēdija, taču neviens tur nekādu noslēpumu un dīvainību nesaskatīja. Vaknukieši nolēma, ka jaunā sieva, kura pirmo reizi bija uz grūtām kājām, pēkšņi zaudējusi vīru, no bēdām sajukusi prātā un padarījusi sev galu. Tā domāja visi, un nevienam nekādas aizdomas neradās.

Turpretī Alana nāve palika mīklains gadījums visu, arī mūsu uztverē. Izmeklēšanas gaitā aizdomas krita uz dažiem cilvēkiem, ar kuriem Alans bija konfliktējis, taču nevienam no viņiem nebija svarīgu iemeslu, lai izdarītu slepkavību. Bez tam visi aizdomās turētie spēja pierādīt savu alibi.

Vecais Viljams Tejs sazīmēja bultu, kuru viņš pats bija darinājis, taču gandrīz visiem apkaimē bija Tēja darinātās bultas, tāpēc šis fakts neko nenozīmēja. Bultai nebija nekādu iezīmju: visparastākā bulta, — tādas varēja sameklēt kurā katrā mājā. Baumas gan bija raibu raibās: dažs teica, ka jaunais pāris savā starpā nesaticis, cits — ka Anna baidījusies no vīra, un vēl citi (tas izraisīja pamatīgu sašutumu Annas vecākos) — ka meiča pati ir nogalinājusi savu laulāto draugu un tad pakārusies; baidījusies, ka noķers, vai arī sirdsapziņa nomocījusi. Ļoti drīz arī šīs tenkas izsīka: nebija taču nekādu reālu pierādījumu, lai apvainotu Annu miesīgā vīra nobendēšanā ... Kalēja dēla nāve pašā dzīves plaukumā vaknukiešiem uz visiem laikiem palika mīkla bez atminējuma. Mēs baiļojāmies un gaidījām, vai tikai kāds jau nesāk turēt aizdomās mūs, tomēr šīs bažas bija veltas: nevienam pat neienāca prātā saistīt mūs ar tik dīvainu atgadījumu. Mēs paši toties guvām labu dzīves skolu. Vēl sāpīgāk nekā agrāk mēs izjutām savu atrašanos bezdibeņa malā. Izjutām, cik ļoti visu liktenis atkarājas no katra atsevišķa likteņa.

Visiem bija žēl Annas, taču zaudējuma rūgtumu mīkstināja apziņa, ka mēs viņu pazaudējām jau sen, krietnu laiku pirms traģiskajām beigām. Un tikai Mišels, liekas, nespēja mierināt sevi līdzīgi pārējiem.

— Viens no mums spēja nodot!... Spēja!... — viņš domīgi teica.